Court dismisses social benefits claim due to property ownership and procedural omission of interim relief request.

Lietas Nr.A420180415

A42-01804-15/40

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

LIEPĀJAS TIESU NAMS

SPRIEDUMS

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Liepājā 2015.gada 17.augustā Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S.Sērdiene, piedaloties atbildētājas – Kuldīgas novada pašvaldības pārstāvēm /pers. D/ un /pers. E/, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. F/ pieteikuma par Kuldīgas novada domes 2015.gada 26.februāra lēmuma Nr.3 13. „Par Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests” 29.01.2015. lēmumiem Nr.503 un Nr.504” atzīšanu par prettiesisku (daļā attiecībā uz trūcīgās personas statusa noteikšanu) un pieteicējam labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Kuldīgas novada domei piešķirt pieteicējam pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai.

Aprakstošā daļa

[1] Kuldīgas novada pašvaldības aģentūrā „Sociālais dienests” (turpmāk – Sociālais dienests) 2014.gada 7.augustā saņemts pieteicēja /pers. F/ iesniegums, kurā lūgts piešķirt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, un iesniegums, kurā lūgts piešķirt pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai (turpmāk – Pabalsts) un pieteicēja iztikas līdzekļu deklarācija.

2014.gada 19.augustā pieteicējam /pers. F/ piešķirts trūcīgas ģimenes (personas) statuss no 2014.gada 1.augusta līdz 2015.gada 31.janvārim un Pabalsts.

2014.gada 11.septembrī Sociālais dienests pieņēma lēmumu Nr.3230, ar kuru nolēma atteikt pieteicējam Pabalstu, jo pieteicējs nav ieradies Sociālajā dienestā un nav parakstījis vienošanos par līdzdarbību.

2015.gada 5.janvārī Sociālajā dienestā saņemts pieteicēja iesniegums, kurā lūgts piešķirt trūcīgas personas statusu (turpmāk – Statusa piešķiršanas iesniegums), un iesniegums, kurā lūgts piešķirt Pabalstu (turpmāk – Pabalsta iesniegums).

Ar Sociālā dienesta 2015.gada 27.janvāra lēmumu sēdes protokols Nr.4, pamatojoties uz Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” (turpmāk – Noteikumi Nr.299) 2.1. un 19.5.apakšpunktu, nolemts atteikt trūcīgas personas statusu, jo pieteicējam pieder īpašums.

Ar Sociālā dienesta 2015.gada 29.janvāra lēmumu Nr.503 „Par trūcīgas ģimenes (personas) statusu” (turpmāk – Sociālā dienesta Lēmums Nr.503) nolemts anulēt pieteicējam iepriekš piešķirto trūcīgas ģimenes (personas) statusu, jo konstatēts, ka pieteicējam pieder īpašums SIA „/Nosaukums/” (turpmāk – Sabiedrība), kas atbilstoši Noteikumu Nr.299 19.punktam ir šķērslis trūcīgas ģimenes (personas) statusa esamībai.

Savukārt ar Sociālā dienesta 2015.gada 29.janvāra lēmumu Nr.504 „Par pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai piešķiršanu” (turpmāk – Sociālā dienesta Lēmums Nr.504) nolemts atteikt Pabalstu, jo pieteicējs nav atzīts par trūcīgu, kas saskaņā ar Kuldīgas novada domes saistošo noteikumu Nr.2012/32 „Par sociālās palīdzības pabalstiem Kuldīgas novadā” (turpmāk – Saistošie noteikumi) 30.7.apakšpunktu ir pamats Pabalsta atteikumam.

[2] Sociālā dienesta lēmumus Nr.503 un Nr.504 pieteicējs apstrīdējis Kuldīgas novada domē (turpmāk – Dome).

Dome, izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, 2015.gada 26.februārī pieņēma lēmumu Nr.3 13.„Par Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests” 29.01.2015. lēmumiem Nr.503 un Nr.504” (turpmāk – Lēmums), ar kuru nolēma apstrīdētos lēmumus atstāt negrozītus.

Lēmumā norādīts turpmākais.

Pārbaudot Uzņēmumu reģistra (turpmāk – Reģistrs) datu bāzē pieejamo informāciju, konstatēts, ka pieteicējam kopš 2007.gada 15.novembra pieder īpašums – Sabiedrības 20 kapitāldaļas (100% no visām kapitāldaļām 2 000 Ls apmērā) un pieteicējs ir arī šīs Sabiedrības vienīgais īpašnieks un valdes loceklis. 2015.gada februāra 7.datumā Sabiedrībai pēc 2014.gadā iesniegtā gada pārskata 2013.gadā apgrozījums ir bijis 0, pēc datu bāzes datiem tai ir Dienesta administrēto nodokļu (nodevu) parāds 4 262,83 euro apmērā, taču Sabiedrībai nav reģistrēts maksātnespējas process, nav arī iegūta cita informācija, ka atbilstoši citu kompetentu institūciju nolēmumam pieteicējam nav iespēju rīkoties ar šo īpašumu.

Līdz 2014.gada beigām Sociālais dienests, pieņemot lēmumus par sociālās palīdzības piešķiršanu, nepārbaudīja informāciju par personām piederošajām kapitāldaļām un akcijām, par ko saņēma negatīvu Valsts kontroles atzinumu, tāpēc kopš 2015.gada janvāra minētā informācija tiek pārbaudīta un ņemta vērā, izvērtējot personas mantisko stāvokli.

Normatīvajos aktos nav noteikts, ka pašvaldībai būtu iespējams neņemt vērā apstākli, ka personai pieder kapitāldaļas un akcijas, izņemot tajos noteiktos gadījumus.

Tādējādi Sociālais dienests, pieņemot apstrīdētos lēmumus, nav pārkāpis normatīvo aktu prasības, jo ir ievērojis Noteikumu Nr.299 2.1. un 19.5.punktu. Līdz ar to apstrīdētie lēmumi ir tiesiski un atstājami negrozīti.

[3] 2015.gada 18.martā pieteicējs iesniedzis tiesā pieteikumu, lūdzot atcelt Lēmumu; atzīt, ka Sociālā dienesta un Domes argumenti nav un nevar būt par šķērsli, lai piešķirtu trūcīgā statusu un Pabalstu; uzlikt par pienākumu Sociālajam dienestam samaksāt Pabalstu par periodu no 2015.gada 5.janvāra; uzlikt par pienākumu Domei kompensēt pieteicējam zaudējumus, kas radušies Domes pretlikumīgā lēmuma pieņemšanas dēļ,

300 euro ampērā, kas radušies, aizņemoties naudu no cilvēkiem dzīvošanai, konsultācijām tiesvedībām un dokumentu sagatavošanai; uzlikt par pienākumu Domei izmaksāt kompensāciju 3 000 euro apmērā par cilvēka cieņas aizskaršanu, pazemošanu, morālo un veselības kaitējumu; atbrīvot pieteicēju no tiesas izdevumu samaksas sakarā ar to, ka pieteicējam ir bezdarbnieka statuss un nav absolūti nekādu ienākumu.

Pieteicējs uzskata, ka lēmumos ir nepareizi interpretēts Noteikumu Nr.299 19.5.apakšunkts par uzņēmuma daļu esamību kā īpašumu, jo, ja cilvēkam pieder uzņēmuma daļas, kura darbība ir apturēta un kuram ir nodokļu parādi, tad faktiski šis uzņēmums ar visām daļām nav uzskatāms kā īpašums šī apakšpunkta izpratnē. Tādā gadījumā daļas automātiski kļūst par parāda saistību nodrošinājumu, kā tas ir jebkādu kredītsaistību gadījumā un līdz ar to nedrīkst tikt uzskatītas kā pilnvērtīgs īpašums. Sociālais dienests nav ņēmis vērā Noteikumu Nr.299 2.punktā noteikto, ka ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro.

Pieteicējs norāda, ka faktiski ir palicis bez iztikas līdzekļiem jau kopš 2013.gada sākuma, bet gan Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme), gan arī citi likumi Latvijā garantē cilvēka tiesības uz sociālo palīdzību.

Lēmums pieņemts, neņemot vērā Satversmē un citos normatīvajos aktos noteiktās pieteicējam garantētās tiesības uz sociālo palīdzību, balstoties uz pretrunīgiem un diskriminējošiem Noteikumiem Nr.299, kuriem nav likuma spēka un kuri nedrīkst būt saistoši, jo tajos ir saskatāmas neatbilstības Satversmei un saistošajos likumos noteiktajam.

Pieteicējs arī norāda uz iebildumiem attiecībā uz Nodarbinātības valsts aģentūras Kuldīgas nodaļas brīdinājumiem par pieteicēja izslēgšanu no bezdarbnieku saraksta.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2015.gada 25.marta lēmumu nolemts atbrīvot pieteicēju no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu tiesā; pieņemt pieteicēja pieteikumu par Lēmuma atzīšanu par prettiesisku (daļā attiecībā uz trūcīgās personas statusa noteikšanu) un pieteicējam labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Domei piešķirt pieteicējam Pabalstu un ierosināt administratīvo lietu. Pieteikumu daļā par pienākuma uzlikšanu Domei kompensēt pieteicējam zaudējumus

300 euro ampērā un uzlikt par pienākumu Domei izmaksāt kompensāciju 3 000 euro apmērā par cilvēka cieņas aizskaršanu, pazemošanu, morālo un veselības kaitējumu atteikts pieņemt.

[5] Atbildētājas pusē pieaicinātā iestāde – pašvaldība – tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem argumentiem, papildus paskaidrojot turpmāko.

Pašvaldība atzīst, ka ne vienmēr fakts, ka personai pieder uzņēmuma kapitāldaļas, liecina par to, ka personai ir pietiekami līdzekļi tās sociālo pamatvajadzību nodrošināšanai, taču Sociālajam dienestam trūcīgas personas statusa piešķiršanā un Pabalsta piešķiršanā ir jāievēro Ministru kabineta noteikumos minētie kritēriji. Ministru kabinets nav devis izvēles tiesības piešķirt vai nepiešķirt trūcīgas personas statusu personām, kurām pieder kapitāla daļas un akcijas.

Sabiedrības darbības apturēšana, kas notikusi pēc īpašnieka izvēles, nevis uz kontrolējošo institūciju lēmuma par darbības apturēšanu pamata, nav uzskatāma par apstākli, kas pieļautu neņemt vērā kapitāldaļu esamību kā šķērsli personas atzīšanai par trūcīgu, jo Sabiedrība jebkurā laikā bez ierobežojumiem var atsākt saimniecisko darbību.

Fakts, ka iepriekšējā periodā Sociālais dienests, neskatoties uz kapitāldaļu esamību pieteicēja īpašumā, piešķīrusi pieteicējam trūcīgas personas statusu, nedod tiesības uz trūcīgas personas statusa piešķiršanu arī turpmāk.

Tiesā sniegtajā papildu paskaidrojumā pašvaldība norāda, ka 2014.gada 7.augustā iesniedzot un parakstot iztikas līdzekļu deklarāciju, pieteicējs ar savu parakstu apliecināja, ka pieprasītās ziņas (par ienākumiem, īpašumiem un uzkrājumiem, parādsaistībām, uztura līgumiem) sniegtas pilnīgas un patiesas. Iztikas līdzekļu deklarācijā pieteicējs nenorādīja, ka viņam pieder Sabiedrības kapitāldaļas. Sociālais dienests, pārbaudot pieteicēja sniegto informāciju pēc tajā laikā pieejamam datu bāzēm, nepārliecinoties, vai pieteicējam nepieder īpašums (kapitāldaļas), pamatojoties uz Noteikumiem Nr.299, 2014.gada 19.augustā nolēma piešķirt pieteicējam trūcīgas personas statusu no 2014.gada 1.augusta līdz 2015.gada 31.janvārim un, pamatojoties uz Ministru kabineta 2009.gada 17.jūnija noteikumiem Nr.550 „Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un slēdzama vienošanās par līdzdarbību” (turpmāk – Noteikumi Nr.550) un Kuldīgas novada saistošo noteikumu Nr.2013/3 2.punktu, nolēma piešķirt Pabalstu. Tā kā pieteicējs norādītajā termiņā nenoslēdza vienošanos par līdzdarbību, 2014.gada 11.septembī Sociālais dienesta pieņēma lēmumu Nr.3230, ar kuru Pabalsts atteikts.

2015.gada 5.janvārī pieteicējs atkārtoti vērsās ar iesniegumiem par trūcīgas personas statusa piešķiršanu un Pabalsta piešķiršanu. Iesniegumā par trūcīgas personas statusa piešķiršanu pieteicējs norādīja, ka ir bezdarbnieks, formāli skaitās Sabiedrības dalībnieks, lai gan firma faktiski saimniecisko darbību neveic no 2011.gada un viņš tajā nekad nekādus ieņēmumus neesot guvis. Pārbaudot pieteicēja sniegto informāciju, Sociālais dienests konstatēja, ka pieteicējam pieder 2000 kapitāldaļas Sabiedrībā 2 845,74 euro (2 000 Ls) vērtībā un pieteicējs ir vienīgais Sabiedrības dalībnieks. Ņemot vērā Noteikumu Nr.299 2.1. un 19.5.apakšpunktā noteikto, Sociālais dienests nolēma atteikt trūcīgas personas statusu pieteicējam, anulēt ar 2014.gada 19.augusta lēmumu piešķirto trūcīgas personas statusu un atteikt Pabalsta piešķiršanu.

Ņemot vērā Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 86.panta otrās daļas 1. un 4.punktā noteikto, var uzskatīt, ka pieteicējs, nenoslēdzot vienošanos par līdzdarbību, lai saņemtu Pabalstu, pats nebija uzsācis izmantot savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir, kā arī, 2014.gada 7.augustā iesniedzot iesniegumu par trūcīgas personas statusa piešķiršanu un iztikas līdzekļu deklarācijā neuzrādot visus viņam piederošos īpašumus, ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas par savu mantisko stāvokli.

2015.gada 20.februārī pēc Lēmuma pieņemšanas pieteicējs Sociālajā dienestā iesniedzis Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) izziņu par to, ka Sabiedrība informējusi VID par saimnieciskās darbības apturēšanu uz nenoteiktu laiku no 2012.gada decembra. No izziņas redzams, ka Sabiedrības darbības apturēšana notikusi pēc īpašnieka izvēles nevis uz kontrolējošo institūciju lēmuma par darbības apturēšanu pamata. Līdz ar to saimnieciskās darbības apturēšana nav uzskatāma par apstākli, kas pieļautu neņemt vērā kapitāldaļu esamību kā šķērsli personas atzīšanai par trūcīgu, jo Sabiedrība jebkurā laikā bez ierobežojumiem var atsākt saimniecisko darbību.

Fakts, ka iepriekšējā periodā Sociālais dienests, neskatoties uz kapitāldaļu esamību pieteicēja īpašumā, bija piešķīris pieteicējam trūcīgas personas statusu, nedod tiesības uz trūcīgas personas statusa piešķiršanu arī turpmāk, jo faktiski šāda Sociālā dienesta rīcība bijusi prettiesiska.

[6] Tiesai sniegtajā papildu paskaidrojumā pieteicējs norādījis turpmāko.

Pieteicēja rīcībā nav kompetentu institūciju nolēmuma par liegumu rīkoties ar Sabiedrību, izņemot Latvijā spēkā esošos normatīvos aktus, kas nosaka, ka, iestājoties uzņēmuma maksātnespējas nosacījumiem, uzņēmuma īpašniekam nekavējoties jāiesniedz tiesā maksātnespējas pieteikums (Maksātnespējas likuma 60.panta 3.punkts, kas faktiski arī aizliedz īpašniekam rīkoties ar uzņēmuma daļām vai akcijām pretēji noteiktajam).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57.pantu Sabiedrība kopš 2012.gada faktiski ir maksātnespējīga un tātad arī rīcībnespējīga. Līdz ar to uzskatāms, ka Maksātnespējas likums liedz rīkoties ar šo īpašumu.

Tā kā Sabiedrības faktiskā maksātnespēja iestājās jau 2012.gadā, kad par tā darbības apturēšanu tika informēts VID tieši radušos nodokļu parādu nomaksas nokavējuma dēļ, būtu neloģiski gan no ekonomiskā, gan no juridiskā viedokļa uzskatīt, ka īpašniekam iespējams rīkoties ar īpašumu tādā mērā, lai gūtu kaut niecīgu labumu no īpašuma.

Tā kā pieteicējam kā fiziskai personai jau kopš 2012.gada nav tādu finanšu līdzekļu, lai pieteicējs būtu varējis izpildīt likumā noteikto pienākumu iesniegt maksātnespējas pieteikumu, tad arī līdz šim uzņēmums faktiski uzskatāms kā likvidēts, un gaida iespēju to noformēt juridiski, jo nepieciešamie, likumā noteiktie finanšu līdzekļi, lai to izdarītu, pieteicējam nav.

Pieteicējs cerot, ka tiesa atradīs iespēju savas kompetences ietvaros pieņemt blakuslēmumu par Sabiedrības juridisku likvidēšanu saskaņā ar Komerclikuma 314.panta prasībām.

[7] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāves pieteikumā ietverto prasījumu neatzina, pamatojoties uz Sociālā dienesta lēmumos Nr. 503 un Nr. 504 minēto, kā arī uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādīto argumentāciju. Paskaidroja, ka normatīvajos aktos nav speciāla regulējuma personai iepriekš izdota labvēlīga administratīvā akta atcelšanai. Atzina, ka iestādes pieņemtie lēmumi nesatur atsauces uz APL normām, taču konkrētajā gadījumā pastāv apstākļi, kas saskaņā ar APL normām ir pamats šāda administratīvā akta atcelšanai.

Pieteicējs uz tiesas sēdi neieradās. Tiesā iesniegts lūgums izskatīt lietu bez pieteicēja klātbūtnes.

Atzīstot, ka nepastāv APL 268. – 269.pantā paredzētie apstākļi lietas izskatīšanas atlikšanai, un ņemot vērā to, ka pieteicējs iesniedzis tiesā rakstveida paskaidrojumu, lieta izskatīta bez pieteicēja klātbūtnes.

Motīvu daļa

[8] Lietā ir pamatstrīds par to, vai Sociālais dienests pamatoti atzinis, ka pieteicējam nav piešķirams trūcīgas personas statuss, turklāt atcēlis iepriekš – 2014.gada 19.augustā – pieņemto lēmumu par trūcīgas personas statusa noteikšanu pieteicējam un atteicis piešķirt Pabalstu.

Tādēļ, precizējot pieteicēja prasījumu, tiesa atzīst, ka pieteikuma priekšmets ir gan pieteicējam nelabvēlīgā administratīvā akta (par iepriekš izdota administratīvā akta atcelšanu) atcelšana, gan labvēlīga administratīvā akta izdošana (par trūcīgas personas statusa un Pabalsta piešķiršanu pieteicējam).

[9] Tiesa, izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietas materiālus, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[10] Personu loku, kurām ir tiesības saņemt sociālās palīdzības, t.i., naudas vai mantisku pabalstu, kuru piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai, nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32.pantu sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmajai daļai ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu, nosaka Ministru kabinets.

Šā panta otrā daļa noteic, ka pašvaldība saistošajos noteikumos var noteikt labvēlīgākus nosacījumus ģimenes (personas) atzīšanai par trūcīgu, tai skaitā var atzīt par trūcīgu ģimeni (personu), kurai ir parādsaistības.

Pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmo daļu izdoti Noteikumi Nr.299.

[11] Tiesa konstatē, ka Sociālā dienesta lēmumā Nr.503 pamatoti norādīts, ka saskaņā ar Noteikumu Nr.229 2.punktu ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja tai citstarp nepieder īpašums. Saskaņā ar Noteikumu Nr.229 19.punktu par īpašumu šo noteikumu izpratnē kapitāla daļas un akcijas nav uzskatāmas tikai tādā gadījumā, ja maksātnespējas procesa dēļ vai atbilstoši citu kompetentu institūciju nolēmumam īpašniekam nav iespēju rīkoties ar šo īpašumu.

Tādējādi normatīvais regulējums paredz, ka par īpašumu, kuru neņem vērā, izvērtējot personas materiālā stāvokļa līmeni, atzīstams vienīgi tādas personas īpašumā esošas komercsabiedrības kapitāla daļas, ar kurām persona nevar rīkoties brīvi pēc saviem ieskatiem.

Vienlaikus praksē jau iepriekš atzīts, ka Noteikumu Nr.299 piemērošanā ir jāievēro samērīgums. Iestādei konstatējot, ka personai pieder īpašums (manta vai tiesība), iespēju robežās ir jānovērtē šī fakta nozīme, proti, vai īpašuma vērtība ir pietiekama nozīmīga, lai atzītu, ka persona nav atzīstama par trūcīgu personu. Pārāk formāli piemērojot Noteikumu Nr.299 2.punktu, varētu nonākt pie gadījumiem, kad trūcīgas personas status tiek atteikts nepamatoti, piemēram, gadījumos, kad personai ir nenozīmīgi naudas uzkrājumi (piemēram, bankas kontā 1 euro vai bankrotējuša uzņēmuma izdoti vekseļi). Tomēr vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka īpašuma vērtības slieksnis, kas būtu atzīstams par nozīmīgu, lai atteiktu piešķirt trūcīgas personas statusu, ir ļoti zems, jo trūcīgas personas statusa piešķiršana tiek veikta personām, kurām ienākumu līmenis mēnesī ir zem 128,06 euro (sal. skat. Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 31.maija spriedumu lietā Nr.A420653311).

[12] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs 2007.gada 15.novembrī ir kļuvis par Sabiedrības vienīgo dalībnieku un viņam pieder šīs Sabiedrības kapitāldaļas 2 000 Ls vērtībā.

Taču tiesas vērtējumā atbildētājai ir ierobežotas iespējas gan novērtēt Sabiedrības patieso spēju darboties un maksātspēju, gan kapitāldaļu iespējamo pārdošanas vērtību, jo kā atzīts tiesu praksē, kapitāldaļu vērtības noteikšana ietver sevī uzņēmuma grāmatvedības auditu, kā arī uzņēmuma saimnieciskās darbības novērtējumu. Ja persona uzskata, ka īpašums nedod nekādas iespējas gūt labumus, tad pašai personai ir jāsniedz iestādei informācija un pierādījumi, kas ļautu atzīt, ka Noteikumu Nr.299 2.punkta piemērošana konkrētajā gadījumā būtu nesamērīga.

Pieteicēja paskaidrotais, ka Sabiedrība ir pārtraukusi komercdarbību un sabiedrībai ir nodokļu parādi, automātiski nenozīmē ne to, ka Sabiedrība ir maksātnespējīga, ne to, ka Sabiedrība objektīvu apstākļu dēļ ir darboties nespējīga. Turklāt pierādījumus tam, ka pieteicējam piederošās Sabiedrības kapitāldaļas nedod nekādas iespējas pieteicējam gūt labumu, pieteicējs nav iesniedzis ne iestādei, ne tiesai. Tā kā saskaņā ar APL 161.panta pirmo daļu procesa dalībnieku paskaidrojumi atzīstami par pierādījumiem tikai tad, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi, iesniegt pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai lietā ir paša pieteicēja pienākums.

Arī lietas izskatīšanas gaitā iestādes un tiesas iegūtie un pārbaudītie pierādījumi neliecina par objektīvu Sabiedrības nespēju turpināt komercdarbības veikšanu vai pieteicēja nespēju atsavināt Sabiedrības kapitāla daļas, tādā veidā kaut vienu reizi gūstot ienākumus. No tiesai www.lursoft.lv pieejamās Sabiedrības bilances par 2014. gadu (lietas 90. – 93.lapa) tiesa konstatē, ka bez saistībām pret kreditoriem pieteicējam piederošās komercsabiedrības aktīvos citstarp ir gan apgrozāmie līdzekļi, gan debitoru parādi. Pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus par šķēršļiem, kas Sabiedrībai liegtu parādus atgūt un, atsākot komercdarbību, tās veikšanā izmantojot bilancē norādītos apgrozāmos līdzekļus, aktīvus izmantot.

Ņemot vērā lietā konstatētos apstākļus, pieteicēja argumenti par to, ka Sabiedrībai ir nodokļu parāds 4530,25 euro apmērā (lietas 27.lapa), un pieteicējs 2012.gada decembrī informējis VID par Sabiedrības lēmumu uz laiku apturēt saimniecisko darbību (lietas 59.lapa) lietā nav atzīstami par izšķirošiem. Komercdarbības neturpināšana apstākļos, kādi konstatēti izskatāmajā lietā, tiklab var liecināt par bezatbildīgu saimniekošanu un rezultātā

– nevēlēšanos risināt Sabiedrības finansiālās problēmas.

Papildus tiesa uzsver, ka lietā nav strīda par to, ka par komercdarbības pārtraukšanu VID informējusi pati Sabiedrība. VID nav Sabiedrībai piemērojis liegumus, kas pēc būtības liegtu tās kapitāla daļu īpašniekam ar piederošajām kapitāla daļām rīkoties (skat. lietas 87.lapa).

Arī pieteicējs, kas atbilstoši Uzņēmumu reģistra informācijai joprojām ir Sabiedrības amatpersona, informējis tiesu, ka viņa rīcībā nav kompetentu institūciju nolēmumu par liegumu rīkoties ar šo īpašumu (lietas 84.lapa).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka lietā nepastāv apstākļi, kas atbilstoši Noteikumu Nr.299 regulējumam dotu iemeslu pieteicēja īpašumā esošās Sabiedrības kapitāla daļas neatzīt par īpašumu Noteikumu Nr.299 izpratnē.

Sabiedrības kapitāla daļu piederība, ņemot vērā to, ka komercdarbības pārtraukšana ir pašas komercsabiedrības lēmums (proti, nav kompetentu institūciju nolēmuma, kas pieteicējam ar šo īpašumu liegtu rīkoties pēc saviem ieskatiem, tostarp atsākt komercdarbību vai atsavināt kapitāla daļas), atbilstoši Noteikumu Nr.299 regulējumam, savukārt, liedz atzīt pieteicēju par trūcīgu personu.

Netipiski vai tādi apstākļi, kas liecinātu par to, ka Lēmums attiecībā pret pieteicēju ir netaisnīgs vai pārāk formāls, izskatāmajā lietā nepatāv.

Tiesa turklāt ņem vērā, ka informāciju par Sabiedrības kapitāldaļu piederību pieteicējs Sociālajam dienestam sniedzis tikai 2015.gada 5.janvārī. Tādējādi līdz 2015.gada 5.janvārim pieteicējs faktiski maldinājis Sociālo dienestu par saviem īpašumiem.

[13] Ar Lēmumu Nr.503 Sociālais dienests ir anulējis pieteicējam 2014.gada 19.augustā piešķirto trūcīgas personas statusu, proti, atcēlis iepriekš izdotu administratīvo aktu (lietas 20.lapa). Savukārt, ar Lēmumu nolemts atstāt spēkā sākotnējo lēmumu (lietas 22.lapa).

[13.1] APL 83.panta pirmajā daļā noteikts, ka iestāde pēc savas iniciatīvas vai personas iesnieguma var uzsākt administratīvo procesu no jauna un lemt par administratīvā akta atcelšanu saskaņā ar šā likuma 85. – 88.panta noteikumiem.

Iepriekš izdota spēkā esoša administratīvā akta atcelšanai APL paredz speciālus noteikumus, kas atšķiras gan atkarībā no tā, vai administratīvais akts ir tiesisks vai prettiesisks, vai tas privātpersonai ir labvēlīgs vai nelabvēlīgs un vai persona ir vainojama administratīvā akta prettiesiskumā. Tādēļ vispirms jānoskaidro apstākļi, kas no šāda viedokļa ir nozīmīgi attiecīgās tiesiskās situācijas risināšanai.

[13.2] Kā norāda atbildētāja, pieteicējam no jauna vēršoties Sociālajā dienestā 2015.gada 5.janvārī, no viņa iesnieguma satura (skat. lietas 43.lapa) kļuvis zināms par tā īpašumā esošajām Sabiedrības kapitāla daļām.

Atbilstoši Sociālā dienesta skaidrotajam, VID datu bāze tam ir pieejama no 2014.gada 3.novembra, savukārt Uzņēmuma reģistra datu bāze – no 2015.gada 21.janvāra. Līdz ar to tiesa secina, ka Sociālajam dienestam, pārbaudot pieteicēja 2014.gada 19.augustā iesniegtajā iztikas līdzekļu deklarācijā norādītās ziņas, nebija iespējams pārliecināties par to, vai tās ir pilnīgas un patiesas. Tādēļ secināms, ka Sociālais dienests uzsācis administratīvo procesu no jauna, pamatojoties uz apstākļiem, kas tam iepriekš nebija zināmi.

[13.3] Nav šaubu par to, ka lēmums, ar kuru pieteicējam 2014.gada 19.augustā bija piešķirts trūcīgas personas statuss, konkrētajā gadījumā uzskatāms par pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu, jo trūcīgas personas statuss personai rada tiesības uz sociālo palīdzību un atvieglojumiem.

Tai pat laikā, ņemot vērā spriedumā iepriekš veikto izvērtējumu (skat. sprieduma

11. – 12.punktu), atzīstams, ka 2014.gada 19.augusta lēmums bija prettiesisks administratīvais akts, jo, ņemot vērā, ka pieteicēja īpašumā arī lēmuma pieņemšanas brīdī bija Sabiedrības kapitāla daļas, pieteicējs atbilstoši normatīvajam regulējumam nevarēja tikt atzīts par trūcīgu un lietā netika konstatēti netipiski apstākļi.

Turklāt, kā redzams no lietas materiāliem, neraugoties uz to, ka kapitāla daļas bija pieteicēja īpašumā arī iztikas līdzekļu deklarācijas iesniegšanas brīdī, pieteicējs to deklarācijā nav norādījis, lai gan apliecinājis ar savu parakstu, ka ir sniedzis pilnīgas un patiesas pieprasītās ziņas, citstarp, par īpašumiem, un apzinās, ka par nepatiesu ziņu sniegšanu iestājas atbildība saskaņā ar tiesību aktiem (skat. lietas 74.lapa).

Līdz ar to 2014.gada 19.augusta lēmuma prettiesiskumā vainojams pats pieteicējs.

Savukārt tā kā minētā lēmuma pieņemšana notikusi, pamatojoties uz paša pieteicēja sniegtu nepatiesu informāciju, pieteicēja tiesiskā paļāvība uz prettiesiskā lēmuma palikšanu spēkā nav aizsardzības vērta.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā pastāv APL 86.panta otrās daļas 4.punktā noteiktais objektīvais pamats iepriekš izdotā administratīvā akta atcelšanai.

[13.4] Tiesa atzīst, ka administratīvajā aktā kā pamatojumu nenorādot procesuālo normu iepriekš izdotā administratīvā akta atcelšanai, atbildētāja ir pieļāvusi procesuālu pārkāpumu, taču tas nav uzskatāms par būtisku, jo gan no Sociālā dienesta lēmuma Nr. 503, gan no Lēmuma ir saprotams prettiesiskā lēmuma atcelšanas (anulēšanas) pamats, un administratīvā akta atcelšana (anulēšana) pēc būtības notikusi tiesiski.

[14] Ar Sociālā dienesta lēmumu Nr.504 pieteicējam atteikts piešķirt Pabalstu, proti, atteikts izdot labvēlīgu administratīvo aktu.

[14.1] Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies. Ja tiesa norāda uz kādu obligātu apstākli, kuram būtu jābūt, bet, kurš konkrētajā gadījumā nav iestājies, tiesa var noraidīt prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, arī neanalizējot, vai ir iestājušies pārējie tiesību normā minētie apstākļi. Šādā gadījumā tiesa nav saistīta tikai ar administratīvā akta pamatojumā norādītajiem argumentiem. Izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai neatkarīgi no iestādes lēmumā (atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam ir tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu. Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu (sal. skat. Augstākās tiesas 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā SKA-118/2007 10.punktu).

[14.2] Saskaņā ar Noteikumu Nr.550 2. un 3.punktu pabalstu piešķir ģimenei vai atsevišķi dzīvojošai personai, kura atzīta par trūcīgu atbilstoši normatīvajiem aktiem par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu, un aprēķina, un piešķir, pamatojoties uz ģimenes (personas) iesniegumu un trūcīgas ģimenes (personas) statusu apliecinošiem dokumentiem. Tātad Pabalsts piešķirams tikai personai, kura atzīta par trūcīgu, pamatojoties uz tās iesniegtu iesniegumu un dokumentiem, kas apliecina trūcīgas personas statusu.

[14.3] Ar 2014.gada 19.augusta lēmumu pieteicējam trūcīgas personas statuss piešķirts uz laiku no 2014.gada 1.augusta līdz 2015.gada 31.janvārim. Ievērojot minēto, secināms, ka ar 2015.gada 5.janvāra Pabalsta iesniegumu Sociālajā dienestā pieteicējs vērsies laikā, kad viņam vēl bija iepriekš piešķirtais trūcīgās personas statuss.

Tā kā saskaņā ar Noteikumu Nr.550 8.punktu pabalstu piešķir par laikposmu, kurā ģimenei (personai) noteikts trūcīgas ģimenes (personas) statuss, secināms, ka pieteicēja iesniegtais Pabalsta iesniegums (lietas 42.lapa) attiecināms ne vien, kā uzskata atbildētāja, uz laika periodu pēc 2015.gada 31.janvāra, tā kā tas iesniegts kopā ar iesniegumu trūcīgās personas statusa piešķiršanu no jauna (lietas 43.lapa), bet arī uz 2015.gada janvāri.

[14.4] Ievērojot to, ka ar Sociālā dienesta lēmumu Nr.503 pieteicējam 2014.gada 19.augustā piešķirtais trūcīgās personas statuss anulēts tiesiski (skat. sprieduma 12. punktu un tā apakšpunktus) un saskaņā ar Noteikumos Nr.550 ietverto regulējumu Pabalsts piešķirams vienīgi personai vai ģimenei, kas atzīta par trūcīgu, tiesai nav pamata apmierināt pieteicēja pieteikumu par Pabalsta piešķiršanu par 2015.gada janvāri.

[15] Tā kā pieteicējs ar iesniegumu par trūcīgas personas statusa piešķiršanu vērsies laikā, kad trūcīgās personas statuss pieteicējam jau bija un vēl nebija anulēts, secināms, ka pieteicēja iesniegtais prasījums ir arī par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par trūcīgas personas statusa piešķiršanu par laiku no 2015.gada februāra.

Savukārt tā kā Pabalsta iesniegumu 2015.gada 5.janvārī pieteicējs iesniedzis vienlaicīgi ar iesniegumu par trūcīgās personas statusa piešķiršanu, vērtējams arī pieteicēja prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par Pabalsta piešķiršanu par laiku pēc statusa piešķiršanas no jauna.

Tiesa konstatē, ka no pieteicēja apstrīdēšanas iesnieguma Domes priekšsēdētājai izriet arī pieteicēja prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par trūcīgas personas statusa un Pabalsta piešķiršanu (skat. lietas 19.lapa), taču šo prasījumu Dome Lēmumā nav izvērtējusi, aprobežojoties tikai ar Sociālā dienesta lēmuma Nr.503 un Nr.504 tiesiskuma vērtējumu.

Pieteicēja prasījuma ietvaros izvērtējot lietas apstākļus, tiesa atzīst, ka prasījuma apmierināšanai par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par trūcīgas personas statusa un Pabalsta piešķiršanai pieteicējam par laiku no 2015.gada februāra nav pamata.

No lietas materiāliem izriet, ka apstākļi, kas lietā ir tiesiski nozīmīgi, nebija mainījušies. Proti, arī 2015.gada 27.janvārī, t.i., brīdī, kad Sociālais dienests pieņēma gan lēmumu par atteikumu piešķirt pieteicējam trūcīgas personas statusu (lietas 43.lapas otra puse), gan lēmumu atteikt Pabalstu (lietas 42.lapas otra puse), Sabiedrības kapitāla daļas bija pieteicēja īpašumā.

Līdz ar to, ņemot vērā sprieduma 11. – 12.punktā ietverto izvērtējumu, trūcīgas personas statusa piešķiršanai pieteicējam nav pamata.

Savukārt tā kā Pabalsts piešķirams vienīgi personai vai ģimenei, kas atzīta par trūcīgu, piešķirt Pabalstu pieteicējam nav pamata.

[16] Ņemot vērā visu spriedumā minēto, tiesai nav pamata apmierināt pieteicēja iesniegto pieteikumu.

[17] Pieteicējs iesniegumā tiesai izteicis cerību, ka tiesa atradīs iespēju savas kompetences ietvaros pieņemt blakuslēmumu par Sabiedrības likvidēšanu.

Tiesa norāda, ka Administratīvās tiesas kompetencē nav pieņemt lēmumu par Sabiedrības likvidēšanu. Vienlaikus tiesa atzinusi par nepieciešamu lietā atsevišķa procesuāla dokumenta veidā taisīt blakus lēmumu, informējot par situāciju Valsts ieņēmumu dienestu un uzdodot tam mēneša laikā no blakus lēmuma saņemšanas izvērtēt jautājumu par pieteikuma iesniegšanu tiesā par Sabiedrības maksātnespēju.

[18] Saskaņā ar APL 126.panta ceturto daļu, ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas ar tiesas lēmumu bijis pilnīgi vai daļēji atbrīvots, pieteikuma noraidīšanas gadījumā pieteicējam ir pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā.

APL 126.panta piektajā daļā ir noteikts, ka pieteicēja pienākums pieteikuma noraidīšanas gadījumā samaksāt valsts nodevu nav attiecināms uz tiem pieteicējiem, kuri pieteikumu iesnieguši par administratīvo aktu sociālās drošības jomā (pensijas, pabalsti u.tml.).

Ievērojot minēto, pieteicējam nav nosakāms pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. F/ pieteikumu (pieteikuma reģistrācijas Nr.306) pilnībā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namā.

Tiesnese S.Sērdiene