Court dismisses appeal against administrative fine for non-payment of utilities, ruling penalty proportionate.

NORAKSTS

Lieta Nr. A42428906

A2388-07/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2007.gada 19.decembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Dz.Melbārdis,

piedaloties I.M. pārstāvim E.R., atbildētāja Rīgas domes Administratīvās

komisijas pārstāvim Uldim Vanagam, trešajai personai K.Dz..

2007.gada 28.novembrī Rīgā, Antonijas ielā 6, atklātā tiesas sēdē izskatīja

administratīvo lietu, kas ierosināta pēc I.M. pieteikuma par Rīgas domes

Administratīvās komisijas 2006.gada 10.maija lēmuma Nr.D57 16-7

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006.gada 26.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts I.M. (turpmāk

arī – pieteicēja) pieteikums par Rīgas domes Administratīvās komisijas

(turpmāk arī – atbildētājs) 2006.gada 10.maija lēmuma Nr.D57 16-7

(turpmāk-pārsūdzētais lēmums) atcelšanu.

2006.gada 31.martā Rīgas pilsētas Īres valde sastādīja administratīvo

pārkāpumu protokolu Nr.VĪ-06-1-vu, par to, ka /dzēstas adreses/ īrnieki

netiek nodrošināti ar pamatpakalpojumiem, apkuri un auksto ūdeni, kā

rezultātā dzīvokļos ir liels mitrums un tiek bojātas īrnieku personīgas mantas.

Pieņemot pārsūdzēto lēmumu, Rīgas domes Administratīvā komisija

noklausījās trešās personas-pieteicējai piederošā dzīvokļa īrnieces K.Dz.

paskaidrojumus. K.Dz. paskaidroja, ka pieteicēja nepieņem maksājumus par

īri.

2006.gada 10.maijā Rīgas domes Administratīvā komisija izskatīja lietu

par pieteicējas saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas

administratīvā pārkāpuma kodeksa (turpmāk-LAPK) 32.panta otrās daļas un

150.3pantu un pieņēma lēmumu Nr.D57 16-7, ar kuru nolēma saukt pieteicēju

pie administratīvās atbildības uzliekot naudas sodu Ls 300.

[2] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja vērsās Administratīvajā

rajona tiesā, lūdzot to atcelt šādu motīvu dēļ:

[2.1] Rīgas domes Administratīvā komisija (turpmāk arī atbildētāja)

nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izvērtējusi visus lietas apstākļus, kā arī

cēloņus, kas ir pamatā konkrētajiem lietas apstākļiem, tādējādi pieteicējai

pieņemtais nelabvēlīgais administratīvais akts ir pretrunā ar Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 237.pantā noteiktajām administratīvo pārkāpumu lietas

izvērtēšanas prasībām, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta septīto

daļu, kā arī Administratīvā procesa likuma 75.panta pirmās daļas 3.punktu,

7.pantā pausto tiesiskuma principu, 8.pantā noteikto tiesību normas saprātīgas

piemērošanas principu, 11.panta likuma atrunas principu, kā arī procesuālā

taisnīguma principu, kas noteikts 141.pantā.

[2.2] Atbildētāja aprobežojusies tikai ar fakta konstatāciju, ka /dzēstas

adreses/ nesaņem pamatpakalpojumus, vispār nevērtējot lietas apstākļus. Pie

tam, šis fakts apriori vērtēts kā pārkāpums, pamatojoties tikai uz Rīgas

pilsētas īres valdes sastādīto administratīvo pārkāpumu protokolu Nr.VI-06-l-

vu un neapsverot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta septītā daļā

norādīto apstākļu iespējamību kā pakalpojumu nesniegšanas attaisnojošu

iemeslu pieteicējai.

Tātad atbildētāja nav vērtējusi iemeslus, kāpēc /dzēstas adreses/

īrniekiem netiek sniegti pamatpakalpojumi atbilstoši likuma „Par dzīvojamo

telpu īri” 113.panta pirmajai daļai.

Iemesli, kurus atbildētājai vajadzēja izvērtēt ir: pirmkārt, iespējamais

pakalpojumu samaksas parāds īrniekiem, otrkārt, pieteicējas objektīva

iespējamība vai neiespējamība nodrošināt šos pakalpojumus īrniekiem. Kā

iepriekš norādīts, ne vienu, ne otru iespējamību atbildētāja nav pieļāvusi un

izvērtējusi, tādējādi nenodrošinot pietiecējas tiesības uz vispusīgu un

objektīvu lietas apstākļu izvērtēšanu.

Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta septītā daļa paredz, ka

izīrētājs vai pakalpojumu sniedzējs nav tiesīgs nesniegt šā panta pirmās daļas

pirmajā punktā minētos pamatpakalpojumus, ja īrniekam nav šo pakalpojumu

apmaksas parādu. Tātad no likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta

septītās daļas izriet, ka pieteicējs ir tiesīgs nesniegt īrniekam šos

pakalpojumus, ja tam ir uzkrājies maksājumu parāds.

Konkrētajā gadījumā /dzēstas adreses/ īrnieki četru gadu garumā nav

veikuši nekādus maksājumus pieteicējai - ne īres maksu, ne arī samaksu par

pakalpojumiem, lai gan viņiem bija nodrošināta iespēja lietot dzīvojamo telpu

saskaņā ar dzīvojamo telpu īres līgumu. Tātad īrnieki četrus gadus lietojuši

viņiem nodotās telpas bez maksas, nepildot pienākumus, kas izriet no likuma

„Par dzīvojamo telpu īri” 2.panta, un tādejādi liedzot pieteicējai ne tikai

nodrošināt īpašuma atbilstošu uzturēšanu, bet ari gūt labumu jeb peļņu no

viņas īpašuma. Ņemot vērā šo faktu, var secināt, ka pieteicējai ir tiesiski

priekšnoteikumi, kas ļauj nesniegt īrniekiem iepriekš minētos pakalpojumus.

Kā minēts, viens no šiem priekšnoteikumiem ir likuma „Pārdzīvojamo telpu

īri” 113.panta septītajā daļā noteiktais īrnieku parāds par pakalpojumiem.

Līdz ar to, pamatojoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3panta

septīto daļu, ir pamats apgalvot, ka pieteicējas rīcība ir bijusi saskaņā ar

minēto likuma normu. Tā kā saskaņā ar administratīvā procesa likuma

8.pantu, Administratīvo pārkāpumu kodeksa 1503.panta norma tulkojama

sistēmiski, t.i. kopsakarā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta septīto

daļu, jāsecina, ka pieteicējas rīcība, kas ir saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo

telpu īri” 113.panta septīto daļu, nevar tikt vērtēta kā Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 1503. panta pārkāpums.

[2.3] Saskaņā ar pieteicējas lēmumu 2002.gadā dzīvojamajām telpām

/dzēsta adrese/ bija nepieciešams uzsākt kapitālo remontu. Šādu lēmumu

pieteicēja bija spiesta pieņemt, jo minēto dzīvojamo telpu tehniskais stāvoklis

bija un ir kritisks, tas liedz pieteicējai nodrošināt pamatpakalpojumus likumā

„Par dzīvojamo telpu īri” noteiktajā kārtībā.

Īrnieki /dzēstas adreses/ tika brīdināti par šo faktu likuma „Par

dzīvojamo telpu īri” 284.pantā noteiktajā kārtībā, taču, neraugoties uz to,

atsakās atstāt īrētās telpas. Tādējādi izveidojusies situācija, kurā pieteicējai ir

liegta Satversmes 105.pantā garantētā īpašuma netraucēta izmantošana, tā

uzlabošana, kā arī dzīvojamās mājas uzturēšana atbilstoši normatīvajos aktos

noteiktajām būvniecības un higiēnas prasībām.

Nenoliedzot īrnieku interešu aizsardzības būtiskumu, Pieteicēja tomēr

vēlas norādīt arī uz viņas konstitucionālajām tiesībām uz īpašuma

izmantošanu, tiesībām gūt labumu no tā. Turklāt, pieteicēja vēlas uzsvērt arī

atbildētājas pienākumu iepriekšminētās pieteicējas tiesības ievērot un

respektēt, izvērtējot konkrēto gadījumu. Atbildētājas lēmums vēl vairāk

apgrūtināt Pieteicēju, uzliekot tai maksāt naudas sodu Ls 300 apmērā. Pēc

pieteicējas uzskata šīs naudas sods nav samērīgs un vēl vairāk apgrūtina viņas

iespējas segt īpašuma uzturēšanas izdevumus, rūpēties par to, nemaz

nevērtējot peļņas gūšanas tiesības.

Ari saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas skaidrojumu Eiropas

Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmā protokola 1.pants ietver

tiesības īpašumu lietot, jo lietošana ,,veido tradicionālu un fundamentālu

īpašuma tiesību aspektu” (Marckx v. Belgium [1979] ECHR 2, pāra. 63).

Tādējādi tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības gūt labumu no sev piederošās

lietas, tostarp šo lietu izīrējot, kas ne vien nodrošina attiecīgā īpašuma

uzturēšanu, bet arī dod pelņu īpašniekam.

Kā atzinusi Satversmes tiesa 2006.gada 8.marta spriedumā lietā

Nr.2005-16-01, ja īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp izīrēt, gūstot

no tās iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas.

[2.4] Tādējādi jāatzīst, ka atbildētāja, pieņemot pieteicējai nelabvēlīgo

lēmumu, nav vispusīgi un objektīvi noskaidrojusi visus lietas apstākļus, nav

veikusi lietderības un samērīguma apsvērumus, kā arī nav izvērtējusi un

samērojusi īrnieku interešu ierobežojumu konkrētajā gadījumā ar Pieteicējai

nodarīto konstitucionālo tiesību aizskārumu (Administratīvā procesa likuma

13. un 66.pants).

[2.5] Pie tam, jānorāda, ka pieteicējai nelabvēlīgais lēmums pieņemts

bez pamatojuma un argumentācijas, pārkāpjot administratīvā procesa likuma

67.panta otrās daļas 6.punktu un 7.punktu, kas noteic, ka rakstveidā izdots

administratīvs akts satur cita starpā arī administratīvā akta pamatojumu, it

sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (65. un 66.pants), kā arī atsevišķu

piemēroto normu uzskaitījumu (norādot arī normatīvā akta pantu, tā daļu,

punktu vai apakšpunktu). Konkrētajā gadījumā nevienu no iepriekš minētajām

prasībām atbildētāja nav ievērojusi:

1) Atbildētāja nav norādījusi ne uz vienu pierādījumu, kas apliecinātu

atbildētājas konstatēto faktisko apstākļu pamatotību un objektivitāti;

2) Atbildētāja nav veikusi lietderības apsvērumus, nosakot naudas soda

apmēru;

3) Atbildētāja nav precīzi noradījusi, kuru likuma „Par dzīvojamo telpu

īri” 113.panta daļu un punktu pieteicēja ir pārkāpusi.

[2.6] Tā kā administratīvā akta apstrīdēšanas institūts ir galvenais

līdzeklis administratīvā akta tiesiskuma pārbaudei, kā arī valsts pārvaldes

tiesiskuma un indivīda tiesību ievērošanai, jāsecina, ka Atbildētājai bija

jāizvērtē informācijas pamatotība Rīgas pilsētas īres valdes sastādītajā

administratīvajā protokolā Nr. VI-06-l-vu. Proti, Atbildētājai atbilstoši labas

pārvaldības principam bija jāizvērtē konkrētie lietas apstākli, jāpārbauda, vai

administratīvā akta izdošanas procesā ievērotas procesuālo tiesību un

materiālo tiesību normas, pamatojot, kāpēc īrnieku prettiesiskās rīcības sekas

konkrētajā gadījumā atstājamas bez ievērības. Tas ir svarīgs priekšnoteikums

sabiedrības uzticības vairošanā valsts pārvaldes darbībai.

[3] Atbildētājs – Rīgas domes Administratīvā komisija – neatzīst pieteicējas

pieteikumu šādu apsvērumu dēļ:

[3.1] Pieteicēja savā prasības pieteikumā Administratīvajai rajona tiesai

norāda, ka saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 113.panta septītā daļa

dod tiesības izīrētājam nesniegt īrniekam pamatpakalpojumus, ja īrniekam ir

apmaksas parāds par pamatpakalpojumiem.

Rīgas domes administratīvās komisijas ieskatā, likuma „Par dzīvojamo

telpu īri” 113.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka pamatpakalpojumi ir

nesaraujami saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, tātad no šīs tiesību normas

izriet secinājums, ka īrētā dzīvokļa neatņemama sastāvdaļa ir arī

pamatpakalpojumi. Tieši tāpat kā pašu īrējamo dzīvokli, arī

pamatpakalpojumus izīrētājam ir pienākums sniegt īrniekam. Šis apgalvojums

izriet no minētās tiesību normas 7.daļas, kura nosaka, ka izīrētājs nav tiesīgs

nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) pamatpakalpojumus (...). Tulkojot minēto

tiesību normu ar teleoloģiskās redukcijas, kā arī satura un apjoma metodēm,

minētā panta 7.daļas teikuma otrā daļa par to, ka, ja īrniekam nav šo

pakalpojumu parādu, nedrīkst tikt iztulkota pretēji tās jēgai, t.i, apgalvojums,

ja īrniekam ir parādi par pamatpakalpojumiem, izīrētājs tos var nesniegt, būs

aplams, jo nonāk pretrunā ar minētā panta pirmās daļas 1.punktu, kas nosaka

pamatpakalpojumu nesaraujamību ar īrēto dzīvojamo platību. Bez tam, trešā

persona Rīgas domes Administratīvajai komisijai paskaidroja, ka izīrētāja

nepieņem maksājumus par īri. Civillikuma 1651.pants nosaka, ka kreditora

nokavējums ir saistības izpildījuma pieņemšanas prettiesīgs novilcinājums.

Savukārt, 1658.pants nosaka, ka kreditors pielaiž nokavējumu, ja viņš bez

tiesīgiem iemesliem nepieņem saistības izpildījumu, bet 1660.pants – ka

kreditors uzskatāms par vainīgu nokavējumā, kad viņš izvairās dot aprēķinu,

ko parādnieks prasa samaksas nolūkā, ja tāds nepieciešams pilnīgai prasījuma

samaksai. 1664.pants - kreditoram ir jāatlīdzina parādniekam visi ar savu

nokavējumu nodarītie zaudējumi. Strīds par īres maksu, kā arī īres tiesisko

attiecību pastāvēšanu ir risināms civilprocesuālā kārtībā, jo izriet no

privāttiesiskajām attiecībām.

[3.2] Kā otru argumentu pieteicēja norāda, ka 2002.gadā tika nolēmusi

uzsākt kapitālo remontu dzīvojamajā mājā Rīgā, /dzēsta adrese/, jo ēkas

tehniskais stāvoklis ir kritisks un liedz pieteicējai nodrošināt

pamatpakalpojumus saviem īrniekiem. Norāda, ka īrnieki par šo lēmumu

uzsākt ēkas kapitālo remontu ir informēti likuma ,,Par dzīvojamo telpu īri"

284.pantā noteiktajā kārtībā, taču īrnieki atsakoties atstāt īrētās telpas.

Komisija secina, ka, lai gan pieteicēja ir informējusi īrniekus par savu

nodomu, pieteikums nesatur atsauci, vai pieteicēja, saskaņā ar likuma ,,Par

dzīvojamo telpu īri” 284.panta nosacījumiem ir piedāvājusi īrniekiem citu

līdzvērtīgu dzīvojamo telpu. Jebkurā gadījumā, šādi strīdi ir risināmi

civiltiesiskā kārtībā un nevar kalpot kā arguments pamatpakalpojumu

nenodrošināšanai. Komisijas kompetencē ietilpst tikai administratīvā

pārkāpuma fakta konstatācija un lemšana par personas saukšanu pie

administratīvās atbildības, nevis personu savstarpējo strīdu, kuriem ir

civiltiesisks raksturs risināšana.

Rīgas domes Administratīvās komisijas ieskatā, pieteicējas

nepieciešamība un pamatojums saukšanai pie administratīvās atbildības ir

pierādīts ar lietā esošajiem materiāliem, kā arī ar pieteicējas pieteikumu tiesai,

kurā pieteicēja norāda, ka nesniedz īrniekiem pamatpakalpojumus.

Pieteicēja atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2005-16-

01 no 2006.gada 8.marta norāda, ka, ja īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot,

tostarp, izīrēt, gūstot no tās iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir

ierobežotas.

Tiesības uz īpašumu nav absolūtas un Satversmes tiesas atzinums nav

tulkojams vispārināti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Konvencijas

1.protokola 1.pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu, ir secinājusi, ka šis

pants ietver trīs atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

tiesības netraucēti baudīt (peaceful enjoymenf) īpašuma tiesības, otrkārt, panta

otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

nosacījumus īpašuma atņemšanai, un, treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka

valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām

interesēm (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 23. septembra

spriedumu lietā „Sporongs un Lēnrola pret Zviedriju” (Sporrong and

Lōnnroth v. Siveden), Tātad, ja pieteicēja nav apmierināta ar spēkā esošo īres

attiecību regulējumu, kas paredz izīrētāja pienākumu nodrošināt īrnieku ar

pamatpakalpojumiem, iebildumi pret to ir ceļami likumā noteiktā kārtā,

Satversmes tiesā. Viena no senākajām tiesiskās domāšanas atziņām ir tāda, ka

likums jāievēro arī tad. ja tas ne visai pilnīgi apmierina taisnīguma prasības.

Tiesiskās drošības labad personai ir jāpakļaujas arī tādiem likumiem, kurus tā

pati uzskata par netaisnīgiem. Kamēr tiesību norma ir spēkā, tā ir jāievēro vai

pret to likumā noteiktā kārtībā ir jāceļ iebildumi. Kā atzīts tiesību literatūrā,

pozitīvās (rakstītās) tiesības ir jārespektē, lai tiktu garantēta tiesiskā drošība

un tiesību sistēmas funkcionēšana (sk.: Horns N. Ievads tiesību zinātnē un

filozofijā // Likums un Tiesības, decembris, 2000, 354. lpp.). Persona nevar

tiesību normu vienkārši ignorēt un vēlāk paziņot, ka ir uzskatījusi to par

prettiesisku. Noliedzoša un nievājoša attieksme pret tiesībām jeb tiesību

nihilisms mazina demokrātiskas valsts funkcionēšanas spēju.

Iespējami nepietiekami norādītie lietderības apsvērumi pārsūdzētajā

lēmumā par personas saukšanai pie administratīvās atbildības nevar kalpot par

pamatu personas atbrīvošanai no atbildības, jo pie atbildības sauktās personas

prettiesiskās rīcības rezultātā ir radušās sekas, proti, īrnieki netiek nodrošināti

ar minimāli nepieciešamajiem pamatpakalpojumiem higiēnas un īrētās

dzīvojamās platības tehniskā stāvokļa uzturēšanai, kas nevar tikt vērtēti kā

maznozīmīgi vai nebūtiski.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis pieteikumu uzturēja uz tajā norādītiem

motīviem.

[5] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis pieteikumu neatzina uz paskaidrojumos

minētajiem motīviem.

[6] Tiesas sēdē trešā persona pieteikumu neatzina, norādot, ka Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2006. gada 1. novembra spriedumu

ir lēmusi par pienākuma uzlikšanu pieteicējai noslēgt ar nama /dzēsta adrese/

6. un 4. dzīvokļu īrniekiem dzīvojamo telpu īres līgumus. Spriedumā

konstatēts, ka 6. un 4. dzīvokļu īrnieki ir centušies maksāt pieteicējai īres

maksu, līdz ar to nav pamatota pieteicējas norāde, ka pieteicējai saskaņā ar

likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3 panta septīto daļu bija tiesības nesniegt

pamatpakalpojumus. Minētais spriedums ir stājies likumīgā spēkā pēc tam,

kad Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts 2007. gada 5. martā ar

lēmumu ir izbeidzis kasācijas tiesvedību lietā.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, izvērtējot pieteicējas pieteikumu, atbildētāja paskaidrojumus, lietas

apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums nav pamatots un

ir noraidāms.

[8] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. pantā ir noteikts

tiesas pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota

administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumus

rīcības brīvības ietvaros. Tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde ir

rīkojusies saskaņā ar procesuālajām un materiālajām tiesību normām.

Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai administratīvais akts izdots

pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses, samērojot tās ar

sabiedrības interešu aizsardzību.

Administratīvā akta, ar kuru uzlikts administratīvais sods, izdošana

saistīta arī ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktā procesa

ievērošanu.

[9] Pieteicēja ir sodīta par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

(turpmāk – LAPK) 150.3 paredzēto pārkāpumu ar naudas sodu Ls 300

apmērā. Minētā tiesību norma nosaka, ka par pamatpakalpojumu nesniegšanu

dzīvojamās telpas īrniekam, ja likums nosaka pienākumu sniegt šādus

pakalpojumus, – uzliek naudas sodu līdz piecsimt latiem.

[10] Atbilstoši LAPK 9.panta pirmajai daļai par administratīvo pārkāpumu

atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta)

darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu,

pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā

paredzēta administratīvā atbildība. Tātad, lai personas rīcību LAPK izpratnē

atzītu par pārkāpumu, tai ir jābūt prettiesiskai.

Lai personu sauktu pie administratīvās atbildības atbilstoši iepriekš

minētai tiesību normai, nepieciešams konstatēt, ka persona nav sniegusi

likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3 panta pirmās daļas 1. punktā noteiktos

pamatpakalpojumus, proti, pakalpojumus, kuri ir nesaraujami saistīti ar

dzīvojamās telpas lietošanu (apkure, aukstais ūdens, kanalizācija un sadzīves

atkritumu izvešana).

[11] Pieteicēja savā pieteikumā ir norādījusi, ka atbildētāja nav vērtējusi lietas

faktiskos apstākļus, proti, pirmkārt, kāpēc netika sniegti pamatpakalpojumi

un, otrkārt, vai vispār pieteicējai bija iespēja nodrošināt pamatpakalpojumu

sniegšanu. Bez tam pieteicēja ir norādījusi, ka, atbilstoši likuma „Par

dzīvojamo telpu īri” 11.3 panta septītajā daļā noteiktajai tiesību normai:

„Izīrētājs vai pakalpojumu sniedzējs nav tiesīgs nesniegt (pārtraukt vai

neuzsākt) šā panta pirmās daļas 1.punktā minētos pamatpakalpojumus, ja

īrniekam nav šo pakalpojumu apmaksas parādu”, izīrētājam ir tiesības

nesniegt pamatpakalpojumus gadījumos, ja īrniekam ir šo pakalpojumu

parādi.

No minētā tiesa secina, ka strīds pamatā ir par apstrīdētā administratīvā

akta tiesiskumu, proti, atbilstību likumu prasībām, kā arī par faktiskajiem

apstākļiem.

[12] Saskaņā ar LAPK 243. pantu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā

ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā

kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie

administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir

nozīme lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē ar šādiem līdzekļiem: ar

protokolu par administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem,

kuru sauc pie administratīvās atbildības, ar cietušā un liecinieku liecībām,

eksperta atzinumu, lietiskajiem pierādījumiem, protokolu par priekšmetu un

dokumentu izņemšanu, citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus fiksējošiem

tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces

alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video u.tml.).

[13] Tiesa konstatē, ka lietā ir šādi pierādījumi: 2006. gada 31. marta

Administratīvo pārkāpuma protokols Nr.VĪ-06-1-vu (lietas lapa 30), Rīgas

pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr.1405 datorizdruka (lietas lapa 31, 32),

Rīgas pilsētas pašvaldības policijas Vidzemes priekšpilsētas pārvaldes

2006. gada 31. marta vēstule Rīgas pilsētas Īres valdes priekšsēdētājam (lietas

lapa 33, 34). Rīgas pilsētas pašvaldības policijas Vidzemes priekšpilsētas

pārvaldes vecākās inspektores N.Krallišas ziņojums (lietas lapa 48), Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 1. novembra spriedums

lietā Nr. /dzēsts lietas numurs/ (lietas lapa 58-69).

[14] Tiesa konstatē, ka 2006. gada 27. martā Rīgas pilsētas pašvaldības

policijas Vidzemes priekšpilsētas pārvaldē ir saņemts K.P., kas ir dzīvokļa

/dzēstas adreses/ īrniece, pilnvarotās personas K.Dz. un L.Ž., kas ir dzīvokļa

/dzēstas adreses/ īrniece, iesniegums, kurā iesniedzējas sūdzas par to, ka

mājas /dzēsta adrese/ īpašniece nenodrošina iespēju īrniekiem saņemt likumā

noteiktos pamatpakalpojumus. Pārbaudot faktus, Rīgas pilsētas pašvaldības

policijas Vidzemes priekšpilsētas pārvalde, nosūtīja materiālu pēc piekritības

Rīgas pilsētas Īres valdes priekšsēdētājam, administratīvā pārkāpuma

protokola sastādīšanai.

Ar 2006. gada 31. marta Administratīvo pārkāpuma protokolu Nr.VĪ-

06-1-vu ir konstatēts, ka iepriekš minētajos dzīvokļos ilgstoši četru gadu

garumā netiek nodrošināta apkure, un īpašniece nav veikusi nekādas darbības,

lai situāciju uzlabotu.

[15] Izvērtējot lietas materiālus, tiesa secina, ka lietā nav strīda par to, ka

pamatpakalpojumi, proti, apkure dzīvokļiem Nr.4 un 6, /dzēsta adrese/, Rīgā

netiek nodrošināti. uz minēto norāda ne tikai sastādītais administratīvā

pārkāpuma protokols, bet arī pašas pieteicējas pieteikumā minētais par

pakalpojumu nesniegšanas iemesliem, proti, parāda esamība. Tāpat tiesa

secina, ka lietā nav strīda par administratīvā pārkāpuma subjektu, proti, par to,

ka pie administratīvās atbildības pareizi ir saukta pieteicēja kā nekustamā

īpašuma /dzēsta adrese/ īpašniece.

[16] Tiesa, izvērtējot pieteicējas pieteikumā un pieteicējas pārstāvja tiesas

sēdē izteiktos argumentus, kāpēc lēmums par administratīvā soda uzlikšanu ir

atceļams, atzīst, ka šie argumenti nav pamatoti turpmāk minēto iemeslu dēļ.

Saskaņā ar APL 153.panta otro daļu fakts, kurš nodibināts ar spēkā

stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot

administratīvo lietu, bet saskaņā ar trešo daļu fakts, kurš nodibināts ar spēkā

stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot

administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki.

Lietā ir Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 1.

novembra spriedums lietā Nr. /dzēsts lietas numurs/ (lietas lapa 58-69), kurā

tika izskatīta K.P. un L.Ž. (dzīvokļu Nr.4 un 6, /dzēsta adrese/ īrnieču)

civilprasība pret I.M. īres līgumu noslēgšanu un zaudējumu piedziņu, kā arī

pienākuma uzlikšanu nodrošināt ūdens padevi, apkuri un kanalizācijas

sistēmas darbību. Šī sprieduma rezultatīvajā daļā ir uzlikts pienākums I.M. 60

dienu laikā nodrošināt dzīvokļos /dzēsti dzīvokļu numuri/, kas atrodas Rīgā,

/dzēsta adrese/, pamatpakalpojumus – apkuri, ūdens padevi un kanalizācijas

sistēmas darbību. Šī sprieduma motīvu daļā (sprieduma 8., 9. lapa, lietas 65.-

66. lapa), Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ir konstatējusi, ka lietā

nepastāvēja strīds, ka uz pamatpakalpojumu sniegšanas pārtraukšanas laiku

īrniekiem nav bijis šo pamatpakalpojumu apmaksas parāda, līdz ar ko

izīrētājam nebija likumīga pamata nesniegt šos pamatpakalpojumus. Tiesa arī

ir konstatējusi, ka I.M. ir saistošas īres attiecības ar dzīvokļu /dzēsti dzīvokļu

numuri/ īrniekiem, un, iegūstot īpašumtiesības, viņa labprātīgi ir uzņēmusies

pienākumu atbilstoši Civillikuma 1587. pantam šīs saistības pildīt, jo tiesīgi

noslēgts līgums uzliek līdzējiem pienākumu apsolīto izpildīt un ne darījuma

sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai

pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ir arī konstatējusi (lietas

lapa 66), ka pamatpakalpojumu nesniegšana nav saistīta ar pienākumu

izpildes faktisko neiespējamību, bet gan ar iepriekšējā īpašnieka A.M.

voluntāru rīcību, jo tad, kad pamatpakalpojumu sniegšana tika pārtraukta

(2001. gada decembrī), nav bijis kompetentu institūciju slēdziens par

pakalpojumu sniegšanas neiespējamības fakta konstatēšanu.

Administratīvajai rajona tiesai nav pamata iepriekš minētos Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas konstatētos faktus, jo vairāk tāpēc, ka

šie fakti izriet arī no citiem lietā esošiem pierādījumiem, proti, atbildētāja un

trešās personas lietā sniegtajiem paskaidrojumiem.

[17] Pieteicēja ir norādījusi, ka atbildētājs nav ievērojis APL 67. otrās daļas 6.

punkta, un līdz ar to 65. un 66. pantu prasības, proti nav vērtējis lēmuma un

tai skaitā piemērotā soda lietderību.

Tiesa norāda, ka administratīvā pārkāpuma gadījumā iestādei,

konstatējot pārkāpuma faktu, praktiski nav rīcības brīvības, proti, iestādei ir

ne tikai tiesības, bet arī pienākums saukt vainīgo personu pie administratīvās

atbildības. Vienīgi gadījumos, kad attiecīgo pārkāpumu var atzīt par

maznozīmīgu LAPK 21. panta kārtībā, personu var atbrīvot no

administratīvās atbildības. Atbildētājs konkrētajā lietā nav uzskatījis izdarīto

pārkāpumu par maznozīmīgu. Arī tiesas ieskatā pārkāpums, kas ir saistīts ar

pamatpakalpojumu nesniegšanu īrniekiem, var radīt gan fiziskas, gan morālas

ciešanas īrniekiem, kas, atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3 panta

septītajā daļā noteiktajam, ir nepieļaujami, līdz ar to arī šis pārkāpums nav

uzskatāms par maznozīmīgu.

LAPK 150.3 panta sankcijā ir noteikts alternatīvs sods, proti,

atbildētājam bija iespēja piemērot administratīvo sodu – uzlikt naudas sodu

robežās no 1 līdz 500 latiem.

Saskaņā ar LAPK 32.pantu sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek

ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto

pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par

administratīvajiem pārkāpumiem.

Uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja

personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un

pastiprinošos apstākļus.

Tādējādi iestādei, konstatējot LAPK 150.3 pantā paredzēto

administratīvo pārkāpumu, attiecībā uz soda apmēru ir rīcības brīvība noteikt

konkrētā lēmuma saturu. Proti, iestāde pieņem lēmumu, ievērojot

piemērojamā tiesību normā noteiktos ietvarus, un šajos ietvaros, veicot

lietderības apsvērumus, nosaka administratīvā akta saturu (nosaka konkrētu

soda apmēru). Citiem vārdiem, iestādei ir jāvērtē, kāds soda apmērs ir

samērīgs ar konkrēto pārkāpumu.

Tiesa, pārbaudot pārsūdzēto lēmumu, konstatē, ka ir ņemti vērā

faktiskie apstākļi, proti, ir ņemts vērā, ka pieteicēja ilgstoši (kopš 2003. gada

beigām, kad kļuva par nama īpašnieci) nav sniegusi pamatpakalpojumus

dzīvokļu īrniekiem, kā arī tas, ka pieteicēja nav pieņēmusi maksājumus,

tādējādi ir traucējusi īrniekiem realizēt savas tiesības. Iestāde, vadoties no

iepriekš minētā, pieteicējai par izdarīto pārkāpumu ir piemērojusi

administratīvo sodu, kas tikai nedaudz pārsniedz vidējo panta sankcijā

noteikto soda apmēru. ņemot vērā minēto, tiesa atzīst piemēroto sodu par

samērīgu un atbilstošu konstatētajam pārkāpumam.

[18] Tiesa konstatē, ka pārsūdzētajā lēmumā dzīvokļa /dzēsts numurs/ vietā ir

norādīts dzīvoklis /dzēsts numurs/. Tiesas ieskatā lēmumā ir ieviesusies

pārrakstīšanās kļūda, kas pēc būtības nevar mainīt lēmuma pašu lēmumu.

[19] Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, tiesa secina, ka apstrīdētais lēmums

ir pamatots un piespriestais sods ir samērīgs, līdz ar to apstrīdētais lēmums ir

atstājams spēkā, bet pieteicējas prasījums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. un 289.-

291.pantu, Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 286. panta pirmās

daļas 1. punktu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

I.M. pieteikumu par Rīgas domes Administratīvās komisijas 2006.gada

10.maija lēmuma Nr.D57 16-7 atcelšanu noraidīt.

Šo spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā

apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.

Spriedums sastādīts 2007.gada 19.novembrī

Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis

Rīgā, 2007.gada 19.novembrī