Appeal dismissed: Administrative court rejected appeal against border guard dismissal for procedural delay and border law violation.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42608807

AA43 – 0857 – 11/4

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 28.februārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Slica,

tiesneses Dz.Amerika un S.Liniľa,

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Iekšlietu

ministrijas pārstāvei L.G. un Valsts robežsardzes pārstāvim O.P.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

V.B. pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2007.gada 13.augusta lēmuma

Nr.122 atcelšanu un pienākumu uzlikšanu izdot labvēlīgu administratīvo aktu,

sakarā ar V.B. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada

28.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts robežsardzes 2007.gada 5.aprīļa pavēli Nr.101p „Par

disciplinārsoda piemērošanu V.B.” (turpmāk – Pavēle) V.B. piemērots

disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta.

Ar Iekšlietu ministrijas (turpmāk – arī atbildētājs) 2007.gada 13.augusta

lēmumu Nr.122 (turpmāk – Lēmums) Pavēle atstāta negrozīta.

Lēmumā norādīts, ka valsts pārvaldības kārtībai radīts būtisks

kaitējums, radusies sabiedrības neuzticība, ka Valsts robežsardze savas

kompetences ietvaros valsts robežas režīma nodrošināšanā rīkojusies tiesiski

un esošo resursu ietvaros. Šī neuzticēšanās pastāv joprojām, ilgu laiku pēc

V.B. izdarītajiem dienesta disciplīnas pārkāpumiem, un tās atjaunošanai būs

nepieciešams ilgs laiks un darbs. V.B. atstāšana dienestā, piemērojot

disciplinārsodu, kas ir vieglāks nekā atvaļināšana no dienesta, šādā situācijā

nav pieļaujama, jo šādā veidā nebūtu iespējams konstatēt, ka valsts pārvalde

kopumā ir atzinusi dotā pārkāpuma nozīmīgumu.

[2] V.B. (turpmāk arī – pieteicējs) Administratīvajā rajona tiesā

iesniedza pieteikumu par Lēmuma atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta

izdošanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Iekšlietu ministrija pieteicēja iesniegumu saľēma 2007.gada

2.maijā, bet atbildi uz to sagatavoja tikai pēc vairāk kā trīs mēnešiem, t.i.,

2007.gada 13.augustā, tādējādi neievērojot Administratīvā procesa likumā

(turpmāk – APL) 64.panta pirmajā daļā noteikto lietas izskatīšanas termiľu.

Termiľa pārsniegšana ir būtisks procesuāls pārkāpums, kas atbilstoši APL

92.panta trešajai daļai rada pamatu prasījumam par morāla kaitējuma

atlīdzināšanu.

[2.2] Pieteicējs neuzskata, ka būtu pārkāpis Latvijas Republikas valsts

robežas likuma (turpmāk – Robežas likums) 6.panta pirmās daļas 1.punktu un

otro daļu, jo minētās tiesību normas definē valsts robežas režīma jēdzienu, tās

nesatur ne imperatīvus, ne dispozitīvus noteikumus, kurus iespējams pārkāpt

un kuri būtu attiecināmi uz pieteicēju.

[2.3] Atbildētājs ir veicis nepareizu lietas faktisko apstākļu un tiesību

normas tiesiskā sastāva subsumciju un nonācis pie kļūdaina secinājuma, ka

pieteicējs pārkāpis Robežas likuma 11.panta pirmo daļu. Minētā tiesību norma

attiecināma uz personām, kuras pakļautas robežas kontrolei un tām

ķermeniskajām lietām, kas minētas tiesību normā, piemēram, automašīnām.

Tādējādi minēto tiesību normu nevar attiecināt uz personām, kuras veic

robežas kontroli, jo tā nenoteic robežas kontrolētāju pienākumus.

[2.4] Pieteicējs neuzskata, ka būtu pārkāpis Robežas likuma 16.panta

pirmās daļas 2.punktu un 16.panta otro daļu, jo šīs tiesību normas attiecināmas

uz personām, kuras šķērso robežu, nevis uz personām, kuras veic kontroli

robežkontroles punktos.

Tāpat Lēmumā norādīta vēl virkne citu tiesību normu, piemēram,

Ministru Kabineta 2001.gada 10.jūlija noteikumu Nr.310 ,,Kārtība, kādā

personas šķērso Latvijas Republikas valsts robežu” (turpmāk – Noteikumi

Nr.310) 9.punkts, 15.punkts un 17.2.apakšpunkts, 21.punkts, kuru subjekts

nav pieteicējs, jo dienesta pienākumu izpildes laikā pieteicējs nav persona, kas

šķērso valsts robežu.

[2.5] Lēmumā norādīts, ka pieteicējs pārkāpis Robežas likuma 20.pantu,

kā arī Ministru Kabineta 2002.gada 9.jūlija noteikumu Nr.296 ,,Noteikumi par

robežkontroles punktu režīmu” (turpmāk – Noteikumi Nr.296)

12.1.apakšpunktu, kas noteic, ka robežkontroles zonā režīma ievērošanu

nodrošina robežsargi. Šim apgalvojumam pieteicējs nepiekrīt un uzskata, ka

atbildētājs tikai izteicis pieľēmumu, ka pieteicējs nav nodrošinājis

robežkontroles punkta režīmu.

[2.6] Pieteicēja pienākumi atbilstoši 2005.gada 5.jūlija amata apraksta

5.1.1.punktam bija ,,zināt visu robežkontroles punkta robežsargu norīkojumu

pienākumus, organizēt un vadīt viľu dienestu.” Atbildētājs Lēmumā kļūdaini

atspoguļojis pieteicēja viedokli par šī pienākuma izpildi, norādot, ka pieteicējs

uzskata, ka viľa pienākumos neietilpa pastāvīgi kontrolēt katru maiľas

amatpersonu un viľu vietā pildīt to pienākumus. Pieteicējs paskaidrojumos

norādīja, ka nav fiziski iespējams katras personas vietā izpildīt tās dienesta

pienākumus, taču neapgalvoja, ka neuzskatītu par savu pienākumu kontrolēt

viľam padoto personu darbu. Robežkontroles procedūrām savas maiľas laikā

pieteicējs sekoja, tāpat sekoja un kontrolēja to, lai personāls ievērotu

robežkontroles procedūras.

Atbildētājs Lēmumā nav norādījis, kādas konkrētas robežkontroles

procedūras pieteicēja maiľas laikā nav izpildītas.

[2.7] Attiecībā par norīkojumu ,,sargs pie barjeras” pieteicējs norāda,

ka, pirmkārt, pienākumus, kas saistīti ar barjeras pacelšanu un transporta

līdzekļu ielaišanu teritorijā aiz barjeras, pildīja sargs. Veicot kontroli,

pārkāpumus viľa darbībā nekonstatēja. Otrkārt, no viľam uzrādītā atbildētāja

video ieraksta nav bijis iespējams saprast, vai pirms barjeras notika vai

nenotika transporta līdzekļu apstāšanās, jo videoieraksts ir bijis pārtraukts.

Pārtraukts videoieraksts, no kura objektīvi nav saprotama robežkontroles

punktā (turpmāk – RKP) veiktā robežas kontroles procedūra, nevar kalpot par

pamatu pieľēmumam, ka procedūra nav ievērota.

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma

(turpmāk – Disciplināratbildības likums) 4.panta otrā daļa noteic, ka pierādīt

amatpersonas vainu ir iestādes pienākums. Atbildētājs nav uzrādījis

pierādījumus, kas apliecinātu pārkāpumus norīkojumā ,,sargs pie barjeras”.

[2.8] Robežsargiem dienesta pienākumu veikšanas laikā

pamatpienākums ir atrasties dienesta pienākumu izpildes vietā, tas ir, RKP.

Dienesta pienākumu izpildes laikā pieteicējs nav varējis veikt pastaigas

vairāku kilometru garumā, lai pārbaudītu to, vai kāds no pirms RKP

stāvošajiem transporta līdzekļiem nemēģina apbraukt rindu. Bez tam

transporta līdzekļu iebraukšana RKP notika rindas kārtībā. Rupji rindas

kārtības pārkāpumi netika konstatēti. Konstatējot pārkāpumus, pieteicējs par

tiem ir sastādījis protokolus un veicis normatīvajos aktos noteiktās darbības.

[2.9] Attiecībā par mobilā telefona lietošanu pieteicējs norāda, ka

Pavēlē un Lēmumā norādītajos datumos (2006.gada 2.septembrī

plkst.21.47.50, 4.septembrī plkst.18.45.37 un plkst. 20.12.46, kā arī

6.septembrī plkst. 15.57.29 un plkst.21.21.23) pieteicējs neatradās uz valsts

robežas un nepildīja dienesta pienākumus. No dienesta brīvajā laikā pieteicējs

varēja lietot savu personīgo mobilo tālruni un tas nav diskreditējis Valsts

robežsardzi un nav uzskatāms par disciplīnas pārkāpumu. Pieteicējs dienestā

atradās tikai 2006.gada 6.septembrī no plkst.19:30 līdz 23:30. Tā kā maiľu

pieteicējs attiecīgajā datumā saskaľoti beidza ātrāk, pieteicējs zvanu veica jau

mājupceļā, tas ir, no dienesta brīvajā laikā.

[2.10] Pieteicējs atzīst, ka, dodoties braucienā uz Lietuvu, nav ievērojis

paziľošanas procedūru, taču paskaidroja, kādos apstākļos izbrauca un kāpēc

savlaicīgi par to nepaziľoja. Divas dienas pirms brauciena pieteicējs vēl par

braucienu nezināja, bez tam Lietuvā pieteicējs atradās tikai dažas stundas un

jebkurā laikā varēju ierasties pildīt dienesta pienākumus. Līdz ar to pārkāpums

nav rupjš, nav radījis neatgriezeniskas sekas vai citādi nodarījis kaitējumu

Valsts robežsardzei.

[2.11] Atbildētājs nav izvērtējis atbildību mīkstinošos apstākļus, kā to

paredz Disciplināratbildības likuma 9.pants. Atvaļināšana no dienesta ir

nesamērīgs un nodarījumam neatbilstošs disciplinārsods. Lietderības

apsvērumu reglamentējošo normu uzskaitījums Lēmumā neatspoguļo

lietderības apsvērumu veikšanu pēc būtības.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 28.jūnija spriedumu

pieteicēja pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Atbilstoši Disciplināratbildības likuma 16.panta otrajai daļai

disciplinārlieta ierosināma ne vēlāk kā mēneša laikā pēc tam, kad saľemta

informācija par faktiem, kas liecina par iespējamo disciplinārpārkāpuma

izdarīšanu, vai iestāde pati to konstatējusi. Savukārt minētā likuma 20.panta

pirmā daļa noteic, ka disciplinārlietu izmeklē un lēmumu par disciplinārsoda

piemērošanu vai disciplinārlietas izbeigšanu pieľem mēneša laikā pēc tās

ierosināšanas.

Disciplinārpārkāpums izdarīts laika posmā no 2006.gada 1.aprīļa līdz

2006.gada 6.novembrim, informācija no Valsts policijas Organizēto

noziegumu apkarošanas pārvaldes par iespējamo disciplinārpārkāpumu

saľemta 2006.gada 15.decembrī. Ar Valsts robežsardzes lēmumu

disciplinārlieta ierosināta 2007.gada 10.janvārī, ar 2007.gada 8.februāra

lēmumu Nr.37 pagarināts disciplinārlietas izmeklēšanas termiľš līdz

2007.gada 10.aprīlim. Ar Pavēli pieteicējam piemērots disciplinārsods. Līdz ar

to atzīstams, ka procesuālais termiľš disciplinārsoda piemērošanai ir ievērots.

[3.2] APL 64.panta otrā daļa noteic, ja objektīvu iemeslu dēļ APL

64.panta pirmajā daļā noteikto termiľu nav iespējams ievērot, iestāde to var

pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma

iesniegšanas dienas, par to paziľojot iesniedzējam.

Pieteicēja 2007.gada 24.aprīļa iesniegumu par apstrīdēto Pavēli

atbildētājs saľēma 2007.gada 2.maijā. Ar atbildētāja 2007.gada 28.maija

lēmumu Nr.163/541/397-B ,,Par iesnieguma izskatīšanas termiľa

pagarināšanu” iesnieguma izskatīšanas termiľš pagarināts līdz 2007.gada

26.jūnijam. Ar atbildētāja 2007.gada 26.jūnija lēmumu Nr.1-63/633/397-B

,,Par iesnieguma izskatīšanas termiľa atkārtotu pagarināšanu” iesnieguma

izskatīšanas termiľš tika atkārtoti pagarināts līdz 2007.gada 31.jūlijam un ar

atbildētāja 2007.gada 31.jūlija lēmumu Nr.1-63/743/397-B ,,Par iesnieguma

izskatīšanas termiľa atkārtotu pagarināšanu” iesnieguma izskatīšanas termiľš

tika pagarināts līdz 2007.gada 13.augustam. Atbildētāja Lēmums pieľemts

2007.gada 13.augustā, tādējādi nepārsniedzot APL noteikto maksimālo

termiľu – četrus mēnešus.

Līdz ar to pieteicēja arguments, ka Lēmuma pieľemšanas gaitā nav

ievēroti procesuālie termiľi, ir noraidāms kā nepamatots.

[3.3] Pieteicējs saukts pie disciplināratbildības un no dienesta Valsts

robežsardzē ir atvaļināts par Robežas likuma 6.panta pirmās daļas 1.punkta,

Robežsardzes likuma 13.panta 4.punkta, Noteikumu Nr.310 9.punkta,

Noteikumu Nr.296 4., 12.1., 20.punkta, amata apraksta, Valsts robežsardzes

Dienesta nolikuma I daļas 126.2., 126.3., 126.4., 126.7. un

127.16.apakšpunka, 133.punkta un tā 2., 3. un 6.apakšpunkta, 134.punkta 3.

un 9.apakšpunkta, 146., 417. un 420.punktu, kā arī RKP robežkontroles

tehnoloģijas 17.1, 17.2., 17.4.apakšpunkta, 44.punkta prasību neievērošanu,

Valsts robežsardzes 2003.gada 11.septembra pavēles Nr.431 ,,Par kārtības

noteikšanu Valsts robežsardzes personāla izbraukšanai uz ārvalstīm”,

norīkojuma funkcionālo pienākumu nepildīšanu. Pieteicējs, pavirši organizējot

maiľas robežsargu dienestu, nav nodrošinājis dienesta uzdevumu izpildi, nav

veicis nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu RKP režīma ievērošanu un

nepieļautu dienesta disciplīnas pārkāpumus, nav pienācīgi kontrolējis

robežsargu darbību norīkojumā, kā arī pats izdarījis dienesta disciplīnas

pārkāpumus, lietodams personisko mobilo tālruni maiľas laikā un

izbraukdams no valsts, iepriekš par to atbilstoši noteiktajai kārtībai

neinformējot augstākas amatpersonas.

[3.4] Disciplināratbildības likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka par

disciplinārpārkāpumu atzīstama amatpersonas ar nodomu (tīši) vai aiz

neuzmanības izdarīta darbība vai bezdarbība, kas saistīta ar tās dienesta

pienākumu pildīšanu un izpaužas kā rīkojumos, likumos un citos normatīvajos

aktos noteiktās kārtības un prasību neievērošana.

Tiesa uzskata, ka atbildētājs pareizi konstatējis lietas faktiskos un

tiesiskos apstākļus un pamatoti saucis pieteicēju pie disciplināratbildības.

Minēto secinājumu tiesa izdarījusi, pamatojoties uz turpmāk minētajiem

apsvērumiem.

[3.5] Izvērtējot, vai pieteicējs ir pārkāpis iepriekš minētos normatīvos

aktus, tiesa konstatē, ka Ministru Kabineta 2003.gada 28.oktobra noteikumu

Nr.594 „Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbinieku ar speciālajām

dienesta pakāpēm disciplinārais reglaments” 2.punkts noteica, ka darbinieka

pienākums ir pildīt zvērestu, precīzi izpildīt priekšnieka likumīgās pavēles un

rīkojumus, apzinīgi pildīt dienesta pienākumus un nepieļaut pārkāpumus un

nolaidību. Savukārt 7.punkts noteica, ja darbinieka darbība vai bezdarbība

kaitē Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu prestižam, tā uzskatāma par

dienesta disciplīnas pārkāpumu.

[3.5.1] Noteikumu Nr.296 20.punkts noteic, ka personu ienākšanu un

transportlīdzekļu iebraukšanu autoceļu robežkontroles punktā regulē un

kontrolē robežsargi, bet iziešanu vai izbraukšanu no tā – robežsargi vai muitas

amatpersonas. Saskaľā ar šo noteikumu 15.7.apakšpunktā noteikto, lai sniegtu

atbalstu režīma ievērošanas nodrošināšanā, valsts robežu šķērsojošām

personām, pārvietojoties robežkontroles punktā ir pienākums ievērot

ceļazīmes un informatīvās norādes, kā arī kontroles vai uzraudzības

amatpersonu norādījumus. Minēto noteikumu 21.punkts paredz, ka valsts

robežu šķērsojošo personu un transportlīdzekļu pārvietošanos autoceļu

robežkontroles punktu teritorijā regulē un kontrolē visu kontroles dienestu

amatpersonas savās darba vietās.

Noteikumu Nr.310 9.punkts noteic, ka personas šķērso valsts robežu

rindas kārtībā (izľemot šo noteikumu III nodaļā minētos gadījumus) caur

robežkontroles punkta un robežpārejas punkta robežkontroles zonu un tiek

pakļautas robežkontroles pārbaudēm šajā zonā.

[3.5.2] No minētajām tiesību normām izriet, ka robežsargi ir atbildīgi

par to, lai personas šķērsotu robežu rindas kārtībā un ievērojot ceļazīmes (t.sk.

„STOP” zīmi), kā arī atbildīgi par minēto personu, tai skaitā transportlīdzekļu,

kontroli.

Kā norādīts Pavēlē, Valsts robežsardze disciplinārlietas ietvaros,

analizējot /robežkontroles punkts/ videoierakstus, maiľas robežapsardzības

uzdevumu Valsts ieľēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes sniegto

informāciju par transportlīdzekļu kravu saturu, ir konstatējusi (lietas 18.lapa),

ka, piemēram, 2006.gada 26.aprīlī plkst.22.33, kad maiľas vecākā pienākumus

pildīja pieteicējs, /robežkontroles punkts/ teritorijā bez apstāšanās viena aiz

otras, apbraucot transportlīdzekļu kopējo rindu, iebrauca 5 kravas

transportlīdzekļu kolonna, no kurām neviena netika ierakstīta numuru lapās.

Savukārt 2006.gada 27.aprīlī plkst.1.35 un 2006.gada 1.maijā plkst.6.02

pieteicēja maiľas laikā /robežkontroles punkts/ teritorijā bez apstāšanās viena

aiz otras, apbraucot transportlīdzekļu kopējo rindu, iebrauca 2 automašīnas.

Tāpat pieteicēja maiľas laikā 2006.gada 8.maijā no plkst.23.05 līdz 23.08

/robežkontroles punkts/ teritorijā bez apstāšanās viena aiz otras, apbraucot

transportlīdzekļu kopējo rindu, iebrauca 6 kravas transportlīdzekļi, bet

2006.gada 12.jūlijā plkst.0.52 – trīs kravas transportlīdzekļi, pie tam pa

vieglajiem transportlīdzekļiem paredzēto joslu (lietas 20.-21.lapa). 2006.gada

3.augustā pieteicēja maiľas laikā, kad norīkojumā „sargs pie barjeras” bija

A.B., divi kravas transportlīdzekļi, apbraucot kopējo kravas transportlīdzekļu

rindu, neapstājoties pirms „STOP” zīmes, iebrauca /robežkontroles punkts/

teritorijā, turklāt barjera tika atvērta jau pirms šo transportlīdzekļu tuvošanās

norīkojuma „sargs pie barjeras” norīkojuma vietai.

Arī tiesas sēdē pārbaudītie video materiāli apstiprina faktu, ka RKP

teritorijā kravas mašīnas periodiski iebrauc, neievērojot rindas kārtību un

„STOP” zīmi.

Kā konstatēts Pavēlē, 2007.gada 12.janvārī robežsargs A.B. devis

paskaidrojumus, ka strīdus laika posmā, kad viľa maiľas vecākais bijis

pieteicējs, bieži esot bijuši gadījumi, kad transportlīdzekļi iebraukuši

/robežkontroles punkts/ teritorijā bez apstāšanās pie „STOP” zīmes. Tas

noticis gadījumos, kad automašīnas braukušas viena aiz otras un sargam pie

barjeras nav bijis iespējas aizvērt barjeru. A.B. pats personiski pēc muitas

darbinieku telefoniska lūguma vairākas reizes ielaidis RKP teritorijā

automašīnas bez apstāšanās pie „STOP” zīmes. Neesot bijuši gadījumi, kad

automašīnas ielaistas RKP teritorijā, nelikumīgi apbraucot kopējo rindu,

izľemot gadījumus, kad automašīnu vadītāji savstarpēji vienojušies par atļauju

kādai konkrētai automašīnai iebraukt RKP teritorijā bez rindas. Viľa kā sarga

pie barjeras pienākumos neietilpa regulēt automašīnu rindu pirms RKP.

Pavēlē arī konstatēts, ka 2007.gada 30.janvārī robežsargs J.M. devis

paskaidrojumus, saskaľā ar kuriem strīdus laika posmā pārsvarā pildījis

norīkojumu „RKP dežurants – speclīdzekļu operators” un viľa

pamatpienākumos esot ietilpusi arī videonovērošana. Gadījumos, kad dežūras

laikā, novērojot monitoru, redzējis, ka kravas automašīnas mēģina apbraukt

rindu pa vieglo automašīnu joslu, zvanījis sargam pie barjeras, lai noskaidrotu

situāciju. Viľam parasti atbildēts, ka situācija tiks atrisināta, taču kā situācijas

risinātas, viľu nav informējuši. Strādājot norīkojumos kā sargam pie barjeras,

esot bijuši gadījumi, kad saľēmis mutiskus rīkojumus no maiľu vecākajiem

ielaist RKP teritorijā konkrētas mašīnas ar konkrētiem numuriem, kuras tūlīt

piebraukšot pie RKP. Bijuši arī gadījumi, kad automašīnas, kuras viľam

jāielaiž RKP teritorijā pēc maiľas vecākā mutiska norādījuma, piebraukušas

pie RKP policijas automašīnu pavadībā. J.M. esot dzirdējis, ka numuri

automašīnām, kuras bija jāielaiž RKP ārpus rindas, tikuši saľemti pa faksu

RKP dežūrdaļā, taču pats būdams RKP dežurants nekad šādus faksus neesot

saľēmis.

Ievērojot to, ka no 2006.gada 1.aprīļa līdz 2006.gada 14.augustam

maiľās, kad pieteicējs atradies norīkojumā „maiľas vecākais”, Valsts

robežsardzes Ludzas pārvaldes /robežkontroles punkts/ teritorijā caur posteni

Nr.1 atsevišķi un kolonnās tika ielaisti kravas transportlīdzekļi ārpus rindas un

kravas transportlīdzekļi iebraukuši teritorijā bez apstāšanās pie „STOP” zīmes,

kas izvietota pie barjeras, secināms, ka atbildētājs pareizi konstatējis, ka

pieteicējs, pieļaujot šādu situāciju, nav ievērojis Noteikumu Nr.310 9.punktā

noteikto un Noteikumu Nr.296 20. un 21.punktā noteikto.

[3.6] Pieteicēja paskaidrotais, ka kopš 2006.gada 1.aprīļa viľa maiľas

laikā vairākkārt ir sastādīti administratīvo pārkāpumu protokoli par to, ka

transportlīdzekļu vadītāji RKP teritorijā neievēro „STOP” zīmes prasības,

disciplinārlietas izmeklēšanas ietvaros neapstiprinājās, jo kā konstatēts Pavēlē,

laikā no 2006.gada 1.aprīļa līdz 2006.gada 4.jūnijam pieteicējs nav pieľēmis

nevienu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, kas būtu saistāma ar faktu,

ka pie norīkojuma „sargs pie KCP1” konstatēts administratīvais pārkāpums

saistībā ar ceļazīmju neievērošanu RKP teritorijā. Analizējot ar video

novērošanas sistēmas palīdzību fiksētos gadījumus, konstatēts, ka kravas

transportlīdzekļu vadītāji pieteicēja prettiesiskas bezdarbības rezultātā

sistemātiski ignorējuši 332.zīmi „STOP”, tādējādi izdarot robežkontroles

režīma noteikumu un /robežkontroles punkts/ robežkontroles tehnoloģijas

19.punkta pārkāpumus. Kravas automobiļu vadītāji par Ceļu satiksmes likuma

19.panta pirmās daļas 25.panta trešās daļas, Noteikumu Nr.310 17.2

apakšpunkta, Noteikumu Nr.296 15.7 apakšpunkta pārkāpumiem būtu

saucami pie administratīvās atbildības.

Pieteicēja prettiesiskas bezdarbības rezultātā normatīvo aktu prasības

tika ignorētas un neviens kravas transportlīdzekļa vadītājs kopš 2006.gada

5.aprīļa analizētajās epizodēs netika saukts pie administratīvās atbildības

saskaľā ar Ceļu Satiksmes likuma 43.pantu un Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 149.28panta pirmo daļu un 194.1panta pirmo daļu, ľemot

vērā Valsts robežsardzei Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā

226.1pantā noteikto kompetenci administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā.

[3.7] /robežkontroles punkts/ robežkontroles tehnoloģijas 17.punkta 1.

un 2.apakšpunktā maiľas vecākā atbildības jomā noteikts, ka kontroles zonā

zem nojumes vienlaicīgi uz robežkontroli drīkst atrasties ne vairāk kā viens

kravas transporta līdzeklis un divi vieglie transportlīdzekļi vai autobuss katrā

joslā, kā arī regulēšanas zonā pirms „STOP” līnijas pirms kontroles zonas

drīkst atrasties ne vairāk kā divi transportlīdzekļi katrā joslā.

Tehnoloģijas 17.4.apakšpunkts noteic, ka robežsargu maiľas vecākais

organizē RKP darbu tā, lai nepieciešamības gadījumā (ja izbraukšanu uz

Krievijas Federāciju gaida kravas transportlīdzekļu rinda) transportlīdzekļi,

kuriem ir atļauts šķērsot valsts robežu ārpus kārtas, /robežkontroles punkts/

teritorijā tiek ielaisti pa pretējo plūsmu un pa plūsmu atdalošajiem vārtiem

Nr.1 tiek novirzīti uz kontroles zonu.

Gan no pieteicēja paskaidrojumiem disciplinārlietas ietvaros un tiesas

sēdē, gan no liecinieka A.B. paskaidrojuma tiesas sēdē, izriet, ka gan

pieteicējs, gan viľam padotais A.B. patvaļīgi pieľēmuši lēmumu par brīvi

izvēlēta skaita transportlīdzekļu ielaišanu RKP teritorijā.

[3.8] Pieteicēja amata apraksta 5.1.14.punktā noteikts pieteicēja

pienākums organizēt un kontrolēt RKP priekšnieka lēmumu izpildi.

Kā norādīts /robežkontroles punkts/ priekšnieka majora I.J. Valsts

robežsardzes Inspekcijas dienesta priekšniekam adresētajā 2007.gada

17.janvāra ziľojumā „Par rīkojumiem /robežkontroles punkts/ norīkojumiem”,

I.J. personīgi sev padotajiem robežsargiem devis rīkojumu rakstīt novērojumu

lapas, numuru lapas un gājēju talonus, pamatojoties uz Ministru Kabineta

2003.gada 28.oktobra noteikumu Nr.594 „Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu

darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplinārais reglaments”

3.punktu, ar Iekšlietu ministrijas 1993.gada 3.marta pavēli Nr.60 apstiprinātā

Iekšlietu iestāžu iekšējā dienesta reglamenta 9.punktu, Valsts Robežsardzes

Iekārtas nolikuma 29.31.punktu, Valsts Robežsardzes Dienesta nolikuma I

daļas 78. punktu. Visi robežsargi par šo rīkojumu zināja, tas visiem tika

regulāri atgādināts izvadēs un instruktāžās pirms stāšanās valsts robežas

apsardzībā. Minēto I.J. apstiprināja tiesas sēdē, dodot liecību, ka robežsargiem

saskaľā ar spēkā esošo kārtību bija pilnīgi jāaizpilda novērojumu lapas un

numuru lapas. Saskaľā ar pieteicēja paskaidroto gan disciplinārlietas ietvaros,

gan tiesas sēdē, viľam fiziski nav bijis iespējams izkontrolēt, vai padotie

robežsargi pilnībā aizpildījuši minētās veidlapas, viľam nav arī bijis

pienākums stāvēt blakus un raudzīties, lai visi ieraksti tiktu izdarīti.

Kā konstatēts Pavēlē, pieteicēja maiľā tā padotie robežsargi nav veikuši

visus ierakstus numuru lapās, piemēram, 2006.gada 26.aprīlī, 27.aprīlī,

16.maijā, 10.jūnijā, 6.jūlijā un 10.jūlijā.

Pilnībā neaizpildot numuru lapas, pieteicējam padotie robežsargi

sistemātiski nav ievērojuši /robežkontroles punkts/ priekšnieka I.J. rīkojumu

un norīkojuma ,,sargs pie barjeras” pienākumus.

[3.9] Pieteicēja amata pienākumi ir noteikti amata aprakstā, un ar tiem

pieteicējs iepazinies 2005.gada 5.jūlijā.

Amata apraksta 5.1.punktā noteikti pieteicēja pamatpienākumi, tai

skaitā, noteikts, ka pieteicējam ir pienākums zināt situāciju uz valsts robežas,

personu, transportlīdzekļu un kravas robežkontroles tehnoloģiju, savlaicīgi

reaģēt uz situācijas izmaiľām, ziľot pakļautības kārtībā.

Valsts robežsardzes Dienesta nolikuma I daļas 133.punkts noteic, ka

maiľas vecākais ir atbildīgs par robežkontroles organizāciju un veikšanu RKP,

doto uzdevumu savlaicīgu un precīzu izpildi, disciplīnas ievērošanu maiľā,

padoto pareizu darbību. Maiľas vecākajam ir pakļauts RKP maiľas personāls.

Valsts robežsardzes Dienesta nolikuma I daļas 133.punkts arī noteic, ka

maiľas vecākais atbild par visu dienesta un normatīvajos dokumentos noteikto

robežkontroles procedūru izpildi no maiľas personāla puses. Atbilstoši Valsts

robežsardzes Dienesta nolikuma I daļas 133.2.apakšpunktam maiľas vecākā

pienākums ir organizēt un vadīt padotos, lai izpildītu saľemtos uzdevumus

atbilstoši 133.3.apakšpunktam – sekot situācijas izmaiľām, pieľemt

atbilstošus lēmumus, vajadzības gadījumā dot saviem padotajiem papildus

uzdevumus, atbilstoši 133.6.apakšpunktam – organizēt režīma pasākumu

izpildi RKP (RPP), vadīt maiľas robežsargu darbību, lai izslēgtu iespējas

nelikumīgi šķērsot valsts robežu.

No minētā izriet, ka pieteicējam, atrodoties norīkojumā „maiľas

vecākais”, bija pienākums organizēt padoto darbu tā, lai tiktu fiksēti RKP

teritorijā iebraucošo transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numuri, netiktu

pārkāpts robežkontroles režīms un netiktu pieļauti padoto disciplīnas

pārkāpumi.

Tiesas ieskatā atbildētājs ir vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izvērtējis

lietas faktiskos apstākļus un lietā esošos pierādījumus un pamatoti atzinis, ka

pieteicējs nav normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veicis savus amata

pienākumus un ka viľa bezdarbība ir uzskatāma par smagu disciplīnas

pārkāpumu. Tādējādi atbildētājs pamatoti atzinis, ka pieteicējs ir izdarījis

disciplinārpārkāpumu.

[3.10] Attiecībā uz pieteikumā norādīto, ka pieteicējs nav pārkāpis

Robežas likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu un otro daļu, 11.panta pirmo

daļu, 16.panta pirmās daļas 2.punktu un otro daļu, jo minētās normas

neattiecas uz personām, kuras veic kontroli robežkontroles punktos, jāatzīmē

zemāk norādītais.

Strīdus laika posmā spēkā esošā Robežas likuma 6. un 11.pants cita

starpā paredzēja arī kontroli pār robežas šķērsošanas kārtības ievērošanu,

savukārt 16.pants definēja robežas pārkāpēja un pārkāpuma jēdzienu.

Minētajām normām bija definējošs raksturs un tās bija saistošas robežsargiem

kā kārtības nodrošinātājiem uz robežas. Pieteicējam kā robežsardzes

darbiniekam, pildot dienesta pienākumus, bija pienākums kontrolēt, vai

personas, kas šķērso robežu, ievēro valsts robežas režīma noteikto šķērsošanas

kārtību, atpazīt robežpārkāpējus un veikt nepieciešamos pasākumus, lai tie

tiktu saukti pie administratīvās atbildības. Kā jau secināts, pieteicēja

bezdarbības rezultātā robežpārkāpēji ir izvairījušies no administratīvās

atbildības, tādējādi pieteicēja pārkāpums izpaužas ne kā tieša minēto normu

pārkāpšana, bet gan kā no minētajām normām izrietošu savu amata pienākumu

ignorēšana.

[3.11] Saskaľā ar Valsts robežsardzes 2003.gada 11.septembra pavēles

Nr.431 ,,Par kārtības noteikšanu Valsts robežsardzes personāla izbraukšanai

uz ārvalstīm” 1.punktā noteikto Valsts robežsardzes darbiniekiem ar

speciālajām dienesta pakāpēm un darbiniekiem, kuri ieľem robežsargu

amatus, par valsts robežas šķērsošanu rakstiski jāziľo divas dienas iepriekš

Galvenās pārvaldes, attiecīgās teritoriālās pārvaldes priekšniekam, Valsts

Robežsardzes koledžas direktoram. Ziľojumā jānorāda valsti, brauciena

mērķi, ilgumu un finansēšanas avotu. Savukārt saskaľā ar minētās pavēles

2.3.apakšpunktā noteikto, ja izceļošana uz ārvalstīm notiek neplānoti,

darbiniekam par izceļošanu jāziľo telefoniski savam tiešajam priekšniekam,

kurš iesniedz rakstisku ziľojumu Galvenās pārvaldes, attiecīgās teritoriālās

pārvaldes priekšniekam, Valsts Robežsardzes koledžas direktoram.

Kā Lēmumā norādījis atbildētājs, fakts, ka 2006.gada sākumā (maijā)

pieteicējs ar savu personīgo automobili FORD SCORPIO bija izceļojis uz

Lietuvu un par to ziľojumu nebija rakstījis, ir rupjš dienesta disciplīnas

pārkāpums. Ziľošanas kārtība pieteicējam bija zināma, tomēr Valsts

robežsardzes 2003.gada 11.septembra pavēli Nr.431 ,,Par kārtības noteikšanu

Valsts robežsardzes personāla izbraukšanai uz ārvalstīm” viľš nebija pildījis.

Kā izriet no pieteicēja paskaidrojumiem disciplinārlietas ietvaros un arī

tiesas sēdē, pieteicējs atzīst, ka ar šādu rīcību ir izdarījis disciplinārpārkāpumu,

taču apšauba tā nozīmīgumu, jo neuzskata to par smagu. Tiesas ieskatā šāda

pieteicēja nevērība pret noteikto ziľošanas kārtību tikai raksturo pieteicēja

attieksmi pret dienestu un savu amata stāvokli kā nepietiekoši nopietnu.

[3.12] Atbilstoši Valsts robežsardzes Dienesta nolikuma I daļas

(Dienesta organizācija) 127.16.apakšpunktam RKP norīkojumam aizliegts

turēt pie sevis un izmantot personīgos sakaru līdzekļus.

Kā Lēmumā norādījis atbildētājs, šāds ierobežojums noteikts ar leģitīmu

mērķi, ľemot vērā vairākkārtējus konstatētos korupcijas gadījumus, proti,

ierobežot robežsargu prettiesiskas darbības, plānojot un piedaloties

prettiesisku darbību veikšanā laikā, kad viľi pilda dienesta pienākumus RKP.

Kā konstatēts Pavēlē, 207.gada 30.janvārī robežsargs J.M., kurš dienesta

laikā pārsvarā strādājis kā „RKP dežurants – speclīdzekļu operators”

paskaidrojis, ka maiľu vecākie pastāvīgi esot izmantojuši mobilos telefonus

norīkojuma laikā /robežkontroles punkts/. Kā RKP dežurants esot pirms katra

norīkojuma paľēmis no personālsastāva mobilos telefonus, tos glabājis

dežūrtelpas apzīmogotajā seifā. Telefonus esot nodevuši tikai tie robežsargi,

kuri brīvprātīgi gribējuši nodot tos pirms rīkojuma. Izvades laikā pirms

norīkojuma maiľu vecākie regulāri instruējuši personālsastāvu, atgādinot, ka

mobilo telefonu norīkojuma laikā ir aizliegts lietot.

Saskaľā ar atbildētāja tiesas sēdē precizēto, pieteicējs ir lietojis mobilo

telefonu tikai atrodoties maiľā 2006.gada 6.septembrī plkst.21.21. Tiesas

ieskatā pieteicēja paskaidrotais, ka darbu beidzis ātrāk un telefonu lietojis jau

atrazdamies mājās, ir vērtējams kritiski, jo, kā tiesas sēdē norādījis pats

pieteicējs, fakts, ka atstājis darbavietu ātrāk, nav dokumentāli pierādīts. Tieši

pretēji – kā redzams no „/robežkontroles punkts/ maiľas robežapsardzības

uzdevuma Nr.311-499” 2006.gada 6.septembrī pieteicējs parakstījies, ka

atradies postenī no plkst.20.00 līdz 23.30. Tiesas ieskatā, parakstoties, ka

atrodas maiľā no plkst.20.00 līdz 23.30, pieteicējs ir vienlaikus arī

apliecinājis, ka uzľemas atbildību par Valsts robežsardzes Dienesta nolikuma

I daļas (Dienesta organizācija) 127.16.apakšpunkta, ievērošanu minētajā laika

posmā.

Līdz ar to atzīstams, ka disciplinārpārkāpums saistībā ar mobilā telefona

lietošanu ir izdarīts, lai arī tas nav uzskatāms par būtiskāko pieteicēja

pārkāpumu disciplinārlietas ietvaros.

[3.13] Disciplinārsods pieteicējam piemērots par ilgstošu prettiesisku

bezdarbību, amata pamatpienākumu nepildīšanu un nekvalitatīvu pildīšanu,

augstāku priekšnieku pavēļu un rīkojumu nepildīšanu, neziľošanu par

likumpārkāpumiem.

Tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā bezdarbība nevar būt izdarīta aiz

neuzmanības, bet gan ir apzināta. Pieteicējs ne tikai nenorāda uz vērā

ľemamiem apstākļiem, kas viľam būtu traucējuši veikt savus dienesta

pienākumus.

Tiesa atzīst, ka atbildētājs pamatoti konstatējis, ka pārkāpums ir

atzīstams par tīšu un rupju, jo pieteicējs nav pildījis savus pamatpienākumus.

Pieteicējs kā maiľas vecākais bija atbildīgs par visu maiľā strādājošo

robežsargu darbu, bet kā izriet no pārbaudes materiāliem, tad šis darbs netika

veikts pienācīgā līmenī.

[3.14] Lēmums ir pieteicējam nelabvēlīgs administratīvais akts, ko

rīcības brīvības ietvaros pieľēmusi uz to pilnvarota institūcija – Iekšlietu

ministrija.

APL 67.pants nosaka administratīvam aktam izvirzītās formālās

prasības un administratīvā akta sastāvdaļas. Tiesa, pārbaudot Lēmuma

atbilstību APL noteiktajām formālajām prasībām, secina, ka iestāde

administratīvajā procesā ievērojusi formālos nosacījumus nelabvēlīga

administratīvā akta pieľemšanai, administratīvais akts satur visas

nepieciešamās sastāvdaļas.

[3.15] Disciplināratbildības likuma 13.pantā noteikti disciplinārsodi,

kurus var piemērot amatpersonām, tostarp robežsargiem.

Tiesa, izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus, secina, ka pieteicējam

pamatoti par izdarīto disciplinārpārkāpumu piemērots vissmagākais

disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta, un šādu secinājumu pamato ar

turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.15.1] Saskaľā ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk – Senāts) judikatūru administratīvā tiesa nevar veikt

lietderības apsvērumus iestādes vietā. Tiesas funkcija ir kontrolēt valsts

pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts pārvaldes vietā pieľemt lēmumu

par lietderību. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda iespējamās rīcības brīvības

izmantošanas kļūdas. Principā iespējami trīs kļūdu veidi: rīcības brīvības

neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana un rīcības brīvības nepareiza

izmantošana.

[3.15.2] Tiesa secina, ka atvaļināšana no amata ir smagākais soda veids,

kas piemērojams vienīgi gadījumos, ja konstatējams, ka jebkura cita soda

piemērošana ir neatbilstoša. Piemērojot disciplinārsodu, jāľem vērā izdarītā

pārkāpuma raksturs un tā radītais kaitējums, amatpersonas vainas forma,

atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi, disciplinārā pārkāpuma

izdarīšanas apstākļi un amatpersonas līdzšinējā dienesta gaita.

[3.15.3] Disciplinārlietas gaitā netika konstatēti atbildību mīkstinoši

apstākļi. Pieteicēja norādītais, ka līdz šim dienesta laikā nav ticis disciplināri

sodīts, pats par sevi nenozīmē, ka piemērotais sods būtu nesamērīgs.

Sabiedrībai ir tiesības prasīt, lai robežsargi savus pienākumus pēc

vislabākās sirdsapziľas pildītu ar pienācīgu pašatdevi un augstā profesionālā

līmenī. Saskaľā ar valsts publiskās pārvaldes darbības prioritātēm Iekšlietu

ministrija, tās padotībā esošās iestādes ir atklātas, sabiedrības interesēs

strādājošas profesionālas iestādes, kuras darbiniekiem (arī robežsargiem) gan

dienesta darbībā, gan uzvedībā ārpus dienesta laika un vietas jārīkojas tā, lai

nostiprinātu vispārējo cieľu un uzticību valsts pārvaldei kopumā. Iestāde,

piemērojot ierēdľiem disciplinārsodus, darbojas rīcības brīvības robežās un

sodu nosaka, izdarot lietderības apsvērumus.

Līdz ar to iestāde pati visobjektīvāk var novērtēt izdarītā pārkāpuma

raksturu, apstākļus, kādos tas izdarīts, kā arī pie atbildības saucamās personas

vainu un piemērojamo soda veidu.

[3.15.4] Tiesa uzskata, ka Pavēlē pamatoti atzīts, ka pieteicējs nevar

veikt viľam uzticētos pienākumus, līdz ar to pamatoti secināms, ka cita

disciplinārsoda veida piemērošana konkrētajā situācijā nav iespējama.

Lēmums pieľemts un sods uzlikts, izvērtējot vispusīgi lietā esošos

pierādījumus, un nav pamata Lēmumu atzīt par prettiesisku.

[3.15.5] Valsts robežsardze ir Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esoša

tiešās pārvaldes iestāde. Saskaľā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta

piekto daļu pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības

pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt

prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu

pieľemt lēmumu.

Tiesa secina, ka Iekšlietu ministrijai nebija atkārtoti jāizvērtē Pavēles

izdošanas laikā veiktie lietderības apsvērumi, īpaši attiecībā uz disciplinārsoda

izvēli, kas ir tikai Valsts robežsardzes kompetencē esoši jautājumi. Kā

norādījis Senāts 2010.gada 27.maija spriedumā līdzīgā lietā SKA–371/2010:

„Iekšlietu ministrijai, realizējot Valsts robežsardzes pārraudzību, atbilstoši

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta piektajai daļai (..) ir tiesības pārbaudīt

Valsts robežsardzes lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu.

Tiesiskuma pārbaude ietver arī pārbaudi par to, vai administratīvais akts atbilst

prasībām par lietderības apsvērumu izdarīšanu. Līdz ar to Iekšlietu ministrijai

bija jāpārbauda, vai Valsts robežsardze bija veikusi lietderības apsvērumus un

nebija pieļāvusi kļūdas to izdarīšanā, taču Iekšlietu ministrijai nav pašai

atkārtoti jāveic lietderības apsvērumi.”

Kā secināms no Lēmuma, Iekšlietu ministrija ir pārbaudījusi to, vai

Pavēle atbilst prasībām par lietderības apsvērumu izdarīšanu.

[3.15.6] Nosakot sodu, Valsts robežsardze visas sabiedrības intereses un

iekšlietu sistēmas iestāžu intereses stādījusi augstāk nekā privātpersonas

intereses.

Ľemot vērā iepriekš minēto, tiesa uzskata, ka Valsts robežsardzes

priekšnieks pamatoti ir atzinis, ka pieteicējs nevar veikt viľam uzticētos

pienākumus, līdz ar to pamatoti ir konstatējis, ka cita disciplinārsoda veida

piemērošana konkrētajā situācijā nav iespējama.

[3.16] Tiesa atzīst, ka pārsūdzētais Lēmums pieľemts un sods uzlikts,

izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tādēļ nav pamata to atzīt par prettiesisku.

[4] Par minēto Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicējs

iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota ar šādiem apsvērumiem.

[4.1] Tiesa spriedumā nav ietvērusi pieteicēja viedokli un

paskaidrojumus. Tiesa nav vērtējusi pieteicēja paskaidrojumos tiesas sēdē

norādītos argumentus par ceļu satiksmi regulējošo tiesību normu piemērošanu,

iebraucot RKP.

[4.2] Pieteicējam ir radies priekšstats, ka tiesa jau pirms lietas

iztiesāšanas uzsākšanas bija iepazinusies ar lietas materiāliem, kas varēja

atrasties tikai atbildētāja rīcībā.

[4.3] Lēmuma un sprieduma būtība tiek balstīta uz to, ka pieteicējam

bija jānodrošina rindas kārtības ievērošana uz koplietošanas ceļa. Ne

atbildētājs, ne tiesa netulko korekti Noteikumu Nr.310 9.punktu.

Kā redzams no sprieduma, tiesa uzskatījusi, ka valsts robeža atrodas

pirms iebraukšanas RKP teritorijā pie barjeras, jo atzinusi pieteicēju par

vainojamu par rindas neregulēšanu līdz tai. Tiesa nav ievērojusi un sapratusi

tādus jēdzienus kā valsts robeža, RKP un koplietošanas ceļš.

[4.4] Atsevišķu transportlīdzekļu numuru fiksēšana rakstveidā papildus

katras automašīnas numura zīmes fotogrāfēšanai bija pienākums, kas uzlikts

nevis ar likumu, bet gan pēc toreizējā /robežkontroles punkts/ priekšnieka

personiskās iniciatīvas. Tā kā neviens normatīvais akts nenoteica, kādām jābūt

lapām, kurās fiksē automašīnu numurus, nav pārliecības, ka atbildētāja un

tiesas rīcībā bija visas šādas lapas.

[4.5] Ja tiesa ar robežpārkāpēju ir domājusi transportlīdzekļa vadītāju,

kas, savstarpēji vienojoties ar citiem transportlīdzekļu vadītājiem, vai kā citādi

ir tos apbraucis pa koplietošanas ceļu līdz RKP teritorijai, tas varētu liecināt

tikai par tiesību jaunradi šajā jomā. Jebkurā gadījumā pieteicēja pienākumos

neietilpst darbs ar robežpārkāpējiem, ne arī atbildētājs Lēmumā uz ko tādu ir

norādījis.

[4.5] Ļoti īslaicīgai, neparedzētai izbraukšanai uz Lietuvas Republiku

nevarēja iestāties nekādas sekas. Pieteicējs pret dienestu robežsardzē ir

izturējies ar paaugstinātu atbildības sajūtu un patiesi lepojies par to.

[4.6] Tiesai nebija tiesības J.M. viedokli, nepārbaudot to tiesas sēdē,

vispār pieminēt spriedumā, nemaz nerunājot par to, ka viľa uzskati tiek

atspoguļoti kā papildus arguments pieteicēja vainai.

[5] No pieteicēja un pieteicēja pārstāvja saľemti iesniegumi ar lūgumu

atlikt lietas izskatīšanu. Administratīvā apgabaltiesa, nekonstatējusi nevienu

no APL 268. un 269.pantā noteiktajiem pamatiem lietas izskatīšanas

atlikšanai, nolēma izskatīt lietu bez pieteicēja pārstāvja klātbūtnes.

Atbildētāju pārstāvošo iestāžu pārstāvji apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[6] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa dalībnieka

paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas

sūdzība ir nepamatota un pieteikums ir noraidāms.

[7] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot lietas apstākļus, atzīst, ka

Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 28.jūnija spriedumā ietvertais

pamatojums (sk. sprieduma [3] punktu) ir pareizs un pietiekams, līdz ar to

Administratīvā apgabaltiesa, pamatojoties uz APL 307.panta ceturto daļu,

pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un APL 251.panta

piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā nenorāda.

[8] Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa,

vērtējot disciplinārlietas izmeklēšanas termiľu ievērošanu, ir atsaukusies tikai

uz Disciplināratbildības likuma 20.panta pirmo daļu [3.1]. Izskatāmajā

gadījumā ir jāľem vērā arī panta otrā daļa, kas paredz, ja objektīvu iemeslu dēļ

viena mēneša termiľu nav iespējams ievērot, saskaľā ar pamatotu šā likuma

16.panta trešajā daļā minētās amatpersonas lēmumu disciplinārlietas

izmeklēšanas termiľu var pagarināt līdz trim mēnešiem (..). Minētais nav

ietekmējis pirmās instances tiesas pamatoto secinājumu, ka procesuālais

termiľš disciplinārsoda piemērošanai ir ievērots.

[9] Pieteicēja apelācijas sūdzība ir noraidāma turpmāk minēto

apsvērumu dēļ.

Nepamatots ir apelācijas sūdzībā minētais arguments, ka tiesa nepareizi

tulkoja Noteikumu Nr.310 9.punktu. Noteikumu Nr.296 20.punkts noteica, ka

personu ienākšanu un transportlīdzekļu iebraukšanu autoceļu robežkontroles

punktā regulē un kontrolē robežsargi, bet iziešanu vai izbraukšanu no tā –

robežsargi vai muitas amatpersonas. Noteikumu Nr.310 9.punkts noteica, ka

personas šķērso valsts robežu rindas kārtībā (izľemot šo noteikumu III nodaļā

minētos gadījumus) caur robežkontroles punkta un robežpārejas punkta

robežkontroles zonu un tiek pakļautas robežkontroles pārbaudēm šajā zonā.

No minētajām tiesību normām izriet, ka robežsargi regulē transportlīdzekļu

iebraukšanu autoceļu robežkontroles punktā, tātad viľi arī kontrolē to, vai

robeža tiek šķērsota rindas kārtībā. Arī Senāts ir atzinis, ka minētā tiesību

norma tieši noteic, ka pienākums regulēt un kontrolēt personu ienākšanu un

transportlīdzekļu iebraukšanu ir robežsargam, un tas nozīmē, ka robežsargam

ir arī pienākums nepieļaut, ka transportlīdzekļi apbrauc rindu (sal. sk. Senāta

2010.gada 4.marta rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-367/2010 un. Senāta

2010.gada 28.decembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-955/2010).

Nepamatots ir arī arguments, ka tiesa nepareizi piemērojusi jēdzienu

„robežpārkāpējs”. Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances

tiesa [3.10] ir atsaukusies uz Robežas likuma 16.panta pirmās daļas 2.punktu

un otro daļu, kas noteic, ka valsts robežas pārkāpēji ir personas, kas neievēro

Latvijas Republikas robežkontroles punktos un robežpārejas punktos noteikto

kārtību attiecībā uz robežas šķērsošanu. Valsts robežas pārkāpums ir arī valsts

robežas šķērsošana ar jebkuriem citiem transporta, tehniskiem vai citādiem

līdzekļiem bez attiecīgas atļaujas vai arī pārkāpjot noteikto kārtību. Tātad no

minētajām tiesību normām secināms, ka robežas pārkāpējs ir persona, kas

šķērso valsts robežu, pārkāpjot noteikto kārtību. Tā kā atbilstoši Robežas

likuma 11.panta trešajai daļai robežkontroles punktos robežkontroli veic

robežsargi un muitnieki, tad nepārprotami, ka pieteicēja dienesta pienākumu

veikšana ir saistīta ar to, lai nepieļautu valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu,

tostarp, neievērojot robežkontroles punktos noteikto kārtību attiecībā uz

robežas šķērsošanu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt V.B. pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2007.gada 13.augusta

lēmuma Nr.122 atcelšanu un pienākuma uzlikšanu izdot labvēlīgu

administratīvo aktu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību

iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) L.Slica

Tiesneses (paraksts) Dz.Amerika

(paraksts) S.Liniľa

NORAKSTS PAREIZS

Rīgā 28.02.2011.

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese L.Slica