Administrative appeal court dismissed appeal against property tax ruling based on residence declaration criteria.

Lietas Nr. A420419213

Lietas arhīva Nr. AA43-0956-15/8

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā

2015.gada 24.septembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente I.Kaļiņina,

tiesneses S.Liniņa un U.Mihailova

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas

ierosināta pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par

Rīgas domes 2013.gada 3.jūnija lēmuma Nr.2-

30/RD-13-268-ap atcelšanu, sakarā ar /pers. A/

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2014.gada 20.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde

2013.gada 13.februārī paziņoja pieteicējai, ka viņai

pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli

2013.gadam par viņas īpašumā esošajām piecu

zemesgabalu, Rīgā, domājamām daļām, nosakot

nodokli 1,5 procentu apmērā no kadastrālās vērtības.

Pieteicēja apstrīdēja noteikto nodokļa likmi.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar Rīgas

domes 2013.gada 3.jūnija lēmumu Nr.2-30/RD-13-

268-ap (turpmāk – Lēmums), ar kuru pieteicējai

noteiktā nodokļa likme atstāta nemainīga.

Lēmums pamatots ar apsvērumu, ka pieteicējas

deklarētā dzīvesvieta taksācijas gada 1.janvārī bija

Cēsu novadā, tas ir, ārpus Rīgas pilsētas

administratīvās teritorijas. Tāpēc piemērojams Rīgas

domes 2012.gada 18.decembra saistošo noteikumu

Nr.197 „Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā”

(turpmāk – Saistošie noteikumi) 3.panta 2.punkts,

kas paredz 1,5 procentu likmi.

[2] Rīgas domes Lēmumu pieteicēja pārsūdzēja,

pieteikumu pamatojot ar turpmāk minētajiem

apsvērumiem.

[2.1] Lietā nav strīda par Lēmumā norādītajiem

faktiskajiem apstākļiem (zemi Rīgas pilsētas

administratīvajā teritorijā un dzīvesvietu Cēsu

novadā). Tāpat netiek apstrīdēta nodokļa aprēķina

pareizība un noteiktais pienākums maksāt nodokli

par pieteicējai piederošo zemi. Lēmumā norādīto

nodokli pieteicēja ir samaksājusi pilnībā.

[2.2] Lēmums atzīstams par prettiesisku, jo tajā

piemērotais Saistošo noteikumu 3.pants neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk –

Satversme) 91.pantā noteiktajam vispārējam

diskriminācijas aizlieguma principam un nesamērīgi

ierobežo pieteicējas dzīvesvietas izvēles brīvību

(Satversmes 97.pants).

Diskriminācija saskatāma apstāklī, ka fiziskām

personām, kuras izpildījušas priekšnosacījumu

(deklarējušas dzīvesvietu Rīgas pilsētas

administratīvajā teritorijā) nodoklis samazināts no

1,5 procentiem uz 1 procentu, pieteicējai nodoklis

aprēķināts 1,5 procentu apmērā un starpība attiecīgi

par 2013.gadu ir Ls 1074,44.

[2.3] Tā zeme Rīgā, uz kuru attiecas Lēmums, ir

pieteicējas un /pers. B/, pieteicējas māsas,

kopīpašums domājamās daļās. /pers. B/, kuras

deklarētā dzīvesvieta ir Rīgā, par to pašu zemi

2013.gadā aprēķināts nodoklis 1 procenta apmērā.

Tādējādi tikai par to, ka pieteicēja, īstenojot

Satversmē garantētās tiesības brīvi izvēlēties

dzīvesvietu, nav līdz taksācijas gada 1.janvārim

atteikusies no savas iepriekš izvēlētās dzīvesvietas,

kas ir ārpus Rīgas, viņai jāmaksā par 50 procentiem

lielāks nodoklis.

Pieteicējas diskriminācija, pamatojoties uz deklarēto

dzīvesvietu ārpus Rīgas pilsētas administratīvās

teritorijas, neatbilst samērīguma principam, jo šādā

neizdevīgākā stāvoklī pieteicēja atrodas tikai savas

deklarētās dzīvesvietas Cēsu novadā dēļ.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada

20.marta spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts.

Pirmās instances tiesas spriedums pamatots ar

turpmāk minēto.

[3.1] Atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma

nodokli” 1.pantam, 2.panta pirmajai un otrajai daļai

nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākums

pamatā izceļas no īpašuma tiesībām.

[3.2] Pieteicējas ieskatā Saistošo noteikumu 3.pantā

ir ietverts diskriminējošs un Satversmes 91.un

97.pantam neatbilstošs nosacījums par to, ka

personām, kuru dzīvesvieta taksācijas gada 1.janvārī

ir ārpus Rīgas pilsētas administratīvās teritorijas, tiek

piemērota lielāka nodokļa likme, nekā personām,

kuru deklarētā dzīvesvieta iepriekš minētajā

taksācijas periodā ir bijusi Rīgas pilsētas

administratīvajā teritorijā.

Tiesa pieteicējas viedoklim, ka viņa tiek

diskriminēta, nepiekrita turpmāko apsvērumu dēļ.

[3.3] Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma

nodokli” 3.panta pirmās daļas 1.punkta „a”

apakšpunktu nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai

likmes no 0,2 līdz 3 procentiem no nekustamā

īpašuma kadastrālās vērtības nosaka pašvaldība

savos saistošajos noteikumos, kurus tā publicē līdz

pirmstaksācijas gada 1.novembrim. Nekustamā

īpašuma nodokļa likmi, kas pārsniedz 1,5 procentus

no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības,

pašvaldība nosaka tikai gadījumā, ja nekustamais

īpašums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos

noteiktajai kārtībai. Ja pašvaldība līdz noteiktajam

termiņam saistošos noteikumus nav publicējusi,

nekustamā īpašuma nodokļa likme zemei ir 1,5

procenti no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības.

Tādējādi likumdevējs zemei ir noteicis nekustamā

īpašuma nodokļa pamata procentu likmi, kas ir 1,5

procenti, vienlaikus dodot pašvaldībai rīcības

brīvību noteikt pēc saviem ieskatiem nodokļa likmes

apmēru, kas nepārsniedz 1,5 procentus.

Pamatojoties uz likuma „Par nekustamā īpašuma

nodokli” 3.panta pirmo daļu, Rīgas pilsētas

pašvaldība ir izdevusi Saistošos noteikumus.

Saistošo noteikumu 3.pants noteic, ka nekustamā

īpašuma nodokļa likme zemei ir 1 procents no zemes

vienības kadastrālās vērtības nodokļa maksātājiem

fiziskām personām, kuru deklarētā dzīvesvieta

taksācijas gada 1.janvārī ir Rīgas pilsētas

administratīvajā teritorijā (1.2.apakšpunkts) un

1,5 procenti no zemes vienības kadastrālās vērtības –

fiziskām personām, kuru deklarētā dzīvesvieta

taksācijas gada 1.janvārī ir ārpus Rīgas pilsētas

administratīvās teritorijas (2.punkts).

Līdz ar to secināms, ka Rīgas pilsētas pašvaldība ir

izvēlējusies likumā „Par nekustamā īpašuma

nodokli” ietvertajās robežās noteikt nodokļa

atvieglojumus administratīvajā teritorijā

deklarētajām personām, šādā veidā rūpējoties par

saviem iedzīvotājiem.

[3.4] Tiesa nepiekrita pieteicējas viedoklim, ka

Rīgas pilsētas pašvaldība, diferencējot nekustamā

īpašuma nodokļa likmi tās administratīvajā teritorijā

deklarētajām un nedeklarētajām personām, ir

pārkāpusi Satversmes 91.un 97.pantu.

Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Satversmes tiesa 2010.gada 2.februāra spriedumā

lietā Nr.2009-46-01, cita starpā norādījusi, ka

Satversmes 91.panta pirmajā teikumā nostiprinātā

vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai

tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu

aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums

tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī

garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas

objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu).

Lai konstatētu, ka tiesību normas personas

savstarpēji nostāda nevienlīdzīgā stāvoklī, proti,

attiecībā uz kādu personu tiek piemērotas

privilēģijas, ir jākonstatē, ka personas atrodas

salīdzināmā situācijā.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas deklarētā un arī

faktiskā dzīvesvieta ir ārpus Rīgas pilsētas

pašvaldības teritorijas, tāpat nav strīda, ka Saistošie

noteikumi paredz nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumu personām, kuras savu dzīvesvietu ir

deklarējušas Rīgas pilsētas administratīvajā

teritorijā.

Līdz ar to ir konstatējams, ka pieteicēja neatrodas

salīdzināmā situācijā ar personām, kuras savu

dzīvesvietu ir deklarējušas Rīgā un kuras nodokli

maksā par Rīgā esošu nekustamo īpašumu. Tādējādi

nav saskatāma Saistošo noteikumu 3.panta

neatbilstība Satversmes 91.pantam.

[3.5] Saistošo noteikumu 3.pantā noteiktā atšķirība

nodokļa likmē attiecībā uz pašvaldības teritorijā

deklarētajām un nedeklarētajām personām ir nevis,

kā norāda pieteicēja, 50 procenti, bet gan 0,50

procenti. Šāda atšķirība nav uzskatāma par būtisku,

kas personas diskriminē.

[3.6] Satversmes 97.pants noteic, ka ikvienam, kas

likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi

pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

Ar Saistošo noteikumu 3.pantu netiek pārkāptas

Satversmē garantētās tiesības brīvi pārvietoties un

izvēlēties dzīvesvietu. Tas neliedz pieteicējai iespēju

pašai izvēlēties dzīvesvietu, kurā tā dzīvo un kurā tā

ir sasniedzama, un nekādā veidā neierobežo

pieteicējas tiesības brīvi pārvietoties.

Pieteicēja pati izvēlējusies deklarēt dzīvesvietu Cēsu

novadā, /adrese/un neviens pieteicējai nav liedzis

deklarēt kādu citu dzīvesvietu. Tādējādi nav

saskatāma Saistošo noteikumu 3.panta neatbilstība

Satversmes 97.pantam.

[3.5] Izskatāmajā lietā tiesai nav pamata vērsties

Satversmes tiesā, lai pārbaudītu tiesību normu

atbilstību valsts pamatlikumam. Ar konstitucionālo

sūdzību Satversmes tiesā ir tiesīga vērsties arī pati

pieteicēja.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada

20.marta spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas

sūdzību, kurā ietverti turpmāk minētie argumenti.

[4.1] Saistošo noteikumu nosacījums par nodokļa

likmes lielumu atkarībā no deklarētās dzīvesvietas

neatbilst Satversmes 91. un 97.pantam.

[4.2] Pirmās instances tiesas spriedums nav pareizs,

jo tas balstīts uz secinājumu, ka pieteicējai nav liegta

iespēja deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā un tādējādi

saņemt nodokļa atvieglojumu.

Pieteicējai noteiktā lielākā nodokļa likme atkarībā

no dzīvesvietas ierobežo tieši viņas tagadējās

dzīvesvietas izvēles brīvību un ir diskriminējošs

salīdzināmos un vienādos apstākļos.

[4.3] Pirmās instances tiesa izvairījusies no tai ar

likumu uzdotā pamatuzdevuma veikt izpildvarai

piešķirto pilnvaru izmantošanas tiesiskuma

(lietderības) kontroli.

[5] Paskaidrojumu par pieteicējas apelācijas

sūdzību Rīgas dome nav iesniegusi.

[6] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma

304.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa

administratīvo lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[7] Izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un

pieteikums ir noraidāms.

[8] Administratīvā procesa likuma 307.panta

ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka

zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā

sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šajā

gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi Lēmuma

pamatojumu, pieteikumā un apelācijas sūdzībā

ietvertos argumentus, atzīst, ka pirmās instances

tiesas spriedumā ietvertais pamatojums, kas norādīts

šī sprieduma 3.punktā (izņemot sprieduma

3.5.punktu), ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar

to pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un atkārtoti tos pašus apsvērumus

nenorāda. Papildus Administratīvā apgabaltiesa

norāda turpmāk minēto.

[9] Saistošo noteikumu paskaidrojuma rakstā, uz

kuru atsaucās arī pieteicēja savā pieteikumā,

1.1.punktā paskaidrots, ka nekustamā īpašuma

nodokļa likme zemei 1procenta apmērā no zemes

vienības kadastrālās vērtības tiek piemērota

juridiskām personām un fiziskām personām, kuru

deklarētā dzīvesvieta taksācijas gada 1.janvārī ir

Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā. Šāda likme

tiek noteikta, piemērojot likuma „Par nekustamā

īpašuma nodokli” noteiktos obligātos principus: a)

objektīvā grupējuma principu – nodokļu maksātāji ir

sagrupēti atbilstoši objektīviem kritērijiem, nodokļa

maksātājs ir fiziska vai juridiska persona, fiziska

persona ir deklarēta Rīgā vai ārpus tās, t.i.,

samazināta likme tiks piemērota, ja fiziskā persona –

nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs ir Rīgas

pilsētas iedzīvotājs; b) efektivitātes principu –

noteiktās likmes piemērošana neprasa papildu

administratīvos resursus, programmatūras

pielāgošanai nepieciešami nebūtiski papildinājumi;

c) atbildīgas budžeta plānošanas principu – nodokļa

likmes par zemi samazinājumu līdz 1 procentam

daļēji kompensēs turpmākā atteikšanās no nodokļa

pieauguma ierobežojuma piemērošanas, kas izbeigs

nevienlīdzīgo attieksmi pret nodokļa maksātājiem,

kad daļai nodokļa maksātāju Likums „Par

nekustamā īpašuma nodokli” paredzēja nodokļa

pieauguma ierobežojumu, bet daļai – nē. Turklāt,

ņemot vērā, ka samazinātā likme piemērojama tikai

juridiskām personām un fiziskām personām, kuras

deklarētas Rīgā, šāds regulējums veicinās fizisko

personu deklarēšanos Rīgā, līdz ar to arī iedzīvotāju

ienākuma nodokļa ieņēmumu pieaugumu; d)

prognozējamības un stabilitātes principu – noteiktās

likmes nav paredzēts mainīt arī nākamajā taksācijas

gadā.

Nosakot minētajām nodokļu maksātāju kategorijām

pazeminātu nodokļa likmi zemei, tiek piemērots arī

sociālās atbildības princips un likumā noteiktais

izvēles princips – teritorijas attīstības un

sakārtošanas princips (tiek veicināta nekustamā

īpašuma nodokļu maksātāju – fizisko personu

deklarēšanās Rīgā, t.i., tiks veicināta iedzīvotāju

ienākuma nodokļa ieņēmumu palielināšanās Rīgas

pilsētas pašvaldības budžetā, kas ļaus ieguldīt

papildu līdzekļus pilsētas attīstībā.

[10] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

26.panta pirmā daļa Saistošo noteikumu spēkā

stāšanas laikā noteica, ka nodokļa summas, no

kurām atskaitītas šā likuma 19.panta ceturtajā daļā

minētās summas, tiek ieskaitītas maksātāja

deklarētās dzīvesvietas pašvaldības budžetā un valsts

pamatbudžetā atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta

likumā noteiktajam sadalījumam.

Tas (attiecībā uz zemes īpašniekiem – fiziskām

personām) nozīmē, ka no pašvaldības teritorijā

esošās zemes īpašnieku, kuri deklarējuši savu

dzīvesvietu šās pašvaldības teritorijā, ienākumiem

aprēķinātais un iekasētais iedzīvotāju ienākuma

nodoklis gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktā

sadalījuma apjomā tiek ieskatīts pašvaldības

budžeta. No minētā ienākuma pašvaldība gūst

finanšu līdzekļus savu funkciju izpildei, to starpā arī

teritorijas attīstībai un sakārtošanai. Turpretī zemes

īpašnieki, kuri nav deklarējuši savu dzīvesvietu tajā

pašvaldībā, kurā atrodas viņiem piederoša zeme, bet

deklarējuši savu dzīvesvietu citās pašvaldībās,

nepiedalās pašvaldības, kuras teritorijā atrodas

viņiem piederoša zeme, funkciju līdzfinansējumā.

No minētā izriet, ka, diferencējot nekustamā

īpašuma nodokļa likmi tās administratīvajā teritorijā

deklarētajām un nedeklarētajām personām,

pašvaldība nav pārkāpusi Satversmes 91.un

97.pantu, jo personas, kuras deklarējušas dzīvesvietu

Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā, iegulda

konkrētās pašvaldības attīstībā daudz vairāk, par to

attiecīgi saņemot priekšrocību maksāt nekustamā

īpašuma nodokli par zemi 1 procenta apmērā.

Savukārt šo priekšrocību nesaņem personas, kuri

dzīvesvietu deklarējušas citur. Ievērojot likuma „Par

nekustamā īpašuma nodokli” 3. panta pirmās daļas

1.punktā noteikto objektīva grupējuma principu,

saskaņā ar kuru nodokļa maksātāji tiek grupēti

atbilstoši objektīviem kritērijiem, un to, ka minēto

personu grupas neatrodas vienādā un salīdzināmā

situācijā, nav konstatējama pieteicējas kā tās

personu, kuri savu dzīvesvietu nav deklarējuši Rīgas

pilsētas pašvaldības teritorijā, grupas pārstāves

diskriminācija Saistošo noteikumu 3.pantā noteiktās

nekustamā īpašuma nodokļa likmes noteikšanā.

Tāpat ir ņemams vērā, ka pašvaldībām ir tiesības

gādāt par tās teritorijā dzīvojošo personu labklājību,

samazinot citā starpā arī maksājamo nekustamā

īpašuma nodokli, tādējādi pozitīvi ietekmējot

pašvaldības teritorijā deklarēto iedzīvotāju

labklājību.

Apgabaltiesa arī atzīst, ka nav konstatējams, ka

Saistošo noteikumu 3.pantā noteiktā nekustamā

īpašuma nodokļa likme ierobežo pieteicējas

tagadējās dzīvesvietas izvēles brīvību, jo minētā

tiesību norma nenosaka personas ierobežojumus

dzīvesvietas deklarēšanai. Līdz ar to pieteicēja nav

ierobežota izvēlēties deklarēt savu dzīvesvietu pēc

tiem kritērijiem, kādi ir noteikti Dzīvesvietas

deklarēšanas likuma 3.panta pirmajā daļā. Citu

apsvērumu izdarīšana ir personas brīva iztēle.

Apgabaltiesas ieskatā ir saprotama personas

subjektīva interese saņemt tādu pašu atvieglojumu,

kādu Rīgas pilsētas pašvaldība Saistošo noteikumu

3.panta 1.punktā ir noteikusi tās teritorijā deklarētām

personām, kurām pašvaldības teritorijā pieder zeme,

taču administratīvo tiesu judikatūrā ir

nostiprinājusies atziņa, ka subjektīvās publiskās

tiesības privātpersonai ir tikai tad, ja izpildās tiesību

normā noteiktie priekšnoteikumi konkrētā labuma

saņemšanai.

Personas subjektīvajām tiesībām ir jāizriet no

tiesību normām, proti, ir jābūt publisko tiesību

normām, kuras piešķir personai tiesības no valsts

(arī pašvaldības) kaut ko prasīt. Savukārt, lai

noteiktu, vai pastāv subjektīvās publiskās tiesības,

apstiprinoši jāatbild uz vienu no šiem jautājumiem:

1) vai personai ir no objektīvajām tiesībām izrietošas

tiesības no pārvaldes kaut ko prasīt; 2) vai

konkrētajā gadījumā personai ir tiesības prasīt, lai

valsts pārvalde neiejauktos viņas tiesībās (sk.,

piemēram, Augstākās tiesas 2004.gada 9.marta

lēmumu lietā Nr.SKA-39, 2008.gada 8.janvāra

lēmumu lietā Nr.SKA-101).

Izskatāmajā gadījumā nav izpildījušies Saistošo

noteikumu 3.panta 1.punktā noteiktie

priekšnoteikumi, lai piemērotu pieteicējai par

kopīpašumā esoša zemesgabala domājamām daļām

nekustamā īpašuma nodokli 1 procenta apmērā, taču

tas nenozīmē, ka šādas likmes piemērošana citām

personām rada pieteicējas subjektīvo tiesību

aizskārumu, ievērojot, ka minētais atvieglojums tiek

piešķirts personai, nevis zemes vienībai.

Līdzīgi kā gadījumā, ja pieteicējai pašvaldība,

kurā viņa deklarējusi savu dzīves vietu, piešķirs

kādu labumu, tas automātiski nenozīmē, ka

pieteicējas māsa, kurai ar pieteicēju kopīpašumā ir

zemes īpašums Rīgā, ar šo faktu tiks diskriminēta.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

307.pantu un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Rīgas domes

2013.gada 3.jūnija lēmuma Nr.2-30/RD-13-268-ap

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamentā viena mēneša

laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese

referente

I.Kaļiņina

Tiesnese

S.Liniņa

Tiesnese

U.Mihailova