Legislator Case Law & Legislation
11815000920 / KA02-0159-25 ECLI:LV:KUAT:2025:0820.11815000920.6.S AI generated

Court partially overturned first instance verdict to correct a clerical error in the credited detention period.

Case Number 11815000920 / KA02-0159-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal partially revoked the first instance judgment regarding the period of detention credited towards the sentence. The lower court incorrectly cited the detention dates as occurring in 2022, whereas the evidence proved the detention took place in 2020. The appellate court ruled that this factual error in the operative part required a new decision on that specific section to ensure accuracy.

Legislator headnote

AI generated

Krimināllikums 52.panta 4. daļa; Kriminālprocesa likums 474. pants: A clerical error in the operative part of a judgment concerning a factually significant element, such as the date of detention credited to the sentence, necessitates the revocation of that part and the issuance of a new decision rather than simple correction.

Keywords

AI generated
clerical error correction detention period credit sentence reduction judgment revocation factual error in verdict Kriminalprocesa likums Krimināllikums

Cited Legislation

AI generated
Krimināllikums 52.panta 4. daļa
Kriminālprocesa likums 474. pants
Kriminālprocesa likums 563.panta 1. daļa 3. punkts

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. 11815000920

KA02-0159-25/8

ECLI:LV:KUAT:2025:0820.11815000920.6.S

Kurzemes apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2025.gada 20.augustā

Tiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs Didzis Aktumanis tiesneši Krists Līcis

un Sandra Mertena

piedaloties prokurorei Agnijai Zvirgzdiņai aizstāvei Inesei Krastiņai

atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā iztiesāja krimināllietu saistībā ar apsūdzētā /Persona A/, personas kods

/Personas kods A/, un aizstāves zvērinātas advokātes Ineses Krastiņas apelācijas sūdzībām par Rīgas pilsētas

tiesas 2024.gada 14.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas pilsētas tiesas 2024.gada 14.augusta spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu un sodīts:

- Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījumā ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem

un probācijas uzraudzību uz 1 gadu 6 mēnešiem (noziegums Nr.1);

- Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījumā ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem

un probācijas uzraudzību uz 2 gadiem 6 mēnešiem (noziegums Nr.2).

Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo un trešo daļu /Persona A/ noteikts galīgais sods pēc noziedzīgu

nodarījumu kopības, daļēji saskaitot piespriestos sodus – brīvības atņemšana 10 gadi un probācijas uzraudzība 3

gadi.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta ceturto daļu /Persona A/ soda termiņā ieskaitīts aizturēšanā pavadītais laiks

no 2022.gada 22.aprīļa līdz 2022.gada 24.aprīlim, kas atbilst 2 dienām.

/Persona A/ naudas līdzekļi 125,12euroun /Persona B/ naudas līdzekļi 3465,00euro, kuriem uzlikts arests,

konfiscēti kā noziedzīgi iegūti un ieskaitīti valsts budžetā.

Ar spriedumu izlemti jautājumi par drošības līdzekli, procesuālajiem izdevumiem un galīgo rīcību ar

lietiskajiem pierādījumiem.

[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu konstatēts turpmāk norādītais.

[2.1] /Persona A/ neatļauti iegādājās, glabāja narkotisko vielu lielā apmērā un neatļauti realizēja to.

/Persona A/ pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotos apstākļos neatļauti iegādājās realizācijas nolūkā

100,108 g vielu, kas satur 55,059 g kokaīna, tas ir, narkotisko vielu lielos apmēros, un glabāja to pie sevis.

Turpinot savu nelikumīgo narkotiskās vielas realizācijas nolūku, /Persona A/ 2020.gada 3.aprīlī ap pulksten

16.20 /Nosaukums A/ /Adrese A/ par naudu realizēja personai, kas piedalījās speciālajā izmeklēšanas

eksperimentā 55,059 g kokaīna, tas ir, narkotisko vielu lielos apmēros.

Šādas apsūdzētā /Persona A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi saskaņā ar Krimināllikuma253.1 panta

trešo daļu (noziegums Nr.1).

[2.2] /Persona A/ personu grupā neatļauti iegādājās, glabāja narkotiskās un psihotropās vielas lielā apmērā un

neatļauti realizēja narkotisko vielu lielā apmērā.

/Persona A/ un persona, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotos

apstākļos vienojās par narkotiskās un psihotropās vielas neatļautu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā,

un narkotiskās vielas realizāciju, sadalot lomas šādi – persona, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, neatļauti

iegādāsies narkotiskās un psihotropās vielas un glabās tās savā dzīvesvietā, bet /Persona A/ sazināsies ar

narkotisko vielu pircēju, pēc kā saņems narkotisko vielu no personas, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, un

nodos to narkotiskās vielas pircējam.

Realizējot iepriekšminēto vienošanos, persona, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, pirmstiesas izmeklēšanā

precīzi nenoskaidrotos apstākļos neatļauti iegādājās realizācijas nolūkā 152,1402 g vielu, kas satur 78,6655 g

kokaīna, 571,5592 g izžāvētu kanabiss (marihuānu) un 9,4465 g vielu, kas satur 2,8340 g amfetamīnu, tas ir,

narkotiskās un psihotropās vielas lielos apmēros, un neatļauti tās glabāja realizācijas nolūkā. Īstenojot kopīgo

vienošanos, /Persona A/, vienojoties ar narkotiskās vielas pircēju par narkotiskās vielas iegādes apstākļiem,

2020.gada 22.aprīlī devās uz personas, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, dzīvesvietu – /Adrese B/, kur no

personas, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, saņēma 102,473 g vielu, kas satur 43,8985 g kokaīna. Turpinot

kopīgo nelikumīgo narkotiskās vielas realizācijas nolūku, /Persona A/ 2020.gada 22.aprīlī ap pulksten 15.58

/Nosaukums A/ /Adrese A/ par naudu realizēja personai, kas piedalījās speciālajā izmeklēšanas eksperimentā,

99,4021 g vielu, kas satur 41,7489 g kokaīna, tas ir, narkotisko vielu lielos apmēros. Atlikušās vielas – 49,6672

g vielu, kas satur 34,7670 g kokaīna, 571,5592 g izžāvētu kanabiss (marihuānu), 9,4465 g vielu, kas satur

2,8340 g amfetamīnu, tas ir, narkotiskās un psihotropās vielas lielos apmēros, līdz 2020.gada 22.aprīļa pulksten

17.05 /Adrese B/, un 3,0709 g vielu, kas satur 2,1496 g kokaīnu automašīnāOpel Omega Caravanar valsts

reģistrācijas numuru /Reģistrācijas numurs A/, kas atradās /Adrese C/, līdz 2020.gada 22.aprīļa pulksten 22.20

/Persona A/ un persona, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts, turpināja glabāt realizācijas nolūkā.

Šādas apsūdzētā /Persona A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi saskaņā ar Krimināllikuma253.1 panta

trešo daļu (noziegums Nr.2).

[3] Par minēto tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis apsūdzētais /Persona A/, lūdzot mīkstināt viņam

piespriesto sodu.

Apsūdzētais pilnībā atzīst savu vainu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā nozieguma Nr.1

izdarīšanā, bet neatzīst savu vainu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā nozieguma Nr.2 izdarīšanā

personu grupā.

Attiecībā par savu personību /Persona A/ norāda, ka iepriekš nav sodīts, citi kriminālprocesi pret viņu nav

uzsākti, precējies, viņam ir trīs bērni un ir nepieciešamība rūpēties par savu gados veco tēvu.

[4] Apelācijas sūdzību par spriedumu iesniegusi arī apsūdzētā aizstāve I.Krastiņa, pārsūdzot spriedumu daļā par

/Persona A/ noteikto sodu un daļā par apsūdzētā vienošanos ar personu, pret kuru izbeigts kriminālprocess, par

narkotisko vielu neatļautu glabāšanu realizācijas nolūkā /Adrese B/.

Aizstāve norāda, ka apsūdzētais savu vainu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.1

atzina pilnībā, arī savu vainu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.2 atzīst, proti, to,

ka 2020.gada 22.aprīlī iegādājās no personas, pret kuru izbeigts kriminālprocess, 99,4021 g vielu, kas satur

41,7489 g kokaīna, 2020.gada 22.aprīlī glabāja to realizācijas nolūkā, pārvadāja un 2020.gada 22.aprīlī veica

minēto narkotisko vielu realizāciju speciālā izmeklēšanas eksperimenta veicējam. Aizstāve paskaidro, ka

apsūdzētajam nebija vienošanās ar personu, pret kuru izbeigts kriminālprocess, par atlikušo narkotisko vielu

glabāšanu, kuras atrada kratīšanas laikā un izņēma personas dzīvoklī /Adrese B/, proti, 49,6672 g vielu, kas

satur 34,7670 g kokaīna, 571,5592 izžāvētu kanabiss (marihuānu), 9,4465 g vielu, kas satur 2,8340 g

amfetamīna, tas ir narkotiskās un psihotropās vielas lielos apmēros, neatļautu iegādāšanos un glabāšanu

realizācijas nolūkā, un lietā par to nav nekādu pierādījumu. Aizstāve precizē, ka apsūdzētais savu vainu

Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.2 atzīst tikai daļā par to, ka ir realizējis

99,4021 g narkotiskās vielas, kas satur 41,7489 g kokaīna, ko iespējams atzīt par viņa atbildību mīkstinošu

apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu un kas ir pamats noteiktā soda mēra pārskatīšanai.

Aizstāve vērš uzmanību uz to, ka apsūdzētais agrāk nav sodīts, ir precējies, apgādībā trīs bērni, divi no viņiem

nepilngadīgi, pirms apcietinājuma strādājis SIA “KVANT” par /Amats A/, apsūdzētajam ir jārūpējas par savu 88

gadus veco tēvu, kuram ir veselības problēmas.

Apelācijas sūdzības nobeigumā aizstāve izteikusi lūgumu atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par sodu

un šajā daļā taisīt jaunu spriedumu, samazinot apsūdzētajam brīvības atņemšanas sodus par abiem noziedzīgiem

nodarījumiem, tos daļēji saskaitot, un samazināt arī galīgo sodu.

[5] Apelācijas instances tiesas sēdē procesa dalībnieki norādīja turpmāk minēto.

[5.1] Apsūdzētais /Persona A/ uzturēja savu iesniegto apelācijas sūdzību un pievienojās aizstāves iesniegtajai

sūdzībai, lūdzot izslēgt no apsūdzības apstākļus par nozieguma Nr.2 izdarīšanu personu grupā. Apsūdzētais

uzturēja un apstiprināja savas iepriekš kriminālprocesā sniegtās liecības. Ar personu (sievieti), pret kuru

kriminālprocess izbeigts, nebija pazīstams, satika tikai divas reizes, kad pēc citas personas norādījuma savāca

no sievietes paciņas, ar viņu nesazvanījās un viņam nebija zināms, ko sieviete savā dzīves vietā glabā, kā arī

viņu starpā nepastāvēja nekāda vienošanās. Pirmo reizi sievieti satika tikai 2020.gada 3.aprīlī, kad izdarīja

noziegumu Nr.1. Sievietes sniegtās liecības izskaidro ar viņas vēlmi novelt visu atbildību uz viņu (/Persona A/).

Pats narkotiskās vielas nelieto, likumpārkāpumus nav pieļāvis, apcietinājumā ieguvis izglītību, apgādībā 3 bērni,

kuri mācās, kā arī aprūpējams tēvs. Lūdz ņemt vērā, ka noziedzīgus nodarījumus izdarījis piespiedu kārtā

draudu ietekmē.

[5.2] Apsūdzētā aizstāve I.Krastiņa uzturēja savu iesniegto apelācijas sūdzību un precizēja tajā izteikto lūgumu,

lūdzot izslēgt no apsūdzības apstākļus, kas attiecas uz noziegumu Nr.2, proti, to, ka apsūdzētais narkotiskās un

psihotropās vielas iegādājās un glabāja personas, pret kuru kriminālprocess izbeigts, dzīves vietā personu grupā

ar šo personu, jo apsūdzētais atzīst tikai narkotisko vielu realizāciju. Aizstāve vērš uzmanību, ka /Persona B/

liecības neapstiprina citi pierādījumi un pēc policijas darbinieka liecinātā arī viņa nodarbojās ar narkotisko vielu

glabāšanu un realizāciju lielā apmērā. No lietā iegūtajiem pierādījumiem secināms, ka /Persona B/ bija vairāki

narkotisko vielu piegādātāji, turklāt uz /Persona B/ dzīvoklī izņemtajiem priekšmetiem nav konstatēts apsūdzētā

/Persona A/ bioloģiskais materiāls. Izslēdzot no apsūdzības apstākļus, kas saistīti ar nozieguma Nr.2 izdarīšanu

personu grupā un ņemot vērā, ka apsūdzētais atzīst narkotiskās vielas realizāciju, tas būtu atzīstams par

atbildību mīkstinošu apstākli. Nosakot sodu, papildus jāņem vērā apsūdzētā pozitīvie raksturojumi, iegūtā

izglītība, kā arī tas, ka apsūdzētais nav iepriekš sodīts, viņa apgādībā ir trīs bērni un aprūpējams tēvs, kas ir par

pamatu piespriestā soda par katru noziedzīgo nodarījumu un galīgā soda mīkstināšanai.

[5.3] Prokurore A.Zvirgzdiņa atzina, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots, tādēļ

atstājams negrozīts. Aizstāves iesniegtā apelācijas sūdzība nesatur argumentus apelācijas instances tiesā

izteiktajam lūgumam izslēgt no apsūdzības apstākļus par nozieguma Nr.2 izdarīšanu personu grupā, turklāt

pirmās instances tiesas sprieduma 35.-38.punkts satur pamatotus atzinumus secinājumam par noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu personu grupā. No lietā iegūtajiem pierādījumiem konstatējams, ka apsūdzētais

vairākkārt bijis /Persona B/ dzīvoklī, kas izmantots kā narkotisko vielu glabātuve, ilgstoši un regulāri

nodarbojas ar narkotisko vielu nelegālu apriti. Apsūdzībā ir aprakstīta katra dalībnieka loma kopējā nodoma

realizācijā, ko pirmās instances tiesa atbilstoši analizējusi un novērtējusi. Apsūdzētā liecības šajā daļā nav

ticamas un sniegtas ar mērķi samazināt sodu, uzliekot atbildību par izdarīto citām personām. Vairāku narkotisko

vielu piegādātāju esamība /Persona B/ neizslēdz narkotisko vielu iegādāšanos un glabāšanu personu grupā ar

/Persona A/. Apgādībā un aprūpē esoši ģimenes locekļi neatturēja apsūdzēto no vairāku noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas.

[5.4] Uzklausījusi procesa dalībnieku viedokļus, apelācijas instances tiesa lietas materiāliem pievienoja

aizstāves I.Krastiņas iesniegtos apsūdzētā personību raksturojošos dokumentus no /Ieslodzījuma vieta A/un

/Nosaukums B/.

[5.4.1] /Ieslodzījuma vieta A/ /Amats B//Persona C/ atbildē uz lūgumu sniegt /Persona A/ raksturojumu

norādījis, ka apsūdzētais nav pieļāvis soda izciešanas režīma pārkāpumus, nav saņēmis pamudinājumus,

cietumā nav nodarbināts. /Persona A/ apmeklējis individuālās psihologa konsultācijas, garīgās aprūpes

pasākumus. Brīvajā laikā uztur savu fizisko veselību, piedaloties dažādās aktivitātēs, kā arī lasa izglītojošu

literatūru, skatās informatīvas televīzijas pārraides, uztur sociāla rakstura sakarus ar tuviniekiem. Saskarsmē ar

cietuma administrāciju un Resocializācijas daļas /Amats C/ ir pieklājīgs un korekts, saskarsmē mierīgs, pozitīvi

noskaņots. Arī ar citiem ieslodzītajiem savstarpējās attiecības kopumā veido pareizi, nepieļauj konfliktsituācijas

un tās neprovocē.

[5.4.2] /Nosaukums B//Amats D//Persona D/ sniegtajā raksturojumā norādījusi, ka 2025.gada 26.jūnijā

/Nosaukums B/ izglītības programmā Būvdarbi /Persona A/ ieguvis trešā līmeņa profesionālo kvalifikāciju

Apdares darbu strādnieks (eksāmena vērtējums 7 (labi)) un sakarā ar skolas beigšanu ir atskaitīts no tehnikuma.

Attiecībā uz mācību procesu norādīts, ka apsūdzētais nodarbības nav kavējis, uzvedības pārkāpumu nav bijis,

apmācībās iesaistījies aktīvi, praktiskos darbus veicis apzinīgi un kvalitatīvi. Raksturots kā enerģisks, draudzīgs,

emocionāli adekvāts.

Motīvu daļa

[6] Iepazinusies ar apelācijas sūdzībās norādītajiem motīviem, uzklausījusi apsūdzētā paskaidrojumus, aizstāves

un prokurores viedokli, pārbaudījusi krimināllietas materiālus, apelācijas instances tiesa atzīst, ka Rīgas pilsētas

tiesas 2024.gada 14.augusta spriedums atceļams daļā par /Persona A/ soda termiņā ieskaitīto aizturēšanā

pavadīto laiku saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta ceturto daļu un šajā daļā taisāms jauns spriedums, bet pārējā

daļā pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts.

[7] Apelācijas instances tiesa konstatē, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu un

sodīts par divu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu (noziegums

Nr.1 un noziegums Nr.2). Par nozieguma Nr.1 faktiskajiem apstākļiem un juridisko kvalifikāciju apelācijas

sūdzības nav iesniegtas un arī apelācijas instances tiesa nesaskata pamatu konstatēto faktisko apstākļu un

noteiktās juridiskās kvalifikācijas apšaubīšanai un pārvērtēšanai.

[8] Ievērojot iesniegto apelācijas sūdzību saturu un atbilstoši Kriminālprocesa likuma 549. un 562.pantā

noteiktajai kompetencei, iztiesāšanas apjomam un ietvariem, apgabaltiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā ir

izvērtējams: 1) vai lietā iegūto pierādījumu kopums bez saprātīgām šaubām apstiprina, ka noziegumu Nr.2

/Persona A/ izdarījis personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās; 2) vai /Persona A/ noteiktais sods par katru

noziedzīgo nodarījumu un galīgais sods ir tiesisks un pamatots.

Apgabaltiesa konstatē, ka iesniegtās apelācijas sūdzības faktiski nesatur izvērtējamus argumentus sūdzībās un

apelācijas instances tiesā izteiktajam iebildumam par to, ka noziegumu Nr.2 /Persona A/ nav izdarījis personu

grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Tāpat apelācijas instances tiesa konstatē, ka izvirzītais iebildums apelācijas instances tiesā pamatots ar

argumentiem, kurus pirmās instances tiesa jau izvērtējusi un motivēti noraidījusi savā spriedumā.

[9] Kriminālprocesa likuma 511.panta otrajā daļā ir noteikts, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam.

Spriedums ir tiesisks un pamatots, ja tas atbilst Kriminālprocesa likuma 512.panta nosacījumiem, tostarp šā

panta pirmajā daļā noteiktajam, ka tiesa, taisot spriedumu, pamatojas uz materiālo un procesuālo tiesību

normām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 512.panta otrajai daļai tiesa spriedumu pamato ar pierādījumiem, kuri

pārbaudīti tiesas sēdē; pierādījumiem, kurus saskaņā ar šā likuma 125.panta noteikumiem nav nepieciešams

pārbaudīt; rakstveida pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai;

ziņām, kas fiksētas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajās liecībās, ja aizstāvība piekritusi šo liecību

izmantošanai; personas, kura tiesas sēdē sniedza liecības, konkrētajā pirmstiesas kriminālprocesā sniegtajām

ziņām.

Apelācijas instances tiesa secina, ka pirmās instances tiesas spriedums pilnībā atbilst norādīto tiesību normu

prasībām.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124.panta piekto daļu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi

uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai

neesamību.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētā vainojamību noziegumā Nr.2 pierāda liecinieku un apsūdzētā

liecībās, ziņojumos, pārskatos par speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu, operatīvās izstrādes lietas

materiālos, kratīšanas protokolos, izņemšanas protokolos, apskates protokolos, videoierakstos, aizturēšanas

protokolā, medicīniskās pārbaudes protokolā, ekspertu atzinumos fiksētās ziņas, izvērtējot tās kopumā un

savstarpējā sakarībā.

Pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas Kriminālprocesa likuma 128.pantā.

Savukārt izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem nē, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc

būtības.

Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pārbaudījusi tai iesniegtos pierādījumus, devusi tiem atbilstošu

vērtējumu spriedumā, pamatoti atzīstot, ka tie ir pieļaujami, pietiekami, un pilnībā apstiprina /Persona A/ vainu

Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma (nozieguma Nr.2) izdarīšanā personu

grupā ar citu personu. Pirmās instances tiesas secinājumiem pilnībā pievienojas arī apelācijas instances tiesa.

Apgabaltiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 564.panta sesto daļu, atzīst, ka nav pamata atkārtot

pirmās instances tiesas spriedumā analizētos pierādījumus un izdarītos secinājumus, tā kā piekrīt pirmās

instances tiesas spriedumā sniegto pierādījumu un lietā konstatēto faktisko apstākļu novērtējumam un tiesas

paustajām atziņām.

Vienlaicīgi apgabaltiesa uzskata par nepieciešamu sniegt savu vērtējumu tiem apelācijas instances tiesā

izteiktajiem argumentiem, kas, tiesas ieskatā, ir nozīmīgi un būtiski konkrētās lietas izspriešanā.

[9.1] Apgabaltiesa tiesa atzīst par nepamatotu aizstāvības apelācijas instances tiesā izteikto iebildumu, ka

/Persona A/ ar /Persona B/ iepriekš nebija pazīstami, satikušies tikai dažas reizes, kas izslēdz inkriminētā

nozieguma Nr.2 izdarīšanu personu grupā.

No /Persona B/ liecībām izriet, ka viņa pazīst /Persona A/, kurš vairākkārt uz viņas dzīves vietu dzīvoklī /Adrese

B/ atnesa un atstāja glabāšanai iepakojumus, kuros, kā vēlāk noskaidrojās, atradās narkotiskās un psihotropās

vielas. Tāpat /Persona A/ vairākas reizes nāca uz dzīvokli un paņēma iepakojumus, pēc kā atnesa un nodeva

viņai glabāšanā naudu.

Minētais apstiprinās arī ar 2020.gada 22.aprīļa un 2020.gada 20.maija pārskatos par speciālo izmeklēšanas

darbību veikšanu, /Persona E/ liecībās, /Persona F/ liecībās un ziņojumos, kratīšanas un izņemšanas protokolos,

videoierakstos un to apskates protokolos fiksētām ziņām, no kā izriet, ka gan pirms narkotisko vielu realizācijas

2020.gada 22.aprīlī, ko apsūdzētais nenoliedz, gan pēc tās /Persona A/ vairākkārt apmeklēja /Persona B/

dzīvokli, kur katrā reizē uzturējās vairākas minūtes. Arī liecinieks /Persona K/ savās liecībās apstiprina, ka

/Persona A/ vairākkārt apmeklējis /Persona B/ dzīves vietu. Gan /Persona B/ dzīvokļa, gan automašīnasOpel

Omega Caravan, ar kuru pārvietojās /Persona A/ un kuru vadīja /Persona K/, kratīšanas laikā tika izņemta viena

veida narkotiskā viela – kokaīnu saturoša viela, kādu /Persona A/ realizēja arī personai, kas piedalījās speciālajā

izmeklēšanas eksperimentā. Turklāt /Persona B/ dzīvokļa kratīšanas laikā tika izņemtas arī amfetamīnu

saturošas vielas un kanabiss (marihuāna).

Tāpat apelācijas instances tiesa vērš uzmanību, ka izmeklēšanas eksperimenta laikā izmantotā nauda tika

izņemta gan /Persona A/ kratīšanas laikā, gan /Persona B/ dzīvokļa kratīšanas laikā, kas apstiprina, ka daļu no

/Persona B/ dzīvoklī glabāto narkotisko vielu realizācijas rezultātā iegūtajiem naudas līdzekļiem /Persona A/

nodeva tieši /Persona B/.

Tiesa nepiešķir ticamību apstāklim, ka /Persona A/ vairākkārt apmeklētu sev nepazīstamas personas dzīves

vietu, glabātu vai nodotu glabāšanā šādai personai narkotiskās un psihotropās vielas, kuras vēlāk paņemtu un

realizētu, kā arī bez iemesla nodotu personai ievērojamus naudas līdzekļus.

Minētie objektīvi noskaidrotie apstākļi norāda, ka apsūdzētais ar /Persona B/ bija pietiekami labi pazīstami,

koordinēja savas darbības, rīkojās apzināti un saskaņoti, lai realizētu kopīgo mērķi nelikumīgas narkotisko un

psihotropo vielu aprites jomā.

[9.2] Apstrīdot nozieguma Nr.2 izdarīšanu personu grupā, aizstāvība norāda, ka atbilstoši liecinieka /Persona F/

liecinātajam arī /Persona B/ nodarbojās ar narkotisko vielu realizāciju lielā apmērā, kuras glabā pie sevis, kā arī

no lietā iegūtajiem pierādījumiem konstatējams, ka /Persona B/ bija vairāki narkotisko vielu piegādātāji.

Minēto iebildumu aizstāvība pamato ar to, ka no videoieraksta un tā apskates protokola, kā arī ekspertīžu

atzinumiem konstatējams, ka 2020.gada 22.aprīlī /Persona B/ dzīvoklī ieiet vīrietis ar maisiņu, bet iznāk bez

maisiņa, un tas nav /Persona A/.

Tiesa konstatē, ka bez aizstāvības minētajiem pierādījumiem, arī no 2020.gada 22.aprīļa pārskata par speciālo

izmeklēšanas darbību veikšanu, liecinieku /Persona E/ un /Persona F/ liecībām izriet, ka 2020.gada 22.aprīlī

/Persona B/ dzīvoklī iegājusi persona ar maisiņu, bet iznākusi bez maisiņa. Noskaidrots, ka minētā persona ir

/Persona G/, kura pirkstu pēdas vēlāk konstatētas /Persona B/ dzīvoklī.

Apgabaltiesa atzīst, ka /Persona B/ kontaktēšanās ar citām personām, kā arī atsevišķas, iespējams, prettiesiskas

darbības, kurās iesaistītas arī citas personas, nedod pamatu secinājumam, ka noziegums Nr.2 nav izdarīts

personu grupā ar /Persona A/.

Pirmkārt, apelācijas instances tiesa vērš uzmanību, ka apsūdzētais neapstrīd narkotisko vielu realizāciju

2020.gada 22.aprīlī un apsūdzētajam nav inkriminētas tādas darbības, kur nozieguma faktisko apstākļu aprakstā

būtu norādīts, ka narkotisko vielu glabāšanu un realizāciju atsevišķi būtu veikusi /Persona B/.

Otrkārt, liecinieks /Persona F/ savās liecībās norāda uz novērojumiem operatīvās izstrādes lietas un speciālo

izmeklēšanas darbību veikšanas ietvaros, uz kuru pamata izdara savus secinājumus par iespējamām atsevišķām

/Persona B/ darbībām, taču tādas nav inkriminētas /Persona A/.

Treškārt, pat, ja /Persona B/ būtu vairāki narkotisko vielu piegādātāji un viņa arī pati atsevišķi realizētu

narkotiskās vielas, tas neizslēdz nozieguma Nr.2 izdarīšanu personu grupā ar /Persona A/ pie apsūdzībā

norādītajiem faktiskajiem apstākļiem.

[9.3] Apelācijas instances tiesa nevar piekrist aizstāvības viedoklim par to, ka apstāklis, ka /Persona B/ dzīvoklī

uz iepakojumiem, cimdiem un citiem priekšmetiem nav konstatētas /Persona A/ pirkstu pēdas vai bioloģiskais

materiāls, norādītu uz to, ka /Persona A/ nav izdarījis noziegumu Nr.2 personu grupā pēc iepriekšējas

vienošanās ar /Persona B/.

Apgabaltiesa vērš uzmanību, ka, lai izdarītu secinājumu par apsūdzētā vainīgumu nozieguma Nr.2 izdarīšanā

apsūdzībā norādītajos apstākļos, minētais apstāklis vērtējams kopsakarā ar pārējiem lietā iegūtajiem

pierādījumiem.

Gan no paša apsūdzētā /Persona A/ liecībām, gan iepriekš analizētajiem pierādījumiem konstatējams, ka

/Persona A/ vairākkārt ir bijis /Persona B/ dzīvoklī, kur saņēmis narkotiskās vielas, kuras vēlāk realizējis

speciālā izmeklēšanas eksperimenta veicējam, bet daļu no realizācijas rezultātā iegūtās naudas nodevis /Persona

B/.

Ņemot vērā lietā iegūto pierādījumu kopumu, kas liecina par /Persona A/ un /Persona B/ kopīgajām un

saskaņotajām darbībām, kas vērstas uz narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos, glabāšanu un realizāciju,

tikai tas vien, ka /Persona B/ dzīvoklī vai uz priekšmetiem, kas izņemti /Persona B/ dzīvoklī un saistīti ar

narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgi apriti, netiek konstatētas /Persona A/ pirkstu pēdas vai bioloģiskais

materiāls, nerada šaubas par apsūdzētā vainīgumu nozieguma Nr.2 izdarīšanā apsūdzībā norādītajos faktiskajos

apstākļos.

[9.4] Apgabaltiesa atzīst par nepamatotu aizstāvības iebildumu par to, ka /Persona B/ liecības neapstiprina citi

lietā iegūtie pierādījumi un šīs liecības netika pārbaudītas, jo persona ir mirusi.

No lietas materiāliem konstatējams turpmāk norādītais.

2022.gada 22.novembra tiesas sēdē, paužot attieksmi pret izvirzīto apsūdzību, /Persona B/ pilnībā atzina savu

vainu pēc Krimināllikuma 253.1 panta trešās daļas nozieguma Nr.2 izdarīšanā atbilstoši apsūdzībā norādītajiem

apstākļiem, proti, ka personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās ar /Persona A/ izdarījusi narkotisko un

psihotropo vielu lielā apmērā iegādāšanos un glabāšanu, kā arī narkotisko vielu lielā apmērā realizāciju.

Iztiesāšanas laikā 2023.gada 24.martā /Persona B/ mirusi un 2023.gada 21.jūnijā kriminālprocess pret viņu

izbeigts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377.panta 5.punktu.

2024.gada 13.augustā tiesas izmeklēšanā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 501.panta 3. un 6.punktu

(likuma redakcijā, kas bija spēkā procesuālās darbības veikšanas laikā), tik pārbaudītas /Persona B/

kriminālprocesā sniegtās liecības, tās nolasot.

Pirmās instances tiesas saīsinātais spriedums kriminālprocesā taisīts 2024.gada 14.augustā, bet pilns spriedums

sagatavots 2024.gada 18.decembrī.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 512.panta otrās daļas 4.punktu tiesa spriedumu pamato ar ziņām, kas

fiksētas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajās liecībās, ja aizstāvība piekritusi šo liecību izmantošanai vai

konstatēts šā likuma 501.1 pantā norādītais iemesls. Savukārt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 501.1 panta

1.punktā noteiktajam jebkuras personas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtu liecību var izmantot

pierādīšanā, ja liecības sniedzējs nav klāt tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kas izslēdz iespēju ierasties tiesā (..).

Izvērtējot minētos apstākļus un tiesisko regulējumu, apelācijas instances tiesa secina, ka /Persona B/ liecības

tiesas izmeklēšanā pirmās instances tiesā tika pārbaudītas atbilstoši tajā laikā spēkā esošajai procesuālajai

kārtībai, līdz ar to šādas liecības var tikt izmantotas pierādīšanā un sprieduma pamatošanā.

Atbilstoši /Persona B/ liecinātajam viņa pazīst /Persona A/, kurš vairākkārt uz viņas dzīves vietu dzīvokli

/Adrese B/ atnesa un atstāja glabāšanai iepakojumus, kuros, kā vēlāk noskaidrojās, atradās narkotiskās un

psihotropās vielas. Tāpat /Persona A/ vairākas reizes nāca uz dzīvokli un paņēma iepakojumus, pēc kā atnesa un

nodeva viņai glabāšanā naudu.

Pretēji aizstāvības norādītajam, /Persona B/ liecībās ietvertās ziņas apstiprina arī citi pierādījumi, kas uzskaitīti

un analizēti jau iepriekš šā sprieduma 9.1.punktā. Turklāt papildus minētajam pirmās instances tiesa saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 500.panta sesto daļu, iepazīstoties un izvērtējot operatīvās lietas Nr.70002200

materiālus, atzinusi, ka ar šiem materiāliem un tajos esošajām ziņām pamatota krimināllietā apkopoto un

pārbaudīto pierādījumu ticamība un pieļaujamība.

Vienlaicīgi pirmās instances tiesa pamatoti /Persona B/ liecības atzinusi par daļēji ticamām, jo tajās norādītās

ziņas par to, ka viņai nav bijis zināms, kas atrodas /Persona A/ atstātajos iepakojumos un viņa nav piedalījusies

nekādās darbībās ar iepakojumos esošajām vielām, kā arī naudu /Persona A/ viņai iedevis tikai pārskaitīšanai, ir

pretrunā citiem lietā iegūtajiem un pārbaudītajiem pierādījumiem. Ar liecinieku /Persona F/, /Persona E/ un

/Persona K/ liecībās, pārskatos par speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu, videoierakstos un to apskates

protokolos, /Persona B/ aizturēšanas protokolā, viņas dzīves vietas kratīšanas laikā un 2020.gada 22.aprīļa

speciālajā izmeklēšanas eksperimentā izmantoto naudas līdzekļu apskates protokolā fiksētajām ziņām ir

konstatēts, ka /Persona A/ gan pirms, gan pēc speciālā izmeklēšanas eksperimenta apmeklēja /Persona B/ dzīves

vietu, kā arī daļu no narkotisko vielu realizācijas rezultātā iegūtajiem naudas līdzekļiem nodeva /Persona B/.

Tiesa pamatoti nav piešķīrusi ticamību /Persona B/ liecinātajam, ka /Persona A/ ievērojamus naudas līdzekļus

viņai iedevis tikai tāpat, lai viņa tos pārskaitītu, bet pats devies prom, jo šādai rīcībai nav konstatējams

saprotams un loģisks izskaidrojums. Turklāt ņemams vērā, ka /Persona B/ pirkstu pēdas atrastas uz vairākiem ar

narkotiskajām vielām saistītiem priekšmetiem, kas norāda uz viņas veiktām darbībām ar iepakojumos esošajām

vielām.

[9.5] Apelācijas instances tiesa pilnībā pievienojas pirmās instances tiesas atzinumam par to, ka lietā nav iegūts

apstiprinājums /Persona A/ norādītajām ziņām, ka noziegumu viņš izdarījis izteiktu draudu ietekmē. Persona,

kas būtu izteikusi /Persona A/ draudus kriminālprocesā nav noskaidrota vai identificēta. Draudu izteikšanu bez

paša apsūdzētā liecinātā neapstiprina citi lietā iegūtie un pārbaudītie pierādījumi. Turklāt /Persona A/ par draudu

izteikšanu nav informējis procesa virzītāju pirmstiesas kriminālprocesā, bet šādas ziņas sniedzis tikai tiesas

izmeklēšanā. Tāpat jāņem vērā, ka iniciators sarunai par narkotisko vielu realizēšanu speciālā izmeklēšanas

eksperimenta veicējam bija tieši /Persona A/, kurš īstenoja komunikāciju ar eksperimenta veicēju gan sarakstē,

gan zvanot. Līdz ar to šādas ziņas pamatoti vērtējamas kā aizstāvības pozīcija nolūkā mazināt savu atbildības

pakāpi par nozieguma izdarīšanu.

[9.6] Grupa pēc iepriekšējas vienošanās pastāv tādos gadījumos, kad vismaz divas personas par kopīgi izdarāmo

nodarījumu ir vienojušās pirms prettiesisko darbību, kas jau tieši vērstas uz noziedzīgā nodoma realizēšanu,

uzsākšanas. Vienošanās var saturēt norunu vispārējos vilcienos par kopīgi izdarāmo noziedzīgo nodarījumu, bet

tās laikā var vienoties arī konkrēti par nodarījuma izdarīšanas vietu, laiku, izmantojamiem līdzekļiem, rīkiem un

paņēmieniem u.c. Vienošanās var notikt mutiski rakstiski, ar mīmikas vai ķermeņa kustību palīdzību, kā arī

veicot savstarpēji saskaņotas (konkludentas) darbības. Grupa sastāv vismaz no divām personām, kuras ar

kopīgām darbībām tieši realizē tīšu (ar nodomu) noziedzīgu nodarījumu, atrodoties noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas vietā un tajā pašā laikā apzinoties, ka nodarījums tiek izdarīts kopā ar vēl vismaz vienu personu, kā

arī pastāv nepieciešamā cēloņsakarība starp vairāku personu kopīgajām darbībām un iestājušos kaitīgo rezultātu

(U.Krastiņš, V.Liholaja. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 98.-99.lpp.).

No /Persona A/ izvirzītās apsūdzības izriet, ka /Persona A/ un persona, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts

(/Persona B/), vienojās par narkotiskās un psihotropās vielas neatļautu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas

nolūkā un narkotiskās vielas realizāciju, sadalot lomas – /Persona B/ iegādāsies narkotiskās un psihotropās

vielas un glabās tās savā dzīves vietā, bet /Persona A/ sazināsies ar narkotisko vielu pircēju, pēc kā saņems

narkotisko vielu no /Persona B/ un nodos to narkotiskās vielas pircējam.

[9.6.1] Attiecībā par aizstāvības norādīto, ka /Persona A/ neatzīst narkotisko un psihotropo vielu glabāšanu

personu grupā /Persona B/ dzīvoklī, apelācijas instances tiesa norāda, ka narkotisko vai psihotropo vielu

glabāšana izpaužas jebkādās darbībās, kas saistītas ar šo vielu atrašanos vainīgā valdījumā neatkarīgi no tā, kas

ir to faktiskais īpašnieks. Glabāšanas vieta (dzīves vieta, citas telpas, speciālas glabātavas, apģērbs, soma utt.),

kā arī glabāšanas ilgums kvalifikāciju neietekmē (U.Krastiņš, V.Liholaja, D.Hamkova. Krimināllikuma

komentāri. Trešā daļa (XVIII-XXV nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019,

403.lpp.).

Tāpat apgabaltiesa vērš uzmanību, ka valdījums ir civiltiesisks termins, kas tiek lietots vairākās nozīmēs: 1)

valdījums kā īpašuma tiesību elements (Civillikuma 927.pants); 2) valdījums kā faktiskā vara pār lietu

neatkarīgi no tiesību esības, proti, ja ķermeniska lieta faktiski atrodas kādas personas pilnīgā varā un šī persona

izrāda gribu rīkoties ar to līdzīgi īpašniekam (Civillikuma 875.pants un 876.panta pirmā daļa), šāds valdījums

var būt gan tiesisks, gan prettiesisks (Civillikuma 909.pants); 3) turējums jeb faktiskais valdījumus, proti, ja

persona, kuras varā lieta faktiski atrodas, atzīst par tās īpašnieku kādu citu (Civillikuma 876.panta otrā daļa).

Glabāšanas jēdziens krimināltiesībās aptver visas minētās valdījuma nozīmes, tādēļ glabāšanai pietiek ar

personas gribu saglabāt lietu (priekšmetu) savā faktiskajā varā (kontrolē), turklāt nav nepieciešams, lai šī

kontrole balstītos uz tiesisku titulu (līgumu, administratīvu aktu u.tml.) vai gribu rīkoties ar to kā īpašniekam.

Glabāšanai nav nepieciešama nedz tieša fiziska saskare ar priekšmetu (turēšana rokās), nedz klātbūtne

glabāšanas vietā. Turklāt glabāšanu iespējams realizēt ar citu personu starpniecību. Tādējādi viens un tas pats

priekšmets, arī narkotiskās un psihotropās vielas, vienlaikus var būt vairāk nekā vienas personas glabāšanā.

Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesa atzīst, ka, lai arī narkotiskās un psihotropās vielas /Persona A/

fiziski neglabāja pie sevis, to glabāšanu personu grupā /Persona B/ dzīvoklī apstiprina /Persona A/ un /Persona

B/ faktiskās saskaņotās darbības – narkotiskajām un psihotropajām vielām fiziski atrodoties /Persona B/

dzīvoklī, bet /Persona A/ ierodoties pēc šīm vielām un veicot to realizāciju, pēc kā abiem sadalot realizācijas

rezultātā iegūtos naudas līdzekļus.

[9.6.2] Saprātīgu šaubu izslēgšana ir procesa virzītājam un apsūdzētajam likumā noteiktais pierādīšanas

standarts, un pierādīšana ir veikta atbilstoši šim standartam, ja pierādīšanas adresāts ir pārliecināts par izteikto

apgalvojumu, un par tā patiesumu viņam nav saglabājušās saprātīgas un izskaidrojamas šaubas. Turklāt šī

pārliecība nav patvaļīga, bet gan balstīta uz objektīviem apstākļiem. Pierādīšana ārpus saprātīgām šaubām

nenozīmē pierādīšanu bez mazākās šaubu ēnas. Tomēr, neizvērtējot visus lietā konstatētos apstākļus un iegūtos

pierādījumus to kopumā, nav pamata atzīt, ka šaubas nav novēršamas (K.Strada-Rozenberga, Pierādīšanas

teorija kriminālprocesā, Rīga: “Biznesa augstskola Turība” SIA, 2002, 155.-156.lpp.).

Apelācijas instances tiesa, izvērtējot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus un ziņas par faktiem kopumā un

savstarpējā sakarībā, secina, ka ir izslēgtas jebkādas saprātīgas vai nenovērstas šaubas par apsūdzētā vainu

viņam inkriminētā nozieguma Nr.2, kas paredzēts Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā, izdarīšanā personu

grupā pēc iepriekšējas vienošanās atbilstoši apsūdzībā norādītajai lomu sadalei.

Kriminālprocesa laikā iegūtie un nostiprinātie pierādījumi tiesas ieskatā ir ticami, attiecināmi, pieļaujami un

pilnībā pietiekami /Persona A/ vainīguma konstatēšanai Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzēta

noziedzīga nodarījuma (nozieguma Nr.2) izdarīšanā.

/Persona A/ un /Persona B/ vienošanos par kopīgi izdarāmo noziedzīgo nodarījumu apstiprina viņu saskaņotās

(konkludentās) darbības, sadalot lomas tā realizēšanā, proti, /Persona B/ iegūstot savā valdījumā (iegādājoties)

narkotiskās un psihotropās vielas lielā apmērā un glabājot tās savā dzīves vietā, savukārt /Persona A/, ierodoties

/Persona B/ dzīves vietā, paņemot dzīvoklī glabātās narkotiskās vielas lielā apmērā un tās realizējot, pēc kā

nododot /Persona B/ daļu narkotisko vielu realizācijas rezultātā iegūtos naudas līdzekļus, kā arī daļu no šīm

narkotiskajām vielām glabājot savā lietošanā esošajā automašīnā.

Minētās /Persona A/ un /Persona B/ faktiskās darbības liecina par savstarpēju vienošanos, lomu sadali,

apzinātām un tīšām darbībām kopīga noziedzīga mērķa sasniegšanai, kas vērsts uz narkotisko un psihotropo

vielu lielā apmērā neatļautu iegādāšanos, glabāšanu un realizāciju.

Līdz ar to apelācijas instances tiesa atzīst, ka apsūdzētais /Persona A/ personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās

neatļauti iegādājās un līdz 2020.gada 22.aprīlim glabāja realizācijas nolūkā narkotiskās un psihotropās vielas

lielā apmērā, kā arī 2020.gada 22.aprīlī realizēja narkotiskās vielas lielā apmērā, un šādas apsūdzētā darbības

pareizi kvalificējamas saskaņā ar Krimināllikuma 253.1 panta trešo daļu.

[10] Iesniegtajās apelācijas sūdzībās izteikts lūgums samazināt /Persona A/ brīvības atņemšanas sodu par abiem

noziedzīgiem nodarījumiem, ņemot vērā apsūdzētā personību raksturojošās ziņas un vēršot uzmanību viņa

atbildību ietekmējošiem apstākļiem.

[10.1] Apgabaltiesa norāda, ka soda noteikšanā būtiski ievērot kriminālsoda mērķi, kas ietverts Krimināllikums

35.pantā. Minētā norma paredz, ka sodam ir vairāki savstarpēji saistīti mērķi – aizsargāt sabiedrības drošību,

atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu, veicināt tās resocializāciju, kā arī atturēt gan notiesāto, gan citas

personas no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Lai sods sasniegtu šos mērķus, tas nosakāms

individualizēti, ievērojot taisnīguma un samērīguma principu attiecībā pret izdarīto noziedzīgo nodarījumu un

vainīgā personību. Šim nolūkam likumdevējs ir paredzējis soda noteikšanas vispārīgos principus, kas

nostiprināti Krimināllikuma 46.pantā un ir saistoši tiesai ikvienā lietā. Tie paredz, ka, nosakot sodu, tiesai jāņem

vērā noziedzīgā nodarījuma raksturs un kaitīgums, vainīgā personība, kā arī atbildību mīkstinošie un

pastiprinošie apstākļi, nodrošinot, ka piemērotais sods ir atbilstošs un pamatots.

[10.2] Apgabaltiesa secina, ka pirmās instances tiesa pamatoti nav atsevišķi vērtējusi apsūdzētajam nosakāmo

pamatsoda veidu, jo Krimināllikums 253.1 panta trešās daļas sankcija kā vienīgo pamatsodu paredz brīvības

atņemšanu.

Ņemot vērā Krimināllikuma 46.panta nosacījumus, spriedumā ir sniegts vērtējums noziedzīgo nodarījumu

raksturam un radītā kaitējuma nozīmīgumam. Tiesa secinājusi, ka persona izdarījusi divus sevišķi smagus

noziegumus, ar savām darbībām apdraudot vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, un izdarīto noziedzīgo

nodarījumu bīstamības pakāpi atzinusi par īpaši augstu. Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi un ņēmusi vērā arī

visas par apsūdzētā personību iegūtās ziņas, kurām ir krimināltiesiska nozīme soda noteikšanā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu tiesa Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā

noziegumā Nr.1 konstatējusi vienu apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli un atbilstoši Krimināllikuma

48.panta pirmās daļas 11.punktam arī vienu atbildību pastiprinošu apstākli. Attiecībā uz Krimināllikuma 253.1

panta trešajā daļā paredzēto noziegumu Nr.2 tiesa konstatējusi divus atbildību pastiprinošus apstākļus saskaņā ar

Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11. un 12.punktu, bet atbildību mīkstinošus apstākļus nav konstatējusi.

Apgabaltiesa secina, ka šāds sodu ietekmējošo apstākļu izvērtējums un pirmās instances tiesas atzinums par

apsūdzētajam nosakāmo sodu atbilst Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma prasībām, kā arī tiesas

kompetencei.

[11] Aizstāve uzskata, ka, pretēji pirmās instances tiesas spriedumā secinātajam, arī Krimināllikuma 253.1 panta

trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.2 ir konstatējams apsūdzētā atbildību mīkstinošs apstāklis.

Aizstāve apelācijas sūdzībā un arī apelācijas instances tiesas sēdē precizēja, ka apsūdzētais savu vainu

Krimināllikums 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.2 neatzīst daļā par to, ka viņam būtu bijusi

vienošanās ar personu, pret kuru izbeigts kriminālprocess, par narkotisko vielu - 49,6672 g vielu, kas satur

34,7670 g kokaīna, 571,5592 izžāvētu kanabiss (marihuānu), 9,4465 g vielu, kas satur 2,8340 g amfetamīna,

neatļautu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā. Savukārt daļā par 99,4021 g narkotisko vielu, kas satur

41,7489 g kokaīna, realizēšanu vainu atzīst pilnībā, un, aizstāves ieskatā, minētais ir atzīstams par apsūdzētā

atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu.

[11.1] Apgabaltiesa vērš uzmanību Senāta izteiktajai atziņai, ka, piemērojot Krimināllikuma 47.panta otro daļu,

atbildību mīkstinoši ir vienīgi tie apstākļi, kuri pēc sava satura atbilst šā panta jēgai. Vienlaikus Senāts norādījis,

ka Krimināllikuma 47.panta otrā daļa nav tulkojama paplašināti, par mīkstinošiem atzīstot tādus apstākļus, kas

pēc sava rakstura un nozīmes neatbilst šā panta regulējuma būtībai (Senāta 2023.gada 3.marta lēmums lietā

Nr.SKK 5/2023 (ECLI:LV:AT:2023:0303.15830010816.12.L)).

Pirmās instances tiesa pamatoti nav konstatējusi, ka apsūdzētais noziegumā Nr.2 būtu pilnībā atzinis savu vainu

un nožēlojis izdarīto. Apsūdzētais atzīst daļu no viņam inkriminētajām faktiskajām darbībām, proti, narkotisko

vielu realizācijas faktu noteiktā apjomā, taču neatzīst citas objektīvās puses darbības, kā arī neatzīst noziedzīgā

nodarījuma kvalificējošo pazīmi – personu grupu.

Atbilstoši judikatūrai par atbildību mīkstinošiem apstākļiem saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu var

tikt atzīti tikai tādi apstākļi, kas pēc sava satura atbilst šī panta jēgai un objektīvi mazina personas vainas vai

nodarījuma kaitīguma pakāpi. Vaļsirdīga atzīšanās Krimināllikuma 47.panta izpratnē nozīmē apsūdzētā pilnīgu

atzīšanos noziedzīgajā nodarījumā tādā apjomā, kādu konstatējusi tiesa. Ja šāda pilnīga un patiesa atzīšanās nav

konstatējama, nav pamata atbildību mīkstinoša apstākļa atzīšanai arī Krimināllikuma 47.panta otrās daļas

kārtībā.

Apgabaltiesa konstatē, ka apsūdzētais ir atzinis vainu tikai attiecībā uz atsevišķu viņam inkriminētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva elementu, vienlaikus noliedzot pārējos apsūdzībā ietvertos faktus un kvalificējošo pazīmi.

Šādos apstākļos apsūdzētā paustā vainas atzīšana ir vērtējama kā daļēja, jo tā neaptver apsūdzību tās pilnajā

apjomā, kādā tā konstatēta un pierādīta tiesas procesā. Tādējādi, nepastāvot pilnīgai un patiesai vainas atzīšanai,

nav pamata to atzīt par atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu.

[11.1.2] Vienlaikus apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa pamatoti, saskaņā ar Krimināllikums

47.panta otro daļu, par /Persona A/ atbildību mīkstinošu apstākli Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā

paredzētā noziegumā Nr.1 atzinusi to, ka viņš savu vainu atzīst pilnībā un izdarīto nožēlo.

Abos noziedzīgos nodarījumos pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi, ka apsūdzētajam bija mantkārīgs

motīvs un nodarījumi izdarīti mantkārīgu tieksmju dēļ, ko spriedumā pamatojusi un atzinusi par apsūdzētā

atbildību pastiprinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punktu. Turklāt tiesa

pamatoti konstatējusi, ka noziegums Nr.2 izdarīts narkotisko vielu ietekmē, kas saskaņā ar Krimināllikuma

48.panta pirmās daļas 12.punktu pastiprina apsūdzētā atbildību.

[11.1.3] Ievērojot, ka apsūdzētajam Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.1

konstatēts viens atbildību mīkstinošs un viens atbildību pastiprinošs apstāklis, tiesa pamatoti secinājusi, ka

brīvības atņemšanas sods nav nosakāms sankcijas minimālajā apmērā, un noteikusi to nedaudz virs minimālās

robežas. Savukārt, lai veicinātu apsūdzētā iesaisti resocializācijas procesā un nodrošinātu soda mērķu

sasniegšanu, tiesa obligāto papildsodu – probācijas uzraudzību – noteikusi sankcijas vidējās robežas ietvaros.

Senāts vairākkārt savos lēmumos ir atzinis, ka atbildību pastiprinoša apstākļa esība pati par sevi nepieļauj

iespēju noteikt sankcijā paredzēto minimālo sodu.

[11.1.4] Nosakot soda mēru Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziegumā Nr.2, tiesa pamatoti

vērsusi uzmanību tam, ka nav konstatēts neviens apsūdzētā atbildību mīkstinošs apstāklis, bet ir konstatēti divi

atbildību pastiprinoši apstākļi, kas ir pamats apsūdzētajam noteikt brīvības atņemšanas sodu sankcijas vidējās

robežas ietvaros un obligāto papildsodu – probācijas uzraudzību – tuvāk maksimālajai robežai.

Izvērtējot minētos apstākļus, pirmās instances tiesa, nosakot soda mēru par katra Krimināllikuma 253.1 panta

trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, ir ievērojusi likuma prasības, kā arī Senāta

Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces 2008.gada 1.jūlija lēmuma

15.punktā sniegto rekomendāciju, kas noteic, ka atbildību pastiprinošu apstākļu esība ir pamats bargāka soda

piemērošanai salīdzinājumā ar sodu, kāds būtu piespriežams, šādus apstākļus nekonstatējot.

[11.2] Attiecībā par apelācijas sūdzībās izteikto lūgumu atkārtoti izvērtēt piespriestā soda samērīgumu un

/Persona A/ personību raksturojošos apstākļus apgabaltiesa norāda turpmāko.

[11.2.1] Apelācijas sūdzībās vērsta uzmanība apsūdzētā personībai – tam, ka viņš iepriekš nav sodīts, ir

precējies, apgādībā ir trīs bērni (no tiem divi nepilngadīgi), pirms apcietinājuma uzturēja ģimeni un palīdzēja

savam slimajam tēvam.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka visi minētie apstākļi pirmās instances tiesā ir pienācīgi izvērtēti un ņemti

vērā, individualizējot sodu, ko nepārprotami apliecina pirmās instances tiesas sprieduma motivācijas daļa.

Apgabaltiesa atkārtoti uzsver, ka sods nosakāms, ievērojot visus Krimināllikuma 35. un 46.pantā paredzētos

kritērijus, tostarp noziedzīgā nodarījuma raksturu un radītā kaitējuma apmēru, vainīgā personību, kā arī

atbildību ietekmējošos apstākļus. Soda individualizācija nav reducējama vienīgi uz personas ģimenes vai

sociālo situāciju, tā prasa vispusīgu un līdzsvarotu apstākļu izvērtējumu, samērojot personas intereses ar

sabiedrības drošības interesēm un nodrošinot soda mērķu sasniegšanu.

[11.2.2] Bez jau iepriekš minētajām apelācijas instances tiesai ir iesniegtas un lietai pievienotas jaunas

apsūdzētā personību raksturojošās ziņas, proti, /Ieslodzījuma vieta A/un /Nosaukums B/ sniegtie raksturojumi.

No tiem izriet, ka apsūdzētais soda izciešanas laikā nav pārkāpis režīma prasības, uztur korektas attiecības ar

administrāciju un citiem ieslodzītajiem, iesaistās resocializācijas pasākumos un brīvo laiku izmanto lietderīgi.

Tāpat viņš sekmīgi apguvis profesionālo izglītību, iegūstot kvalifikāciju un mācību procesā apliecinot atbildīgu

attieksmi.

Apgabaltiesa minētos apstākļus vērtē pozitīvi kā apsūdzētā personības attīstības un resocializācijas potenciāla

apliecinājumu. Tie norāda uz viņa spēju ievērot noteikto kārtību, iesaistīties izglītojošos un korekcijas

pasākumos, kā arī izmantot soda izciešanas laiku pašpilnveidei. Tomēr šie apstākļi, kā arī tas, ka /Persona A/

iepriekš nav sodīts kriminālā kārtā un līdz noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai bija sociāli integrēta persona

(strādāja, uzturēja ģimeni un par to rūpējās), tiešā veidā neattiecas uz noziedzīgu nodarījumu un neatbilst

atbildību mīkstinošiem apstākļiem Krimināllikuma 47.panta izpratnē, līdz ar to nevar būt par patstāvīgu pamatu

piespriestā soda mīkstināšanai (Senāta 2007.gada 27.marta lēmums lietā SKK-155/2007 (Krimināllieta

Nr.12503000306) un U.Krastiņš, V.Liholaja. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2015, 212.lapa.).

Apgabaltiesa bez ievērības nevar atstāt noziedzīgo nodarījumu raksturu un radīto kaitējumu, kas skar

sabiedrības un valsts intereses, jo apsūdzētā prettiesiskās darbības ir vērstas pret tiesībām uz drošu un veselīgu

vidi, brīvu no narkotiskajām un psihotropajām vielām, vienlaikus apdraudot valsts ekonomiskās un labklājības

intereses, un to kaitīguma pakāpe vērtējama kā īpaši augsta. Nelikumīgās darbības veiktas ar narkotiskajām

vielām ievērojamā apmērā, kas būtiski – vairākas reizes – pārsniedza likumā noteikto robežu, no kuras vielas

daudzums atzīstams par lielu, turklāt vienā gadījumā nodarījums izdarīts personu grupā. Šādu apstākļu kopums,

kā arī konstatēto atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu attiecība, liecina par paaugstinātu noziedzīgo

nodarījumu bīstamību. Līdz ar to valsts krimināltiesiskajai reakcijai uz šāda rakstura noziedzīgiem

nodarījumiem jābūt stingrai un samērīgi bargākai nekā mazāk kaitīgu, līdzīga veida nodarījumu gadījumā,

nodrošinot efektīvu sabiedrības interešu aizsardzību un soda mērķu sasniegšanu.

Izskatāmajā lietā, vispusīgi izvērtējot apsūdzētā personību raksturojošos apstākļus, kā arī izdarīto noziedzīgo

nodarījumu raksturu, smagumu un to radīto apdraudējumu sabiedrības un valsts interesēm, apgabaltiesa secina,

ka apsūdzētajam par katru noziedzīgo nodarījumu noteiktais sods ir atbilstošs likuma prasībām un noteikts,

ievērojot soda individualizācijas principu. Apsūdzētajam piemērotais pamattiesību ierobežojums konkrētajā

gadījumā nav nesamērīgs, jo tas ir balstīts uz leģitīmu mērķi un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizsargātu sabiedrības drošību un tiesisko kārtību valstī.

[11.3] Vērtējot galīgā soda noteikšanu, apgabaltiesa atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas piemēroto sodu

noteikšanas principu saskaņā ar Krimināllikums 50.pantu, proti, sodu daļēju saskaitīšanu. Izvēloties šo pieeju,

tiesa izmantojusi apsūdzētajam labvēlīgu risinājumu, jo likums paredz arī stingrāku – pilnīgas saskaitīšanas –

iespēju. Tādējādi galīgais sods noteikts, ievērojot taisnīguma un samērīguma prasības, neradot apsūdzētajam

pārmērīgu krimināltiesisku seku apjomu.

[12] Pirmās instances tiesa sprieduma motīvu daļā (49.punkts) norādījusi, ka saskaņā ar Krimināllikums

52.panta ceturto daļu /Persona A/ soda izciešanas termiņā ir ieskaitāms šajā kriminālprocesā aizturēšanā

pavadītais laiks no 2020.gada 22.aprīļa līdz 2020.gada 24.aprīlim, kas atbilst divām brīvības atņemšanas

dienām. Savukārt no sprieduma rezolutīvās daļas redzams, ka ieskaitāmais periods norādīts – 2022.gada

22.aprīlis līdz 2022.gada 24.aprīlis.

Pārbaudot lietas materiālus, apgabaltiesa konstatē, ka /Persona A/ aizturēts 2020.gada 22.aprīlī, ko apliecina

lietas materiālos esošais aizturēšanas protokols, bet atbrīvots no aizturēšanas 2020.gada 24.aprīlī. Tādējādi

secināms, ka apsūdzētais aizturēšanā atradies 2020.gadā, nevis 2022.gadā, kā to kļūdaini norādījusi pirmās

instances tiesa.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka kļūda sprieduma rezolutīvajā daļā attiecas uz juridiski nozīmīgu

faktu, kas saistīts ar nosakāmo sodu. Tā kā Kriminālprocesa likuma 474.pants paredz pārrakstīšanās vai

matemātiskās kļūdas labošanu tikai tehniskā nozīmē, neietekmējot juridiski nozīmīgus faktus, minētā kļūda nav

uzskatāma par pārrakstīšanās kļūdu un apelācijas instances tiesa to nevar labot bez sprieduma atcelšanas

attiecīgajā daļā (Senāta 2015. gada 14. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKK-50/2015).

Ievērojot minēto un nolūkā novērst neskaidrības sprieduma izpildē, apelācijas instances tiesa atzīst, ka minētā

kļūda labojama, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kas nosaka soda izciešanas termiņā ieskaitāmo

laika periodu, taisot šajā daļā jaunu spriedumu un norādot pareizo laika periodu, kas saskaņā ar Krimināllikuma

52.panta ceturto daļu ieskaitāms brīvības atņemšanas soda termiņā.

Apgabaltiesas ieskatā šāda kļūdas labošana nekādā veidā nepasliktina apsūdzētā stāvokli un neierobežo viņa

tiesības uz aizstāvību, jo nav saistīta ar inkriminēto noziedzīgo nodarījumu faktisko apstākļu maiņu un arī soda

termiņā ieskaitāmais laiks – divas dienas, netiek mainīts.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 3.punktu, tiesa

nosprieda

Rīgas pilsētas tiesas 2024.gada 14.augusta spriedumu atcelt daļā par /Persona A/ soda termiņā ieskaitīto

aizturēšanā pavadīto laiku saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta ceturto daļu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta ceturto daļu /Persona A/ brīvības atņemšanas soda termiņā ieskaitīt

aizturēšanā pavadīto laiku no 2020.gada 22.aprīļa līdz 2020.gada 24.aprīlim, kas atbilst divām brīvības

atņemšanas dienām.

Pārējā daļā spriedumu atstāt negrozītu.

Nolēmumu var pārsūdzēt un protestēt 10 darbdienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas kasācijas

kārtībā Augstākajā tiesā Kriminālprocesa likuma 574., 575.pantā paredzētajos gadījumos, sūdzību vai protestu

iesniedzot Kurzemes apgabaltiesā.

Pilns tiesas nolēmums pieejams 2026.gada 27.februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs D.Aktumanis Tiesnesis K.Līcis Tiesnese S.Mertena