Supreme Court dismisses appeal upholding administrative court decision on sand extraction licensing.

ECLI:LV:AT:2022:0531.A420270318.12.S

Lieta Nr. A420270318, SKA-191/2022

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2022.gada 31.maijā

Tiesa šādā sastāvā: senatori Rudīte Vīduša, Andris Guļāns, Vēsma Kakste

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „KVL Baltic” pieteikumu par Valsts vides dienesta 2018.gada

24.jūlija lēmuma Nr. 12A/2018 atcelšanu, sakarā ar SIA „KVL Baltic” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 11.februāra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts vides dienests 2017.gada 26.jūlijā pieteicējai SIA „KVL Baltic” izdeva derīgo izrakteņu atradnes pasi smilts atradnes „Jaunviesītes”

iecirknim „Buras”. Atradne tika iekļauta derīgo izrakteņu atradņu reģistrā.

Valsts vides dienesta inspektors 2018.gada 28.maijā veica iecirkņa „Buras” apsekošanu un konstatēja, ka tajā notiek virszemes ūdensobjekta –

dīķa ierīkošana, kuras laikā notiek derīgo izrakteņu – smilts ieguve bez dienesta izsniegtas licences. Tādējādi pārkāptas likuma „Par zemes dzīlēm”

11.1panta trešās daļas 1.punkta prasības.

Ar Valsts vides dienesta inspektora 2018.gada 29.maija lēmumu pieteicējai uzdots pārtraukt derīgo izrakteņu ieguvi iecirknī „Buras” un iesniegt

dienestā informāciju par faktiski iegūto derīgo izrakteņu apjomu. Pieteicēja inspektora lēmumu apstrīdēja.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar Valsts vides dienesta 2018.gada 24.jūlija lēmumu Nr. 12A/2018, ar kuru sākotnējais lēmums atstāts

negrozīts.

[2] Pieteicēja Valsts vides dienesta lēmumu pārsūdzēja administratīvajā tiesā. Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar

2020.gada 11.februāra spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums, pievienojoties Administratīvās rajona tiesas motivācijai, pamatots ar šādiem

argumentiem.

[2.1] Lietā ir noskaidrojams, vai pieteicēja iecirknī „Buras” veica dīķa ierīkošanas darbus, kā rezultātā ieguva derīgos izrakteņus, un vai pieteicējai

bija nepieciešams saņemt zemes dzīļu izmantošanas licenci.

Faktu, ka pieteicēja ir veikusi iecirknī dīķa ierīkošanu, kā rezultātā tika iegūti derīgie izrakteņi, apstiprina Valsts vides dienesta inspektora pārbaudē

konstatētais, kā arī Google Earth dati. Izvērtējot lietas materiālos esošos Google Earth ortofoto laikā no 2017.gada 27.marta līdz 2018.gada

28.maijam (kopumā septiņi uzņēmumi), konstatējams, ka iecirknī esošā ūdenstilpne ir pakāpeniski palielinājusies, sasniedzot teju vai pusi no iecirkņa

platības, kā arī tā ir savienota ar blakus nekustamajā īpašumā esošo ūdenstilpni.

Dienests pamatoti secinājis, ka pieteicēja veica virszemes ūdensobjekta (dīķa) ierīkošanu, kā rezultātā tika iegūti derīgie izrakteņi. Minēto faktu

pieteikumā nenoliedz arī pieteicēja.

Tā kā pieteicēja veica virszemes ūdensobjekta (dīķa) ierīkošanas darbus derīgo izrakteņu atradņu reģistrā iekļautas atradnes teritorijā, kā rezultātā

ieguva derīgos izrakteņus, uz izskatāmo gadījumu neattiecas likuma „Par zemes dzīlēm” 11.pants, bet gan šā likuma 11. 1panta trešās daļas 1.punkts.

Tādējādi pieteicējai bija jāsaņem zemes dzīļu izmantošanas licence.

[2.2] Pieteicēja bija plānojusi veikt derīgo izrakteņu ieguvi iecirknī, jo 2017.gada 5.jūlija iesniegumā ir lūgusi Valsts vides dienestam izsniegt zemes

dzīļu izmantošanas licenci derīgo izrakteņu ieguvei iecirknī „Buras”.

Dienests, izskatījis šo iesniegumu, ar 2018.gada 14.februāra vēstuli informēja pieteicēju, ka dienests pieņēmis lēmumu piemērot ietekmes uz vidi

novērtējuma procedūru ierosinātajai darbībai. Pieteicēja minēto lēmumu apstrīdēja un, kā izriet no apstrīdēšanas iesniegumā norādītā, nepiekrīt tam, ka

dīķa ierīkošanai un smilts ieguvei iecirknī „Buras” ir paredzama nozīmīga un kompleksa ietekme uz vidi.

Tādējādi no lietas materiāliem kopumā izriet, ka pieteicējas mērķis bija dīķa ierīkošana. Pieteicēja pietiekami skaidri apzinājās licences saņemšanas

nepieciešamību šīm darbībām, jo pati to pieprasīja un attiecīgi nevarēja nezināt, kāda tiesību norma šajā gadījumā ir piemērojama. Uzzinot par dienesta

noteiktajām prasībām piemērot ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, pieteicēja ir izvēlējusies patvaļīgi veikt dīķa ierīkošanas darbus, rezultātā iegūstot

derīgos izrakteņus bez saskaņošanas ar dienestu.

[2.3] Iegūto derīgo izrakteņu apjomam konkrētajā gadījumā nav nozīmes, jo ir piemērojams likuma „Par zemes dzīlēm” 11. 1panta trešās daļas

1.punkts, kas licences saņemšanas nepieciešamību nesaista ar derīgo izrakteņu apjomu.

[2.4] Nav pamatots pieteicējas viedoklis, ka tā nav veikusi derīgo izrakteņu ieguvi likuma „Par zemes dzīlēm” 1.panta 6.punkta izpratnē tāpēc, ka

pieteicējas ieskatā tā derīgos izrakteņus neatdalīja no dabiskās vides – tie joprojām atradās iecirknī.

Atbilstoši vispārzināmajiem fizikas likumiem, tikai atdalot derīgos izrakteņus no to sākotnējās atrašanās vietas augsnē, iespējams izveidot

padziļinājumu – konkrētajā gadījumā dīķi. Turklāt, lai konkrētā darbība būtu atzīstama par derīgo izrakteņu ieguvi, likumdevējs ir paredzējis

priekšnoteikumu – derīgo izrakteņu atdalīšanu no to dabiskās vides, nevis „izvešanu” no to dabiskās vides.

[2.5] Pieteicēja nepamatoti uzskata, ka ortofoto nevar tikt izmantots kā pierādījums lietā.

No Ģeotelpiskās informācijas likuma 1.pantā sniegtā terminu skaidrojuma izriet, ka ortofoto ir zemes virsmas fotogrāfisks attēls, kas pēc apstrādes

ar fotogrammetrijas metodēm ieguvis atbilstību kartes vai plāna projekcijas ģeometriskajām īpašībām. Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 167.pantā noteikto ortofoto ir atzīstams par rakstveida pierādījumu. Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka ortofoto ir likumā noteikts un pieļaujams

pierādīšanas līdzeklis.

[3] Pieteicēja par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, norādot turpmāk minētos argumentus.

Pirmkārt, apgabaltiesa nepamatoti neizskatīja lietu mutvārdu procesā. Pieteicējai un iestādei ir atšķirīgi viedokļi par piemērojamām materiālo tiesību

normām, par pieļaujamiem pierādījumiem, kā arī par tiem faktiskajiem apstākļiem, kas ir būtiski lietā. Nenodrošinot pieteicējai iespēju diskutēt ar iestādi

mutvārdu procesā, tiesa nav nodrošinājusi procesuālā taisnīguma principu, kas nostiprināts Administratīvā procesa likuma 14.1pantā.

Otrkārt, apgabaltiesa nav noskaidrojusi būtisku apstākli lietā – iegūto smilts apjomu, kam ir izšķiroša nozīme. Sistēmiski tulkojot likuma „Par zemes

dzīlēm” 11.1panta trešās daļas 1.punktu kopsakarā ar likuma 1.panta 6.punktu, 6.panta otro daļu, 11.panta pirmās daļas 1.punktu, 11. 1panta otro daļu,

secināms, ka likumdevējs attiecina dabas resursu lietošanas atļaujas (zemes dzīļu izmantošanas licences) saņemšanu uz derīgo izrakteņu iegūšanu nozīmīgā

apjomā, kuras minimumu nosaka likums. Pretējā gadījumā netiek sasniegts likuma „Par zemes dzīlēm” 2.pantā noteiktais mērķis nodrošināt zemes dzīļu

kompleksu, racionālu, vidi saudzējošu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Treškārt, apgabaltiesa nepamatoti atsaukusies uz publiskiem datiem kā uz pieļaujamu pierādīšanas līdzekli. Tiesa, nepareizi piemērojot

Ģeotelpiskās informācijas likuma 1.panta pirmās daļas 20.punktu, nepamatoti apzīmēja Google Earth datus kā ortofoto minētās normas izpratnē.

Google Earth attēli nav apstrādāti ar zinātniski nostiprinātām fotogrammetrijas metodēm, un tie nav ieguvuši atbilstību kartes vai plāna projekcijas

ģeometriskajām īpašībām. No šiem datiem nav iespējams precīzi noteikt fotoattēlu izdarīšanas laiku un vietu, līdz ar to tie nevar tikt izmantoti kā

pierādīšanas līdzeklis.

[4] Valsts vides dienests paskaidrojumos kasācijas sūdzību uzskata par nepamatotu.

Motīvu daļa

[5] Pieteicēja iebilst, ka apelācijas instances tiesa lietu izskatīja rakstveida procesā, lai arī pieteicēja bija lūgusi izskatīt lietu mutvārdu procesā.

Izšķiršanās par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā apelācijas instances tiesā ir tiesas prerogatīva. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma

304.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa lietu izskata rakstveida procesā. Šā panta trešais teikums noteic, ka tiesa, izvērtējot procesa dalībnieka

motivētu lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Atbilstoši šim regulējumam apelācijas instances tiesai atšķirībā no pirmās instances

tiesas nav saistošs lietas dalībnieka lūgums lietu izskatīt mutvārdu procesā, bet tā lietas izskatīšanu mutvārdu procesā var noteikt, ja uzskata, ka šāda

lietas izskatīšana konkrētajos apstākļos ir lietderīga un nepieciešama.

Konkrētajā gadījumā apgabaltiesa nav saskatījusi šādus apstākļus, tāpēc lieta izskatīta rakstveida procesā, turklāt pamatojusi šādu izšķiršanos ar

to, ka pierādījumi lietā ir pietiekami un pieteicēja ir sniegusi pietiekami skaidrus mutvārdu paskaidrojumus pirmās instances tiesā. Pieteicēja kasācijas

sūdzībā vispārīgi norāda, ka lietā pastāv strīds par lietas faktiskajiem apstākļiem un piemērojamām tiesību normām, nenorādot uz konkrētiem

jautājumiem, kuru izskatīšanai kādu konkrētu iemeslu dēļ izšķirošs būtu bijis tieši mutvārdu process. Lietas izskatīšana mutvārdu procesā norisinājās

pirmās instances tiesā. Tāpēc Senāts nesaskata pamatu apšaubīt, ka lietas izskatīšanā pēc būtības ir tikušas pilnvērtīgi nodrošinātas pieteicējas tiesības

tikt uzklausītai, ko sevī ietver procesuālā taisnīguma princips.

[6] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norādījusi, ka apgabaltiesa nav pareizi piemērojusi materiālo tiesību normas.

Likuma „Par zemes dzīlēm” 11.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka zemes īpašnieki vai pilnvarotās personas zemes dzīles sava zemes īpašuma

robežās izmanto bez zemes dzīļu izmantošanas licences vai bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļaujas, ja iegūst bieži sastopamos derīgos

izrakteņus kopējā platībā līdz 0,5 hektāriem un līdz divu metru dziļumam un iegūtos derīgos izrakteņus izmanto sava zemes īpašuma robežās.

Likuma 11.1panta trešās daļas 1.punkts noteic, ka zemes dzīļu izmantošanas licence ir saņemama, ja virszemes ūdensobjekta ierīkošanas rezultātā

tiek iegūti derīgie izrakteņi derīgo izrakteņu reģistrā iekļautas derīgo izrakteņu atradnes teritorijā.

Savukārt likuma 11. 1panta otrā daļa noteic, ka dabas resursu lietošanas atļauja nav nepieciešama, ja virszemes būvju būvniecības rezultātā iegūti

derīgie izrakteņi mazāk nekā 1000 kubikmetru apjomā.

Apgabaltiesa pareizi atzinusi, ka izskatāmajā gadījumā ir piemērojama speciālā tiesību norma, proti, likuma „Par zemes dzīlēm” 11. 1panta trešās

daļas 1.punkts, kas regulē gadījumus, kad tiek iegūti derīgie izrakteņi virszemes ūdensobjektu ierīkošanas rezultātā, kas tiek veikta derīgo izrakteņu

atradnes teritorijā. Konkrētās lietas faktiskie apstākļi atbilst minētās tiesību normas sastāvam – pieteicēja ieguva derīgos izrakteņus dīķa ierīkošanas

rezultātā, un šī ierīkošana tika veikta derīgo izrakteņu atradnes teritorijā.

Citiem vārdiem, pieteicējas norādītais likuma „Par zemes dzīlēm” 11.panta pirmās daļas 1.punkts, kas pieļauj izmantot zemes dzīles bez zemes dzīļu

izmantošanas licences vai bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļaujas, ir vispārīgā tiesību norma, un tā nav attiecināma uz tādiem gadījumiem, kad

virszemes ūdensobjekta ierīkošanas rezultātā tiek iegūti derīgie izrakteņi un šī ierīkošana tiek veikta derīgo izrakteņu atradnes teritorijā. Šādas situācijas

regulē speciālā tiesību norma.

[7] Pretēji pieteicējas viedoklim konkrētajā gadījumā nav piemērojama arī likuma „Par zemes dzīlēm” 11. 1panta otrā daļa, jo šajā normā nav

noteikts regulējums, kas attiecas uz derīgo izrakteņu ieguvi derīgo izrakteņu atradņu reģistrā iekļautas atradnes teritorijā.

Apgabaltiesa pareizi atzina, ka izskatāmajā gadījumā iegūtajam derīgo izrakteņu apjomam nav nozīmes, jo atbilstoši likuma „Par zemes dzīlēm”

11. panta trešās daļas 1.punktam zemes dzīļu izmantošanas licences nepieciešamība nav saistāma ar derīgo izrakteņu apjomu.

To apstiprina arī likuma „Par zemes dzīlēm” izmaiņu vēsture. Sākotnējā 11. 1panta redakcijā (iekļauta likumā ar 2004.gada 16.decembra

grozījumiem) patiešām bija vispārīgāk formulēts izņēmums, kas ļāva iegūt derīgos izrakteņus bez dabas resursu lietošanas atļaujas, ja tie iegūti citstarp

ūdenstilpju ierīkošanas rezultātā mazāk nekā 1000 kubikmetru apjomā (panta abas daļas kopsakarā).

Ar 2010.gada 17.jūnija grozījumiem 11. 1pants tika papildināts ar trešo daļu, kas noteica gadījumus, kad virszemes ūdensobjekta ierīkošanas

rezultātā derīgie izrakteņi iegūstami, saņemot zemes dzīļu izmantošanas licenci. 11. 1panta trešās daļas 1.punkts noteica jaunu kritēriju, kad licence

nepieciešama, proti, „derīgo izrakteņu atradnes teritorijā”. Tātad likumdevējs sākotnējo regulējumu papildināja ar speciālgadījumu, kad licence ir

nepieciešama.

[8] Pieteicējas viedoklis, ka apgabaltiesa nepamatoti atsaukusies uz publiskiem datiem kā uz pieļaujamu pierādīšanas līdzekli, ir nepamatots.

Apgabaltiesa ir izmantojusi Google Earth programmas izdrukas kā vienu no pierādījumiem, kas apstiprina, ka pieteicēja ir veikusi virszemes

ūdensobjekta ierīkošanu, un tā rezultātā ieguvusi derīgos izrakteņus. Konkrētās izdrukas parāda, kāds izskatās pieteicējas zemesgabals ar tajā ierīkotu

virszemes ūdensobjektu (dīķi). Šādai vispārējai vizuālai zemesgabala uztverei izdruka no Google Earth programmas var būt pieļaujama. Pieteicējas

argumenti par to atbilstību kādam noteiktam datu veidam (ortofoto Ģeotelpiskās informācijas likuma 1.panta pirmās daļas 20.punkta izpratnē) neizslēdz

to vispārīgo pierādīšanas nozīmi un vēl jo mazāk varētu būtu pamats pierādījumu uzskatīt par nepieļaujamu. Pierādījuma ticamība attiecībā uz konkrētu

apstākļu pierādīšanu ir tās tiesas kompetencē, kas izskata lietu pēc būtības.

Turklāt šis nav vienīgais ziņu avots, kuru apgabaltiesa ņēmusi vērā secinājumam par derīgo izrakteņu ieguvi derīgo izrakteņu atradnes teritorijā, tiesa

minēto secinājumu vispirmām kārtām ir izdarījusi no citiem pierādījumiem lietā.

Līdz ar to Senāts nekonstatē, ka apgabaltiesa būtu vērtējusi nepieļaujamus pierādījumus lietā.

[9] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nevar būt pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai. Pārsūdzētais spriedums ir

atstājams negrozīts, bet pieteicējas kasācijas sūdzība ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 11.februāra spriedumu, bet SIA „KVL Baltic” kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

R. Vīduša A. Guļāns V. Kakste