Appeal court dismissed claim for maintenance fees based on implied contract due to lack of mutual intent.

Lietas Nr. C30321209

Lietas arhīva Nr. CA-0131-13

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2013.gada 30.septembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente G.Freimane

tiesneses D.Vilsone un Dz.Balta

ar sekretāri L.Meldriņu, tulci S.Pronckuti

piedaloties prasītājas SIA n/a pārstāvei /pers. B/ un atbildētājam /pers. C/

izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgas pašvaldības SIA n/b (tagad - SIA n/a) apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2010.gada 18.marta spriedumu civillietā Rīgas pašvaldības SIA n/b (tagad - SIA n/a) prasībā pret /pers. C/ par

parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

Rīgas pašvaldības SIA n/b pārstāvis 2009.gada 10.janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā cēlis prasību pret /pers. C/

par parāda piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts tālāk minētais pamatojums.

Starp Rīgas pašvaldības SIA n/b un atbildētāju 2003.gada 14.martā noslēgts līgums Nr./numurs/ par neapdzīvojamo telpu uzturēšanu

un apsaimniekošanu.

Lai gan atbildētājs minēto līgumu nav parakstījis, taču saskaņā ar Civillikuma 1428.panta trešo daļu un Civillikuma 1432.pantu līgums

noslēgts ar konkludentām darbībām, jo atbildētājs, pamatojoties uz Rīgas pašvaldības SIA n/b izrakstītajiem rēķiniem, 2005.gada

20.oktobrī samaksāja Ls 1 042,43, tāpēc uzskatāms, ka atbildētājs, klusējot, izteicis gribu noslēgt nedzīvojamo telpu

apsaimniekošanas līgumu.

Prasītāja pildīja līgumā noteiktās saistības, taču atbildētājs atbilstoši apsaimniekošanas līguma noteikumiem samaksu par

pakalpojumiem nav veicis.

Atbildētājam tika nosūtītas vairākas pretenzijas, kurās norādīta parāda summa un atmaksas termiņš, taču maksājumi nav veikti.

Rīgas pašvaldības SIA n/b lūgusi piedzīt no atbildētāja neapdzīvojamo telpu uzturēšanas, apsaimniekošanas un komunālo maksājumu

pamatparādu Ls 7 466,31 un likumiskos procentus Ls 2 614,29

Prasība pamatota ar Civillikuma 1587. un 1765.pantu.

Atbildētājs rakstveida paskaidrojumos par prasību norādījis, ka prasību neatzīst, jo viņš 2003.gada 14.marta nedzīvojamo telpu

uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu Nr./numurs/ ar prasītāju nav parakstījis. Savukārt 2006.gada 24.oktobra maksājums par

kopējo summu Ls 1 042,43 veikts, samaksājot nekustamā īpašuma nodokli un par apkuri nevis par nekustamā īpašuma

apsaimniekošanu. Atbildētājam nekad nav bijusi griba ar Rīgas pašvaldības SIA n/b noslēgt nedzīvojamo telpu uzturēšanas un

apsaimniekošanas līgumu.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2010.gada 18.marta spriedumu Rīgas pašvaldības SIA n/b prasība pret /pers.

C/ par parāda piedziņu noraidīta un no Rīgas pašvaldības SIA n/b valsts ienākumos piedzīti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi Ls

3,17.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

Tiesa ņēma vērā Civilprocesa likuma 192.pantā noteikto, ka tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un

uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1587., 1765.pantu, 1428.panta trešo daļu un 1432.pantu.

Civillikuma 1428.panta trešā daļa nosaka, ka griba ir izteikta klusējot, kad tā izpaužas bez tieša mērķa izteikt gribu taisni šajā

izpratnē. Darbībai, kas uzskatāma par klusējot izdarītu gribas izteikumu, jābūt tādai, lai no tās varētu droši secināt tādas gribas

esamību.

Saskaņā ar Civillikuma 1432.pantu, kas klusējot vai noteikti izteic savu piekrišanu, tas ar to ir pieņēmis darbību ar visām tās

tiesiskām sekām un nevar vairs vēlāk savu piekrišanu ierobežot.

Civillikuma 1587.pantā noteikts, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais

smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai

zaudējumus.

Atbilstoši Civillikuma 1765.pantam procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā; ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja

likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir seši procenti no simta gadā.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2003.gada 14.martā starp pusēm noslēgtais līgums Nr./numurs/ par nedzīvojamo telpu

uzturēšanu un apsaimniekošanu ir spēkā, lai gan atbildētājs šo līgumu nav parakstījis, taču viņš savu gribu noslēgt līgumu izteicis ar

konkludentām darbībām, t. i., daļēji samaksājot izrakstītos rēķinus.

Saskaņā ar ierakstu Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodalījumā Nr./numurs/atbildētājs no 2003.gada 28.janvāra reģistrēts kā

nekustamā īpašuma - 2-stāvu administratīvās ēkas (saskaņā ar inventarizācijas dokumentiem liters Nr./numurs/)/nekustamā īpašuma

adrese/, īpašnieks.

Ar 2003.gada 14.marta neapdzīvojamo telpu /nekustamā īpašuma adrese/, uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu

Nr./numurs/ apstiprinās, ka to parakstījusi tikai prasītāja.

Civillikuma 1473.pants nosaka, ka tiesiska darījuma forma ir atkarīga no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītos

gadījumus, savukārt saskaņā ar Civillikuma 1404.pantu katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā tā dalībnieku gribas izteikumu, bet

Civillikuma 1427.pants nosaka, ka pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairākpusējā

darījumā vajadzīgs tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums.

Civillikuma 1482.pants paredz, ka darījumi jāizteic rakstiski vai nu pēc likuma, vai pēc dalībnieku labprātīgas vienošanās.

Atbilstoši Civillikuma 1483.panta 4.punktam likums prasa rakstisku formu kā nosacījumu prasības tiesībai uz darījuma pamata.

Atbilstoši minētās normas jēgai tiesai ir pienākums aizsargāt tikai prasījumus, kas izriet no rakstiski noformētiem darījumiem.

Tiesa var atteikties apmierināt prasījumus, kas izriet no it kā mutiski vai ar konkludentām darbībām noslēgta darījuma tikai tad, ja

neviena puse neko nav izpildījusi. Tiklīdz kaut kas ir dots vai darīts par labu citai personai, tiesai jānoskaidro no šī fakta izrietošās

sekas un jātaisa spriedums vai nu par restitūciju vai ekvivalenta pretī došanu.

Starp pusēm nav strīda par to, ka atbildētājs prasītājai ir veicis maksājumu Ls 1042,43. No 2006.gada 24.oktobra rīkojuma

skaidras naudas iemaksai Nr./numurs/ redzamas, ka iemaksas mērķis norādīts „abonenta kods: /numurs/, sākuma datums

01/10/2006; adrese: /nrkustamā īpašuma adrese/”. Iemaksas mērķī norādītie kodi atbilst 2006.gada 17.oktobra rēķinā norādītajām

rēķina pozīcijām par apkuri un nekustamā īpašuma nodokli.

Atbildētājs paskaidroja, ka minētais maksājums veikts tikai par apkuri un nekustamā īpašuma nodokli, bet vienošanās par

nekustamā īpašuma apsaimniekošanu ar prasītāju nav bijusi. Savukārt prasītāja uzskata, ka atbildētājs ar šādu rīcību paudis gribu

noslēgt 2003.gada 14.marta līgumu Nr./numurs/ un attiecīgi minētais līgums ir arī noslēgts.

Tiesa uzskatīja, ka tikai kāda atsevišķa pakalpojuma, t.i., apkures, samaksa neliecina par atbildētāja gribu vienoties ar prasītāju

par apsaimniekošanas līguma tādā redakcijā, kā to parakstījusi prasītāja, noslēgšanu. Atzīts, ka prasītāja paplašināti interpretējusi

atbildētāja rīcību, kas neatbilst ne darījuma, ne atsevišķa līguma noslēgšanas principiem.

Savukārt nekustamā īpašuma nodokļa maksājums atbildētājam bija jāmaksā saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma

nodokli” 2.panta pirmo daļu (redakcijā līdz 2009.gada 31.oktobrim), kurā noteikts, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā personas,

kuru īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir nekustamais īpašums.

Atbilstoši Civillikuma 1488.panta 1.punktam sekas, kādas darījumam būtu, ja tas būtu uzrakstīts, un to, kas pēc tā jau dots vai

izdarīts, nevar prasīt atpakaļ, ir tikai tad, ja to izpildījušas abas puses, savukārt 2.punkts nosaka, ja viens no dalībniekiem līgumu

labprātīgi izpilda, bet otrs izpildījumu pilnīgi vai pa daļai pieņem, tad pirmajam vairs nav tiesības prasīt atpakaļ to, ko viņš izpildījis, ja

vien otrais savkārt ir gatavs izpildīt to, kas tam jāizpilda; bet ja pēdējais izvairās izpildīt savu saistību, tad pirmajam, kaut gan viņš

nevar prasīt, lai līgumu izpilda, ir tiesība prasīt, vai nu lai atdod atpakaļ to, ko viņš izpildījis, vai arī lai to atlīdzina.

Prasītāja atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu par to, ka no savas

puses ir izpildījusi kādas darbības, t.i., apsaimnieko atbildētāja īpašumu, ņemot vērā, ka atbildētājs apstrīd faktu, ka prasītāja

apsaimnieko atbildētājam piederošo nekustamo īpašumu.

Turklāt pat ja lietā nepastāvētu strīds par šādu faktu un par to pierādījumi būtu iesniegti, prasītāja saskaņā ar Civillikuma

Turklāt pat ja lietā nepastāvētu strīds par šādu faktu un par to pierādījumi būtu iesniegti, prasītāja saskaņā ar Civillikuma

1488.panta 2.punktu nevar prasīt līguma izpildi, bet gan tikai atlīdzību par kādu izpildījumu.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka atbildētājs gribu noslēgt nedzīvojamo telpu apsaimniekošanas un uzturēšanas līgumu nav

izteicis, līdz ar to atbildētājam nav pienākums izpildīt 2003.gada 14.marta līguma Nr./numurs/ nosacījumus, t.i., samaksāt rēķinus, kas

izrakstīti laika posmā no 2003.gada marta līdz 2008.gada septembrim. Tādējādi tiesa prasību par parāda piedziņu atzina par

nepamatotu.

Par šo spriedumu Rīgas pašvaldības SIA n/b pārstāvis iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīts, ka spriedumu pārsūdz pilnā

apjomā.

Apelācijas sūdzībā norādīti tālāk minētie motīvi.

Atbildētāja norādītais, ka viņam nav bijusi griba noslēgt apsaimniekošanas līgumu, ir pretrunā ar atbildētāja veikto maksājumu

par nekustamā īpašuma nodokli un apkuri. Lai gan atbildētājs nemaksāja par apsaimniekošanu, taču viņš veica vienu maksājumu

(par nekustamā īpašuma nodokli un apkuri), kas nozīmē, ka atbildētājs ir piekritis tam, ka prasītāja veic nekustamā īpašuma

apsaimniekošanu.

Tā kā apsaimniekošana tika veikta saskaņā ar apsaimniekošanas līgumu, tad prasītāja ir tiesīga prasīt atlīdzību saskaņā ar

apsaimniekošanas līguma 3.1. un 3.2.punktu. Līguma 3.3.punktā noteikts, ka maksu par komunālajiem pakalpojumiem īpašnieks veic

pēc piestādītajiem rēķiniem kopā ar maksu par mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu.

Apsaimniekošanas līgumā nav ietverta pozīcija par nekustamā īpašuma nodokli, jo atbilstoši Rīgas domes 2004.gada 11.maija

lēmumam Nr.3082 nekustamā īpašuma nodoklis rēķinos tika norādīts tikai no 2004.gada 1.novembra, taču līgums sastādīts

iepriekš.

Lietā ir iesniegts apsaimniekošanas līgums, kas sastādīts rakstveida formā un apstāklis, ka prasītāja savu gribu izteikusi

rakstiski (parakstot), nenozīmē to, ka arī atbildētājam sava griba jāizsaka rakstiski.

Atbildētājs paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norāda, ka tā ir nepamatota, jo prasītāja nepamatoti uzskata, ka atbildētājs ir

izteicis savu gribu noslēgt apsaimniekošanas līgumu. Svarīga nozīme ir tiesiskā darījuma patiesās jēgas noskaidrošanai. Tā kā

apsaimniekošanas līgumu atbildētājs nav parakstījis, tad ir pamats uzskatīt, ka starp pusēm nedzīvojamo telpu uzturēšanas un

apsaimniekošanas līgums nav noslēgts.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 7.septembra lēmumu (1.sēj., l.lp. 254) Rīgas pašvaldības SIA n/b

aizstāta ar tās tiesību un saistību pārņēmēju SIA n/a (turpmāk - prasītāja).

Prasītājas pārstāvis 2012.gada 10.februārī iesniedza prasības pieteikuma papildinājumus (2.sēj., l.lp. 3), kuros norādīts, ka

atbildētāja parāds par apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem ir palielinājies, līdz ar to 2012.gada 1.janvārī pamatparāds

ir Ls 17 215,23, bet likumiskie procenti - Ls 2 614,29.

Tiesas sēdē prasītājas pārstāve prasību uzturēja atbilstoši prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem un pamata, apelācijas

sūdzību uzturēja saskaņā ar apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem un papildus paskaidroja, ka rēķini atbildētājam jāmaksā

saskaņā ar apsaimniekošanas līgumu. Tāpat pārstāve norādīja, ka pilnvarojuma līguma pielikumā Nr.2, kurā norādītas nedzīvojamās

ēkas, atbildētājam piederošā administratīvā ēka nav minēta.

Atbildētājs tiesas sēdē prasību un apelācijas sūdzību neatzina un uzturēja rakstveida paskaidrojumos par prasības pieteikumu un

apelācijas sūdzību norādītos argumentus.

Motīvu daļa

Noklausījusies prasītājas pārstāves un atbildētāja paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi pierādījumus, Civillietu

tiesu kolēģija atzīst, ka prasība noraidāma pilnīgi šādu apsvērumu dēļ.

Civilprocesa likuma 430.panta trešā daļa nosaka, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav

jāpārbauda, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Lietā nepastāv strīds par to, ka atbildētājam, pamatojoties uz 2002.gada 29.novembrī starp SIA n/cun /pers. C/ noslēgto pirkuma

līgumu, 2003.gada 27.janvārī reģistrētas īpašuma tiesības uz 2-stāvu administratīvo ēku /nekustamā īpašuma adrese/, kadastra

Nr./numurs/, ēka saistīta ar zemes gabalu 1394 m2 platībā, kadastra Nr./numurs/, zemes īpašniece - Rīgas pilsēta, ko apliecina

zemesgrāmatu apliecība (1.sēj., l.lp. 176).

Tāpat lietā nav strīda par to, ka atbildētājs ar Rīgas pašvaldības SIA n/b nav parakstījis 2003.gada 14.marta neapdzīvojamo

telpu/nekustamā īpašuma adrese/, uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu Nr./numurs/ (1.sēj., l.lp. 249-252).

Starp pusēm pastāv strīds par to, vai prasītājas apsaimniekotā nekustamā īpašuma /nekustamā īpašuma adrese/, sastāvā ir

iekļauts arī atbildētājam piederošais nekustamais īpašums un vai atbildētājs klusējot ir izteicis gribu noslēgt ar Rīgas pašvaldības SIA

n/b nedzīvojamo telpu uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas

sprieduma motivācijai.

Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi ir konstatējusi lietas faktiskos apstākļus un devusi tiem pareizu

juridisku novērtējumu, kā arī objektīvi un vispusīgi novērtējusi pierādījumus. Tādējādi ir pamats atzīt, ka pirmās instances tiesas

spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Tā kā nav pamata pārvērtēt pirmās instances tiesas secinājumus,

tad atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem Civillietu tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas

sprieduma motivācijai un neatkārto spriedumā minētos argumentus.

Izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, papildus pirmās instances tiesas spriedumā norādītajam, Civillietu tiesu kolēģija uzskata,

ka tie nav pamatoti šādu iemeslu dēļ.

Lai noskaidrotu, vai atbildētājam ir pienākums prasītājai maksāt par viņam piederošā nekustamā īpašuma - administratīvās ēkas

/nekustamā īpašuma adrese/, apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem, vispirms jānoskaidro, vai prasītāja ir minētā

nekustamā īpašuma apsaimniekotāja.

Civilprocesa likuma 92.pantā noteikts, ka pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību,

kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Starp Rīgas domes Īpašuma departamentu kā pilnvarotāju, Rīgas pašvaldības organizāciju namu pārvalde n/b kā pilnvarnieku un

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekciju 2003.gada 14.februārī tika noslēgts nekustamo īpašumu apsaimniekošanas

pilnvarojuma līgums Nr./numurs/, saskaņā ar kuru pilnvarnieks apņēmās apsaimniekot Rīgas pašvaldības īpašumus saskaņā ar šim

līgumam pievienoto sarakstu (1.sēj., l.lp. 230-248).

No minētā līguma pielikuma Nr.1 un pielikuma Nr.2 redzams, ka tajos norādīti Rīgas domes Īpašuma departamenta bilancē

esošās ēkas (dzīvokļi) un nedzīvojamās ēkas, kas nodotas Rīgas pašvaldības namu pārvaldes n/b apsaimniekošanā, taču pielikumā

Nr.2 (nedzīvojamo ēku saraksts) atbildētājam piederošā nedzīvojamā ēka nav minēta.

Tāpat ar Rīgas domes Īpašuma departamenta Īpašuma nodrošināšanas pārvaldes 2012.gada 3.aprīļa vēstuli apstiprinās, ka

atbildētājam piederošais nekustamais īpašums - administratīvā ēka /nekustamā īpašuma adrese/, nav un nekad nav bijis Rīgas

pilsētas pašvaldības īpašums (2.sēj., l.lp. 58).

Tā kā Rīgas pašvaldības namu pārvalde n/b saskaņā ar 2003.gada 14.februāra nekustamo īpašumu apsaimniekošanas

pilnvarojuma līgumu apņēmās apsaimniekot tikai Rīgas pašvaldības īpašumus, tad nav pamata uzskatīt, ka prasītājai, nepārbaudot

faktiskos apstākļus, bija tiesības apsaimniekot arī atbildētājam piederošo nedzīvojamo ēku, jo šis nekustamais īpašums Rīgas

pašvaldībai nekad nav piederējis, līdz ar to nepārprotami neietilpst prasītājas apsaimniekotā nekustamā īpašuma sastāvā.

Ņemot vērā minēto, nav pamata secināt, ka prasītāja ir atbildētājam piederošā nekustamā īpašuma apsaimniekotāja, līdz ar to

prasītājai nav tiesību prasīt, lai atbildētājs piedalītos ēkas /nekustamā īpašuma adrese/, apsaimniekošanas izdevumu segšanā.

Turklāt apsaimniekošanas līgums par atbildētājam piederošā nekustamā īpašuma nodošanu prasītājai apsaimniekošanā starp

pusēm nav noslēgts.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 192.pantam, ievērojot Civilprocesa likuma 432.panta otrās daļas noteikumus, apelācijas instances

tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

Prasības priekšmets civilprocesuālo tiesību izpratnē ir prasītāja materiāltiesiskais prasījums, kura pamatotību pārbauda tiesa,

izskatot lietu pēc būtības. Savukārt prasības pamats civilprocesuālo tiesību izpratnē ir apstākļi, uz kuriem prasītājs pamato savu

materiāltiesisko prasījumu. Prasības pamatu veidojošie apstākļi ir juridiskie fakti, ar kuriem tiesību normas sastāvs (hipotēze) saista

zināmu, šajā normā paredzēto materiāltiesisko seku iestāšanos starp strīda pusēm.

Prasītāja prasību pamatojusi ar apstākli, ka atbildētājs nepilda 2003.gada 14.marta neapdzīvojamo telpu/nekustamā īpašuam

adrese/, uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumā pielīgtās saistības, tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1587. un 1765.pantu lūgusi no

atbildētāja piedzīt pamatparādu par ēkas apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem Ls 17 215,23, kā arī likumiskos

procentus Ls 2 614,29.

Kā nepamatots noraidāms apelācijas sūdzībā norādītais, ka atbildētājs nemaksāja par apsaimniekošanu, bet veica vienu

maksājumu, līdz ar to piekrita tam, ka prasītāja veic nekustamā īpašuma apsaimniekošanu. Minētais ir pretrunā ar atbildētāja

paskaidrojumiem, ka viņam nekad nav bijusi griba ar prasītāju noslēgt apsaimniekošanas līgumu, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka

kāda atsevišķa pakalpojuma (apkure) samaksa apliecina atbildētāja piekrišanu apsaimniekošanas līguma noslēgšanai.

Attiecībā par nekustamā īpašuma nodokļa samaksu pirmās instances tiesa konstatēja, ka atbildētājs to ir veicis saskaņā ar

likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmās daļas noteikumiem, ko prasītāja apelācijas sūdzībā nav apstrīdējusi.

Nav nozīmes apelācijas sūdzības argumentam, ka apsaimniekošana ir veikta saskaņā ar apsaimniekošanas līgumu, tāpēc

prasītāja, pamatojoties uz apsaimniekošanas līguma 3.1., 3.2. un 3.3.punktu, ir tiesīga prasīt atlīdzību, jo nedzīvojamās telpas

uzturēšanas un apsaimniekošanas līgums starp pusēm nav noslēgts.

Turklāt, ja arī izskatāmajā lietā starp pusēm nepastāvētu strīds par apsaimniekošanas faktu, tad prasītāja atbilstoši Civillikuma

1488.panta 2.punkta noteikumiem nevarētu prasīt apsaimniekošanas līguma izpildi, bet gan tikai atlīdzību par kādu izpildījumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Civillietu tiesu kolēģija par pareizu uzskata pirmās instances tiesas viedokli, ka nav pamata atzīt, ka

atbildētājs ar konkludentām darbībām ir izteicis gribu noslēgt nedzīvojamo telpu uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu un secīgi

saskaņā ar šī līguma noteikumiem atbildētājam būtu pienākums izpildīt 2003.gada 14.marta apsaimniekošanas līguma noteikumus,

t.i., veikt prasītājas izrakstīto rēķinu samaksu par laika posmu no 2003.gada marta līdz 2012.gada janvārim, jo rēķini ir par prasītājas

vienpusēju apsolījumu, pamatojoties uz kuru prasītājai nav tiesības pieprasīt no atbildētāja samaksu par nedzīvojamās ēkas

uzturēšanu un apsaimniekošanu, līdz ar to secīgi atbildētājam nerodas pienākums šo samaksu veikt.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa vispusīgi un objektīvi ir novērtējusi lietas

apstākļus un pierādījumus, līdz ar to taisījusi pamatotu un likumīgu spriedumu, savukārt apelācijas sūdzībā norādītie argumenti

apstiprinājumu nav guvuši.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, ja prasību noraida, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no

prasītāja valsts ienākumos.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam un valsts AS „Latvijas Pasts” tarifiem ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi (ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi) šajā lietā ir Ls 5,45, ko

apliecina Tiesu informācijas sistēmas pavēstu uzziņa (2.sēj., l.lp. 178-180). Tā kā prasītāja ir samaksājusi ar lietas izskatīšanu

saistītos izdevumus Ls 3,30 (1.sēj., l.lp. 198), tad saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu no prasītājas valsts ienākumos

piespriežami nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi Ls 2,15.

Civilprocesa likuma 204.1 pants nosaka, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu un tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa

nosaka termiņu sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 193. un 432.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda:

SIA n/a prasību pret /pers. C/ par parāda piedziņu noraidīt.

Piedzīt no SIA n/a, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 2,15 (divi lati

un 15 santīmi).

Noteikt SIA n/a sprieduma labprātīgai izpildei sprieduma daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu desmit dienu termiņu no sprieduma

likumīgā spēkā stāšanās dienas. Tiesas izdevumu samaksu valsts ienākumos apliecinošs maksājuma dokuments norādītajā termiņā

iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā.

Tiesnese /paraksts/ G.Freimane

Tiesnese /paraksts/ D.Vilsone

Tiesnese /paraksts/ Dz.Balta