Court of Cassation quashes lower court ruling on joint property expenses and interest due to procedural errors.

ECLI:LV:AT:2025:1217.C30590622.17.S

Lieta Nr. C30590622, SKC-108/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025. gada 17. decembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Sanita Osipova, senatori Dzintra Balta un Normunds Salenieks

rakstveida procesā izskatīja /Persona A/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 14. jūnija

spriedumu civillietā /Persona A/ prasībā pret /Persona E/ (/Persona E/) par laulības šķiršanu, kopīpašuma

izbeigšanu un ievešanu valdījumā un /Persona E/ pretprasībā par laulātā atsevišķajā mantā izdarītā ieguldījuma

atlīdzināšanu un par pārvaldīšanas izdevumu, izdevumu, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, izdevumu

nekustamā īpašuma nodokļa segšanai un likumisko nokavējuma procentu piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar šajā lietā taisīto /Nosaukums/ tiesas 2023. gada /datums/ spriedumu šķirta pušu /datums/ noslēgtā

laulība, kā arī izbeigts kopīpašums uz dzīvokļa īpašumu /Adrese A/, tostarp 1024/121187 domājamām daļām no

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, un 512/389705 domājamām daļām no zemes (turpmāk abi nekustamie īpašumi

kopā arī – kopīpašums vai nekustamais īpašums). Katrai pusei piederēja ½ domājamā daļa no minētā īpašuma.

Attiecīgajā daļā spriedums stājies spēkā.

[2] Ar Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 14. jūnija spriedumu apmierināta atbildētājas pretprasība par

kopīpašuma apsaimniekošanas izdevumu 2869,35 euro un nekustamā īpašuma iegādei saņemtā aizdevuma

atmaksas daļas 8104,43 euro piedziņu, kuru samaksu atbildētāja veikusi prasītāja kā laulātā vietā, kā arī likumisko

nokavējuma procentu 979,80 euro piedziņu.

Ar senatoru kolēģijas 2024. gada 12. novembra rīcības sēdes lēmumu kasācijas tiesvedība ierosināta par

spriedumu daļā, ar kuru apmierināta pretprasība par izdevumu, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu un

dzīvokļa īpašuma lietošanu, izdevumu nekustamā īpašuma nodokļa segšanai un likumisko nokavējuma procentu

piedziņu, kā arī piedzīti tiesāšanās izdevumi un noteiktas tiesības saņemt likumiskos procentus no piedzītās

summas. Tādēļ pārējā daļā spriedums stājies likumīgā spēkā.

Apgabaltiesas spriedums daļā, par kuru ierosināta kasācijas tiesvedība, pamatots ar šādiem motīviem.

[2.1] Lietā nav strīda, ka pēc pušu kopdzīves iziršanas kopīpašums atrodas atbildētājas atsevišķā lietošanā.

Laikā no 2019. gada 1. aprīļa līdz 2023. gada 30. aprīlim viņa vienpersoniski apmaksāja visus kopīpašuma

izdevumus.

Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta tiesību normā lietotais jēdziens „saņemtie pakalpojumi” nav

interpretējams sašaurināti, proti, tas ietver jebkurus pakalpojumus, kas nodrošina īpašuma uzturēšanu.

Minētie izdevumi nav uzskatāmi par augļiem Civillikuma 855. panta izpratnē, kā arī to mērķis nav

nodrošināt nekustamā īpašuma efektīvāku un ērtāku izmantošanu. Savukārt no Civillikuma 1067., 1069. un 1071.

panta izriet, ka proporcionāli domājamo daļu apmēram kopīpašnieku starpā ir sadalāmi visi īpašuma tiesībā

ietilpstošie elementi – valdījums, lietojums, labumu gūšana, kā arī zaudējumu un izdevumu segšana.

Tātad tiesiskais regulējums paredz prasītājam kā dzīvokļa īpašniekam pienākumu norēķināties par

dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem un komunālajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar īpašuma uzturēšanu,

neatkarīgi no tā, vai viņš tajā dzīvo. Šāda maksāšanas pienākuma esība vienlaikus ir atzīstama par vispārzināmu

faktu.

Pati atbildētāja parāda aprēķinā nav iekļāvusi tādas pozīcijas, kas saistītas ar konkrētu labumu (ūdens un

elektrības) patēriņu. Prasītājam ir pienākums norēķināties par šādām apsaimniekotāja rēķinos iekļautajām

pozīcijām, kas nodrošina īpašuma uzturēšanu un nav saistītas ar nekustamā īpašuma lietošanu: apsaimniekošana,

remontu fonds, karstā ūdens cirkulācija, apkure, atkritumu izvešana, koplietošanas elektrība, lifta apkalpošana un

lifta remonts.

[2.2] Prasītājs 2008. gada 23. jūlijā ar AS „Swedbank” noslēdza aizdevuma līgumu nekustamā īpašuma

iegādei. Atbildētāja laikā no 2019. gada 14. marta līdz 2023. gada 30. aprīlim pārskaitīja prasītājam naudas

līdzekļus 16 208,86euro ar maksājuma mērķi „atgriešanas summa par kredītu -50 % /Persona E/ 50 % /Persona A/”.

Atbildētāja savas tiesības saņemt pusi no minētās summas (8104,43 euro) pamato ar prasītāja kredīta

saistību (aizdevuma par nekustamā īpašuma iegādi) izpildi, nevis ar to, ka pušu starpā būtu noslēgts aizdevuma

līgums. Tādēļ pušu tiesiskās attiecības nav apspriežamas atbilstoši Civillikuma 1934. un 1935. pantam.

[2.3] Ja parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu,

kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas (Civillikuma 1652. panta pirmās daļas 3.

punkts), nav pamata piemērot Civillikuma 1653. pantu, kas pārējos gadījumos, kas nav atrunāti Civillikuma 1652.

pantā, kā nokavējuma iestāšanās priekšnoteikumu paredz kreditora atgādinājumu.

Tā kā prasītāja pienākums veikt maksājumus, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, radās brīdī, kad viņš

ieguvis īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma, atbilstoši Civillikuma 1652. panta pirmās

daļas 3. punktam pastāv tiesiskais pamats nokavējuma procentu piedziņai par laiku no 2019. gada 31. decembra

līdz 2023. gada 30. aprīlim.

[3] Par minēto spriedumu prasītājs iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz spriedumu atcelt, pamatojoties uz

šādiem argumentiem.

[3.1] Lietā nav noskaidrots, vai atbildētājas taisītie izdevumi, kurus viņa lūdz atlīdzināt, Civillikuma 1071.

panta izpratnē ir vajadzīgie izdevumi, kurus jānes kopīpašniekiem samērīgi ar viņu daļām. Lietā nav pierādījumu,

ka atbilstoši Civillikuma 865. pantam tie uzskatāmi par nepieciešamajiem izdevumiem, kas īpašumu uztur vai

aizsargā no pilnīgas bojāejas, sabrukuma vai izpostījuma.

Tāpat tiesa kļūdaini nav piešķīrusi tiesisku nozīmi tam, ka prasītājs, kura lietošanā neatradās nekustamais

īpašums, nav izmantojis, piemēram, karsto ūdeni, apkuri vai atkritumu izvešanas pakalpojumus. Šie izdevumi nav

saistīti ar apsaimniekošanu, ko papildus apstiprina fakts, ka apsaimniekotāja rēķinos apsaimniekošanas (atbilstoši

dzīvojamajai platībai un balkonam) un remonta fonda pozīcijas ir izdalītas atsevišķi. Tādēļ par taisnīgu nevar atzīt

tiesas spriedumu, ar kuru prasītājam uzlikts pienākums apmaksāt komunālos pakalpojumus, kurus viņš nemaz nav

saņēmis.

[3.2] Tiesa nav noskaidrojusi, uz kādas saistības pamata ir radies prasītāja pienākums atmaksāt atbildētājai

pusi no prasītājam pārskaitītajiem naudas līdzekļiem 8104,43 euro apmērā, proti, vai tas ir kredīta saistību izpilde

vai aizdevuma atmaksas daļa.

Nav ņemts vērā, ka maksājumus atbildētāja veica nevis bankai, bet gan uz prasītāja bankas kontu.

[3.3] Nokavējuma iestāšanās brīža noskaidrošanai tiesa nepamatoti piemērojusi Civillikuma 1652. panta

pirmās daļas 3. punktu.

Atbildētāja četrus gadus nav informējusi prasītāju par pienākumu atlīdzināt ar kopīpašumu saistītos

izdevumus un aizdevuma maksājumus. Šādu vēlmi atbildētāja paudusi tikai brīdī, kad celta pretprasība. 2023. gada

28. aprīļa vēstulē viņa norādījusi, ka nav spēkā pušu vienošanās par maksājumiem, kas saistīti ar nekustamo

īpašumu.

Tā kā atbildētāja turpināja veikt visus ar nekustamo īpašumu saistītos maksājumus, prasītājam nebija

pamats uzskatīt, ka šāda pušu vienošanās vairs nav spēkā.

[3.4] Spriedumā nav sniegts Civilprocesa likuma 193. panta piektajai daļai atbilstošs pamatojums tam, kuri

pierādījumi apliecina tiesas pieņēmumus, kā arī tam, kādēļ atsevišķi pierādījumi netika ņemti vērā.

[4] Atbildētāja paskaidrojumos norāda, ka kasācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un argumentiem, kas minēti

kasācijas sūdzībā, kā to noteic Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais spriedums

ir atceļams daļā par izdevumu, kas saistīti ar strīdus dzīvokļa īpašumu, un likumisko nokavējuma procentu piedziņu

un šajā daļā lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Par izdevumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašumu

[6] Izvērtējot Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta pirmās daļas 2.–5. punktu kopsakarā ar citām Dzīvokļa

īpašuma likuma normām, it īpaši tā 13. pantu, un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normām, it īpaši tā 6. un 7.

pantu, secināms, ka likumdevējs ikvienam dzīvokļa īpašniekam noteicis pienākumu segt šāda veida izdevumus, kas

saistīti ar dzīvokļa īpašumu: 1) pārvaldīšanas izdevumus – izdevumus dzīvojamās mājas uzturēšanai (fiziskai

saglabāšanai) vai attīstīšanai (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. pants); 2) maksājumus par pakalpojumiem,

kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, par siltumenerģijas piegādi (apkuri), auksto ūdeni,

kanalizāciju, sadzīves atkritumu izvešanu); 3) uz dzīvokļa īpašumu attiecināmos nodokļus; 4) maksu par citai

personai piederošas zemes lietošanu. Likumdevējs ikvienam dzīvokļa īpašniekam ir arī noteicis vispārīgu

pienākumu atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram nodrošināt

finansējumu dzīvokļu īpašnieku kopības saistību izpildei pret citām personām (Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta

pirmās daļas 12. punkts).

Atbilstoši Senāta judikatūrai gadījumos, kad dzīvokļa īpašums pieder vairākām personām, katrs dzīvokļa

īpašuma kopīpašnieks atbild dalīti par izdevumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašumu, proti, katram dzīvokļa īpašuma

kopīpašniekam jāsedz šie izdevumi proporcionāli viņam piederošajai domājamai daļai (sk. Senāta paplašinātā

sastāva 2023. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKC‑53/2023, ECLI:LV:AT:2023:1228.C33554719.20.S, 8.3.

punktu). Vienlaikus ņemams vērā, ka minētā judikatūra attīstīta saistībā ar tiesiskajām attiecībām starp dzīvokļa

īpašuma kopīpašniekiem un viņu kreditoriem, nevis starp dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem.

Savukārt izskatāmajā lietā Senātam jāsniedz atbilde par minēto izdevumu maksāšanas pienākuma

sadalījumu tiesiskajā attiecībā, kas pastāv starp dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem gadījumā, kad lietā ir nodibināts,

ka attiecīgais dzīvokļa īpašums atrodas tikai viena kopīpašnieka lietošanā.

[6.1] Iepriekšminētā Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta pirmās daļas regulējuma primārais mērķis ir

aizsargāt citu dzīvokļa īpašumu īpašnieku, pakalpojumu sniedzēju un citu personu likumīgās intereses, nevis

dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku intereses viņu savstarpējās tiesiskās attiecībās.

Tādējādi ievērojot Dzīvokļa īpašuma likuma 2. panta trešās daļas pirmajā teikumā noteikto (Attiecībā uz

dzīvokļa īpašumu, ciktāl to nereglamentē šis likums, piemērojamas Civillikuma normas.), ar dzīvokļa īpašuma

saistīto izdevumu sadalījums dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās noteicams,

piemērojot Civillikuma vispārējo regulējumu, bet Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums piemērojams tiktāl, cik tas

nepieciešams, lai noskaidrotu attiecīgo izdevumu raksturu un izdarīšanas obligātumu.

[6.2] Atbilstoši Civillikuma 863. pantam tam, kas bauda vai vēlas baudīt kādas lietas labumus, arī jānes ar

šo lietu saistītie pienākumi, kā arī trešās personas šai lietai vai tās dēļ taisītie izdevumi. Šajā normā atklāts lietu

tiesību princips, ka tam, kurš bauda lietas labumus, jānes arī uz to gulošās nastas un ar to saistītie izdevumi.

Tiesība gūt lietas labumus ir tās īpašniekam (sk. Civillikuma 955. pantu), bet gadījumā, kad lieta pieder

vairākām personām, – visiem kopīpašniekiem samērīgi ar katra kopīpašnieka domājamo daļu (sk. Civillikuma

1069. pantu). Civillikuma 1069. pantā noteiktajai kopīpašnieka tiesībai samērīgi ar savu domājamo daļu saņemt

labumus no kopīgās lietas atbilst ne vien šajā normā noteiktais pienākums samērīgi nest zaudējumus, kādi tai rodas,

bet arī Civillikuma 1071. pantā noteiktais pienākums samērīgi ar savu domājamo daļu nest uz kopējo lietu gulošās

nastas, apgrūtinājumus un lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus.

Kopīpašnieki var vienoties par lietas labumu gūšanas un izdevumu segšanas atšķirīgu sadalījumu (sk.

Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums,

Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2002, 260. lpp.). Izskatāmajā lietā, atsaucoties uz likumīgā spēkā stājušos pirmās

instances tiesas 2019. gada 6. marta spriedumu civillietā Nr. C30673317, apgabaltiesa konstatēja, ka pušu starpā

noslēgtā vienošanās, kurā tika arī noteiktas atbildētājas atsevišķās lietošanas tiesības attiecībā uz nekustamo

īpašumu un pienākums segt ar to saistītos izdevumus, atcelta. Tāpat apgabaltiesa ir atzinusi, ka puses jaunu

vienošanos nav noslēgušas. Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apgabaltiesa ir vērtējusi prasītāja iesniegtos

pierādījumus par jaunas vienošanās noslēgšanu un secinājusi, ka tie neapliecina pušu saskanīgas gribas esību (sk.

pārsūdzētā sprieduma 13.2. punktu). Izvērtējot apgabaltiesas motīvus, Senāts nekonstatē Civilprocesa likuma

normu pārkāpumu pierādījumu vērtēšanā, bet pierādījumu atkārtota izvērtēšana nav kasācijas instances tiesas

kompetencē. Tādējādi secināms, ka attiecībā uz strīdus laika posmu pušu starpā nepastāvēja vienošanās par

izdevumu, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, sadalījumu..

Līdz ar to izvērtējams, vai apstāklis, ka kopīgo dzīvokļa īpašumu faktiski lieto tikai viens no

kopīpašniekiem, ietekmē iepriekš norādīto katra kopīpašnieka pienākumu samērīgi ar savu domājamo daļu nest uz

kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumus un lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus.

[6.2.1] Civillikuma 1071. pantā ir runa gan par publiski tiesiskām, gan privāttiesiskām nastām un

izdevumiem. Ar publiski tiesiskām nastām un apgrūtinājumiem pirmām kārtām saprotami nodokļi un nodevas, kuru

objekts ir kopējā lieta (sk. Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums.

Otrais papildinātais izdevums, Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2002, 265. lpp.).

Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta ceturto daļu nekustamā īpašuma nodokli par

nekustamo īpašumu, kas uz kopīpašuma tiesību pamata pieder vairākām personām, maksā katrs kopīpašnieks

atbilstoši savai domājamai daļai kopīpašumā. Šāda kārtība ir arī tajā gadījumā, ja kopīpašnieki ir vienojušies par

nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtību (sk. Senāta 2024. gada 13. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-

51/2024, ECLI:LV:AT:2024:1213.A420235420.9.S, 7. punktu).

Satversmes tiesa, izvērtējot nekustamā īpašuma nodokļa regulējuma mērķi, ir norādījusi, ka regulējums, kas

paredz kāda nodokļa maksāšanu, tiek noteikts, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību budžetu veidošanu,

tādā veidā sekmējot sabiedrības labklājību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-

35-03 13.4. punktu un tajā norādīto judikatūru).

Ievērojot iepriekšminēto regulējuma mērķi, Senāta ieskatā nav pamata secināt, ka apstāklis, ka dzīvokļa

īpašumu faktiski ir lietojis viens no tā kopīpašniekiem, pats par sevi ietekmētu katra kopīpašnieka pienākumu

samērīgi ar savu domājamo daļu segt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus arī kopīpašnieku savstarpējās

tiesiskajās attiecībās. Argumenti par pretējo nav norādīti arī kasācijas sūdzībā.

Tāpat, neraugoties uz to, ka kasācijas sūdzībā norādīts, ka apelācijas instances tiesas spriedums tiek

pārsūdzēts pilnā apmērā, tajā nav neviena argumenta par to, kā izpaudusies sprieduma nepareizība attiecībā uz to

atbildētājas izdoto līdzekļu piedziņu no prasītāja, ar kuriem atbildētāja apmaksāja prasītāja domājamajai daļai

atbilstošo nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par nekustamo īpašumu par 2019. gadu.

[6.2.2] Jēdziens „izdevumi” Civillikuma 1071. panta izpratnē saprotams visplašākajā nozīmē. Attiecībā uz

dzīvokļa īpašuma mājām Senāts ir atzinis, ka šajā jēdzienā ietilpst arī dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi,

maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem un maksājumi dzīvokļu īpašnieku kopības uzkrājumu fondā (sk.

Senāta paplašinātā sastāva 2023. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKC‑53/2023,

ECLI:LV:AT:2023:1228.C33554719.20.S, 8.2. punktu).

Tiesību doktrīnā, iztulkojot Civillikuma 1071. pantu, tiek pamatoti norādīts, ka pienākums kopīpašniekam

segt kopīgās lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus rodas tikai tad, ja viņš ir piekritis to taisīšanai. Izņēmuma

kārtā kopīpašniekam ir pienākums atbilstoši savas domājamās daļas lielumam atlīdzināt nepieciešamus izdevumus,

kurus kopējai lietai taisījis cits kopīpašnieks, kaut arī bez pārējo (vai visu) kopīpašnieku piekrišanas (sk. Grūtups

A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums, Rīga:

Tiesu nama aģentūra, 2002, 265.–266. lpp.).

Vienlaikus jāņem vērā, ka attiecībā uz dzīvojamo māju pārvaldīšanu, tostarp attiecībā uz tās īstenošanai

nepieciešamo izdevumu izdarīšanu, ir noteikts speciāls regulējums, kura pamatā ir vairākuma, nevis vienbalsības

(vienošanās) princips (sk. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta otro un ceturto daļu, Dzīvokļa īpašuma

likuma 16. un 17. pantu; sal. Senāta 2022. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC‑15/2022,

ECLI:LV:AT:2022:1215.C29450815.18.S). Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 9. punktu un

panta trešo daļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus nosaka dzīvokļu īpašnieku kopība ar parasto

vairākumu (“par” balsojuši dzīvokļu īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu

īpašumiem), un šādi pieņemts lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam. Šajā pašā kārtībā tiek pieņemti arī

lēmumi par maksājumiem uzkrājuma fondā (sk. arī Dzīvokļa īpašuma likuma 13. panta 2.1 daļu).

Tādējādi pārvaldīšanas izdevumi un maksājumi uzkrājuma fondā (izskatāmajā lietā – „remonta fondā”)

katram dzīvokļa īpašuma kopīpašniekam jāsedz samērīgi savai domājamai daļai arī tad, ja viņš tiem nav piekritis,

bet tie ir noteikti ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu.

Izvērtējot, vai tas apstāklis, ka dzīvokļa īpašumu faktiski ir lietojis tikai viens no kopīpašniekiem, pats par

sevi ietekmē katra kopīpašnieka pienākumu samērīgi ar savu domājamo daļu segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas

izdevumus un maksājumus uzkrājuma fondā, secināms, ka šādas ietekmes minētajam apstāklim nav.

Pārvaldīšanas izdevumi galvenokārt kalpo dzīvojamās mājas uzturēšanai (fiziskai saglabāšanai), kas

nodrošina ne tikai dzīvojamās mājas, bet arī katra dzīvokļa īpašuma vērtības saglabāšanu, kas nāk par labu katram

dzīvokļa īpašuma kopīpašniekam neatkarīgi no tā, vai viņš lieto konkrēto dzīvokļa īpašumu. Līdzīgi kā atbildētājai

nav tiesību saņemt visus augļus, ienākumus un labumus, kādus varētu dot strīdus dzīvokļa īpašums, viņai arī nav

pilnā apmērā, nevis samērīgi ar savu domājamo daļu, jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu.

Turklāt, neraugoties uz to, ka kasācijas sūdzībā norādīts, ka spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apmērā, kasācijas

sūdzībā nav neviena argumenta, ka attiecībā uz pārvaldīšanas izdevumu piedziņu pārsūdzētais tiesas spriedums

būtu nepareizs.

[6.2.3] Kā norādīts iepriekš (sk. šī sprieduma 6.2.2. punktu), arī maksājumi par komunālajiem

pakalpojumiem atzīstami par izdevumiem, kas dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem atbilstoši Civillikuma 1071.

pantam jāsedz samērīgi ar savām domājamām daļām.

Izvērtējot, vai tas, ka dzīvokļa īpašumu faktiski lieto tikai viens no kopīpašniekiem, ietekmē katra

kopīpašnieka pienākumu samērīgi ar savu domājamo daļu segt izdevumus komunālo pakalpojumu apmaksai, jāņem

vērā turpmāk norādītais.

Komunālo pakalpojumu nodrošināšana dzīvojamā mājā galvenokārt ir saistīta ar dzīvojamās mājas

(dzīvokļa īpašuma) lietošanu, nevis tās uzturēšanu (fizisku saglabāšanu). Senāts iepriekš ir arī atzinis, ka izdevumi

par komunālo pakalpojumu saņemšanu nav uzskatāmi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem (sk. Senāta

paplašinātā sastāva 2021. gada 22. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC‑5/2021,

ECLI:LV:AT:2021:0422.C17153914.12.S, 6.1. punktu). Tāpat ņemams vērā, ka nekustamā īpašuma tirgus vērtību,

kuras saglabāšanā (vai palielināšanā) parasti ir ieinteresēts ikviens godprātīgs kopīpašnieks neatkarīgi no tā, vai

viņš lieto attiecīgo nekustamo īpašumu, ietekmē komunālo pakalpojumu pieejamība nekustamajā īpašumā, nevis

tas, vai un kādā apmērā tie tiek izmantoti.

Vienlaikus noteiktiem komunālajiem pakalpojumiem var būt divējāda daba, proti, tie var kalpot ne tikai

dzīvokļa īpašuma lietotāja personiskajam labumam, bet noteiktā apmērā – arī nekustamā īpašuma uzturēšanai

(fiziskai saglabāšanai).

Senāts jau ir norādījis, ka tas, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos ir jāapkurina ēkas, lai sals nenodarītu

postījumus tajās esošajām siltuma un ūdens apgādes sistēmām un pašām ēkām, ir vispārzināms fakts (Senāta 2024.

gada 10. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-66/2024, ECLI:LV:AT:2024:0910.C33263120.39.S, 13.1. un 13.2.

punktu). Attiecīgi izdevumi par siltumenerģijas un elektroenerģijas piegādi (ciktāl elektroenerģija nepieciešama

apkures nodrošināšanai) var būt nepieciešami, lai nepieļautu nekustamā īpašuma bojāšanos, ciktāl šādi izdevumi ir

objektīvi nepieciešami, lai sasniegtu minēto mērķi (sal. Senāta 2023. gada 25. janvāra sprieduma lietā Nr.

SKC‑5/2023, ECLI:LV:AT:2023:0125.C33462417.26.S, 4.2. punkts).

Tomēr, ievērojot, ka iepriekšminētie izdevumi primāri ir saistīti ar nekustamā īpašuma lietošanu, vispārīgi

pieņemams, ka apstākļos, kad persona izmanto nekustamo īpašumu savam labumam, tajā dzīvojot, visā mājoklī

patērētā siltumenerģija un elektroenerģija kalpo konkrētās personas vajadzību apmierināšanai, nodrošinot viņai

atbilstošu komforta līmeni (sal. Senāta 2023. gada 25. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-5/2023,

ECLI:LV:AT:2023:0125.C33462417.26.S, 4.2. punktu).

Tādējādi secināms, ka dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās pienākums

samērīgi ar savu domājamo daļu kopīpašumā segt izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem ir atkarīgs no tā,

vai dzīvokļa īpašums atrodas kāda kopīpašnieka vai kopīpašnieku atsevišķā lietošanā. Ja dzīvokļa īpašums atrodas

viena vai vairāku kopīpašnieku atsevišķajā lietošanā, vispārīgi pieņemams, ka visi izdevumi komunālo

pakalpojumu saņemšanai jāsedz šim kopīpašniekam (šiem kopīpašniekiem). Tomēr kopīpašnieki, kuru atsevišķajā

lietošanā atrodas dzīvokļa īpašums, var prasīt pārējiem kopīpašniekiem segt iepriekšminētos izdevumus samērīgi ar

viņu domājām daļām, ciktāl šie izdevumi ir bijuši objektīvi nepieciešami, lai nodrošinātu attiecīgās dzīvojamās

mājas (dzīvokļa īpašuma) fizisku saglabāšanu. Pierādīšanas nasta par to, kādā apmērā izdevumi komunālo

pakalpojumu saņemšanai ir bijuši nepieciešami dzīvojamās mājas (dzīvokļa īpašuma) fiziskai saglabāšanai, gulstas

uz kopīpašniekiem, kas prasa atlīdzināt šos izdevumus.

Iepriekšminēto secinājumu neietekmē tas, vai izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem noteikti tādā

veidā, ka to apmēra noteikšanā nav nozīmes tam, vai dzīvokļa īpašumu kāds lieto. Kā jau minēts, attiecībā pret

pakalpojumu sniedzējiem un citiem kreditoriem dzīvokļa īpašuma kopīpašnieki atbild samērīgi ar katra domājamo

daļu, turklāt kā pamatoti secinājusi apgabaltiesa, – neatkarīgi no tā, vai kāds faktiski lieto dzīvokļa īpašumu

(izņēmumu sk. Senāta paplašinātā sastāva 2016. gada 15. novembra spriedumā lietā Nr. SKC‑8/2016,

C17117212). Savukārt kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās tādu izdevumu gadījumā, kas saistīti ar

dzīvokļa īpašuma lietošanu, izšķirīga nozīme ir tam, vai dzīvokļa īpašums ir bijis kāda kopīpašnieka vai

kopīpašnieku atsevišķā lietošanā, proti, tam, kurš guva labumu no attiecīgā pakalpojuma izmantošanas.

[6.3] Apgabaltiesa ir vispārīgi pamatoti konstatējusi, ka pārvaldīšanas izdevumi un izdevumi komunālo

pakalpojumu saņemšanai dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem arī savstarpējās tiesiskajās attiecībās atbilstoši

Civillikuma 1071. pantam jāsedz samērīgi ar katra kopīpašnieka domājamo daļu. Vienlaikus apgabaltiesa nav

ņēmusi vērā, ka izskatāmajā lietā tā ir nodibinājusi, ka nekustamais īpašums strīdus laika posmā ir atradies

atbildētājas atsevišķajā lietošanā un ka šim apstāklim ir tiesiska nozīme strīda izšķiršanā. Proti, ka šādā gadījumā

tie izdevumi, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma (dzīvojamās mājas) lietošanu (izskatāmajā lietā – izdevumi karstā

ūdens cirkulācijas, apkures un atkritumu izvešanas nodrošināšanai, kā arī izdevumi par koplietošanas elektrību), ir

pilnā apmērā jāsedz kopīpašniekam, kura atsevišķā lietošanā ir atradies dzīvokļa īpašums, izņemot izdevumus, kas

bija objektīvi nepieciešami, lai nepieļautu dzīvokļa īpašuma (dzīvojamās mājas) bojāšanos.

Tādēļ pārbaudāmajā spriedumā nav sniegts Civilprocesa likuma 97. panta un 193. panta piektās daļas

priekšrakstiem atbilstošs vērtējums tam, kādēļ ar nekustamā īpašuma lietošanu būtu saistāmas vienīgi atbildētājas

norādītās pakalpojumu pozīcijas par elektrību un ūdeni.

Par likumiskajiem nokavējuma procentiem

[7] Senātam turpmāk jāpārbauda, vai pārsūdzētajā spriedumā ir veikts Civillikuma 1652. un 1653. pantam

atbilstošs izvērtējums par nokavējuma (saistības izpildīšanas prettiesīga novilcinājuma) iestāšanos, kas ir

Civillikuma 1759. panta 1. punktā paredzētais priekšnoteikums, lai rastos likumisko nokavējuma procentu

samaksas pienākums.

[7.1] Ja nepastāv kāds no Civillikuma 1652. pantā noteiktajiem gadījumiem, atbilstoši Civillikuma 1653.

pantam nokavējuma atzīšanai ir nepieciešams atgādinājums no kreditora vai tā vietnieka.

Civillikuma 1652. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka parādnieka nokavējums ar visām tā sekām

iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai

arī pēc parašas.

Apgabaltiesa atzinusi, ka nokavējuma iestāšanās brīža noteikšanai piemērojama minētā tiesību norma, jo

prasītāja pienākums veikt ar nekustamo īpašumu saistītos maksājumus iestājās brīdī, kad viņš ieguva kopīpašnieka

statusu. Tādēļ tiesa uzskatījusi, ka nebija nepieciešams atbildētājas atgādinājums.

[7.2] Lietā risināms kopīpašnieku tiesiskajā attiecībā radušais strīds, kur prasības (pretprasības) pamatu

veido tas, ka atbildētājai ir atlīdzināmi kopīpašuma uzturēšanai vajadzīgie izdevumi, ko viņa veikusi otra

kopīpašnieka vietā. Ja kopīpašnieks ir sedzis izdevumus tādā apmērā, kas pārsniedz viņa domājamās daļas

lielumam atbilstošo summu, viņam ir tiesība prasīt no pārējiem kopīpašniekiem samērīgu atlīdzību (sk. A. Grūtups,

E. Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2002, 266. lpp.).

Var piekrist, ka kopīpašniekam ir jāzina likumā noteiktais pienākums segt šādus izdevumus. Vienlaikus

jānorāda, ka atbilstoši Civillikuma 1652. panta pirmās daļas 3. punkta tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm

tiesiska nozīme ir tieši apstāklim, vai strīdus tiesiskajā attiecībā ir noteikts saistības izpildes termiņš. Tas

izskaidrojams ar to, ka tiesību normā noregulētajā gadījumā kreditora atgādinājums nokavējuma atzīšanai nav

nepieciešams, jo parādniekam jau ir darīts zināms gan par saistības esību, gan par laika posmu, līdz kuram tā ir

izpildāma.

Šī iemesla dēļ saistības rašanās pamata noskaidrošana pati par sevi nebija pietiekama, lai nodibinātu, ka

izskatāmajā lietā ir piemērojams Civillikuma 1652. panta pirmās daļas 3. punkts.

[7.3] Lai nodibinātu nokavējuma faktu, tiesai bija jānoskaidro, vai attiecībā uz iepriekšminēto izdevumu

atlīdzināšanu kopīpašnieku savstarpējās attiecībās bija noteikts izpildes termiņš.

Minēto uzdevumu apgabaltiesa nav izpildījusi, kā rezultātā nepamatoti secinājusi, ka naudas līdzekļu

izsniegšanas fakts, it īpaši, ja kreditors nav noteicis konkrētu termiņu to atdošanai, pats par sevi var būt pamats, lai

Civillikuma 1651.–1653. panta izpratnē konstatētu, ka ar šo brīdi vienlaikus iestājies parādnieka nokavējums.

Turklāt, ja jau apgabaltiesa uzskatījusi, ka atbildētājas veiktie maksājumi prasītājam ir ieguldījums otra

laulātā atsevišķajā mantā, tai bija jāņem vērā judikatūras atziņa, ka pamats saņemt atlīdzību par izdarīto

ieguldījumu rodas brīdī, kad izbeidzas laulība (sk. Senāta 2016. gada [..] spriedumu lietā Nr. SKC-D/2016).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa, nenoskaidrojot, kurā brīdī atbildētājai iestājās tiesiskais pamats atprasīt

veiktos ieguldījumus laulātā atsevišķajā mantā, bez jebkāda tiesiska pamata nodibinājusi šādas saistības izpildes

nokavējumu. Tas savukārt atzīstams par Civilprocesa likuma 8. panta pirmās daļas un 193. panta piektās daļas

pārkāpumu.

[8] Apkopojot iepriekš norādītos apsvērumus, Senāts atzīst, ka tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību

normas un pieļāvusi būtiskus procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas varēja novest pie lietas nepareizas

izspriešanas, līdz ar to ir pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai daļā, par kuru ierosināta kasācijas tiesvedība.

[9] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458. panta otro daļu /Persona A/ atmaksājama

drošības nauda 300euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 2. punktu, Senāts

nosprieda

Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 14. jūnija spriedumu atcelt daļā, ar kuru apmierināta pretprasība par

apsaimniekošanas izdevumu 2869,35 euro un likumisko nokavējuma procentu 979,80 euro piedziņu, kā arī piedzīti

tiesāšanās izdevumi un noteiktas tiesības saņemt likumiskos procentus no piedzītās summas, un nodot lietu šajā

daļā jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā;

atmaksāt /Persona A/ drošības naudu 300euro (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore S. Osipova Senatore Dz. Balta Senators N. Salenieks