Supreme Court fully allows property claim against agricultural company for recognition of homestead rights.

NORAKSTS

Lieta Nr. C05032511

PAC – 0460/2014

S P R I E D U M S

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Rīgā 2014.gada 25.septembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis N.Riņķis

tiesneses D.Jansone un S.Krūmiņa

ar tiesas sēžu sekretāri M.Tugolukovu

piedaloties /pers. D/, zvērinātai advokātei Ingai Štrālei, lauksaimniecības SIA „Druva” pilnvarotai pārstāvei /pers. E/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. D/ prasību pret lauksaimniecības SIA „Druva” par īpašuma tiesību atzīšanu uz namīpašumu

lietā ar trešajām personām Smiltenes novada domi, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/ un /pers. I/, sakarā ar lauksaimniecības SIA „Druva”

apelācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 26.oktobra spriedumu.

A p r a k s t o š ā d

[1] 2011.gada 30.maijā tiesā celta prasība, kas precizēta 2011.gada 21.novembrī, kurā /pers. D/ lūdz atzīt īpašuma tiesības uz

mājīpašumu /adrese1/, kas sastāv no dzīvojamās mājas ar /kadastra nr.1/, divām saimniecības ēkām ar /kadastra nr.2/ un /kadastra

nr.3/, kā arī nedzīvojamo ēku pamatiem ar /kadastra nr.4/ un /kadastra nr.5/.

Prasība pamatota ar šādiem argumentiem.

[1.1] Nekustamais īpašums /adrese 1/, kadastra Nr./kadastra nr.1/, /adrese 1/, sastāv no divām zemes vienībām, /kadastra

nr.6/ un /kadastra nr.1/, ar kopējo platību 55,7 ha. Šobrīd uz viena no zemes gabaliem ar kadastra Nr. /kadastra nr.6/saglabājušās trīs

ēkas no visa iepriekšējā /adrese 1/ mājīpašuma sastāva.

Īpašuma tiesības uz šiem zemes gabaliem ar Bilskas pagasta zemes komisijas 1997.gada 25.marta lēmumu atzītas bijušās

īpašnieces /pers. J/ dēlam /pers.O/. 2003.gada 6.janvārī viņam atjaunotas īpašuma tiesības uz daļu īpašuma ar LR Valsts zemes

dienesta Vidzemes reģionālās nodaļas lēmumu Nr. 11-9-5/15.

Pēc viņa nāves /datums/mantojuma tiesībās apstiprinājusies prasītāja /pers. D/, kurai 2009.gada 23.novembrī izsniegta

Mantojuma apliecība par tiesībām uz mantojumu pēc likuma.

Nekustamā īpašuma /adrese 1/ zemes īpašums ar kopējo platību 147 pūrvietas (54,7 ha) uz 1939.gadu piederējis /pers. M/,

bet uz 1942.gadu - /pers. J/. Saskaņā ar 1939.gada pirkuma līgumu, kurš apstiprināts pie notāra Valsts amatpersona, /pers. M/

pārdevis /pers. J/ viņam piederošās /adrese 1/. Pamatojoties uz šo līgumu, 1940.gada 13.augustā Valkas zemesgrāmatu nodaļas

priekšnieks nolēmis nostiprināt /pers. J/ īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu/adrese 1/.

Nekustamais īpašums /adrese 1/ sastāvēja no zemes īpašuma ar kopplatību 147,00 pūrvietas un astoņām ēkām - vienas koka

dzīvojamās mājas, vienas koka dziļās kūts (staļļa), divām koka klētīm, viena koka šķūņa, vienas koka pirts, viena mūra pagraba un

viena koka labības šķūņa.

[1.2] 1923.gada 9.decembrī /pers. J/ Smiltenes ev.lut. baznīcā salaulājusies ar /pers. P/. Kopdzīves laikā viņiem dzimuši divi

bērni -/pers.V/, dzimusi /datums/, un /pers. O/, dzimis /datums/.

/pers. P/, dzimis /datums/, bijis Latvijas robežsardzes virsnieks. Viņš arestēts 1940.gada 9.oktobrī, ievietots Daugavpils

cietumā, bet no 1941.gada jūnija atradies ieslodzījumā Krasnojarskas novada Jeņiseiskā. 1942.gada 13.martā viņam izpildīts

augstākais soda mērs nošaujot. Ar 2006.gada 14.augusta LR Ģenerālprokuratūras Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras

lēmumu viņš reabilitēts.

/pers. J/, dzimusi /datums/, mirusi /datums/ Melburnā, Austrālijā.

Prasītāja ir mantojuma atstājēja /pers. O/ ceturtās pakāpes likumiskā mantiniece.

[1.3] /pers. P/ sodīts ar augstāko soda mēru un ar mantas konfiskāciju. Sakarā ar to, ka /pers. P/ arestēts un notiesāts par

sevišķi bīstamu pretvalstisku noziegumu, pret viņa ģimeni sākās represijas un pastāvošās padomju iekārtas patvaļas politikas

realizēšana. Tās rezultātā /pers. J/ ar abiem bērniem bija spiesta īpašumu pamest un bēgt. 1942.gadā ģimene bēga uz Neretu pie

saviem radiniekiem un tad tālāk uz ārzemēm - vispirms uz Kanādu, līdz nonāca Austrālijā, kur 1948.gadā apmetās uz dzīvi.

1944.gada 7.novembrī Valkas apriņķa DDP izpildu komitejas Finansu nodaļas pārstāvji aprakstījuši /adrese 1/ saimniecības

mantu, klasificējot to kā bezsaimnieka mantu, kas piederēja /pers. J/, kā arī daļu mantas pārveduši uz /pers. Z/.

Nekustamais īpašums /adrese 1/ sadalīts un 1946.gada 25.jūlijā un 26.jūlijā Valkas apriņķa Bilskas pagasta vērtēšanas

komisija nodevusi jauniedalītās saimniecības ieguvējiem /pers. X/ un /pers. A0/ /adrese 1/ saimniecības mantu, kas piederējusi /pers.

J/ ar vācu okupantiem aizbēguša kulaka vai tautas ienaidnieka saimniecībai.

[1.4] 1992.gada 13.oktobrī bijušās īpašnieces /pers. J/ bērni /pers. V/ un /pers. O/ iesnieguši pieteikumu īpašuma/adrese 1/

atgūšanai, ieskaitot zemi un ēkas. 1992.gada 10.novembrī Bilskas ciema padomē iesniegts pieteikums Nr. 219 namīpašuma

denacionalizācijai, jo mantinieki uzskatīja, ka īpašums nacionalizēts. Namīpašuma atgūšanas procesā noskaidrots, ka nekustamā

īpašuma ēkas neatrodas pašvaldības valdījumā un īpašumā, bet atbildētājas – Lauksaimniecības SIA „Druva” bilancē un valdījumā.

Prasītāja 2010.gada 12.oktobrī griezusies ar iesniegumu pie atbildētāja, lūdzot atdot mājīpašumu /adrese 1/ viņai kā šī

īpašuma īpašnieku likumīgajai mantiniecei. Uz savu iesniegumu prasītāja ir saņēmusi atteikumu īpašumu atdot. Atbildētājs

paskaidrojis, ka 1952.gada 30.decembrī Smiltenes rajona Bilskas ciema DDP IK pārdod L/a „Cīņa” saimniecību, t.sk./adrese 1/,

ēkas, kuras uzskatītas līguma pielikumā esošajā aktā, kuru vērtību rbļ. 4898,66 jāatmaksā desmit gados. Atbildētājs atsakās

labprātīgi namīpašumu atdot. Konkrētajā gadījumā pirkuma līgums nav notariāli apliecināts, kā arī neviena no pusēm nav fiziska

persona.

Prasība pamatota uz likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 1., 2., 4., 6., 7.pantu.

[2] Ar Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 26.oktobra spriedumu /pers. D/ prasība apmierināta.

Nospriests atzīt /pers. D/ īpašuma tiesības uz mājīpašumu /adrese 1/, kas sastāv no dzīvojamās mājas ar kadastra apzīmējumu

/kadastra nr.1/. Izbeigt tiesvedību prasības daļā par īpašuma tiesību atzīšanu uz mājīpašuma/adrese 1/ divām saimniecības ēkām ar

kadastra apzīmējumiem /kadastra nr.2/ un /kadastra nr.3/, nedzīvojamo ēku pamatiem ar kadastra apzīmējumiem /kadastra nr.4/ un

/kadastra nr.5/. Piedzīt no lauksaimniecības SIA „Druva” par labu valstij valsts nodevu Ls 257, un ar lietas izskatīšanu saistītos

izdevumus Ls 52,02, nosakot sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedums satur sekojošus argumentus.

[2.1] Tiesa konstatēja, ka 1992.gada 30.decembrī /pers. O/ (iepriekšējais vārds) Valkas rajona, Bilskas pagasta TDP valdei

iesniedzis pieteikumu, kurā lūdzis denacionalizēt namīpašumu/adrese 1/, zemi, ieskaitot dzīvojamo ēku, divas kūtis, klēti, šķūni un pirti

(l.l.15,16).

Tiesa atzina, ka bijušā īpašnieka mantinieks likumā noteiktā kārtībā un termiņā atprasījis nekustamo īpašumu – mājīpašumu

/adrese 1/, kamdēļ tiesai ir pamats izskatīt celto prasību. Tiesas ieskatā nav nozīmes formulējumam iesniegumā, ka atprasāmais

namīpašums nav nacionalizēts, bet pārņemts valdījumā bez atlīdzības, jo iesniegums saņemts Bilskas ciema padomē likumā noteiktā

termiņā un no iesnieguma teksta nepārprotami redzama bijušā īpašnieka mantinieka vēlme atgūt namīpašumu.

[2.2] Tiesa konstatēja faktu, ka prasītā nekustamā īpašuma bijusī īpašniece ir /pers. J/, bet mantiniece, kurai tiesības prasīt

namīpašumu tiesā, ir /pers. D/.

Ar lietā esošo 1939.gada 3.oktobra pirkuma līgumu starp /pers. M/ un /pers. J/, dzimušu /uzvārds 1/ (l.l.20-22), kā arī

1940.gada 13.augusta nostiprinājuma uzrakstu par to, ka Valkas apriņķa lauku nekustamo īpašumu zemesgrāmatā ar Nr. /nr.1/

ierakstītā nekustamā īpašuma /adrese 1/, uz pirkuma līguma pamata īpašuma tiesības nostiprinātas /datums/ dzimušai /pers. J/ (l.l.19)

un Latvijas VVA izziņā par arhīva fonda „Valsts statistikas pārvalde” dokumentos norādīto, ka /adrese 1/ īpašnieks 1939.gadā bijis

/pers. M/, bet 1942.gadā - /pers. J/ (l.l.18, 24), pierādīts fakts, ka prasītā nekustamā īpašuma - mājīpašuma /adrese 1/ bijusī

īpašniece ir /pers. J/. Arī aktā, ar kuru 1944.gada 7.novembrī aprakstīta /adrese 1/ atrodošās manta (l.l.32), un aktā, ar kuru

1946.gada 25.jūlijā /adrese 1/ manta nodota citai personai (l.l.36), kā īpašniece norādīta /pers. J/.

[2.3] /pers. J/ mirusi/datums/ Melburnā (l.l.28).

/pers. O/, /pers. P/ un /pers. J/, dzimušas /uzvārds 1/, dēls, miris /datums/ (l.l.26).

2009.gada 23.novembrī zvērināta notāre I.Nīlandere izsniegusi mantojuma apliecību par tiesībām uz mantojumu pēc likuma

(l.l.10), saskaņā ar kuru /pers. D/ apstiprināta mantojuma tiesībās uz /pers. O/, dzimuša /datums/, miruša /datums/, atstāto mantojumu,

tai skaitā, tiesībām uz mājīpašumu/adrese 1/.

[2.4] Nav strīda par to, ka atprasītais mājīpašums /adrese 1/, kuram piešķirts kadastra apzīmējums /kadastra nr.1/, ir bijušai

īpašniecei /pers. J/ piederējušais nekustamais īpašums.

N o Latvijas Nacionālā arhīva izziņas (l.l.23) redzams, ka saimniecības /adrese 1/ sastāvā 1947-1949.gadā atradusies

1894.gadā uzbūvēta dzīvojamā ēka. 1952.gadā saimniecības/adrese 1/ sastāvā joprojām atradusies dzīvojamā ēka (l.l.43).

Pretējo, ka SIA „Druva” valdījumā esošais mājīpašums tomēr būtu cita, vēlāk celta būve, nav apgalvojusi un nav pierādījusi

atbildētāja lietā. Šādus iebildumus tiesai nav izteikušas arī pieaicinātās trešās personas. Arī lietas materiālos esošās mājīpašuma

fotogrāfijas un tajās redzamais vizuālais mājīpašuma stāvoklis nedod pamatu apšaubīt prasītājas apgalvoto, kā arī nedod pamatu

uzskatīt, ka namīpašums līdz 1991.gada 30.oktobrim būtu pārbūvēts tādā mērā, ka lielāko tā substances daļu (vairāk par 65

procentiem) veido vēlākā laika izbūve, kas varētu būt šķērslis namīpašuma atdošanai.

[2.5] Tiesa arī konstatēja faktus, ka mājīpašums ir pārņemts bez atlīdzības, realizējot īpašnieka tiesību ignorēšanas un

administratīvās patvaļas politiku un ka tas atrodas juridiskās personas valdījumā.

Likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 7.pants nosaka, ka par bezsaimnieka mantu nevar uzskatīt

namīpašumu, kura īpašnieks bijis spiests to pamest otrā pasaules kara darbības rezultātā, kā arī izvairoties no iespējamām

represijām vai cita veida nelabvēlīgām sekām.

No lietas materiāliem - izraksta no laulības reģistra redzams, ka bijusī īpašniece /pers. J/, dzimusi /uzvārds 1/, 1923.gada

9.decembrī salaulājusies ar /pers. P/ (l.l.29).

Latvijas Nacionālā arhīva izziņa apliecina faktus (l.l.30), ka /pers. P/ 1940.gada 9.oktobrī arestēts un ievietots Daugavpils

cietumā. No 1941.gada jūnija atradies ieslodzījumā Krasnojarskas novada Jeņiseiskā. Ar PSRS Iekšlietu Tautas Komisāra Sevišķās

apspriedes 1942.gada 7.februāra spriedumu saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa pantiem 58-4, 58-13 - „par palīdzības sniegšanu

starptautiskajai buržuāzijai, aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”- sodīts ar augstāko soda mēru un ar mantas

konfiskāciju. 1942.gada 13.martā /pers. J/ izpildīts augstākais soda mērs nošaujot. Ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras

Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras 2006.gada 14.augusta lēmumu /pers. J/ reabilitēts.

Tātad nav šaubu par to, ka pret bijušās īpašnieces /pers. J/ ģimenes locekli - laulāto vērstas padomju varas represijas, kuras

neapšaubāmi padarījušas neiespējamu /pers. J/ un viņas bērniem turpmāku dzīvošanu /adrese 1/, nav šaubu, ka kā notiesāta un par

valsts ienaidnieku atzīta Latvijas valsts robežsargu virsnieka sievai /pers. J/ bija pamats baidīties no represijām pret viņas ģimeni un

ka tādēļ viņa bija spiesta mājīpašumu atstāt.

No lietai pievienotajiem mantu aprakstīšanas un novērtēšanas aktiem (l.l.31-39) redzams, ka 1944.gada 7.novembrī komisija

aprakstījusi /adrese 1/ mantu jeb bezsaimnieka saimniecības mantu, 1946.gada 25.jūlijā sastādīts akts par to, ka /adrese 1/

dzīvojamā māja un būves nodotas citai personai, norādot, ka manta piederējusi /pers. J/ kā „ar vācu okupantiem aizbēguša kulaka vai

tautas ienaidnieka saimniecībai”. Minētais apliecina faktu, ka namīpašums izgājis no bijušā īpašnieka īpašuma bez atlīdzības,

realizējot īpašnieka tiesību ignorēšanas un administratīvās patvaļas politiku.

[2.6] Tiesa konstatēja, ka pārņemto strīdus mājīpašumu 1952.gada 30.decembrī Bilskas ciema TDP IK pārdevusi

lauksaimniecības artelim „Cīņa” (l.l.42,43), turpmāk kolhozs „Cīņa”, kurš 1959.gada 10.decembrī pārdēvēts par kolhozu „Druva” (l.l.55,

76).

Nav strīda par to, ka ēka atrodas SIA „Druva” bilancē, ko apliecina lietā esošās pamatlīdzekļu uzskaites kartiņas (l.l.67-72).

Nav arī strīda, ka SIA „Druva” mājīpašumu /adrese 1/ pārņēmusi no kolhoza „Druva”. Labprātīga vienošanās par ēkas atdošanu

prasītājai kā bijušās īpašnieces mantiniecei starp prasītāju un nekustamā īpašuma valdītāju SIA „Druva” nav notikusi, ko apliecina

pušu savstarpējā sarakste līdz prasības celšanai tiesā.

Tā kā tiesa konstatējusi priekšnoteikumus namīpašuma atdošanai bijušā īpašnieka mantiniecei, bet labprātīga vienošanās ar

nekustamā īpašuma valdītāju par namīpašuma atdošanu nav notikusi, īpašuma tiesības ir atjaunojamas tiesas ceļā.

[2.7] Tiesa nekonstatē kādus likumiskus šķēršļus namīpašuma atdošanai.

Likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 4.pants noteic, ka namīpašuma atrašanās juridiskās personas

valdījumā (bilancē) nerada tai īpašuma tiesības uz šo namīpašumu.

Likuma 6.pants paredz, ka tiesas ceļā nevar atdot namīpašumus, kuri atbilstoši notariāli apliecinātiem līgumiem pret atlīdzību

pārgājuši labticīgu fizisko personu īpašumā. Lai gan nav šaubu par to, ka lauksaimniecības artelis „Druva” nekustamo īpašumu

nopircis, noformējot par to notariāli apliecinātu līgumu, pircējs ir juridiska persona, uz kuru nav attiecināms panta nosacījums un līdz ar

to tas nav apspriežams.

Apstākļus, kas varētu būt šķērslis namīpašuma atdošanai tiesā nav minējušas arī pieaicinātās trešās personas, tai skaitā

namīpašumā dzīvojošie īrnieki.

Tiesai nav šaubu, ka prasītājai kā bijušās īpašnieces mantiniecei ir tiesības uz prasīto ēku. Tiesai nav ziņu par to, ka vēl kādas

personas būtu pieprasījušas atjaunot īpašuma tiesības uz ēku.

Likuma 2.panta piektā daļa paredz, ka gadījumā, ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki noteiktajā laikā nav iesnieguši

pieteikumu par namīpašuma atdošanu, bet viņam, pamatojoties uz pieprasījumu, kas iesniegts līdz 1994. gada 1.jūnijam ir atjaunotas

īpašuma tiesības uz zemi zem strīdus namīpašuma, namīpašums atdodams, ja tas neskar trešo personu likumīgās intereses (nams

pakļauts dzīvokļu privatizācijai, pēc 1994.gada 1.jūnija uzsākta pārbūve vai kapitālremonts u.tml.). Tiesa uzskatīja, ka minētais nav

nepieciešams un nav konstatējams kā pamats īpašuma tiesību atjaunošanai uz ēku, jo pieprasījums par namīpašuma atdošanu

iesniegts likumā noteiktā termiņā, turklāt joprojām ir strīds par prasītājas īpašuma tiesībām uz zemes gabalu zem mājīpašuma (zemes

gabals, uz kura atrodas mājīpašums, nav ierakstīts zemesgrāmatā uz viņas vārda). Taču nav arī šaubu, ka zemes pieprasījums arī ticis

iesniegts likumā noteiktā termiņā, ka mājīpašums atrodas uz bijušās īpašnieces vēsturiskās zemes un ka mājīpašums nav privatizēts

un tajā nav uzsākta pārbūve vai kapitālremonts.

[3] Par minēto spriedumu lauksaimniecības SIA „Druva” iesniegusi apelācijas sūdzību, ar kuru pārsūdzējusi Vidzemes

apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 26.oktobra spriedumu pilnībā.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi apsvērumi.

[3.1] Tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja iesniegusi pierādījumus uz 1940.gada 21.jūliju par bijušo īpašnieku vai viņu

mantinieku īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu /adrese 1/ /pers. J/, no kuras prasītāja it kā mantojusi tiesības uz nekustamo

minēto īpašumu.

Tiesa nepamatoti konstatējusi faktu, ka nekustamā īpašuma bijusī īpašniece ir /pers. J/, bet mantiniece, kurai ir tiesības prasīt

namīpašumu tiesas ceļā, ir /pers. D/.

Spriedumā nav vērtēts fakts, ka saskaņā ar Latvijas Valsts vēstures arhīva 1996.gada 4.aprīļa izziņu Nr. 3-A-58235, par

īpašniekiem uz 1939.gadu norādīts /pers. M/, bet 1942.gadu /pers. J/.

Tiesa pamatojusies uz prasītājas iesniegto 1939.gada 3.okotobra pirkuma līgumu, kura 6.punktā norādīts, ka līgums

iesniedzams Zemesgrāmatai nostiprināšanai tikai tad, kad no /adrese 1/ būs atdalīts /pers. AK/ pārdotais zemes gabals 3,60 ha

platībā, no kā izriet, ka /pers. J/ iegūtajā īpašumā nevarētu tikt iekļauta visa 1939.gadā statistikas pārskatos norādītā zemes platība-

147 pūrvietas vai 54,7 ha, kā arī nav zināms, vai iekļauta tā daļa, uz kuras atradās mājīpašums Subati.

Prasītāja iesniegusi 1940.gada 13.augusta Nostiprinājuma uzraksta kopiju, ar kuru nostiprinātas Valkas zemesgrāmatu nodaļā

īpašuma tiesības uz pirkuma līguma pamata /pers. J/. Nostiprinājuma uzrakstā nav norāžu ne par platību, ne par pirkuma līguma

nosacījumu izpildi, ne iepriekš pārņemto apgrūtinājumu dzēšanu vai spēkā esamību.

Tiesa arī nav vērtējusi faktu, ka /pers. AK/ atdalāmais zemes gabals 3,60 ha platībā nav konkrēti iezīmēts un atrunāts, un tikpat

labi varētu būt arī zemes gabals, uz kura atradās mājīpašums, jo, kā redzams no pirkuma līguma un nostiprinājuma uzraksta kopijām,

ne /pers. M/ ne /pers.J/ /adrese 1/ nedzīvoja.

[3.2] Ignorējot faktu, ka faktiski nekustamais īpašums /adrese 1/ saskaņā ar prasītājas tiesā iesniegtiem dokumentiem uz

1940.gada 21.jūliju piederēja pārdevējam /pers. M/, tiesa spriedumā norādīja, ka nav strīda par to, ka atprasītais mājīpašums /adrese

1/, kuram piešķirts kadastra apzīmējums /kadastra nr.1/, ir bijušajai īpašniecei /pers. J/ piederējušais nekustamais īpašums.

[3.3] Lai gan lauksaimniecības SIA „Druva” savos 2012.gada 21.jūlija paskaidrojumos tiesai norādīja, ka prasītājai nav

atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi zem prasītā mājīpašuma /adrese 1/, kā arī zemes īpašuma tiesību jautājumi tika apspriesti

2012.gada 11.aprīļa un 2012.gada 26.oktobra tiesas sēdē, tiesa nav pārbaudījusi prasītājas zemes īpašuma tiesību atjaunošanas

faktu, bet paļāvusies tikai uz prasītājas mutiski paskaidroto.

Prasītāja ir maldinājusi tiesu, norādot, ka šis lēmums it kā neietekmē strīdus lietas izskatīšanu, taču iepazīstoties ar lēmuma

saturu, redzams, ka pamatojoties uz vieniem un tiem pašiem dokumentiem, vienā gadījumā prasītāju atzīst par bijušā īpašnieka

mantinieci, un otrā gadījumā nē.

Faktiski Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālā nodaļa ar 2012.gada 27.februāra lēmumu Nr. 14-01/109201-1/1 ir

atteikusi atjaunot īpašuma tiesības /pers. D/ uz īpašuma /adrese 1/ kadastra Nr. /kadastra nr.1/zemes vienību ar kadastra apzīmējumu

/kadastra nr.6/ 21,75 ha platībā, savu lēmumu pamatojot to, ka prasītāja nav pierādījusi radniecību ar bijušo īpašnieku /pers. M/.

Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālā nodaļa arī paskaidro, ka prasītājas lietas materiālos lpp. 17 esošais 2003.gada 6.janvāra

lēmums Nr. 11-9-5/15 par īpašuma tiesību atjaunošanu uz 34,2 ha (zemes vienība ar kadastra apzīmējumu /kadastra nr.1/)

saimniecībai /adrese 1/ faktiski nav likumīgs, jo nav iesniegti mantinieka /pers. O/ radniecību ar bijušo īpašnieku uz 1940.gada

21.jūliju /pers. M/ apliecinoši dokumenti.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 994.pantu, par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu

ierakstīts zemesgrāmatās. Uz 1940.gada 21.jūliju saimniecības/adrese 1/ īpašnieks vēl bija /pers. M/, par ko prasītāja nav iesniegusi

nekādus radniecību apliecinošus dokumentus.

[3.4] Tiesa taisot spriedumu, ir ņēmusi vērā tikai prasītājas argumentus, bet nav pārbaudījusi lietas taisnīgai un pamatotai

izspriešanai svarīgus faktus, kas ir novedis pie nepareiza sprieduma par īpašuma tiesību atjaunošanu personai, kas nav ne

īpašniece, ne mantiniece attiecībā pret bijušo īpašnieku /pers. M/.

Tiesa pamatojusi prasījumu pamatotību ar /pers. P/ represijas faktu, nevērtējot apstākli, vai prasītājai nebija jārisina jautājums

administratīvā kārtībā, un vai /pers. AN/ ģimene faktiski nav saņēmusi kādas kompensācijas par īpašumiem sakarā ar represijām, tai

skaitā par īpašumu /adrese 1/

[4] /pers. D/ iesniegusi paskaidrojumu par apelācijas sūdzību, kuros uzskata apelācijas sūdzību par nepamatotu un noraidāmu.

Paskaidrojumos norādīts uz sekojošiem argumentiem.

[4.1] Atbildētāja pārstāvis piedalījās tiesas sēdēs un neiebilda par to, ka pēc būtības prasība nebūtu pamatota vai īpašums

atdodams prasītājai, bet iebilda tikai par to, ka vēlas par to kompensāciju. Tas norādīts arī prasītājas un atbildētāja pirmstiesas

sarakstē, kas pievienota lietas materiāliem. Atbildētājs iztiesāšanas liekā nav iesniedzis pretprasību, kurā būtu norādījis savus

prasījumus pret prasītāju.

[4.2] Nav saprotams, kādēļ atbildētājs uzskata, ka prasītājai bija jāpierāda bijušo īpašnieku vai mantinieku tiesības uz

nekustamo īpašuma piederību uz 1940.gada 21.jūliju. Likuma ,,Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 1.pants nosaka,

ka bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem neatkarīgi no viņu pašreizējās pilsonības tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz

namīpašumiem, kuri 40.—80.gados bez atlīdzības tika pārņemti valsts vai juridisko personu valdījumā, realizējot īpašnieka tiesību

ignorēšanas un administratīvās patvaļas politiku.

Atbildētāja norādītais termiņš par īpašuma tiesībām uz 1940.gada 21.jūliju attiecas uz zemes reformu lauku apvidos, taču tā kā

man, kā likumīgajai mantiniecei īpašuma tiesības uz zemi jau ir atjaunotas, šajā tiesas procesā tika izskatīts strīds par mājīpašumu.

Saskaņā ar jau norādīto normatīvo aktu par namīpašumiem, tiesības var tikt atjaunotas pat uz īpašumiem, ka īpašniekam ir

piederējuši no 1940.gada līdz pat 1980.gadam. Ja īpašuma tiesību atjaunošanas prasījums ir iesniegts līdz 1994.gada 1.jūnijam

tiesai vai attiecīgajai pašvaldībai, tad bijušie īpašnieki vai to mantinieki ir tiesīgi attiecīga satura prasību iesniegt un savas tiesības uz

īpašumu pierādīt. Citu termiņu ziņā ierobežojošu normu šajā likumā nav.

[4.3] Likuma ,,Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 2.panta 4.daļā noteikts, ka pieteikumi par atsavināto

namīpašumu atdošanu iesniedzami tiesai vai pašvaldībai pēc namīpašuma atrašanās vietas līdz 1994.gada 1.jūnijam. Ja pieteikums

iesniegts pašvaldībai noteiktajā termiņā, prasības par namīpašumu atdošanu tiesas pieņem un izskata pēc būtības neatkarīgi no

pieteikšanās termiņa izbeigšanās.

Lietas materiālos prasītāja ir iesniegusi bijušā zemes īpašnieku mantinieku zemes pieprasījumu, kurš saskaņā ar spiedogu uz

tā, saņemts Bilskas ciema padomē 1992.gada 30.decembrī. Šī pieprasījuma tekstā norādīts, ka /pers. J/ mantinieki piesaka savu

prasījumu nekustamā īpašuma /adrese 1/, atgūšanai, ieskaitot zemi un ēkas. Zemes pieprasījumam pievienots namīpašuma

denacionalizācijas pieteikums, kurš, saskaņā ar spiedogu uz dokumenta, arī saņemts Bilskas ciema padomē 1992.gada

30.decembrī Tādējādi ir pilnībā pietiekami, ka pieprasījums uz ēkām iesniegts attiecīgai pašvaldībai likumā noteiktajā termiņā un nav

nepieciešams vērtēt tālāk zemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai strīdus par to.

[4.4] Nevar piekrist atbildētāja apgalvojumiem apelācijas sūdzībā, ka prasītāja nav pierādījusi bijušā īpašnieka /pers. M/

radniecību ar /pers. J/, kuras likumīgā mantiniece ir prasītāja. 2012.gada 14.martā n o Latvijas Nacionālā arhīva saņemtas arhīva

izziņas, no kurām redzams, ka /pers. M/ un /pers. J/ ir vienu vecāku bērni, no kā secināms, ka viņi ir brālis un māsa. Tiesa ar šiem

radniecības dokumentiem ir iepazīstināta.

Tā kā atbildētāja savā apelācijas sūdzībā ir atsaukusies uz trešās personas, kura nav iesaistīta tiesas procesā - Valsts zemes

dienesta 2012.gada 27.februāra lēmumā norādīto, prasītāja norāda, ka minētais lēmums nav tieši saistīts ar namīpašuma prasību,

par kuru pieņemts pārsūdzētais spriedums, tādēļ nav pieejams civillietas dalībniekiem. No kā secināms, ka lēmums iegūts

pretlikumīgi, jo šāds lēmums, kas neskar citu personu intereses tiek izsniegts vienīgi personām uz kurām tas attiecas.

Iesniegta lēmuma kopijas atbilstību oriģinālam ir apstiprinājusi prasītajā valdes priekšsēdētāja, kurai nav tādu tiesību, jo

iestādes vadītājs drīkst apstiprināt tikai to dokumentu kopijas, kuru oriģināli ir viņu izdoti vai nodoti viņu rīcībā. Konkrētā Lēmuma

oriģināls nav un nevar būt viņu rīcībā.

Minētais lēmums nav iegūts legālā ceļā, nav atbilstoši Civilprocesa likuma 111.pantā noteiktajā kārtībā apstiprināta kopija un

tas nav tieši saistīts ar namīpašuma atdošanu.

Bez tam minētais lēmums ir apstrīdēts Administratīvajā apgabaltiesā un lietas izskatīšana ir nozīmēta uz 2013.gada 20.janvāri,

tādējādi lēmums nav stājies likumīgā spēkā un tas nav vērtējams kā pierādījums lietā.

[4.5] Civillietas materiālos atrodas 1997.gada 25.marta Bilskas pagasta zemes komisijas sēdes protokolos Nr.77, kurā

norādīts, ka Bilskas pagasta zemes komisija atzīst īpašuma tiesības /pers. O/ uz /adrese 1/ zemi 55,7 ha platībā. Šis lēmums nav

apstrīdēts un ir stājies spēkā. Tāpat spēkā stājies un nav apstrīdēts Valsts Zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļas 2003.gada

06.janvāra lēmums Nr. 11-9-5/15 par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu Bilskas pagasta saimniecībai /adrese 1/. Īpašuma tiesības

uz daļu no /adrese 1/ zemes jau reģistrētas zemesgrāmatā. Tādējādi atbildētāja apgalvojums, ka arī šis lēmums nav likumīgs, nav

pamatots.

[4.6] Attiecībā uz atbildētāja norādi par kompensācijām, prasītāja jau vairākkārt ir paskaidrojusi, ka nekādas kompensācijas

nav pieprasītas un nav saņemtas, kaut gan uz to būtu tiesības, jo īpašnieka tiesību ignorēšanas un administratīvās patvaļas rezultātā

īpašuma sastāvā ir zaudētas ne tikai vairākas ēkas, bet arī iekārtas un inventārs, kas norādīts aprakstīšanas aktos.

Prasītāja uzskata, ka prasību iesniegusi likumdošanā noteikta kartība un pierādījusi savu prasību, tādēļ, ar tiesas spriedumu,

prasība pamatoti apmierināta.

Vadoties no teiktā, lietas materiāliem pievienotajiem dokumentiem, lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un Vidzemes

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 26.oktobra spriedumu atstāt negrozītu.

[5] Tiesas sēdē prasītāja /pers. D/ apelācijas sūdzību neatzina un prasību uzturēja atbilstoši pirmās instances tiesas

spriedumam.

Atbildētāja lauksaimniecības SIA „Druva” pilnvarotā pārstāve /pers. E/ apelācijas sūdzību uzturēja uz apelācijas sūdzībā

norādītajiem argumentiem un prasību lūdza noraidīt.

M o t ī v u d a ļ a

[6] Civillietu tiesu palāta, noklausījusies lietas dalībnieka paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietas materiālus, atzīst,

ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet prasība, kā pamatota un pierādīta, ir apmierināma.

Civillietu tiesu palātas ieskatā apgabaltiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams. Līdz ar to Augstākās

tiesas Civillietu tiesu palāta pievienojas Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada 26.oktobra sprieduma

motivācijai, kā to atļauj Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa.

[6.1] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta papildus norāda, ka nav pamatota apelācijas sūdzībā norāde, ka prasītāja nav

iesniegusi pierādījumus par to, ka /pers. J/ uz 1940.gada 21.jūliju bija īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese 1/

Šādi pierādījumi lietā nav nepieciešami, jo saskaņā ar likumu „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 1.pantu

bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem neatkarīgi no viņu pašreizējās pilsonības tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz

namīpašumiem, kuri 40-80. gados bez atlīdzības tika pārņemti valsts vai juridisko personu valdījumā, realizējot īpašnieka tiesību

ignorēšanas un administratīvās patvaļas politiku. Atbildētājas norādītais termiņš 1940.gada 21.jūlijs ir attiecināms uz zemes reformu

lauku apvidos.

[6.2] Kā redzams no 1939.gada 3.oktobra pirkuma līguma, kas noslēgts starp /pers. M/ un /pers. J/ (dzim. /uzvārds 1/)

6.punkta, šis līgums iesniedzams zemesgrāmatu nodaļai nostiprināšanai pēc tam, kad no /adrese 1/ būs atdalīts /pers. AK/ pārdotais

zemes gabals 3,6 ha.(l.l.21).

No iepriekš minētā secināms, ka īpašuma tiesību pāreja bija iespējama tad, kad tiks atdalīts pārdotais /pers. AK/ zemes

gabals. Tā kā īpašuma tiesību pāreja no /pers. M/ uz /pers. J/ (dzim. /uzvārds 1/) ir pierādīta ar 1940.gada 16.augusta Nostiprinājuma

uzrakstu Nr. 6644 (l.l.19), tad ir atzīstams, ka 1939.gada 3.oktobra līguma noteikumi ir izpildīti. Līdz ar to apelācijas sūdzībā izteiktās

šaubas par to, vai līguma noteikumi par zemes atdalīšanu ir bijuši izpildīti, nav pamatotas.

[6.3] Civillietu tiesu palāta atzīst, ka apelācijas sūdzībā norādītajam, ka tiesa nav pārbaudījusi prasītājas zemes īpašuma tiesību

atjaunošanas faktu un vērtējusi atbildētājas iesniegto Valsts zemes dienesta 2012.gada 27.februāra lēmumu, nav nozīmes lietas

pareizā izspriešanā, jo prasība šajā lietā ir celta par īpašuma tiesību atzīšanu uz namīpašumu, nevis zemes īpašuma tiesību

atjaunošanu. Arī minētais Valsts zemes dienesta lēmums ir par īpašuma tiesību atzīšanu uz zemi, līdz ar to tas nav attiecināms uz

konkrētās lietas izskatīšanu.

[6.4] Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentu, ka tiesa nav vērtējusi, vai /pers. AN/ ģimene faktiski nav griezusies un

saņēmusi kādas kompensācijas par namīpašumiem sakarā ar represijām, tai skaitā par /adrese 1/, Civillietu tiesu palātā norāda, ka

saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai

iebildumus [ ]. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Atbildētāja lietā nav iesniegusi pierādījumus, ka prasītāja būtu saņēmusi kādas kompensācijas, kā arī nav lūgusi izprasīt tiesu

šādus pierādījumus saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta otro daļu, ja viņai par tādiem būtu zināms, līdz ar to šāds apelācijas

sūdzības arguments nav pamatots.

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi un vispusīgi novērtējusi apstākļus un

pierādījumus lietā, un taisījusi pamatotu spriedumu, apmierinot prasību.

[7] Civilprocesa likuma 42.panta pirmā daļa paredz, ka tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots,

piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Pamatojoties uz likumu „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 11.pantu prasītāja ir atbrīvota no tiesas

izdevumu samaksas, līdz ar to tie piedzenami no atbildētājas valsts labā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 9.punktu prasības summa prasībās par īpašuma tiesībām uz

nekustamo mantu ir tās vērtība, bet ne mazāka par tās kadastrālo vērtību.

Kā redzams no lietas materiālos esošās Valsts zemes dienesta kadastra izziņas (l.l.109), tad kadastrālā vērtība būvei ar

kadastra Nr. /kadastra nr.1/uz 2012.gada 6.augustu bija 5 465 Ls.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 1.punktu(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2012.gada 15.novembrim), no

atbildētāja valsts labā bija piedzenama valsts nodeva 337,44 Ls (250 Ls +1,6% no 5465 = 250 + 87,44 = 337,44 Ls). Pirmās

instances tiesa ar spriedumu piedzinusi no atbildētājas par labu valstij 257,44 Ls, nemotivējot valsts nodevas summas aprēķinu.

Šādu valsts nodevu 257,44 Ls atbildētāja samaksājusi arī par apelācijas sūdzību.

Ņemot vērā iepriekš minēto no atbildētājas piedzenama nesamaksātā valsts nodevas starpība par apelācijas sūdzību 80 Ls

apmērā (337,44 - 257,44 = 80 Ls, kas saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu ir 113,83 EUR) un valsts nodeva par prasību

pilnā apmērā 337,44 Ls, kas saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu ir 480,13 EUR, jo prasība apmierināta

pilnībā.

Tāpat no atbildētājas valsts labā ir piedzenami ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu

saistītie izdevumi (ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi) – pirmajā instancē 55,19 Ls (l.l. 2), kas saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto

valūtas kursu ir 78,53 EUR, otrajā instancē 10,23 EUR, kopā 88,76 EUR.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu sprieduma daļā par piedziņu labprātīgas izpildes termiņš nosakāms 10 dienas no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

R e z o l u t ī v ā d

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432. – 434.pantu, 454.panta pirmo, otro daļu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

n o s p r i e d a

/pers. D/ prasību pret lauksaimniecības SIA „Druva” par īpašuma tiesību atzīšanu uz namīpašumu apmierināt pilnībā.

Atzīt /pers.B/, personas kods /personas kods/, īpašuma tiesības uz mājīpašumu /adrese 1/ un sastāv no dzīvojamās mājas ar

kadastra Nr. /kadastra nr.1/.

Piedzīt no SIA „Druva”, reģ.Nr. /reg.nr/, par labu valstij valsts nodevu 593,96 EUR (pieci simti deviņdesmit trīs euro un 96 centi)

un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 88,76 EUR (astoņdesmit seši euro un 76 centi).

Pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā noteikt 10 dienu termiņu lauksaimniecības SIA „Druva” sprieduma labprātīgai

izpildei.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no

sprieduma pasludināšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā un samaksājot drošības

naudu 284,57 euro apmērā.

Pilns spriedums sastādīts 2014.gada 21.novembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs (paraksts) N.Riņķis

Tiesneses (paraksts) S.Krūmiņa

(paraksts) D.Jansone

NORAKSTS PAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas tiesnesis N.Riņķis

2014.gada 21.novembrī