Court allows debt collection claim for loan and interest despite defendant's gift defense.

Lieta Nr.C31192716

Lietas arhīva Nr.CA-0110-18/13

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2018.gada 8.oktobrī

Zemgales apgabaltiesa:

tiesas sēdes priekšsēdētaja tiesnese A.Misiuna

tiesneši D.Baltā, A.Sniedzītis

ar tiesas sēžu sekretāri A.Liepu

piedaloties lietas izskatīšanā prasītājas pilnvarotai pārstāvei /pers. E/, atbildētāja pilnvarotai pārstāvei /pers. F/

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. G/ prasībā pret /pers. H/ par parāda piedziņu sakarā ar /pers. H/ apelācijas sūdzību par Jelgavas tiesas

2017.gada 10.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

/pers. G/ cēla tiesā prasību pret /pers. H/, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 1., 1587., 1756., 1757., 1934., 1943., 1945., 1946.pantu, lūdz

piedzīt no atbildētāja prasītājas labā aizdevuma pamatsummu 26657,44 euro un likumiskos nokavējuma procentus 1862,37 euro, noteikt prasītājai

tiesības līdz sprieduma pilnīgai izpildei saņemt no atbildētāja 6% gadā no piespriestās, bet nepiedzītās summas.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2012.gada februārī starp pusēm notika mutiska vienošanās par aizdevuma izsniegšanu atbildētājam, kas izpildīta

no prasītājas puses 2012.gada 17.februārī, pārskaitot atbildētājam aizdevumu 28457,44 euro.

Laika posmā no 2012.gada 17.februāra līdz 2015.gada 22.jūlijam atbildētājs veica daļēju aizdevuma atmaksu 1800 euro apmērā, kas netieši

apliecina aizdevuma tiesisko attiecību pastāvēšanu.

Tā kā pusēm neizdevās vienoties par turpmāko aizdevuma atmaksas kārtību, 2015.gada 22.jūlijā prasītāja ar zvērināta notāra starpniecību nodeva

2015.gada 29.jūlijā atbildētājam paziņojumu par uzteikumu 2012.gada 17.februāra aizdevumam, lūdzot nekavējoties, bet ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā

no uzteikuma izsniegšanas dienas, atmaksāt aizdevuma atlikušo daļu 26657,44 euro. Atbildētājs savas saistības nav izpildījis, tādējādi prasītāja aprēķina

likumiskos nokavējuma procentus par laika periodu no 2016.gada 30.janvāra līdz 2017.gada 29.martam 1862,37 euro.

Atbildētājs iesniedza tiesā rakstveida paskaidrojumus, kur norāda, ka prasību neatzīst. Paskaidroja, ka laika periodā no 2011.gada līdz

2013.gadam starp pusēm pastāvēja intīmas attiecības, taču pušu starpā nav bijusi noslēgta vienošanās par aizdevuma izsniegšanu. Prasītāja, nevēloties

atklāt pušu attiecības un tēriņus viņu tikšanos organizēšanai, pārskaitīja atbildētājam 2012.gada 17.februārī naudas līdzekļus 28457,44 euro, kas bija

prasītājas labprātīga finansiāla dalība viņu tikšanos organizēšanā, kopīgos izbraukumos, cienastos un dāvanās. Kad prasītājai bija nepieciešama kāda

naudas summa, atbildētājs viņai to nav liedzis un, iespējams, 1800 euro ir summa, ko viņai iedevis.

Atbildētājs uzskata, ka 2012.gada 17.februārī veiktais naudas līdzekļu 28457,44 euro maksājums ir dāvinājums atbildētājam. Lai arī pušu privātās

attiecības ir izbeigušās un tās, iespējams, neieguva prasītājai vēlamo attīstību un turpinājumu, atbildētājs nav izdarījis nevienu darbību, kas būtu par

pamatu atsaukt dāvinājumu. Turklāt arī atbildētājs iztērēja līdzvērtīgu naudas summu savstarpējo privāto attiecību periodā.

Prasītāja iesniedza tiesā atsauksmi par atbildētāja paskaidrojumiem, kur norāda, ka atbildētāja paskaidrojumos norādītie argumenti par

pārskaitītajiem naudas līdzekļiem kopīgajiem tēriņiem un vienlaikus dāvinājumu atbildētājam ir pretrunīgi un nav pamatoti ar pierādījumiem.

2015.gada 1.aprīlī prasītāja vērsās pie parādu atgūšanas uzņēmuma SIA “GELVORA”, kā rezultātā atbildētājam sastādīts parāda atmaksas grafiks

uz sešiem mēnešiem un atbildētājs veica divus maksājumus 2015.gada 15.maijā un 2015.gada 15.jūnijā kopsummā 200 euro.

Ar Jelgavas tiesas 2017.gada 10.aprīļa spriedumu prasība apmierināta, no atbildētāja par labu prasītājai piedzīts parāds 26657,44 euro, likumiskie

procenti par laika periodu no 2016.gada 30.janvāra līdz 2017.gada 29.martam 1862,37 euro un tiesas izdevumi 1152,76 euro. Tiesa atzina prasītājas

tiesības saņemt likumiskos procentus 6% gadā no tiesas piespriestās, bet nepiedzītās parāda summas līdz sprieduma pilnīgai izpildei. No atbildētāja par

labu valstij piedzīta valsts nodeva 55,22 euro un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 3,17 euro.

Tiesa norādīja, ka lietā nav strīda par to, ka starp pusēm nav noslēgts rakstveida līgums, kā arī nav strīda par to, ka prasītāja ir pārskaitījusi

atbildētājam prasībā norādīto naudas summu. Atbildētājs apstrīd naudas summas 28457,44 euro pārskaitījuma mērķi, vienlaikus norādot, ka tas ir gan

kopīgu pasākumu un dāvanu apmaksai, gan dāvinājums atbildētājam. Lietā nepastāv strīds, ka atbildētājs atdevis prasītājai naudas līdzekļus kopsummā

1800 euro.

No lietā iesniegtās SIA “GELVORA” 2016.gada 15.aprīļa izziņas par piedziņas lietu Nr.248897 tiesa konstatēja, ka 2015.gada 1.aprīlī /pers. G/

iesniedza SIA “GELVORA” piedziņā lietu Nr.248897. /pers. H/ 2015.gada 22.aprīlī telefoniski no numura 22841109 sazinājās ar SIA “GELVORA un

tika sastādīts pirmais apmaksas plāns uz sešiem mēnešiem – 100 euro mēnesī katra mēneša 15.datumā, sākot ar 2015.gada 15.maiju. Kopš parāda

atgūšanas procesa uzsākšanas SIA “GELVORA” kontā veiktas iemaksas 200 euro skaidrā naudā.

No lietā iesniegtās 2017.gada 8.marta izziņas par piedziņas lietu Nr.248897 tiesa konstatēja, ka atbildētājs veicis divas iemaksas par kopējo

summu 207 euro. 2016.gada 1.aprīlī uzsāktā piedziņas lieta no kreditora puses tika slēgta.

Tiesa atzina, ka ar lietā iesniegto maksājuma uzdevumu un pušu paskaidrojumiem prasītāja ir pierādījusi naudas summas 28457,44 euro nodošanu

atbildētājam.

Pirmās instances tiesas ieskatā apstāklis, ka atbildētājs pieņēmis minēto naudas pārskaitījumu, vēlāk vienojies ar SIA “GELVORA” par parāda

28457 euro atmaksas grafiku un veicis naudas atmaksu kopsummā 1800 euro apstiprina pušu starpā pastāvošās aizdevuma tiesiskās attiecības

Civillikuma 1934.panta izpratnē.

Tiesa uzskatīja, ka atbildētāja norādītais naudas pārskaitījuma mērķis kopējo izklaižu apmaksai un prasītājas dāvanām neliecina par abpusēju

dāvinājuma darījuma izpildīšanu un nerada tiesisku pamatu atzīt, ka naudas pārskaitījums 28457,44 euro ir dāvinājums atbildētājam. Tāpat nav iesniegti

pierādījumi par atbildētāja papildus naudas līdzekļu 28457,44 euro tēriņiem kopīgajām izklaidēm, kā to apgalvoja atbildētāja pārstāve tiesas sēdē.

Tiesa secināja, ka atbildētājs nav norādījis un pierādījis tādus apstākļus, kas dotu pamatu atzīt, ka prasītāja aiz devības piešķīrusi atbildētājam bez

atlīdzības naudas līdzekļus 28457,44 euro. Turpretī atbildētāja noteiktas darbības, proti, daļēja parāda samaksa liecina, ka naudas pārskaitījums

28457,44 euro ir vērtējams kā aizdevums, nevis dāvinājums.

Pirmās instances tiesa norādīja, ka konkrētajā situācijā darbojas Civillikuma 1587.pantā nostiprinātais princips, kuram atbilstoši tiesiska darījuma

dalībniekiem noteikts pienākums izpildīt apsolīto un saskaņā ar Civillikuma 1943.pantu, atdot tādu pašu summu, kādu viņš saņēmis.

Tiesa atzina, ka lietā ir pierādīts, ka 2015.gada 22.jūnijā prasītāja pieprasījusi aizdevuma atmaksu. Tādējādi konstatējams Civillikuma 1945.pantā

noteiktais aizdevuma atmaksas termiņš 2016.gada 29.janvārī.

Tā kā atbildētājs sešu mēnešu laikā no uzteikuma izsniegšanas dienas nav veicis pilnīgu parāda atmaksu, tiesa atzina prasītājas tiesības aprēķināt

likumiskos nokavējuma procentus par laika periodu no 2016.gada 30.janvāra līdz 2017.gada 29.martam 1862,37 euro.

Par Jelgavas tiesas 2017.gada 10.aprīļa spriedumu atbildētājs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz prasību noraidīt.

Atbildētājs uzskata, ka tiesa, taisot spriedumu, nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudījusi pierādījumus un izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus,

kā rezultātā taisījusi kļūdainu un aplamu spriedumu. Atbildētājs pārsūdz spriedumu pilnā apmērā šādu apsvērumu dēļ:

Vērtējot situācijas tiesiskos aspektus, tiesa ignorēja un nenovērtēja atbildētāja paskaidrojumus un apsvērumus.

Tiesa pilnībā ignorēja atbildētāja iebildumu, ka maksājuma uzdevumā, kas iesniegts kā naudas summas samaksas pamatojums, nav norādes, ka

prasītāja šo naudas summu būtu izsniegusi atbildētājam kā aizdevumu. Prasītājas iesniegtā maksājuma pamatojumā norādīta informācija “iemaksa”, nevis

aizdevums vai kā savādāk. Konkrētā situācija pierāda tikai to, ka prasītāja nav vēlējusies un nav izsniegusi atbildētājam aizdevumu.

Tiesa nav pārbaudījusi prasītājas apgalvojuma patiesību, ka atbildētājs ir daļēji atmaksājis aizdevumu 1800 euro apmērā. Prasītāja šim

apgalvojumam nav iesniegusi nekādus pierādījumus. Atbildētājs attiecībā uz summu 1800 euro, savukārt sniedza tiesai paskaidrojumu, kas liecina, ka

prasītāja pušu savstarpējo privāto attiecību laikā lūdza iedot naudu viņas personīgajām vajadzībām, ko atbildētājs arī ir darījis. Turklāt atbildētājs

norādīja, ka nevienā brīdī nekādus aizdevuma atdošanas pasākumus nav veicis. Tiesa spriedumā vienpusēji vērtējusi tikai prasītājas paskaidrojumus.

Tiesa nav vērtējusi atbildētāja iesniegtos pierādījumus, kas liecina, ka SIA “GELVORA” 2017.gada 8.marta izziņā ir sniegusi nepilnīgu jeb

nepatiesu informāciju, tādēļ atbildētāja ieskatā minētā SIA “GELVORA” izziņa nav atzīstama par pierādījumu konkrētajā lietā. Tiesa šos atbildētāja

argumentus nav vērtējusi, vienpusēji un tendenciozi nostājoties prasītājas pusē.

Tiesa ignorēja atbildētāja iebildumus un norādi, ka situācija jāvērtē, ievērojot Civillikuma 1940.panta normas.

Tiesa spriedumā pilnībā ignorējusi atbildētāja paskaidrojumus, ka maksājums ir uzskatāms par prasītājas dāvinājumu un ka puses šo naudas summu

ir izlietojušas kopējām vajadzībām.

Prasītāja nav pierādījusi, ka pušu starpā jebkad būtu pastāvējis nodoms noslēgt aizdevuma līgumu. Atbildētāja ieskatā, ja tiesa būtu pilnībā un

objektīvi vērtējusi lietas apstākļus, pušu sniegtos paskaidrojumus un pierādījumus, pat atzīstot 1800 euro un 207 euro par aizdevumu, tad saskaņā ar

Civillikuma 1940.panta nosacījumiem pārējā summa ir atzīstama par dāvinājumu.

Ņemot vērā minēto un īpašās prasītājas un atbildētāja attiecības, 2012.gada 17.februāra maksājums ir prasītājas dāvinājums atbildētājam

Civillikuma 1912. un 1933.pantu izpratnē.

Turklāt atbildētāja ieskatā, ja kāda persona aizdod otrai naudas summu (pietiekoši lielu, kā konkrētajā gadījumā), tad ir tikai saprātīgi maksājuma

dokumentā norādīt maksājuma mērķi “aizdevums”.

Prasītāja iesniedza paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, kur norāda, ka apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu un noraidāmu šādu

apsvērumu dēļ.

Atbildētājs neapstrīd faktu, ka prasītāja atbildētājam ir pārskaitījusi naudas līdzekļus 28457,44 euro, starp pusēm pastāv vienīgi strīds par naudas

summas pārskaitīšanas mērķi un secīgi arī par minētās naudas summas atmaksas pienākumu.

Atbildētāja norādītie pārskaitījuma pamati ir pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši, nevienam no norādītajiem pamatiem atbildētājs nav iesniedzis

pierādījumus.

Atbildētājs norāda, ka pārskaitījums ir dāvinājums Civillikuma 1912.panta izpratnē atbilstoši tiesību doktrīnā norādītajam, taču atbildētājs nevienā

brīdī nav norādījis uz apstākļiem, kas varētu liecināt, ka prasītājai būtu pamats būt devīgai pret atbildētāju.

Kā otru iespējamo pamatu pārskaitījuma veikšanai atbildētājs norāda prasītājas un atbildētāja kopēju izklaižu apmaksu un dāvanu iegādi prasītājai.

Pirmkārt, šāds pamats izslēdz iespēju, ka pārskaitījuma pamats ir dāvinājums. Otrkārt, atbildētājs tiesvedības laikā nav norādījis, kādu tieši izklaižu

apmaksai tik ievērojama naudas summa varētu tikt iztērēta, vai kādas dāvanas prasītājai ir iegādātas. Lai dotu iespēju atbildētājam pierādīt savu

apgalvojumu pamatotību, lietas izskatīšana pirmajā instancē 2017.gada 10. janvārī pat tika atlikta, dodot laiku atbildētājam iesniegt konta, uz kuru tika

veikts prasītājas pārskaitījums, pārskatu, no kura būtu iespējams secināt prasītājas ieskaitītās naudas summas izlietojumu. Pirmās instances tiesas sēdē

2017.gada 29.martā atbildētāja pārstāve norādīja, ka atbildētājs minētos konta pārskatus tomēr nav vēlējies iesniegt.

Visi atbildētāja izvirzītie apgalvojumi par pārskaitījuma pamatu un raksturu nonāk pilnīgā pretrunā ar atbildētāja rīcību. Ārpustiesas piedziņas

procesā atbildētājs bija vairākkārt kontaktējies ar SIA “GELVORA” telefoniski, ieradies uzņēmumā, lai vienotos par parāda atmaksas grafiku, kā arī,

ievērojot sagatavoto grafiku, veicis divus maksājumus aizdevuma atmaksai, tādejādi atzīstot aizdevuma tiesisko attiecību pastāvēšanu starp prasītāju un

atbildētāju.

Atbildētājs apelācijas sūdzībā ir norādījis uz prasītājas iesniegtā pierādījuma – SIA “GELVORA” izsniegtās izziņas nepilnīgumu vai nepatiesumu,

acīmredzami ar to domājot pirmās instances tiesas sēdē atbildētāja pārstāves norādīto, ka minētā izziņa neatspoguļo atbildētāja 2015.gada 15.jūlija

iesniegumu SIA “GELVORA”, ar kuru atbildētājs atsauc jebkuras vēstules, piekrišanas, vienošanās, grafikus, kas parakstīti ar SIA “GELVORA”

prasītājas uzsāktajā parāda piedziņas lietā. Jāņem vērā, ka šāds atsaukums, pirmkārt, apliecina apstākli, ka atbildētājs ir veicis darbības parāda atmaksai,

otrkārt, negroza vai nepadara par nebijušām minētās darbības.

Norādot, ka prasītājas un atbildētāja starpā pastāvošu tiesisko attiecību regulēšanai piemērojams Civillikuma 1940.pantu, atbildētājs atzīst, ka pušu

starpā ir nodibinātas aizdevuma tiesiskās attiecības. Turklāt no minētā panta vārdiskās jēgas ir redzams, ka šis pants piemērojams tikai gadījumos, kad

konstatējams pušu nodoms, ka jāatmaksā tikai daļa no aizdodamās summas, tātad būtu jākonstatē aizdevēja izteikta griba, ka atdodama tikai daļa no

aizdotās summas. Ņemot vērā, ka atbildētājs pierādījumus, ka pušu starpā šāds nodoms pastāvētu, nav iesniedzis, minētās normas piemērošanai nav

pamata.

2018.gada 12.martā prasītāja iesniedza pieteikumu par procentu pievienošanu prasībai, kurā norādīja, ka, ievērojot nokavējuma procentu

pieaugumu, atbildētāja parāda apmērs ir 30049,14 euro, tajā skaitā pamatparāds 26657,44 euro un likumiskie nokavējuma procenti 3391,70 euro par

laika periodu no 2016.gada 30.janvāra līdz 2018.gada 12.martam.

Atbildētāja pilnvarotā pārstāve /pers. F/ tiesas sēdē uzturēja apelācijas sūdzību atbilstoši tajā norādītajiem motīviem un pamata, prasību neatzina,

lūdza to noraidīt pilnībā.

Tiesas sēdē prasītājas pilnvarotā pārstāve /pers. E/ prasību uzturēja, lūdza piedzīt no atbildētāja 30049,14 euro, tajā skaitā pamatparādu

26657,44 euro un likumiskos nokavējuma procentus 3391,70 euro. Apelācijas sūdzību prasītājas pārstāve novērtēja kā nepamatotu.

Motīvu daļa

Noklausījusies pušu pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdēs, novērtējusi apelācijas sūdzības argumentus un rakstveida pierādījumus lietā, Zemgales

apgabaltiesa atzīst, ka prasība ir apmierināma pilnībā.

Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa noteic, ka, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma argumentācijai. Šādā gadījumā šā

likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Zemgales apgabaltiesa, novērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma argumentāciju, atzīst, ka Jelgavas tiesas 2017.gada 10.aprīļa spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem pievienojas

pirmās instances tiesas veiktajam lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma argumentācijai, to savā spriedumā neatkārtojot.

Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nav pamats, lai noraidītu prasītājas prasību.

Pušu starpā nepastāv strīds par to, ka /pers. G/ 2012.gada 17.februārī veica naudas līdzekļu 20000 Ls (28457,44 euro) pārskaitījumu /pers. H/.

Rakstveida līgums pušu starpā nav noslēgts.

Lietā pastāv strīds par naudas pārskaitījuma mērķi.

Prasītāja norāda, ka minēto naudas summu atbildētājam aizdevusi. Savukārt atbildētājs norāda, ka naudas līdzekļu pārskaitījums bija gan kā

naudas līdzekļi, kas paredzēti pušu kopīgu pasākumu, izklaižu organizēšanai, dāvanu iegādei, gan kā dāvinājums atbildētājam.

Pārskaitīto naudas summu prasītāja atprasa no atbildētāja kā aizdevumu, prasījumu pamato ar pušu starpā noslēgto mutisko vienošanos par

aizdevuma izsniegšanu.

Civillikuma 1934.pants noteic, ka ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošanu īpašumā, ar pienākumu atdot

saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.

Civillikuma 1940.pants noteic, ka līdzējiem vajadzīgs nodoms noslēgt aizdevuma līgumu.

No minētā izriet, ka, lai naudas līdzekļu pārskaitījumu atzītu par aizdevumu, ir jākonstatē pienākums atdot saņemto.

Apelācijas sūdzībā atbildētājs norāda, ka nav izvērtēti viņa iebildumi par to, ka maksājuma uzdevumā, kuru prasītāja iesniedza kā naudas summas

samaksas pamatojumu, nav norādes, ka /pers. G/ šo naudas summu būtu izsniegusi kā aizdevumu.

Jānorāda, ka, ja maksājuma uzdevumā kā naudas līdzekļu pārskaitījuma mērķis būtu norādīts “aizdevums”, tas, iespējams, izslēgtu pušu strīdus par

naudas līdzekļu pārskaitījuma mērķi. Šajā gadījumā maksājuma uzdevumā norādīts vārds “pārskaitījums”. Ņemot vērā to, ka maksājuma uzdevums ir

rīkojums kredītiestādei veikt naudas pārskaitījumu no personas konta, tad personu nodoms un pārskaitījuma veikšanas mērķis ir noskaidrojams ar citiem

pierādījumiem.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 92.pantā noteiktajam pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir

nozīme lietas izspriešanā.

Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem

novērojumiem.

Nodibināts, ka /pers. G/ un /pers. H/ līdz naudas līdzekļu pārskaitījuma veikšanai bija ilgstoši pazīstami, viņiem bija savstarpēji draudzīgas

attiecības. Līdz ar to izskaidrojams fakts, kādēļ, pārskaitot ievērojamu naudas summu, netika noslēgts rakstveida līgums.

Prasītāja lietas izskatīšanas laikā konsekventi norādīja, ka naudas līdzekļus aizdeva /pers. H/ pēc viņa lūguma automašīnas iegādei, lai viņš varētu

uzsākt uzņēmējdarbību. Vienojušies, ka aizdevums tiks atdots pakāpeniski, no uzņēmējdarbībā iegūtajiem naudas līdzekļiem. Savukārt atbildētāja

norādītie naudas līdzekļu pārskaitīšanas mērķi un to izlietojums ir pretrunīgi. Tā atbildētājs norāda, ka naudas līdzekļi bija paredzēti pušu kopējo

izdevumu un tikšanos organizēšanas finansēšanai kā /pers. G/ daļa, šim mērķim ir ieguldījis arī savus ienākumus līdzīgā apmērā. Tai pat laikā paskaidro,

ka pārskaitītos naudas līdzekļus var uzskatīt par dāvinājumu, ko atbildētājs varēja lietot pēc saviem ieskatiem. Tāpat norādīja, ka daļu naudas līdzekļu

pēc prasītājas lūgumu ir viņai izsniedzis, paskaidrojot, ka šī naudas summa varētu būt ap 1800 euro, ko prasītāja norāda kā atdoto aizdevuma daļu.

Zemgales apgabaltiesa piešķir ticamību prasītājas sniegtajiem paskaidrojumiem sekojošu apsvērumu dēļ.

Ar SIA “GELVORA” 2017.gada 8.marta izziņā norādīto apstiprinās fakts, ka pēc /pers. G/ 2015.gada 1.aprīļa pieteikuma tika reģistrēta

piedziņas lieta parāda 28457 euro piedziņai no /pers. H/. 2015.gada 22.aprīlī /pers. H/ ieradās SIA “GELVORA” birojā, kur tika sastādīts pirmais

parāda atmaksas plāns uz 6 mēnešiem. /pers. H/SIA “GELVORA” kontā veica divas naudas summu iemaksas.

Minētais apstāklis apstiprina to, ka /pers. H/ atzina neizpildītu saistību pastāvēšanu pret /pers. G/, apņēmās saistības izpildīt, t.i., parādu atmaksāt,

kas dod pamatu izdarīt secinājumu, ka pušu starpā pastāvēja mutiska vienošanās, ka prasītāja aizdos naudas līdzekļus atbildētājam, bet atbildētājs

apņēmās tos atmaksāt. Tiesai nav pamata uzskatīt, ka bez aizdevuma tiesiskajām attiecībām starp pusēm pastāvētu kāda cita veida tiesiskās attiecības,

kas saistītas ar /pers. H/ neatmaksātu parādu /pers. G/.

Apstāklis, ka vēlāk atbildētājs atsauca ar SIA “GELVORA” noslēgto vienošanos par parāda labprātīgu atmaksu un lūdza atmaksāt iemaksātās

naudas summas, par ko norāda pirmās instances tiesā iesniegtais /pers. H/ paziņojums SIA “GELVORA”, nepadara šo vienošanos par nebijušu. Lietā

nav ziņu par to, ka /pers. H/, noslēdzot vienošanos ar SIA “GELVORA” par parāda atmaksu, vai veicot maksājumus parāda atmaksai, būtu bijis

maldināts, vai kā citādi prettiesiski ietekmēta viņa griba.

Tiesa kā pierādījumu lietā nevērtēs telefonsarunu audioierakstu, kas pēc prasītājas lūguma tika pieprasīti no SIA “GELVORA”, un kas pēc

prasītājas viedokļa apliecinātu to, ka atbildētājs labprātīgi veicis maksājumus parāda atmaksai. Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve neatzina, ka

audioierakstā būtu dzirdama atbildētāja balss. Tā kā nav iespējams runātāju identificēt, tad iesniegtais pierādījums lietā nav izmatojams.

Pirmās instances tiesa spiedumā secināja, ka lietā nepastāv strīds, ka atbildētājs atdevis prasītājai naudas līdzekļus kopsummā 1800 euro. Lai gan

apelācijas sūdzībā atbildētājs noliedz, ka būtu veicis jebkādus maksājumus aizdevuma atdošanai, jo aizdevumu nav ņēmis, tomēr gan pats atbildētājs

rakstveida paskaidrojumos tiesai (lietas 21.-22.lapa), gan viņa pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē paskaidroja, ka pēc prasītājas lūguma viņai pēc vajadzības

atbildētājs izsniedza zināmas naudas summas, kas varētu būt prasītājas norādītie 1800 euro.

Apelācijas instances tiesa šādus paskaidrojumus vērtē kritiski. Nodibināts, ka prasītājai tika izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība (no kuras tika

pārskaitīti arī naudas līdzekļi prasītājam), kas vairākas reizes pārsniedz prasības summu. Nebūtu pakļauta nekādam loģiskam izskaidrojumam /pers. G/

rīcība, prasot atbildētājam izsniegt viņai savām vajadzībām naudas summas no pārskaitītā maksājuma, ja pašas prasītājas rīcībā bija ievērojami lielāki

naudas līdzekļi, ko viņa varēja tērēt pēc saviem ieskatiem.

Arī atbildētāja paskaidrojumi par naudas līdzekļu pārskaitīšanas mērķi ir apšaubāmi. Atbildētājam gan pirmās instances tiesā, gan apelācijas

instances tiesā tika izskaidrotas tiesības iesniegt pierādījumus tam, kas apliecinātu naudas summu izlietojumu atbilstoši atbildētāja norādītajam. Taču

nekādi pierādījumi lietā iesniegti netika. Gadījumā, ja prasītājas pārskaitītie naudas līdzekļi tiktu izlietoti kopīgām izklaidēm, pirkumiem, dāvanām prasītājai

un tml., tad, vadoties no dzīvē gūtajiem novērojumiem, loģikas likumiem, atbildētājam būtu bijis iespējams iesniegt pierādījumus vismaz daļai no

izlietotajiem līdzekļiem, piemēram, maksājumu dokumentus par pirkumiem, garantijas dokumentus dārgākiem pirkumiem – pulksteņiem un rotaslietām,

kuras pēc atbildētājas pārstāves teiktā atbildētājs no pārskaitītās naudas summas iegādājies kā dāvanas prasītājai. Pušu kopīgus izdevumus izklaides

pasākumiem, iespējams, varētu pierādīt ar liecinieku liecībām. Taču izskatāmās lietas ietvaros atbildētājs par pierādījumu iesniegšanu savu iebildumu

pamatošanai vispār nav parūpējies.

Lietā iesniegts atbildētāja konta pārskats (lietas 118.-122.lapa), no kura redzams, ka prasītājas naudas līdzekļi 20000 Ls atbildētāja kontā tika

ieskaitīti 2012.gada 17.februārī, pēdējie naudas līdzekļi no konta izņemti 2012.gada 20.aprīlī, konta apgrozījums 20000 Ls, konts slēgts 2012.gada

17.maijā. Ar konta pārskatu apstiprinās, ka atbildētājs no konta regulāri skaidrā naudā izņēmis ievērojamas naudas summas, pat vairākas reizes dienā.

Mērķtiecīgā naudas līdzekļu izņemšana īsā laika periodā un turpmāka konta slēgšana liek apšaubīt atbildētāja paskaidrojumus, ka naudas līdzekļi bija

paredzēti pušu kopīgo izklaižu organizēšanai. Ir apšaubāms tik ievērojamas naudas summas izlietojums šādam mērķim salīdzinoši neilgā laika periodā –

divu mēnešu laikā. No loģikas viedokļa nav izskaidrojama arī atbildētāja rīcība – izņemt visu naudas summu skaidrā naudā, ja tā bija nepieciešama

pirkumu veikšanai ilgākā laika periodā un atbildētāja rīcībā bija debetkarte, ar kuru arī bija iespējama norēķinu veikšana. Turklāt pušu privātās attiecības,

tātad arī iespējamie kopīgie tēriņi, pēc atbildētāja norādītā ir izbeigušies tikai 2013.gada beigās, bet naudas līdzekļi mērķtiecīgi no konta izņemti divu

mēnešu laikā.

Apstāklim, ka uz atbildētāja vārda transportlīdzeklis nav reģistrēts, nav izšķirošas nozīmes, jo, kā pareizi norādījusi Jelgavas tiesa, aizdevuma

mērķis nav darījuma būtiska sastāvdaļa.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka Jelgavas tiesa pareizi secinājusi, ka atbildētājs nav norādījis un pierādījis tādus apstākļus, kas dotu pamatu atzīt,

ka prasītāja aiz devības piešķīrusi bez atlīdzības atbildētājam naudas līdzekļus 28457,44 euro apmērā.

Apelācijas sūdzības argumentus par Civillikuma 1940.panta kļūdainu nepiemērošanu apelācijas instances tiesa atzīst par nepamatotiem.

Civillikuma 1940.pants noteic, ka līdzējiem vajadzīgs nodoms noslēgt aizdevuma līgumu. Ja bijis tāds nodoms, ka jāatmaksā tikai daļa no aizdotās

summas, tad par aizdotu atzīstama tika šī daļa, bet pārējais šaubu gadījumā uzskatāms par dāvinātu.

Šajā gadījumā nav konstatēts, ka prasītāja būtu vēlējusies saņemt atpakaļ mazāk nekā aizdevusi atbildētājam. Prasītāja SIA “GELVORA”

piedziņai iesniedza lietu par pilnu pārskaitīto līdzekļu summu, arī uzteikumā atbildētājam lūdza atmaksāt visu neatmaksāto aizdevuma summu. Tiesa piekrīt

arī prasītājas paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norādītajam, ka, uzskatot, ka pušu starpā pastāvošo tiesisko attiecību regulēšanai piemērojami

apelācijas sūdzībā minētie Civillikuma 1940.panta noteikumi, atbildētājs atzīst, ka pušu starpā ir bijušas nodibinātas aizdevuma tiesiskās attiecības.

Ievērojot pierādījumu neesamību atbildētāja izvirzītajiem iebildumiem pret prasību un to, ka atbildētājs ar savām darbībām ir atzinis savu

pienākums atdot saņemtos naudas līdzekļus, apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas vērtējumam, ka pušu starpā nodibinātas

aizdevuma tiesiskās attiecības.

Tā kā puses nebija pielīgušas aizdevuma atmaksas termiņu, bet prasītāja 2015.gada 22.jūnijā ar zvērināta notāra starpniecību pieprasīja aizdevuma

atmaksu, tad konstatējams Civillikuma 1945.pantā noteiktais aizdevuma atmaksas termiņš 2016.gada 29.janvāris.

Apelācijas instances tiesa analogi pirmās instances tiesas secinātajam atzīst prasītājas tiesības aprēķināt likumiskos nokavējuma procentus saskaņā

ar Civillikuma 1759.panta 1.punktu.

Saskaņā ar apelācijas instances tiesā iesniegto pieteikumu par procentu pievienošanu prasībai likumisko procentu apmērs par laika periodu no

2016.gada 30.janvāra līdz 2018.gada 12.martam (ieskaitot) ir 3391,70 euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu atzīstamas prasītājas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no

atbildētāja likumiskos procentus, kas saskaņā ar Civillikuma 1765.panta pirmo daļu ir seši procenti no simta gadā no piedzītās, bet nesamaksātās parāda

pamatsummas.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta noteikumiem no atbildētāja valsts ienākumos piedzenami tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, t.i.,

izdevumi par tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu, kas pirmās instances tiesā ir 3,17 euro un apelācijas instances tiesā ir

2,65 euro, kopā 5,82 euro, nesamaksātā valsts nodeva 77,41 euro sakarā ar prasības pieaugumu prasības daļā par likumisko nokavējuma procentu

piedziņu.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.-434.pantu, tiesas kolēģija

nosprieda

/pers. G/ prasību pret /pers. H/ par parāda piedziņu apmierināt pilnīgi.

Piedzīt no /pers. H/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. G/, personas kods /personas kods/, parādu 26657,44 euro, likumiskos

procentus par laika periodu no 2016.gada 30.janvāra līdz 2018.gada 12.martam 3391,70 euro, kopā 30049,14 euro, samaksa veicama /pers. G/ kontā

Nr./konta numurs/, Luminor Bank AS.

Atzīt /pers. G/tiesības saņemt likumiskos procentus 6% gadā no piespriestās, bet nepiedzītās pamatparāda summas līdz sprieduma izpildei (izsoles

noslēguma dienai).

Piedzīt no /pers. H/, personas kods /personas kods/, par labu valstij valsts nodevu 77,41 euro.

Valsts nodeva iemaksājama – saņēmējs Valsts kase, reģ.Nr.90000050138, saņēmēja iestāde Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konta

Nr.LV55TREL1060190911200, iemaksas mērķis: dati lietas identificēšanai.

Piedzīt no /pers. H/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,82 euro.

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi iemaksājami – saņēmējs Tiesu administrācija, reģ.Nr.90001672316, saņēmēja iestāde Valsts kase, BIC

kods TRELLV22, konts Nr.LV51TREL2190458019000, iemaksas mērķis: EKK 21499, dati lietas identificēšanai.

Noteikt /pers. H/ sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Maksājuma apliecinošie dokumenti, kas apstiprina

tiesas izdevumu samaksu, minētajā termiņā iesniedzami Zemgales apgabaltiesas kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu departamentam, kasācijas

sūdzību iesniedzot Zemgales apgabaltiesā.

Sprieduma sastādīšanas datums – 2018.gada 8.oktobris.

Tiesnese A.Misiuna

Tiesnese D.Baltā

Tiesnesis A.Sniedzītis