Court dismisses appeal against customs penalty, ruling fines are not grossly disproportionate despite procedural issues.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42552108

AA43 - 0863 - 11/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 2.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Kanenberga,

tiesneses K.Krastiņa un U.Mihailova,

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts

ieņēmumu dienesta pārstāvei I.M.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Mustangs Auto” pieteikumu par Valsts

ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2008.gada 8.aprīļa lēmuma Nr.19/10084

atcelšanu, sakarā sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Mustangs Auto” apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 1.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID) Rīgas muitas reģionālā

iestāde no 2007.gada 18.decembra līdz 2008.gada 1.februārim sabiedrībai ar

ierobežotu atbildību „Mustangs Auto” veica muitas parāda un citu muitas iestāžu

administrējamo nodokļu parāda aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites auditu par

laika posmu no 2005.gada 1.aprīļa līdz 2007.gada 30.aprīlim.

Ar VID Rīgas muitas reģionālās iestādes direktora v.i. 2008.gada 15.februāra

lēmumu Nr.3.4.1/1949 SIA „Mustangs Auto” papildus nomaksai budžetā noteikts

muitas parāds Ls 23 923,87 apmērā, tajā skaitā ievedmuitas nodoklis Ls 7362 apmērā,

ar to saistītā nokavējuma nauda Ls 2430,98 un soda nauda Ls 11 043 apmērā un

pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk arī – PVN) Ls 1325,16 apmērā, ar to saistītā

nokavējuma nauda Ls 437,57 un soda nauda Ls 1325,16 apmērā.

Nepiekrītot minētajam lēmumam, SIA „Mustangs Auto” to apstrīdēja.

[2] Ar VID ģenerāldirektora 2008.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.19/10084 (turpmāk

arī – Lēmums) apstrīdētais lēmums atstāts negrozīts.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] No lietas materiāliem redzams, ka SIA „Mustangs Auto” Latvijas

Republikas muitas iestādē ar vienotajiem administratīvajiem dokumentiem (turpmāk

– VAD) IM4 Nr.0206/6 - 603445 (24.02.2006), Nr.0206/6 - 604419 (08.03.2006),

Nr.0206/6 - 604422 (08.03.2006) no Šveices Konfederācijas uzņēmumiem ir ievedusi

lietotas vieglās automašīnas. Saskaņā ar Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienas

Muitas Kodeksa izveidi (turpmāk – Regula Nr.2913/92) 20. un 27.pantu un,

pamatojoties uz Šveices uzņēmumu EUR.1 sertifikātiem un rēķindeklarācijām, kurās

tika apliecināta ievesto preču kopienas izcelsme, importētajām automašīnām bija

piemērota preferenciālā ievedmuitas nodokļa tarifa likme 0 % apmērā.

[2.2] Tā kā Šveices muitas iestāde pretpārbaudes rezultātā norādīja, ka Šveices

uzņēmumos netika iegūti apliecinājumi par deklarēto automašīnu izcelsmi, tad

importētās automašīnas ir uzskatāmas par nenoteiktas izcelsmes preci. Tādējādi nav

dokumentāra pamatojuma VAD IM4 deklarētajai precei piemērot preferenciālo

ievedmuitas nodokļa likmi 0% un ir jāpiemēro ievedmuitas nodokļa trešo valstu tarifa

likmi 10%.

[2.3] SIA „Mustangs Auto”, noformējot LR muitas iestādē VAD brīvam

apgrozījumam ES teritorijā ievestajām lietotām automašīnām, nepamatoti piemērojusi

preferenciālo priekšrocības klasifikatora kodu „300”. Pamatojoties uz Šveices muitas

dienesta pretpārbaudes materiāliem, tika konstatēts, ka Latvijas Republikas muitas

iestādē iesniegtie preferenciālie preču izcelsmes sertifikāti EUR.1 neatbilst Nolīguma

starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju 3.protokola par jēdziena

„noteiktas izcelsmes produkti” definīciju un administratīvās sadarbības metodēm, kas

grozīts ar Eiropas Kopienas un Šveices apvienotās komitejas 1996.gada 19.decembra

lēmumu Nr.1/96, kurš stājās spēkā ar 1997.gada 1.janvāri (turpmāk arī – Nolīguma

3.protokols), EK un Šveices apvienotās komitejas lēmumu Nr.3/2005 (2005.gada

15.decembris), ar ko groza Nolīguma Protokolu Nr.3 par „noteiktas izcelsmes

izstrādājumu” jēdziena definīciju un administratīvās sadarbības metodēm

nepieciešamajām prasībām.

[2.4] Ņemot vērā pārbaudē konstatēto, VID Rīgas muitas reģionālā iestāde

pamatoti SIA „Mustangs Auto” veica nodokļu pārrēķinu un papildu nomaksai

budžetā noteica ievedmuitas nodokli Ls 7362, nokavējuma naudu ievedmuitas

nodoklim Ls 2430,98, soda naudu ievedmuitas nodoklim Ls 11 043, PVN Ls

1325,16, nokavējuma naudu PVN Ls 437,57 un soda naudu PVN Ls 1325,16 apmērā.

[2.5] Pirms pieņemt lēmumu par nodokļu atmaksāšanu vai atbrīvošanu no

saistības veikt muitas maksājumus personai, kas atbildīga par maksājumu,

lēmējiestādei ir jāņem vērā visi attiecīgie fakti un apstākļi. Lēmējiestādei ir jāīsteno

savas pilnvaras arī līdzsvarojot no vienas puses Kopienas ieinteresētību muitas

nosacījumu izpildē un no otras puses labticīga uzņēmēja ieinteresētību nepiedzīvot

kaitējumu, kas pārsniedz parastu tirdzniecības risku. Šajā sakarā tā nevar ņemt vērā

vienīgi uzņēmēja rīcību, bet tai jāņem vērā arī tas, kā rīkojušās attiecīgās muitas vai

Kopienas iestādes.

Saskaņā ar Kopienas tiesu praksi situācija atzīstama par īpašu, ja no konkrētā

gadījuma apstākļiem izriet, ka par maksājumu atbildīgās personas situācija ir īpaša

salīdzinājumā ar citām personām, kas veic tādu pašu darbību un ka šādiem apstākļiem

nepastāvot, tas nebūtu cietis zaudējumu, kas saistīts ar nodokļu iegrāmatošanu. Citos

gadījumos likumīgi maksājamie nodokļi uzskatāmi par daļu no parastā tirdzniecības

riska, kas ir jāuzņemas nodokļu maksātājam.

Deklarētājs uzņemas atbildību gan par ievedmuitas nodokļa nomaksu, gan par

muitas dienestiem uzrādīto dokumentu atbilstīgumu. Tādējādi zaudējumus, ko rada

citu līguma partneru nekorekta rīcība, nevar segt no valsts budžeta. Tātad, lai

izvērtētu SIA „Mustangs Auto” konstatētā pārkāpuma atbilstību Regulas Nr.2913/92

239.panta nosacījumiem, SIA „Mustangs Auto” jāvēršas ar iesniegumu VID

Galvenajā muitas pārvaldē.

[3] 2008.gada 30.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA „Mustangs

Auto” (turpmāk arī – pieteicēja) pieteikums par Lēmuma atcelšanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Lai gan no Lēmuma izriet, ka lietā ir eksportējošās valsts muitas iestādes

vēstule, ne pārbaudes laikā, ne arī, saņemot Lēmumu, pieteicējai nav bijusi iespēja

saņemt un iepazīties ar eksportētājvalsts informāciju, un nav saprotams, kādā veidā

atzinuma sniedzējs ir nonācis pie secinājuma par daļu no SIA „Mustangs Auto”

ievesto preču neatbilstību izcelsmes preces statusam.

[3.2] Preču muitošanas brīdī iesniegtie izcelsmes apliecinājumi atbilst Brīvā

tirdzniecības līguma (turpmāk – BTL) 3.protokola noteikumiem. Apstāklis, ka

atsevišķi eksportētāji nav atrodami vai neatsaucas, nav pietiekami, lai konstatētu, ka

SIA „Mustangs Auto” iesniegtie izcelsmes apliecinājumi nav autentiski un, ka prece

neatbilst BTL līgumā noteiktajiem izcelsmes kritērijiem. Attiecībā uz personām,

kuras sniedza paskaidrojumus Šveices muitas iestādes amatpersonām, nav saprotams,

kā atsevišķu fizisko vai juridisko personu paskaidrojumi par dokumentu, kuru SIA

„Mustangs Auto” izmantoja atmuitošanas posmā, var būt pietiekami, lai konstatētu,

ka automašīnai nav Šveices izcelsme.

[3.3] Tā kā Šveices muitas atzinums nav motivēts un pamatots (uz personu

liecībām tiek izvērtēts tikai dokumenta autentiskums), pārbaude nav veikta atbilstoši

BTL līguma prasībām, jo lietā nav konstatēti apstākļi, kas ļautu izvērtēt SIA

„Mustangs Auto” ievesto preču atbilstību izcelsmes nosacījumiem. Tādējādi arī VID

pārbaudes rezultāti, uz kuru pamata SIA „Mustangs Auto” papildus nomaksai budžetā

ir aprēķināts ievedmuitas nodoklis un PVN, neatbilst BTL līguma 3.Protokola

prasībām (pārbaudes rezultātiem skaidri jānorāda vai dokumenti ir autentiski un vai

attiecīgā produkcija var tikt uzskatīta par izcelsmes produkciju).

[3.4] Veiktās pārbaudes ietvaros VID pārbaudīja VAD, kuras pieteicēja ir

noformējusi, ievedot no Šveices Konfederācijas uzņēmumiem lietotas vieglās

automašīnas, un ka ievedmuitas nodoklis un PVN, kurš maksājams preču

importēšanas brīdī, tiek aprēķināts ievešanas brīdī, nevis taksācijas periodam sekojošā

mēneša 15.datumā. VID ir nepareizi piemērojusi likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 32.panta septītās daļas noteikumus un nepamatoti papildus nomaksai

aprēķinājusi soda naudu 150 % apmērā. Ja VID uzskatīja, ka SIA „Mustangs Auto”

pārkāpumi atbilst visām atkārtota pārkāpuma pazīmēm, ņemot vērā apstākli, ka

2008.gada 31.janvārī tika izdarīti grozījumi likuma „Par nodokļiem un nodevām”

32.panta septītajā daļā, VID varēja piemērot soda naudu 100% apmērā.

[3.5] Lēmumā ir nepamatoti noradīts, ka ar iesniegumu par atbrīvošanu no

saistības veikt muitas maksājumus ir jāgriežas Galvenajā muitas pārvaldē. Tā kā VID

Galvenā muitas pārvalde ir VID Centrālā aparāta struktūrvienība, nav šķēršļu, kāpēc

lūgums par atbrīvošanu no saistības veikt muitas maksājumus nevarētu tikt izskatīts

vienlaicīgi ar pārsūdzību.

Saskaņā ar Kopienu praksi situāciju var kvalificēt kā īpašu. Šajā gadījumā nav

konstatēts, ka eksportētājs ir sniedzis nepatiesus faktus, lai iegūtu preferenciālo

izcelsmes sertifikātu. Kā redzams no eksportējošās valsts atzinuma, tiek konstatēts, ka

eksportētāji, kuri bija minēti pievienotajos izcelsmes apliecinājumos, nebija

sasniedzami norādītajās adresēs. Tādējādi izcelsmes pārbaude netika veikta un

ievestās automašīnas ir jāuzskata kā nenoteiktas izcelsmes un izcelsmes apliecinājumi

nav derīgi.

Kā izriet no Kopienu tiesas 2006.gada 9.marta sprieduma lietā Nr.C-293/04

„Beemsterboer”, tad tiesa, interpretējot Kopienas muitas kodeksa (2913/92) 220 (2)

(b) punktu, ir norādījusi, ka, ja vien nav pierādījumu, ka eksportētājs ir sniedzis

nepatiesus faktus, lai iegūtu preferenciālo izcelsmes sertifikātu, ar noteikumu, ka

importētājs ir rīkojies labticīgi, importējošās valsts muitas iestādes nevar iekasēt

ievedmuitas. Tā kā lietā vispār nav konstatēts, ka eksportētājs ir sniedzis nepatiesus

faktus, tad vienīgais jautājums, kas būtu vērtējams saistībā ar Kopienas muitas

kodeksa (2913/92) 220 (2) (b) punkta piemērošanu, ir jautājums vai šādos apstākļos

importētājs ir rīkojies labticīgi. Tā kā šajā gadījumā preču izcelsmi apliecināja EUR.1

sertifikāti, kurus pēc kontroles darbību veikšanas, ar zīmogu apliecināja Šveices

muitas amatpersonas, SIA „Mustangs Auto” rīcībā nevar konstatēt ļaunprātīgu

nolūku.

[4] 2008.gada 2.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts VID (turpmāk arī

– atbildētājs) rakstveida paskaidrojums, kurā atbildētājs, pamatojoties uz Lēmumā

minētajiem argumentiem, norādījis, ka pieteicējas pieteikumu neatzīst.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 1.jūlija spriedumu pieteikums

par Lēmuma atcelšanu noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, proti, ka pieteicēja laika

periodā no 2005.gada 1.aprīļa līdz 2007.gada 30.aprīlim ieveda brīvam apgrozījumam

Latvijas Republikā preces – lietotas automašīnas (turpmāk arī – strīdus preces) no

Šveices uzņēmumiem noformējot VAD IM4 Nr.0206/5 - 626364 (28.12.2005.),

0206/5 - 626432 (29.12.2005.), 0206/5 - 626433 (29.12.2005.), 0206/5 - 626434

(29.12.2005.), 0206/6 - 602157 (07.02.2006.), 0206/6 - 602158 (07.02.2006.), 0206/6

- 603210 (22.02.2006.), 0206/6 - 603227 (22.02.2006.), 0206/6 - 603415

(24.02.2006.), 0206/6 - 603441 (24.02.2006.), 0206/6 - 603442 (24.02.2006.), 0206/6

- 603444 (24.02.2006.), 0206/6 - 603447 (24.02.2006.), 0206/6 - 604421

(08.03.2006.), 0206/6 - 607426 (13.04.2006.), 0206/6 - 607427 (13.04.2006.), 0206/6

- 607428 (13.04.2006.), 0206/6 - 607429 (13.04.2006.), 0206/6 - 607430

(13.04.2006.), 0206/6 - 607431 (13.04.2006.), 0206/6 - 607440 (13.04.2006.), 0229/5

- 630427 (10.11.2005.), 0229/5 - 635938 (23.12.2005.), uzrādot par šīm precēm

preferenciālos izcelsmes sertifikātus EUR.1 un piemērojot ievedmuitas 0% nodokļa

likmi saskaņā ar Regulas Nr.2913/92 20. un 27.pantu.

[5.2] Saskaņā ar Regulas 2913/92 78.panta 3.punktu gadījumā, ja deklarācijas

vai pēcmuitošanas pārbaudē atklājas, ka attiecīgās muitas procedūras noteikumi ir

piemēroti, pamatojoties uz nepatiesām vai nepilnīgām ziņām, muitas iestādes saskaņā

ar jebkuriem pastāvošajiem noteikumiem veic pasākumus, lai noregulētu situāciju,

ņemot vērā tām pieejamo jauno informāciju.

Saskaņā ar Regulas Nr.2913/92 79.pantu preču izlaišana brīvam apgrozījumam

piešķir ārvalstu precēm Kopienas preču muitas statusu. Tā ietver tirdzniecības

politikas pasākumu piemērošanu, citu ar preču ievešanu saistītu formalitāšu

izpildīšanu un likumīgi maksājamo nodokļu iekasēšanu. Savukārt saskaņā ar Regulas

Nr.2913/92 20.panta 1.punktu likumīgi maksājamos muitas nodokļus muitas parāda

rašanās gadījumā pamato ar Eiropas Kopienas Muitas tarifu.

Minētās Regulas 27.pants noteic, ka noteikumi par preferenciālu preču izcelsmi

nosaka, kā atvieglojumu saņemšanai uz precēm attiecināma 20.panta 3.punkta „d” vai

„e” apakšpunktā minētā izcelsme. Šos noteikumus: a) ja uz precēm attiecas

vienošanās, kas minēta 20.panta 3.punkta „d” apakšpunktā, nosaka šī vienošanās; b)

nosaka ar Komitejas procedūru, ja preces atbilst tarifa atvieglojumu saņemšanai, kas

minēta 20.panta 3.punkta „e” apakšpunktā.

Regulas Nr.2913/92 20.panta 3.punkta „d” un „e” apakšpunkti noteic, ka

Eiropas Kopienas muitas tarifā ietilpst preferenciāli tarifa pasākumi, ko atsevišķām

valstīm vai valstu grupām paredz līgumi ar Kopienu, kuros paredzēta tarifa

preferenču režīma piešķiršana; preferenciāli tarifa pasākumi, kurus Kopiena

atsevišķām valstīm, valstu grupām vai teritorijām noteikusi vienpusēji.

Eiropas Savienība ir arī Muitas savienība, kas nozīmē vienota muitas tarifa

piemērošanu attiecībā pret valstīm, kuras nav ES dalībvalstis (sk. ES leksikons. Rīga,

Jumava, 2002., 180.lapa.). Eiropas Kopiena, kuras ietvaros paredzēta kopējā muitas

tarifa un kopējās tirdzniecības politikas ieviešana attiecībās ar trešajām valstīm, kopš

Māstrihtas līguma spēkā stāšanās ir ES sastāvdaļa (sk. turpat, 68.lapa.). Eiropas

Kopiena ir noslēgusi lielu skaitu priekšrocību līgumu ar trešajām valstīm, piemērojot

preferenciālās jeb priekšrocību nodokļa likmes. Šāds līgums 1972.gada 22.jūlijā

noslēgts arī ar Šveices Konfederāciju. Savukārt Regula Nr.2913/92 paredz kopējos

muitas tarifus attiecībās ar trešajām valstīm, ar kurām nav noslēgti šādi priekšrocību

līgumi.

No minētā izriet, ka tirdzniecības attiecībās ar Šveices Konfederāciju muitas

tarifi tiek piemēroti saskaņā ar 1972.gada 22.jūlija līgumu, izņēmuma gadījumos

piemērojot Regulas Nr.2913/92 noteikumus.

[5.3] Nolīguma 3.protokola V sadaļas „Izcelsmes apliecinājums” 16.pants

„Vispārīgās prasības” 1.punktu, ievedot Šveicē Kopienas izcelsmes produktus un

ievedot Kopienā Šveices izcelsmes produktus, no šī nolīguma gūst labumu, ja

iesniedz a) vai nu preču pārvadājumu apliecību EUR.1, 2) vai 21.panta 21.punktā

precizētajos gadījumos eksportētāja izsniegtu deklarāciju, kuras teksts norādīts IV

pielikumā, faktūrrēķina, pavadzīmes vai jebkura cita tirdzniecības dokumenta veidā,

kurā attiecīgais produkts pietiekami sīki aprakstīts, lai to varētu identificēt (turpmāk

arī – rēķindeklarācija).

Nolīguma 3.protokola 21.panta „Nosacījumi rēķindeklarācijas sagatavošanai”

1.punkts nosaka, ka šī protokola 16.panta 1.punkta b) apakšpunktā minēto

rēķindeklarāciju var sagatavot a) šī protokola 22.panta nozīmē atzīts eksportētājs vai

b) jebkurš eksportētājs jebkuram tādam sūtījumam, kas sastāv no viena vai vairākiem

noteiktas izcelsmes preču iesaiņojumiem, kuru kopējā vērtība nepārsniedz EUR 6000.

Saskaņā ar 21.panta 2.punktu rēķindeklarāciju var sagatavot, ja attiecīgo produktu var

uzskatīt par Kopienas vai Šveices, vai kādas no teritorijām, kas minētas 4.pantā,

izcelsmes produktiem un tas atbilst citām šī protokola prasībām. Saskaņā ar 21.panta

4.punktu rēķindeklarāciju eksportētājs sagatavo uzrakstot, uzspiežot vai uzdrukājot uz

pavadzīmes vai cita tirdzniecības dokumenta deklarāciju, kuras teksts ietverts IV

pielikumā, valodas variantā, kas sniegts minētajā pielikumā, un saskaņā ar

eksportētājas valsts tiesību aktu noteikumiem. Saskaņā ar 21.panta 5.punktu

rēķindeklarācijā eksportētājs parakstās ar roku.

No minēto tiesību normu satura izriet, ka, ievedot preci no Šveices Eiropas

Kopienas teritorijā, eksportētājam ir tiesības sagatavot rēķindeklarāciju.

[5.4] Kā izriet no minētā nolīguma 21.panta 3.punkta, eksportētājam, kurš

sagatavo rēķindeklarāciju, ir jābūt gatavam pēc eksportētājas valsts muitas iestāžu

pieprasījuma jebkurā laikā uzrādīt visus attiecīgos dokumentus, kas apliecina

produktu noteiktas izcelsmes statusu, kā arī atbilstību citām šī protokola prasībām.

Nolīguma 3.protokola VI sadaļas „Administratīvās sadarbības nosacījumi”

31.panta par savstarpējo palīdzību 2.punktā ir noteikts, lai nodrošinātu pareizu šā

protokola piemērošanu, Kopiena un Šveice ar kompetentās muitas administrācijas

starpniecību palīdz viena otrai, pārbaudot preču pārvadājumu apliecības EUR.1

autentiskumu vai rēķindeklarācijas, kā arī šajos dokumentos sniegtās informācijas

pareizību. Savukārt šī nolīguma 32.panta par izcelsmes apliecinājumu pārbaudi

1.punktā ir noteikts, ka izcelsmes apliecinājumu pārbaude turpmāk jāveic izlases

kārtā vai arī gadījumos, kad importētājas valsts muitas iestādēm rodas pamatotas

šaubas par šādu dokumentu autentiskumu, attiecīgo produktu noteiktas izcelsmes

statusu vai citu šā protokola prasību izpildi. Turklāt saskaņā ar Nolīguma 32.panta

3.punktu pārbaudi veic eksportētājas valsts muitas iestādes. Tām ir tiesības prasīt

jebkurus pierādījumus un veikt jebkādas eksportētāja pārskatu pārbaudes vai jebkādas

citas attiecīgas pārbaudes.

Tā kā Latvija konkrētajā lietā ir importētāja valsts, šaubu gadījumā tās muitas

iestādēm ir tiesības prasīt no eksportētājas valsts – Šveices – muitas iestādēm

pārbaudes veikšanu par iepriekš minētā nolīguma prasību izpildi no piegādātāja.

[5.5] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas uzrādītos preferenciālos izcelsmes

sertifikātus EUR.1 VID pēcmuitošanas pārbaudes ietvaros nosūtīja pārbaudei Šveices

muitas iestādei, kura VID adresētajā 2007.gada 27.marta vēstulē Nr.323.2.1775.2006

- 323.2.1798.2006 (lietas 89. - 90.lapa) un 2007.gada 25.maija vēstulē

Nr.323.2.1511.2006 - 323.2.1515.2006 (lietas 91. - 92.lapa) norādīts, ka konkrētās

automašīnas uzskatāmas par nenoskaidrotas izcelsmes precēm un to izcelsmes

apliecinājumi – par spēkā neesošiem.

Strīds lietā ir par to, vai minētās Šveices muitas iestādes vēstules ir pietiekams

pamats, lai par strīdus precēm VID veiktu nodokļu pārrēķinu, piemērojot trešo valstu

ievedmuitas tarifu 10% apmērā un noteiktu pieteicējai papildu nodokļus.

[5.6] Preču izcelsmes noteikumus un ar tiem saistītās administratīvās

sadarbības metodes starp Šveici un Eiropas Savienību nosaka Nolīguma 3.protokols.

Saskaņā ar Nolīguma 3.protokola 32.panta 3.punkta noteikumiem preču izcelsmes

sertifikāta pārbaudi veic eksportētāja valsts muitas iestāde. Savukārt valstij, kuras

teritorijā konkrētā prece tiek importēta, atbilstoši minētā nolīguma 31.panta

noteikumiem sadarbības ietvaros ar eksportētājas valsts muitas iestādi iegūtā

informācija ir saistoša un ir pamats konkrētu secinājumu izdarīšanai.

Konkrētajā gadījumā Šveices muitas iestāde VID adresētajās vēstulēs norāda,

ka veicot pārbaudi konstatēts: „1. (..) eksportētāji (..) nav nedz sagatavojuši, nedz arī

parakstījuši šos izcelsmes apliecinājumus (..) 2. (..) eksportētāji norādītajās adresēs

nebija sasniedzami (..) 3. (..) eksportētāji neapstiprināja norādīto automobiļu izcelsmi

(..). Tādējādi šie automobiļi ir uzskatāmi par nenoteiktas izcelsmes automobiļiem un

izcelsmes apliecinājumi par nederīgiem”.

Tā kā izskatāmajā lietā Šveices muitas iestāde ir veikusi pārbaudi un atzinusi,

ka sertifikāti ir spēkā neesoši. Šis atzinums saskaņā ar Nolīguma 3.protokolu ir

saistošs VID.

[5.7] Ņemot vērā minētajās starptautisko tiesību normās noteikto, tiesa

secināja, ka atbildētājs, pamatojoties uz pretpārbaudē saņemto informāciju pamatoti

secinājis, ka SIA „Mustangs Auto” augstāk norādītajos VAD brīvam apgrozījumam

Eiropas Savienības teritorijā deklarētās preces uzskatāmas par nenoteiktas izcelsmes

precēm un tās neatbilst Nolīguma 3.protokola nepieciešamajām prasībām. Līdz ar to

pieteicēja, deklarējot brīvam apgrozījumam ES teritorijā preces - lietotas automašīnas

no Šveices uzņēmumiem un fiziskām personām, nepamatoti piemēroja tām

preferenciālo ievedmuitas nodokļa tarifa likmi, kā rezultātā nav pilnā apmērā

nomaksāti ES un Latvijas Republikas normatīvajos aktos paredzētie muitas

maksājumi. Tādējādi atbildētājs pamatoti minētajiem VAD brīvam apgrozījumam

Eiropas Savienības teritorijā deklarētajām precēm, veica muitas nodokļa pārrēķinu, un

precēm, tika piemērota ievedmuitas nodokļa trešo valstu tarifa likme saskaņā ar

Regulas Nr.2913/92 20.panta 1.punktu, Komisijas 2003.gada 11.septembra Regulas

(EK) Nr.1789/2003 par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr.2658/87 par tarifu

un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikuma 1.pantu.

[5.8] Regulas Nr.2913/92 29.panta 1.punkts nosaka, ka ievesto preču muitas

vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir cenai, kas ir faktiski samaksāta vai arī būtu

jāmaksā par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju un kas,

nepieciešamības gadījumā, ir pārrēķināta saskaņā ar 32. un 33.pantu. Savukārt

saskaņā ar minētās regulas panta 3.punkta a) apakšpunktu cena, kas ir faktiski

samaksāta vai arī būtu jāmaksā, ir kopēja pircēja samaksātā vai arī maksājamā summa

pircēja labā par ievestajām precēm un tā iekļauj visus pircēja samaksātos vai arī

maksājamos maksājumus pārdevējam saskaņā ar ievesto preču pārdošanas

nosacījumiem vai trešajai pusei, lai izpildītu saistības pret pārdevēju. 32.panta

1.punkta e) apakšpunkts paredz, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar 29.pantu,

cenai, kas ir faktiski samaksāta vai arī būtu jāmaksā par ievestajām precēm, ir

jāpieskaita ievesto preču pārvadāšanas un apdrošināšanas izdevumi, un izmaksas

kravas operācijām un darbībām, kas saistītas ar ievesto preču pārvadāšanas līdz

ievešanas vietai Kopienas muitas teritorijā. Savukārt Komisijas 1993.gada 2.jūlija

Regulas (EEK) Nr.2454/93, kas nosaka izpildes kārtību Nr.2913/92, 181.a panta

1.punkts nosaka, ka muitas iestādēm nav jānosaka ievedpreču muitas vērtība,

pamatojoties uz darījumu vērtības noteikšanas metodi, ja tās nav pārliecinātas, ņemot

vērā pamatotas šaubas, vai deklarētā vērtība ir Kodeksa 29.pantā minētā samaksātā

vai maksājamā kopsumma. Turklāt Regulas Nr.2913/92 31.panta 1.punkts nosaka, ja

ievedamo preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. vai 30.pantu, tā ir

jānosaka, pamatojoties uz Kopienā pieejamo informāciju, izmantojot pieņemamus

līdzekļus, kas atbilst šādiem principiem un vispārīgiem nosacījumiem: Līguma par

Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII panta piemērošanai no

1994.gada, Vispārīgās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII pantam no

1994.gada, un šīs nodaļas noteikumiem.

Regulas Nr.2913/92 31.panta 2.punkts nosaka, ka par pamatu muitas vērtības

noteikšanai saskaņā ar 31.panta 1.punktu nevar būt a) Kopienā ražotu preču

pārdošanas cena Kopienā; b) sistēma, kas paredz muitas nolūkos pieņemt augstāko no

divām alternatīvām vērtībām; c) izdevēja valsts preču cena iekšējā tirgū, d) ražošanas

izmaksas, izņemot aprēķināto vērtību identisku vai līdzīgu preču gadījumā saskaņā ar

30.panta 2.punkta d) apakšpunktu; e) preču cenas izvešanai uz valsti, kas neietilpst

Kopienas muitas teritorijā; f) viszemākās muitas vērtības; g) patvaļīgas vai fiktīvas

vērtības.

Pieteicējas ar minētajiem VAD deklarēto preču muitas vērtība tiek noteikta

saskaņā ar Regulas Nr.2913/92 31.pantu, izmantojot Kopienā pieejamo informāciju,

proti, preces cenu, kas ir faktiski samaksāta vai arī būtu jāmaksā par preci, pārdodot

to izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, saskaņojot to ar Regulas Nr.2913/92

32.panta 1.punkta e) apakšpunktā noteikto kārtību.

[5.9] Regulas Nr.2913/92 201.panta 1.punkta a) apakšpunkts noteic, ka

ievedmuitas parāds rodas, laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitu apliekamas preces.

Muitas parāds rodas attiecīgās muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī

(201.panta 2.punkts).

Parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī

persona, kuras uzdevumā ir izpildīta muitas deklarācija.

Ja muitas deklarācija sastādīta, pamatojoties uz informāciju, kas veicinājusi

pilnīgu vai daļēju likumā noteikto muitas nodokļu nesamaksāšanu, personas, kuras

sniegušas deklarācijas sastādīšanai vajadzīgo informāciju un zinājušas, vai kurām

būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, var arī uzskatīt par parādniekiem

saskaņā ar spēkā esošajiem attiecīgās valsts noteikumiem (201.panta 3.punkts).

Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta otrās daļas 3.punkts noteic,

ka saimnieciskās darbības ietvaros veiktie ar pievienotās vērtības nodokli apliekamie

darījumi ir preču imports. Minētā panta piektā daļa noteic, ka preču piegādes vērtībā

ietilpst arī visi papildu maksājumi (tai skaitā par starpniecību, apdrošināšanu,

iepakošanu, transportēšanu), kā arī muitas nodoklis, dabas resursu nodoklis, akcīzes

nodoklis un citi nodokļi un nodevas, ja to paredz konkrētie normatīvie akti, izņemot

pievienotās vērtības nodokli.

Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta astoto daļu preču

importa darījumos ar nodokli apliekamajā vērtībā iekļauj importēto preču muitas

vērtību, preču transporta pakalpojuma vērtību no Eiropas Savienības robežas līdz

preču saņēmējam (vai preču pārvadājuma pavaddokumentos norādītajai pirmajai

preču pārkraušanas vietai Latvijas Republikas muitas teritorijā), aprēķināto muitas

nodokli, aprēķināto akcīzes nodokli, citus aprēķinātos nodokļus un nodevas, ja to

paredz konkrētie normatīvie akti, izņemot PVN, kā arī iekļauj šā likuma 7.panta

pirmās daļas 2.punktā minēto pakalpojumu vērtību, ja tā nav iekļauta muitas vērtībā.

Minētā likuma 12.panta otrā daļa noteic, ja preces tiek ievestas iekšzemē,

nodokli maksā jebkura persona, izlaižot preces brīvam apgrozījumam. Nodoklis par

preču importu kļūst iekasējams tajā brīdī, kad kļūst iekasējams muitas nodoklis.

No minētā izriet, ka muitas parādnieks ir deklarētājs, kurš sastādījis

deklarāciju, norādot nepatiesu informāciju. Muitas parādniekam jāmaksā pievienotās

vērtības nodoklis.

Konkrētajā lietā deklarētājs ir pieteicēja. Ievērojot minēto tiesību normu saturu,

pieteicējai muitas parāds radies attiecīgo muitas deklarāciju pieņemšanas brīdī,

izlaižot brīvam apgrozījumam ar ievedmuitas nodokļiem apliekamās preces, saskaņā

ar Regulas Nr.2913/92 201.pantu. Savukārt saskaņā ar likuma „Par pievienotās

vērtības nodokli” 2.panta astoto daļu, 12.panta otro daļu pieteicējai muitas

deklarācijas pieņemšanas brīdī, izlaižot preces brīvam apgrozījumam, ir radies arī citu

muitas iestāžu administrējamo nodokļu – pievienotās vērtības nodokļa parāds.

[5.10] Saskaņā ar Muitas likuma 4.panta pirmo daļu Valsts ieņēmumu dienests

administrē muitas lietas Eiropas Savienības normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā.

Savukārt, no minētā panta otrās daļas izriet, ka Latvijas nacionālajā kompetencē

ietilpstošos ar muitas lietām saistītos jautājumus Valsts ieņēmumu dienests administrē

likumā „Par nodokļiem un nodevām” un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 35.panta otrā daļa noteic, ja nodokļa

deklarācijā ir samazināta aprēķinātā budžetā maksājamā nodokļa summa vai

palielināta no budžeta atmaksājamā nodokļa summa vai uz nākamo taksācijas periodu

attiecināmā nodokļa summa, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam

no nodokļu maksātāja piedzen samazināto (palielināto) nodokļa summu un soda

naudu tās apmērā.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmā daļa noteic, ja nodokļu

maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, samazinājis budžetā iemaksājamo

nodokļu apmēru, nodokļu administrācija nodokļu revīzijas (audita) rezultātā aprēķina

un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu,

nokavējuma naudu un soda naudu, kas nosakāma saskaņā ar šo likumu, ja konkrēto

nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs. Šī panta septītā daļa paredz,

ka, ja nodokļu maksātājs, kurš jau izdarījis atkārtotu nodokļu pārkāpumu, triju gadu

laikā izdara vēl vienu vai vairākus tādus pašus nodokļu pārkāpumus, par katru no

šiem turpmākajiem nodokļu pārkāpumiem tiek uzlikta soda nauda 150 procentu

apmērā no nodokļu summas, kas nav deklarēta, izdarot attiecīgo pārkāpumu.

Ņemot vērā minētajās tiesību normās noteikto, kā arī konstatēto, tiesa atzina, ka

atbildētājs pamatoti veica pieteicējai muitas preču vērtības korekciju un papildus

nomaksai budžetā aprēķināja 23 923,87 latus, no kuriem, ievedmuitas nodoklis Ls

7362,00 un soda nauda Ls 11 043,00, PVN Ls 1325,16, nokavējuma naudu PVN

Ls 437,57 un soda naudu PVN Ls 1325,16.

[5.11] Tiesa konstatēja, ka par identiskiem pārkāpumiem, pamatojoties uz VID

RMRI 2006.gada 7.jūlija lēmumu audita lietā Nr.3.4.2/8569 un 2005.gada 29.jūlija

lēmumu audita lietā Nr.3.4.2/8723, pieteicējai tika aprēķināts ievedmuitas un PVN

parāds. Līdz ar to tiesa atzina, ka atbildētāja pamatoti secināja, ka pieteicējas

izdarītais pārkāpums ir uzskatāms par atkārtotu saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 32.panta septīto daļu.

Pārkāpums tika izdarīts laika posmā no 2005.gada 1.aprīļa līdz 2007.gada

30.aprīlim, kad spēkā bija likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta septītā daļa,

kas paredzēja par nodokļu pārkāpumiem uzlikt soda naudu 150 procentu apmērā.

Līdz ar to tiesa atzina, ka atbildētāja pamatoti aprēķinājusi soda naudu 150 procentu

apmērā.

[5.12] Nav pamatots pieteicējas arguments, ka Lēmumā tika nepamatoti

norādīts, ka ar iesniegumu par atbrīvošanu no saistības veikt muitas maksājumus ir

jāgriežas Galvenajā muitas pārvaldē.

Lai izvērtētu pieteicējas konstatētā pārkāpuma atbilstību Regulas Nr.2913/92

239.panta nosacījumiem, lēmējiestādei ir jāņem vērā visi attiecīgie lietas faktiskie

apstākļi un jāpieņem lēmums, līdz ar to ir jāierosina jaunu administratīvo lietu.

Tādējādi šīs lietas ietvaros jautājums par nodokļu atmaksāšanu vai atbrīvošanu no

saistības veikt muitas maksājumus nav skatāms, bet ir ierosināma jauna

administratīvā lieta iestādē t.i., Galvenajā muitas pārvaldē.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 1.jūlija spriedumu pieteicēja

iesniedza apelācijas sūdzību, kurā vēl bez pieteikumā minētajiem argumentiem

papildus norādīts turpmāk minētais.

[6.1] VID, pamatojot Lēmumu ar dokumentiem, ar kuriem pieteicējai bija

liegta iespēja iepazīties, faktiski liedzis iespēju argumentēti apstrīdēt Lēmumā minēto.

Lietā pastāv strīds par VID rīcību, nedodot iespēju pieteicējai iepazīties ar

visiem administratīvās lietas materiāliem, kā arī pastāv strīds par Šveices muitas

atzinumu kopumā, jo pieteicēja ne tikai apšauba, vai attiecīgās vēstules ir pietiekams

pamats, lai strīdus precēm veiktu nodokļu pārrēķinu, bet arī vēstuļu satura pareizību.

Tiesai, izskatot lietu ex officio, būtu pienākums pārliecināties par VID sniegto

Šveices muitas dokumentu noformējuma atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem

aktiem, kā arī lūgt Šveices muitas iestādēm atkārtoti sniegt informāciju.

Tiesa bez pārbaudes ir atzinusi Šveices muitas iestādes vēstules par

pierādījumu.

[6.2] Nav tādu tiesību normu, kas nosaka eksportētāja pienākumu atrasties tajā

pašā adresē arī pēc 2, 3 vai 5 gadiem, un nav noteikts, cik ilgi eksportētājam ir jābūt

konkrētajā adresē sasniedzamam. Lietas materiālos nav dokumentu, kas apliecinātu,

ka šāds eksportētājs vispār neeksistē. Neviena no tiesību normām neparedz, ka

izcelsmes apliecinājumu var atzīt par spēkā neesošu, bet preci uzskatīt par

nenoskaidrotas izcelsmes preci tikai tāpēc, ka apliecinājumos minētie eksportētāji nav

sasniedzami norādītajā adresē.

Šveices eksportētāja apgalvojums, ka eksportētājs nav ne parakstījis, ne

izsniedzis izcelsmes apliecinājumus, nav pietiekams pierādījums, ka izcelsmes

apliecinājumi ir neatbilstoši. Lietā nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka ir

veikta parakstu uz izcelsmi apliecinošajiem dokumentiem pārbaude.

[6.3] Nekorekta ir tiesas norāde, ka no Nolīguma 3.protokola izriet, ka Šveices

muitas iestādes atzinums ir saistošs importētājvalsts muitas iestādei, jo neviena

minētā nolīguma norma to imperatīvi nenosaka.

[6.4] Nav vērtēti vispār pieteicējas argumenti, ka pārbaudes rezultātiem ir

skaidri jānorāda, vai dokumenti ir autentiski un vai attiecīgā produkcija var tikt

uzskatīta par izcelsmes produkciju, kas konkrētajā lietā nav konstatējams.

[6.5] Tiesa kļūdaini ir tulkojusi tiesību normas, noraidot pieteicējas izteiktos

argumentus attiecībā uz soda naudas piemērošanas pamatotību.

Kā vairākkārt atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departaments (turpmāk arī – Senāts) (lieta Nr.SKA – 64/2004, Nr.SKA – 1/2005 u.c.)

pamatota ir papildus nodokļu summas aprēķināšana un piedzīšana gadījumā, ja muitas

vērtības noteikšanā ir pieļauta kļūda. Iemesls papildus nodokļu aprēķināšanai nav

nedz deklarētāja vaina nepatiesu vai nepilnīgu ziņu sniegšanā, nedz muitnieka vaina

patiesās muitas vērtības nepareizā noteikšanā, bet gan objektīvi konstatēta

nepareizība, ko nepieciešams izlabot, lai valsts budžetā tiktu iemaksāta pareizā

nodokļu summa. Tas pats princips attiecināms uz gadījumiem, jo nepareizi piemērota

nodokļu likme. Savukārt soda naudas mērķis ir panākt, lai nodokļu maksātāji pildītu

savus pienākumus nodokļu jomā, kā arī sodīt pārkāpējus. Tādējādi soda naudas ir

paredzētas kā līdzeklis, kas nodrošina, lai valsts atbilstoši attiecīgajiem likumiem

saņemtu nodokļus. Ja nodokļu maksātājs nodokļu likumu nav pārkāpis ar nodomu vai

aiz neuzmanības (ja tam nevajadzēja un tas nevarēja paredzēt, ka nodokļu bāze ir

uzrādīta nepareizi), soda naudas uzlikšana nesasniedz nevienu no minētajiem

mērķiem. Jebkuram tiesību ierobežojumam jāsasniedz noteikts mērķis. Ja ar šo

ierobežojumu mērķi nevar sasniegt, tas uzskatāms par neproporcionālu. Tādējādi soda

uzlikšana, nekonstatējot vainu vispār, pārkāpj proporcionalitātes principu. No minētā

izriet, ka sodīšanas gadījumā nepieciešams konstatēt nodokļu maksātāja vainu vismaz

neuzmanības formā.

Tiesa nav ne vērtējusi, ne konstatējusi pieteicējas vainu.

[6.6] Tiesa nav vērtējusi, ka ir atzīts (piem., lieta Nr.SKA – 0715/2007), ka

nodokļa soda naudu var pielīdzināt kriminālsodam Eiropas Cilvēktiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izpratnē.

Ņemot vērā to, ka faktiski nodokļu lietās soda nauda tiek pielīdzināta

kriminālsodam, tiesai būtu jāņem vērā vispārējais krimināltiesību princips, ka

likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs

personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas

attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma spēkā stāšanās, kā arī uz

personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība.

[6.7] Tiesa nav izvērtējusi pieteicējas argumentus attiecībā uz tās atrašanos

īpašā situācijā saskaņā ar Regulas Nr.2913/92 239.panta pirmo daļu, kas nosaka, ka

gadījumus, kurus radījuši apstākļi, kādos attiecīgo personu nevar saistīt ar krāpšanu

vai klaju nolaidību.

Lietas materiālos nav pierādījumu, kas liecinātu, ka papildus aprēķinātie

nodokļi radušies krāpšanas vai klajas nolaidības rezultātā.

[6.8] Ņemot vērā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantā noteikto, VID

Galvenā muitas pārvalde nav atsevišķa valsts pārvaldes iestāde, bet gan viena no VID

struktūrvienībām, un gadījumā, ja vienas lietas ietvaros pieteicēja ir lūgusi izvērtēt tās

atbilstību Regulas Nr.2913/92 239.panta pirmajā daļā norādītajai īpašai situācijai, tad

nepamatoti ir noraidīt lūgumu, pieprasot atkārtoti vērsties ar jaunu iesniegumu tajā

pašā valsts pārvaldes iestādē tikai citā tās struktūrvienībā.

[7] 2010.gada 9.augustā Administratīvajā apgabaltiesā saņemti VID rakstveida

paskaidrojumi, kuros lūgts pieteicējas apelācijas sūdzību noraidīt un, pamatojoties uz

spriedumā secināto, norādīts turpmāk minētais.

[7.1] Senāts ir norādījis, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma (turpmāk-

APL) 149. un 151.pantam tikai un vienīgi tiesa var noteikt, kuri pierādījumi ir

nozīmīgi lietā būtisku faktu vai apstākļu noskaidrošanai, lai tiesa varētu pildīt savu

uzdevumu administratīvajā procesā. Izvērtējot pierādījumu attiecināmību, tiesa var

ņemt vērā arī, vai pierādījumi lietā ir pietiekami, kā arī vai citi pierādījumi nav lieki

un nevajadzīgi apgrūtinoši lietas izskatīšanai. Tas vien, ka procesa dalībnieka un

tiesas viedoklis par lietas izspriešanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras, nevar

būt par pamatu secinājumam, ka tiesa nav noskaidrojusi objektīvo patiesību lietā un

nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus.

[7.2] Ievērojot Nolīguma 3.protokola 32.panta 6.punktā noteikto, pieteicēja nav

iesniegusi pamatotus un autentiskus dokumentus ievedmuitas tarifa 0% likmes

piemērošanai. Pieteicēja, izsakot iebildumu par iestādes iegūto pierādījumu, nav

iesniegusi pierādījumus, kas ļautu apšaubīt Šveices muitas iestādes konstatētos faktus.

Pārbaude veikta par pieteicējas tiešajiem darījumu partneriem, ar kuriem tā ir

sadarbojusies ilgstošā laika periodā.

[7.3] Pieteicēja atstāja bez ievērības faktu, ka ir stājies spēkā Administratīvās

apgabaltiesas 2009.gada 7.decembra spriedums lietā Nr.A42559306.

[8] SIA „Mustangs Auto” pārstāvis uz tiesas sēdi nebija ieradies. SIA

„Mustangs Auto” valdes loceklis E.P. 2011.gada 26.septembrī informēja tiesu, ka

sakarā ar steidzamu komandējumu uz Šveices Konfederāciju viņš uz tiesas sēdi

ierasties nevarēs. Lūdza atlikt lietas izskatīšanu.

Iesniegumā arī ir norādīts, ka šobrīd ir dažādiem juridiskajiem pārstāvjiem

izsniegtas pilnvaras. SIA „Mustangs Auto” par pārstāvību konkrētajā tiesas sēdē nav

noslēdzis vienošanos ne ar vienu pilnvaroto pārstāvi (lietas 135.lapa).

Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot pieteicējas iesniegumā norādīto, atzina,

ka nav konstatējami APL 268. un 269.pantā noteiktie lietas izskatīšanas atlikšanas

pamati un ka lietu iespējams izskatīt bez SIA „Mustangs Auto” pārstāvja klātbūtnes.

Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzību neatzina uz Lēmumā norādīto

argumentu un sniegto paskaidrojumu pamata. Lūdza apelācijas sūdzību un

pieteikumu noraidīt.

Motīvu daļa

[9] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumus un

izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība

nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi

konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Administratīvā apgabaltiesa atzīst,

ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto

daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma

motivācijai un APL 251.panta piektajā daļā norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.

Administratīvā apgabaltiesa atkārtoti nenorāda to apelācijas sūdzībā minēto

argumentu motivāciju, kuri minēti pieteikumā un kuriem pirmās instances tiesas

spriedumā ir sniegta motivācija.

[11] Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka lietā arī pastāv strīds par

Šveices muitas atzinumu kopumā, jo pieteicēja ne tikai apšauba, vai attiecīgās

vēstules ir pietiekams pamats, lai strīdus precēm veiktu nodokļu pārrēķinu, bet arī

vēstuļu satura pareizību. Pieteicēja uzskata, ka tiesai, izskatot lietu ex officio, būtu

pienākums pārliecināties par VID sniegto Šveices muitas dokumentu noformējuma

atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī lūgt Šveices muitas iestādēm

atkārtoti sniegt informāciju. Tiesa pieteicējas ieskatā ir bez pārbaudes ir atzinusi

Šveices muitas iestādes vēstules par pierādījumu.

Izvērtējot pieteicējas apelācijas sūdzībā norādīto argumentu, kā arī šī

sprieduma [6.2]- [6.4] ietvertos argumentus, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

Senāts līdzīgā administratīvajā lietā ir norādījis, ka tiesa pamatoti lietā par

pierādījumiem izmantoja iestādes savākto informāciju no Šveices muitas iestādēm.

Savstarpējās tiesiskās sadarbības ietvaros VID kā Latvijas muitas iestādei ir tiesības

iegūt informāciju no Šveices muitas iestādēm. Iespēja Šveices muitas iestāžu ievākto

informāciju izmantot administratīvajā procesā Latvijā (Eiropas Savienībā) un tai ticēt

izriet no Šveices un Eiropas Savienības abpusējās tiesiskās sadarbības, kas ietver arī

muitas iestāžu veikto darbību atzīšanu atbilstoši Nolīgumam. Latvijas muitas

iestādēm nav pamata apšaubīt Šveices muitas iestāžu savāktās informācijas ticamību,

neatkarīgi no tā, kādā veidā Šveicē šī informācija ir tikusi iegūta un apstiprināta

(piem., personu paskaidrojumi), jo noslēdzot Nolīgumu, tā dalībnieces ir uzņēmušās

atzīt savstarpēji sniegto informāciju par publiski ticamu.

Ja tiesiskās sadarbības ietvaros Latvijas iestāde iegūst ziņas no ārvalsts

iestādes, kura savukārt to pamato ar savā valstī iegūtiem pierādījumiem, nav

izslēdzama situācija, ka ārvalsts iestādes veiktā pierādījumu iegūšana, pārbaude un

novērtēšana notiek atšķirīgi. Tomēr jāņem vērā no valstu suverenitātes izrietošie

ierobežojumi ārvalsts iestādes apstiprināto ziņu pārbaudē. Tiesiskās sadarbības

būtībai atbilst paļauties uz ārvalsts iestādes izsniegtiem dokumentiem un

apstiprinātām ziņām (skat. Senāta rīcības sēdes 2010.gada 30.marta lēmuma lietā

Nr.SKA-271/2010. 8.punktu, Senāta 2011.gada 24.marta spriedumu lietā Nr.SKA-

53/20119.punktu)

Līdz ar to nav pamatots pieteicējas arguments, ka Latvijas muitas iestādei būtu

pienākums kontrolēt eksportētājas valsts (Šveices muitas iestādes) veikto pārbaudi,

tostarp pārbaudīt un pārvērtēt jau konstatētus faktus.

[12] Pieteikumā un apelācijas sūdzībā pieteicēja norāda uz nepamatotu soda

naudas aprēķinu, jo nav konstatējama pieteicējas vaina tādu preču ievešanā, kas

neatbilst Šveices izcelsmes statusam.

Senāta judikatūrā atzīts, ka nodokļu tiesībās tiek pieļauta soda naudas uzlikšana

uz objektīvu faktu pamata bez nepieciešamības sākotnēji konstatēt nodokļu maksātāja

vainu. Šādu prezumpciju ietver arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta

pirmā daļa, kas nosaka, ka nodokļu likumu prasību pārkāpums izraisa ne tikai papildu

nodokļu aprēķinu, bet arī soda naudas piemērošanu.

Taču tad, ja konkrēti lietas apstākļi, kuri ir zināmi vai uz kuriem norāda pats

nodokļu maksātājs, prasa soda naudas samazināšanu vai nepiemērošanu, piemēram, ja

nodokļu maksātāja rīcība nav vainojama, ir pieļauta objektīva kļūda u.c., (..) tiesai ir

jāvērtē šie apstākļi un jāpārbauda, vai tiešām ir konstatējama nodokļu maksātāja vaina

(nodoms vai neuzmanība) nodokļu likumu prasību pārkāpšanā. Ja vaina netiek

konstatēta, nav pamata soda naudas piemērošanai (sk., piemēram, Senāta 2008.gada

18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-8/2008 10.punktu, Senāta 2008.gada 29.februāra

sprieduma lietā Nr.SKA-64/2008 10.punktu).

Tādējādi, lai gan Lēmums par soda naudas uzlikšanu ir obligātais administratīvais

akts, tiesai jāvērtē, vai pieteicēja ir vainojama nodokļu nenomaksāšanā. Turklāt

atbilstoši APL 13.pantā nostiprinātajam samērīguma principam tiesai, pārbaudot arī

obligāto administratīvo aktu, jāvērtē, vai nav saskatāma acīmredzama nesamērība starp

uzlikto sodu un pieteicējas pārkāpumu.

[13] Pieteicēja ir norādījusi, ka, tā kā šajā gadījumā preču izcelsmi apliecināja

EUR.1 sertifikāti, kurus pēc kontroles darbību veikšanas, ar zīmogu apliecināja

Šveices muitas amatpersonas, SIA „Mustangs Auto” rīcībā nevar konstatēt

ļaunprātīgu nolūku un vainu.

No E.P. rakstveida paskaidrojumiem, kuri sniegti VID 2008.gada 28.janvārī,

izriet, ka automašīnas Šveicē iegādājās uzņēmuma īpašnieks E.P. Ar preču

pārdevējiem Šveices uzņēmumiem un fiziskām personām norēķinoties skaidrā naudā,

pamatojoties uz izrakstītajiem pirkšanas /pārdošanas līgumiem.

Ņemot vērā, ka preču deklarēšanas brīdī muitas iestādē kā preču izcelsmes

apliecinoši dokumenti tika uzrādītas eksportētāja deklarācijas uz pirkšanas –

pārdošanas līgumiem un Šveices muitas iestādes pēcpārbaudē konstatēja, ka Šveices

uzņēmumos netika iegūti apliecinājumi par deklarēto automašīnu izcelsmi un tādēļ

importētās automašīnas ir uzskatāmas par nenoteiktas izcelsmes preci, apgabaltiesa

uzskata, ka ir konstatējama pieteicējas kā deklarētāja vaina, jo pieteicēja bija

deklarējusi preces (automašīnas) muitas iestādē kā kopienas izcelsmes preces,

piemērojot tām preferenciālo ievedmuitas nodokļa tarifa likmi, bez atbilstoša

pamatojuma tam.

[14] Kā izriet no Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

judikatūras, lēmums par soda naudas noteikšanu kā obligātais administratīvais akts ir

atceļams tikai tādos gadījumos, ja tiesa konstatē, ka pārkāpuma būtība un raksturs ir

tāds, ka maksimālais sods būtu acīmredzami nesamērīgs (sk., piemēram, Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 22.septembra sprieduma

lietā Nr.SKA-245 15.punktu, Senāta 2006.gada 30.maija sprieduma lietā Nr.SKA-127

11.punktu, Senāta 2005.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-292 10.punktu).

Apgabaltiesas ieskatā šajā lietā Lēmuma atcelšanai daļā par soda naudu nav

pamata. Konkrētajos lietas faktiskajos apstākļos Administratīvā apgabaltiesa

nekonstatē piemērotās soda naudas acīmredzamu nesamērību. Apgabaltiesas ieskatā

konkrētajā gadījumā pārkāpumu būtība un raksturs (ņemot vērā pieteicējas subjektīvo

attieksmi pret pārkāpumu, nodokļu maksātāja nepietiekamo rūpību grāmatvedības

kārtošanā attiecībā uz strīdus automašīnu importēšanu, radīto kaitējumu valsts

budžetam) norāda uz to, ka arī soda naudas samazināšanai nav pamata. Ņemot vērā,

ka pieteicēja triju gadu laikā, jau pēc atkārtotu nodokļu pārkāpumu izdarīšanas, ir

izdarījusi nodokļu pārkāpumu, apgabaltiesa secina, ka sods nav sasniedzis mērķi,

tādēļ apgabaltiesa uzskata, ka uzliktā soda nauda 150 procentu apmērā no nodokļu

summas, kas nav deklarēta, izdarot pārkāpumu, nav nesamērīga.

Līdz ar to pieteicējai pamatoti uzrēķināta soda nauda, pamatojoties uz likuma

„Par pievienotās vērtības nodokli” 35.panta otro daļu un likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 32.panta septīto daļu.

[15] Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka VID, pamatojot Lēmumu ar

dokumentiem, ar kuriem pieteicējai bija liegta iespēja iepazīties, faktiski liedzis

iespēju argumentēti apstrīdēt Lēmumā minēto. Pieteicējai nav bijusi iespēja saņemt

un iepazīties ar eksportētājvalsts informāciju un nav saprotams, kādā veidā atzinuma

sniedzējs nonācis pie secinājuma par ievesto preču neatbilstību izcelsmes preces

statusam.

Apgabaltiesa konstatē, ka apelācijas sūdzībā nav norādīts, ar kādiem

konkrētiem lietas materiāliem pieteicēja nav iepazinusies, jo pieteicēja apelācijas

sūdzībā analizē VID iesniegto Šveices muitas atzinumu, no kā secināms, ka minētā

dokumenta saturs pieteicējai ir zināms. Savukārt pārējie lietas materiāli, kā to

norādījis atbildētājs, ir pieteicējas iesniegtie dokumenti un sākotnējie lēmumi, kas bija

pieteicējas rīcībā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Mustangs Auto” pieteikumu par

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2008.gada 8.aprīļa lēmuma Nr.19/10084

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) S.Kanenberga

Tiesneses (paraksts) K.Krastiņa

(paraksts) U.Mihailova

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese S.Kanenberga

Rīga, 2011.gada 2.novembrī