Court allows VAT refund appeal, rejecting tax authority's fraud claim due to lack of evidence of tax evasion intent.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr. A420183117

Lietas arhīva Nr. AA43-0943-20/15

ECLI:LV:ADAT:2020:1113.A420183117.14.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2020.gada 13.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnesis referents Māris Birzgalis,

tiesneses Margarita Osmane un Anita Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Balticarent” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta

2017.gada 21.februāra lēmuma Nr.30.2-22.13/1064 atcelšanu un 27 930 euro pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksu, sakarā ar

SIA „Balticarent” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 25.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – dienests) pieteicējai SIA „Balticarent” veica pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) auditu

par periodu no 2015.gada 23.decembra līdz 2016.gada 31.janvārim. Ar dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes 2016.gada 17.novembra lēmumu

Nr.30.2-23.27/56025 (turpmāk – sākotnējais lēmums) par 27 930 euro samazināts pieteicējai no budžeta atmaksājamais PVN un to atteikts atmaksāt,

kā arī noteikta 8379 euro soda nauda. Auditā secināts, ka pieteicēja deklarējusi faktiski nenotikušus darījumus ar SIA „Norde” par septiņu automašīnu

Nissan Qashqai DCI 130 N-TEC 2WD 6MT iegādi un to tālāku pārdošanu Igaunijas uzņēmumam A.M Auto Group. Tāpēc par darījumiem ar

Igaunijas uzņēmumu A.M Auto Group par kopējo summu 133 700 euro samazināta pieteicējas deklarētā ar PVN 0 procentu likmi apliekamā darījumu

vērtība. Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja.

Ar dienesta 2017.gada 21.februāra lēmumu Nr.30.2-22.13/1064 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

[2] Pieteicēja Lēmumu pārsūdzēja tiesā, pieteikumā norādot turpmāk minētos argumentus.

[2.1] Priekšnodokļa atskaitīšanu nevar ietekmēt pieteicējas tālākie darījumi ar citiem uzņēmumiem, pārdodot strīdus automašīnas. Tas, ka

vēlāk automašīnas tika pārdotas tālāk, apstiprina strīdus darījumu esību.

[2.2] Lēmumā nav analizēti apstākļi, kas norādītu, ka pieteicēja būtu apzināti iesaistījusies krāpnieciskos darījumos.

[2.3] Dienests Lēmumā nepamatoti atsaucas uz vairākos Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) nolēmumos ietvertajām

atziņām.

[2.4] Strīdus darījumu partneri nenoliedz darījumu esību. Prece tika nopirkta, un pieteicēja par šiem darījumiem samaksāja PVN. Pieteicēja nav

iesaistījusies darījumos ar fiktīvu uzņēmumu, jo SIA „Norde” ir oficiālais Nissan izplatītājs Latvijā.

[2.5] Pieteicēja plānoja sadarboties ar Igaunijas uzņēmumu A.M Auto Group, tāpēc nebija nepieciešams reģistrēt tirdzniecības vietu, jo tas radītu

liekas izmaksas.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 25.jūnija spriedumu pieteikums noraidīts.

Tiesa spriedumā, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, secināja, ka apstrīdētie darījumi ir tikuši noslēgti tikai tāpēc, lai apslēptu citu reāli gribētu

darījumu – SIA „Norde” automašīnu pārdošanu A.M Auto Group. Pieteicēja simulatīvos darījumos tika iesaistīta ar mērķi, lai SIA „Norde” varētu

izvairīties no ierobežojuma realizēt automašīnas uz citām valstīm.

Tiesa uzskatīja, ka apstrīdēto darījumu norisē iesaistītās personas ir rīkojušās pretrunā ar labas ticības principu, jo šādi simulatīvi darījumi neveicina

godīgumu civiltiesiskajā apgrozībā. Civiltiesībās atzītais princips pacta sunt servanda (līgumi jāpilda – latīņu val.) uzliek līdzējam pienākumu izpildīt

apsolīto. Labi tikumi prasa ievērot līguma nosacījumus jebkurā gadījumā. Labas ticības principa pārkāpumu vispirms raksturo jau pašas pieteicējas atklāti

paustā attieksme pret līgumā ietverto nosacījumu, kas tai liegtu iegādātās automašīnas pārdot citam komersantam. Tā kopumā izteic nepārprotami

noraidošu izturēšanos pret to, ka līguma nosacījums ir jāievēro, ja par tā pārkāpšanu nav paredzētas konkrētas nelabvēlīgas tiesiskas sekas. Turklāt šāda

pati attieksme saskatāma arī no SIA „Norde” puses, nodrošinot pārdoto automašīnu netraucētu pāreju ārvalsts komersanta rīcībā.

Tiesa norādīja, ka iepriekš minētajiem secinājumiem ir nozīme vienīgi publisko tiesību kontekstā saistībā ar pieteicējas tiesībām uz priekšnodokli.

Prettiesiska rīcība nevar sniegt nodokļu priekšrocības. Līdz ar to nav pamata Lēmuma atcelšanai un pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 25.jūnija spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, norādot turpmāk minētos argumentus.

[4.1] Nav saprotams, kāpēc tiesa iestādes argumentācijai deva priekšroku salīdzinājumā ar pieteicējas norādīto, kāpēc tiesa atzina atsevišķus

faktus par pierādītiem, bet citus par nepierādītiem.

[4.2] Priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības pieteicējai varētu liegt tikai tad, ja tiesa noskaidrotu, ka darījumam nav cita ekonomiska attaisnojuma, kā

vien fiskālu priekšrocību gūšana, taču no tiesas secinātā tas neizriet. Ļaunprātīgas rīcības aizliegumam nav nozīmes, ja pierādījumiem var būt cits

izskaidrojums, nevis tikai fiskālu priekšrocību iegūšana.

[4.3] Pieteicēja un SIA „Norde” konkrēto darījumu rezultātā guva peļņu, bet Igaunijas uzņēmums iegādājās tieši tādas automašīnas, kādas tas

vēlējās iegādāties. Tā kā par darījumiem tika saņemta atlīdzība, no kuras tika samaksāti nodokļi, nevar runāt par darījumu fiktīvo dabu.

Pieteicēja fiskālas priekšrocības neguva, jo Igaunijas uzņēmums automašīnas nav pārdevis atpakaļ pieteicējai. Neviena no pārdotajām automašīnām

pašlaik nav reģistrēta Latvijā.

[4.4] SIA „Norde” darījumos rīkojās uz pilnvaras pamata atbilstoši Civillikuma 2289.pantā noteiktajam. /pers. A/ liecināja, ka šāds pakalpojums

tiek nodrošināts lielajiem klientiem saskaņā ar savstarpēju vienošanos. Tiesa nav norādījusi tiesību normas, kas šādu rīcību aizliegtu.

[4.5] Liecinieks /pers. B/ un pieteicējas valdes loceklis apstiprināja, ka abi uzņēmumi plānoja ilgstoši sadarboties, A.M Auto Group vēlējās no

pieteicējas pirkt arī citu ražotāju automašīnas, kas nebija pieejamas Igaunijā, tāpēc nav pamatoti tiesas secinājumi par pieteicējas izveidošanas mērķi.

[4.6] Nav pamatoti tiesas secinājumi par /pers. C/ paraksta izpildījumu. /pers. C/ apstiprināja, ka dokumentos ir viņa paraksts. Turklāt viņa

paraksts atšķiras ne tikai tiesas norādītajos dokumentos, bet arī audita sākuma sarunas un nobeiguma sarunas protokolā, kā arī 2016.gada 11.augusta

paskaidrojumā.

[4.7] Nav pamatoti tiesas secinājumi par pieteicējas noslēgto darījumu būtību, jo saskaņā ar tiesību normās noteikto un judikatūrā atzīto līgumu

slēgšanas brīvības princips ir privātautonomijas nozīmīgākā izpausme, tāpēc pieteicējas noslēgtie līgumi nevar tikt pakļauti ārējai kontrolei. Tiesas

kompetencē neietilpst līgumu vērtēšana no civiltiesiskā viedokļa, tiesa drīkst vērtēt tikai iestādes valsts pārvaldes ietvaros veiktās darbības un pieņemtos

lēmumus.

[4.8] Tiesa neņēma vērā pieteicējas norādīto, ka dienests nepamatoti no Igaunijas ieņēmumu dienesta un uzņēmuma A.M Auto Group

nepieprasīja papildu informāciju. Nav ievērots objektīvās izmeklēšanas princips. Šis pārkāpums ir būtisks, jo varēja ietekmēt lietas rezultātu.

[4.9] Tiesa kļūdaini secināja, ka pieteicējas mērķis bija fiskālu priekšrocību gūšana. Tiesa nenorādīja, kādā veidā šīs priekšrocības izpaužas.

Pieteicēja izmantoja uzņēmuma A.M Auto Group aizdevumu, lai samaksātu PVN.

[4.10] Tiesa nenorādīja apstākļus, kas liecina par pieteicējas apzinātu iesaistīšanos krāpnieciskos darījumos. Pieteicēja strīdus automašīnas

izmantoja savu ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai.

[5] Administratīvā apgabaltiesa ar 2019.gada 25.janvāra spriedumu pieteicējas pieteikumu noraidīja. Ar Senāta Administratīvo lietu departamenta

2020.gada 21.aprīļa spriedumu Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 25.janvāra spriedums atcelts, bet lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai

Administratīvajai apgabaltiesai.

Senāta spriedumā norādīts, ka apgabaltiesa spriedumā šajā lietā nav pamatojusi, ka pieteicējas un SIA „Norde” noslēgto darījumu patiesā jēga bija

iegūt tiesības atskaitīt priekšnodokli un ka pieteicēja ir apzināti iesaistījusies ļaunprātīgā PVN sistēmas izmantošanā.

M o t ī v u d a ļ a

[6] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība ir pamatota un pieteikums ir

apmierināms.

[7] Apgabaltiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai dienests ir pamatoti atzinis, ka pieteicējas darījumi ar SIA „Norde” un Igaunijas uzņēmumu

A.M Auto Group faktiski nav notikuši, un ir pamatoti atteicis atmaksāt pieteicējai pārmaksāto PVN summu 27 930 euro apmērā.

[8] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92.panta pirmās daļas 1.punkts (redakcijā, kas bija spēkā auditētajā periodā) noteic, ja preces

iegādātas un pakalpojumi saņemti ar nodokli apliekamu darījumu nodrošināšanai vai tādu citās valstīs veiktu darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami

ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē, priekšnodoklis ir no citiem reģistrētiem nodokļa maksātājiem saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa

summas par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem.

Minētā panta ceturtā daļa noteic, ka reģistrētam nodokļa maksātājam ir tiesības priekšnodokli atskaitīt no valsts budžetā maksājamās nodokļa

summas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

[9] Eiropas Savienības Tiesa attiecībā uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām kontekstā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu (kas iedzīvināts

arī Pievienotās vērtības nodokļa likumā) norādījusi turpmāk minētos apsvērumus.

Nodokļa maksātāju tiesības atskaitīt PVN, kas tiem ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un

saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips (Eiropas Savienības Tiesas 2017.gada

19.oktobra sprieduma lietā C-101/16, EU:C:2017:775, Paper Consult 35.punkts un tajā norādītā judikatūra).

Šajā ziņā tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Šīs tiesības darbojas

nekavējoties attiecībā uz visiem par iepriekš veiktajiem darījumiem samaksātajiem nodokļiem (minētā sprieduma 36.punkts un tajā norādītā

judikatūra).

Atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko

darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visai saimnieciskajai darbībai neatkarīgi no šīs darbības

mērķiem vai rezultātiem, ja vien minētajai darbībai pašai ir piemērojams PVN (minētā sprieduma 37.punkts un tajā norādītā judikatūra).

Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa uzsvērusi, ka cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un iespējamu ļaunprātīgu

rīcību ir PVN direktīvā atzīts un ar to iedrošināts mērķis. Attiecīgās personas nevar pamatoties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā

nolūkā. Tādēļ valsts iestādēm un tiesām ir jāatsaka tiesību uz nodokļa atskaitīšanu izmantošana, ja, ņemot vērā objektīvus elementus, tiek atzīts, ka šīs

tiesības ir izmantotas krāpnieciski vai ļaunprātīgi (Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 10.jūlija sprieduma lietā C-273/18, ECLI:EU:C:2019:588,

Kuršu zeme 34.punkts un tajā norādītā judikatūra).

PVN jomā ļaunprātīga rīcība var tikt konstatēta tad, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, lai gan formāli tiek piemēroti noteikumi, kas ir

paredzēti attiecīgajās PVN direktīvas normās un šo direktīvu transponējošos valsts tiesību aktos, attiecīgo darījumu rezultātā tiek gūta nodokļu

priekšrocība, kuras piešķiršana ir pretēja šo noteikumu mērķim, un, otrkārt, no objektīvu elementu kopuma izriet, ka attiecīgo darījumu pamatmērķis ir

iegūt šādu nodokļu priekšrocību (Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 10.jūlija sprieduma lietā C-273/18, ECLI:EU:C:2019:588, Kuršu zeme

35.punkts un tajā norādītā judikatūra).

[10] Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas sniegtās atziņas, Senāts izskatāmajā lietā ir norādījis, ka apstākļi, ka darījuma dalībnieku darbībās

saskatāmi centieni apiet SIA „Norde” no līgumiskajām attiecībām izrietošos ierobežojumus attiecībā uz teritoriju, kurā tā drīkst tirgot automašīnas, ka tas,

ka SIA „Norde” mērķtiecīgi rīkojusies, lai automašīnas nonāktu Igaunijā reģistrētā uzņēmuma A.M. Auto Group īpašumā, un tā ir apzinājusies, ka

pieteicējai šajā procesā atvēlēta formāla loma, proti, ir izmantoti pieteicējas rekvizīti, lai automašīnu pārdošanas un iegādes darījums dokumentāri

atspoguļotos divos šķietami neatkarīgos etapos, kas pēc savas būtības ir bijusi fikcija, ka starp auto tirdzniecības jomas komersantiem pastāvējusi īpaša

vienošanās, kuras nolūks ir gūt peļņu tādā veidā, kas apiet formālos tirdzniecības noteikumus, ka darījumos iesaistītās personas rīkojušās pretrunā ar

labas ticības principu, jo šādi simulatīvi darījumi neveicina godīgumu civiltiesiskajā apgrozībā, paši par sevi nevar būt pamats ierobežot pieteicējas tiesības

atskaitīt priekšnodokli. Tas, ka strīdus darījumu rezultātā, iespējams, ir pārkāptas kādas darījumu dalībnieku privāttiesiskās saistības, nenozīmē, ka šo

darījumu mērķis ir krāpšana pievienotās vērtības nodokļa jomā. Gluži pretēji, tiesas spriedumā aplūkotie apstākļi var liecināt arī par iesaistīto personu

patiesu ekonomisku interesi īstenot preču pirkšanas un pārdošanas darījumus, atsavinot preces uz Igauniju un izmantojot pieteicēju kā starpnieci.

Liegums atskaitīt priekšnodokli nevar kalpot kā līdzeklis, ar kuru nodrošināt, ka ar nodokli apliekamās personas ievēro savas privāttiesiskās

saistības, vai kā sods par privāttiesisku saistību pārkāpumiem. Tas būtu pretrunā ar PVN sistēmas neitralitātes principu. Šajā kontekstā vēlreiz

jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas atziņām PVN neitralitātes princips atspoguļojas atskaitīšanas sistēmā, kuras mērķis ir atbrīvot nodokļu

maksātāju no PVN, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķiem vai

rezultātiem, ar noteikumu, ka minētajām darbībām principā ir piemērojams PVN (Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 23.aprīļa sprieduma lietā

Nr.C-111/14, ECLI:EU:C:2015:267, GST-Sarviz Germania 32.punkts). Turklāt administratīvā tiesa, ņemot vērā tās kompetenci, neiejaucas personu

privāttiesiskajās attiecībās un nevērtē, vai darījumu pusēm ir spēkā esošas līgumiskas saistības un vai darījumu konstrukcija atbilst civiltiesību vai

komerctiesību regulējumam (sal. S e n ā t a 2019.gada 6.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-973/2019,

ECLI:LV:AT:2019:1206.A420501213.10.L 6.punkts).

Pieteicēja norāda, ka automašīnu pirkšanas un pārdošanas darījumos tā darbojusies kā starpniece. No dienesta paskaidrojumiem var secināt, ka

dienests šo apstākli uztver kā tādu, kas tikai vēl vairāk pastiprina pozīciju, ka pieteicējai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli. Šajā sakarā Senāts vērsa

uzmanību uz to, ka arī starpniecība ir normāls saimnieciskās darbības veids. Tādēļ pats par sevi apstāklis, ka pieteicēja jau sākotnēji ir organizēta kā

uzņēmums, kas kā starpnieks veic automašīnu iegādi no oficiālajiem dīleriem Latvijā un pārdod automašīnas uz Igauniju, automātiski nenozīmē, ka tās

darījumi tātad ir fiktīvi, bez jebkāda īsta komerciāla pamata un to vienīgais mērķis ir krāpšana nodokļu jomā.

[11] Apgabaltiesa konstatē, ka lietā attiecībā uz strīdus darījumiem ir konstatējami turpmāk minētie faktiskie apstākļi.

[11.1] Pieteicēja 2015.gada 18.decembrī noslēdza pirkuma līgumu Nr.18122015 ar Igaunijas uzņēmumu A.M Auto Group. Saskaņā ar šo līgumu

pieteicēja pārdod, bet A.M Auto Group pērk septiņas jaunas automašīnas Nissan Qashqai DCI 130 N-TEC 2WD 6MT. Vienas automašīnas cena ir

19 100 euro. Līguma kopējā summa 133 700 euro.

[11.2] Pieteicēja 2015.gada 23.decembrī izrakstīja A.M Auto Group pavadzīmi (invoice) Nr.0001, norādot aprakstā – „Garantijas maksa

27 930 euro”. Samaksas termiņš 2015.gada 28.decembris.

[11.3] Pieteicēja 2015.gada 23.decembrī noslēdza ar SIA „Norde” pirkuma līgumu Nr.NS 1215/10 par septiņu jaunu automašīnu Nissan

Qashqai DCI 130 N-TEC 2WD 6MT iegādi. Vienas automašīnas cena ir 19 000 euro bez PVN. Līguma kopējā summa ir 160 930 euro, ieskaitot

PVN. Piegādes datums 2015.gada 30.decembris. Līgumā noteikts, ka pircējs apņemas lietot automašīnas savām vajadzībām ne mazāk kā 12 mēnešus

no automašīnas pirmās reģistrācijas datuma. Šo līgumu SIA „Norde” vārdā parakstījusi /pers. D/ (pašreizējais uzvārds /uzvārds A/). Šajā pašā datumā

SIA „Norde” izrakstīja pieteicējai avansa rēķinu par minēto automašīnu piegādi. Šajā pašā datumā pieteicēja izrakstījusi pilnvaru Nr.231201, ar kuru

SIA „Norde” darbiniece /pers. D/ tiek pilnvarota nodot transportēšanai pirkuma līgumā minētās automašīnas, kā arī parakstīt transportēšanas

dokumentus.

[11.4] Saskaņā ar pieteicējas bankas konta pārskatu A.M Auto Group 2015.gada 28.decembrī pārskaitījusi pieteicējai 161 630 euro.

[11.5] Lietā atrodas rēķini-uzziņas Nr.AB 450018, AB 450019, AB 450020, AB 450021, AB 450022, AB 450023, kas noformēti 2018.gada

28.decembrī laikā no plkst.09.45 līdz 09.51 par iepriekš minēto automobiļu iegādi no komersanta SIA „Norde” un kurās kā transportlīdzekļa ieguvējs

norādīta pieteicēja.

[11.6] Pieteicēja 2015.gada 29.decembrī pārskaitīja SIA „Norde” 160 930 euro.

[11.7] SIA „Norde” 2016.gada 13., 19. un 25.janvārī izrakstīja pieteicējai pavadzīmes Nr.NOR 051617, NOR 051879, NOR 051962, kurās

norādīts, ka automašīnas netiek piegādātas (izsniegšanas adrese ir saņemšanas adrese). Attiecīgajos datumos sagatavoti arī akti par šo auto pieņemšanu

un nodošanu saskaņā ar iepriekš minētajām pavadzīmēm.

[11.8] Pieteicēja 2016.gada 13., 19. un 25.janvārī izrakstīja A.M Auto Group pavadzīmes (invoice) Nr.0002, 0003, 0004 par septiņu iepriekš

minēto automašīnu piegādi. Samaksas termiņš bija 2016.gada 14., 20. un 24.janvāris.

[11.9] Lietā atrodas starptautiskās preču transporta pavadzīmes (turpmāk – CMR), kas datētas ar 2016.gada 13., 19. un 23.janvāri par minēto

automašīnu piegādi uz Igauniju uzņēmumam A.M Auto Group. Kā preču nosūtītāja CMR norādīta SIA „Norde”, un nosūtītājas vārdā tās parakstījusi

SIA „Norde” pārstāve /pers. D/. Saskaņā ar 2015.gada 23.decembra pilnvaru Nr.231201, kuru izdevis pieteicējas valdes loceklis /pers. C/, /pers. D/

kā SIA „Norde” darbiniece tika pilnvarota nodot transportēšanai minētajā līgumā norādītās automašīnas, kā arī parakstīt dokumentus.

[12] Izvērtējot lietā esošos dokumentus, kā arī strīdus darījumu dalībnieku paskaidrojumus un liecības, apgabaltiesa konstatē, ka minētie dalībnieki

apstiprina strīdus darījumu norisi, kā arī izskaidro, kāpēc bija nepieciešama pieteicējas kā starpnieces dalība tajos, proti, lai SIA „Norde” varētu ievērot

korporatīvos noteikumus, kas tai kā Nissan automašīnas dīlerei liedza izplatīt automašīnas ārpus Latvijas. Apgabaltiesa tāpat konstatē, ka pieteicēja,

nopērkot jaunās automašīnas par 19 000 euro un pārdodot tās par 19 100 euro, ir guvusi arī peļņu, tāpēc šos darījumus nav pamata uzskatīt arī par

komerciālai realitātei neatbilstošiem. Vienlaikus, ņemot vērā apstākļus, ka par jauno automašīnu pārreģistrāciju un transportēšanu uz Igauniju maksāja

pieteicējas darījumu partneri, ka Igaunijas uzņēmums aizdeva pieteicējai finanšu līdzekļus, lai pieteicēja varētu samaksāt PVN, apgabaltiesa secina, ka

pieteicējas darījuma partneri bija īpaši ieinteresēti darījumu sekmīgai norisei, tomēr minētais neliecina par to, ka šo darījumu pamatmērķis ir bijis

krāpniecisku darbību rezultātā gūt priekšrocības tieši priekšnodokļa atskaitīšanai.

Ņemot vērā minēto, kā arī šā sprieduma [10] punktā norādītās Senāta atsauces uz Eiropas Savienības Tiesas sniegtajām atziņām par PVN

neitralitātes principu, kā arī to, ka, lai liegtu tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir nepieciešams konstatēt, ka attiecīgo darījumu pamatmērķis

ir iegūt nodokļu priekšrocības, apgabaltiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā šāda krāpnieciska rīcība pieteicējas darbībās nav konstatējama.

[13] Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka ir pamats apmierināt pieteicējas pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 21.februāra

lēmuma Nr.30.2-22.13/1064 atcelšanu un 27 930 euro PVN pārmaksas atmaksu.

Tāpat apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums nav pamatots.

[14] No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja ir samaksājusi valsts nodevu par pieteikuma iesniegšanu tiesā 30 euro apmērā, kā

arī valsts nodevu par apelācijas sūdzības iesniegšanu apgabaltiesā 60 euro apmērā. Tā kā pieteikums ir apmierināms, pamatojoties uz Administratīvā

procesa likuma 126.panta pirmo daļu, pieteicējai ir atmaksājamas tās samaksātās valsts nodevas 90 euro apmērā.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Apmierināt SIA „Balticarent” pieteikumu.

Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 21.februāra lēmumu Nr.30.2-22.13/1064 un uzdot Valsts ieņēmumu

dienestam atmaksāt SIA „Balticarent” 2016.gada janvārī deklarēto pievienotās vērtības nodokļa 27 930 euro pārmaksu.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu SIA „Balticarent” tās samaksāto valsts nodevu 90 (deviņdesmit) euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas

sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis referents M.Birzgalis

Tiesneses M.Osmane

A.Šteinberga