Appeal court dismisses appeal against traffic violation conviction based on witness credibility and evidence sufficiency.

NORAKSTS

Lietas Nr.124020606

143/AA43-0992-07/11

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2007.gada 16.jūlijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs U.Bērziņš,

tiesneši S.Liniņa un V.Endzelis,

piedaloties I.Š. un I.Š. pārstāvim M.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu par I.Š., personas kods /dzēsts

personas kods/, saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta astotās daļas, sakarā ar I.Š.

apelācijas sūdzību par Ogres rajona tiesas tiesneses 2006.gada 11.septembra

lēmumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006.gada 16.maijā Ogres rajona policijas pārvaldes 3.nodaļas

jaunākais inspektors sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PA

116115 par to, ka 2006.gada 16.maijā pulksten 1800 Ogrē pa Birzgales ielu

virzienā uz Ogresgalu I.Š. vadīja transportlīdzekli Mitsubishi Galant, valsts

reģistrācijas Nr./dzēsts valsts reģistrācijas numurs/ (turpmāk –

transportlīdzeklis), un atpakaļgaitā pirms Loka ielas nobrauca no brauktuves

un uzbrauca šķērslim – betona apmalei. I.Š. atteicās no medicīniskās

pārbaudes alkohola koncentrācijas noteikšanai.

Administratīvā pārkāpuma protokolā secināts, ka I.Š. izdarījis

pārkāpumu, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.15panta astotajā daļā.

[2] Ogres rajona tiesas tiesnese ar 2006.gada 11.septembra lēmumu

atzina I.Š. par vainīgu LAPK 149.15 panta astotajā daļā paredzētā

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīja ar administratīvo arestu uz 12

diennaktīm, naudas sodu Ls 500 apmērā un transportlīdzekļu vadīšanas

tiesību atņemšanu uz 2 gadiem.

Ogres rajona tiesas tiesnese atzina, ka policijas darbinieki sastādīja

administratīvā pārkāpuma protokolu un citus dokumentus tikai pēc faktisko

apstākļu noskaidrošanas mutvārdu aptaujā un pēc noskaidrotas personas J.J.

liecības, kas piekrita rakstveida paskaidrojumu došanai. Tiesneses ieskatā,

noskaidrojot lietas faktiskos apstākļus, liecību skaitliskums nav izšķirošs, bet

var atzīt par pietiekamu viena noteikta aculiecinieka liecību, kas dod pamatu

secināt par administratīvā pārkāpuma sastāva esamību I.Š. darbībās. Vērtējusi

visus pierādījumus lietā to kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesnese secināja,

ka pamatoti policijas darbinieki atbilstoši ceļu satiksmes noteikumos

definētajam un likuma prasībām atzina I.Š. par transportlīdzekļa vadītāju,

kurš 2006.gada 16.maijā Ogrē Birzgales ielā nobrauca no brauktuves un

uzbrauca šķērslim. Sakarā ar pamatotām aizdomām par I.Š. atrašanos

alkohola reibuma stāvoklī atbilstoši normatīvo aktu prasībām un savai

kompetencei policijas darbinieki piedāvāja I.Š. izdarīt alkohola ietekmes

pārbaudi izelpojamā gaisā, no kuras I.Š. atteicās. Nogādāts medicīnas iestādē,

I.Š. no alkohola ietekmes noteikšanas arī atteicās, līdz ar to šāda I.Š. rīcība

veido administratīvā pārkāpuma sastāvu, kas paredzēts LAPK 149.15 panta

astotajā daļā.

[3] Par Ogres rajona tiesas tiesneses 2006.gada 11.septembra lēmumu

I.Š. iesniedzis apelācijas sūdzību, lūdzot atcelt minēto lēmumu. Apelācijas

sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesas sēdē neviens liecinieks nevarēja

apliecināt, ka ceļu satiksmes negadījuma brīdī transportlīdzeklis bija

iedarbināts. Arī no lietas materiāliem nevar izdarīt šādu secinājumu. Līdz ar

to pirmās instances tiesas tiesnese nepamatoti atzina, ka ceļu satiksmes

negadījuma brīdī I.Š. bija vadījis transportlīdzekli. Tādējādi I.Š. nav atzīstams

par LAPK 149.15panta astotajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma

subjektu, proti, transportlīdzekļa vadītāju un viņa darbībās nav minētajā pantā

paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka, ņemot vērā lietas apstākļus un I.Š.

paskaidrojumus, ka ātrumpārslēgs no ātruma tika izrauts nejauši, kā rezultātā

transportlīdzeklis sāka ripot atpakaļgaitā, tiesai, lai pilnībā, vispusīgi un

objektīvi izvērtētu notikušo bija nepieciešams nozīmēt lietā autotehnisko

ekspertīzi, kas nebija izdarīts.

[4] Tiesas sēdē I.Š. apelācijas sūdzību uzturēja saskaņā ar tajā

norādītajiem motīviem.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudījusi lietas materiālus, noklausījusies procesa dalībnieka

paskaidrojumus un liecinieku liecības, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

apelācijas sūdzība ir noraidāma.

[6] I.Š. savu apelācijas sūdzību pamato ar argumentu, ka 2006.gada

16.maijā viņš nevadīja automašīnu Mitsubishi Galant un neveica manevru, kā

rezultātā automašīna uzbrauca šķērslim – betona apmalei.

Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa

vispusīgi un objektīvi izvērtējusi ir izvērtējusi visus pierādījumus lietā gan

atsevišķi, gan to kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā.

APL 307.panta, kurā noteikts apelācijas instances tiesas sprieduma

saturs, ceturtā daļa (redakcijā, kas ir spēkā no 2006.gada 1.decembra) noteic,

ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā spriedumu motīvu daļā var

norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā

gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus spriedumu

motīvu daļā var nenorādīt.

Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka šajā lietā pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums

ir pilnībā pietiekams, un tas ir balstīts uz objektīviem apsvērumiem, kas izriet

no lietā konstatētajiem nepieciešamajiem faktiem.

Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst pirmās instances

tiesas spriedumu par tiesisku, pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un tādēļ šajā spriedumā atkārtoti tos pašus apsvērumus nenorāda.

[7] Administratīvā apgabaltiesa tiesas sēdē nopratināja lieciniekus P.S.

un J.J..

P.S. tiesas sēdē liecināja, ka viņš ir I.Š. darba kolēģis. I.Š. sagaidīja

liecinieku darbā, un tā kā I.Š. bija lietojis alkoholu, tad palūdza liecinieku, lai

tas viņu aizved ar automašīnu. Pie liecinieka mājas automašīna tika

apstādināta, liecinieks pateica I.Š., ka dosies uz veikalu, un atstāja

automašīnu. Pēc aptuveni piecām minūtēm I.Š. atnāca pie P.S. un teica, ka

automašīna iebraukusi grāvī. I.Š. palūdza, lai liecinieks apsēžas automašīnas

vadītāja vietā un palīdz izbraukt automašīnu. Liecinieks iekāpa automašīnā,

bet automašīnu nevarēja izbraukt. Kad atbrauca policijas darbinieki,

lieciniekam netika nekas jautāts.

J.J. tiesas sēdē liecināja, ka atradās savās mājās Ogrē, /dzēsta adrese/,

sēdēja virtuvē un pa virtuves logu redzēja, ka automašīna atpakaļgaitā no ceļa

iebrauc grāvī. Redzēja, ka kāds cilvēks izkāpa no automašīnas, bet sejas daļu

personai neredzēja. Liecinieks nevar noteikti pateikt, vai persona izkāpa pa

pasažiera durvīm, tāpat noteikti nevar pateikt, vai izkāpa pa vadītāja durvīm.

Liecinieks apstākļus neatceras, jo viņam 2007.gadā bija trauma, smadzeņu

satricinājums un operācija vēderam, kā rezultātā tika ievietots slimnīcā. Tāpat

liecinieks neatceras, kādas liecības sniedzis pirmās instances tiesas sēdē. Kad

liecienieks rakstīja rakstveida paskaidrojumus, tad viņš lietas apstākļus

atcerējās labāk, bet pēc 1.instances tiesas sēdes par lietu neko neatceras.

No P.S. liecības izriet, ka viņš ceļu satiksmes negadījuma brīdī bija

atstājis automašīnu un I.Š., līdz ar to pamatoti pirmās instances tiesas tiesnese

secināja, ka P.S. liecība nedz pierāda, nedz atspeķo administratīvā pārkāpuma

sastāva esamību I.Š. darbībās.

Vērtējusi J.J. tiesas sēdē sniegtās liecības, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka priekšroka dodama J.J. liecībām, kas sniegtas pirmās instances

tiesas sēdē. Šāds apgabaltiesas apsvērums pamatojas ar apstākli, ka pirmās

instances tiesa J.J. pratināja 2006.gada 26.jūlijā, tas ir pēc diviem mēnešiem

un desmit dienām no pārkāpuma notikuma dienas. Savukārt tiesas sēde

Administratīvajā apgabaltiesā notika pēc vairāk nekā viena gada no

pārkāpuma notikuma dienas un, kā norāda pats liecinieks, periodā starp abām

tiesas sēdēm viņam bijušas veselības problēmas, citastarpā arī smadzeņu

satricinājums. Līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka nenoteiktās

J.J. liecības tiesas sēdē apgabaltiesā saistāmas ar pagājušo laika periodu, bet

tās nevar tikt vērtētas kā tādas, kas izslēdz administratīvā pārkāpuma

esamību, jo J.J. nenoliedz savas liecības, kuras sniedzis pirmās instances

tiesas sēdē, bet gan apgalvo, ka vairāk apstākļus neatceras. J.J. liecības, kas

sniegtas pirmās instances tiesas sēdē, apstiprinās ar viņa rakstveida

paskaidrojumu (lietas 10.lapa).

No lietas materiāliem un pirmās instances tiesas tiesneses lēmuma

redzams, ka citi pirmās instances tiesas sēdē nopratinātie liecinieki nav bijuši

aculiecinieki administratīvā pārkāpuma notikumam, līdz ar to Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka papildus P.S. un J.J. citus liecieniekus nav

nepieciešams atkārtoti nopratināt.

[8] Ņemot vērā iepriekšminēto, Ogres rajona tiesas tiesneses

2006.gada 11.septembra lēmums ir tiesisks un pamatots, tāpēc atstājams

negrozīts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.1panta pirmās daļas

1.punktu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

I.Š. apelācijas sūdzību noraidīt.

Ogres rajona tiesas tiesneses 2006.gada 11.septembra lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā atstāt negrozītu.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs (paraksts) U.Bērziņš

Tiesneši (paraksts) S.Liniņa

(paraksts) V.Endzelis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis U.Bērziņš

Rīgā, 2007.gada 16. jūlijā