Court partially allows child support claim based on minimum state standards regardless of parents' assets.
Legislator summary
AI generatedThe court partially granted a small claims action for child support against a father who had previously acknowledged paternity but paid irregularly. The plaintiff requested amounts based on minimum state standards, while the defendant failed to submit a written explanation within the statutory deadline. The court ruled that the child's right to support is absolute and cannot be reduced below the legally mandated minimum, establishing that parental assets do not limit this obligation.
Legislator headnote
AI generatedCivillikuma 177. panta; 179. panta; Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmā daļa: Child support obligations are absolute and cannot be reduced below the minimum amount prescribed by law, regardless of the parents' financial status.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C30558915
Lietas arhīva Nr. C-5589-15/14
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa
šādā sastāvā: tiesnese K.Zdanovska
2015.gada 24.novembrī
izskatīja rakstveida procesā Rīgā, Abrenes ielā 3, civillietu /pers. A/ maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu, un
konstatēja:
2015.gada 1.septembrī /pers. A/ (turpmāk tekstā – prasītāja) iesniedza tiesā maza apmēra prasību pret /pers. B/ (turpmāk tekstā – atbildētājs) par
uzturlīdzekļu piedziņu nepilngadīgā bērna uzturam norādot, ka atbildētājs ir /pers. C/ tēvs, lai gan atbildētājs ir atzinis meitu par savu, uzturlīdzekļus maksā
neregulāri un nepilnā apmērā.
Prasība pamatota uz Civillikuma 177.pantu, 179.pantu, Ministru kabineta 15.01.2013. noteikumiem Nr.37 “Noteikumi par minimālo
uzturlīdzekļu apmēru bērnam”. Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai uzturlīdzekļus meitas uzturam EUR 90 apmērā mēnesī, bet ne
mazāk kā 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās mēneša darba algas no 2015.gada 20.janvāra līdz 2019.gada 9.decembrim un ne mazāk kā 30
% apmērā no Ministru kabineta noteiktās mēneša darba algas no 2019.gada 10.decembra līdz bērna pilngadībai.
2015.gada 9.septembrī atbildētājam uz deklarēto dzīvesvietu saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.21panta pirmo daļu vienlaikus ar prasības
pieteikuma norakstu nosūtīta paskaidrojuma veidlapa, nosakot termiņu paskaidrojumu sniegšanai līdz 2015.gada 9.oktobrim. Atbildētājs tiesas noteiktajā
termiņā rakstveida paskaidrojumus par prasību nav sniedzis.
Ņemot vērā, ka lietas dalībnieki nav lūguši lietas izskatīšanu tiesas sēdē, kā arī tiesa neuzskatīja par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē,
pamatojoties uz Civilprocesa likuma 250.25panta pirmo daļu, tiesa civillietu izskata rakstveida procesā, par ko lietas dalībniekiem paziņots, 2015.gada
13.oktobrī, nosūtot pusēm paziņojumu par lietas izskatīšanu.
Tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus, atzīst prasību par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam par pamatotu un apmierināmu daļēji.
Kā redzams no /pers. C/ dzimšanas apliecības Nr./numurs/ puses lietā ir viņas vecāki.
Lietā nav strīda, ka bērna /pers. C/ pastāvīgā dzīves vieta ir pie prasītājas un viņa atrodas prasītājas ikdienas aizgādībā. Līdz ar to arī atbildētāja
pienākums ir līdzvērtīgi ar prasītāju rūpēties par bērna uzturēšanu, un šis pienākums negulstas tikai uz prasītāju.
Ņemot vērā to, ka prasītāja lūdz piedzīt līdzekļus bērna uzturam Ministru kabineta noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmērā, tiesa, vadoties no
Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā „Par ģimenes tiesību normu piemērošanu” paustajām atziņām, uzskata, ka spriedumā nav nepieciešams
norādīt un vērtēt bērna uzturam nepieciešamo ikmēneša aprēķinu, kā arī pušu mantisko stāvokli.
Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10.panta pirmo daļu bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas
nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.
Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo un otro daļu vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums
gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Pienākums gādāt par bērna
uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tādejādi likums nosaka atbildētāja
pienākumu piedalīties /pers. C/, kura dzīvo pie prasītājas, uzturēšanā, kamēr bērns var pats sevi apgādāt. Bez tam, Civillikuma 179.panta piektās daļas
izpratnē bērnam nodrošināmo uzturlīdzekļu apmērs ir samērojams ne vien ar vecāka mantas stāvokli, bet arī ar valstī noteikto iztikas minimumu.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”
2.punktu katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus, kas bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu
vecuma sasniegšanai ir 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas bet no bērna no septiņu gadu vecuma sasniegšanas
līdz astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanai – 30 procentu apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.”
Latvijas Republikas Ministru kabineta 2013.gada 27.augusta noteikumu Nr.665 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas
tarifa likmi” 2.punktā ir noteikts, ka minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 360 euro.
No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ievērojot, ka /pers. C/ dzimusi /datums/, ka minimālā uzturlīdzekļu summa, kas atbildētājam ir
jānodrošina savam bērnam līdz bērna septiņu gadu vecumam ir EUR 90 mēnesī, bet no bērna septiņu gadu vecuma līdz bērna pilngadībai ir EUR 108
apmērā mēnesī.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 29.augustā lietā Nr.SKC-556 ir atzinis, ka iztulkojot Latvijas Republikas Satversmes
92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu saistībā ar Civillikuma tiesību normām, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, prasībās par uzturlīdzekļu
piedziņu bērnu uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto
civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā. Līdz ar to tiesa uzskata, ka ar tiesas spriedumu uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma sākuma brīdi var noteikt
prasības celšanas brīdi nevis 2015.gada 20.janvāri kā to lūdz prasītāja.
Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka prasītājas prasība daļā par uzturlīdzekļu piedziņu sākot no 2015.gada 20.janvāra līdz 2015.gada
1.septembrim ir noraidāma.
Sakarā ar to, ka Ministru kabineta noteiktā minimālā mēneša darba alga var mainīties un ņemot vērā to, ka uzturlīdzekļu piedziņai ir ilgstošs
raksturs, tiesa uzskata, ka nepilngadīgā bērna interesēs ir spriedumā noteikt, ka uzturlīdzekļu summa nevar būt mazāka par Ministru kabineta noteikto
minimālo uzturlīdzekļu apmēru atbilstoši bērna vecumam.
Atzīstot, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru ir jānodrošina katram vecākam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, tiesa uzskata, ka prasītājas prasība ir
apmierināma daļēji, līdz ar ko no atbildētāja par labu prasītājai, /pers. C/ uzturam piedzenami līdzekļi EUR 90 apmērā mēnesī, sākot prasības celšanas
dienas – 2015.gada 1.septembra, bet no /pers. C/ septiņu gadu vecumam, tas ir, no 2019.gada 10.decembra līdz /pers. C/ pilngadībai, piedzenami
līdzekļi EUR 108 apmērā mēnesī.
Bez tam, saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.pantu no atbildētāja valsts labā piedzenami tiesas izdevumi, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.,
35.pantu ir izdevumi par valsts nodevas samaksu par prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, t.i. EUR 162 apmērā; saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta
otro daļu un trešo daļu tiesas izdevumi ir arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu ir
ar prasības pieteikuma noraksta un tiesas pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi, t.i. EUR 4,70 apmērā.
Kā arī saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu atbildētājam nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā par piedziņu valsts labā – 10
dienu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.
Pamatojoties uz minēto un vadoties no Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru
bērnam” 2.punkta, un vadoties Civillikuma 177., 179., 219., panta un Civilprocesa likuma 34., 35., 39., 203., 204.1, 250.25pantu panta, tiesa
nosprieda:
apmierināt daļēji /pers. A/ maza apmēra prasību pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu un piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/,
/pers. A/, personas kods /personas kods/, labā uzturlīdzekļus nepilngadīgās /pers. C/, personas kods /personas kods/, uzturam 90 EUR (deviņdesmit
euro) mēnesī, sākot no 2015.gada 1.septembra līdz 2019.gada 9.devembrim, bet ne mazāk kā 25 % no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša
darba algas, bet no 2019.gada 10.decembra – 108 EUR mēnesī, bet ne mazāk kā 30 % no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas
līdz bērna pilngadībai.
Noraidīt /pers. A/prasību daļā par uzturlīdzekļu piedziņu, sākot no 2015.gada 20.janvāra līdz 2015.gada 1.septembrim.
Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, valsts labā valsts nodevu EUR 162 (viens simts sešdesmit divu euro) apmērā.
Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 4,70 (četru un 70/100 euro) apmērā.
Noteikt /pers. B/sprieduma daļā par piedziņu valsts labā labprātīgas izpildes termiņu – 10 dienu laikā, pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.
Dokuments, kas apstiprina valsts nodevas un ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu valsts labā, iesniedzams Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesas kancelejā tiesas sprieduma labprātīgas izpildes termiņa laikā.
Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā 20 dienu
laikā no sprieduma sastādīšanas dienas.
Tiesnese K.Zdanovska