Court dismissed claim to cancel unemployment benefit overpayment decision due to loss of unemployment status.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court of Jelgava rejected the applicant's request to annul the Social Insurance Agency's decision ordering the return of overpaid unemployment benefits. The applicant had received benefits while simultaneously receiving compensation for work stoppage, despite losing unemployment status in January 2014. The court ruled that the statutory provision requiring benefit recovery applies regardless of whether the applicant was formally recognized as an employee during the payment period.
Legislator headnote
AI generatedLaw on Unemployment Insurance 3(1); 10(3); 16.1: The obligation to recover overpaid unemployment benefits arises when a person receives both unemployment benefits and work stoppage compensation for the same period, irrespective of their formal employment status during the payment period.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420275614
Lietas arhīva Nr. A42-00425-15/36
ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA
JELGAVAS TIESU NAMS
S P R I E D U M
LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ
Jelgavā 2015.gada 17.martā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese S.Ozola,
piedaloties pieteicējai /pers. D/, pieteicējas pārstāvei /pers. E/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts sociālās
apdrošināšanas aģentūras pārstāvei /pers. F/,
atklātā tiesas sēdē Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. D/ pieteikuma par Valsts
sociālās apdrošināšanas aģentūras direktora pienākumu izpildītāja 2014.gada 3.aprīļa lēmuma Nr.09-7/2549 atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – Aģentūra vai iestāde) Jēkabpils reģionālās nodaļas 2013.gada 15.oktobra lēmumu
Nr.13/2274577 (turpmāk – 2013.gada 15.oktobra lēmums) /pers. D/ (turpmāk – pieteicēja) tika piešķirts bezdarbnieka pabalsts no 2013.gada
30.septembra līdz 2014.gada 29.jūnijam.
Ar Aģentūras Jēkabpils reģionālās nodaļas inspektora 2014.gada 11.februāra lēmumu Nr.14/368014 (turpmāk – sākotnējais lēmums),
pamatojoties uz to, ka pieteicēja zaudējusi bezdarbnieka statusu, konstatēta bezdarbnieka pabalsta pārmaksa 1713,58 euro apmērā par periodu no
2013.gada 30.septembra līdz 2013.gada 31.decembrim, anulētas valsts veiktās obligātās sociālās iemaksas no bezdarbnieka pabalsta un pieprasīts
atmaksāt pārmaksāto bezdarbnieka pabalstu līdz 2014.gada 11.aprīlim.
Pieteicēja, nepiekrītot sākotnējam lēmumam, apstrīdēja to Aģentūras direktoram.
Ar Aģentūras direktora pienākumu izpildītāja 2014.gada 3.aprīļa lēmumu Nr.09-7/2549 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts
negrozīts. Lēmums pamatots ar turpmāk minēto.
[1.1] 2013.gada 15.oktobra lēmums par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu pieteicējai tika pieņemts, pamatojoties uz Aģentūras rīcībā esošo
Valsts ieņēmumu dienesta un Nodarbinātības valsts aģentūras sniegto informāciju, kura apliecināja, ka pieteicēja atbilst visiem nosacījumiem tiesību
iegūšanai uz minēto pakalpojumu (likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmā daļa).
Bezdarbnieka pabalsts pieteicējai tika izmaksāts no 2013.gada 30.septembra līdz 31.decembrim.
[1.2] 2014.gada janvārī Aģentūrā tika saņemta informācija no Nodarbinātības valsts aģentūras par to, ka saskaņā ar Nodarbinātības valsts
aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmumu Nr.130903-371zaud1 pieteicēja ir zaudējusi bezdarbnieka statusu 2013.gada 30.septembrī, tas ir, ar to datumu,
kad šis statuss pieteicējai tika piešķirts. Pamatojoties uz šo informāciju, bezdarbnieka pabalsta izmaksa tika pārtraukta ar 2014.gada 1.janvāri (likuma
„Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 10.panta trešā daļa).
[1.3] Pamatojoties uz Nodarbinātības valsts aģentūras sniegto informāciju un likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmo
daļu, tika pieņemts sākotnējais lēmums par bezdarbnieka pabalsta pārmaksas 1713,58 euro apmērā atgūšanu par periodu no 2013.gada 30.septembra
līdz 31.decembrim. Proti, tā kā pieteicēja nav atradusies bezdarbnieka statusā no 2013.gada 30.septembra, tad no šī datuma viņai ir zudušas tiesības uz
bezdarbnieka pabalstu.
[1.4] Pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā norādījusi, ka sākotnējais lēmums ir nepamatots, jo nav iestājies neviens no likuma „Par apdrošināšanu
bezdarba gadījumam” 16.pantā noteiktajiem nosacījumiem, kas paredz atgūt izmaksāto bezdarbnieka pabalstu, un neviens no šiem nosacījumiem neatbilst
pieteicējas gadījumam.
Aģentūra norāda, ka bezdarbnieku un darba meklētāju reģistrācija, uzskaite, kā arī tiesību noteikšana uz personas atrašanos bezdarbnieka
statusā ir Nodarbinātības valsts aģentūras kompetence (Bezdarbnieku un darba meklētāju likuma 6.pants).
Aģentūra lūdza Nodarbinātības valsts aģentūrai pamatot tās pieņemto 2014.gada 2.janvāra lēmumu Nr.130930-371zaud1, ar kuru pieteicēja
zaudēja bezdarbnieka statusu. Aģentūrai tika sniegta atbilde, ka bezdarbnieka statuss pieteicējai tika noņemts, pamatojoties uz Rīgas rajona tiesas
2013.gada 20.decembra spriedumu, kā arī pieteicējas darba devēja 2013.gada 27.decembra rīkojumu Nr.PD-R-13/357 par viņas atjaunošanu darbā
saskaņā ar 2002.gada 29.novembra darba līguma Nr.390/2002 noteikumiem.
Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 12.panta pirmās daļas 11.punktā noteiktajam pieteicējai ir zudušas tiesības atrasties
bezdarbnieka statusā no 2013.gada 30.septembra kā personai, kura ir darba ņēmēja statusā.
[1.5] Ņemot vērā konstatēto, Aģentūra sākotnējo lēmumu uzskata par tiesisku un pamatotu.
[2] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu, kas pamatots ar šādiem argumentiem:
[2.1] Pieteicēja norāda, ka Aģentūra, pieņemot Lēmumu, nav ievērojusi likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.panta otrās daļas
un 16.1 panta noteikumus un kļūdaini interpretējusi minētā likuma normas, apzināti radot pieteicējai nelabvēlīgas sekas. Pirms Lēmuma pieņemšanas, nav
noskaidrots pieteicējas viedoklis, un iestāde nav iepazinusies ar tiesas nolēmumu par atjaunošanu darbā.
[2.2] Lietā nav strīda, ka pieteicēja bezdarbnieka statusu ir ieguvusi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktajā kārtībā, sniedzot
patiesu informāciju. Saskaņā ar Rīgas rajona tiesas spriedumu lietā Nr.C33470913 pieteicēja tika atjaunota darbā, jo tiesa darba devēja uzteikumu atzina
par prettiesisku un spēkā neesošu; spriedums daļā par atjaunošanu ir izpildāms nekavējoties. Pieteicēja norāda, ka tajā nav norādīts, ka pieteicējai būtu
jāatmaksā bezdarbnieka pabalsts, ko viņa saņēma piespiedu darba kavējuma laikā. Pirmās instances tiesa noraidījusi prasību par vidējās izpeļņas
piedziņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku.
[2.3] Pieteicēja, atsaucoties uz likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16. un 16.1 pantu, uzskata, ka viņas gadījumā par labu nav
piedzīta un izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu attiecīgajā bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periodā, līdz ar to nav piemērojams neviens
no gadījumiem par izmaksātā bezdarbnieka pabalsta atmaksāšanu un lēmums par pārmaksu ir nepamatots un atzīstams par spēkā neesošu.
[3] Iestāde rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka tas ir nepamatots un noraidāms, atsaucoties uz Lēmumā ietverto pamatojumu.
Papildus paskaidrots turpmāk minētais.
[3.1] Aģentūras Jēkabpils reģionālā nodaļa 2014.gada janvārī, salīdzinot bezdarbnieku pabalsta saņēmēju datu bāzi ar Valsts ieņēmumu dienesta
sniegto informāciju, konstatēja, ka pieteicēja no 2013.gada 27.decembra atrodas darba ņēmēja statusā VAS „Starptautiskā lidosta „Rīga””, savukārt
2014.gada februārī konstatēja, ka Nodarbinātības valsts aģentūra 2014.gada 2.janvārī pieņēmusi lēmumu Nr.130930-371zaud1, ar kuru pieteicēja
zaudējusi bezdarbnieka statusu 2013.gada 30.septembrī.
Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 13.panta otrā daļa paredz, ka darba devējs reģistrē katru darba ņēmēju Valsts ieņēmumu dienestā;
23.panta pirmā daļa nosaka, ka darba devējam ir pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un obligātajām
iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem un ziņas par darba ņēmējiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Šī panta trešā daļa nosaka, ka Valsts
ieņēmumu dienests sniedz ziņas Aģentūrai par darba ņēmējiem un obligātajām iemaksām.
Saskaņā ar izziņu par apdrošinātās personas iemaksām pieteicēja 2013.gada 27.septembrī ir pārtrauksi darba attiecības VAS „Starptautiskā
lidosta „Rīga”” (2013.gada 3.oktobra izziņa Nr.13/2190048), savukārt no 2013.gada 27.decembra viņa atkal ir darba attiecībās ar VAS „Starptautiskā
lidosta „Rīga”” (2014.gada 14.janvāra izziņa Nr.14/118366).
Tā kā pieteicēja ir zaudējusi bezdarbnieka statusu, tad Aģentūrai nebija pamata piešķirt un izmaksāt personai bezdarbnieka pabalstu.
[3.2] Aģentūra ir pamatoti noteikusi pieteicējai bezdarbnieka pabalsta pārmaksu un personai ir pienākums to atmaksāt valsts sociālās
apdrošināšanas nodarbinātības speciālajā budžetā arī gadījumā, ja ar tiesas spriedumu civillietā Nr.C33470913 no VAS „Starptautiskā lidosta „Rīga””
par labu personai tiks piedzīta un izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu attiecīgajā bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periodā.
[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve prasījumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā ietvertajiem argumentiem.
Iestādes pārstāve prasījumu neatzina, balstoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā ietverto pamatojumu.
Motīvu daļa
[5] Lietā ir izvērtējams jautājums, vai pieteicēja bija tiesīga saņemt bezdarbnieka pabalstu laika periodā no 2013.gada 30.septembra līdz
2013.gada 26.decembrim (turpmāk arī – strīdus periods) un vai iestādes rīcība ir tiesiska, atprasot pārmaksāto bezdarbnieka pabalstu par šo periodu.
[6] No lietas faktiskajiem apstākļiem konstatējams turpmāk minētais.
[6.1] Ar darba devēja 2013.gada 26.septembra rīkojumu ar pieteicēju 2013.gada 27.septembrī izbeigtas darba tiesiskās attiecības un izmaksāts
atlaišanas pabalsts trīs mēnešu vidējās izpeļņas apmērā.
[6.2] 2013.gada 30.septembrī pieteicēja ieguva bezdarbnieka statusu un ar Aģentūras reģionālās nodaļas 2013.gada 15.oktobra lēmumu
pieteicējai tika piešķirts bezdarbnieka pabalsts no 2013.gada 30.septembra līdz 2014.gada 29.jūnijam.
[6.3] Vienlaikus pieteicēja 2013.gada 30.septembrī cēlusi tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā
neesošu, atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu.
Ar Rīgas rajona tiesas 2013.gada 20.decembra spriedumu lietā Nr.C33470913 pieteicējas prasība apmierināta daļēji, atzīstot
darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu. Pieteicēja atjaunota darbā saskaņā ar 2002.gada 29.novembra darba līguma noteikumiem, šajā daļā
nosakot sprieduma nekavējošu izpildi. Noraidīta prasība daļā par vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada
28.septembra līdz 2013.gada 6.decembrim un par katru darba dienu līdz sprieduma izpildei.
Ar Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 26.maija spriedumu pieteicējas prasība noraidīta pilnībā.
[6.4] Ar darba devēja 2013.gada 27.decembra rīkojumu pieteicēja no 2013.gada 27.decembra atjaunota darbā saskaņā ar 2002.gada
29.novembra darba līguma noteikumiem.
[6.5] Ar Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmumu pieteicēja zaudējusi bezdarbnieka statusu no 2013.gada 30.septembra.
[6.6] Aģentūra, pamatojoties uz iepriekš norādīto Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmumu, konstatēja, ka pieteicējai par
laika periodu no 2013.gada 30.septembra līdz 2013.gada 31.decembrim ir radusies bezdarbnieka pabalsta pārmaksa, kuru pieprasīts atmaksāt.
[7] Nepamatoti izmaksāto bezdarbnieka pabalsta summu atgūšana vai izmaksātā bezdarbnieka pabalsta atmaksāšana
reglamentēta likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.pantā un 16.1 pantā ietvertajās tiesību normās. Minētās tiesību
normas noteic, ka: 1) Aģentūra lēmumu par personai piešķirtā bezdarbnieka pabalsta pārmaksu atgūšanu pieņem, lai atgūtu
summas, kas personai pārmaksātas pašas personas vainas dēļ, ja tā sniegusi nepatiesu vai nepilnīgu informāciju vai nav
paziņojusi par pārmaiņām, kuras ietekmē tiesības uz pabalstu; 2) ja Aģentūra konstatē, ka personai bezdarbnieka pabalsta
saņemšanas laikā ir bijis vai ir darba ņēmēja statuss un līdz ar to šī persona nepamatoti saņēmusi bezdarbnieka pabalstu
Aģentūra pieņem lēmumu par šajā periodā pārmaksātās bezdarbnieka pabalsta summas atgūšanu, pamatojoties uz Valsts
ieņēmumu dienesta informāciju par periodiem, kuros persona reģistrēta kā darba ņēmējs; vai 3) ja, izpildot attiecīgo tiesas
spriedumu, no darba devēja par labu personai tiek piedzīta un izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu attiecīgajā
bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periodā.
Aģentūras Lēmuma (saistībā ar sākotnējo lēmumu) pamatojumā nav ietvertas atsauces uz iepriekš norādītajām tiesību
normām, bet tas pamatots ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmajā daļā noteikto –, ka tiesības uz
bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem ir personām, kuras Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajā kārtībā ir ieguvušas
bezdarbnieka statusu, ir apdrošinātas bezdarba gadījumam saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” un kurām ir šajā likumā noteiktais
apdrošināšanas stāžs. Tā kā pieteicēja ar Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmumu zaudēja bezdarbnieka statusu ar
tā iegūšanas dienu, tad pieteicējai nebija tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu periodā, kurā pieteicēja neatrodas bezdarbnieka
statusā.
[8] Lietā konstatējams, ka pieteicējai bezdarbnieka pabalsts tika izmaksāts laikā no 2013.gada 30.septembra līdz 2013.gada
26.decembrim (lietas 36.lapa). Bezdarbnieka statusa iegūšanas un pabalsta saņemšanas laikā pieteicēja nebija reģistrēta kā darba
ņēmēja (lietas 54.lapa).
Tomēr pēc pieteicējas prasības izskatīšanas, ar Rīgas rajona tiesas 2013.gada 20.decembra spriedumu lietā Nr.C33470913
pieteicējas darba devēja darba līguma uzteikums atzīts par spēkā neesošu un pieteicēja tika atjaunota darbā, šajā daļā nosakot sprieduma nekavējošu
izpildi, savukārt prasība daļā par vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada 28.septembra līdz 2013.gada 6.decembrim
un par katru darba dienu līdz sprieduma izpildei noraidīta (tiesa motīvu daļā atzina, ka šāda prasība būtu apmierināma, bet tā kā pieteicējai ir izmaksāts
atlaišanas pabalsts, kas viņai, turpinoties darba tiesiskajām attiecībām, nepienākas, tad izmaksātā atlaišanas pabalsta summa ieskaitāma piedzenamajā
summā).
Minētajā civillietā ar apelācijas instances tiesas 2014.gada 26.maija spriedumu pieteicējas prasība noraidīta pilnībā,
vienlaikus konstatējot, ka tā kā Rīgas rajona tiesas spriedums bija jāizpilda nekavējoties un pieteicēja tika atjaunota darbā, tad
atlaišanas pabalsts ieskaitāms vidējās izpeļņas summā par darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada 28.septembra līdz
2013.gada 6.decembrim (saskaņā ar Tiesu informācijas sistēmas datiem Rīgas apgabaltiesas spriedums stājies spēkā 2014.gada
27.novembrī).
Pieteicējas darba devējs, izpildot Rīgas rajona tiesas 2013.gada 20.decembra spriedumu, 2013.gada 27.decembrī
pieteicēju atjaunoja darbā.
[9] No iepriekš konstatētā secināms, ka līdz ar sprieduma civillietā izpildi (pieteicējas atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas par darba piespiedu
kavējumu no 2013.gada 28.septembra līdz 2013.gada 6.decembrim atlīdzināšanu iepriekš izmaksātā atlaišanas pabalsta apmērā) ir mainījušies tie
faktiskie apstākļi, kas bija pamatā bezdarbnieka statusa piešķiršanai un bezdarbnieka pabalsta saņemšanai.
Proti, no Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkta, 12.panta pirmās daļas
11.punkta un trešās daļas un Administratīvā procesa likuma 65.panta pirmās daļas izriet, ka Nodarbinātības valsts aģentūrai, ja tā
konstatē, ka persona ar tiesas spriedumu atjaunota darbā, ir jāpieņem lēmums par bezdarbnieka statusa zaudēšanu, jo tiesības uz
bezdarbnieka statusu ir tikai tādai personai, kura nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo
apdrošināšanu”). Savukārt atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesības uz
bezdarbnieka pabalstu ir personām, kuras ir ieguvušas bezdarbnieka statusu.
Tādējādi viens no priekšnoteikumiem, lai personai rastos tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ir bezdarbnieka statuss.
Lietā nav strīds par to, ka Nodarbinātības valsts aģentūra ir kompetentā iestāde, kas izlemj jautājumus par personas
bezdarbnieka statusu, proti, šā statusa iegūšanu vai zaudēšanu, un ka Nodarbinātības valsts aģentūra, pieņemot lēmumu par
bezdarbnieka statusa piešķiršanu, sniedz Aģentūrai nepieciešamās ziņas bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai un izmaksai. Savukārt
Aģentūra likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktajā kārtībā veic pabalsta piešķiršanu un izmaksu.
Tātad, pastāvot šādiem apstākļiem, konstatējams, ka Aģentūra pieņēma Lēmumu uz tā pamata, ka ar Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada
2.janvāra lēmumu pieteicēja zaudēja iepriekš piešķirto bezdarbnieka statusu no 2013.gada 30.septembra. Tas ir, tā kā priekšnoteikums bezdarbnieka
pabalsta saņemšanai – bezdarbnieka statuss no tā iegūšanas brīža vairs nepastāv, ir pamats konstatēt bezdarbnieka pabalsta nepamatotu izmaksu.
[10] Tātad Nodarbinātības valsts aģentūrai, ņemot vērā tiesas sprieduma izpildi civillietā Nr.C33470913, bija tiesisks pamats
atzīt, ka pieteicēja zaudējusi bezdarbnieka statusu ar dienu, kad iestājies attiecīgais bezdarbnieka statusa zaudēšanas nosacījums (uzteikuma atzīšana
par spēkā neesošu un pieteicējas atjaunošana darbā).
Šos apstākļus pieteicēja nenoliedz, tomēr norāda, ka Aģentūrai nebija tiesiska pamata atprasīt atmaksāt pārmaksāto
bezdarbnieka pabalstu par laika periodu no 2013.gada 30.septembra līdz 2013.gada 31.decembrim, jo ar iepriekš minēto tiesas
spriedumu viņas labā no darba devēja netika piedzīta un izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu attiecīgajā bezdarbnieka pabalsta
saņemšanas periodā, kā arī nepastāv likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.panta trešajā daļā paredzētie nosacījumi pabalsta atgūšanai.
[11] Konkrētajā situācijā Aģentūra, piešķirot bezdarbnieka pabalstu vai pēc tam konstatējot tā pārmaksu, izmantoja Nodarbinātības valsts
aģentūras rīcībā esošo informāciju. Šādā situācijā Aģentūras Lēmumu ietekmēja Nodarbinātības valsts aģentūras rīcība jeb pieņemtie lēmumi attiecībā uz
pieteicēju. Kā jau tiesa iepriekš secināja, tad tiesību normas, kas reglamentē bezdarbnieka statusa jautājumus, attiecas uz personas un Nodarbinātības
valsts aģentūras attiecībām. Savukārt normas, kas reglamentē tiesības uz bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu vai tā pārmaksas atcelšanu, ir personas un
Aģentūras tiesisko attiecību pamatā. Proti, no tiesību viedokļa šie ir nošķirami jautājumi (prasījumi), jo minētajām iestādēm ir konkrēta kompetence.
Ir pilnīgi iespējams, ka pieteicējai nav iebildumu pret Nodarbinātības valsts aģentūras rīcību (2014.gada 2.janvāra lēmumu), bet tiek pārsūdzēta
Aģentūras rīcība, konstatējot un prasot atmaksāt pārmaksāto bezdarbnieka pabalstu.
Tomēr izskatāmās lietas ietvaros tiesai nav pamata izskatīt jautājumu par Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmuma
tiesiskumu, jo atbilstoši Administratīvā procesa likumā noteiktajai kārtībai pieteicēja šo lēmumu nav apstrīdējusi un nav vērsusies tiesā par tā tiesiskuma
izvērtējumu, tādējādi ar šo administratīvo aktu ir noslēdzies administratīvās process pēc būtības iestādē (par bezdarbnieka statusu). Līdz ar to
Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmums ir spēkā. Ja nav iestādes vai tiesas konstatējuma par to, ka iestādes lēmums
(administratīvais akts) ir prettiesisks, situācija ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Tas izriet no tiesiskās noteiktības principa.
Tiesas vērtējumam nevar tikt nodoti arī pieteicējas un viņas pārstāves argumenti saistībā ar civillietā Nr.C33470913 izspriesto jautājumu par
pieteicējas un viņas darba devēja strīdu, jo faktisko apstākļu pārvērtēšana saistībā ar pieteicējas darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar darba devēju nav
administratīvo tiesu kompetencē.
Tāpat tiesa norāda uz to, ka valsts pārvaldes iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām un tai nav tiesību pieņemt privātpersonai labvēlīgāku lēmumu
nekā to ļauj tiesību normas. Proti, jebkurai iestādei un personai ir saistošs tiesas spriedums, kurš ir stājies likumīgā spēkā vai tiek noteikta tā nekavējoša
izpilde, un ja attiecīgā kompetentā iestāde ir konstatējusi, ka pieteicējai nav tiesības saglabāt bezdarbnieka statusu, ja ir konstatēti kritēriji, kas noteic
bezdarbnieka statusa zaudēšanu, tādējādi iestāde ir rīkojusies tiesiski un pamatoti, jo ir ievērojusi tiesas sprieduma nosacījumu.
Izskatāmajā gadījumā gan administratīvā procesa dalībniekiem, gan tiesai, izskatot prasījumu par Lēmuma tiesiskumu, jāņem vērā spēkā esošs
noregulējums jautājumā par pieteicējas bezdarbnieka statusa esību vai tā neesību.
Kā izriet no šīs lietas apstākļiem, tad Aģentūra konstatēja bezdarbnieka pabalsta pārmaksu, jo sākotnējā lēmuma un
Lēmuma pieņemšanas laikā Nodarbinātības valsts aģentūras 2014.gada 2.janvāra lēmums nebija ne apstrīdēts, ne pārsūdzēts,
tātad uzskatāms par spēkā esošu. Tātad, kā redzams no Lēmuma, tā pamatojums saistīts ar apstākli, ka pieteicēja ir zaudējusi
bezdarbnieka statusu no tā iegūšanas dienas.
[12] Papildus iepriekš konstatētajam, tiesa norāda, ka, pieņemot lēmumu, ar kuru pieteicējai tiek prasīts atmaksāt bezdarbnieka pabalsta
pārmaksu, pēc būtības tiek no jauna uzsākts administratīvais process un atcelts iepriekš izdotais pieteicējai labvēlīgais lēmums par pabalsta piešķiršanu.
Lietā nav strīda, ka pabalsta izmaksas laikā lēmums par tā piešķiršanu bija tiesisks. Līdz ar to uz lēmumu par pārmaksas atprasīšanu ir attiecināmi
Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 1.punkta noteikumi par labvēlīga tiesiska administratīvā akta atcelšanu.
Šajā gadījumā pieteicējai labvēlīga administratīvā akta atcelšanu paredz gan likuma „Par apdrošināšanu bezdarba
gadījumam” 16.1pants, gan Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktā noteiktais (adresātam labvēlīgu tiesisku
administratīvo aktu var atcelt, ja ir mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu šādu
administratīvo aktu neizdot, un administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses).
Kā jau tiesa iepriekš konstatēja, ar tiesas spriedumu atjaunojot pieteicēju darbā un atzīstot, ka viņai nebija tiesību uz atlaišanas pabalstu, kas tika
pielīdzināts piedzenamajai atlīdzībai par darba piespiedu kavējumu (tātad pieteicēja saņēma darba ienākumus), mainījās lietas faktiskie apstākļi. Proti,
pieteicēja ne tikai ir zaudējusi bezdarbnieka statusu no tā iegūšanas brīža, bet arī par periodu, kad viņa saņēma bezdarbnieka pabalstu, vienlaikus
saņēmusi arī atlīdzību par darbu (darba samaksu) darba piespiedu kavējuma laikā. Tas izriet no Rīgas rajona tiesas sprieduma teksta – ka pieteicējai
vidējā izpeļņa (atlīdzība par darbu) par piespiedu darba kavējuma laiku no 2013.gada 28.septembra līdz 2013.gada 26.decembrim, kad pieteicējai tika
izmaksāts arī bezdarbnieka pabalsts (no 2013.gada 30.septembra līdz 2013.gada 26.decembrim), jau ir izmaksāta atlaišanas pabalsta apmērā.
Ievērojot minēto, tiesa secina, ka Aģentūra pamatoti aprēķināja pieteicējai bezdarbnieka pabalsta pārmaksu par periodu, kad pieteicējai nebija
bezdarbnieka statusa un turklāt pieteicēja guvusi ienākumus kā darba ņēmēja atlīdzības par darba piespiedu kavējumu veidā.
[13] Tiesu praksē vairākkārt atzīts, ka, ievērojot valsts sociālās drošības sistēmas, kuras ietvaros paredzēts valsts atbalsts personām arī bezdarba
gadījumā, būtību, nav pieļaujama situācija, kad persona par vienu periodu saņem gan bezdarbnieka pabalstu, gan atlīdzību par darba piespiedu kavējumu,
kas pielīdzināma samaksai par darbu. Tāpēc ir pamatota prasība atmaksāt valstij izmaksātā bezdarbnieka pabalsta summu gadījumā, ja personai
atjaunots darba ņēmēja statuss un persona saņēmusi atlīdzību par darba piespiedu kavējumu.
[14] Pastāvot iepriekš minētiem apstākļiem, atzīstams, ka Aģentūra pamatoti lēmusi par pārmaksāta bezdarbnieka pabalsta
atprasīšanu, jo lietas faktiskie apstākļi atbilst arī likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.1 pantā paredzētajam
gadījumam, kad Aģentūrai ir pienākums pieņemt lēmumu par pārmaksātās bezdarbnieka pabalsta summas atgūšanu.
Izskatāmajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka pabalsta izmaksas laikā pieteicēja bija tiesīga saņemt
bezdarbnieka pabalstu, jo likumdevēja mērķis, iekļaujot likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.1 pantu, bija noteikt
viennozīmīgu un tiešu risinājumu, kā panākt bezdarbnieka pabalsta atmaksu gadījumā, ja persona par vienu un to pašu periodu ir
saņēmusi gan darba ienākumus (atlīdzību par piespiedu darba kavējumu), gan kompensāciju par darba ienākumu zaudēšanu
(bezdarbnieka pabalstu) (sk. likumprojekta anotāciju:http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/82125FCD8201EF61C225736E0038DDEC?
OpenDocument).
Tāpat lietā nav nozīmes faktam, ka pieteicēja strīdus periodā (bezdarbnieka pabalsta izmaksas laikā) nav guvusi citus
ienākumus kā darba ņēmēja un ka darba devējs saskaņā ar tiesas spriedumu civillietā nav precizējis pieteicējas darba ienākumus un
obligātās iemaksas par iepriekšējiem pārskata mēnešiem (par darba piespiedu kavējuma laiku). Minētais nav pamats uzskatīt, ka pieteicēja strīdus
periodā nav uzskatāma par darba ņēmēju likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē.
[15] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka, mainoties faktiskajiem apstākļiem, pieteicējai zaudējot bezdarbnieka statusu, pieteicēja
nevarēja saņemt bezdarbnieka pabalstu no 2013.gada 30.septembra. Proti, pieteicējas gadījumā no 2013.gada 30.septembra neizpildās likuma „Par
apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmā daļas nosacījums par to, ka bezdarbnieka pabalstu var saņemt persona, kura ir ieguvusi
bezdarbnieka statusu. Konstatētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos secināms, ka par periodu no 2013.gada 30.septembra līdz 26.decembrim
bezdarbnieka pabalsts pieteicējai izmaksāts nepamatoti.
Tādējādi ir pamats atzīt, ka Aģentūras Lēmums ir balstīts uz patiesiem apstākļiem, kas pieņemts, pamatojoties uz Nodarbinātības valsts aģentūras
2014.gada 2.janvāra lēmumu. Līdz ar to Lēmums ir tiesisks un nav pamata tā atcelšanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
Noraidīt /pers. D/ pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktora pienākumu izpildītāja 2014.gada 3.aprīļa lēmuma Nr.09-
7/2549 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.
Tiesnese (personiskais paraksts) S.Ozola