Tenant eviction claim partially allowed; court orders entry but dismisses damages due to lack of causation.

Lietas Nr. C32266415

Lietas arhīva Nr. C-0861-16/4

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2016.gada 6.jūnijā

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese D.Kantsone

ar tiesas sēdes sekretāri A.Šuplinsku,

piedaloties prasītājai /pers. A/, zvērinātam advokātam Valsts amatpersona, atbildētājam /pers. B/, atbildētāja pārstāvim /pers. C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ un /pers. D/ par ievietošanu dzīvojamā telpā, zaudējumu atlīdzības un morālā

kaitējuma kompensācijas piedziņu un /pers. B/ pretprasībā par īres līguma projekta tiesisko seku atzīšanu par spēkā neesošām.

Aprakstošā daļa

/pers. A/ (turpmāk - prasītāja) 2015.gada 22.maijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā cēlusi prasību pret /pers. B/, bet 2016.gada 14.janvārī iesniegusi

prasības pieteikuma papildinājumus pret /pers. B/ un /pers. D/. Prasītāja, pamatojoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” l., 2., 3., 4., 5., 6., 8.pantu, 40.panta

pirmo daļu, 50.pantu, Civillikuma 1.,1415., 1587., 1635., 1770., 1771., 1772., 1779., 1786., 2131., 2134.pantu, lūdz tiesu:

1) uzlikt par pienākumu /pers. D/ ievietot prasītāju dzīvojamā telpā /adrese/;

2) piedzīt no atbildētāja /pers. B/ par labu prasītājai EUR 4268,62 par morālo kaitējumu un EUR 447,69 par nodarīto mantisko zaudējumu, kopā

4716,31;

3) piedzīt no atbildētājas /pers. D/ par labu prasītājai EUR 575,28 par nodarīto mantisko zaudējumu.

Prasības pieteikumā un papildinājumos prasītāja norāda, ka 1999.gada 29.oktobrī prasītāja noslēgusi dzīvojamās telpas īres līgumu, saskaņā ar kuru

prasītājai lietošanā līdz 2098.gadam tika nodots dzīvoklis Nr./adrese/, ar kopējo platību 71,06 kv.m. Īres līgumu dzīvokļa īpašnieces /pers. E/ vārdā parakstīja

īpašnieces aizgādnis /pers. F/. /pers. G/ nāves izīrēto īpašumu līdzīgās daļās mantoja /pers. H/ un /pers. I/, bet viņu pilnvarotā persona un pārvaldnieks

turpināja būt /pers. F/.

Prasītāja 2015.gada 17.martā saņēmusi zvanu, ka viņas dzīvoklī laužas trīs vīrieši. Pie dzīvokļa durvīm prasītāja sastapusi divus nepazīstamus vīriešus.

Prasītāja konstatējusi, ka ir nomainīta durvju atslēga, bet uz lūgumu atvērt durvis vīrieši atteicās tās atslēgt, tāpēc prasītāja bijusi spiesta izsaukt policiju. Arī uz

policijas lūgumu atslēgt durvis sākotnēji vīrieši atteicās to darīt. Prasītāja dzīvoklī tikusi tikai pēc prokurora rīkojuma. Kad policijas darbinieki aizbrauca, abi

minētie vīrieši palika dzīvoklī un draudēja, ka prasītāja tāpat tur nepaliks dzīvot. Kad prasītāja izgājusi no dzīvokļa, vīrieši atkal aizslēdza dzīvokļa durvis un

aizgāja, atstādami viņu gaitenī. Prasītāja atkārtoti izsaukusi policiju. Policijas klātbūtnē prasītāja dzīvoklī iekļuvusi pa logu. Pēc kāda laika dzīvoklī ieradās arī

iepriekš minētie divi vīrieši un atkal sāka viņai draudēt un ņirgāties. Viens no viņiem palicis visu nakti. Otrā rītā ieradās otrs cilvēks, kurš atkal nomainīja

dzīvoklim atslēgas. Prasītāja norāda, ka nedēļu bijusi spiesta nodzīvot vienā telpā ar vienu no vīriešiem, turklāt viņai nebija ne signalizācijas koda, ne ārdurvju

atslēgas. 2015.gada 25.martā dzīvokļa durvju atslēga atkal tika nomainīta, un no šīs dienas prasītāja vispār netikusi dzīvoklī. Tajā palikušas viņas mantas. Bet,

kad ar policijas palīdzību kārtējo reizi izdevās iekļūt dzīvoklī, prasītāja konstatējusi, ka viņai ir pazudusi mape ar dokumentiem, kā arī nauda.

Tā kā pretlikumīgā kārtā prasītājai tika liegtas tiesības lietot īrēto dzīvojamo telpu, prasītāja vērsusies policijā. Pamatojoties uz viņas iesniegumu, Rīgas

reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirknī 2015.gada 17.martā uzsākts kriminālprocess.

No ierakstiem zemesgrāmatā prasītāja noskaidrojusi, ka saskaņā ar 2014.gada 11.decembra pirkuma līgumu īpašumtiesības uz strīdus dzīvokli ieguvis

atbildētājs /pers. B/. Pretēji likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantam, kas paredz, ka jaunajam īpašniekam ir saistošs iepriekš noslēgtais īres līgums, /pers. B/

liedza prasītājai lietot dzīvojamo telpu, tādā veidā nodarot mantisku zaudējumu, kā arī prasītājai sakarā ar patvarīgu izlikšanu no dzīvokļa nodarīts morāls

kaitējums.

Savukārt 2015.gada 12.augustā īpašumtiesības uz dzīvokli nostiprinātas /pers. D/. Arī viņa liegusi prasītājai lietot viņai izīrēto dzīvojamo telpu, tādējādi

nodarot mantisku zaudējumu prasītājai.

Prasītāja norāda, ka viņai ar nekustamā īpašnieka pārvaldnieku /pers. F/ bija izveidojušās sliktas attiecības, un viņš neslēpa savu vēlmi izlikt prasītāju no

dzīvokļa. Ne /pers. F/, ne /pers. B/ neinformēja prasītāju par to, ka ir mainījies viņas izīrētā dzīvokļa īpašnieks, turklāt /pers. B/ iegādājās prasītājai izīrēto

dzīvokli, to pat neapskatījis. 2015.gada martā /pers. B/ norīkotas personas iekļuva dzīvoklī, to uzlaužot, un viņus nepārsteidza tas, ka dzīvoklī atrodams mantas

un dzīvnieki. Prasītāja uzskata, ka /pers. B/ bija zināms, ka viņš iegādājas dzīvokli, kurā dzīvo īrnieks un apzināti rīkojās tā, lai patvarīgi izstumtu prasītāju no

viņas lietošanā esošās dzīvojamās platības.

Prasītājai nodarītie mantiskie zaudējumi radušies sakarā ar to, ka viņa bija spiesta īrēt citu dzīvokli /adrese A/ ar īres maksu EUR 120 mēnesī un

drošības naudu EUR 120. Tā kā īres maksa par dzīvokli /adrese B/ ir tikai EUR 44,76 mēnesī, tad starpība starp īres maksām par laika periodu no 2015.gada

1.aprīļa līdz 2015.gada 11.augustam ir EUR 327,69. Minēto summu, kā arī papildus drošības naudu EUR 120 apmērā, prasītāja vēlas piedzīt no atbildētāja

/pers. B/ kā nodarītā mantiskā zaudējuma atlīdzību.

Savukārt par laika periodu no 2015.gada 12.augusta (kad reģistrētās /pers. D/ īpašumtiesības uz dzīvokli /adrese B/) līdz 2016.gada 31.martam

zaudējumu atlīdzība īres maksas starpības apmērā EUR 575,28 piedzenama no /pers. D/.

Prasītāja līdz prasības celšanai tiesā ir rakstiski griezusies gan pie /pers. B/, gan /pers. D/, taču bez rezultāta.

Papildus prasītāja vēlas piedzīt morālā kaitējuma kompensāciju no /pers. K/ 4268,62 apmērā, jo viņa prettiesisko darbību rezultātā, patvarīgi izliekot

prasītāju no dzīvokļa un iznesot prasītājas mantas, prasītājai nodarīts smags morāls kaitējums. Kompensācijas apmēru prasītāja novērtējusi, vadoties pēc

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešās daļas.

Atbildētājs/pers. L/ 2015.gada 8.jūnijā iesniedzis tiesā paskaidrojumus un pretprasības pieteikumu. Atbildētājs, pamatojoties uz Civillikuma 1., 285.,

291., 1415., 1592.pantu, lūdz tiesu atzīt par spēkā neesošām no 1999.gada 29.oktobrī starp prasītāju un /pers. E/, kuras vārdā rīkojies aizgādnis /pers. F/,

taisītā īres līguma projekta tiesiskās sekas.

Atbildētājs uzskata, ka prasības pieteikumam pievienotie dokumenti satur viltojuma pazīmes.

Atbildētājs norāda, ka 2014.gada 11.decembrī viņš ieguvis īpašumā nekustamo īpašumu - dzīvokli Nr.7, kas atrodas /adrese/. 2014. gada 17.martā

dzīvoklī ieradās /pers. A/ un izraisīja civiltiesisku strīdu, apgalvojot, ka arī viņai ir īres tiesības uz dzīvokli, un izsauca Valsts policiju. Prasītāja apgalvoja, ka īrē

dzīvokli kopš 1999.gada. Ne policijai, ne atbildētājam īres līgums vai cits tiesību lietot dzīvokli apliecinošs dokuments netika uzrādīts. Tātad atbildētājs par

civiltiesiska strīda esamību uzzināja tikai 2015.gada 17.martā, tas ir, pēc prasītājas vēršanās Valsts policijā.

Atbildētājs, izpētot ierakstus zemesgrāmatā, noskaidrojis, ka 1999.gada 29.oktobrī starp prasītāju un tā brīža dzīvokļa īpašnieci /pers. E/, kuras vārdā,

pamatojoties uz Ventspils bāriņtiesas 1998.gada 7.maija lēmumu lietā Nr.7-2-2, rīkojās aizgādnis /pers. F/, tika sagatavots līguma projekts uz aizgādņa

pilnvaru termiņu 2000.gada 30.oktobri, kurš saskaņā ar „Par bāriņtiesām un pagasttiesām” bija jāiesniedz apstiprināšanai bāriņtiesā. Līgums tā arī līdz galam

netika noslēgts, jo neguva bāriņtiesas piekrišanu, taču prasītāja, ar viltu iegūstot vienu no līguma projekta kopijas variantiem, patvarīgi un slepus iemitinājās

dzīvoklī.

2007.gada 3.janvārī Rīgas bāriņtiesa atklātā tiesas sēdē, piedaloties prasītājai un tā brīža dzīvokļa īpašnieces /pers. E/ aizgādnei /pers. M/, taisījusi

Lēmumu Nr. 1-6/24, kurā konstatējusi, ka rīcības nespējīgās /pers. E/ aizgādnim /pers. F/ bija jāvēršas Ventspils bāriņtiesā ar lūgumu atļaut slēgt īres līgumus

ar nekustamā īpašuma /adrese C/, iedzīvotājiem. Lēmums Nr.1-6/24 stājies spēkā un nav pārsūdzēts.

2007.gada 15.oktobrī zvērināta notāre Monika Laiviņa-Laiviniece ir taisījusi 2007.gada 27.februārī mirušās /pers. E/ mantojuma apliecību. Mantojuma

apliecībā nav minēta jebkāda prasītājas tiesiska attiecība ar mantojuma atstājēju, kā arī mantojuma lietā nav iesniegti līgumi vai kreditora pretenzijas no

prasītājas.

Par to, ka rīcība ar dzīvokli uz īres līguma projekta rakstīšanas brīdi bija apgrūtināta ar ierobežojumiem, prasītāja varēja pārliecināties, jo stājās juridiskās

attiecībās nevis ar pašu dzīvokļa īpašnieku, bet ar tā aizgādni. Aizgādnim darījuma akti bija jāsaskaņo bāriņtiesā, atbilstoši likuma “Par bāriņtiesām un

pagasttiesām” 35.pantu un Civillikuma 291.pantu. Līdz ar to prasītājai vajadzēja pārliecināties par likuma ierobežojumiem attiecībā uz darījumiem ar

aizgādniecībā esošu īpašumu. Tā kā bāriņtiesas saskaņojums nav saņemts, tad prasītājai bija jāzina, ka viņas rīcībā esošais īres līguma projekts nav tiesiskā un

atļautā kārtā noslēgts darījums un līdz ar to nav spēkā.

Atbildētājs uzskata, ka 1999.gada 29.oktobra īres līguma projekts radītās sekas pārkāpj Civillikuma 1.pantā ietverto labas ticības principu, jo, prasītājai

nesaņemot bāriņtiesas atļauju, ar viltu ir apzināti un prettiesiski ignorētas aizgādnībā esošās personas pamatotās intereses. Šāda rīcība nevar tik atzīta par

tiesisku un labas ticības principam atbilstošu. Šāda rīcība ir ne vien pretēja labas ticības principam, bet arī pretēja labiem tikumiem un līdz ar to pamatoti

atzīstams, ka 1999.gada 29.oktobra īres līguma projekts, ir spēkā neesošs no tā noslēgšanas brīža, un tas nav saistošs atbildētājam.

Prasītāja 2015.gada 8.jūlijā iesniegusi tiesā paskaidrojumu par pretprasību, norādot, ka tā ir nepamatota. Prasītāja norāda, ka atbildētāja šaubas par

tiesā iesniegtajiem dokumentiem ir bez pamata, jo Augstākās tiesas Civillietu palātas izsniegto dokumentu kopijas ir cauršūtas un apliecinātas ar tiesas

kancelejas zīmogu dokumentu aizmugurē. Lietas materiāliem pievienoti tiesas spriedumu oriģināli, datēti ar 2015.gada 24.martu un 2015.gada 28.maiju, tātad

pēc tam, kad /pers. B/ cilvēki /pers. N/ un /pers. C/ veica ielaušanos prasītājas īrētajā dzīvoklī un nozaga visus tajā esošos dokumentus un to kopijas, tajā

skaitā arī īres līgumu un vienošanos pie tā. Uz abiem šiem dokumentiem ir notāra zīmogs un paraksts, un tie ir iereģistrēti notāra biroja arhīvā. Bez tam, kā

skaidri redzams no iesniegtajiem tiesas spriedumiem, iepriekšējie īpašnieki īres līgumu kā tādu akceptēja, lai gan pastāvēja strīds par līgumā ietverto

pienākumu izpildi.

No 2014.gada 11 .decembrī noslēgtā pirkuma līguma redzams, ka pircējs, tātad /pers. B/, saskaņā ar līguma 1.1 punktu pērk nekustamo īpašumu, kas

sastāv no /adrese/ .... “pilnā tā sastāvā ar visiem piederumiem, īres līgumiem, tiesībām un pienākumiem tādā stāvoklī un kārtībā, kādā tas pašlaik atrodas

dabā.”

Prasītājas ieskatā, ja atbildētājs /pers. B/ uzskata, ka ar īres līgumu kaut kas nav kārtībā, tad ar pretenzijām viņam būtu jāgriežas pie pārdevēja /pers.

F/, kurš bija bāriņtiesas pakļautībā un kuram bija jādomā par atļauju sagādāšanu. Prasītājai tika piedāvāts īrēt šo dzīvokli, turklāt pieprasot par īres tiesībām

tam laikam visai ievērojamu summu 2800 Ls ( 70% no tā brīža šā dzīvokļa pārdošanas cenas), un viņa tam piekritusi. Tātad, ja gadījumā izrādās, ka šī atļauja

bijusi vajadzīga, tādā gadījumā saskaņā ar pirkuma līgumu un vienošanos /pers. B/ ir pienākums atgriezt prasītājas iemaksāto drošības naudu, ņemot vērā

inflāciju nekustamā īpašuma tirgū.

/pers. B/ apgalvojums, ka prasītāja šajā dzīvoklī esot iemitinājusies slepus, neiztur nekādu kritiku, jo Ventspils bāriņtiesā lietas materiālos ir

atrodama gan īres līguma kopija, gan vienošanās par rokasnaudu, gan arī /pers. F/ iesniegums par šīs summas saņemšanu. No tā izriet fakts, ka Ventspils

bāriņtiesa bija informēta par īres attiecībām. Vēl vairāk, tā nekādus iebildumus netika cēlusi, nedz piedāvājusi atgriezt iemaksāto rokas naudu, tātad, no

bāriņtiesas puses faktiski šis līgums ir ticis akceptēts.

Prasītāja uzskata, ka bāriņtiesas piekrišana nemaz arī nebija nepieciešama, jo Bāriņtiesu likuma 41.panta otrās daļas 4.punkts nosaka, ka bāriņtiesa lemj

par rīcībnespējīgai personai piederoša nekustamā īpašuma atsavināšanas, ieķīlāšanas vai apgrūtināšanas ar citām lietu tiesībām lietderīgumu. Šajā gadījumā

/pers. E/ īpašums netika nedz ieķīlāts, nedz atsavināts, nedz arī apgrūtināts ar lietu tiesībām. Tas joprojām palika viņas īpašumā, pēc viņas nāves pārgāja

mantojumā un vēlāk tika pārdots. Kā redzams, īres līgums nebija šķērslis īpašnieka iespējām ar īpašumu rīkoties pēc saviem ieskatiem. Bez tam, īres līgums ir

saistību tiesības, nevis lietu tiesības. Lieta ( dzīvoklis) ir tikai saistību tiesību priekšmets. Dzīvojamās telpas līgums ir saistību nodibinošs dokuments, taču

nenodibina lietu tiesību un nerada liettiesisku apgrūtinājumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta trešo daļu pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā lietas dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji, nav tiesīgi

citā procesā apstrīdēt tiesas nodibinātos faktus. Kā redzams no 2012. gada 18.janvāra sprieduma, kurš ir stājies spēkā 2012.gada 3.martā, tiesa ir atzinusi:

“Tiesa atzīst, ka prasītājai attiecībā pret bojāto dzīvokļa īpašumu ir īrnieces, tātad lietotājas statuss”. Tātad, tiesa jau ir atzinusi īres attiecības kā likumīgas ar

visām no tā izrietošām tiesībām. /pers. B/, kā iepriekšējo lietas dalībnieku tiesību pārņēmējs, nav tiesīgs apstrīdēt šo tiesas nodibināto faktu.

Tiesas sēdē prasītāja /pers. A/ prasību uzturēja, pamatojoties uz prasības pieteikumā minētajiem argumentiem, bet pretprasību neatzina. Papildus

norādīja, ka Ventspils bāriņtiesa bija lietas kursā par noslēgto īres līgumu, un pēc /pers. E/ nāves nākamās īpašnieces Strautas arī nekādas pretenzijas necēla.

Līdz ar to pretprasība neiztur kritiku. Lūdza piedzīt tiesāšanās izdevumus no katra atbildētāja atsevišķi, atbilstoši iesniegtajiem samaksu apliecinošajiem

dokumentiem.

Zvērināts advokāts K.Ielejs tiesas sēdē norādīja, ka īres līguma esamība ir konstatēta ar Augstākās tiesas spriedumu. Atbildētāja/pers. L/ nolīgtu

personu darbību rezultātā prasītājai radīts morālais kaitējums. Ir pārkāpta mājokļa neaizskaramība. Papildus ir radušies zaudējumu par mantām, kas bija

dzīvoklī, taču par to nav pierādījumu.

Atbildētājs/pers. L/ un viņa pārstāvis /pers. C/ tiesas sēdē uzturēja pretprasību, savukārt prasību neatzina. Paskaidroja, ka /pers. F/ kā pagaidu

aizgādnis nebija tiesīgs noslēgt īres līgumu uz ilgāku termiņu. Līgums bija jāsaskaņo bāriņtiesā un jāapstiprina tiesā, tas netika izdarīts. Atbildētājs rīkojies labā

ticībā, viņš nevar atbildēt par citu personu slēgtiem līgumiem. Zemesgrāmatā nekādi apgrūtinājumi nav reģistrēti. Pirkuma līgumam bija standarta forma,

dzīvokli atbildētājs iegādājās neapskatot. Šobrīd viņš dzīvokli ir atsavinājis tālāk.

Atbildētāja uz tiesas sēdi nebija ieradusies, par celto prasību un tiesas sēdi viņai paziņots.

Motīvu daļa

Tiesas, noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi un izvērtējusi rakstveida pierādījumus, atzīst, ka prasība ir pamatota un

apmierināma daļēji, savukārt pretprasība nav pamatota un ir noraidāma.

No lietas materiālos esošās īres līguma kopijas redzams, ka 1999.gada 29.oktobrī starp prasītāju /pers. A/ kā īrnieci un dzīvokļa /adrese D/ īpašnieci

/pers. E/, kuras vārdā rīkojās aizgādnis /pers. F/, noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, saskaņā ar kuru prasītājai lietošanā nodots dzīvoklis Nr./adrese/, ar

kopējo platību 71,06 kv.m, vienojoties par īres maksu LVL 17 ik mēnesi. Īres līguma termiņš ir līdz 2098.gadam. Līdzēju paraksti ap liecināti pie zvērināta

notāra.

Saskaņā ar ierakstiem zemesgrāmatā, kopš 2009.gada 23.septembra īpašuma tiesības uz strīdus dzīvokli /adrese B/ nostiprinātas /pers. H/ un /pers. I/,

katrai uz 1/2 domājamo daļu no dzīvokļa īpašuma.

Kopš 2014.gada 22.decembra īpašuma tiesības uz strīdus dzīvokli nostiprinātas /pers. B/.

Kopš 2015.gada 12.augusta īpašuma tiesības uz strīdus dzīvokli nostiprinātas /pers. D/.

Kā redzams no lietas materiāliem, ar Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 18.janvāra spriedumu lietā Nr.C40109609, izskatot

apelācijas kārtībā /pers. A/ prasību pret /pers. H/ un /pers. I/ par zaudējumu piedziņu, pienākuma uzlikšanu veikt noteiktas darbības, /pers. F/ par morālā

kaitējuma atlīdzināšanu, tiesa konstatējusi, ka kopš 1999.gada 29.oktobra /pers. A/ ir strīdus dzīvokļa īrniece, un atbildētājām /pers. H/ un /pers. I/ šis īres

līgums ir saistošs. Spriedums ir stājies likumīgā spēkā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta trešo daļu pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā lietas dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji nav tiesīgi

citā procesā apstrīdēt tiesas nodibinātos faktus, kā arī no jauna celt tiesā prasību par to pašu priekšmetu uz tā paša pamata, izņemot šajā likumā noteiktos

gadījumus.

Līdz ar to tiesa atzīst par pierādītu prasības pieteikumā minēto faktu par to, ka 1999.gada 29.oktobrī prasītāja /pers. A/ kā īrniece un dzīvokļa /adrese

D/ īpašniece /pers. E/, kuras vārdā rīkojies aizgādnis /pers. F/, noslēguši dzīvojamās telpas īres līgumu par dzīvokli Nr./adrese/, kā arī faktu, ka dzīvokļa

nākamajām īpašniecēm /pers. I/ un /pers. H/ šis līgums bija saistošs.

Atbilstoši Civilprocesa 203.panta trešajai daļai atbildētājs /pers. B/ nav tiesīgs apstrīdēt tiesas nodibināto faktu par īres līguma pastāvēšanu. Līdz ar to

/pers. B/ pretprasība, ar kuru viņš apstrīdējis šo īres līgumu, nodēvējot to par līguma projektu, ir pilnībā noraidāma. /pers. R/ argumenti par līguma formas

trūkumiem, tiesas ieskatā, nav pamatoti, ņemot vērā, ka īres līgums ir ilgstoši ticis izpildīts gan no līdzēju, gan no nākamo īpašnieku puses.

Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam

īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka 1999.gada 29.oktobra dzīvojamās telpas īres līgums bija saistošs dzīvokļa jaunajam īpašniekam /pers. B/, kā arī

šobrīd ir saistošs dzīvokļa tagadējai īpašniecei /pers. D/, līdz ar to viņai ir saistoša īres līgumā ietvertā saistība nodot dzīvokli /adrese D/ prasītājas /pers. A/

lietošanā.

Pie šādiem apstākļiem prasība daļā par pienākuma uzlikšanu ievietot prasītāju dzīvoklī ir apmierināma, uzliekot par pienākumu /pers. D/ ievietot /pers.

A/ dzīvojamā telpā Rīgā, /adrese/.

Kā redzams no lietas materiāliem, 2015.gada 1.aprīlī starp prasītāju /pers. A/ kā īrnieci un /pers. S/ noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums par dzīvokli

/adrese A/. Puses vienojušās par īres maksu EUR 120 mēnesī.

Kā izriet no prasības pieteikuma papildinājumiem, prasītāja bija spiesta noslēgt šo īres līgumu, jo viņai bija liegta iespējas lietot dzīvokli /adrese B/.

Civillikuma 1779.pants noteic, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

Mūsdienu tiesību teorijā atzīts, ka zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaicīgi pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1)

nodarītāja prettiesiska rīcība; 2) zaudējumu esamība; 3) cēloniskais sakars (K.Torgāns. Saistību tiesības I daļa. Rīga, 2008., lpp.269.).

Ņemot vērā, ka atbildētāju rīcības dēļ, prettiesiski liedzot prasītājai lietot dzīvokli /adrese B/, viņai radies mantas samazinājums starpības apmērā starp

dzīvokļa /adrese A/ un dzīvokļa /adrese/ īres maksu, tiesa uzskata, ka ir pamatota un apmierināma prasība daļā par zaudējumu atlīdzības piedziņu no /pers.

D/ par labu /pers. U/ 575,28 apmērā par laika periodu 2015.gada 12.augusta līdz 2016.gada 31.martam, un no /pers. K/ 327,69 apmērā par laika periodu no

2015.gada 1.aprīļa līdz 2015.gada 11.augustam (atbilstoši atbildētāju īpašumtiesību uz strīdus dzīvokli reģistrācijai zemesgrāmatā).

Savukārt nav pamata papildus piedzīt no /pers. B/ drošības naudu EUR 120 apmērā, jo saskaņā ar 2015.gada 1.aprīļa īres līguma nosacījumiem,

prasītāja iemaksāto drošības naudu var atgūt, iemaksājot to kā īres maksu vai maksu par komunālajiem pakalpojumiem par pēdējo mēnesi (līguma

3.6.punkts). Līdz ar to šajā daļā prasītājas celtā prasība ir noraidāma kā nepamatota.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī

morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai

nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību,

dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais

kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

No minētā izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzības prasības apmierināšanai ir nepieciešami vairāki priekšnoteikumi: 1) personas prettiesiska rīcība;

2) vaina; 3) cietušā morālās un fiziskās ciešanas un tā smagums, kā arī 4) cēloniskais sakars starp prettiesisku rīcību un radītām morālām ciešanām.

Atbilstoši Civillikuma 1635.panta trešajai daļai, morālais kaitējums ir jāpierāda prasītājai.

Izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu no /pers. Z//pers. A0/ prasība ir noraidāma kā

nepierādīta, jo, lai gan no lietas apstākļiem izriet, ka starp pusēm pastāv civiltiesisks strīds par prasītājas tiesībām lietot strīdus dzīvokli, tomēr lietā nav gūti

pierādījumi, ka /pers. B/ būtu veicis prasības pieteikumā minētās darbības, patvarīgi izliekot prasītājas mantas no dzīvokļa. No lietas materiālos esošās Valsts

policijas 2015.gada 1.aprīļa vēstules izriet, ka cita persona – /pers. N/ (saskaņā ar ierakstiem zemesgrāmatā laikā no 2015.gada 23.janvāra līdz 2015.gada

8.augustam viņam nostiprināta īres tiesība uz strīdus dzīvokli) ir atzīts par aizdomās turēto kriminālprocesā par patvarīgu darbību izdarīšanu. Saskaņā ar

Valsts policijas 2015.gada 19.jūnija izziņu /pers. C/ ir atzīts par aizdomās turēto kriminālprocesā par patvaļīgu mantu izlikšanu (izvešanu) no dzīvokļa. Vērtējot

iespējamību, ka abas šīs personas varētu būt rīkojušās /pers. B/ interesēs, kā pilnvarotie pārstāvji, tiesa tomēr atzīst, ka lietā nav gūti pierādījumi, ka, veicot

prasības pieteikumā minētās patvarīgās darbības, šīs personas rīkojušās /pers. B/ tiešā uzdevumā.

Tā kā tiesa nav konstatējusi cēloņsakarību starp /pers. B/ darbībām un prasītājai nodarīto iespējamo morālo kaitējumu, tad prasība daļā par morālā

kaitējuma kompensācijas piedziņu ir noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus proporcionāli apmierināto prasījumu apmēram.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta otro daļu ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa

prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas

labprātīgi apmierinājis.

Ņemot vērā minēto, atbilstoši lietā esošajiem maksājumu dokumentiem, no atbildētājas /pers. D/ par labu prasītājai piedzenama valsts nodeva

EUR 157,43, ar lietas ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 4,70 un ar lietas vešanu saistītie izdevumi EUR 104,61. Savukārt no atbildētāja /pers.

B/ par labu prasītājai piedzenama valsts nodevu EUR 71,14, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 4,70 un ar lietas vešanu saistītie izdevumi

EUR 134,05.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu spriedumā nosakāms tā labprātīgas izpildes termiņš – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 97., 189., 193., 194. pantu, tiesa

nosprieda:

Daļēji apmierināt prasību.

Uzlikt par pienākumu /pers. D/, personas kods /personas kods/, ievietot /pers. A/, personas kods /personas kods/, dzīvojamā telpā Rīgā,/adrese/.

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, zaudējumu atlīdzību EUR 575,28 (pieci

simti septiņdesmit pieci euro, 28 centi) un tiesāšanās izdevumus – valsts nodevu EUR 157,43 (viens simts piecdesmit septiņi euro, 43 centi) ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 4,70 (četri euro, 70 centi) un ar lietas vešanu saistītos izdevumus EUR 104,61 (viens simts četri euro, 61 cents),

kopā piedzenot EUR 842,02 (astoņi simti četrdesmit divi euro, 02 centi).

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, zaudējumu atlīdzību EUR 327,69 (trīs

simti divdesmit septiņi euro, 69 centi) un tiesas izdevumus – valsts nodevu 71,14, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 4,70 (četri euro, 70 centi)

un ar lietas vešanu saistītos izdevumus EUR 134,05, kopā piedzenot EUR 537,58 (pieci simti trīsdesmit septiņi euro, 58 centi).

Noraidīt prasību daļā par zaudējumu atlīdzības EUR 120 apmērā un morālā kaitējuma kompensācijas EUR 4268,62 piedziņu no /pers. B/.

Noraidīt pilnībā /pers. B/ pretprasību par īres līguma projekta tiesisko seku atzīšanu par spēkā neesošām.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesai 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, 2016.gada 20.jūnija,

apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Tiesnese (paraksts) D.Kantsone