Legislator Case Law & Legislation
A420250119 / A42-00727-20 ECLI:LV:ADRJRIT:2020:0703.A420250119.2.S AI generated

Court dismissed appeal against property tax calculation based on building value rather than land value for co-owner.

Case Number A420250119 / A42-00727-20
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Riga dismissed the plaintiff's request to annul the City Council's decision regarding property tax assessment. The plaintiff, a co-owner of a residential building and land, argued that the tax calculation based on the building's value violated the Law on Property Tax and a usage rights agreement. The court ruled that the statutory provisions imperatively require using the building's value for the tax base, rendering the usage rights agreement irrelevant for this specific calculation. Consequently, the court found the tax assessment legally sound and the plaintiff's appeal inadmissible.

Legislator headnote

AI generated

Law on Property Tax s. 2.4; Law on Property Tax s. 11: The statutory requirement to calculate property tax based on the building's value prevails over usage rights agreements, and the tax authority is not bound to consider such agreements when determining the tax base.

Keywords

AI generated
property tax calculation building value assessment co-ownership rights usage rights agreement administrative appeal dismissal tax base determination statutory interpretation

Cited Legislation

AI generated
Law on Property Tax s. 2.4
Law on Property Tax s. 11

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. A42-00727-20/2

ECLI:LV:ADRJRIT:2020:0703.A420250119.2.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2020. gada 3. jūlijā

Administratīvā rajona tiesa

tiesnese Ilze Andruškina,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu par Rīgas domes

2019. gada 25. jūlija lēmuma

Nr. 2-30/RD-19-251-ap atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[ 1] Pieteicēja /pers. C/ ir nekustamā īpašuma Sieksātes ielā 1, Rīgā, kadastra Nr. 0100 099 0033 (turpmāk –

nekustamais īpašums) kopīpašniece.

Nekustamais īpašums sastāv no zemes vienības Sieksātes ielā 1, Rīgā, kadastra apzīmējums 0100 099 0033 (turpmāk

– zemesgabals), un dzīvojamās mājas (nepabeigta celtniecība) Sieksātes ielā 1, Rīgā, kadastra apzīmējums

0100 099 0033 001 (turpmāk – dzīvojamā māja).

[2] Ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) 2019. gada 8. februāra maksāšanas

paziņojumu par nekustamā īpašuma nodokli 2019. gadam Nr. PIPN-19-115900-mp/PIP-19-115472-AL/5-7 pieteicējai

paziņots nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins par 1/6 domājamo daļu no zemesgabala 1,5% apmērā no kadastrālās

vērtības 37 149 euro, summā 92,87 euro un no dzīvojamās mājas 0,2% apmērā no kadastrālas vērtības 6725 euro, summā

2,24 euro.

Ar Rīgas domes Vidi degradējošu būvju komisijas 2019. gada 15. februāra lēmumu (protokola Nr. VDBK-19-3-pro

1.12. punkts) (turpmāk – komisijas lēmums) dzīvojamā māja klasificēta kā vidi degradējoša būve un atzīta par A kategorijas

graustu.

Ar pārvaldes 2019. gada 11. marta maksāšanas paziņojumu par nekustamā īpašuma nodokli 2019. gadam Nr. PĪPN-

19-277842-mp/PIP-19-115472-AL/5-7, pamatojoties uz likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3. panta 1. 4 daļu, veikts

nekustamā īpašuma nodokļa pārrēķins par 2019. gada 10 mēnešiem

(marts – decembris), papildus aprēķinot nekustamā īpašuma nodokli 152,93 euro par 1/6 domājamo daļu no dzīvojamās

mājas 3% apmērā no dzīvojamai mājai piekritīgās zemesgabala kadastrālās vērtības 37 149 euro.

Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, ar pārvaldes 2019. gada 24. maija lēmumu Nr. PIP-19-8671-ap/5-7/19-

115472-AL maksāšanas paziņojums atstāts negrozīts.

Nepiekrītot minētajam pārvaldes lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja Rīgas domē (turpmāk – dome).

[3] Ar domes 2019. gada 25. jūlija lēmumu Nr. 2-30/RD-19-251-ap

(turpmāk – pārsūdzētais lēmums) zemākas iestādes lēmums atstāts negrozīts.

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Pieteicēja ir nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja par 1/6 domājamo daļu no nekustamā īpašuma, tai skaitā

1/6 domājamo daļu no dzīvojamās mājas. Nekustamais īpašums nav sadalīts reālās daļās, un pieteicējas īpašumā ir

1/6 domājamā daļa no visa nekustamā īpašuma. Savukārt zemes daļa atbilstoši 2007. gada 11. aprīļa Nekustamā īpašuma

dalītas lietošanas kārtības līgumam (turpmāk – lietošanas kārtības līgums) ir pieteicējas lietošanā.

Fakts, ka ir identificējama tā kopīpašuma daļa, ko pieteicēja reāli lieto, nemaina to tiesību un pienākumu apjomu, kas

uz viņu gulstas kā uz visa nekustamā īpašuma kopīpašnieku, tajā skaitā pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli

atbilstoši savā īpašumā esošajām domājamām daļām no visa kopīpašuma. Turklāt nekustamā īpašuma nodokli neaprēķina,

vadoties no kopīpašnieku faktiski lietotā īpašuma, bet gan atbilstoši katra kopīpašnieka domājamām daļām kopīpašumā.

[3.2] Ar 2011. gada 15. decembra likumu „Grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”” likuma „Par

nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta ceturtajā daļā vārdi „daļai kopīpašumā” aizstāti ar vārdiem „domājamai daļai

kopīpašumā”. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka minētā likuma 2. panta ceturtā daļa noteic, ka piemērojama Civillikuma

1071. panta vispārīgā kārtība attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa maksātājiem par nekustamo īpašumu, kas uz

kopīpašuma tiesību pamata pieder vairākām personām, proti, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā katrs kopīpašnieks

atbilstoši savai daļai kopīpašumā, neatkarīgi no tā, kādu kopīpašuma daļu lieto katrs kopīpašnieks.

Neraugoties uz lietošanas kārtības rezultātā radušos situāciju, kad katrs no kopīpašniekiem lieto kādu kopīpašuma

objekta daļu kā pilnīgi patstāvīgu lietu, katram no viņiem joprojām īpašuma tiesības ir vienīgi uz domājamo daļu

kopīpašumā kā uz bezķermenisku lietu.

Līdz ar to nodokļa aprēķins samērojams ar kopīpašnieka domājamo daļu kopīpašumā, neatkarīgi no tā, kādu

kopīpašuma daļu kopīpašumā lieto kopīpašnieks, un lietošanas līgums nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinā par

nekustamo īpašumu nav izmantojams.

[3.3] Pieteicējai nekustamā īpašuma nodoklis aprēķināts atbilstoši tiesību normām, kas noteic, kas ir nekustamā

īpašuma nodokļa maksātāji, t.i., saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta pirmo un otro daļu, 2. panta

trešās daļas 3. punktu un ceturto daļu. Nodokļu administrācija nevar aprēķināt nekustamā īpašuma nodokli citādi, kā tikai

saskaņā ar spēkā esošajām imperatīvajām tiesību normām.

[3.4] Ar nekustamā īpašuma nodokli 3% apmērā tiek aplikta tieši būve, kas klasificēta kā vidi degradējoša, sagruvusi

vai cilvēku drošību apdraudoša, piemērojot lielāko kadastrālo vērtību – būvei piekritīgās zemesgabala vienības kadastrālo

vērtību vai būves kadastrālo vērtību.

[4] Pieteicēja iesniedza pieteikumu tiesā par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.

Pieteikumā norādīts, ka dzīvojamā māja atrodas uz citas kopīpašnieces valdījumā un lietošanā nodotās zemesgabala

daļas. Pieteicējai ir atzītas īpašuma tiesības uz 1/6 domājamo daļu no dzīvojamās mājas, tomēr pieteicēja to nekad nav

pieņēmusi savā valdījumā un lietošanā. Dzīvojamās mājas būvniecību uzsāka pieteicējas māte 1981. gadā. Kopīpašums

iegūts un reģistrēts zemesgrāmatā pirms ēkas būvniecības atsākšanas pēc 2007. gada.

Pieteicēja norāda, ka 2018. gada 11. decembrī Valsts zemes dienests veica nepareizus labojumus kadastrā, ar viltu

padarot pieteicēju par būves līdzīpašnieci. Dzīvojamā māja kā pieteicējas īpašums nav reģistrēta zemesgrāmatā. Konkrētajā

gadījumā ir jāpiemēro likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta 2.1 un 11. daļa.

[5] Dome paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka tas ir nepamatots un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā

lēmumā minētajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[6] Pieteicēja nav izteikusi iebildumus komisijas lēmumam, līdz ar to tiesa šīs lietas ietvaros to nepārvērtēs.

Pieteicējas centrālais iebildums ir tāds, ka nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanā par nekustamo īpašumu nav

ņemts vērā starp kopīpašniecēm noslēgtais lietošanas kārtības līgums, atbilstoši kuram dzīvojamā māja atrodas uz citai

kopīpašniecei lietošanā nodotā zemesgabala daļas.

Līdz ar to lietā izšķirams, vai iestāde pamatoti ir noteikusi nekustamā īpašuma nodokļa apmēru, neņemot vērā

lietošanas kārtības līgumā noteikto.

[7] Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta otrā daļa noteic, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku šā likuma

izpratnē uzskatāma persona, kuras īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu ir nostiprinātas zemesgrāmatā.

Atbilstoši minētā panta trešās daļas 3. punktam par nekustamā īpašuma tiesisko valdītāju šā likuma izpratnē uzskatāma

persona, kura nekustamā īpašuma valdījumu ieguvusi uz mantojuma tiesību vai cita pamata, bet saskaņā ar ceturto daļu

nekustamā īpašuma nodokli par nekustamo īpašumu, kas uz kopīpašuma tiesību pamata pieder vairākām personām vai

atrodas kopvaldījumā, maksā katrs kopīpašnieks (kopvaldītājs) atbilstoši savai domājamai daļai kopīpašumā

(kopvaldījumā).

Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta ceturtā daļā šādā redakcijā izteikta ar 2011. gada 15. decembrī

pieņemtiem grozījumiem likumā, kas stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī. Grozījumu anotācijā norādīts, ka pastāv

mēģinājumi no atsevišķu kopīpašnieku puses minēto likuma normu interpretēt pretrunā tās būtībai, mēģinot panākt, ka

nekustamā īpašuma nodoklis būtu jāmaksā nevis atbilstoši reģistrētajām kopīpašuma domājamajām daļām, bet atbilstoši

kopīpašnieku reģistrētai kopīpašuma lietošanas kārtībai. Saskaņā ar Civillikuma 1067. pantu īpašuma tiesības, kas pieder

uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reāli, bet tikai domājamās (ideālās) daļās, tā, ka sadalīts vienīgi

tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība. Kopīpašnieka daļa ir domājamā daļa. Civillikuma 1071. pantā noteikts, ka uz kopējo

lietu gulošās nastas, apgrūtinājumi un lietas uzturēšanai vajadzīgie izdevumi jānes kopīpašniekiem samērīgi ar viņu daļām.

Likuma 2. panta ceturtā daļa nosaka kā piemērojama Civillikuma 1071. panta vispārīgā kārtība attiecībā uz nekustamā

īpašuma nodokļa maksātājiem par nekustamo īpašumu, kas uz kopīpašuma tiesību pamata pieder vairākām personām,

proti, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā katrs kopīpašnieks atbilstoši savai daļai kopīpašumā, neatkarīgi no tā, kādu

kopīpašuma daļu lieto katrs kopīpašnieks. Neraugoties uz lietošanas kārtības rezultātā radušos situāciju, kad katrs no

kopīpašniekiem lieto kādu kopīpašuma objekta daļu kā pilnīgi patstāvīgu lietu, katram no viņiem joprojām īpašuma tiesības

ir vienīgi uz domājamo daļu kopīpašumā kā uz bezķermenisku lietu, līdz ar to nodokļa aprēķins samērojams ar

kopīpašnieka domājamo daļu kopīpašumā, neatkarīgi no tā, kādu kopīpašuma daļu kopīpašumā lieto kopīpašnieks

(grozījumu likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, kas stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī, likumprojekta

anotācija[1]).

Tādējādi no minētā nepārprotami izriet likumdevēja mērķis precizēt, ka, maksājot nekustamā īpašuma nodokli par

kopīpašumu, katra kopīpašnieka daļa nosakāma atbilstoši īpašumā esošajām domājamām daļām, neņemot vērā arī

reģistrētu kopīpašuma lietošanas kārtību. Tātad kopīpašuma lietošanas kārtībai vairs nav ietekmes uz nekustamā īpašuma

nodokļa aprēķināšanas kārtību arī tad, ja lietošanas kārtības līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā.

Šādi minētā tiesību norma ir interpretēta arī judikatūrā (Augstākās tiesas 2018. gada 26. septembra rīcības sēdes

lēmuma lietā Nr. SKA-400/2018 (A420178316) 4. punkts, 2018. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-90/2018

(A420337714) 8. punkts un 2017. gada 31. augusta sprieduma lietā

Nr. SKA-204/2017 (A420386213) 8. punkts).

Ievērojot minēto, dome pamatoti nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanā neņēma vērā lietošanas kārtības līgumu.

[8] Saskaņā ar 2007. gada 19. jūnija Rīgas pilsētas zemes komisijas lēmumu Nr. 8/15 (lietas 23. lapa) pieteicējai

atjaunotas īpašuma tiesības uz zemesgabalu 1/6 domājamās daļas apmērā. Minētajā lēmumā norādīts, ka uz zemesgabala

atrodas mantiniecēm piederoši namīpašuma pamati.

Atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 4. panta 1.1 daļai nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanai

izmanto Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētos datus.

Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā norādīts, ka nekustamā īpašuma sastāvā ietilpst zemesgabals

un dzīvojamā māja.

Civillikuma 968. pants noteic, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu.

Ievērojot minēto, domes secinājums, ka pieteicēja ir nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja par 1/6 domājamo daļu no

nekustamā īpašuma, tai skaitā par 1/6 domājamo daļu no dzīvojamās mājas, ir pareizs. Dome pamatoti ir norādījusi, ka

fakts, ka ir identificējama tā kopīpašuma daļa, ko pieteicēja reāli lieto, nemaina to tiesību un pienākumu apjomu, kas uz viņu

gultas kā nekustamā īpašuma kopīpašnieci, tai skaitā maksāt nekustamā īpašuma nodokli atbilstoši savā īpašumā esošajām

domājamām daļām no visa kopīpašuma. Tiesa piekrīt iestādei, ka nekustamā īpašuma nodokli neaprēķina no kopīpašnieku

faktiski lietotā īpašuma, bet gan no atbilstoši katra kopīpašnieka domājamajām daļā kopīpašumā.

Īpašnieku vienošanās par lietošanas kārtību nesadala nekustamo īpašumu reālās daļās jeb patstāvīgos īpašumos, bet

nosaka vienīgi to, kādā kārtībā kopīpašums tiks lietots (Augstākās tiesas 2018. gada 26. septembra rīcības sēdes

lēmuma lietā Nr. SKA-400/2018 (A420178316) 4. punkts).

Pieteicēja nav izvirzījusi pretargumentus, kādēļ izskatāmajā gadījumā iestādei likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli”

2. panta ceturtā daļa būtu jāpiemēro pretēji likumdevēja mērķim un judikatūras atziņām.

[9] Apkopojot minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa apmērs par 2019. gada 10 mēnešiem

(marts – decembris) tiesiski un pamatoti aprēķināts par 1/6 domājamo daļu no dzīvojamās mājas 3% apmērā no dzīvojamai

mājai piekritīgās zemes kadastrālās vērtības, neņemot vērā lietošanas kārtības līgumu.

Uz aprēķina vai citām kļūdām nekustamā īpašuma nodokļa apmēra noteikšanā pieteicēja nav norādījusi, un arī tiesa

tādas nekonstatē.

Līdz ar to pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, bet

pieteikums – noraidāms.

[10] Pieteicējas norādītā likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta 2.1 un 11. daļa ir attiecināmas un

piemērojamas citā tiesiskā situācijā. Tiesa nekonstatē, ka zemesgrāmatā attiecībā uz nekustamo īpašumu kāda persona būtu

reģistrēta kā apbūves tiesīgais, t.i., persona, kurai ar līgumu piešķirta apbūves tiesība.

Līdz ar to minēto tiesību normu piemērošanai konkrētajā gadījumā nav pamata.

[11] Lietas risinājumu šajā lietā nemaina arī pieteicējas 2020. gada 14. februārī tiesā iesniegtie dokumenti attiecībā uz

dzīvojamās mājas būvniecību, jo tie konkrētajā gadījumā neietekmē nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanu.

Kaut arī pieteicēja sīkākus paskaidrojumus, iesniedzot minētos dokumentus nav norādījusi, no pieteicējas

pasvītrojumiem Rīgas pilsētas būvvaldes 2019. gada 8. novembra lēmumā Nr. BV-19-9946-ap secināms, ka pieteicējai šķiet

nozīmīga būvvaldes norāde, ka lietošanas kārtības līguma nosacījumi ir jāvērtē, nosakot administratīvā akta adresātu

saistībā ar dzīvojamās mājas būvniecību.

Šajā sakarā tiesa nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinu pieteicējai ir izvērtējusi atbilstoši minēto jautājumu regulējošajām

tiesību normām un judikatūras atziņām to piemērošanā, ko neietekmē minētā būvvaldes norāde.

Savukārt apstāklis, ka atsevišķos gadījumos lietošanas kārtības līgumā noteiktajam var būt nozīme būvniecības

procesā (piemēram, Augstākās tiesas 2012. gada 16. marta sprieduma lietā Nr. SKA-49/2012 (A42569306) 10. un

11. punkts), nenozīmē, ka arī nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanā lietošanas kārtības līgums ir jāņem vērā, ja tiesību

normās imperatīvi ir nostiprināta likumdevēja griba to neņemt vērā.

Ja pieteicēju neapmierina par nekustamo īpašumu aprēķinātais nodoklis par turpmākajiem gadiem, pieteicējai ir

jārīkojas atbilstoši attiecīgajos administratīvajos aktos norādītajai apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtībai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251. panta sesto daļu, tiesa

nosprieda

Noraidīt /pers. C/ pieteikumu par Rīgas domes 2019. gada 25. jūlija lēmuma Nr. 2-30/RD-19-251-ap atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I. Andruškina

[1] http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/B527E58AB453747AC22

5795A0033679B?OpenDocument, aplūkots 2020. gada 1. jūlijā