Court dismissed appeal and allowed creditor's claim for debt collection against oil terminal company.

Lietas arhīva Nr. CA-2182-20/30

ECLI:LV:RAT:2020:1210.C30478819.19.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2020.gada 10.decembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Ilze Ošiņa

tiesneši Inese Grauda un Uldis Danga,

Rīgā, Brīvības bulvārī 34, rakstveida procesā izskatīja civillietu AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” prasībā pret SIA KU “Baltic Oil

Terminal” par parāda piedziņu un SIA KU “Baltic Oil Terminal” pretprasībā pret AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” par vienošanās atzīšanu

par spēkā neesošu sakarā ar SIA KU “Baltic Oil Terminal” iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada

6.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2019.gada 25.janvārī AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” (turpmāk – prasītāja) tiesā cēla prasību pret SIA KU “Baltic Oil Terminal”

(turpmāk – atbildētāja) par parāda piedziņu.

Prasība pamatota ar likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 6.panta ceturto daļu, 8.panta pirmās daļas 11. un 14.punktu,

22.panta otro daļu, 23.panta pirmās daļas 17.punktu, Civillikuma 1., 1587., 1590., 1652., 1716., 1765.pantu, lūdzot tiesu:

- piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai parādu 400 000,00 EUR apmērā;

- piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,20 EUR apmērā;

- noteikt prasītājas tiesības saņemt tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos 8 % gadā no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz sprieduma

izpildei;

- nodrošināt prasību, ierakstot ķīlas tiesības atzīmi uz atbildētājas piederošo nekustamo īpašumu /adrese A/, kadastra Nr./numurs A/, kas

ierakstīts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs B/, nosakot, ka kopējais nodrošinājuma apmērs nepārsniedz prasības summu 400 000,00

EUR apmērā.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese s 2019.gada 20.februāra lēmumu nolemts apmierināt prasītājas pieteikumu par

prasības nodrošināšanu.

[3] 2019.gada 20.martā tiesā saņemti atbildētājas paskaidrojumi par celto prasību, kuros norādīts, ka prasība netiek atzīta.

[4] 2019.gada 20.martā atbildētāja tiesā cēla pretprasību pret prasītāju par vienošanās atzīšanu par spēkā neesošu.

Pretprasība pamatota ar Civillikuma 1440.pantu, lūdzot tiesu – atzīt 2012.gada 25.maija vienošanos par grozījumiem 2001.gada 6.jūnija

vienošanās par 1997.gada 9.jūlija bijušās PSRS Aizsardzības ministrijas Rīgas karakuģu remonta rūpnīcas Nr.177 valsts īpašuma objekta Nr.1

(nepabeigtā celtniecība) nomaksas pirkuma līguma nosacījumu pārņemšanu un izpildi par spēkā neesošu.

[5] 2019.gada 30.aprīlī tiesā saņemti prasītājas paskaidrojumi par atbildētājas celto pretprasību, kuros norādīts, ka to neatzīst.

[6] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 6.decembra spriedumu prasība apmierināta, savukārt pretprasība noraidīta.

[7] Lietā nav strīds, ka 2001.gada 6.jūnijā starp prasītāju un atbildētāju noslēgta vienošanās par bijušās PSRS Aizsardzības ministrijas Rīgas

karakuģu remonta rūpnīcas Nr.177, valsts īpašuma objektu Nr.1 (turpmāk - objekts) nomaksas pirkuma līguma nosacījumu pārņemšanu un izpildi.

Ar vienošanās 5., 6., 7., 8.un 9.punktu atbildētāja pārņēma visas Bolderājas kuģu remonta rūpnīcas no līguma izrietošās neizpildītās saistības,

apņemoties bez ierunām izpildīt līguma noteikumus, tajā skaitā atbildētāja apņēmās izpildīt vienošanās 9.1.1.punktā noteiktās saistības līdz 2004.gada

1.jūnijam ieguldīt objekta rekonstrukcijā un ražošanas paplašināšanā 3 000 000,00 Ls un 9.1.2.punktu, saskaņot savu darbību ar Ostas pārvaldi,

ievērojot likumu “Par ostām” un vides aizsardzības noteikumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

[7.1.] 2011.gada 15.aprīlī ar vēstuli Nr.11A atbildētāja informējusi par ieguldīto investīciju apjomu objektā par laika posmu no 2001.gada

1.janvāra līdz 2011.gada 31.martam.

[7.2.] Prasītāja norādījusi, ka ar 2011.gada 9.septembrī saņemto vēstuli Nr.24A atbildētāja lūgusi pagarināt investīciju saistību izpildes termiņu līdz

2015.gada 1.jūnijam, norādot uz projekta realizācijas šķēršļiem un grūtībām, kā arī norādot uz panāktajiem projekta saskaņojumiem ar Nacionālo

kultūras mantojuma pārvaldi, Vides pārraudzības valsts biroju un Rīgas brīvostas pārvaldes valdi.

Ņemot vērā minēto, prasītāja ar 2012.gada 17.maija valdes lēmumu Nr.66/463 nolēma pagarināt investīciju ieguldīšanas termiņu līdz 2014.gada

31.decembrim.

[7.3.] Puses 2012.gada 25.maijā noslēgušas vienošanos un veikušas grozījumus 2001.gada 6.jūnija vienošanās 9.1.1.punktā; vienošanās

papildināta ar 9.6. un 9.7.punktiem.

[7.4.] Atbildētāja nav izpildījusi vienošanās 9.6.punkta saistības par dokumentu iesniegšanu līdz 2013.gada 1.maijam, līdz ar to prasītāja 2013.gada

30.oktobrī nosūtījusi atbildētājai vēstuli Nr.1.17/7957 ar lūgumu izpildīt minētās saistības un 2014.gada 2.septembrī nosūtījusi atbildētājai atgādinājuma

vēstuli Nr.1.17/6423 par saistību neizpildi.

Atbildētāja vairākkārtīgi lūgusi pagarināt investīciju ieguldīšanas termiņu, ko apliecina lietas materiāliem pievienotā 2014.gada 29.septembra vēstule

Nr.11-01/14-56v, 2014.gada 5.novembra vēstule Nr.11-01/14-71v, 2014.gada 16.decembra vēstule Nr.11- 01/14-46v.

[7.5.] Ar 2014.gada 29.decembra valdes lēmumu Nr.199/1251 prasītāja nolēma atlikt jautājuma par atbildētājas investīciju ieguldīšanas termiņa

pagarināšanu objektā izskatīšanu līdz galīgā tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienai Administratīvās rajona tiesas lietā.

[7.6.] Savukārt ar prasītājas 2016.gada 8.decembra valdes lēmumu Nr.174/1086 atlikta jautājuma izskatīšana par jauna termiņa noteikšanu

investīciju ieguldīšanai objektā līdz Rīgas domes lēmuma pieņemšanai par projekta akceptēšanu vai neakceptēšanu, bet ne ilgāk kā līdz 2017.gada

31.martam, vienlaikus atliekot arī jautājuma izskatīšanu par 76 168,08 EUR izdevumu atzīšanu vai neatzīšanu par ieguldītām investīcijām objektā.

[7.7.] Ar 2017.gada 21.jūnija lēmumu Nr.66/678 prasītāja nolēmusi nepagarināt vienošanās 9.1.1.punktā noteikto termiņu - 2014.gada

31.decembri, investīciju ieguldīšanai objektā, nosakot atbildētājai trīs mēnešu laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas samaksāt prasītājai parādu objektā

neieguldīto investīciju 3 910 120,47 EUR (2 748 048,31 Ls) apmērā.

[8] Spriedumā norādīts, ka atbildētāja iesniegusi tiesā pretprasības pieteikumu, pamatojot to ar Civillikuma 1440.pantā noteikto.

[8.1.] 2019.gada 15.oktobra paziņojumā tiesai atbildētājas pārstāvis norādījis uz krāpniecību un psihotropo vielu esamību, 2012.gada 25.maija

vienošanās parakstīšanas laikā.

[8.2.] Pirmās instances tiesas ieskatā pretprasība ir pilnībā nepamatota un noraidāma pie apstākļiem, ka atbildētāja nav iesniegusi pierādījumus, ka

uz 2012.gada 25.maija vienošanās nav atbildētājas pārstāvja paraksta, bez tam tiesas ieskatā atbildētājas iebildumi par vienošanās spēka esamību

norāda uz atbildētājas vēlmi izvairīties no saistību izpildes, ko atbildētāja uzņēmusies.

[8.3.] Tiesa spriedumā norādījusi, ka ņem vērā, ka pati atbildētāja vairākkārtīgi vērsusies pie prasītājas ar lūgumu pagarināt investīciju saistību

izpildes termiņu un ar 2012.gada 12.marta vēstuli Nr. 9A prasītājai, atbildētāja izteikusi priekšlikumu grozījumu veikšanai 2001.gada 6.jūnija Vienošanās

saturā un piedāvājot vienošanās 9.punktu redakcijas grozīšanu un papildus par jauna punkta ieviešanu, proti, piedāvājusi papildināt vienošanos ar jaunu

punktu sekojošā redakcijā - Ja atbildētājs līdz 2014.gada 31.decembrim nav ieguldījis investīcijas vienošanās noteiktajā apjomā, tad atbildētājam

neieguldītā investīciju summa un izdevumi, kas saistīti ar investīciju nosacījumu izpildes pārbaudi, jāsamaksā prasītājam, prasītāja noteiktajā termiņā un

kārtībā.

Puses vienojas, ka šajā gadījumā pēc neieguldīto investīciju summas un izdevumu, kas saistīti ar investīciju nosacījuma izpildes pārbaudi, samaksas

prasītājai, uzskatāms, ka atbildētāja pilnībā izpildījusi vienošanās noteikto nosacījumu par investīciju ieguldīšanu objektā.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka ņemts vērā, ka 2014.gada 21.jūlija paziņojumā par gada pārskata nosūtīšanu, 2014.gada 29.septembra paziņojumā

un 2014.gada 5.novembra paziņojumā atbildētāja atsaukusies uz pušu 2012.gada 25.maijā noslēgto vienošanos, līdz ar to pirmās instances tiesa uzskata

par pilnībā nepamatotiem atbildētājas iebildumus, ka atbildētāja nav zinājusi par minētās vienošanās esamību.

Minētie atbildētājas paziņojumi viennozīmīgi norāda, ka atbildētāja ir bijusi informēta un piekritusi 2012.gada 25.maija vienošanās noslēgšanai,

piedāvājusi slēgt minēto vienošanos un izteikusi grozījumu redakciju, kā arī vairākkārtīgi lūgusi vienošanās termiņa pagarināšanai un nekādā veidā neesot

izteikusi prasītājai iebildumus par vienošanās noslēgšanas apstākļiem, kuru dēļ 2012.gada 25.maija vienošanās būtu atzīstama par spēkā neesošu.

Tiesa ņem vērā, ka atbildētājas iebildumi par 2012.gada 25.maija vienošanās spēkā esamību izteikti tikai pēc tam, kad prasītāja vērsusies tiesā ar

prasību pret atbildētāju par parāda piedziņu.

Ņemot vērā minēto tiesa atzinusi, ka lietā nav konstatēti atbildētājas gribas defekti un prasītājas neatļauta darbība, pretēji atbildētājas pretprasībā

norādītajam un apstrīdētā vienošanās neesot atzīstama par spēkā neesošu saskaņā ar Civillikuma 1440.pantu.

[9] Tiesa spriedumā atsaukusies uz Civillikuma 1587.pantu un 1943.pantu, norādot, ka atbildētājai ir pienākums izpildīt 2001.gada 6.jūnijā

noslēgto vienošanos, ar 2012.gada 25.maija grozījumiem, kas paredz objekta rekonstrukcijā un ražošanas paplašināšanā ieguldīt 2 748 048,31 Ls un, ja

līdz 2014.gada 31.decembrim atbildētāja nav ieguldījusi investīcijas vienošanās noteiktajā apjomā, tad atbildētājai neieguldītā investīciju summa un

izdevumi, kas saistīti ar investīciju nosacījumu izpildes pārbaudi, jāsamaksā prasītājai, prasītājas noteiktajā termiņā un kārtībā un līdz ar to neesot pamatoti

atbildētājas argumenti par to, ka minētā esot prasītājas vēlme piespiest naudas līdzekļus iemaksāt prasītājas bankas kontos vai pārkāpt investora tiesības.

Pirmās instances tiesas ieskatā atbildētāja nav izpildījusi Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteikto pierādīšanas pienākumu un tiesai nav

iesniegusi nekādus pierādījumus, ka no savas puses izpildījusi ar līgumu uzņemtās saistības veikt ieguldījumus investīciju objektā.

Līdz ar to pirmās instances tiesa uzskata, ka nav pamata neticēt prasītājas argumentiem, ka samaksa prasītājas norādītajā apmērā un laika periodā

nav veikta, jo saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu, fakts, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Ņemot vērā minēto pirmās instances tiesa atzinusi, ka celtā prasība pilnībā apmierināma un celtā pretprasība noraidāma.

[10] Par minēto pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza atbildētāja, pārsūdzot to pilnā apjomā.

[10.1.] Atbildētāja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pirmās instances tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto, proti,

ka pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības.

Atbildētājai nav dota iespēja piedalīties lietas izskatīšanā, izmantojot savas procesuālās tiesības, jo tiesas sēde neesot tikusi nozīmēta uz citu laiku,

neskatoties uz atbildētājas pārstāvja slimību.

Atbildētāja iesniegusi pirmās instances tiesā iesniegumu par lietas izskatīšanas atlikšanu savlaikus. Savukārt uz pārsūdzētajā spriedumā norādīto, ka

atbildētājai vajadzēja nozīmēt citu pārstāvi tiesas sēdei tiek norādīts, ka konkrētais pilnvarotais pārstāvis bijis kompetents, ar padziļinātu izpratni par lietas

būtību. Dažu dienu laikā nav iespējams piesaistīt citu pilnvaroto pārstāvi, kurš būtu pietiekami kompetents izskatāmajā strīdā. Savukārt valdes loceklis,

lietas izskatīšanas laikā devies komandējumā uz Poliju, ko apstiprinot apelācijas sūdzībai pievienotais rīkojums par komandējumu.

Izskatot lietu bez atbildētājas pārstāvja klātbūtnes ierobežotas atbildētājas tiesības uz taisnīgu tiesu. Atbildētājai neesot bijušas iespējas izklāstīt

savu nostāju, iesniegt papildus dokumentus, sniegt viedokli un komentārus uz prasītājas apgalvojumiem.

Atbildētājai nesaprotamu iemeslu dēļ pirmās instances tiesa atteikusi saskatīt Civilprocesa likuma 209.panta 2.punktā noteikto pamatu.

[11] Apelācijas sūdzībā kā arguments tiek norādīts, ka pirmās instances tiesa celto pretprasību noraidījusi, nevērtējot un neiedziļinoties tajā

norādītajos faktos, vien nepatiesi norādot uz atbildētājas negodprātību.

Atbildētāja norāda, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī atbildētāja iesniegusi Valsts tiesu ekspertīžu birojā uz ekspertīzi 2012.gada 25.maija

vienošanās esošos atbildētājas pārstāvja parakstu, lai ekspertīze noteikto, vai paraksts nav viltots.

Atbildētājas rīcībā neesot vienošanās oriģināls, atbildētāja to iepriekš nebija redzējusi, kā arī parakstījusi to nav, jo uz vienošanās nav atbildētājas

paraksta. Atbildētājai no prasītājas puses izsniegta vienošanās kopija un izvirzītas pretenzijas.

Tāpat arī apelācijas sūdzībā tiek norādīts, ka vienošanās esot pretlikumīga un esot pretrunā ar Investīciju programmu principiem, tiekot pārkāptas

investora – atbildētājas tiesības. Saskaņā ar Investīciju programmu principiem Investoram jāiegulda investīcijas savā biznesā, nevis valsts budžetā, līdz ar

to vienošanās esot uzskatāma par apmānu un maldināšanu.

Prasītāja ar viltu un maldiem ieguvusi parakstītu vienošanos, kā arī neesot izslēgts fakts par paraksta falsificēšanu.

Atbildētāja atsaukusies uz Civillikuma 1440.pantā noteikto, norādot, ka pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā kļūdaini piemērojusi

Civillikuma 1943.pantā noteikto, kas savukārt norādot uz to, ka pirmās instances tiesa neesot iedziļinājusies celtajā pretprasībā un spriedums sagatavots

virspusēji.

[12] 2020.gada 3.decembrī tiesā saņemti prasītājas paskaidrojumi, kuros norādīts, ka apelācijas sūdzība uzskatāma par nepamatotu un

noraidāmu.

[13] Pamatojoties uz 2020.gada 5.jūnija likuma “Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums” 10.pantu, Civillietu tiesas kolēģija lietu izskata

rakstveida procesā, jo ir iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas

sēdē. 2020.gada 16.novembrī lietas dalībniekiem nosūtīts tiesas paziņojums par civillietas iztiesāšanu rakstveida procesā 2020.gada 10.decembrī,

nosakot termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesniegšanai (2.sējuma lietas lapa Nr.9.).

Motīvu daļa

[14] Pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus un novērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība ir pamatota un

apmierināma, bet pretprasība un apelācijas sūdzība kā nepamatotas ir noraidāmas.

[15] No iesniegtās apelācijas sūdzības redzams, ka atbildētāja iesniegusi apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, pārsūdzot to

pilnā apjomā.

[16] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu, apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Savukārt Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa noteic, ja tiesa atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs

un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma motivācijai. Šajā gadījumā šā likuma

193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu, konstatē pamatu pievienoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, uzskatot, ka pirmās instances

tiesa veikusi pareizu lietas apstākļu novērtējumu un izdarījusi secinājumus, kurus pamatojusi ar tiesību normām.

Izvērtējot atbildētājas apelācijas sūdzības argumentus, Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē kādus apstākļus, kas būtu par pamatu pirmās instances

tiesai pretēju secinājumu izdarīšanai, jo apelācijas sūdzības argumenti faktiski ir analoģiski izteiktajiem iebildumiem, kuriem vispusīgu un pareizu

novērtējumu sniegusi jau pirmās instances tiesa.

[17] Atbildētāja kā galveno argumentu apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pirmās instances tiesas spriedums ir nepamatots, jo atbildētājas pārstāvim

liegtas tiesības piedalīties tiesas sēdē, neskatoties uz apstākli, ka atbildētājas pārstāvis savlaikus iesniedzis lūgumu par tiesas sēdes atlikšanu.

[17.1.] Civilprocesa likuma 156.panta pirmajai daļa noteic, ja uz tiesas sēdi nav ieradies kāds no lietas dalībniekiem, liecinieks, eksperts vai tulks,

tiesa uzsāk lietas izskatīšanu, ja vien saskaņā ar šā likuma 209. vai 210.pantu nav pamats to atlikt.

Civilprocesa likuma 209.panta 2.punkts noteic, ka tiesas pienākums ir atlikt lietas izskatīšanu, ja kāds no lietas dalībniekiem, kam paziņots par

tiesas sēdes laiku un vietu, neierodas tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kuru tiesa atzīst par attaisnojošu.

No lietas materiālos esošā 2019.gada 12.novembra tiesas sēdes protokola redzams, ka pirmās instances tiesa izvērtējusi atbildētājas lūgumu atlikt

lietas izskatīšanu.

Ņemot vērā, ka atbildētājas kā juridiskās personas pārstāvis nav bijis ieradies uz pirmās instances tiesas sēdi, turklāt neiesniedzot pierādījumus par

ierašanās izslēdzošiem apstākļiem, pirmās instances tiesai nebija pamats neierašanos atzīt par attaisnojošu un piemērot Civilprocesa likuma 209.panta

2.punktu, atliekot lietas izskatīšanu.

[17.2.] Apelācijas sūdzībai pievienota atbildētājas pilnvarotajai pārstāvei izsniegtā darba nespējas lapa (1.sējuma lietas lapa Nr.242.). Taču kā

norādīts judikatūrā, tiesai iesniegtās darbnespējas lapas bez papildu pierādījumiem par saslimšanas raksturu ne vienmēr ir pamats neierašanās tiesas sēdē

iemeslu atzīt par attaisnojošu (Sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada 14.maija spriedums lietā SKC-173/2013). Minētajā

darba nespējas lapā nav norādīts uz kādiem apstākļiem, kas nepārprotami izslēgtu atbildētājas pārstāves ierašanos uz tiesas sēdi.

[17.3.] Turklāt Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka piedalīšanās tiesas sēdē nav pašmērķis, bet gan viens no veidiem kā realizēt savas tiesības paust

attieksmi pret izskatāmo strīdu.

Atbildētāja ir sniegusi paskaidrojumus, kuros izteikusi savus iebildumus pret celto prasību un ko pirmās instances tiesa ir izvērtējusi. Prasītāja nav

izvirzījusi kādus jaunus prasījumus vai argumentus, par ko atbildētājai būtu liegta iespēja izteikt savu viedokli un par ko nebūtu izteikti iebildumi jau

rakstveida paskaidrojumos.

Savukārt pierādījumi, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta trešajai daļai, iesniedzami ne vēlāk kā četrpadsmit dienas pirms tiesas sēdes. Turklāt

apelācijas sūdzībā netiek norādīts, kādus tieši papildus dokumentus atbildētāja pārstāvis vēlējies iesniegt tiesas sēdes laikā.

Attiecībā par apelācijas sūdzībai pievienoto eksperta atzinumu, norādāms, ka iesniegums par ekspertīzes veikšanu iesniegts 2020.gada

19.decembrī un eksperta atzinums sagatavots 2020.gada 23.martā (1.sējuma lietas lapas Nr.238.-240., 243.-244.), proti, minētais rakstveida

pierādījums nav pastāvējis lietas izskatīšanas laikā un arī līdz tiesas sēdei 2019.gada 12.novembrī nav veiktas kādas darbības tā iegūšanai, lai gan par

celto prasību atbildētajai bijis zināms jau 2019.gada martā.

[18] Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā Civillikuma 1440.pantu.

Civillikuma 1440.pants noteic, ka, lai tiesisks darījums būtu spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, bet ir vēl vajadzīgs, lai šī

griba būtu radusies brīvi – bez maldības, viltus vai spaidiem.

Atbildētājas apelācijas sūdzībā norādītie argumenti, ka atbildētājas pārstāvis nekad nav redzējis un nav parakstījis vienošanos, Civillietu tiesas

kolēģijas ieskatā noraidāmi kā nepamatoti.

Izvērtējot lietā iesniegtos rakstveida pierādījumus, Civillietu tiesas kolēģija vadoties no Civilprocesa likuma 97.panta nosacījumiem, secina, ka

atbildētājas apgalvojumi par iespējamu paraksta viltošanu nav apstiprinājušies.

Kā redzams no lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, pati atbildētāja vairākkārt vērsusies pie prasītājas ar lūgumu pagarināt investīciju saistību

izpildes termiņu. 2012.gada 12.marta vēstulē Nr.9A atbildētāja izteikusi priekšlikumu grozījumu veikšanai, tajā skaitā arī par 9.7.punkta iekļaušanu

vienošanās tekstā (1.sējuma lietas lapa Nr.35.). Arī turpmākā sarakstē, tas ir, 2014.gada 21.jūlija paziņojumā (1.sējuma lietas lapa Nr.40.),

2014.gada 29.septembra paziņojumā (1.sējuma lietas lapa Nr.42.), 2014.gada 5.novembra paziņojumā (1.sējuma lietas lapa Nr.43.), atbildētāja

atsaucas uz 2012.gada 25.maijā noslēgto vienošanos.

Izvērtējot apelācijas sūdzībai pievienoto eksperta atzinumu Nr.20-209 (1.sējuma lietas lapas Nr.238.-240.), Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē,

ka tas būtu pretrunā ar iepriekš minētajiem rakstveida pierādījumiem un lietas apstākļiem. Kā tas redzams no atzinuma, eksperts secina, ka parakstu

/pers. A/ vārdā 2012.gada 25.maija vienošanās varētu būt izpildījis /pers. A/.

Līdz ar to, izvērtējot visus pierādījumus kopsakarā, secināms, ka nav pamata apgalvojumam, ka 2012.gada 25.maija vienošanās nebūtu parakstījis

atbildētājas pārstāvis /pers. A/ un nebūtu konstatējama atbildētājas griba vai gribai būtu kāds defekts Civillikuma 1440.panta izpratnē.

[18.1.] Apelācijas sūdzības arguments, ka vienošanās ir pretlikumīga, tāpēc, ka tā ir pretrunā ar investīciju programmu principiem un investīcijas

nav jāiegulda valsts budžetā, noraidāms kā nepamatots. Atbildētāja nav norādījusi, kādi normatīvie akti tiek pārkāpti slēdzot šādu 2012.gada 25.maija

vienošanos, turklāt 2012.gada 25.maija vienošanās 9.7.punkts neparedz investēšanu valsts budžetā, bet gan konkrētas saistības pret prasītāju rašanos, ja

atbildētāja nepilda savas saistības pret prasītāju.

[19] Apstāklim, ka 2019.gada 6.decembra spriedumā ir atsauce uz Civillikuma 1934.pantu, strīda izspriešanā nav izšķirošas nozīmes, jo pirmās

instances tiesa izvērtējusi visus faktiskos apstākļus, ar ko tiek pamatotas prasība un pretprasība, kā arī pareizi piemērojusi Civillikuma 1587.pantu, kas

paredz līguma izpildes pienākumu.

[20] Līdz ar to prasība par parāda 400 000,00 EUR apmērā piedziņu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu, Civillikuma 1763.panta

1.punktu, 1765.panta otro daļu, nosakot tiesības saņemt likumiskos astoņus procentus gadā no neatmaksātās parāda pamatsummas, ir pamatota un

apmierināma, bet pretprasība par 2012.gada 25.maija vienošanās atzīšanu par spēkā neesošu ir noraidāma.

[21] Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija secina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un ir noraidāma, un pirmās instances tiesa ir pareizi un

vispusīgi novērtējusi visus lietas apstākļus, tos pamatoti saistot ar lietā gūtajiem pierādījumiem.

[22] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.pantu, no atbildētājas prasītājas labā piedzenami izdevumi par valsts nodevas samaksu 7 602,13 EUR

apmērā.

[22.1.] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.pantu no zaudējušās puses valsts ienākumos piedzenami nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie

izdevumi (ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi).

Lietā konstatējams, ka iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā radušies ar tiesas paziņojumu un citu tiesas dokumentu

piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi. Kopējie izdevumi ir 11,69 EUR.

Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu, no atbildētājas Tiesu administrācijas labā

piespriežami nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 11,69 EUR apmērā.

[23] Civilprocesa likuma 204.1 panta pirmā daļa noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, par mantas atdošanu natūrā, par

personu un mantas izlikšanu no telpām un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, izņemot gadījumus, kad

spriedums izpildāms nekavējoties. Minētā panta otrā daļa noteic, ka sprieduma labprātīgas izpildes termiņš nedrīkst būt garāks par 10 dienām no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka lietas dalībniekiem nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432., 433., 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” prasību pret SIA KU “Balic Oil Terminal” par parāda piedziņu – apmierināt.

Piedzīt no SIA KU “Baltic Oil Terminal”, reģistrācijas Nr.40003511867, par labu AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor”, reģistrācijas

Nr.40003192154 parādu 400 000,00 EUR apmērā, valsts nodevu 7 602,13 EUR apmērā, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,20, pavisam kopā

407 605,33 EUR (četri simti septiņi tūkstoši seši simti pieci euro un trīsdesmit trīs centi).

Noteikt AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” tiesības saņemt likumiskos 8 % no pamatparāda summas līdz sprieduma izpildes (izsoles)

dienai.

Samaksa veicama AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” norēķinu kontā Nr.LV07PARX0003805160002, AS “Citadele banka” kods

PARXLV22, norēķinu kontā Nr.LV17HABA0551032309150, AS Swedbank, kods HABALV22 vai norēķinu kontā

Nr.LV38TREL9120351000000, Valsts kase, TRELLV22.

SIA KU “Baltic Oil Terminal” pretprasību pret AS “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” par 2012.gada 25.maija vienošanās atzīšanu par

spēkā neesošu – noraidīt.

Piedzīt no SIA KU “Baltic Oil Terminal”, reģistrācijas Nr.40003511867, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 11,69 EUR

(vienpadsmit euro un sešdesmit deviņi centi) apmērā, veicot samaksu kontā Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmējs: Tiesu administrācija,

maksājuma mērķis: ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi civillietā Nr. C30478819.

Noteikt sprieduma labprātīgas izpildes termiņu – 10 dienu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā. Šajā termiņā valsts labā piedzenamo tiesas

izdevumu samaksu apliecinošs dokuments iesniedzams Rīgas apgabaltiesā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamentā 30 (trīsdesmit) dienu laikā, iesniedzot kasācijas

sūdzību Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā.

Spriedums sastādīts 2020.gada 10.decembrī.

Tiesnese I.Ošiņa

Tiesnese I.Grauda

Tiesnesis U.Danga