Criminal appeal court quashes conviction for wildlife trade violation due to procedural errors and evidence issues.

ECLI:LV:AT:2026:0602.11816001820.4.L

Lieta Nr. 11816001820, SKK-15/2026

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2026. gada 2. jūnijā

Senāts šādā sastāvā: senators referents Māris Leja, senatores Irīna Jansone un Sandra Kaija

rakstveida procesā izskatīja krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /Persona A/ aizstāvja zvērināta advokāta Mārtiņa

Knipša un apsūdzētā /Persona B/ aizstāvja zvērināta advokāta Ģirta Miķelsona kasācijas sūdzībām par Rīgas

apgabaltiesas 2024. gada 23. maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas rajona tiesas 2022. gada 7. februāra spriedumu

[1.1] /Persona A/, personas kods /personas kods/, un /Persona B/, personas kods /personas kods/, atzīti par

nevainīgiem apsūdzībā pēc Krimināllikuma 115.1 panta par apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības

noteikumu pārkāpšanu, radot būtisku kaitējumu, un attaisnoti.

[1.2] Ar Rīgas rajona tiesas 2022. gada 7. februāra blakus lēmumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrijas un Dabas aizsardzības pārvaldes uzmanība vērsta uz nepilnībām un pretrunām, kas konstatētas

apdraudēto savvaļas sugu īpatņu un Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta pirmajā daļā minēto dzīvnieku

reģistrācijas kārtībā.

[2] Ar Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 23. maija spriedumu, iztiesājot lietu sakarā ar Daudznozaru specializētās

prokuratūras prokurores Santas Katkevičas apelācijas protestu un cietušās Dabas aizsardzības pārvaldes

apelācijas sūdzību, Rīgas rajona tiesas 2022. gada 7.februāra spriedums atcelts.

[2.1] /Persona A/ un /Persona B/ atzīti par vainīgiem Krimināllikuma 115.1 pantā paredzētajā noziedzīgajā

nodarījumā un katrs sodīts ar naudas sodu piecu Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā jeb 3

500 euro.

Apelācijas instances tiesa konstatēja, ka /Persona A/ un /Persona B/, iegādājoties un turot Amerikas pumu

(Puma concolor), pārkāpa Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punktā un trešajā daļā

noteikto aizliegumu, jo nebija reģistrējuši pumas turēšanas vietu, kas ir obligāts nosacījums tās iegādei un

turēšanai.

Ar šādām darbībām apsūdzētie radīja būtisku kaitējumu, proti: 1) puma tika turēta labturības prasībām

neatbilstošos apstākļos, un 2) ievērojami apdraudēta pumas īpašnieka (turētāja), mājsaimniecībā dzīvojošo

personu un apkārtējās sabiedrības drošība.

[2.2] SIA „Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” labā no katra apsūdzētā piedzīti procesuālie izdevumi 16

672,12euro par lietiskā pierādījuma – pumas – uzturēšanu.

[3] Par Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 23. maija spriedumuapsūdzētā /Persona B/ aizstāvis Ģ. Miķelsons

iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances

tiesā.

Kasācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[3.1] /Persona B/ celtā apsūdzība neatbilst Kriminālprocesa likuma 405. panta prasībām; apsūdzības trūkumi ir

ierobežojuši apsūdzētā tiesības uz aizstāvību.

[3.1.1] No apsūdzības nav saprotams, ar kādām darbībām vai bezdarbību apsūdzētie ir pārkāpuši Padomes

Regulas Nr. 338/97 „Par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību” (turpmāk

arī – Regula Nr. 338/97) normas, jo apsūdzībā norādītie regulas panti nosaka tās mērķi, dalībvalstu tiesības un

definē jēdzienu „tirdzniecība”, bet nenosaka konkrētu aizliegtu rīcību vai obligāti veicamu darbību.

[3.1.2] Apsūdzībā nav norādīts, kuras tieši Ministru kabineta 2009. gada 6. oktobra noteikumu Nr. 1139

„Starptautiskās tirdzniecības apdraudēto savvaļas sugu īpatņu uzglabāšanas, reģistrācijas, turēšanas nebrīvē,

marķēšanas, tirdzniecības un sertifikātu izsniegšanas kārtība” (turpmāk – MK Noteikumi Nr. 1139)prasības

attiecībā uz pumas reģistrāciju /Persona B/ nav ievērojis.

[3.1.3] Apsūdzībā būtisks kaitējums nepamatoti aprakstīts ar tiem pašiem pārkāpumiem, kuri vienlaikus

kvalificēti kā apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpumi.

[3.2] Tiesa, izlemjot celtās apsūdzības pamatotību, nepamatoti atzinusi, ka apsūdzētie nav izpildījuši pienākumu

Dabas aizsardzības pārvaldē reģistrēt pumas turēšanai paredzēto vietu pirms dzīvnieka iegādes un tādējādi

pārkāpuši apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumus.

MK Noteikumu Nr. 1139 6. punkts paredz, ka minētos dzīvniekus reģistrē un marķē triju mēnešu laikā pēc to

iegādes. Savukārt tiesa pretēju atzinumu par šāda pienākuma esību kļūdaini pamatojusi ar valsts iestāžu

skaidrojumiem un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvju liecībām, pēc būtības aizpildot normatīvā regulējuma

robu, tas ir, veicot tiesību tālākveidošanu. Tādēļ apsūdzētie nevarēja saprātīgi paredzēt, ka par pumas

nereģistrēšanu pirms tās iegādes var iestāties kriminālatbildība.

Turklāt pirmās instances tiesa pieņēma blakus lēmumu, ar kuru vērsa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrijas un Dabas aizsardzības pārvaldes uzmanību uz konstatētajām nepilnībām un pretrunām normatīvajos

aktos. Šis blakus lēmums netika pārsūdzēts vai protestēts, un tādējādi valsts apsūdzības uzturētājs un cietušais –

Dabas aizsardzības pārvalde – blakus lēmumu faktiski ir atzinuši par pamatotu.

[3.3] Tiesa, secinot, ka apsūdzētie nav izpildījuši pienākumu reģistrēt pumas turēšanas vietu pirms tās iegādes,

nepamatoti nav vērtējusi šādus rakstveida pierādījumus:

1) apsūdzētā /Persona B/ iesniegtos dokumentus, kas apstiprina, ka pumu viņš reģistrējis tāpat kā iepriekš citus

1973. gada Vašingtonas konvencijā „Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu

sugām” (turpmāk arī – CITES Konvencija) minētos dzīvniekus, proti, tie vispirms tika iegādāti un tikai pēc tam

triju mēnešu laikā reģistrēti Dabas aizsardzības pārvaldē;

2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikumus grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības

likumā, kas apliecina, ka arī ministrija atzinusi nepilnības un pretrunas normatīvajā regulējumā;

3) MK Noteikumu Nr. 1139 projekta anotācijas un sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumus.

Turklāt tiesa nepamatoti par nepieļaujamu pierādījumu atzinusi /Persona C/ notariāli apliecinātās liecības par

viņa personīgo pieredzi pumas iegādē un reģistrācijā kompetentajās iestādēs. Tiesa nav norādījusi, kurš konkrēts

kriminālprocesa pamatprincips šo liecību iegūšanā būtu pārkāpts.

[3.4] Tiesa, secinot, ka apsūdzētie nav izpildījuši viņiem uzlikto pienākumu reģistrēt pumas turēšanas vietu

pirms tās iegādes, nepamatoti nav izvērtējusi arī šādus lietā nozīmīgus faktus:

1) pretrunas Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļvietnē un portālā Latvija.lv dažādos laikposmos norādītajā

informācijā par dzīvnieku reģistrācijas kārtību, lai gan attiecīgajā laika periodā MK Noteikumu Nr. 1139

redakcija bija nemainīga;

2) apsūdzētie pumu iegādājās un tās reģistrāciju veica atbilstoši tai kārtībai, kas bija norādīta Dabas aizsardzības

pārvaldes tīmekļvietnē.

[3.5] Tiesa, atzīstot par pierādītu, ka apsūdzētie radījuši būtisku kaitējumu, nepamatoti par pieļaujamu

pierādījumu atzinusi ekspertes /Persona D/ atzinumu, jo: 1) viņa nav uzskatāma par speciālisti Kriminālprocesa

likuma izpratnē; 2) pierādījumi par viņas izglītību un pētījumu tematiku rada šaubas par viņas kompetenci; 3)

pirms eksperta atzinuma sniegšanas viņa nopratināta kā lieciniece, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 51.

panta 5. punktu ir neapstrīdams interešu konflikta apstāklis.

Par /Persona D/ neobjektivitāti liecina arī tas, ka viņa: 1) piedalījusies pumas izņemšanā un tās aprūpē pēc

dzīvnieka nogādāšanas SIA „Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs”; 2) strādā šajā sabiedrībā, kura iesniegusi arī

ziņas par procesuālajiem izdevumiem, kas saistīti ar pumas glabāšanu.

[3.6] Tiesa, vērtējot ekspertes /Persona D/ un Dabas aizsardzības pārvaldes atzinumus, nav ņēmusi vērā, ka tajos

izdarītie secinājumi nav attiecināmi uz konkrēto pumu, proti, nav ņemts vērā konkrētās pumas vecums, tās

attīstības, adaptācijas un pieradinātības pakāpe.

[3.7] Tiesa, atzīstot par pierādītu būtiska kaitējuma esību, nepamatoti atzinusi, ka liecinieku /Persona E/,

/Persona F/ un /Persona G/ liecības ir nepatiesas un tajās norādītās ziņas vērtējamas kā mēģinājums palīdzēt

apsūdzētajiem izvairīties no kriminālatbildības, jo nav vispusīgi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus kopumā un

savstarpējā sakarībā.

[3.8] SIA „Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” iesniegtajos dokumentos iekļautas ar pumas uzturēšanu

nesaistītas izmaksas – aploka restaurācija, remonti, uzlabojumi, koku stādīšana u. c. –, tādēļ tās nepamatoti

piedzītas no apsūdzētajiem.

[4] Par Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 23. maija spriedumu kasācijas sūdzību iesniedzis apsūdzētā /Persona A/

aizstāvis M. Knipsis, lūdzot spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[4.1] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka /Persona A/, iegādājoties un turot pumu, pārkāpis skaidri noteiktu pienākumu

reģistrēt šā savvaļas dzīvnieka turēšanas vietu pirms tā iegādes, jo nedz pats pienākums, nedz tā izpildes kārtība

normatīvajos aktos nebija skaidri noteikta.

[4.2] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka: 1) MK Noteikumi Nr. 1139 paredz savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietas

reģistrācijas kārtību, un 2) Dabas aizsardzības pārvalde ir pilnvarota reģistrēt šādu turēšanas vietu, jo atbilstoši

šiem noteikumiem šīs iestādes kompetencē ir CITES Konvencijā minēto sugu īpatņu reģistrācija, kas nav tas

pats, kas savvaļas dzīvnieku turēšanas vietas reģistrācija. Termins „savvaļas dzīvnieku turēšanas vietas

reģistrācija” šajos noteikumos nav atrodams.

Turklāt normatīvie akti nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu, vai katram savvaļas sugas dzīvniekam ir

reģistrējama atsevišķa turēšanas vieta.

[4.3] Tiesa ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 130. panta otrās daļas 4. punktu un 527.panta otrās daļas 3.

punktu, nepamatoti par nepieļaujamiem atzīstot aizstāvja iesniegtos pierādījumus, ar kuriem pamatota būtiska

kaitējuma neesība: 1) ekspertes /Persona H/ atzinumu, kas pierāda, ka /Persona A/ pumu turējis apstākļos, kas

atbilst dzīvnieka vajadzībām; 2) zibatmiņu ar foto un video materiālu no pumas novietnes /Persona A/

dzīvesvietā; 3)/Persona A/ un /Persona H/ saraksti par pumas labturības prasībām.

Motīvu daļa

[5] Ņemot vērā kasācijas sūdzībās izteiktos argumentus, Senātam visupirms jāatbild uz šādiem jautājumiem:

1) vai /Persona A/ un /Persona B/ celtajā apsūdzībā ir pieļauti tādi trūkumi, kas liedza viņiem īstenot tiesības uz

aizstāvību (Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmā daļa);

2) vai apelācijas instances tiesa, konstatējot apsūdzēto darbībās apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības

noteikumu pārkāpšanas objektīvo pusi (Krimināllikuma 115.1 pants), pareizi iztulkojusi Dzīvnieku aizsardzības

likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punktu un trešo daļu;

3) vai apelācijas instances tiesa, konstatējot apsūdzēto darbībās apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības

noteikumu pārkāpšanas subjektīvo pusi, nav pieļāvusi Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumus pierādījumu

vērtēšanā.

[6] Pārbaudījis lietā celtās apsūdzības saturu, Senāts konstatē, ka tajā nav pieļauti tādi trūkumi, kas būtu lieguši

apsūdzētajiem īstenot viņu tiesības uz aizstāvību (Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmā daļa).

[6.1] Krimināllikuma 115.1 pants paredz atbildību par apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu

pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums.

Šī norma ir blanketa, jo tās dispozīcija satur norādi uz tirdzniecības noteikumiem citos normatīvajos aktos,

kuros konkretizētas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Līdz ar to šā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir

noskaidrojams, Krimināllikuma 115.1 pantu lasot kopsakarā ar citiem normatīvajiem aktiem.

Saskaņā ar Satversmes tiesas un Senāta judikatūru blanketās normas var ietvert norādi gan uz valdības izdotiem

noteikumiem, gan Saeimas izdotiem likumiem (Satversmes tiesas 2008.gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-09-0106, 7.4. punkts, Senāta 2005. gada 4.janvāra lēmums lietā Nr. SKK-J-2/2005, 11100007904). Turklāt

blanketās normas var ietvert norādi uz Eiropas Savienības un starptautisko tiesību normām.

Apsūdzībā par Krimināllikuma 115.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu jānorāda tie apdraudēto savvaļas

dzīvnieku tirdzniecību reglamentējošo normu pārkāpumi, kuri ir cēloniskā sakarā ar kaitīgajām sekām.

[6.2] Senāts konstatē: saskaņā ar noziedzīgā nodarījuma aprakstu apsūdzībā /Persona A/ un /Persona B/ līdz

2019. gada 19. oktobrim, izmantojot trešās personas starpniecību, Čehijas Republikā iegādājās apdraudētu

plēsēju kārtas savvaļas dzīvnieku – pumu. Pēc pumas transportēšanas uz Latviju tā vispirms tika nogādāta

biedrības „/Nosaukums A/” telpās /Adrese A/ un nodota /Persona B/, bet neilgi pēc tam nogādāta /Persona A/

dzīvesvietā /Adrese B/, kur puma nelikumīgi turēta līdz 2020. gada 21. februārim, kad kratīšanas laikā tika

izņemta.

Apsūdzībā norādīts, ka apsūdzētie pumu iegādājās un turēja, neizpildot Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta

trešās daļas prasību, proti, viņi nebija reģistrējuši pumas turēšanas vietu un tādējādi pārkāpa šā panta pirmās

daļas 1. punktā paredzēto aizliegumu iegādāties un turēt nebrīvē plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieku.

Tāpat no apsūdzības izriet, ka šo darbību rezultātā: 1) puma tika turēta labturības prasībām neatbilstošos

apstākļos, pārkāpjot Dzīvnieku aizsardzības likuma un MK Noteikumu Nr. 1139 prasības, un 2)tika ievērojami

apdraudēta pumas īpašnieka (turētāja), mājsaimniecībā dzīvojošo personu un apkārtējās sabiedrības vispārējā

drošība.

Papildus minētajam apsūdzībā ietvertas atsauces uz Regulas Nr. 338/97 normām.

[6.3] Senāts atzīst, ka apsūdzībā ir norādīti apsūdzētajiem inkriminēto normatīvo aktu pārkāpumi, proti,

nodarījums, kā arī konkretizēts būtiskais kaitējums, proti, sekas.

Šādu secinājumu nemaina tas, ka vispārīgi par pareizu atzīstams kasācijas sūdzībā izteiktais viedoklis, ka

apsūdzībā nav pieļaujams būtisku kaitējumu aprakstīt, tikai atkārtojot nodarījuma izdarīšanas apstākļus, tajā

skaitā pārrakstot tos citiem vārdiem vai pārveidojot par pārkāpto normu uzskaitījumu. Šāda pieeja novestu pie

divu patstāvīgu noziedzīga nodarījuma sastāva pamatpazīmju – nodarījuma un seku – sapludināšanas, kā

rezultātā likumā paredzētais materiāla sastāva noziedzīgais nodarījums praksē nepamatoti tiktu pārvērsts par

formāla sastāva noziedzīgu nodarījumu, tādējādi paplašinot kriminālatbildību bez likumiska pamata.

Tomēr izskatāmajā lietā šāda kļūda nav pieļauta. Krimināllikuma 115.1 panta izpratnē par tirdzniecības

noteikumu pārkāpšanu (nodarījumu) ir atzīstams Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1panta pārkāpums,

iegādājoties pumu, neesot reģistrētai savvaļas sugu dzīvnieka turēšanas vietai. Savukārt pārkāpumi, kas pieļauti

dzīvnieka turēšanas laikā pēc tā iegādes, neesot nodomam dzīvnieku pārdot, apmainīt vai citādi iesaistīt

tirdzniecības apritē, paši par sevi neveido tirdzniecības noteikumu pārkāpumu. Tie raksturo apstākļus, kuros,

pēc valsts apsūdzības ieskata, radies būtisks kaitējums, proti, dzīvnieka labturības un citu cilvēku drošības

apdraudējumu.

To, ka apsūdzībā norādītie pumas turēšanas apstākļi paši par sevi nav daļa no tirdzniecības noteikumu

pārkāpuma, apstiprina arī tas, ka par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumiem, ja to rezultātā iestājušās

kaitīgās sekas, atbildība paredzēta Krimināllikuma 230.1pantā.

Vienlaikus Senāts atzīst, ka nošķīrums starp nodarījumu un sekām apsūdzībā varēja tikt formulēts precīzāk.

Tomēr, ņemot vērā apsūdzībā aprakstīto notikumu secību, tas neliedz saprast, kuri apstākļi attiecināmi uz

nodarījumu un kuros apstākļos izpaudies būtiskais kaitējums.

Senāts konstatē, ka pēc apsūdzības grozīšanas pirmās instances tiesā apsūdzētie ir pauduši savu attieksmi pret

grozīto apsūdzību un snieguši liecības par tajās norādītajiem apstākļiem (lietas 4. sējuma 135.–136. lapa).

Tādējādi apsūdzētajiem bija zināmi apsūdzības faktiskie un tiesiskie pamati.

[6.4] Senāts vispārīgi piekrīt arī tam, ka nav pareizi apgalvot, ka apsūdzētie pārkāpuši Regulu Nr. 338/97, jo

apsūdzībā minētās regulas normas pašas par sevi neparedz konkrētu uzvedības priekšrakstu – prasību rīkoties

noteiktā veidā vai atturēties no noteiktas darbības.

Tomēr šis trūkums pats par sevi nenozīmē, ka apsūdzība nebūtu saprotama vai liegtu īstenot tiesības uz

aizstāvību, jo no apsūdzības satura nepārprotami izriet, ka tās būtība ir saistīta ar Dzīvnieku aizsardzības likuma

3.1panta prasību neievērošanu, proti, pumas iegādi un turēšanu bez normatīvajos aktos paredzētās reģistrācijas.

Ievērojot minēto, Senāts secina, ka celtā apsūdzība nav ierobežojusi apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tādēļ

tiesai, izskatot lietu pēc būtības, bija jāizlemj tās pamatotība.

[7] Tālāk, pirms Senāts izvērtēs pārsūdzēto nolēmumu daļā par apsūdzības pamatotību, izklāstāms tiesiskais

regulējums, kam ir nozīme šā vērtējuma izpratnē.

[7.1] Normas, kas konkretizē savvaļas dzīvnieku tirdzniecības kārtību, ir ietvertas Eiropas Savienības

normatīvajos aktos, Dzīvnieku aizsardzības likumā, citos likumos un Ministru kabineta noteikumos.

Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka ir aizliegts iegādāties, turēt nebrīvē,

atsavināt vai turēt pārdošanai vai apmaiņai un piedāvāt tirdzniecībā plēsēju kārtas savvaļas sugu dzīvniekus.

Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka minētais aizliegums neattiecas uz zooloģiskajiem dārziem un reģistrētām

savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietām.

Dzīvnieku aizsardzības likuma 32. panta otrā daļa paredz, ka šā likuma 3.1 panta pirmajā daļā minēto dzīvnieku

turēšanas vieta ir piesakāma reģistrācijai Pārtikas un veterinārajā dienestā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Šo kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi Nr. 1146 „Savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietu

reģistrācijas kārtība” (turpmāk – MK Noteikumi Nr. 1146). Vienlaikus tie paredz izņēmumu attiecībā uz

starptautiskās tirdzniecības apdraudēto savvaļas sugu īpatņiem (sk. šo noteikumu 2. punktu kopsakarā ar

Regulas Nr. 338/97 B pielikumu). Pie šādiem īpatņiem pieder arī puma (Puma concolor).

Skaidrojot šo izņēmumu, MK Noteikumu Nr. 1146 projekta anotācijā norādīts, ka: 1)atsevišķu dzīvnieku

turēšanas vietu reģistrāciju reglamentē citi normatīvie akti vai 2) šāda reģistrācija nav nepieciešama. Kā viens

no šādiem izņēmuma gadījumiem anotācijā minēti starptautiskajā tirdzniecībā apdraudētu savvaļas sugu

dzīvnieki, uz kuriem attiecas MK Noteikumi Nr. 1139.

MK Noteikumu Nr. 1139 6. punkts noteic: apdraudēto dzīvnieku reģistrē un marķē triju mēnešu laikā pēc tā

iegādes. Līdz ar to atbilstoši normas gramatiskajam formulējumam to iespējams veikt pēc dzīvnieka iegādes.

[7.2] MK Noteikumi Nr. 1139 praksē radījuši neskaidrību jautājumā, vai plēsēju kārtas dzīvnieka reģistrācija

Dabas aizsardzības pārvaldē ir jāveic pirms tā iegādes vai triju mēnešu laikā pēc tam. To apliecina arī

kompetento iestāžu atšķirīgie viedokļi.

Viedokli, ka reģistrācija Dabas aizsardzības pārvaldē veicama pēc dzīvnieka iegādes, paudis Pārtikas un

veterinārais dienests, šajā lietā norādot, ka apsūdzētais /Persona A/ varēja „iesaistīties pumas tirdzniecības

darījumos” no 2019. gada 7. oktobra, tas ir, pēc Kalifornijas karaliskās čūskas turēšanas vietas reģistrēšanas

Pārtikas un veterinārajā dienestā, taču puma bija jāreģistrē Dabas aizsardzības pārvaldē (lietas 2. sējuma 35.

lapa). Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atzinusi, ka MK Noteikumu Nr. 1139 6.

punkts ir pretrunā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu, tādēļ triju mēnešu termiņš nav piemērojams plēsēju kārtas

savvaļas sugu īpatņu reģistrācijai un Dabas aizsardzības pārvalde par ieceri iegādāties dzīvnieku informējama

pirms tā iegādes (lietas 4. sējuma 149. lapa).

Saistībā ar tiesiskā regulējuma neskaidrībām pirmās instances tiesa pieņēmusi arī blakus lēmumu.

Apelācijas sūdzība vai protests par šo lēmumu nav iesniegts. Apelācijas instances tiesa to nav atcēlusi arī pēc

savas iniciatīvas.

[8] Tālāk Senāts pārbaudīs, vai apelācijas instances tiesa, konstatējot apsūdzēto darbībās apdraudēto savvaļas

dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpšanas objektīvo pusi (Krimināllikuma 115.1 pants), ir pareizi

interpretējusi Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punktu un trešo daļu.

[8.1] Saskaņā ar celto apsūdzību /Persona B/ un /Persona A/ iegādājās pumu, neizpildot Dzīvnieku aizsardzības

likuma 3.1 panta trešās daļas prasību, proti, pirms pumas iegādes nebija reģistrējuši šī plēsēju kārtas dzīvnieka

turēšanas vietu.

Apelācijas instances tiesa ir noraidījusi viedokli, ka Pārtikas un veterinārajā dienestā reģistrētā savvaļas

dzīvnieka – Kalifornijas karaliskās čūskas – turēšanas vieta piešķīra apsūdzētajiem tiesības iegādāties arī pumu,

un atzinusi, ka apsūdzētie iegādājušies pumu, pārkāpjot Dzīvnieku aizsardzības likumā paredzēto aizliegumu.

[8.2] Senāts šo apelācijas instances tiesas atzinumu atzīst par pamatotu. Pretēji kasācijas sūdzībā paustajam

tiesas konstatētais pārkāpums izriet nevis no tiesību tālākveidošanas, bet gan no tiesību normu satura

noskaidrošanas, piemērojot interpretācijas metodes.

Lai pamatotu šo secinājumu, Senāts vispirms izklāstīs tiesību normu interpretācijas un tiesību tālākveidošanas

nošķiršanas kritērijus.

[8.3] Arī krimināltiesību normu saturiskā tvēruma noskaidrošanā jāizmanto visas interpretācijas metodes –

gramatiskā, sistēmiskā, vēsturiskā un teleoloģiskā metode (Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019-22-01, 18. un 22.1. punkts).

Interpretācijas robežas nosaka normas tekstā ietverto vārdu visplašākā un visšaurākā iespējamā nozīme. Tiesību

normu interpretācija kā juridiskā metode „netiek pāri” rakstītā teksta robežām (Administratīvā procesa likuma

komentāri. A un B daļa. Briede J. (zin. red.). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 269. lpp.).

Šo robežu ietvaros iespējama gan sašaurināta, gan paplašināta interpretācija.

Ja, izmantojot interpretācijas metodes, iespējami vairāki interpretācijas rezultāti, priekšroka dodama tam

rezultātam, kas konkrētajā situācijā nodrošina iespējami taisnīgāko risinājumu.

Savukārt interpretācijas robežu pārsniegšana iezīmē pāreju no tiesību normu interpretācijas uz tiesību

tālākveidošanu: analoģija sākas aiz normas tekstā lietoto vārdu visplašākās iespējamās nozīmes, bet teleoloģiskā

redukcija – aiz to visšaurākās iespējamās nozīmes.

Materiālajās krimināltiesībās šīs juridiskās metodes par sliktu personai nav pieļaujamas. Proti, ar analoģiju

nedrīkst paplašināt noziedzīga nodarījuma sastāvu ārpus normas iespējamā vārdiskā satura, bet ar teleoloģisko

redukciju – sašaurināt kriminālatbildību izslēdzošas vai ierobežojošas normas tvērumu (sk. arī Vācijas

Federālās Konstitucionālās tiesas 2006. gada 8.novembra lēmuma lietā Nr. 2 BvR 1378/06, 3. punktu; 2011.

gada 16. jūnija lēmuma lietā Nr. 2 BvR 542/09, 57. punktu;Walter T. Der Wille des Gesetzgebers als höchstes

Auslegungsziel, verdeutlicht anhand des § 42 StAG. Zeitschrift für Internationale Strafrechtsdogmatik. 11/2016,

S. 748).

[8.4] Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka ir aizliegts iegādāties, turēt

nebrīvē, atsavināt vai turēt pārdošanai vai apmaiņai un piedāvāt tirdzniecībā plēsēju kārtas savvaļas sugu

dzīvniekus. Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka minētais aizliegums neattiecas uz zooloģiskajiem dārziem un

reģistrētām savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietām.

Jēdzienu „reģistrēta savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vieta” var saprast kā jebkuru savvaļas sugas dzīvnieka

reģistrētu turēšanas vietu, vai šaurāk – kā tādu turēšanas vietu, kas reģistrēta tieši tai sugai, kuru paredzēts turēt.

Turpmāk minēto apsvērumu dēļ minētais jēdziens ir iztulkojams šaurākajā nozīmē.

Tiesības iegādāties un turēt plēsēju kārtas savvaļas sugu dzīvnieku, tajā skaitā pumu, ir izņēmums no vispārējā

aizlieguma. Izņēmuma noteikumi ir jāiztulko šauri.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumā noteiktie izņēmumi nav interpretējami paplašināti un nav piemērojami

pēc analoģijas. Šāds uzskats ir pamatots ar apsvērumu, ka izņēmuma noteikumu paplašinātas iztulkošanas

gadījumā vai gadījumā, kad tie tiek piemēroti pēc analoģijas, pastāv risks izjaukt likumā ietverto kopsakaru

starp „noteikumu” un „izņēmumu no noteikuma” (Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma lietā Nr.

2011-15-01 9.5.punkts).

Priekšroka jēdziena šaurākajai nozīmei ir dodama arī, ievērojot Dzīvnieku aizsardzības likuma mērķi. Proti, šā

likuma mērķis ir nodrošināt: 1) visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību (sk. likuma preambulu) un 2) to,

lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus (likuma 5. panta otrās daļas 3. punkts).

No minētā izriet, ka plēsēju kārtas savvaļas sugu dzīvnieku turēšana nebrīvē kā izņēmums ir pieļaujama tikai

tad, ja tiek nodrošināti tādi dzīvnieka turēšanas standarti, kas ļauj sasniegt abus minētos mērķus. Līdz ar to

izņēmums attiecas tikai uz tādu turēšanas vietu, kas reģistrēta attiecīgajai sugai, kuru paredzēts turēt, un

nodrošina tai atbilstošas labturības un drošības prasības. Turpretim jēdziena plašākā izpratne novestu pie likuma

mērķim neatbilstoša rezultāta, proti, persona, reģistrējot turēšanas vietu visnekaitīgākajam savvaļas sugas

dzīvniekam, varētu iegūt tiesības turēt visbīstamāko plēsēju.

Tādējādi apelācijas instances tiesa, konstatējot apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu

pārkāpšanas objektīvo pusi, nav piemērojusi nedz analoģiju, nedz teleoloģisko redukciju, bet veikusi normas

sašaurinātu interpretāciju. Šāds iztulkojums iekļaujas normas iespējamā vārdiskā tvēruma robežās, tādēļ nav

uzskatāms par tiesību tālākveidošanu.

[8.5] Šo secinājumu neietekmē iespējamās neskaidrības Ministru kabineta noteikumos, tajā skaitā par to, vai

Dabas aizsardzības pārvaldes kompetencē ietilpa ne vien CITES konvencijā minētā īpatņa, bet arī attiecīgās

savvaļas sugas dzīvnieka turēšanas vietas reģistrācija.

Iemesli, kuru dēļ nepieciešamā reģistrācija nav veikta, var būt nozīmīgi, vērtējot nodarījuma subjektīvo pusi,

tomēr tie neietekmē noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses konstatēšanu: ja nav reģistrēta attiecīgās sugas

turēšanas vieta, plēsēju kārtas savvaļas dzīvnieku iegādāties un turēt ir aizliegts neatkarīgi no reģistrēšanas

neesamības iemesliem.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa apsūdzēto darbībās pamatoti konstatējusi

apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpšanas (Krimināllikuma 115.1 pants) objektīvo

pusi.

[8.6] Senāts papildus atzīmē, ka šāda atzinuma izdarīšanai nebija pamata piemērot Kriminālprocesa likuma 478.

panta pirmo daļu, kas noteic, ka, ja tiesa uzskata, ka tiesību norma, kas piemērota konkrētajā krimināllietā,

neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai (aktam), tā iesniedz pieteikumu par lietas ierosināšanu

Satversmes tiesā.

Izskatāmajā lietā nedz apelācijas instances tiesa, nedz Senāts savu secinājumu par Krimināllikuma 115.1 pantā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi nav pamatojuši ar MK Noteikumu Nr. 1139 6.punkta

neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, bet gan ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta satura

noskaidrošanu. Turklāt MK Noteikumu Nr. 1139 6.punkts pats par sevi nenoteic, ka plēsēju kārtas savvaļas sugu

dzīvnieku drīkst iegādāties pirms Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta trešajā daļā paredzētās prasības

izpildes.

Pat ja Satversmes tiesa – līdzīgi kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija – atzītu MK Noteikumu

Nr. 1139 6. punktu par neatbilstošu Dzīvnieku aizsardzības likumam, tas nemainītu secinājumu, ka plēsēju

kārtas savvaļas sugas dzīvnieka iegāde ir aizliegta, ja nav izpildīta pašā likumā paredzētā prasība – attiecīgās

sugas turēšanas vietas reģistrācija. Tādēļ vēršanās Satversmes tiesā šajā lietā nebūtu izšķiroša tās pareizai

izlemšanai.

Satversmes tiesas praksē lietas ierosināšana tiek atteikta, ja pieteikuma iesniedzēja tiesa nav pamatojusi, kādēļ

tās izskatīšanā esošās lietas izlemšanai nepieciešama apstrīdēto normu satversmības pārbaude (sk. Satversmes

tiesas kolēģijas 2024. gada 26. aprīļa lēmuma pieteikumā Nr. 41/2024, 5. punktu; 2024. gada 12. marta lēmuma

pieteikumā Nr. 8/2024, 6. punktu). Vēršanās Satversmes tiesā nav pašmērķis, bet procesuāls instruments, kas

izmantojams tikai tad, ja jautājums par piemērojamās normas atbilstību augstāka juridiskā spēka normai var

ietekmēt lietas iznākumu.

[9] Tālāk Senāts pārbaudīs, vai tiesa, konstatējot apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu

pārkāpšanas subjektīvo pusi, ir ievērojusi Kriminālprocesa likuma prasības par pierādījumu vērtēšanu.

[9.1] Vispārīgi vainīgās personas psihiskā attieksme pret speciālo noteikumu pārkāpumu var izpausties gan

nodoma, gan neuzmanības formā (sk. arī Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces 2025. gada

16. decembra lēmuma „Par Krimināllikuma 260. panta piemērošanu” 2. punktu). Tomēr darbībām, kas

izpaužas apdraudēto savvaļas sugu dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpšanā, jābūt realizētām ar nodomu

(tīši) (Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX–XVII nodaļa). Trešais papildinātais

izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022, 243. lapa).

Nodoma konstatēšanai nepietiek ar to, ka persona apzinājās faktiskos apstākļus, kas saistīti ar dzīvnieka iegādi

un reģistrāciju.

Speciālo noteikumu, tajā skaitā apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpšana ar nodomu

(tīši) nozīmē, ka vainīgais skaidri apzinās rīcības neatbilstību normatīvajiem aktiem (tiešs nodoms), vai apzināti

pieļauj šādu neatbilstību un samierinās ar to (netiešs nodoms) (sal. Senāta 2025. gada 16. septembra lēmuma

lietā Nr. SKK-196/2025, ECLI:LV:AT:2025:0916.11370038219.9.L, 8.1.–8.2. punktu). Tādēļ, pamatojot speciālo

noteikumu pārkāpuma izdarīšanu ar nodomu, nav pietiekami atsaukties uz principu „likuma nezināšana

neatbrīvo no atbildības”. Šis princips neatceļ Krimināllikuma 8. panta otrajā daļā paredzēto prasību konstatēt

nodomu attiecībā uz visām noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm (sal. par pazīmi „sveša manta” Senāta

2025. gada 14. novembra lēmuma lietā Nr. SKK-297/2025, ECLI:LV:AT:2025:1114.11380013122.3.L, 6.3.

punktu).

Arī Senāta praksē atzīts, ka atsevišķa normatīva akta neprecīza ievērošana ne vienmēr liecina par apsūdzētās

personas ļaunprātīgu rīcību (sk. Senāta 2007. gada 25. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKK-164/2007, 11810010804,

2025. gada 15. augusta lēmuma lietā Nr. SKK- 63/2025, ECLI:LV:AT:2025:0815.11819003215.9.L, 8.3.1.

punktu).

Par to, ka persona apzinās savas rīcības neatbilstību normatīvajiem aktiem (tiešs nodoms) vai pieļauj šādu

neatbilstību un samierinās ar to (netiešs nodoms), var liecināt, piemēram, skaidrs un nepārprotams tiesiskais

regulējums, kā arī personas informētība par šo regulējumu, tajā skaitā, ja tā izriet no profesionālās darbības,

kompetento iestāžu brīdinājumiem vai saziņas ar šīm iestādēm.

Par to var liecināt arī: 1) personas apzināta atkāpšanās no iepriekš ievērotā likumīgā rīcības modeļa bez

saprātīga skaidrojuma; 2) rīcības slēpšana vai maskēšana, tajā skaitā nepatiesas informācijas sniegšana

uzraugošajām iestādēm; 3) rīcības turpināšana pēc tam, kad personai aktualizēts pārkāpuma risks, piemēram,

pēc brīdinājuma vai pārbaudes; 4) personas apzināta izvairīšanās noskaidrot piemērojamo tiesisko regulējumu,

ko angļu juridiskajā terminoloģijā raksturo ar jēdzienu willful blindness.

Savukārt pret nodoma esību var liecināt: 1) sarežģīts, pretrunīgs vai neskaidrs tiesiskais regulējums; 2) pamatota

paļaušanās uz kompetentas iestādes informāciju vai līdzšinējo praksi.

Minētais uzskaitījums nav izsmeļošs.

[9.2] Nodoms nosakāms, vērtējot personas psihisko attieksmi laikā, kad izdarītas noziedzīgā nodarījuma

objektīvo pusi veidojošās darbības vai bezdarbība, nevis noziedzīgo seku iestāšanās laikā (sk. arī Steininger E.

Strafrecht.Allgemeiner Teil: Eine Einführung. Grundlagen. Das vollendete vorsätzliche Erfolgsdelikt. Band 1.

Wien: Linde Verlag, 2013, S. 147.–148; Schönke A., Schröder H. Strafgesetzbuch Kommentar. 27. Auflage.

München:C.H.Beck Verlag, 2006, S. 269).

Attiecīgais laika ietvars, kurā vērtējams nodoms, ir atkarīgs no attiecīgā noziedzīgā nodarījuma struktūras, tādēļ

vispirms jānoskaidro, kāda darbība vai bezdarbība veido konkrētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi.

Izskatāmajā lietā nodoms jākonstatē pumas iegādes procesa laikā, jo, kā šajā lēmumā konstatēts iepriekš, par

tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu atzīstama pumas iegāde, neesot reģistrētai savvaļas sugu dzīvnieka

turēšanas vietai.

[9.3] Pamatojot tirdzniecības noteikumu pārkāpšanas tīšumu, apelācijas instances tiesa norādījusi, ka:

1) iegādājoties pumu, apsūdzētie apzinājās, ka būs sarežģījumi ar dzīvnieka reģistrāciju;

2) apsūdzētais /Persona A/ savās liecībās melojis, norādot, ka pirms dzīvnieka iegādes ir sazinājies ar Dabas

aizsardzības pārvaldi un saņēmis apstiprinājumu, ka normatīvo regulējumu sapratis pareizi, proti, ka Dabas

aizsardzības pārvaldē dzīvnieku var reģistrēt pēc tā iegādes;

3) apsūdzēto atsaukšanās uz to, ka viņi rīkojušies saskaņā ar MK Noteikumu Nr. 1146 prasībām, ir pielāgota

aizstāvības pozīcijai, lai izvairītos no kriminālatbildības;

4) apsūdzēto nodoms jau sākotnēji bija vērsts nevis uz čūskas, bet gan uz pumas iegādi, savukārt čūska

izmantota tikai kā „līdzeklis”, lai vēlāk reģistrētu pumas turēšanas vietu.

Tiesas ieskatā apsūdzēto darbības norāda uz nodomu iegādāties pumu un ievest to Latvijā nelikumīgai turēšanai,

apejot Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta pirmās daļas 1. punktā noteikto aizliegumu.

[9.4] Senāts atzīst, ka vispārīgi tiesa minētos atzinumus bija tiesīga izmantot nodoma pamatošanai. Tomēr

spriedumā tie galvenokārt izteikti deklaratīvi, jo nav norādīti pierādījumi, no kuriem šie atzinumi izriet.

Senāts vērš uzmanību, ka lietās, kurās pierādījumu vērtējums ir sarežģīts un nav viegli pārskatāms, Senāta

kompetencē neietilpst meklēt, kur citviet nolēmumā atrodami pierādījumi, ar kuriem pamatoti attiecīgie tiesas

atzinumi. Pretējā gadījumā tiktu pārsniegta kasācijas instances tiesas kompetence, Senātam uzņemoties

pierādījumu vērtēšanas funkciju, kas ir pretrunā kasācijas tiesvedības pamatnoteikumiem (sk. Kriminālprocesa

likuma 569. panta trešo daļu).

[9.5] Turklāt tiesas veiktais pierādījumu vērtējums ir nepilnīgs.

Senāta judikatūrā ir atzīts: ja lietā nav tiešu pierādījumu par nodomu, to var pamatot ar netiešiem

pierādījumiem. Šādā gadījumā tiesai jāizvērtē gan pierādījumi, kas var norādīt uz nodoma esību, gan

pierādījumi, kas var radīt šaubas par nodomu, un abas pierādījumu grupas savstarpēji jāsalīdzina, izvērtējot,

kurai no tām ir izšķiroša nozīme. Tikai pēc šāda kopvērtējuma tiesa var pamatoti secināt, vai nodoms ir pierādīts

ārpus saprātīgām šaubām (sk. arī Senāta 2025.gada 19. novembra lēmuma lietā Nr. SKK-73/2025,

ECLI:LV:AT:2025:1119.11904007418.6.L, 13.3. punktu).

Tādēļ, ja lietā ir apstākļi, tajā skaitā apsūdzētā skaidrojumi, kas var radīt šaubas par nodomu, tiesai vispirms

jāvērtē šo apstākļu pierādītība. Savukārt, atzīstot tos par pierādītiem, tiesai jāpamato, vai tie rada saprātīgas

šaubas par nodoma esību.

Izskatāmajā lietā tiesa šādu vērtējumu nav veikusi, jo bez ievērības atstājusi tiesiskā regulējuma sarežģītību (sk.

šā lēmuma 7. punktu) un kompetento iestāžu praksi citos līdzīgos gadījumos.

[9.5.1] Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi apsūdzētā /Persona B/ aizstāvības pozīciju, ka puma tika

reģistrēta tādā pašā kārtībā, kā iepriekš citi CITES Konvencijā minētie dzīvnieki, proti, dzīvnieki vispirms

iegādāti un tikai pēc tam reģistrēti Dabas aizsardzības pārvaldē. Apsūdzētais liecinājis par 25 šādu dzīvnieku

reģistrācijas gadījumiem.

Lai pārbaudītu šīs aizstāvības pozīcijas nozīmi izskatāmajā lietā, tiesai vispirms bija jāizvērtē, vai apsūdzētā

/Persona B/ norādītā dzīvnieku reģistrācijas prakse pastāvēja faktiski. Turklāt, ņemot vērā, ka konkrētajā

gadījumā puma ir plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieks, tiesai jo īpaši bija jāpievērš uzmanība tam, vai līdz

2019. gada oktobrim apsūdzētā reģistrēto dzīvnieku vidū bija plēsēju kārtas savvaļas sugu dzīvnieki un, ja bija,

vai tie tika reģistrēti kārtībā, par kādu liecinājis apsūdzētais.

Tāpat tiesa nepamatoti nav vērtējusi pirmās instances tiesas atzinumu, ka apsūdzētie bija ievērojuši Dabas

aizsardzības pārvaldes tīmekļvietnē un portālā Latvija.lv norādīto dzīvnieku reģistrācijas kārtību (sk. sprieduma

45. lappusi).

[9.5.2] Tiesa nav izvērtējusi arī aizstāvības iesniegtos pierādījumus par Dabas aizsardzības pārvaldes iespējami

atšķirīgu praksi citā pumas reģistrācijas gadījumā, proti:

1) /Persona C/ notariāli apliecinātajās liecībās norādīto, ka pirms pumas iegādes viņš reģistrējis savvaļas sugas

dzīvnieka turēšanas vietu Pārtikas un veterinārajā dienestā, t. i., rīkojies tāpat kā apsūdzētie viņiem

inkriminētajā gadījumā, un tikai pēc dzīvnieka iegādes veicis tā reģistrāciju Dabas aizsardzības pārvaldē (lietas

4. sējuma 156. lapa);

2) šīm liecībām pievienoto Dabas aizsardzības pārvaldes 2021. gada 9. jūnija lēmumu par administratīvā

pārkāpuma procesa izbeigšanu pret /Persona C/ par pumas nelikumīgu turēšanu (lietas 4.sējuma 141.–142.

lapa).

[9.5.3] Apelācijas instances tiesa /Persona C/ liecības nav vērtējusi tādēļ, ka pirmās instances tiesā tās nav

pārbaudītas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 512. panta otrās daļas 4. un 5. punktu.

Senāts atzīst, ka šo liecību nevērtēšana ir nepamatota.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka minēto tiesību normu mērķis ir garantēt apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, proti,

nepieļaut, ka nolēmums tiek balstīts uz apsūdzētajam nelabvēlīgām, tiesas sēdē nepārbaudītām liecībām, liedzot

iespēju tās apšaubīt. Turpretim izskatāmajā lietā attiecīgo pierādījumu iesniedza apsūdzētā /Persona B/ aizstāvis,

tādējādi paužot gribu to izmantot pierādīšanā. Līdz ar to šī pierādījuma izmantošana nolēmuma pamatošanā

apsūdzētā tiesības uz aizstāvību aizskart nevarēja.

Savukārt nedz prokurore, nedz cietušās – Dabas aizsardzības pārvaldes – pārstāvis nav iebilduši pret šī

pierādījuma pievienošanu lietas materiāliem un tā izmantošanu, jo:

1) pirmās instances tiesas 2022. gada 17. janvāra tiesas sēdē prokurore un cietušās – Dabas aizsardzības

pārvaldes – pārstāvis atzinuši par apmierināmu aizstāvja lūgumu pievienot lietai /Persona C/ liecības;

2) no pirmās instances tiesas sprieduma izriet, ka tiesa šo pierādījumu pārbaudījusi kā rakstveida paskaidrojumu

(sprieduma 26. lappuse);

3) nedz prokurora protestā, nedz Dabas aizsardzības pārvaldes apelācijas sūdzībā šī dokumenta izmantošana

pirmās instances tiesas spriedumā nav apstrīdēta.

Apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka izskatāmajā lietā bija izveidojusies Kriminālprocesa likuma 512.

panta otrās daļas 4. punktā regulētajam gadījumam salīdzināma procesuālā situācija. Proti, ja minētā norma

pieļauj liecību izmantošanu gadījumā, kad tam piekrīt aizstāvis un apsūdzētais, nelūdzot attiecīgās personas

nopratināšanu tiesas sēdē, tad izskatāmajā lietā /Persona C/ liecību izmantošanai faktiski bija piekrituši

prokurore un cietušās pārstāvis.

[9.6] Rezumējot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, apsūdzēto darbībās konstatējot apdraudēto

savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpšanas subjektīvo pusi, nav izvērtējusi visus lietā esošos

pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā un nav pienācīgi pamatojusi savus atzinumus, tādējādi pieļaujot

Kriminālprocesa likuma 128., 511., 512.panta otrās daļas un 564. panta ceturtās daļas pārkāpumus, kas ir

atzīstami par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem šā likuma 575. panta trešās daļas izpratnē. Līdz

ar to apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams pilnībā un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas

instances tiesā.

[10] Ņemot vērā, ka apelācijas instances tiesas spriedums tiek atcelts pilnībā un lieta apelācijas instances tiesā

jāiztiesā no jauna atbilstoši Kriminālprocesa likuma 53. nodaļas nosacījumiem, pārējie kasācijas sūdzību

argumenti, kas saistīti ar lietā esošo pierādījumu vērtējumu, tajā skaitā par būtiskā kaitējuma esību, ir

izvērtējami apelācijas instances tiesā, izskatot lietu no jauna.

Izskatot lietu no jauna, apelācijas instances tiesai jāņem vērā turpmāk minētais.

[10.1] Nodoms pārkāpt tirdzniecības noteikumus pārbaudāms pumas iegādes procesa laikā. Ņemot vērā, ka šis

process norisinājās vairākos secīgos posmos, tiesai visupirms jānoskaidro tā sākuma un beigu brīdis. Turklāt

nodoms jāvērtē katram apsūdzētajam individuāli, ņemot vērā viņa zināšanas, rīcību un lomu iegādes procesā.

Ja tiesa, izvērtējot pierādījumus, konstatēs, ka Dabas aizsardzības pārvalde citos gadījumos ir pieļāvusi CITES

Konvencijā norādīto dzīvnieku, it īpaši plēsēju, reģistrāciju pēc to iegādes, tiešu nodomu var atzīt par pierādītu

tad, ja tiek konstatēts, ka apsūdzētie pirms pumas iegādes zināja par: 1) līdzšinējās prakses maiņu vai 2)

kompetentās iestādes skaidri paustu nostāju šo praksi mainīt, taču apzināti to ignorēja. Savukārt netiešs nodoms

var tikt konstatēts tad, ja pierādīts, ka apsūdzētie ar augstu varbūtības pakāpi apzinājās, ka pumas reģistrācija

pēc tās iegādes 2019. gada oktobrī vairs nav pieļaujama, un, apzinoties šādu iespējamību, pieļāva aizlieguma

pārkāpumu (sk. arī Senāta 2025. gada 16. septembra lēmuma lietā Nr. SKK-196/2025,

ECLI:LV:AT:2025:0916.11370038219.9.L, 8.1.– 8.2. punktu).

Tāpat, pārbaudot nodomu, tiesai jāņem vērā konkrētā dzīvnieka bīstamība, proti, jo bīstamāks ir dzīvnieks, jo

kritiskāk vērtējama aizstāvības pozīcija, ka apsūdzētie varēja subjektīvi pamatoti uzskatīt, ka viņiem ir tiesības

vispirms iegādāties dzīvnieku un tikai pēc tam reģistrēt dzīvnieku un tā turēšanas vietu.

[10.2] Apsūdzētā vai viņa aizstāvja iesniegto ziņu par faktiem atzīšana par nepieļaujamiem, piemērojot

Kriminālprocesa likuma 130. pantu, nav pieļaujama mehāniski, jo likums neparedz šiem procesa dalībniekiem

tādas pašas iespējas iegūt pierādījumus kā valsts apsūdzībai. Tādēļ tiesa nav tiesīga prasīt, lai apsūdzētā vai viņa

aizstāvja iesniegtie pierādījumi būtu iegūti tādā pašā veidā kā valsts iegūtie pierādījumi.

Turklāt, ja tiesa apsver iespēju atzīt par nepieļaujamu apsūdzētā vai viņa aizstāvja iesniegtu pierādījumu,

jāapsver nepieciešamība par to informēt šos procesa dalībniekus, lai nolēmums šajā daļā nekļūtu par

„pārsteiguma” nolēmumu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet prasība, lai tiesas savos nolēmumos

neatsauktos uz tādiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja

izteikties procesa laikā un kas rada tādu pagriezienu lietā, ko arī rūpīgs lietas dalībnieks nevarēja paredzēt

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 5.septembra sprieduma lietā „Čepek v.Czech Republic”, iesnieguma

Nr. 9815/10, 48. punkts).

[10.3] Kasācijas sūdzībā norādītais arguments, ka ekspertes /Persona D/ atzinums ir nepieļaujams pierādījums

tādēļ, ka pirms ekspertīzes noteikšanas viņa nopratināta kā lieciniece, nav pamatots.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 51. panta 5. punktu bez jebkādas papildu apstākļu noskaidrošanas tiek atzīta

interešu konflikta pastāvēšana, ja amatpersona, kura veic kriminālprocesu, šajā procesā ir liecinieks.

Senāts konstatē, ka, lai gan nopratināšanas protokolā, kas sastādīts pirms ekspertīzes veikšanas, /Persona D/

procesuālais statuss norādīts kā lieciniece, no nopratināšanas protokola satura izriet, ka viņa netika pratināta par

lietā pierādāmajiem apstākļiem pēc būtības. Nopratināšanas mērķis bija noskaidrot vienīgi /Persona D/

kompetenci (lietas 1. sējuma 206.lapa). Līdz ar to šī procesuālā darbība atbilda eksperta pratināšanai

Kriminālprocesa likuma 156. panta pirmās daļas 4. punkta izpratnē, kas paredz, ka procesa virzītājs var aicināt

ekspertu vai revidentu sniegt liecību, lai noskaidrotu eksperta kvalifikāciju.

Šādos apstākļos /Persona D/ nopratināšana pēc būtības nav vērtējama kā tāda liecinieka piedalīšanās

kriminālprocesā, kas rada Kriminālprocesa likuma 51. panta 5. punktā paredzēto neapstrīdamo interešu

konfliktu.

[10.4] Jautājumā par procesuālajiem izdevumiem Senāts norāda, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr.

1025 „Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu” 7.5. punktu dzīvnieku, kas atzīts

par lietisko pierādījumu, procesa virzītājs nodod glabāšanā īpaši šim nolūkam ierīkotā novietnē, telpā vai

nožogotā teritorijā, ko izveidojusi fiziska vai juridiska persona atbilstoši dzīvnieku aizsardzību, audzēšanu un

ciltsdarbu regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

No minētā izriet, ka par procesuālajiem izdevumiem atzīstami tikai tādi izdevumi, kas tieši saistīti ar šajā

kriminālprocesā izņemtās pumas uzturēšanu. Tādēļ kasācijas sūdzībā norādītie izdevumi par aploka restaurāciju,

remontiem, uzlabojumiem, koku stādīšanu un citiem līdzīgiem darbiem var tikt atzīti par procesuālajiem

izdevumiem tikai tad, ja tie ir tieši saistīti ar konkrētās pumas uzturēšanu, nevis ar zooloģiskā dārza kopējās

infrastruktūras pilnveidošanu.

[11] Apsūdzētajiem /Persona A/ un /Persona B/ drošības līdzeklis nav piemērots.

Senāts atzīst, ka drošības līdzekļa piemērošanai apsūdzētajiem šajā kriminālprocesa stadijā nav tiesiska pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. pantu un 587. panta pirmās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atcelt Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 23. maija spriedumu pilnībā un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Rīgas

apgabaltiesā.

Lēmums nav pārsūdzams.

M. Leja I. Jansone S. Kaija