Court partially allowed compensation for tax-related losses but denied costs for loans and land registry fees.

Lietas Nr. A420500912

Lietas arhīva Nr. AA43-0093-16/19

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada

5.februārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente K.Krastiņa,

tiesneses S.Gintere un L.Vīnkalna

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta, ar kuru /pers. A/ tiktu atlīdzināti zaudējumi 56 022,32 euro (Ls 39 372,71) apmērā, izdošanu, sakarā ar

/pers. A/ un Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzībām par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 27.februāra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2012.gada 3.janvārī /pers. A/ vērsās ar iesniegumu Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk – VID), lūdzot atlīdzināt

radušos mantiskos zaudējumus Ls 39 376,51 apmērā, kas viņam nodarīti ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu Nr.19/19779

(turpmāk – 2008.gada 10.jūlija lēmums), kas ar Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 19.aprīļa spriedumu (lieta

Nr.A42649408) atcelts no tā pieņemšanas dienas.

Iesniegumā /pers. A/ norādīja turpmāk minēto.

[1.1] Izpildot vēlāk ar tiesas spriedumu atcelto administratīvo aktu, /pers. A/ pārskaitījis Rīgas domes Finanšu

departamentam Ls 127 308,73. Tā kā šādu naudas līdzekļu /pers. A/ nebija, viņš naudu aizņēmies bankā; kredīts tika

nodrošināts ar hipotēku (nekustamo īpašumu). Lai saņemtu kredītu, bija jāveic nekustamā īpašuma novērtējums, jāieraksta

zemesgrāmatā hipotēka, jāveic īpašuma apdrošināšana. Laika periodā no kredīta izsniegšanas līdz nepamatoti iekasēto

nodokļu summas atmaksai bija jāmaksā kredīta procenti. Kopējais zaudējums ir Ls 12 371,40.

[1.2] /pers. A/ pēc zvērināta tiesu izpildītāja pieprasījuma 2011.gada 20.aprīlī samaksāja nodokļu parāda atlikumu Ls

87 358,71, kuru segšanai arī izmantojis saņemto aizņēmumu 37 420 euro apmērā; tā saņemšanai viņš veica nekustamā

īpašuma novērtējumu, nostiprināja hipotēku zemesgrāmatā, maksāja komisijas maksu un kredīta procentus. Tā kā nodokļa

parāda segšanai tika izmantota tikai daļa – 43,33 % no saņemtā aizdevuma, tad zaudējumi aprēķināti proporcionāli šai daļai.

Atlikušo naudas summu maksājuma veikšanai zvērinātam tiesu izpildītajam piesaistījis no SIA „Ventspils partneri”,

aizdevums tika nodrošināts ar komercķīlu. Tā kā šī aizdevuma pamatsummas un kredīta procentu atmaksu ilgtermiņā

nespēja nodrošināt, veicis tā pārfinansējumu, kas radījis papildu izdevumus nekustamā īpašuma novērtēšanā. Kopējie

zaudējumi, kas radušies, piesaistot naudas līdzekļus, lai samaksātu nodokļa parāda atlikušo daļu, ir Ls 4437,02.

[1.3] /pers. A/ izmantoja advokāta, kas administratīvās lietas izskatīšanā iestādē un tiesā sniedzis viņam juridisko

palīdzību, pakalpojumus. Izdevumi par juridisko pakalpojumu samaksu ir Ls 22 502,69.

[1.4] /pers. A/ tiesvedības laikā izprasījis un tiesā iesniedzis dažādus dokumentus, kuru saņemšanai iztērējis Ls 65,40.

[2] Ar VID ģenerāldirektora 2012.gada 29.jūnija lēmumu Nr.22.2/52524 (turpmāk – Lēmums) /pers. A/ atlīdzināti Ls

2,40 (bankas pārskaitījuma komisija iedzīvotāju ienākuma nodoklim (IIN), nokavējuma naudas un soda naudas Ls 127

308,73 apmērā samaksai), Ls 1 (bankas pārskaitījuma komisijas soda naudas Ls 87 385,71 apmērā samaksai), Ls 0,15

(bankas pārskaitījuma komisija valsts nodevas Ls 10 samaksai par pieteikumu Administratīvajai rajona tiesai), Ls 0,25

(bankas pārskaitījuma komisija valsts nodevas Ls 10 samaksai par apelācijas sūdzību Administratīvajai apgabaltiesai);

pārējā daļā /pers. A/ iesniegums par zaudējumu atlīdzinājumu noraidīts.

Lēmumā konstatēts turpmāk minētais.

[2.1] Ar VID lēmumiem /pers. A/ papildus nomaksai budžetā tika noteikti maksājumi Ls 262 317,99, tajā skaitā, IIN Ls

100 006,86, soda nauda IIN Ls 150 010,29 (aprēķinātā soda nauda tika samazināta līdz Ls 87 756,02) un nokavējuma nauda

Ls 12 300,84.

[2.2] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 19.aprīļa spriedumu administratīvajā lietā Nr.A42649408 /pers. A/

pieteikums tika apmierināts un VID 2008.gada 10.jūlija lēmums atcelts. Ar Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) 2011.gada 19.septembra lēmumu atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību par

Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 19.aprīļa spriedumu.

Vienlaikus VID konstatēja, ka ar Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 8.septembra lēmumu VID 2008.gada 10.jūlija

lēmuma darbība bija apturēta daļā par aprēķināto soda naudu Ls 87 409,89.

[2.3] Izvērtējot /pers. A/ iesniegumu daļā par Ls 12 371,40 atlīdzināšanu un pievienotos pierādījumus (dokumentus),

VID konstatēja, ka /pers. A/ 2008.gada 27.martā pārskaitījis Rīgas domei Ls 127 308,73, līdz ar ko nav strīda, ka /pers. A/

veica maksājumus budžetā. Tomēr VID uzskata, ka pirmstiesas strīda izskatīšanas laikā audita rezultātā pieņemto lēmumu

/pers. A/ izpildīja labprātīgi un tā rezultātā /pers. A/ panāca, ka tika pieņemts viņam labvēlīgāks lēmums par uzliktās soda

naudas samazināšanu. Ja nodokļu maksātājs laikā, kamēr attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma izpilde ir apturēta, labprātīgi

izvēlas apturētu lēmumu izpildīt, nav pamata kā zaudējumus atlīdzināt ar labprātīgu izpildi saistītās izmaksas.

[2.4] VID konstatēja, ka bankas /pers. A/ piešķirtā aizdevuma summa ir bijusi USD 290 000, kas ir lielāka par

nodokļos samaksāto summu, kā arī no iesniegtajiem dokumentiem neizriet, ka izsniegtais kredīts bija paredzēts nodokļu

samaksas mērķim atbilstoši VID pieņemtajiem lēmumiem.

Tāpat VID neuzskata, ka 2011.gada 6.oktobrī samaksātā komisijas maksa Ls 10 par izziņu par kredītprocentu un

aizdevuma izsniegšanas noteikumiem attiektos uz 2008.gada 10.jūlija lēmumu, jo ar minēto izziņu /pers. A/ informē par

viņam izsniegto aizdevumu.

Līda ar to ir pamats atlīdzināt tikai to maksājumu, kas tieši saistīts ar nodokļu samaksu (iemaksu budžetā), tas ir,

bankas pārskaitījuma komisiju Ls 2,40.

[2.5] /pers. A/ pēc zvērināta tiesu izpildītāja pieprasījuma 2011.gada 20.aprīlī samaksāja nodokļu parāda atlikumu Ls

87 385,71. /pers. A/ norādīja, ka minētajam maksājumam izmantojis 2010.gada 29.septembrī saņemto kredītu un atlikušo

naudu ieguvis no SIA „Ventspils Partneri” aizdevuma, un kā zaudējumus saistībā ar to lūdz atlīdzināt Ls 4437,02.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 8.septembra lēmumu 2008.gada 10.jūlija lēmuma darbība daļā par soda

naudu Ls 87 409,89 apmērā bija apturēta. Tomēr VID Nodokļu pārvaldes Rīgas Ziemeļu rajona Klientu apkalpošanas

centrs 2011.gada 6.aprīlī nosūtīja zvērinātam tiesu izpildītājam VID 2008.gada 21.augusta lēmumu par nokavēto nodokļu

maksājumu piedziņu (turpmāk – 2008.gada 21.augusta lēmums), lūdzot piedzīt Ls 87 385,71.

VID, atsaucoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sesto daļu – par nokavētā nodokļu maksājumu

piedziņas neuzsākšanu, Administratīvā procesa likuma un Civilprocesa likuma normām par izpildu darbībām, konstatēja, ka

/pers. A/ nav sūdzējies par VID ierēdņu veiktajām darbībām, iesniedzot izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam 2008.gada

21.augusta lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, vai Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā nesūdzējās par

zvērināta tiesu izpildītāja veiktajām darbībām, izpildot 2008.gada 10.jūlija lēmumu daļā par soda naudu Ls 87 385,71, laikā,

kad minētā lēmuma darbība ir apturēta.

Tāpat no lietas materiāliem neizriet, ka /pers. A/ būtu veicis jebkādas darbības, kas vērstas uz sprieduma izpildes

izdevumu un valsts nodevas par izpildu dokumenta iesniegšanu izpildei ieturēšanas novēršanu.

No /pers. A/ iesnieguma izriet, ka laikā, kad piespiedu izpildi veica zvērināts tiesu izpildītājs, iesniedzēju konsultēja

zvērināts advokāts, un, neskatoties uz /pers. A/ norādīto, ka viņš nav jurists, viņam bija iespējams izmantot savu pārstāvju

zināšanas, lai saņemtu informāciju, ka apturēta administratīvā akta izpilde nav jāveic un attiecīgi vērstos ar sūdzībām iestādē

un tiesā par prettiesiski veiktām izpildes darbībām.

Tādējādi /pers. A/, neskatoties uz lūguma iesniegšanu tiesā par 2008.gada 10.jūlija lēmuma darbības daļā par soda

naudu apturēšanu un labvēlīga tiesas nolēmuma esamību, izvēlējies neizmantot likumā ,,Par nodokļiem un nodevām” un

Civilprocesa likumā paredzēto attiecībā uz tiesību aizsardzību nolēmumu izpildē, līdz ar to nav darījis visu iespējamo, lai

novērstu zaudējumus.

[2.6] /pers. A/ 2011.gada 20.aprīlī zvērinātam tiesu izpildītājam izpildu lietā samaksājis soda naudu Ls 87 385,71 un

bankas pārskaitījuma komisiju Ls 1. Ņemot vērā to, ka valsts budžets samaksāto soda naudu saņēma, savukārt ar

Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 19.aprīļa sprieduma spēkā stāšanos /pers. A/ ir atcelts soda naudas samaksas

pienākums, tad VID ir pamats atlīdzināt maksājumu, kas tieši saistīts ar minētās soda naudas samaksu, tas ir, bankas

pārskaitījuma komisiju Ls 1.

[2.7] Nodokļu maksātājam nav pienākuma veikt apturētā lēmuma izpildi, līdz ar to nav nepieciešams ieķīlāt nekustamo

īpašumu, lai saņemtu naudas līdzekļus apturētā administratīvā akta izpildei. Tāpat nav konstatējams, ka izsniegtais kredīts

būtu bijis paredzēts soda naudas samaksas mērķim, kā arī, ja pieņemtu, ka daļa no izsniegtā kredīta tika izmantota soda

naudas maksājuma samaksai, tad nebūtu pamata uzskatīt, ka pie parastās notikumu attīstības gaitas /pers. A/ nebūtu

radušies ar kredīta saņemšanu saistītie izdevumi.

Minētie secinājumi attiecināmi arī uz /pers. A/ izdevumiem par saņemto aizdevumu no SIA „Ventspils Partneri”.

[2.8] No lietas materiāliem secināms, ka objektīvi /pers. A/ juridiskā palīdzība konkrētajā lietā vispār nebija

nepieciešama un, ņemot vērā administratīvās tiesas lomu administratīvajā procesā, noteikti nebija nepieciešama tādā

apmērā, par kādu summu ir lūgts atlīdzināt zaudējumus.

Līdz ar to VID nekonstatēja, ka /pers. A/ būtu atlīdzināmas izmaksas saistībā ar juridisko palīdzību, ko /pers. A/ prasa

par lietas izskatīšanā iestādē un Administratīvajā rajona tiesā sniegto zvērināta advokāta M.Bunkus pārstāvību.

Tāpat VID, izvērtējot zvērināta advokāta ieguldījumu, secināja, ka administratīvās lietas izskatīšana Administratīvajā

apgabaltiesā un Augstākajā tiesā nebija sarežģīta un /pers. A/ objektīvi nebija nepieciešama pārstāvja palīdzība, līdz ar to

nav atlīdzināmas izmaksas saistībā ar juridisko palīdzību, ko šajās tiesu instancēs sniedza zvērināts advokāts Z.Krastiņš.

[2.9] Dokumentiem, kas apliecina zemes gabalu platību, normālos apstākļos būtu jābūt personas, kura ir vai ir bijusi

zemes gabala īpašnieks, rīcībā, un tāpēc VID ieskatā prasījums par naudas summu atlīdzināšanu, kas samaksātas par

pierādījumu (izziņu, teritoriju plānu) izprasīšanu no iestādēm, nav pamatots. Turklāt no iesniegumam pievienotajiem

dokumentiem nav iespējams konstatēt, ka /pers. A/ būtu maksājis par pierādījumu, kam bija loma labvēlīga tiesas nolēmuma

panākšanā, tas ir, par Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2008.gada 18.jūnija izziņu Nr.4-DA-08-2335-ap. Ņemot

vērā minēto, VID nekonstatēja, ka /pers. A/ būtu atlīdzināmi maksājumi, kas tiek pieprasīti kā zaudējumi.

[2.10] Administratīvajā rajona tiesā 2010.gada 25.februāra tiesas sēdē piedalījies pats /pers. A/ un viņa pārstāvis

M.Bunkus, kam pārstāvība bija noformēta ar notariāli apliecinātu 2008.gada 25.augusta pilnvaru.

VID, atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 38.panta pirmo un sesto daļu, uzskata, ka /pers.

A/ nebija nepieciešams zvērināta advokāta M.Bunkus pārstāvību administratīvajā tiesā noformēt ar notariāli apliecinātu

pilnvaru. Līdz ar to nebija nepieciešami izdevumi, kas saistīti ar paraksta apliecinājumu (Ls 21,71).

[2.11] Par izdevumiem, kas saistīti ar valsts nodevu samaksu – samaksāto bankas komisijas maksu, VID atzina, ka ir

pamats atlīdzināt maksājumus, kas saistīti ar valsts nodevu samaksu, tas ir, Ls 0,15 un Ls 0,25.

[3] 2012.gada 6.augustā Administratīvajā rajona tiesā saņemts /pers. A/ (turpmāk – pieteicējs) pieteikums par Lēmuma

atcelšanu daļā, ar kuru noraidīts pieteicēja 2012.gada 3.janvāra iesniegums par zaudējumu atlīdzināšanu un labvēlīgāka

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu atlīdzināti zaudējumi Ls 39 372,71 apmērā.

Pieteikums un pieteikuma papildinājums pamatoti ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Kopējais zaudējums, kas radies, ņemot kredītu uzrēķinātā nodokļa, soda naudas un nokavējuma naudas

samaksai, ir Ls 12 371,40.

Veicot labprātīgu nodokļu uzrēķina un soda naudas samaksu, pieteicējs centies samazināt zaudējumu apmēru. Šādas

rīcības rezultātā tika samazināts prettiesiski uzliktās soda naudas apmērs, kas pieteicējam ļāva maksājumu veikt ar mazāku

aizņēmuma apmēru, par to maksājot mazākus procentus. Arī aizdevuma saņemšana ASV dolāros bija vērsta uz zaudējumu

samazināšanu, jo aizdevumiem dolāros šajā laika periodā bija zemākas procentu likmes. Apstāklis, ka aizdevums tika

izlietots nodokļa un soda naudas samaksai, apliecina naudas kustība pieteicēja bankas kontā.

[3.2] Kopējie zaudējumi, kas radušies, piesaistot naudas līdzekļus, lai samaksātu nodokļu parāda atlikušo daļu, ir Ls

4437,02.

Pieteicējs nav jurists, un viņš nevarēja novērtēt, ka divu valsts amatpersonu – VID nodaļas vadītājas un zvērināta tiesu

izpildītāja – rīcība varētu būt klaji prettiesiska. Pieteicējs centās izpildīt zvērināta tiesu izpildītāja viņam izvirzītās prasības.

Turklāt par parāda samaksu noteiktā termiņā tika samazināta tiesu izpildītājam maksājamās atlīdzības summa.

Arī šis zaudējums ir atlīdzināms, jo to ir nodarījis prettiesisks VID Rīgas reģionālās iestādes Ziemeļu rajona nodaļas

vadītājas lēmums. Šai amatpersonai nevarēja būt nezināms Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 8.septembra lēmums, ar

kuru tika apturēta administratīvā akta darbība daļā par soda naudas samaksu. Tas apstāklis, ka pieteicējs nav šo lēmumu

apstrīdējis, nepadara to par tiesisku administratīvo aktu.

[3.3] Pieteicējs administratīvajā procesā izmantoja advokāta pakalpojumus. Administratīvās lietas izskatīšanā iestādē

un Administratīvajā rajona tiesā pieteicējam juridisko palīdzību sniedza zvērināts advokāts M.Bunkus, savukārt apelācijas

un kasācijas instances tiesā – zvērināts advokāts Z.Krastiņš. Izdevumi advokātu pakalpojumu apmaksai sastāda Ls 22

502,69.

Pieteicējs nepiekrīt VID paustajam viedoklim, ka lieta nav sarežģīta. Lietas izskatīšanas gaitā iestādē tika pieņemti

pieteicējam nelabvēlīgi lēmumi. Arī Administratīvā rajona tiesa, neskatoties uz tai uzlikto pienākumu objektīvi noskaidrot

lietas apstākļus, pieņēma pieteicējam nelabvēlīgu un, kā vēlāk izrādījās, arī nepareizu spriedumu.

Neskatoties uz to, ka pieteicējs pats ir parakstījis procesuālos dokumentus un piedalījies tiesas sēdē, advokāti ir

gatavojuši šos procesuālos dokumentus un izstrādājuši aizstāvības taktiku. Tikai advokātu darbības rezultātā pieteicējam

izdevies panākt labvēlīgu rezultātu Administratīvajā apgabaltiesā un Augstākajā tiesā.

[3.4] Tiesvedības laikā pieteicējs izprasīja un tiesā iesniedza dažādus pierādījumus – izziņas, plānus u.c., kuru

saņemšanai iztērēja Ls 65,40.

Vācot pierādījumus, lai pamatotu sava pieteikuma pamatotību, pieteicējam nav iespējams paredzēt, kuriem no tiem ir

izšķiroša nozīme prasības pierādīšanai. Pieteicējs uzskatīja, ka viņa pienākums ir pierādīt visus prasības pieteikumā

minētos viņam labvēlīgos apstākļus. Arī apstāklis, ka tiesa kādu pierādījumu nav pieminējusi sprieduma pamatošanai, vēl

neliecina par to, ka, vērtējot šo pierādījumu, nav veidojusies tiesas iekšējā pārliecība par lietai būtiskiem faktiem.

[3.5] Pieteikuma papildinājumā pieteicējs, grozot prasījuma apmēru, lūdz noteikt zaudējumu atlīdzinājumu arī par

Lēmuma pārsūdzēšanu – juridiskās palīdzības atlīdzības Ls 242 apmērā un Ls 121 par advokāta piedalīšanos tiesas sēdē,

kā arī Ls 110 par papildu pierādījumu iesniegšanu, ko pieteicējs iztērējis par izziņas iegūšanu no SIA „Latio” un Nordea

banka.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 27.februāra spriedumu pieteikums apmierināts daļēji: atbildētājai Latvijas

Republikai uzdots atlīdzināt pieteicējam mantiskos zaudējumus 18 499,22 euro apmērā; pārējā daļā pieteikums noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[4.1] Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pantam un APL 92.pantam personai ir

tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu tiesību aizskāruma gadījumā. Tiesa konstatēja, ka, pamatojoties uz minētajām

tiesību normām un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas

likums) 4.panta pirmo daļu, pieteicējam ir tiesisks pamats prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, kas nodarīts, izdodot prettiesisku

administratīvo aktu – 2008.gada 10.jūlija lēmumu, kas ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atcelts ar tā pieņemšanas

dienu.

[4.2] Interpretējot gan minētajā konstitucionālajā tiesību normā, gan APL 92.pantā ietverto jēdzienu „atbilstīgs

atlīdzinājums”, tiesa secināja, ka personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu negarantē pilnīgu zaudējumu atlīdzību.

Turklāt, kā norādīts juridiskajā literatūrā, atšķirībā no valsts atbildības privāttiesību jomā, valsts atbildība publisko tiesību

jomā nav absolūta, tā tiek ierobežota. Šādam valsts atbildības ierobežojumam ir balansējoša funkcija, jo tiek līdzsvarotas

cietušās personas tiesības uz atlīdzību un sabiedrības tiesības saņemt efektīvu valsts funkciju realizāciju bez papildu

nodokļu nastas nodokļu maksātājiem, ņemot vērā, ka zaudējumu atlīdzība faktiski gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem

(sk. Gredzena I. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā// Izdevniecība ,,Nordik”,

2004, 94.lpp.).

[4.3] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmā daļa paredz, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs

mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās

rīcības dēļ. Minētā panta trešā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta

atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu.

Mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Šo izmaksu maksimālo apmēru nosaka

Ministru kabinets.

Pieteicējs norāda, ka, lai samaksātu VID 2008.gada 10.jūlija lēmumā (sākotnējais lēmums pieteicēja nodokļu audita lietā

pieņemts 2008.gada 28.februārī, turpmāk – arī Audita lēmums) aprēķinātos papildu nodokļu maksājumus, paņēmis kredītus

bankā un aizdevumu no privātpersonas, un līdz nepamatoti iekasēto nodokļu maksājuma summas atmaksai radušies

zaudējumi sastāda Ls 16 808,42; konkrētu izdevumu aprakstu un apmēru pieteicējs norādīja tiesai iesniegtajās aprēķinu

tabulās.

[4.4] Tiesa nepiekrita VID nostājai, ka labprātīgas administratīvā akta izpildes gadījumā privātpersonai vispār

nepastāvētu tiesības prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, kas tai radies, izpildot administratīvo aktu, kas vēlāk ar tiesas

spriedumu atcelts kā prettiesisks. Tiesa nekonstatēja, ka likumdevējs būtu paredzējis šādu izņēmumu no likumos ietvertā

regulējuma par atlīdzinājuma noteikšanu.

Vienlaikus minētais apstāklis būtu ņemams vērā kā personas līdzatbildība, vērtējot, vai pieteicējam kā cietušajam

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē zaudējumu atlīdzība ir samazināma. Piemēram, Eiropas Padomes rekomendācijas

Nr.R(84)15 3.princips noteic, ja cietušais savas paša vainas dēļ vai tā iemesla dēļ, ka tas nav izmantojis visus tiesiskos

līdzekļus, ir līdzvainojams zaudējumu nodarīšanā, zaudējumu atlīdzība tam var tikt samazināta vai pilnībā atteikta.

[4.5] Tiesa konstatēja, ka lietā Nr.A42649408, izskatot pieteicēja lūgumu par VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma darbības

apturēšanu, Administratīvā rajona tiesa vienlaikus lēma par VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma izpildes pavēršanu atpakaļ

attiecībā uz aprēķinātās soda naudas samaksu (vēlāk ar Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 3.oktobra lēmumu

minētais rajona tiesas lēmums šajā daļā tika atcelts).

No minētā izriet, ka pat tiesas sākotnēji, izskatot pieteicēja lūgumu par VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma darbības

apturēšanu, nesaskatīja tiesisku pamatu pieteicēja lūguma apmierināšanai un tā uzsāktās izpildes seku novēršanai, tomēr

atzina, ka atlikušās soda naudas Ls 87 409,89 apmērā nekavējoša nomaksa var radīt pieteicējam nelabvēlīgas sekas, ņemot

vērā to, ka pieteicējs pēc lēmuma izdošanas ir iemaksājis valsts budžetā ievērojamu summu – kopā Ls 127 308,75.

Līdz ar to tiesa, izvērtējot lietā Nr.A42649408 iesniegto pieteikumu un lūgumu, uzskatīja, ka pieteicējs, izmantojot

noteiktos tiesiskos līdzekļus uz administratīvā akta apstrīdēšanu un pārsūdzību tiesā, jau sākotnēji vērsis gan iestādes, gan

tiesas uzmanību tam, ja netiks apturēta lēmuma darbība, viņš cietīs vēl lielākus zaudējumus. Tāpēc saprotams bija pieteicēja

lūgums lietā Nr.A42649408 atmaksāt jau valsts budžetā iemaksātās nodokļu maksājumu summas. Vienlaikus tiesa

nekonstatēja, ka pieteicējs lietā Nr.A42649408 sava lūguma pamatojumam būtu iesniedzis pierādījumus tam, kas pierādītu,

ka nodokļa parāda segšanai pieteicējs ir aizņēmies ievērojamus naudas līdzekļus.

Minētais pienākums pieteicējam izriet no APL 96.panta, kas noteic, ka iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un

praktisko iespēju robežās darīt visu iespējamo, lai samazinātu savus zaudējumus vai kaitējumu, kā arī darīt iestādei zināmus

apstākļus, kurus tai nepieciešams zināt, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto

zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, apstrīdot iestādes lēmumu

augstākā iestādē vai pārsūdzot to tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties.

Proti, norādītā tiesību norma paredz personas pienākumu samazināt savus zaudējumus vai kaitējumus un personai ir

noteikts pienākums sadarboties, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un radīto zaudējumu vai

kaitējuma apmēru (sk. Gredzena I., Mita D. 96.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un

B daļa. Briedes J. zin. red., Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 949.lpp).

[4.6] Tiesa konstatēja, ka VID, neskatoties uz to, ka 2008.gada 11.augustā tiesā bija ierosināta administratīvā lieta

Nr.A42649408 un ar Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 8.septembra lēmumu (daļā par soda naudu minētais lēmums ar

Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 3.oktobra lēmumu atstāts negrozīts) VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma darbība daļā

par soda naudas samaksu tika apturēta, VID nepamatoti veica darbības atlikušās soda naudas piedziņai bezstrīda kārtībā.

VID nav informējis zvērinātu tiesu izpildītāju par tiesvedības procesu un neatsauca vai neapturēja sava 2008.gada

21.augusta lēmuma izpildes procesu, šo pienākumu pārliekot uz pieteicēju, kā tas izriet no Lēmuma šajā lietā.

Tiesa atzina, ka arī šajā gadījumā visa atbildība nebūtu jāpārliek uz pieteicēju, jo no lietas Nr.A42649408 materiāliem

redzams, ka pieteicējs bija izmantojis likumā noteiktos tiesību aizsardzības līdzekļus – gan apstrīdējis sākotnējo lēmumu

augstākā iestādē, gan pārsūdzējis tiesā iestādes galīgo lēmumu, vienlaikus lūdzot tā darbības apturēšanu, kuru tiesa

apmierināja daļā tieši attiecībā uz soda naudas Ls 87 409,89 samaksu.

Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka VID izvirzītie apsvērumi nav atzīstami par tādiem, kas pilnībā ierobežotu

pieteicēja tiesības saņemt ar prettiesiskā administratīvā akta izpildi saistīto zaudējumu atlīdzinājumu, vienlaicīgi vērtējot, vai

pieteicējs darījis visu iespējamo, lai zaudējumus novērstu.

[4.7] Tiesa atzina, ka VID secinājums, ka bankas piešķirtā aizdevuma summa un kredīta mērķis nav bijis paredzēts

nodokļu samaksai atbilstoši VID pieņemtajiem lēmumiem, nav pietiekošs pamats, lai atzītu, ka tādējādi pieteicējam nav

radušies mantiska rakstura izdevumi, kuri ar vislielāko ticamības pakāpi tiešām tika novirzīti aprēķināto nodokļu maksājumu

samaksai. Turklāt no pieteicēja tiesā iesniegtā aizdevuma (kredīta) līgumā norādītā aizdevuma mērķa – „aizņēmēja

personīgo ieguldījumu nekustamā īpašumā refinansēšana” (lietas I sējuma 159.lapa) varētu secināt, ka pieteicējs vienu

parādu, kas ir radies papildu uzrēķināto nodokļu maksājumu apmērā, sedz (refinansē) ar citu kredītu, kas saņemts ar citiem

(atvieglotiem) noteikumiem.

Tiesa piekrita pieteicēja norādītajam, ka banka tiešā veidā – ar aizdevuma mērķi „nodokļu parādu segšanai” kredītu

neizsniedz, un turklāt arī sekas nodokļu maksājumu parāda piedziņai ir daudz smagākas (piedzen bezstrīda kārtībā,

izmantojot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta trešajā daļa paredzētos līdzekļus).

Proti, kā izriet no VID 2008.gada 21.augusta lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, administratīvā akta

izpilde jānodrošina secīgi ar naudas līdzekļiem pieteicēja kontos kredītiestādēs, tad vēršot piedziņu uz darba samaksu, un

tad uz pieteicēja kustamo un nekustamo mantu. Tādējādi, ņemot vērā aprēķināto nodokļu maksājumu apmēru, pastāvēja

reāla iespēja, ka administratīvā akta izpildei VID piedziņu vērstu arī uz pieteicējam piederošo nekustamo īpašumu, kurā

pieteicējam ir deklarētā dzīvesvieta un kurā, kā pieteicējs apgalvo, viņš dzīvo kopā ar savu ģimeni.

Līdz ar to šādā situācijā par būtisku un neatjaunojamu (nelabojumu) būtu uzskatāms tāds mantiskais zaudējums, ja

privātpersona būtu spiesta pārdot nekustamo īpašumu, kas ir tās dzīvesvieta, tas ir, ar kompensācijas izmaksu nevarētu

atjaunot iepriekšējo stāvokli, kāds personai bija pirms zaudējuma rašanās.

Līdz ar to tiesa secināja, ka bankas aizdevuma summa (vai tā daļa) ir izmantota ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu

aprēķināto nodokļu maksājumu samaksai (zaudējumu cēloņsakarība) un pieteicējam par konkrētā aizdevuma (kredīta)

izmantošanu ir bijuši procentu maksājumu izdevumi un citi izdevumi.

Vienlaikus tiesa atzina, ka, ņemot vērā pieteicēja līdzatbildību, ne visi pieteicēja norādītie izdevumi ir ietverami

atlīdzināmo zaudējumu apmērā.

[4.8] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu rodas, ja

starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp

iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo

seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

Turklāt šā likuma 7.panta pirmā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams

pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.

Saskaņā ar Zaudējuma atlīdzināšanas likuma 10.panta pirmo daļu cietušais nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji saņemt

zaudējuma atlīdzinājumu, ja viņš, izmantojot savas zināšanas, spējas un praktiskās iespējas, darījis visu iespējamo, lai

zaudējumu novērstu vai samazinātu.

Tādēļ, lai konstatētu personas tiesības uz atlīdzinājumu noteiktā apmērā, nepieciešams konstatēt, ka norādīto mantas

samazinājumu ir radījis administratīvais akts; vai starp VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu un pieteicējam nodarītajiem

zaudējumiem pastāv tieša cēloņsakarība un vai, izskatot atlīdzinājuma prasījumu, tiesai jāņem vērā paša pieteicēja rīcība.

[4.9] Tiesa konstatēja, ka ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu pieteicējam tika aprēķināti papildu nodokļu maksājumi

budžetā un līdz tā atcelšanai pieteicējs jau bija veicis šajā lēmumā aprēķināto nodokļu maksājumu samaksu. Proti, jau Audita

lēmuma (VID 2008.gada 28.februāra lēmums Nr.4.2.5/7) izpildes rezultātā pieteicējam radās izdevumi – aprēķināto nodokļu

maksājumu samaksas Ls 127 308,73 apmērā, kas veikti 2008.gada 27.martā, kurus pieteicējs sedzis no 2008.gada 13.martā

bankā saņemtā aizdevuma USD 290 000 (Ls 131 080 atbilstoši Latvijas Bankas oficiālajam valūtas kursam 2008.gada

26.martā) (lietas I sējuma 36. un 159.lapa). Par naudas summas Ls 127 308,73 samaksu un to kā zaudējumu tiešo

cēloņsakarību ar VID lēmumu lietā strīds nav.

2011.gada 20.aprīlī pieteicējs, pamatojoties uz zvērināta tiesu izpildītāja 2011.gada 8.aprīļa priekšlikumu izpildu lietā,

veica ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma aprēķinātās nodokļu maksājumu summas atlikušās daļas samaksu Ls 87 385,71 un

apmaksāja izdevumus, kas saistīti ar zvērināta tiesu izpildītāju darbību Ls 1860,06 (lietas I sējuma 97.-99.lapa). Kā norāda

pieteicējs, šīs summas samaksai viņš izmantojis jau iepriekš – 2010.gada 29.septembrī bankā saņemtā aizdevuma (kredīta)

daļu, kura iegūšanai viņam arī bijuši papildu izdevumi un procentu maksājumi. Pieteicējs savus zaudējumus aprēķinājis

proporcionāli tai izmantotajai summai, kādu novirzījis nodokļu parāda segšanai. Savukārt atlikušās nodokļa parāda summas

nomaksai saņēmis aizdevumu no SIA „Ventspils partneri”, pamatojoties uz 2011.gada 15.aprīlī noslēgto aizdevuma līgumu

(lietas I sējuma 120.lapa). Kā norāda pieteicējs, vēlāk gan šo aizdevumu pārfinansējis, kas arī radījis papildu izdevumus.

Tiesa, izvērtējot iepriekš konstatēto kontekstā ar minētajām Zaudējuma atlīdzināšanas likuma normām, secināja, ka

starp VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu tā sākotnējā noformējumā (2008.gada 28.februāra Audita lēmums) un pieteicēja

izdevumiem, 2008.gada 27.martā pieteicējam samaksājot Ls 127 308,73, pastāv cieša cēloņsakarība. Proti, tieši iestādes

Audita lēmums radīja tādu seku iestāšanos, ka pieteicējam, lai samaksātu ar šo lēmumu uzrēķinātos nodokļu maksājumus,

nācās aizņemties naudu bankā.

[4.10] Novērtējot pierādījumus lietā attiecībā uz pieteicēja 2010.gada 20.aprīlī veikto maksājumu kopā Ls 89 245,77,

tiesa nekonstatēja šāda maksājuma tiešu cēloņsakarību ar kādu no VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma izpildes procesiem.

Proti, tiesa konstatēja, ka pieteicējs 2010.gada 29.septembrī noslēdzis aizdevuma (kredīta) līgumu, lai iegūtu finansējumu

sava ieguldījuma nekustamajā īpašumā refinansēšanā. Vienlaikus tiesa nekonstatēja, ka minētā kredīta slēgšanas brīdī

pieteicējam būtu bijusi nepieciešamība pēc papildu finanšu līdzekļiem tādu nodokļu maksājumu parādu segšanai, kas

izrietētu no VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma.

2011.gada 15.aprīlī noslēgto līgumu ar SIA „Ventspils partneri” pieteicējs ne iestādē, ne tiesā nav iesniedzis, līdz ar to

nav iespējams ar pietiekoši lielu ticamības pakāpi pārliecināties par to, kādiem mērķiem tika noslēgts minētais līgums.

Turklāt, ņemot vērā pieteicēja norādīto par viņa darbībām, slēdzot vairākus aizdevuma līgumus un tos pārfinansējot, tiesa

konstatēja, ka faktiski nav izsekojama pieteicēja naudas plūsma, kas, iespējams, tika novirzīta atlikušā parāda nomaksai un

kādā apmērā. Līdz ar to tiesa atzina, ka pieteicēja izdevumi par 2010.gada 29.septembra aizdevuma (kredīta) līguma un

2011.gada 15.aprīļa aizdevuma līguma noformēšanu un ar to izpildi saistītie maksājumi nav atzīstami par pieteicēja

zaudējumiem, kas būtu radušies VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma izpildes rezultātā. Tiesa atzina, ka šādā situācijā nav

nozīmes pieteicēja argumentiem par to, ka daļu naudas viņš ir izmantojis no viena aizdevuma, daļu no otra, jo jebkurā

gadījumā aizdevuma (kredīta) līguma slēgšana pirms reālu seku iestāšanās ir attiecināma uz pieteicēja paša risku.

[4.11] Pastāvot iepriekš konstatētajiem apstākļiem, tiesa secināja, ka pieteicējam ir atlīdzināmi tikai ar 2008.gada

13.martā saņemtā aizdevuma (kredīta) izmantošanu radušies izdevumi, proti, tikai par izdevumiem, kas radušies par minētā

kredīta procentu maksājumiem (proporcionāli samaksātajai nodokļu maksājumu summai), kā arī ar zvērināta tiesu izpildītāja

darbību veikšanu saistītie izdevumi (valsts nodeva, zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzība un ar zvērināta tiesu izpildītāja

amata darbību saistītie izdevumi).

[4.12] Savukārt pārējo ar 2008.gada 13.martā saņemtā aizdevuma (kredīta) līguma noslēgšanu saistīto papildu

izdevumu iekļaušana zaudējuma apmērā tiesas ieskatā nav atbilstoša konkrētajai situācijai. Kā pamatoti norādīja VID,

pieteicējs administratīvajā procesā iestādē labprātīgi veicis aprēķinātās nodokļa pamatsummas, nokavējuma naudas un daļas

no soda naudas samaksu, lai panāktu labvēlīgāku rezultātu soda naudas samazinājuma veidā.

[4.13] Tiesa atzina, ka nav atlīdzināmi tādi pieteicēja izdevumi, kas saistīti ar aizdevuma (kredīta) ķīlas izvēli – šajā

gadījumā – ar nekustamā īpašuma novērtēšanu, apdrošināšanu, hipotēkas ierakstīšanu zemesgrāmatā un ar to saistītie

maksājumi, tāpat ar dažādu izziņu pieprasīšanu saistītās izmaksas. Turklāt šādi izdevumi pieteicējam būtu radušies arī tad,

ja iestādes administratīvais akts nebūtu atcelts.

Papildus iepriekš norādītajam tiesa uzskatīja, ka iestāde (plašākā nozīmē – valsts) nevar būt atbildīga par pieteicēja un

viņa darba devēja savstarpējām attiecībām, proti, par to, ka pieteicējs nav vēlējies, lai viņa darba devējs uzzina par

pieteicējam pieņemto nelabvēlīgo lēmumu un tā iespējamām izpildes sekām (piedziņas vēršana uz darba samaksu). Pieteicēja

rīcība, izvēloties saņemt aizdevumu bankā, kas radīja papildu izdevumus, bija apzināta rīcība, kas saistīta ar pieteicēja

zināšanām, spējām un praktiskām iespējām.

[4.14] Rezumējot iepriekš minēto, tiesa atzina, ka pieteicējam ir atlīdzināmi mantiskie zaudējumi atbilstoši pieteicēja

samaksātajai summai par procentu maksājumiem par 2008.gada 13.martā noslēgto aizdevuma līgumu Nr.2008-734-HK no

aizdevuma izsniegšanas dienas līdz 2011.gada 4.oktobrim (lietas I sējuma 38.lapa) proporcionāli samaksātajai nodokļu

maksājumu summai.

Kā tiesa konstatēja iepriekš, pieteicējs, pamatojoties uz 2008.gada 13.martā noslēgto līgumu Nr.2008-734-HK,

aizņēmās USD 290 000, kas pēc Latvijas Bankas oficiālā valūtas kursa sastādīja Ls 131 080, bet valsts budžetā pārskaitīja

Ls 127 308,73 (starpība sastāda Ls 3771,27). Savukārt procentu maksājumi sastāda USD 21 091,40, kas pēc Latvijas

Bankas oficiālā valūtas kursa 2011.gada 4.oktobrī bija Ls 11 136,26. No minētā, aprēķinot proporciju starp nodokļu

maksājumu samaksai novirzītajiem līdzekļiem un saņemto aizdevumu kopumā, izriet, ka galīgā pieteicējam atlīdzināma

summa ir Ls 10 815,86 (15 389,58 euro).

Savukārt atlīdzināmie zaudējumi, kas pieteicējam radās saistībā ar izdevumiem par zvērināta tiesu izpildītāja darbību

(Ls 89 245,77 (samaksātā summa) – Ls 87 385,71 (piedziņas summa) (lietas I sējuma 97. un 99.lapa)) ir Ls 1860,06

(2646,63 euro).

[4.15] Attiecībā uz pieteicēja prasījumu daļā par zaudējumu atlīdzinājumu par juridiskās palīdzības saņemšanu tiesa

norādīja turpmāk minēto.

Spēkā esošā Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešās daļas redakcija noteic, ka mantiskais zaudējums aptver arī

izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Šo izmaksu maksimālo apmēru nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabinets, pamatojoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajā daļā paredzēto deleģējumu,

2011.gada 8.novembrī izdeva noteikumus Nr.859 „Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu

maksimālo apmēru” (turpmāk – Noteikumi Nr.859), kas stājās spēkā 2011.gada 11.novembrī.

Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešās daļas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011.gada 1.oktobrim,

bija noteikts, ka šīs izmaksas atlīdzina Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, nepārsniedzot Ministru kabineta noteikumos

paredzēto apmēru. Tomēr laikā, kad pieteicējam radās izdevumi par juridisko palīdzību, Zaudējumu atlīdzināšanas likuma

7.panta trešajā daļā paredzētie Ministru kabineta noteikumi par atlīdzības apmēriem nebija izdoti. Tādēļ atzīstams, ka līdz

Noteikumu Nr.859 izdošanai pastāvēja tiesību sistēmas nepilnība.

Vienlaikus tiesu praksē atzīts, ka tas nenozīmē, ka izdevumi par juridisko palīdzību, kas radušies laikā līdz šādu

noteikumu spēkā stāšanās, būtu atlīdzināmi personas samaksātajā pilnā apmērā. Ministru kabineta noteikumu neesība arī

nenozīmē, ka šādi izdevumi nav atlīdzinām vispār. Tiesību sistēmas nepilnību var novērst, lietojot analoģijas metodi, tas ir,

sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot

konkrētajā gadījumā.

Laika periodā, kad pieteicējam radās izdevumi par juridisko palīdzību, kas tika sniegta iestādē un lietas Nr.A42649408

ietvaros, bija spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti, pamatojoties uz Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

likuma deleģējumu, par atlīdzināmiem izdevumiem un to apmēru par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu, ko

var atzīt par salīdzināmu gadījumu.

Laikā līdz 2008.gada 31.decembrim spēkā bija Ministru kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumi Nr.920 ,,Noteikumi

par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību” (turpmāk –

Noteikumi Nr.920), no 2009.gada 1.janvāra lī d z 2009.gada 31.decembrim spēkā bija Ministru kabineta 2008.gada

22.decembra noteikumi Nr.1068 ,,Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru,

atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk – Noteikumi Nr.1068), no 2010.gada 1.janvāra – Ministru

kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1493 ,,Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu,

samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk – Noteikumi Nr.1493).

Noteikumos Nr.859 atlīdzināmo izdevumu par juridisko palīdzību apmērs ir saskaņots ar Noteikumos Nr.1493 un

Noteikumos Nr.1068 noteikto apmēru. Savukārt Noteikumos Nr.920 samaksas apmērs par valsts nodrošināto juridisko

palīdzību bija noteikts mazāks kā Noteikumos Nr.1493 un Noteikumos Nr.859.

Tiesa atzina, ka izskatāmajā gadījumā jāpiemēro lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošais tiesiskais regulējums –

Noteikumi Nr.859.

[4.16] Noteikumi Nr.859 nosaka ar juridisko palīdzību saistīto izmaksu maksimālo apmēru, ko atlīdzina privātpersonai,

ja valsts pārvaldes iestādes rīcības dēļ privātpersonai tika nodarīts mantiskais zaudējums vai personisks kaitējums. Tātad

atbilstoši sprieduma taisīšanas dienā spēkā esošajam normatīvajam regulējumam privātpersonai ir tiesības saņemt mantiskā

zaudējuma atlīdzinājumu par izmaksām, kas saistītas ar juridisko palīdzību.

Noteikumu Nr.859 3.-6.punktā ir noteikti to izmaksu apmēri, kurus valsts atlīdzina personai.

Pieteicējs uzskata, ka viņam ir atlīdzināmas izmaksas par juridisko palīdzību Ls 22 502,69 apmērā (lietas I sējuma

26.lapa), un kas ir pierādīts ar lietā esošajiem pierādījumiem, un papildus par šīs tiesvedības izdevumiem, kas saistīti ar

juridiskās palīdzības sniegšanu.

No pieteicēja iesniegtajiem pierādījumiem secināms turpmāk minētais.

[4.16.1] 2008.gada 17.martā starp pieteicēju un SIA „Bunkus birojs” noslēgts līgums par juridisko pakalpojumu

sniegšanu, kas sevī ietver VID lēmumu pārsūdzēšanu VID ģenerāldirektoram, tai skaitā sūdzību sagatavošanu, pārstāvības

nodrošināšanu VID, nosakot līguma summu Ls 7000 un papildu atlīdzību 15% apmērā no uzrēķinātās summas, ja lēmums

tiks atcelts (lietas I sējuma 146.lapa).

[4.16.2] Laika posmā no 2008.gada 18.marta lī d z 2010.gada 14.oktobrim pieteicējs, pamatojoties uz 2008.gada

17.marta līgumu un izrakstītajiem rēķiniem, veicis maksājumus par juridiskajiem pakalpojumiem (saņēmējs – SIA „Bunkus

birojs” vai zvērināts advokāts M.Bunkus), tai skaitā bankas ieturētā komisija par bankas operāciju, kopā Ls 9352,15 (lietas I

sējuma 62.-76.lapa).

[4.16.3] 2011.gada 28.martā starp pieteicēju un zvērinātu advokātu Z.Krastiņu noslēgts līgums par juridisko

pakalpojumu sniegšanu – par pārstāvību pieteikumā par VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma atcelšanu (klienta pārstāvība tiesā;

juridisku dokumentu sastādīšana, sagatavošana un pārskatīšana; iepazīšanās ar juridiskajiem dokumentiem; dokumentu

projektu sastādīšana, sagatavošana un pārskatīšana). Nolīgtā līguma summa sastāda 5% no atmaksātās nodokļa, soda

naudas un nokavējuma naudas summas (lietas I sējuma 147.lapa).

[4.16.4] 2011.gada 27.oktobrī pieteicējs saskaņā ar 2011.gada 28.marta līgumu samaksājis Ls 13 150,54 (lietas I

sējuma 77.lapa).

[4.16.5] 2012.gada 30.jūlijā starp pieteicēju un zvērinātu advokātu Z.Krastiņu noslēgts līgums par juridisko

pakalpojumu sniegšanu – par pārstāvību pieteikumā par atlīdzinājuma saņemšanu par mantiskajiem zaudējumiem, kas

nodarīti ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu, kas ietver klienta pārstāvību tiesā; juridisku dokumentu sastādīšanu,

sagatavošanu un pārskatīšanu; iepazīšanos ar dokumentiem; dokumentu projektu sastādīšanu, sagatavošanu un

pārskatīšanu. Nolīgtā līguma summa sastāda Ls 50 par katru advokāta darba stundu un uz šo honorāru attiecināmo PVN

(lietas I sējuma 179.lapa).

[4.17] Tātad, lai konstatētu, kādi izdevumi atbilstoši Noteikumu Nr.859 3. – 6.punktā noteiktajiem izmaksu veidiem

pieteicējam ir radušies, nepieciešams pārbaudīt, kāda veida juridisko palīdzību pieteicējs saņēmis iestādē un tiesā.

No administratīvās lietas Nr.A42649408 (pieteicēja pieteikums par VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma atcelšanu)

materiāliem tiesa konstatēja, ka pieteicējam sniegta šāda veida juridiskā palīdzība:

1) 2008.gada 28.marta apstrīdēšanas iesnieguma sastādīšana;

2) 2008.gada 27.maija apstrīdēšanas iesnieguma sastādīšana;

3) 2008.gada 5.augusta pieteikuma tiesai sastādīšana;

4) pārstāvība 2008.gada 27.augusta tiesas sēdē (1 stunda);

5) 2008.gada 2.oktobra paskaidrojumu par blakus sūdzību sastādīšana;

6) pārstāvja iepazīšanās ar lietas materiāliem (viens sējums) 2010.gada 18.janvārī;

7) pārstāvība 2010.gada 25.februāra tiesas sēdē (2 stundas);

8) 2010.gada 6.aprīļa apelācijas sūdzība sastādīšana;

9) pārstāvība 2011.gada 29.marta tiesas sēdē (2 stundas);

10) paskaidrojumu (bez datuma; saņemts tiesā 2011.gada 28.jūnijā) par kasācijas sūdzību sastādīšana.

No izskatāmās lietas materiāliem (pieteicēja pieteikums par VID 2012.gada 29.jūnija lēmumu) izriet, ka pieteicējs ir

saņēmis šāda veida juridisko palīdzību:

11) 2012.gada 2.augusta pieteikuma tiesai sastādīšana;

12) 2013.gada 8.oktobra pieteikuma papildinājuma sastādīšana;

13) pārstāvība 2013.gada 25.jūnija, 2013.gada 8.oktobra un 2014.gada 21.janvāra tiesas sēdēs (kopā 2 stundas).

[4.18] Tātad, pamatojoties uz Noteikumu Nr.859 3.punktā noteikto, pieteicējam ar juridisko palīdzību saistīto izmaksu

maksimālais apmērs par iepriekš saņemtās juridiskās palīdzības veidiem ir:

1) saskaņā ar Noteikumu Nr.859 3.2.apakšpunktu par pieteikumu sastādīšanu lietā Nr.A42649408 un šajā lietā –

kopā 64,02 euro;

2) saskaņā ar Noteikumu Nr.859 3.3.apakšpunktu par apelācijas sūdzības sastādīšanu – 38,42 euro;

3) saskaņā ar Noteikumu Nr.859 3.5.apakšpunktu par tādu dokumentu sastādīšanu, kas nepieciešams lietas

izšķiršanai (iesniegumi iestādē, paskaidrojumi) – kopā 102,44 euro;

4) saskaņā ar Noteikumu 3.6.apakšpunktu par dokumentu papildinājuma sastādīšanu – 25,61euro;

5) saskaņā ar Noteikumu 3.7.apakšpunktu (saistībā ar noteikumu 2.punktu) par pārstāvību tiesas sēdēs lietā

Nr.A42649408 – 142,30 euro (5 stundas); par pārstāvību tiesas sēdēs lietā Nr.A420500912 – 56,92 euro (2 stundas);

6) saskaņā ar Noteikumu 3.8.apakšpunktu par iepazīšanos ar lietas materiālu vienu sējumu tiesā – 19,21 euro.

Tādējādi tiesa atzina, ka kopējā pieteicējam atlīdzināmā summa par izmaksām, kas saistītas ar juridiskās palīdzības

sniegšanu šajā lietā un lietā Nr.A42649408, sastāda 448,92 euro.

[4.19] Tiesa atzina, ka izdevumu zvērinātu advokātu pakalpojumu apmaksai pieteicējam radušies tieši tādēļ, ka bija

nepieciešams saņemt juridisko palīdzību iestādes prettiesiska administratīvā akta atcelšanai, un tie ir zaudējumi, kas nodarīti

ar šo administratīvo aktu.

[4.20] Tiesa konstatēja, ka pieteicējs, pamatojot savu izdevumu apmēru par zaudējumiem, kas viņam radušies saistībā

ar dažādu pierādījumu (dokumentu) iesniegšanu iestādē un tiesā: 1) 2008.gada 19.martā samaksājis Ls 5,66 par krāsainu

izdruku izgatavošanu A3 formātā no Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta; 2) 2008.gada 22.aprīlī samaksājis Ls

0,97 par ierakstīta pasta sūtījuma nosūtīšanu Valsts zemes dienestam; 3) 2008.gada 9.maijā samaksājis Ls 0,58 par

ierakstīta pasta sūtījuma nosūtīšanu Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam; 4) 2008.gada 12.maijā samaksājis Ls

9,90 un Ls 0,15 par informācijas no Nekustamo īpašumu valsts kadastra Informācijas sistēmas (turpmāk – Kadastra

Informācijas sistēma) sagatavošanu, apstrādi un izsniegšanu digitālā vai papīra formā; 5) 2008.gada 9.jūnijā samaksājis kopā

Ls 25 par Valsts zemes dienesta pakalpojumiem (par izziņām par zemes un dzīvokļa (telpu) kadastrālo vērtību); 6)

2008.gada 25.augustā samaksājis Ls 21,71 par notāra apliecinājumu; 7) 2009.gada 1.septembrī samaksājis Ls 1,03 par

ierakstīta pasta sūtījuma nosūtīšanu Lielrīgas reģionālajai Vides pārvaldei (lietas I sējuma 55.-60.lapa).

Tiesa attiecībā uz pieteicēja izdevumiem par pasta pakalpojumiem (Ls 0,97; Ls 0,58 un Ls 1,03), nevis par izziņām, kā

to savā pieteikumā un iesniegumā (tabulā) minējis pieteicējs, norādīja, ka konkrētajā gadījumā šādi izdevumi nav atlīdzināmi,

ievērojot to, ka pieteicēja pienākumos ietilpst samazināt savus tēriņus. Proti, pieteicējs norādītajos sūtījumos ietvertos

pieprasījumus par izziņu sniegšanu varēja arī personīgi nogādāt iestādē (Rīgā) iepretim tam, lai ietu uz pastu (Rīgā).

Tiesa konstatēja, ka 2008.gada 9.jūnijā samaksu kopā Ls 25 apmērā par Valsts zemes dienesta pakalpojumiem nav

veicis pieteicējs, bet gan cita persona, turklāt šādu dokumentu, par kuru izsniegšanu veikta samaksa, nav lietas

Nr.A42649408 materiālos un tie nav kalpojuši kā pierādījumi strīdā par VID 2008.gada 10.jūlija lēmuma atcelšanu.

Tiesa konstatēja, ka lietas Nr.A42649408 materiālos neatrodas dokumenti A3 formātā, kas būtu saņemti Rīgas domes

Pilsētas attīstības departamentā un ka tie būtu apstiprinājuši kādu būtisku faktu lietā. Līdz ar to pieteicēja izdevumi Ls 5,66

apmērā nav atlīdzināmi.

Attiecībā uz veikto samaksu Ls 9,90 apmērā tiesa konstatēja, ka pierādījums – izkopējums no Kadastra Informācijas

sistēmas par zemesgabalu izvietojumu dabā – ir iesniegts iestādē un vēlāk tiesā un bijis nepieciešams apstākļu izvērtēšanā

par pieteicēja darījumiem ar šiem zemesgabaliem. Tādējādi pieteicējam ir atlīdzināmi zaudējumi Ls 9,90 (14,09 euro)

apmērā.

Savukārt par pieteicēja izdevumiem par notāra sniegtajiem pakalpojumiem Ls 21,71 apmērā tiesa atzina, ka šādi

izdevumi nav atlīdzināmi. Pilnvara zvērinātam advokātam tika noformēta 2008.gada 25.augustā. No tā brīža APL 38.panta

redakcijas izriet, ka pieteicējs, lai samazinātu savus izdevumus, pārstāvību varēja noformēt arī mutvārdos tiesā uz vietas;

tiesas sēdē dotais mutvārdu pilnvarojums ierakstāms tiesas sēdes protokolā. No lietas Nr.A42649408 materiāliem secināms,

ka pieteicējs pats piedalījies 2008.gada 27.augusta tiesas sēdē, uz kuru bija pilnvarojis arī savu pārstāvi.

Tiesa konstatēja, ka pieteicējs, iesniedzot pieteikuma papildinājumus, lūdzis arī atlīdzināt viņam radušos izdevumus par

izziņu iegūšanu no bankas un SIA „Latio” – kopā Ls 110 (nav iesniegts samaksu ap liecinošs dokuments par SIA „Latio”

rēķina Ls 100 apmērā apmaksu). Tiesa, iepazīstoties ar šajās izziņās ietverto informāciju (lietas I sējuma 175., 186.lapa),

nekonstatēja, ka tās lietā apstiprinātu kādu būtisku faktu un būtu nepieciešamas kā pierādījums zaudējumu apmēra

noteikšanai vai citu būtisku apstākļu noskaidrošanai un pierādīšanai. Turklāt šādu dokumentu iesniegšana tiesā ir paša

pieteicēja iniciatīva.

[4.21] Ņemot vērā visu iepriekš konstatēto, tiesa secināja, ka pieteicēja pieteikums ir apmierināms daļā par mantisko

zaudējumu atlīdzinājumu 18 499,22 euro apmērā. Pārējā daļā pieteicēja pieteikums ir noraidāms.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 27.februāra spriedumu daļā, ar kuru pieteikums noraidīts, pieteicējs

iesniedza apelācija sūdzību, norādot turpmāk minētos apsvērumus.

[5.1] Lai nodrošinātu sabiedrības tiesības saņemt efektīvu valsts funkciju realizāciju bez papildus nodokļu nastas

nodokļu maksātājiem, likumdevējs ir paredzējis tiesības sodīt amatpersonas, kas izraisījušas vai veicinājušas atlīdzināmo

zaudējumu nodarīšanu. Pret šīm amatpersonām var tikt vērsta regresa prasība atlīdzināt nodarīto zaudējumu. Šādā

gadījumā atlīdzības pienākums gultos nevis uz nodokļu maksātāju, bet arī uz vainīgajām amatpersonām. Konkrētajā lietā

VID nav izvērtējis ne VID Rīgas reģionālās iestādes Audita pārvaldes 5.audita daļas priekšnieces, ne VID Rīgas reģionālās

iestādes Ziemeļu rajona nodaļas vadītājas rīcību un atbildību. Ja tiek atstāts bez ievērības amatpersonu pieļautās kļūdas,

nav iespējams sasniegt mērķi – efektīvu valsts funkciju realizāciju.

Vienīgais likumā noteiktais zaudējumu summas ierobežojums ir paredzēts Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13.panta

trešajā daļā, ar kura palīdzību likumdevējs ir paredzējis līdzsvarot cietušā tiesības uz atlīdzību ar sabiedrības tiesībām.

Atbilstoši šai normai pieteicējam ir tiesības saņemt atlīdzinājumu pilnā apmērā.

[5.2] Attiecībā uz izdevumiem, kas radušies, lai 2011.gada 20.aprīlī pieteicējs veiktu nodokļa parāda atlikuma Ls

87 385,71 samaksu, ko tiesa atzina par nepamatotiem, pieteicējs pirmās instances tiesā iesniedza pierādījumus, ka sakarā ar

darbu kredītiestādē viņam nebija iespējams konfliktēt ar zvērinātu tiesu izpildītāju, jo šāds strīds varēja mest ēnu ne tikai uz

pieteicēja reputāciju, bet arī kaitēt viņa darba devēja prestižam.

[5.3] Tiesības uz taisnīgu tiesu sevī ietver arī personas tiesības uz advokāta palīdzību. Tiesa spriedumā faktiski ir

piekritusi, ka nodokļu strīds bija sarežģīts un tā izskatīšanā pieteicējam bija nepieciešama kvalificētu juristu palīdzību, kuru

atalgojums ir augstāks par vidējo. Līguma par juridisko pakalpojumus sniegšanu noslēgšanas laikā advokāta atlīdzība līdz 5

% apmērā no prasības summas bija atzīta par adekvātu atlīdzību civillietās. Valsts , nosakot nepamatoti zemus

ierobežojumus atlīdzināmo juridisko izdevumu apmērā, ierobežo pieteicēja tiesības savu interešu aizstāvībai izvēlēties

labākos juristus.

[5.4] Kopējais pieprasītais zaudējumu apmērs ir samērojams ar summu, uz kuru pieteicējs varētu pretendēt atbilstoši

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmās daļas un 29.panta otrās daļas noteikumiem, atbilstoši kuriem

pieteicējam pienāktos Ls 41 289,93.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 27.februāra spriedumu daļā, ar kuru pieteikums apmierināts, VID

iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota šādi.

[6.1] Tiesa nepamatoti konstatēja, ka pieteicējam ir atlīdzināmi izdevumi, kas saistīti ar juridiskās palīdzības saņemšanu

izskatāmajā lietā 114,54 euro apmērā. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.pants paredz, ka zaudējumu atlīdzinājumu var

prasīt tikai par tādām sekām, kuras neizbēgami ir radījis prettiesiski izdotais administratīvais akts. Kaut arī izskatāmā lieta ir

saistīta ar iestādes prettiesiski izdotu administratīvu aktu, tomēr nav konstatējama nenovēršama, neizbēgama šo seku

iestāšanās.

[6.2] Saskaņā ar likuma par „Par nodokļiem un nodevām” 40.panta pirmo daļu un atbilstoši Augstākās tiesas

judikatūrai, ja nodokļu maksātājs izmanto savas likumā paredzētās tiesības apstrīdēt nodokļu administrācijas lēmumu, viņam

nevar rasties nelabvēlīgas sekas. Tā kā tiesiskais stāvoklis attiecībā uz pieteicēju bija tāds pats, kāds tas bija pirms

apstrīdētā lēmuma izdošanas, pieteicējam izvēloties labprātīgi izpildīt lēmumu, kura darbība ir apturēta, nav pamata kā

zaudējumus atlīdzināt ar labprātīgu izpildi saistītās izmaksas, jo nav saskatāma cēloņsakarība starp prettiesiski izdoto aktu

un pieteicējam nodarītajiem zaudējumiem. Līdz ar to pieteicējam nav atlīdzināmi izdevumi atbilstoši pieteicēja samaksātajai

summai par procentu maksājumiem par aizdevuma līgumu Nr.2008-734-HK no aizdevuma izsniegšanas dienas līdz

2011.gada 4.oktobrim proporcionāli samaksātajai nodokļu maksājumu summai 15 389,58 euro apmērā, jo 2008.gada

27.martā viņam nebija pienākums izpildīt administratīvo aktu.

[6.3] Tāpat pieteicējam nav atlīdzināmi izdevumi, kas viņam radās saistībā ar izdevumiem par zvērināta tiesu izpildītāja

darbību 2646,63 euro apmērā, jo pieteicējs nav izmantojis visas iespējas, kādas bija tā rīcībā, lai zaudējumus novērstu vai

samazinātu.

No lietas materiāliem neizriet, ka pieteicējs atbilstoši normatīvajiem aktiem, tostarp likuma „Par nodokļiem un

nodevām” un Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā būtu sūdzējies par VID ierēdņu veiktajām darbībām, iesniedzot izpildei

zvērinātam tiesu izpildītājam VID Rīgas reģionālās iestādes Ziemeļu rajona nodaļas vadītājas v.i. 2008.gada 21.augusta

lēmuma Nr.13.1.4/31991 par nokavēto maksājumu piedziņu, vai par zvērināta tiesu izpildītāja veiktajām darbībām, izpildot

2008.gada 10.jūlija lēmumu daļā par soda naudu laikā, kad lēmuma darbība šajā daļā bija apturēta.

[6.4] No Administratīvās rajona tiesas sprieduma šajā lietā neizriet, ka tiesa būtu vērtējusi, kāda ir bijusi informācijas,

kas saņemta no Kadastra informācijas sistēmas, loma pieteicējam labvēlīga sprieduma taisīšanā, līdz ar to nav pamata

atlīdzināt maksājumu 14,90 euro, kas veikts, lai šo informāciju saņemtu.

[7] Paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību VID norādījis, ka to uzskata par nepamatotu un lūdz pieteikumu

noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā un apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem.

[8] Saskaņā ar APL 245. un 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[9] Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi un novērtējusi pierādījumus lietā, atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība

nav pamatota, VID apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļēji.

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums vispārīgi ir pareizs un pietiekams, līdz ar to

Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu

konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot, ciktāl apgabaltiesa turpmāk nenorādīs atšķirīgu motivāciju.

[11] Apgabaltiesa par pamatotu atzīst pirmās instances tiesas atziņu, ka konkrētajā lietā, nosakot pieteicējam

atlīdzināmo zaudējumu apmēru saistībā ar zvērinātu advokātu pakalpojumu izmantošanu, ir jāvadās no tiesību normās

paredzētiem valsts atlīdzināmo izdevumu par juridiskās palīdzības sniegšanu personai apmēriem.

APL 92.pants paredz, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem, kas viņam

nodarīti ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajai daļai

izmaksu par juridisko palīdzību maksimālo apmēru nosaka Ministru kabinets. Izpildot likumdevēja deleģējumu, Ministru

kabinets ir izdevis Noteikumus Nr.859, kas paredz konkrētas summas, kādas valsts atlīdzina personai par noteikta veida

darbībām juridiskās palīdzības ietvaros. Minētās summas ir prezumējamas kā atbilstīgs atlīdzinājums, tās ir noteiktas,

balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, kā arī uz sabiedrības un

indivīda interešu saskaņošanu (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-213/2012 9. un

10.punktu, 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā SKA-434/2012 8.punktu).

Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai ierobežota zaudējumu atlīdzināšana par juridisko palīdzību ir noteikta, balstoties

uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu nodrošinātas ikviena

tiesības uz advokāta palīdzību. Tas nozīmē, ka, nosakot takses apmēru, ir saskaņotas sabiedrības un indivīda intereses un

apsvērta iespēja takses ietvaros saņemt zvērināta advokāta profesionālu palīdzību. Tādēļ valsts atbildības apmērs nav

pretnostatāms personas iespējām brīvā tirgus apstākļos, bet atlīdzinājums takses apmērā vispārīgi ir atzīstams par atbilstīgu

atlīdzinājumu Satversmes 92.panta izpratnē. Ievērojot minēto, jebkura persona, kas ir izvēlējusies maksāt nolīgtu samaksu

atbilstoši brīvā tirgus situācijai un savām iespējām, var saņemt kompensāciju vienīgi takses apmērā, ja vien konkrētajos

apstākļos nav konstatējams šīs kompensācijas nesamērīgums. Ja personas prasītā atlīdzinājuma summa par advokāta

palīdzības samaksu pārsniedz noteikto taksi, tiesai šaubu gadījumā jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos par atbilstīgu

atlīdzinājumu ir atzīstama tieši un vienīgi pieteicēja prasītā summa. Šaubu gadījumā jāpārbauda, vai Zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 7.punkts atbilst Satversmes 92.panta trešajam teikumam, proti, vai likuma normā

ietvertais atlīdzinājuma apmērs (noteiktā takse par advokāta palīdzības samaksu) ir atbilstīgs atlīdzinājums un vai minētajā

tiesību normā ietvertais atlīdzinājuma ierobežojums konkrētās lietas apstākļos nepārkāpj samērīguma principu (sk.

Augstākās tiesas 2012.gada 6.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-313/2012 8. un 9.punktu).

Augstākās tiesa arī norādījusi, ka tiesai, nosakot pieteicējam atlīdzināmo mantisko zaudējumu summu, ir pamats

vadīties no Noteikumos Nr.859 minētajām likmēm, ņemot vērā, kādas konkrētas darbības juridiskās palīdzības sniegšanā ir

veicis pieteicēja advokāts (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā SKA-434/2012 8.punktu).

Kā tas izriet no lietas materiāliem, pieteicējs nav izteicis jebkādus apsvērumus un nav pamatojis objektīvu

nepieciešamību maksāt advokātam honorāru tieši maksātajā apmērā; pieteicējs nav norādījis uz kādiem objektīviem

šķēršļiem saņemt advokāta palīdzību par samaksu noteiktās takses apmērā.

Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudot administratīvās lietas Nr.A42649408 materiālus (lietas 1.-3.pielikums)

konstatē, ka administratīvās lietas Nr.A42649408 izskatīšanas laikā pieteicēja pārstāvis ir vienreiz iepazinies ar lietas

materiāliem un pieteicēja pārstāvji ir piedalījušies trīs tiesas sēdēs divās tiesu instancēs, kopā tiesas sēdēs pavadot 3 stundas

un 21 minūti. Tāpat, izvērtējot lietas būtību, secināms, ka tā tika ierosināta par pieteicēja darījumiem ar sešiem zemes

gabaliem (tos nopērkot un vēlāk pārdodot), tādējādi lietas faktiskie apstākļi nav bijuši sarežģīti, kā arī, izvērtējot lietas

materiālus, atzīstams, ka administratīvā lieta Nr.A42649408 nav apjomīga, un, salīdzinot ar vidusmēra lietām, kur kā viens

dalībnieks ir VID, šī lieta var tikt uzskatīta par maza apjoma lietu. Strīds lietā bijis tikai par likuma “Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” normu interpretāciju. Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka administratīvā lieta

Nr.A42649408 nav bijusi ne īpaši apjomīga, ne arī sarežģīta. Līdz ar to apgabaltiesa nesaskata pamatu pieteicējam par

saņemto juridisko palīdzību atlīdzināt vairāk, nekā Noteikumu Nr.859 noteikto likmju apmērā.

Tādēļ atzīstams, ka maksājumi, kas pārsniedz takses apmēru, ir ārpus atbilstīgā atlīdzinājuma robežām un pieteicēja

paša ziņā ir uzņemties šādus zaudējumus bez paļāvības uz to atlīdzināšanu.

[12] Attiecībā uz pirmās instances tiesas veiktajiem aprēķiniem par pieteicējam sniegto juridisko palīdzību

administratīvās lietas Nr.A42649408 ietvaros Administratīvā apgabaltiesa atzīst tos par pamatotiem, ciktāl turpmāk nav

noteikts savādāk.

[12.1] Pirmās instances tiesa secināja, ka pieteicējam atlīdzināmas juridiskās palīdzības izmaksas par pieteicēja

pārstāvja pārstāvību 2008.gada 27.augusta tiesas sēdē vienu stundu (lietas I pielikuma 174.-177.lapa) , 2010.gada

25.februāra tiesas sēdē divas stundas (lietas I pielikuma 231. -234.lapa) un 2011.gada 29.marta tiesas sēdē divas stundas

(lietas II pielikuma 6.- 9.lapa).

Saskaņā ar Noteikumu Nr.859 3.7.apakšpunktu valsts atlīdzina izmaksas vienai personai par pārstāvību tiesas sēdē –

28,46 euro stundā; savukārt šo noteikumu 6.punkts noteic, ka valsts sedz izdevumus par pārstāvību tiesas sēdē ne vairāk

kā par 40 stundām vienas lietas ietvaros.

No minētā regulējuma izriet, ka juridiskās palīdzības atlīdzības izmaksas par pārstāvību tiesas sēdēs jārēķina kopā par

visām tiesas sēdēm, saskaitot tajās pavadīto laiku, tādējādi iegūstot to kopējo stundu skaitu vienas lietas ietvaros, kuras

ņemot vērā, ir aprēķināma atlīdzība.

No sprieduma secināms, ka pirmās instances tiesa pieteicēja pārstāvju piedalīšanos laiku skatīja atsevišķi par katru

tiesas sēdi. Turklāt, pārbaudot administratīvās lietas Nr.A42649408 materiālus, konstatējams, ka 2011.gada 29.marta tiesas

sēde tika atklāta plkst.11.08 un slēgta plkst.12.07 (lietas II pielikuma 6.-9.lapa), tādējādi pieteicējs šajā tiesas sēdē tika

pārstāvēts nepilnu vienu stundu, nevis divas stundas, kā to norādījusi pirmās instances tiesa spriedumā.

No administratīvās lietas Nr.A42649408 materiāliem konstatējams, ka 2008.gada 27.augusta tiesas sēde ilga 45 minūtes

(lietas I pielikuma 174. -177.lapa), 2010.gada 25.februāra tiesas sēde ilga vienu stundu un 37 minūtes (lietas I pielikuma

231.-234.lapa), savukārt 2011.gada 29.marta tiesas sēde ilga 59 minūtes (lietas II pielikuma 6.-9.lapa). Tādējādi

pieteicēja pārstāvji šīs lietas ietvaros ir pārstāvējuši pieteicēju tiesas sēdēs kopā trīs stundas un 21 minūti. Ņemot vērā

privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošanas principu un vadoties no takses par pilnu stundu, atzīstams, ka

pieteicējs administratīvajā lietā Nr.A42649408 notikušajās tiesas sēdēs tika pārstāvēts četras stundas.

Līdz ar to pieteicējam atlīdzināmie zaudējumi par juridiskās palīdzības sniegšanu administratīvās lietas Nr.A42649408

ietvaros ir samazināmi par 28,46 euro (par vienu stundu), zaudējumu atlīdzība par pastāvību administratīvās lietas

Nr.A42649408 tiesas sēdēs kopā ir 113,84 euro.

Tādējādi pieteicējam atlīdzināmā summa par izmaksām, kas saistītas ar juridiskās palīdzības sniegšanu lietā

Nr.A42649408, ir 305,92 euro.

[12.2] Attiecībā uz juridiskās palīdzības sniegšanas izmaksām izskatāmajā lietā, VID norāda, ka pieteicējam nav

atlīdzināmas izmaksas par juridiskās palīdzības saņemšanu šajā lietā, pamatojoties uz to, ka, kaut arī izskatāmā lieta ir

saistīta ar iestādes prettiesiski izdotu administratīvu aktu, tomēr nav konstatējama nenovēršama, neizbēgama šo seku

iestāšanās.

Administratīvā apgabaltiesa šādu VID argumentu uzskata par nepamatotu. Izvērtējot kopsakarā gan administratīvo lietu

Nr.A42649408, gan izskatāmo lietu, secināms, ka tās tiešā veidā ir saistītas un izskatāmā lieta tieši izriet no lietas

Nr.A42649408. Proti, ja nebūtu ierosināta lieta Nr.A42649408, tad nebūtu ierosināta arī izskatāmā lieta par zaudējumu

atlīdzināšanu sakarā ar lietā Nr.A42649408 nospriesto. Papildus norādāms, ka izskatāmajā lietā pieteicējs vēl joprojām

izmanto advokāta palīdzību, lai novērstu viņam ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu radītās negatīvās sekas. Līdz ar to

pieteicējam ir atlīdzināmas arī ar šajā lietā sniegtās juridiskās palīdzības izmaksas.

[12.3] Pirmās instances tiesa spriedumā ir aprēķinājusi izmaksas par pieteicēja saņemto juridisko palīdzību, kas ir

radušās līdz pirmās instances tiesas sprieduma sastādīšanai šajā lietā.

Administratīvā rajona tiesa aprēķināja, ka 2013.gada 25.jūnija (lietas I sējuma 156.-157.lapa), 2013.gada 8.oktobra

(lietas I sējuma 193.-196.lapa) un 2014.gada 21.janvāra (lietas I sējuma 202.lapa) tiesas sēdēs pieteicēja pārstāvību kopā

divu stundu garumā nodrošināja zvērināti advokāti, un tiesa noteica atlīdzināmas izmaksas kopā 56,92 euro apmērā.

Arī šo aprēķinu Administratīvā apgabaltiesa atzīst par nepareizu. No izskatāmās administratīvās lietas materiāliem

konstatējams, ka 2013.gada 25.jūnija tiesas sēde ilga 55 minūtes, 2013.gada 8.oktobra tiesas sēde ilga vienu stundu un 15

minūtes, savukārt 2014.gada 21.janvāra tiesas sēde ilga 10 minūtes. Tādējādi pārstāvji izskatāmās lietas ietvaros pirmās

instances tiesā ir pārstāvējuši pieteicēju tiesas sēdēs kopā divas stundas un 20 minūtes.

Ievērojot jau iepriekš šajā spriedumā norādīto, ka izskatāmā lieta ir saistīta ar lietu Nr.A42649408, Administratīvās

apgabaltiesas ieskatā pieteicējam ir atlīdzināma arī summa par izmaksām, kas saistītās ar juridiskās palīdzības sniegšanu

šajā lietā arī apelācijas instances tiesā.

No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējam sniegta šāda veida juridiskā palīdzība (ņemot vērā, ka starp

pieteicēju un zvērinātu advokātu Z.Krastiņu 2012.gada 30.jūlijā ir noslēgts līgums Nr.073 par juridisko pakalpojumu

sniegšanu, kura priekšmets ir pārstāvēt pieteicēju lietā par atlīdzinājuma saņemšanu par mantiskajiem zaudējumiem, kas

nodarīti ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu, sk. lietas I sējuma 179.lapa):

1) 2014.gada 27.marta apelācijas sūdzība Administratīvajai apgabaltiesai (lietas I sējuma 219.-222.lapa);

2) pārstāvība Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 9.jūnija tiesas sēdē (42 minūtes) (lietas II sējuma 11.lapa).

Ievērojot minēto un vadoties no Noteikumu Nr.859 6.punkta, apgabaltiesa aprēķinu rezultātā nosaka, ka pieteicējs šajā

administratīvajā lietā notikušajās tiesas sēdēs divās tiesu instancēs tika pārstāvēts kopā trīs stundas un divas minūtes (divas

stundas un 20 minūtes + 42 minūtes), līdz ar to viņam ir atlīdzināmi izdevumi par pārstāvību tiesās sēdēs par trīs stundām.

Līdz ar to zaudējumu atlīdzība par pastāvību izskatāmās lietas tiesas sēdēs kopā ir 85,38 (3 x 28,46) euro.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.589 3.3.apakšpunktu ar juridisko palīdzību saistīto izmaksu maksimālais apmērs par

apelācijas sūdzības sastādīšanu ir 38,42 euro.

Tādējādi pieteicējam atlīdzināmā summa par izmaksām, kas saistītas ar juridiskās palīdzības sniegšanu šajā lietā līdz

pirmās instances tiesas sprieduma sastādīšanas brīdim, ir 181,42 (32,01 + 25,61 + 85,38+ 38,42) euro.

[12.4] Tātad, pamatojoties uz iepriekš minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka kopējā pieteicējam atlīdzināmā

summa par izmaksām, kas saistītas ar juridiskās palīdzības sniegšanu administratīvajā lietā Nr.A42649408 (305,92 euro) un

šajā lietā (181,42 euro) kopā ir 487,37 euro.

[13] Papildus Administratīvā apgabaltiesa par pieteicēja un VID iesniegto apelācijas sūdzību argumentiem norāda

turpmāk minētos apsvērumus.

[13.1] Pieteicējs apelācijas sūdzībā, kā arī iepriekš lietas izskatīšanas gaitā norādījis, ka 2011.gada 20.aprīlī,

pamatojoties uz zvērināta tiesu izpildītāja 2011.gada 8.aprīļa paziņojumu par nolēmuma uzpildīšanu labprātīgi (lietas I

sējuma 98.-99.lapa), uzriez veica ar 2008.gada 10.jūlija lēmumu aprēķinātās nodokļu maksājumu summas atlikušās daļas

Ls 87 385,71 un izdevumu, kas saistīti ar zvērināta tiesu izpildītāja darbību Ls 1860,06 apmērā, samaksu, jo nodokļu

parāda piedziņa kaitētu ne tikai pieteicēja kā bankas darbinieka, bet arī viņa darba devēja AS „ABLV Bank” reputācijai.

Kā pierādījumus lietā pieteicējs ir iesniedzis izrakstu no AS „ABLV Bank” Darba kārtības noteikumiem, kuru 17.1. un

17.2.apakšpunkts noteic bankas intereses, darbinieka uzvedības un savstarpējās saskarsmes nosacījumus, tostarp respektēt

šos noteikumus arī darbinieka privātajā dzīvē, kā arī iesniedzis izziņu, ka pieteicējs AS „ABLV Bank” strādā kopš

1995.gada (lietas I sējuma 188. un 189.lapa).

Administratīvā apgabaltiesa šādu pieteicēja norādi atzīst par nepamatotu. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada

3.oktobra lēmumu administratīvajā lietā Nr.42649408 (lietas I pielikuma 208.-223.lapa) atstāts negrozīts Administratīvās

rajona tiesas 2008.gada 8.septembra lēmums daļā, ar kuru apturēta 2008.gada 28.februāra Audita lēmuma darbība daļā par

papildu aprēķināto soda naudu Ls 87 409,89; Administratīvās apgabaltiesas lēmums nebija pārsūdzams un stājies spēkā no

tā pieņemšanas brīža. Pieteicējam, zinot, ka soda naudas piedziņa ir apturēta, nebija pamata to maksāt, bet gan bija jāvēršas

VID vai pie konkrētā zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgumu novērst prettiesisko piedziņu. Pieteicējs, kuram bija zināms par

tiesas nolēmumu, ar kuru pienākums samaksāt soda naudu atlikušajā lietas daļā tika apturēts, nevēršoties vispār pie tiesu

izpildītāja, bet uzreiz atlikušo un apturēto soda naudu nomaksājot, pats sev ir radījis zaudējumus, kuru rašanos viņam bija

iespējams novērst, ņemot vērā spēkā esošo tiesas lēmumu par šo naudas summu.

Apgabaltiesas ieskatā pieteicēja norāde, ka, viņam vēršoties pie zvērināta tiesu izpildītāja par prettiesiskās darbības

novēršanu, tiktu kaitēta viņa un viņa darba devēja reputācija, prestižs vai gods, ir nepamatota un neloģiska. Apstāklis, ka

persona iestājas par savām tiesībām, saprātīgu indivīdu acīs nevar tikt traktēts par personas vai tās darba devēja godu vai

cieņu vai reputāciju aizskarošu faktoru.

[13.2] VID apelācijas sūdzībā norāda, ka pieteicējam nav atlīdzināmi izdevumi, kas viņam radās saistībā ar izdevumiem

par zvērināta tiesu izpildītāja darbību 2646,63 euro apmērā, jo pieteicējs nav izmantojis visas iespējas, kādas bija tā rīcībā,

lai zaudējumus novērstu vai samazinātu.

Administratīvā apgabaltiesa arī konstatēja, ka pieteicējs nebija izmantojis visas iespējamās tiesiskās metodes, lai

novērstu zaudējumu rašanos saistībā ar atlikušās soda naudas Ls 87 385,71 samaksu. Minētais apstāklis atbilstoši

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.pantam ir apstāklis, pastāvot kuram var atzīt, ka pieteicējs nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji

saņemt zaudējumu atlīdzinājumu.

Vienlaikus apgabaltiesa atzīst, ka arī VID, kuram arī kā lietas dalībniekam bija zināms Administratīvās apgabaltiesas

2008.gada 3.oktobra lēmuma administratīvajā lietā Nr.42649408 saturs par VID lēmuma daļā par papildu aprēķinātās soda

naudas Ls 87 409,89 darbības apturēšanu, ne tikai minēto lēmumu nepaziņoja tiesu izpildītājam, bet VID Nodokļu

pārvaldes Rīgas Ziemeļu rajona Klientu apkalpošanas centrs 2011.gada 6.aprīlī nosūtīja zvērinātam tiesu izpildītājam VID

2008.gada 21.augusta lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, lūdzot piedzīt Ls 87 385,71.

Tieši pamatojoties uz minēto VID lēmumu, zvērināts tiesu izpildītājs nosūtīja pieteicējam priekšlikumu par šā

nolēmuma izpildi labprātīgi, kā tas izriet no priekšlikuma satura (lietas I sējuma 98.lapa).

Ievērojot minēto prettiesisko VID rīcību, kad VID bija rīkojies pretēji tiesību normām un nerespektējot spēkā esošu

tiesas nolēmumu, un to, ka tieši šī VID rīcība izraisīja zaudējumu rašanos pieteicējam, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējs,

kurš arī bija līdzatbildīgs pie konkrēto zaudējumu iestāšanās, neizmantojot visus iespējamus tiesiskus līdzekļus, lai novērstu

zaudējumu rašanos, ir tiesīgs daļēji saņemt zaudējumu saistībā ar zvērinātā tiesu izpildītāja izdevumiem atlīdzinājumu,

atlīdzinot viņam pusi no zaudējumu summas, proti 1323,32 euro.

[13.3] Apgabaltiesas ieskatā nepamatots ir VID arguments, ka pieteicējam 2008.gada 27.martā vēl nebija pienākums

izpildīt administratīvo aktu, tāpēc, izvēloties labprātīgi izpildīt lēmumu, kura darbība ir apturēta, nav pamata kā zaudējumus

atlīdzināt ar labprātīgu izpildi saistītās izmaksas, jo nav saskatāma cēloņsakarība starp prettiesiski izdoto aktu un

pieteicējam nodarītajiem zaudējumiem (arguments izteikts saistībā ar 2008.gada 13.martā noslēgto aizdevuma līgumu

Nr.2008/374/HK).

Kā tas izriet no lietas materiāliem, Audita lēmums pieņemts 2008.gada 28.februārī (lietas I pielikuma 18.lapa),

lēmums, ar kuru izskatīts apstrīdēšanas iesniegums par Audita lēmumu, pieņemts 2008.gada 29.aprīlī (lietas I pielikuma

59.-75.lapa), un VID lēmums pieņemts 2008.gada 10.jūlijā (lietas I pielikuma 80.-89.lapa).

APL (redakcijā no 2007.gada 1.janvāra l ī d z 2008.gada 31.decembrim, kas bija spēkā Audita lēmuma

pieņemšanas brīdī) 80.panta pirmā daļa noteica, ka iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu aptur tā darbību no

dienas, kad iesniegums saņemts iestādē, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā likuma 360.panta otrajā un trešajā daļā, kā arī

gadījumos, kad iesniegumu iesniedzis labvēlīga administratīvā akta adresāts, lai panāktu vēl labvēlīgāka administratīvā akta

izdošanu. Savukārt šā panta otrā daļa noteica, ja augstāka iestāde atstāj administratīvo aktu negrozītu, administratīvā akta

darbība atjaunojas ar dienu, kad beidzies termiņš administratīvā akta pārsūdzēšanai un tas nav pārsūdzēts.

Savukārt APL 185.panta ceturtās daļas pirmais punkts noteica, ka šā panta pirmā daļa (noteica, ka pieteikuma

iesniegšana tiesā par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēku zaudējušu vai spēkā neesošu aptur administratīvā

akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā) neattiecas uz gadījumiem, kad administratīvais akts uzliek pienākumu

samaksāt nodokli, nodevu vai veikt citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā.

Konkrētajā lietā pieteicēja rīcība, nesagaidot VID lēmumu par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu un samaksājot jau

2008.gada 27.martā aprēķināto nodokļu maksājumu, kopsakarā ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumā nolemto (atstātas

negrozīts aprēķinātās nodokļa summas) un administratīvās lietas Nr.A42649408 rezultātu (atzīts, ka pieteicējam nodokļu

summas uzrēķinātas nepamatoti), nevar būt par pamatu, lai neņemtu vērā zaudējumu aprēķināšanā Ls 127 308,73 apmērā

samaksāto. Apgabaltiesas ieskatā, ievērojot to, ka lēmums par nodokļu parāda pamatsummas maksājumiem neapturas

automātiski atbilstoši likumam, un to, ka ir iespējams nokavējuma naudas pieaugums, pieteicēja rīcība, samaksājot nodokļa

pamatparādu un daļu soda naudas iespējami ātri, liecina par pieteicēja rīcību zaudējumu samazināšanas nolūkā. Līdz ar to

pieteicējam atlīdzināmi izdevumi atbilstoši pieteicēja samaksātajai summai par procentu maksājumiem par 2008.gada

13.marta aizdevuma līgumu Nr.2008-734-HK no aizdevuma izsniegšanas dienas līdz 2011.gada 4.oktobrim, proporcionāli

samaksātajai nodokļu maksājumu summai 15 389,58 euro apmērā.

[11.4] Pieteicējs apgabaltiesā ir iesniedzis viņa aizdevuma līguma ar SIA „Ventspils partneri” kopiju.

Apgabaltiesa, ņemot vērā pirmās instances tiesas un apgabaltiesas konstatējumu ([13.2]), ka pieteicējs nebija izmantojis

visas iespējamās tiesiskās metodes, lai novērstu zaudējumu rašanos saistībā ar atlikušās soda naudas Ls 87 385,71 samaksu

pēc zvērināta tiesu izpildītāja priekšlikuma saņemšanas, atzīst, ka arī šāda aizdevuma līguma izdevumi pieteicējam nav

atlīdzināmi, jo viņš šādus izdevumus varēja novērst, izmantojot tiesiskās metodes un atsaucoties uz spēkā esošu tiesas

nolēmumu par atlikušās soda naudas nomaksas apturēšanu.

[11.5] VID apelācijas sūdzībā norāda, ka pirmās instances tiesa spriedumā nav vērtējusi, kāda ir bijusi informācijas,

kas saņemta no Kadastra Informācijas sistēmas, loma pieteicējam labvēlīga sprieduma taisīšanā, līdz ar to nav pamata

atlīdzināt maksājumu 14,90 euro, kas veikts, lai šo informāciju saņemtu.

No lietas Nr.A42649408 materiāliem izriet, ka lietai ir pievienots izkopējums no kadastra kartes, kurā ir norādīti arī

zemes gabalu ar kadastra /numurs 1, numurs 2, numurs 3, numurs 4, numurs 5, numurs 6/ izvietojums (lietas III pielikuma

22.lapa). No lietas Nr.A42649408 būtības un taisītajiem tiesas nolēmumiem izriet, ka VID noteicis nodokļu maksājumus,

uzskatot, ka /pers. A/ tieši par šiem 2002. un 2003.gadā iegādātajiem sešiem zemes gabaliem ir veicis saimniecisko darbību,

tos vēlāk pārdodot.

Ievērojot minēto, no lietas Nr.A42649408 materiāliem ir skaidrs, ka tiesas, vērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir

vērtējušas arī šo izkopējumu no kadastra kartes, par ko pieteicējs ir samaksājis 14,09 euro, kas viņam ir atlīdzināmi kā

zaudējumi, kas bija radušies tieši saistībā ar VID 2008.gada 10.jūlija lēmumu, kas vēlāk tika atcelts kā prettiesisks.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu un 307. un 309.pantu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

/pers. A/ pieteikumu daļēji apmierināt.

Uzlikt Latvijas Republikai pienākumu atlīdzināt /pers. A/ mantiskos zaudējumus 17 214,33 euro apmērā.

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu pārējā daļā.

Uzlikt Latvijas Republikai pienākumu atlīdzināt pieteicējam /pers. A/ samaksāto valsts nodevu 85,37 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (personiskais paraksts) K.Krastiņa

Tiesneses (personiskais paraksts) S.Gintere

(personiskais paraksts) L.Vīnkalna

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese K.Krastiņa

Rīgā 2016.gada 5.februārī