Court orders alimony payment from detained father to mother for child's support starting from claim filing date.

Lietas Nr. C37073015

Lietas arhīva Nr. C-0730-15

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Tukumā, 2015.gada 6.maijā

Tukuma rajona tiesa

tiesnese A.Vancāne

rakstveida procesā izskatīja civillietu /pers. A/ maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu

k o n s t a t ē j a:

prasītāja /pers. A/ 2015.gada 4.martā iesniedza maza apmēra prasību, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 179.pantu, lūdz piedzīt no atbildētāja

/pers. B/ uzturlīdzekļus bērna /pers. C/ uzturam Ministru Kabineta noteiktajā minimālā apmērā, ņemot vērā bērna vecumu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētājs ir bērna tēvs, bērns ir prasītājas apgādībā. Atbildētājs nesniedz bērnam materiālo palīdzību.

Prasība pamatota ar Civillikuma 179.pantu un Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumu par minimālo

uzturlīdzekļu apmēru bērniem”.

Prasītāja nav lūgusi uzklausīšanu tiesas sēdē.

Atbildētājs paskaidrojumu par prasību tiesai nav iesniedzi.

Atbildētājam atbilstoši Civilprocesa likuma 250.21panta noteikumiem, 2015.gada 6.martā prasības pieteikums un paskaidrojuma veidlapa

ierakstītā vēstulē nosūtīti uz Daugavgrīvas cietumu ar lūgumu 30 dienu laikā no prasības pieteikuma saņemšanas dienas iesniegt Tukuma rajona tiesā

rakstveida paskaidrojumus. Sūtījumi atpakaļ nav atgriezti.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 56. panta nosacījumiem, tiesas dokumentus fiziskajai personai piegādā pēc tās deklarētās dzīvesvietas adreses,

bet gadījumos, kad deklarācijā norādīta papildu adrese, — pēc papildu adreses, ja vien fiziskā persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras

veicama saziņa ar tiesu. Fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietas adresē, deklarācijā norādītajā papildu adresē vai

šīs personas norādītajā adresē saziņai ar tiesu.

Bet saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.1 panta pirmās daļas 3. punkta nosacījumiem, ja tiesas dokumenti piegādāti šā likuma 56.panta noteiktajā

kārtībā, izņemot tā devītajā daļā paredzēto gadījumu, uzskatāms, ka personai ir paziņots par tiesas sēdes vai procesuālās darbības laiku un vietu vai par

attiecīgā dokumenta saturu un tiesas dokumenti ir izsniegti, septītajā dienā no nosūtīšanas dienas, ja dokumenti nosūtīti ar pasta sūtījumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.21 panta otrās daļas noteikumiem, paskaidrojuma nesniegšana nav šķērslis sprieduma taisīšanai. Pie minētiem

apstākļiem, tiesa atzīst, ka atbildētājam par prasību ir paziņots pienācīgā veidā, un lieta izskatāma rakstveida procesā.

Civilprocesa likuma 250.25 panta otrā daļa nosaka, ka ja puses nelūdz lietas iztiesāšanu tiesas sēdē vai tiesa neuzskata par nepieciešamu lietu

iztiesāt tiesas sēdē, lietas par maza apmēra prasībām tiesa izskata rakstveida procesā, savlaicīgi paziņojot pusēm par datumu, kad sprieduma norakstu

varēs saņemt tiesas kancelejā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.22panta pirmo daļu, pusēm izskaidrotas pušu procesuālās tiesības, puses ir informētas par tiesas sastāvu, kā

arī izskaidrotas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim.

Puses nav pieteikušas noraidījumu tiesnesei.

Pārbaudījusi un novērtējusi rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma.

No lietas materiālos esošās dzimšanas apliecības kopijas redzams, ka 2013.gada 24.oktobrī dzimis /pers. C/, kura vecāki ir /pers. B/ un /pers. A/

(lietas 8.lapa).

Bērns dzīvo kopā ar prasītāju, kura realizē bērna aprūpi un uzraudzību, tas ir, nodrošina bērnam uzturu, aprūpi, attīstību, audzināšanu un bērna

individuālās intereses.

Civillikuma 179.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un

māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai

abiem vecākiem.

Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna

kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un

sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Atbildētājs nav iebildis prasībai.

Tiesa atzīst, ka atbildētājam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa ir jāpiedalās bērnu uzturēšanā. Atbildētāja pienākums ir nodrošināt sevi ar

pastāvīgiem ienākumiem, kas ļautu pildīt likumā noteiktos vecāku pienākumus.

Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem

novērojumiem.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 2. panta pirmā daļa nosaka, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša

aizsardzība un gādība. Šā likuma 10.pants nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu

fizisko un intelektuālo attīstību, katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

Civillikuma 179.panta piektā daļa, kurā ir noteikts, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem

neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.

Tiesa uzskata, ka uzturlīdzekļi piedzenami pieprasītajā apmērā, kas atbilst valstī noteiktajam minimālajam uzturlīdzekļu apmēram, ņemot vērā

bērna vecumu.

Kā izriet no lietas materiāliem atbildētājs materiāli nenodrošina sava bērna uzturēšanu. Tiesa uzskata, ka uzturlīdzekļu apmērs nosakāms atbilstoši

Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērniem” prasībām.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” katra vecāka

pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus katram bērnam līdz 7 gadu vecumam – 25 % no Ministru Kabineta

noteiktās minimālās mēneša algas, savukārt no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru Kabineta

noteiktās minimālās mēneša algas. Minimālā mēneša darba alga ir EUR 360.

No lietas materiālos esošās dzimšanas apliecības konstatējams, ka lietas izskatīšanas laikā /pers.C/ ir 1 gads un 6 mēneši. Līdz ar to minimālais

uzturlīdzekļu apmērs nedrīkst būt zemāks par 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, kas atbilst EUR 90.

Tiesa atzīst, ka konkrētajā lietā ir pamats ņemt vērā un piemērot Civillikuma 179. pantā norādīto, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam

nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu

un bērna vecumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājai jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Konkrētajā gadījumā uzturlīdzekļu apmērs valstī noteiktā minimālā apmērā pēc tiesas ieskata ir minimāla

summa, kas nepieciešama bērna izglītošanai un iztikai.

Tiesa uzskata, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami strīda izšķiršanai, tāpēc tiesa atzīst, ka prasība apmierināma, uzturlīdzekļi piedzenami valstī

noteiktā minimālā apmērā, ņemot vērā bērna vecumu.

Tā kā prasītāja lūdz piedzīt no atbildētāja uzturlīdzekļus bērna uzturam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, tādēļ tiesa uzskata, ka

nebūtu vērtējams pušu mantas stāvoklis, jo minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram vecākam ir jānodrošina katru mēnesi savam bērnam neatkarīgi no

mantas stāvokļa.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 29.augustā lietā Nr. SKC-556 ir atzinis, ka iztulkojot Latvijas Republikas Satversmes

92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu saistībā ar Civillikuma tiesību normām, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, prasībās par uzturlīdzekļu

piedziņu bērnu uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto

civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā. Līdz ar to tiesa uzskata, ka ar tiesas spriedumu uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma sākuma brīdi var noteikt

prasības celšanas brīdi.

Tiesības saņemt uzturlīdzekļus prasītājai radušās ar pieteikuma iesniegšanas dienu, kad prasītāja vērsās tiesā ar likumu nodrošināto tiesību saņemt

uzturlīdzekļus bērnu uzturam, tāpēc uzturlīdzekļi piedzenami no 2015.gada 4.marta.

Uzturlīdzekļu piedziņa ar tiesas spriedumu neliedz atbildētājam sprieduma izpildes laikā pierādīt iepriekš samaksāto uzturlīdzekļu apmēru,

atskaitot to no piespriestās summas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Tā kā prasītāja no tiesas izdevumu samaksas šajā lietā ir atbrīvota uz Civilprocesa likuma

43.panta pirmās daļas 3.punkta pamata, tiesas izdevumi ir piedzenami valsts ienākumos no atbildētāja.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.pantam no atbildētāja valsts ienākumos būtu piedzenami tiesas izdevumi –valsts nodeva par uzturlīdzekļu

piedziņu EUR 162 un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 7,20.

Ievērojot Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu, tiesa uzskata, ka atbildētājs atbrīvojams no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos,

ņemot vērā viņa mantisko stāvokli. Tiesas izdevumu apmērs konkrētajā lietā sastāda EUR 169,20. No 2015.gada 11.marta VSAA izziņas redzams, ka

apdrošināšanas iemaksas nav reģistrētas (lietas 21.lapa), kas nav samērojams ar minēto tiesas izdevumu apmēru. No lietas materiāliem tiesa secina, ka

atbildētājs atrodas apcietinājumā, ienākumu nav. Uz atbildētāju gulstas pienākums uzturēt bērnu un tiesas izdevumu samaksa var ietekmēt bērna intereses,

samazinot iespēju saņemt uzturlīdzekļus pilnā apmērā.

Civilprocesa likuma 43.panta ceturtā daļa paredz tiesai tiesības atbrīvot lietas dalībnieku no minēto izdevumu samaksas valsts labā.

Ņemot vērā, ka spriedums skar bērnu intereses, kuras atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantam vienmēr ir prioritāras, tiesa atzīst, ka

tas atbilstoši Latvijas Civilprocesa likuma 205.panta pirmās daļas 1.punktam ir izpildāms nekavējoši.

Ievērojot Civilprocesa likuma 250.27 pantu, Tiesa

n o s p r i e d a:

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, /pers. A/, personas kods /personas kods/, labā uzturlīdzekļus bērna /pers. C/, personas

kods /personas kods/, uzturam ik mēnesi līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas,

bet no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecumam ik mēnesi 30 procentu apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas,

sākot no 2015.gada 4.marta līdz bērna pilngadībai.

Atzīt, ka spriedums daļā par uzturlīdzekļu piedziņu izpildāms nekavējoties.

Atbrīvot /pers. B/ no tiesas izdevumu EUR 169,20 samaksas valsts labā.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas 2015.gada 6.maija Zemgales apgabaltiesā, apelācijas sūdzību

iesniedzot Tukuma rajona tiesā.

Tiesnese A.Vancāne