Supreme Court dismisses appeal against Social Insurance Agency's decision to recover overpaid family allowance.

Lieta Nr.A420615311

SKA– 195/2015

SPRIEDUMS

Rīgā 2015.gada 20.maijā

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

Tiesnese I.Skultāne

tiesnese D.Mita

tiesnese L.Slica

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras 2011.gada 5.septembra lēmuma Nr.09-5/10532 atcelšanu, sakarā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras kasācijas sūdzību par

Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 6.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk – aģentūra) pieprasīja pieteicējai /pers. A/ atmaksāt laikā no 2009.gada 2.februāra līdz

8.oktobrim (turpmāk arī – strīdus periods) pārmaksāto ģimenes valsts pabalstu Ls 163,32. Lēmums pamatots ar to, ka minētajā periodā pabalstu par

bērniem saņēmusi gan pieteicēja (bērnu māte) Latvijā, gan bērnu tēvs kā nodarbinātais Apvienotajā Karalistē (turpmāk – Karaliste). Tā kā pieteicēja

minētajā laikā nav bijusi nodarbināta Latvijā, par primāri kompetento valsti atbilstoši Padomes Regulas (EEK) Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma

sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (turpmāk – Regula Nr.1408/71), 72.?76.panta un Padomes Regula (EEK)

Nr.574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr.1408/71 (turpmāk – Regula Nr.574/72), 10.panta noteikumiem atzīstama Karaliste.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar aģentūras 2011.gada 5.septembra lēmumu Nr.09-5/10532.

Pieteicēja minēto lēmumu pārsūdzēja.

[2] Izskatot lietu sakarā ar aģentūras apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2014.gada 6.jūnija spriedumu pieteikumu apmierināja.

Apgabaltiesas spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Valsts sociālo pabalstu likums ģimenes valsts pabalsta piešķiršanu nesaista ar personas nodarbinātību vai apdrošināšanu. Tiesības uz pabalstu

ir atkarīgas no tā, vai Latvija ir personas, kura audzina bērnu, pastāvīgā dzīvesvieta.

Lietā nav strīda, ka pabalsta pieprasīšanas laikā pieteicējas un viņas bērnu tēva dzīvesvieta bija Latvijā un pieteicējai bija tiesības uz ģimenes valsts

pabalstu kā vienam no bērnu vecākiem.

[2.2] Bērnu tēvs izbrauca uz Karalisti, kur bija nodarbināts un kur pieprasīja un no 2009.gada 2.februāra līdz 11.oktobrim saņēma ģimenes

pabalstus par abiem bērniem. Bērnu dzīvesvieta gan pabalstu saņemšanas laikā, gan līdz tam bija Latvijā, kur pieteicēja arī saņēma ģimenes valsts

pabalstu par abiem bērniem.

Pieteicēja no 2008.gada 1.februāra ir reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicēja, 2009.gadā viņas ienākumi bija Ls

933,08. Obligātās iemaksas par pieteicēju veiktas 2008.gadā no janvāra līdz augustam ieskaitot, kā arī sākot no 2009.gada novembra.

[2.3] Uz pieteicējas gadījumu ir attiecināma Regula Nr.1408/71 un Regula Nr.574/72. Regulas Nr.574/72 10.panta 1.punkta mērķis ir atrisināt

situācijas, kad ģimenes pabalsti pienākas vienlaikus attiecīgā bērna dzīvesvietas dalībvalstī neatkarīgi no apdrošināšanas vai nodarbinātības nosacījumiem

un saskaņā ar Regulas Nr.1408/71 73.pantu arī nodarbinātības dalībvalstī.

Secināms, ka strīdus periodā tiesības uz ģimenes pabalstu par tiem pašiem bērniem pastāvēja gan tēvam kā darbiniekam saskaņā ar Karalistes

normatīvajiem aktiem, gan pieteicējai saskaņā ar Latvijas normatīvo regulējumu kā Latvijā kopā ar bērniem dzīvojošai mātei neatkarīgi no tā, vai viņa ir

nodarbināta.

Konkrētajā gadījumā pastāv strīds, vai laikā, kad pieteicēja saņēma ģimenes pabalstu, bet nebija sociāli apdrošināmā (sociāli apdrošinātā) persona,

taču veica saimniecisko darbību, Latvija ir atzīstama par sekundāri kompetento, bet Karaliste par prioritāro valsti ģimenes pabalstu izmaksai, kā to

uzskata aģentūra.

[2.4] Konkrētajā lietā piemērojamas Eiropas Savienības Tiesas atziņas 2010.gada 14.oktobra spriedumā lietā C-16/09, proti, saskaņā ar Regulas

Nr.574/72 10.panta 1.punkta „a” apakšpunktā paredzēto pabalstu pārklāšanās novēršanas principu dalībvalstī, kas nav bērna dzīvesvietas dalībvalsts,

maksājamie pabalsti it īpaši atbilstoši Regulas Nr.1408/71 73.pantam prevalē pār šī bērna dzīvesvietas dalībvalstī maksājamo pabalstu, kura izmaksa

šādā gadījumā tiek apturēta. Turpretim gadījumā, kad pēdējā minētajā dalībvalstī tiek veikta profesionāla darbība, šīs pašas regulas 10.panta 1.punkta

„b” apakšpunkta „i” punktā ir paredzēts pretējs atrisinājums, proti, ka tiesības uz dzīvesvietas dalībvalsts izmaksāto pabalstu ir pārākas par

nodarbinātības dalībvalsts izmaksātiem pabalstiem, kas līdz ar to tiek apturēti.

Ievērojot minēto, atzīstams, ka pieteicējas, kura dzīvo kopā ar bērniem Latvijā, saimnieciskā darbība dzīvesvietas valstī, kas konkrētajā gadījumā

uzskatāma par profesionālās darbības veikšanu minētā sprieduma kontekstā, ir būtisks apstāklis jautājuma izlemšanai par pabalstu izmaksu situācijā,

kad pārklājas tiesības uz pabalstiem divās dalībvalstīs. Tādējādi Latvija uzskatāma par prioritāro valsti ģimenes pabalsta izmaksā, jo strīdus periodā

pieteicēja Latvijā veica profesionālo darbību. Aģentūra kļūdaini secinājusi, ka pieteicēja strīdus periodā nav bijusi nodarbināta Latvijā.

[3] Par apgabaltiesas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedza aģentūra, norādot turpmāk minētos apsvērumus.

Regula Nr.1408/71 noteic, ka pabalstu izmaksa nosakāma saskaņā ar nodarbinātības principiem. No Regulas Nr.1408/71 13.panta otrās daļas un

Padomes Regulas (EEK) Nr.883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (turpmāk – Regula Nr.883/04) 11.panta pirmās daļas izriet,

ka ģimenes pabalsti jānodrošina tai valstij, saskaņā ar kuras tiesību aktiem persona ir apdrošināta kā algots darbinieks vai pašnodarbinātais.

Tiesa nepareizi interpretējusi Regulas Nr.1408/71 1.panta „a” un „b” punktu, kas ietver darbinieka un pašnodarbinātā definīciju. Lai personu atzītu

par pašnodarbināto regulu izpratnē, tai ir jābūt sociāli apdrošinātai atbilstoši nacionālajiem tiesību aktiem.

Atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5.panta piektajai daļai pašnodarbinātais ir sociāli apdrošināts, ja par to faktiski veiktas sociālās

iemaksas.

Pieteicēja bija reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, taču tas nav saistoši sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai, kamēr

persona kā pašnodarbinātā nav veikusi sociālās iemaksas. Pieteicēja strīdus periodā nebija nodarbināta Latvijā.

Tiesa nepamatoti atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-16/09.

Motīvu daļa

[4] Konkrētajā gadījumā, lai noteiktu, kura dalībvalsts – Latvija vai Karaliste – ir kompetentā valsts ģimenes pabalsta izmaksai par pieteicējas

bērniem, ir piemērojams Regulas Nr.574/72 10.panta 1.punkts (sal. Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 8.maija sprieduma lietā C-347/12

45.punkts).

Kā atzīts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, atbilstoši Regulas Nr.574/72 10.panta 1.punkta „a” apakšpunktā ietvertajai normai par pārklāšanās

novēršanu nodarbinātības valsts izmaksātajiem pabalstiem ir prioritāte attiecībā pret dzīvesvietas dalībvalsts izmaksātajiem pabalstiem, kuru izmaksāšana

tādēļ tiek apturēta. Tomēr gadījumā, ja profesionālā darbība tiek veikta šajā pēdējā dalībvalstī, minētās regulas 10.panta 1.punkta „b” apakšpunkta „i”

punktā tiek paredzēts pretējs risinājums, proti, tiesībām uz dzīvesvietas dalībvalsts ģimenes pabalstiem ir prioritāte attiecībā pret nodarbinātības dalībvalsts

izmaksātajiem ģimenes pabalstiem, kuru izmaksāšana tādējādi tiek apturēta (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010.gada 14.oktobra sprieduma lietā C-

16/09 48.punktu; 2014.gada 8.maija sprieduma lietā C-347/12 46.punktu).

Ievērojot minēto, kā arī apgabaltiesas sprieduma un kasācijas sūdzības argumentus, secināms, ka lietā noskaidrojamais jautājums ir par to, vai

pieteicēja strīdus periodā bija uzskatāma par personu, kas veic profesionālo darbību Latvijā.

[5] Minētie apstākļi, proti, vai pieteicēja ir veikusi profesionālo darbību Latvijā, ir jānoskaidro dalībvalsts tiesai (sal. Eiropas Savienības Tiesas

2014.gada 8.maija sprieduma lietā C-347/12 48.punkts).

Apgabaltiesa ir atzinusi, ka pieteicēja ir veikusi profesionālu darbību Latvijā, jo strīdus periodā bija pašnodarbinātā un veica saimniecisko darbību.

Savukārt aģentūra uzskata, ka pieteicēja nebija nodarbināta Latvijā regulu izpratnē, jo, tā kā viņa neveica sociālās iemaksas, nebija sociāli apdrošinātā un

līdz ar to arī pašnodarbinātā Regulas Nr.1408/71 1.panta „a” punkta izpratnē.

Jānorāda, ka nepamatota ir kasatores atsaukšanās uz Regulu Nr.883/2004, jo tā piemērojama tikai no 2010.gada 1.maija, tātad uz konkrētās

lietas apstākļiem neattiecas.

[6] Regulas Nr.1408/71 1.panta „a” punkts noteic, ka darbinieks un pašnodarbināta persona šajā regulā attiecīgi nozīmē:

i) jebkuru personu, kas obligāti vai brīvprātīgi ir apdrošināta pret vienu vai vairāku veidu gadījumiem, uz kuriem attiecas darbinieku vai

pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma programma vai valsts civildienesta ierēdņu īpašā sistēma;

ii) jebkuru personu, kas ir apdrošināta obligātajā apdrošināšanā pret viena vai vairāku veidu risku, uz kuru attiecas sociālā nodrošinājuma jomas,

kas aplūkotas šajā regulā, visiem iedzīvotājiem paredzētā sociālā nodrošinājuma sistēmā vai visiem strādājošajiem paredzētā sociālā nodrošinājuma

sistēmā, ja attiecīgo personu var kvalificēt kā darbinieku vai pašnodarbinātu personu saskaņā ar veidu, kā šo sistēmu administrē vai finansē.

Tādējādi jāpiekrīt aģentūras viedoklim, ka Regula Nr.1408/71 piemērojama pašnodarbinātajiem, uz kuriem attiecas obligātā vai brīvprātīgā sociālā

apdrošināšana. Uz to ir norādīts arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumos (sk., piemēram, 2005.gada 7.jūnija sprieduma lietā C-543/03 29.-

31.punktu; 2010.gada 14.oktobra sprieduma lietā C-16/09 34.?35.punktu).

Taču konkrētajā gadījumā turpmāk minēto apsvērumu dēļ nav pamatots aģentūras viedoklis par to, ka pieteicēja strīdus periodā nebija uzskatāma

par nodarbinātu Latvijā, jo, tā kā strīdus periodā neveica sociālās iemaksas, nebija sociāli apdrošināta.

[7] Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, jēdziens darba ņēmējs aptver visas personas, kas ir obligāti vai brīvprātīgi apdrošinātas pret risku kādā

no sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas minētas Regulas Nr.1408/71 1.panta „a” punktā, neatkarīgi no tā, vai ir spēkā darba tiesiskās attiecības. No tā

izriet, ka galveno darba tiesisko attiecību pienākumu pārtraukšana uz noteiktu laiku vien nevar liegt nodarbinātajam darba ņēmēja statusu regulas izpratnē.

Piemēram, persona nezaudē darba ņēmēja statusu, ja tā uz laiku atrodas bezalgas atvaļinājumā, kad neveic darba pienākumus, kā arī saskaņā ar valsts

tiesību aktiem neveic sociālā nodrošinājuma iemaksas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2005.gada 7.jūnija sprieduma lietā C-543/03 24., 31.-

34.punktu; Ģenerāladvokāta L.A.Hēlhuda secinājumu, kas sniegti 2005.gada 24.februārī lietā C-543/03 9.-13.punktu).

Minētā atziņa attiecināma arī uz pašnodarbināto, jo Regulas Nr.1408/71 1.panta „a” punkts abus terminus – darba ņēmējs (darbinieks) un

pašnodarbinātais – definē vienādi.

Turklāt nav nepieciešama personas konkrēta iesaistīšana sociālā nodrošinājuma sistēmā, ir pietiekama abstrakta pakļaušana nacionālajai sistēmai

(sk. Eichenhofer E. Sozialrecht der Europäischen Union. - Berlin: E.Schmidt, 2001, S.67). Tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas 1976.gada

15.decembra spriedumā lietā 39/76 sniegtās atbildes, ka persona regulas izpratnē uzskatāma par darba ņēmēju, ja tiek izpildīti materiālie priekšnoteikumi,

kas ir objektīvi noteikti šai personai atbilstošajā sociālā nodrošinājuma sistēmā. Sociālā nodrošinājuma sistēmai ir jāaptver visas personas, kurām tā ir

domāta (sk. minētā sprieduma 7.-10. punktu).

[8] Atbilstoši likumam „Par valsts sociālo apdrošināšanu”, kas nosaka Latvijas sociālās apdrošināšanas vispārīgos principus, kā arī regulē tās

finansiālo un organizatorisko struktūru, pašnodarbinātie (kas atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 3.punkta „h” apakšpunktam ir

arī personas, kas reģistrējušās kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja) tāpat kā darba ņēmēji ir obligāti pakļauti sociālajai

apdrošināšanai, proti, pašnodarbinātie ir obligāti sociāli apdrošināmās personas (likuma 5.panta pirmā daļa) un ir pakļauti pensiju, invaliditātes,

maternitātes un slimības, kā arī vecāku apdrošināšanai (likuma 6.panta trešā daļa). Kā šādas personas pašnodarbinātie tiek reģistrēti Valsts ieņēmumu

dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (likuma 13.panta pirmā daļa). Taču atbilstoši valstī noteiktajai sociālās

apdrošināšanas sistēmas organizācijai, likumdevējs ir noteicis, ka sociālās iemaksas pašnodarbinātajam ir jāveic tikai tad, ja tā ienākumi pārsniedz tiesību

normās noteiktu apmēru (likuma 6.panta trešā daļa un Ministru kabineta 2008.gada 20.novembra noteikumu Nr.942 „Noteikumi par valsts sociālās

apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 33. un 34.punkts). Tas, ka tādējādi persona kādu periodu neveic iemaksas, nenozīmē, ka viņa zaudē pašnodarbinātā statusu.

Lai arī atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5.panta piektajai daļai pašnodarbinātie ir uzskatāmi par sociāli apdrošinātiem tikai tad,

ja sociālās iemaksas faktiski veiktas, ir jāņem vērā atšķirīgie likumā lietotie termini, proti, obligāti sociāli apdrošināma persona – tāda, kas vispārīgi ir

pakļauta obligātajai sociālajai apdrošināšanai (pašnodarbinātais) – un sociāli apdrošināta persona – tāda, kura ir tiesīga saņemt sociālās apdrošināšanas

pakalpojumus.

Ievērojot šā sprieduma iepriekšējos punktos minētās Eiropas Savienības Tiesas atziņas, konkrētajā lietā svarīgi ir tas, ka pieteicēja, kā to

konstatējusi tiesa, strīdus periodā bija saimnieciskā darba veicēja, kas ir tāda personu kategorija, kas atbilstoši nacionālajām tiesību normām vispārīgi ir

obligāti pakļauta sociālās apdrošināšanas sistēmai, taču konkrētos apstākļos atbilstoši tiesību normās noteiktajam viņai nebija jāveic sociālās iemaksas.

Taču tas vien nav pamats, lai atzītu, ka viņa strīdus periodā bija zaudējusi pašnodarbinātā statusu un neveica saimniecisko darbību.

[9] Ievērojot iepriekš minētos argumentus, secināms, ka apgabaltiesa nonākusi pie pareiza rezultāta. Līdz ar to Augstākā tiesa atzīst, ka nav pamata

apgabaltiesas sprieduma atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta ceturto daļu, 348.panta 1.punktu un 351.panta Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departaments

n o s p r i e d a

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 6.jūnija spriedumu, bet Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras kasācijas sūdzību

noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese I.Skultāne

Tiesnese D.Mita

Tiesnese L.Slica