Court orders monthly child support payment based on minimum subsistence level despite parent's financial hardship.

Lietas Nr. C36046517

Lietas arhīva Nr. C-0465-17

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Talsos 2017.gada 11.augustā

Talsu rajona tiesa

tiesnese V.Pavlovska

ar tiesas sēžu sekretāri I.Grunsbergu,

piedaloties prasītājam /pers. A/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē maza apmēra prasību /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu un

Aprakstošā daļa

konstatēja:

/pers. A/ iesniedza prasību par uzturlīdzekļu piedziņu no /pers.B/EUR 114 mēnesī, no prasības iesniegšanas laika.

Prasība pamatota uz Civillikuma 179.pantu, Ministru kabineta 2003.gada 1.jūlija noteikumiem Nr.348 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu

apmēru bērnam”.

Prasībā norādīts, ka no 2006.gada 22.novembra, kad prasītājs pārcēlās dzīvot Sabilē pie tēva /pers. D/, par viņu rūpējas tēvs, vecāmāte. Līdz

prasītāja pilngadības sasniegšanai, tēvs saņēma uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Māte nav materiāli palīdzējusi.

Tiesas sēdē prasītājs prasību uzturēja spēkā, paskaidroja, ka viņš ir pabeidzis vidusskolu un turpinās mācības Policijas koledžā. Šobrīd viņam nav

informācija par to, vai viņš ir uzņemts koledžā. Viņa naudas lietas kārto vecmāmiņa. Ģimenē dzīvo viņš un 18 gadus veca māsa, tēvs un viņa nepilngadīgā

meita, vecmāmiņa ar vīru. Tēvs strādā lauksaimniecībā, kur vasarā strādā arī viņš, un ģimenes ienākumi ir minimāli.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 56.panta piektās daļas noteikumiem, 2017.gada 26.maijā atbildētājai nosūtīta tiesas pavēste, un kā noteic minētais

pants, tad “fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietā”.

Atbildētāja uz tiesas sēdi nav ieradusies, nav lūgusi lietu atlikt, un atbilstoši Civilprocesa likuma 156.panta pirmajai daļai, tiesa uzskata par

iespējamu lietu izskatīt bez atbildētājas klātbūtnes.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi rakstveida pierādījumus un uzklausījusi paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka /pers. A/ prasība ir pamatota un apmierināma.

1997.gada 29.oktobrī dzimis /pers. A/. Viņa tēvs ir /pers. D/, māte – /pers. B/(dzimšanas apliecības kopija lietas 9.lapa).

/nosaukums/ vidusskolas izziņa Nr.1-14/28 pierāda, ka /pers. A/ 2016./2017.mācību gadā mācījās 12.klasē(izziņa lietas 12.lapa).

Civillikuma 179.panta pirmā daļa noteic: „Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz

tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Vadoties no minētās likuma normas, atzīstams, ka bērna uzturēšanas pienākums neizbeidzas ar bērna pilngadības iestāšanos, ja objektīvu iemeslu

dēļ viņš nevar pats sevi apgādāt.

Senāta judikatūrā ir atzīts, ka Civillikuma 179.panta pirmās daļas tiesiskā sastāva pazīme „kad bērns pats var sevi apgādāt” interpretējama

atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 19.pantā paredzētajam, ka „par darba nespējīgiem uzskatāmi bērni, kuri mācās vidējās vai augstākās mācību

iestādēs dienas nodaļā un nav vecāki par 24 gadiem” (sk. Senāta 2001.gada 14.marta spriedumu lietā Nr.SKC-144/2001). Tas nozīmē, ka

Civillikuma 179.pants iztulkojams tādējādi, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir

uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt. Līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties,

pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un bērna uzturēšanas pienākums vecākiem atkrīt. Senāts ir konsekventi balstījies uz iepriekš izteikto atziņu (sk.

Senāta 2008.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-440/2008 un 2011.gada 23.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-1480/2011).

Judikatūrā, analizējot Civillikuma 179.panta normā ietverto regulējumu, izteikta atziņa, ka likumdevējs uztura došanas pienākumu saistījis ar diviem

kritērijiem, pirmkārt, vecāku mantas stāvokli un, otrkārt, laiku, kad bērns pats spēj sevi apgādāt.

Šeit jāpiebilst, ka ar grozījumiem Civillikumā, kas pieņemti 2012.gada 29.novembrī, ieviests trešais kritērijs, proti, vecāku spējas uzturēt bērnu.

Savukārt bērna pilngadību kā kritēriju vecāku atbrīvošanai no viņa uzturēšanas pienākuma likumdevējs nav izvirzījis. Tas nozīmē, ja bērns pēc pilngadības

sasniegšanas objektīvu iemeslu dēļ nevar pats sevi apgādāt, tad atbilstoši Civillikuma 179.panta pirmajai daļai vecāku pienākums viņu uzturēt turpinās

(sk. Senāta 2008.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-440, 2010.gada 27.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-251, 2010.gada 24.marta

spriedumu lietā Nr.SKC-488, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 17.jūnija spriedumu lietā Nr.SKC-507, Augstākās tiesas

Civillietu departamenta 2015.gada 7.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-1478).

/pers. A/ ir pabeidzis vidusskolu, viņš plāno turpināt mācīties, pretendē uz iespēju mācīties Policijas koledžā, dienas nodaļā.

Tiesa atzīst, ka mācoties vidusskolas 12.klasē un turpinot mācības dienas nodaļā, pilnvērtīga izglītības ieguve nav savienojama ar algotu darbu.

Tādējādi atbilstoši tiesu prakses atziņām, atbildētājai saglabājas pienākums uzturēt pilngadību sasniegušo dēlu, jo viņš nestrādā un tupinās mācības

un lietā jānoskaidro, prasītāja uzturam nepieciešamu summu, vecāku mantas stāvoklis.

Vispārzināmi ir izdevumi par apģērbu, higiēnas preču iegādi, ikdienas uztura izdevumiem, materiālo nodrošinājumu saistībā ar mācībām, dzīvošanu

atsevišķi no ģimenes. Kā tiesas sēdē norādīja /pers. A/, tad maksa par kopmītnēm ir EUR 28 mēnesī.

Prasītāja tēvs strādā lauksaimniecības darbus un viņa ienākumi nesasniedz minimālās darba algas apmēru, viņa apgādībā ir trīs nepilngadīgi bērni.

Informācija par prasītāja mātes ienākumiem nav, bet viņas apgādībā ir divi pilngadīgie bērni un pieci nepilngadīgi bērni, jaunākais bērns dzimis 2014.gadā.

Vecākiem nepieder nekustamais īpašums un nekāda cita vērtīga manta.

Novērtējot informāciju par abiem vecākiem, tiesa secina, ka prasība par EUR 114 piedziņu /pers. A/ uzturam ir pamatota un apmierināma, jo

šāds uzturlīdzekļu apmērs ir pats minimums, lai viņš spētu nodrošināt savas pamatvajadzības.

Izskatāmajā lietā nav piemērojami Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumi Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru

bērnam”, jo tie nosaka minimālo uzturlīdzekļu apmēru tikai attiecībā uz personām, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu(sk.AT Senāta Spriedums

SKC-390/2012).

Uzturlīdzekļi piedzenami sākot no 2017.gada 25.aprīļa, kad prasība iesniegta tiesā, jo lietā nav iegūti pierādījumi, ka par šo laiku uzturlīdzekļi ir

maksāti labprātīgi.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta pirmajai daļai, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos, proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punktu, no tiesas izdevumu samaksas ir atbrīvoti prasītāji prasībās par uzturlīdzekļu

piedziņu.

Tāpēc, valsts nodevu ir pamats piedzīt no atbildētājas, kas aprēķināta atbilstoši Civilprocesa likuma 34.pantam, EUR 205,20(15 procenti no

prasības summas EUR 1368).Saskaņā ar Civilprocesa likuma 40.panta pirmajā daļā noteikto, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi lietā ir EUR 3,30.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu, tiesa atbrīvo pilnā apjomā /pers. B/ no tiesas izdevumu samaksas, ņemot vērā viņas

mantisko stāvokli, to, ka viņai nebija materiālas iespējas maksāt uzturlīdzekļus saviem bērniem, tos viņas vietā maksāja valsts, viņai publiskajos reģistros

nav reģistrēta nekāda manta, viņas apgādībā ir septiņi bērni.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 40., 42., 193., 250.25 pantu, tiesa

Rezolutīvā daļa

nosprieda:

Apmierināt pilnā apjomā /pers. A/ prasību.

Piedzīt no /pers. B/ par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, uzturlīdzekļus EUR 114(viens simts četrpadsmit euro) mēnesī, sākot no

2017.gada 25.aprīļa līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt, bet ne ilgāk par prasītāja 24 gadu vecuma sasniegšanu.

Sprieduma izpildi daļā par uzturlīdzekļu piedziņu noteikt nekavējošu.

Uzturlīdzekļus ieskaitīt /pers. A/ norēķinu kontā AS ,,Swedbank”, kontā Nr./konta numurs/.

Atbrīvot pilnā apjomā /pers. B/ no tiesas izdevumu samaksas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Kurzemes apgabaltiesā, ja pastāv kāds no Civilprocesa likuma

440.2pantā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem, iesniedzot apelācijas sūdzību Talsu rajona tiesā.

Tiesnese V.Pavlovska