Supreme Court quashes lower court ruling for remand due to failure to verify reliance interest in administrative act revocation.

ECLI:LV:AT:2019:0213.A420257615.2.S

Lieta Nr. A420257615, SKA-154/2019

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2019.gada 13.februārī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Līvija Slica, Dace Mita, Normunds Salenieks

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Mono” pieteikumu par Ministru kabineta 2015.gada 17.jūlija

rīkojuma Nr. 306 „Par nekustamo īpašumu /adrese A/” atcelšanu, sakarā ar Ministru kabineta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2017.gada 21.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Ministru kabineta 2006.gada 29.maija rīkojuma Nr. 377 „Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai (74.saraksts)” (turpmāk –

rīkojums Nr. 377) 1.3.apakšpunktu privatizācijai nodots nekustamais īpašums – zemesgabals 7291 m2 platībā un trīs ēkas (būves) /adrese A/ (turpmāk

– valsts īpašuma objekts).

Ar Ministru kabineta 2015.gada 17.jūlija rīkojumu Nr. 306 „Par nekustamo īpašumu /adrese A/” (turpmāk – rīkojums Nr. 306) atcelts rīkojums

Nr. 377 daļā par valsts īpašuma objekta nodošanu privatizācijai. Rīkojuma Nr. 306 pamatojumā norādīts, ka, sagatavojot valsts īpašuma objektu

privatizācijai, tika konstatēts, ka tas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritorijā un tā sastāvā ir valsts mežs.

Ņemot vērā Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā un Meža likuma 44.panta trešajā daļā noteikto aizliegumu atsavināt valsts īpašumā esošo

zemi Rīgas jūras līča piekrastes 300 metru aizsargjoslas teritorijā un valsts meža zemi, valsts īpašuma objektu nevar privatizēt. Rīkojums Nr. 306

pamatots ar Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu.

Nepiekrītot rīkojumam Nr. 306, pieteicēja SIA „Mono”, kurai uz valsts īpašuma objekta sastāvā esošā zemesgabala atrodas ēka un kura ir valsts

īpašuma objekta nomniece, vērsās tiesā.

[2] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 21.februāra spriedumu pieteicējas pieteikums apmierināts. Apgabaltiesas spriedums, ņemot vērā

pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Ņemot vērā rīkojuma Nr. 306 pamatojumu rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunkta atcelšanai, lietā noskaidrojams, vai rīkojums Nr. 377 šajā

daļā bija tiesisks un vai tā palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

[2.2] Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā likumdevējs ir noteicis izņēmumu no vispārējā aizlieguma atsavināt valstij vai pašvaldībai

piederošo zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā. Tiesību norma atļauj personai iegūt īpašumā zemi zem ēkas, ja

īpašuma tiesības uz ēku attiecīgajai personai jau nostiprinātas zemesgrāmatā, lai nodrošinātu zemes un ēkas īpašumu vienotību.

[2.3] Saskaņā ar Meža likuma 44.panta trešo daļu valsts meža zeme pastāvīgā lietošanā netiek piešķirta un nav atsavināma vai privatizējama,

izņemot 44.panta ceturtajā daļā minētos gadījumus. 44.panta ceturtajā daļā noteikts, ka zemesgrāmatā ierakstītās valsts meža zemes atsavināšanu vai

privatizāciju var atļaut ar ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu, ja valsts meža zeme nepieciešama likumā „Par pašvaldībām” noteikto un Meža likuma

44.panta ceturtajā daļā minēto pašvaldības autonomo funkciju veikšanai, kā arī privatizējot vai atsavinot zemi ēku (būvju) īpašniekiem pilsētās – zemi, ko

aizņem ēkas (būves) tādā platībā, kādā šī zeme ir ēku (būvju) īpašnieku likumīgā lietošanā (apbūvei), līdz 0,12 ha platībā (44.panta ceturtās daļas

3.punkta „b” apakšpunkts).

No minētajām tiesību normām izriet, ka likumā ir noteikti gadījumi, kad personai pilsētā ir tiesības iegūt īpašumā meža zemi tādā platībā, kādā šī

zeme ir ēku (būvju) īpašnieku likumīgā lietošanā, bet līdz 0,12 ha platībā.

Valsts meža zeme atrodas zemesgabalā, kurā pieteicējai ir tiesības uz zemesgabala lietošanu apbūvei, un valsts meža zeme ir saistīta ar apbūvi

zemesgabalā, jo zemesgabals nav sadalāms. Valsts meža zemes platība zemesgabalā (0,07 ha) atbilst Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b”

apakšpunktā noteiktajai platībai – līdz 0,12 ha.

[2.4] Uz zemesgabalu ir attiecināms Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā paredzētais izņēmums, kad personai ir tiesības iegūt

īpašumā zemi zem ēkas (būves), jo pieteicējai īpašuma tiesības uz ēku ir nostiprinātas zemesgrāmatā. Turklāt valsts meža zemes platība zemesgabalā

atbilst Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunktā noteiktajai platībai. Tātad konkrētajā gadījumā izpildās nosacījumi, lai pieteicēja

varētu iegūt savā īpašumā valstij piederošo zemi.

Saskaņā ar Jūrmalas pilsētas domes 2012.gada 11.oktobra saistošo noteikumu Nr. 42 "Par Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma grafiskās daļas,

teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu" normām jauktas dzīvojamās apbūves teritorijā krasta kāpu aizsargjoslas teritorijā minimālā

jaunveidojamās zemes vienības platība ir 5000 m2. Ņemot vērā zemesgabala kopējo platību, tā sadalīšana mazākās zemes vienībās nav atļauta. Līdz ar to

nav iespējams nodalīt valsts meža zemi no ēkas uzturēšanai nepieciešamās zemesgabala daļas un nav iespējams nodalīt ēkas uzturēšanai nepieciešamo

zemes vienību. Konkrētajā gadījumā pieteicējas likumos noteiktās tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas ir ierobežotas ar pašvaldības teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumiem. Ja nav iespējams noteikt konkrētās ēkas uzturēšanai nepieciešamo zemesgabalu, tad par tādu atzīstams viss

zemesgabals, uz kura atrodas ēka.

Ievērojot minēto, atzīstams, ka pieteicējai kā ēkas īpašniecei ir tiesības prasīt visa zemesgabala atsavināšanu. Tādējādi nav konstatējams rīkojuma

Nr. 377 1.3.apakšpunkta prettiesiskums.

[2.5] Pieteikumā norādīts, ka privatizācijas process varētu notikt divās daļās, proti, pieteicēja varētu privatizēt atsevišķi valsts īpašuma objekta

sastāvā esošās ēkas un secīgi kā ēku īpašniece – privatizēt zemi.

Civillikuma 968.pants paredz, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu. Nav iespējams zemesgrāmatā jau ierakstītās

ēkas nodalīt no zemes un ierakstīt zemesgrāmatā kā patstāvīgu īpašuma objektu. Valsts īpašuma objekts ir vienots nekustamais īpašums, kas nostiprināts

zemesgrāmatā uz valsts vārda.

[2.6] Atceļot administratīvo aktu uz Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punkta pamata, administratīvā akta tiesiskumu vērtē,

ņemot vērā tā brīža tiesību normas un tos faktiskos apstākļus, kas pastāvēja brīdī, kad administratīvais akts tika izdots. Ja iestāde administratīvo aktu

atceļ, tai ir jāpierāda administratīvā akta prettiesiskums.

2000.gada 19.jūlijā Ministru kabinets ar rīkojuma Nr. 349 „Par nekustamā īpašuma /adrese A/, /adrese B/ un /adrese C/, saglabāšanu valsts

īpašumā” 1.1.apakšpunktu nolēma saglabāt valsts īpašuma objektu valsts īpašumā. Ministru kabinets, izdodot rīkojumu Nr. 377, ir atkārtoti lēmis par

valsts īpašuma objekta saglabāšanu valsts īpašumā un pieņēmis lēmumu to nodot privatizācijai. Turklāt rīkojuma Nr. 377 izdošanas brīdī tā rīcībā bija

visa nepieciešamā informācija par valsts īpašuma objekta sastāvu, apgrūtinājumiem un atrašanos Rīgas jūras līča piekrastes 300 m aizsargjoslā, arī

piemērojamās tiesību normas bija spēkā rīkojuma izdošanas brīdī.

Savukārt pieteicēja ievēroja normatīvajos aktos noteikto kārtību, pieteica savas pirmpirkuma tiesības, norādot gan uz pastāvošām nomas

attiecībām, gan īpašuma tiesībām uz ēku. Pieteicēja iesniedza nepieciešamos dokumentus, lai varētu veikt valsts īpašuma objekta privatizāciju.

Ņemot vērā minēto, pieteicējai nebija pamata šaubām par rīkojuma Nr. 377 pamatotību un līdz ar to pieteicējai bija tiesiska paļāvība uz minētā

rīkojuma tiesiskumu.

[2.7] Administratīvā procesa likuma 86.pants nenoteic termiņu, kurā var atcelt labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu.

Senāts ir norādījis, ka laiks, kas pagājis no administratīvā akta izdošanas, var ietekmēt sabiedrības un adresāta interešu savstarpējo izvērtējumu –

jo ilgāks laiks kopš administratīvā akta izdošanas ir pagājis, jo tiesiskā paļāvība ir vairāk aizsargājama (Senāta 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā

Nr. SKA-24/2008 14.punkts).

Pieteicējas privatizācijas ierosinājums reģistrēt valsts akciju sabiedrības „ Privatizācijas aģentūra” (turpmāk – Privatizācijas aģentūra) Privatizācijas

ierosinājumu reģistrā 2005.gada 27.oktobrī. Tādējādi, pat ja ņemtu vērā Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu

izmantošanas pabeigšanas likumā (turpmāk – Privatizācijas pabeigšanas likums) noteikto maksimālo termiņu (52 mēneši), kurā bija izlemjams

privatizācijas ierosinājums, tad tas iestājās 2010.gada 27.februārī. Minētais termiņš ir ņemams vērā ne tikai attiecībā uz sākotnēja lēmuma pieņemšanu,

bet arī uz privatizācijas ierosinājuma izlemšanu pēc būtības, kad iestāde pieņem galīgo lēmumu.

Šādos apstākļos secināms, ka deviņu gadu un 49 dienu termiņš nav atzīstams par saprātīgu termiņu, kurā Ministru kabinets varēja atcelt sākotnējo

administratīvo aktu, un pieteicējas tiesiskā paļāvība atzīstama par augstu.

[2.8] Ministru kabinets rīkojuma Nr. 377 atcelšanu pamatojis ar to, tā palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Pamatojumā norādīts,

ka atsavināšanas aizlieguma mērķis ir nodrošināt šīs zemes izmantošanu sabiedrības interesēs, lai attiecīgā saimnieciskā darbība kalpotu publiskām, nevis

privātām interesēm. Tātad konkrētajā gadījumā jāņem vērā administratīvā akta spēkā palikšanas ietekme uz sabiedrības interesēm.

Likumdevējs ir noteicis aizliegumu atsavināt valsts vai pašvaldību īpašumā esošo zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu

aizsargjoslā, kā arī atsavināt valsts meža zemi, lai sasniegtu sabiedrības interesēm atbilstošu mērķi un nodrošinātu, ka šī zeme tiek saglabāta valsts

īpašumā un kalpotu publiskām, nevis privātām interesēm.

Par pamatotu atzīstams pieteicējas arguments, ka valsts īpašuma objekts tika nodots valsts akciju sabiedrības „Valsts nekustamie īpašumi”

valdījumā komerciāliem mērķiem. Ņemot vērā attiecīgā nekustamā īpašuma izmantošanas mērķi un noslēgto nomas līgumu, nav pamata secināt, ka

iepriekšējā rīcība, kas cita starpā ietver lēmumu par valsts īpašuma objekta iznomāšanu privātajiem mērķiem, ir bijusi prettiesiska. Turklāt Ministru

kabinets nav norādījis uz apstākļiem, kas dotu pamatu secinājumam, ka valsts īpašuma objekts pēc iznomāšanas pieteicējai ir kļuvis īpaši aizsargājams vai

nepieciešams sabiedrības interešu nodrošināšanai.

Ņemams vērā, ka viss zemesgabals pieteicējai iznomāts kopš 2002.gada kā vienots objekts (zemesgabals ar apbūvi) ar mērķi to izmantot

rehabilitācijas vajadzībām, viesnīcas pakalpojumu sniegšanai, biroja telpu iznomāšanai un cita veida komercdarbībai. Tieši šādā apjomā un konfigurācijā

īpašuma objekts vispilnvērtīgāk izmantojams paredzētajam mērķim. Turklāt pieteicējai nomas līguma 6.5.punktā ir noteiktas tiesības veikt jaunu apbūvi,

ēku pārbūvi, pārplānošanu, izbūvi, nojaukšanu un ierīču pārtaisi, pēc projekta dokumentācijas rakstiskas saskaņošanas ar iznomātāju un attiecīgajām

valsts un pašvaldību iestādēm. Tātad pieteicējai piešķirta rīcības brīvība īpašuma izmantošanā līguma 1.2.punktā norādīto mērķu sasniegšanai.

Ievērojot minēto, secināms, ka rīkojuma Nr. 377 palikšana spēkā neatstāj būtisku ietekmi uz sabiedrības interesēm un valsts īpašuma objekta

kalpošanu publiskām interesēm. Valsts īpašuma objekts nodots privātpersonai lietošanā tās saimnieciskās darbības veikšanai, tātad valsts īpašuma

objekts šobrīd kalpo privātām, nevis publiskām interesēm.

Rīkojumā Nr. 306 nav norādīts, kādu sabiedrības interešu aizsardzībai nepieciešams valsts īpašuma objektu saglabāt valsts īpašumā un kādas

sabiedrības interesēm nelabvēlīgas sekas iestāsies, ja valsts īpašuma objekts tiks privatizēts. Ievērojot minēto, secināms, ka Ministru kabinets nav

pienācīgi pamatojis rīkojuma Nr. 377 atcelšanu, kā arī nav samērojis sabiedrības interešu aizskārumu ar pieteicējas interesēm un tiesiskās paļāvības uz

administratīvā akta palikšanu spēkā aizsardzību.

[2.9] No labas pārvaldības viedokļa raugoties, būtu saprātīgi sagaidīt no valsts ne tikai formālu pieeju pieteicējas privatizācijas ierosinājumam, bet

jautājuma izskatīšanai un privatizācijas procesa nodrošināšanai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un saprātīgā termiņā.

Tiesiskās paļāvības princips nereti saduras ar tiesiskuma principu. Šāda principu kolīzija atrisināma ar svēršanas un salīdzināšanas metodes

palīdzību, iegūstot labāko iespējamo kompromisu. Tiesiskais princips ne vienmēr ir noteicošais.

Kopš rīkojuma Nr. 377 izdošanas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi nav mainījušies, tā iedarbība notika ilgā laikposmā. Tādējādi, jo ilgāks laiks

pagāja, jo augstāka tiesiskā paļāvība bija pieteicējai, ka rīkojums Nr. 377 netiks atcelts un pieteicēja droši var plānot nākotni saistībā ar tām tiesībām, ko

šis administratīvais akts ir piešķīris.

Ministru kabinets nav norādījis uz būtiskām sabiedrības interesēm, kuras tika aizskartas ar rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunktu vai kuru

nodrošināšanai ir nepieciešams atstāt valsts īpašuma objektu valsts īpašumā, nav samērojis pieteicējas interešu ierobežojumu ar labumu, ko gūs

sabiedrība no pieteicējai labvēlīgā administratīvā akta atcelšanas. Turklāt Ministru kabinets nav ievērojis saprātīgu termiņu labvēlīga akta atcelšanai,

pieļaujot situāciju, ka pieteicēja vairāk nekā deviņu gadu garumā paļāvās uz Ministru kabinets izdoto aktu tiesiskumu. Līdz ar to rīkojums Nr. 306

atzīstams par prettiesisku un atceļamu.

[2.10] Attiecībā uz pieteikumā ietverto prasījumu uzlikt Ministru kabinetam par pienākumu izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru

tiktu nodrošināta valsts īpašuma objekta vai tā daļas privatizācija, norādāms, ka ar rīkojuma Nr. 306 atcelšanu tiek atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja

līdz minētā lēmuma pieņemšanai, proti, paliek spēkā rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunkts. Turpmāko valsts īpašuma objekta privatizācijas nodrošināšanas

lēmumu pieņemšana ir Privatizācijas aģentūras, nevis Ministru kabineta kompetencē. Ņemot vērā, ka Privatizācijas aģentūra nav izskatāmās lietas

dalībnieks, nevar lemt par pienākuma uzlikšanu Privatizācijas aģentūrai izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu.

Turklāt no Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas konstatējams, ka Administratīvajā rajona tiesā, pamatojoties uz pieteicējas

pieteikumu, ierosināta administratīvā lieta Nr.A420417214 par pienākuma uzlikšanu Privatizācijas aģentūrai izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru

tiktu sagatavoti un apstiprināti privatizācijas noteikumi. Tātad strīds par turpmāko privatizācijas procesa virzību tiks risināts norādītās lietas ietvaros.

[3] Ministru kabinets iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu. Kasācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Tiesa paplašināti tulkojusi gan Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā, gan Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b”

apakšpunktā noteikto izņēmumu, secinot, ka minētās normas pieļauj valsts īpašuma objekta privatizāciju pieteicējai. Minētās tiesību normas nosaka

izņēmumu no vispārējā aizlieguma privatizēt zemi Baltijas jūras un Jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā un meža zemi. Tās pieļauj zemes privatizāciju vienīgi

nolūkā novērst ēkas un zemes atrašanos dažādu personu īpašumā.

Uz valsts īpašuma objekta sastāvā esošā zemesgabala atrodas pieteicējas ēka, kuras īpašuma tiesības nostiprinātas pieteicējai uz zemes nomas

laiku līdz 2022.gada 30.jūnijam. Līdz ar to tiesību normās noteiktais izņēmums privatizēt zemi attiecas tikai uz zemesgabala daļu, kas ir nepieciešama

pieteicējas ēkas uzturēšanai. Taču valsts īpašuma objekta sastāvā esošā zemesgabalu nav iespējams sadalīt divās patstāvīgās zemes vienībās. Tādējādi

Ministru kabinets rīkojās tiesiski, lai nodrošinātu Aizsargjoslu likuma un Meža likuma normu izpildi. Savukārt tiesa ir nepamatoti secinājusi, ka, ņemot

vērā, ka nav iespējams atdalīt pieteicējas ēkas uzturēšanai nepieciešamo zemes vienību, pieteicējai ir tiesības privatizēt visu zemesgabalu un uz tā esošās

valstij piederošās ēkas. Tiesiski nav pieļaujama visa valsts īpašuma objekta privatizācija.

[3.2] Tiesa atzinusi, ka pieteicējai ir tiesības uz visa zemesgabala privatizāciju, taču valsts īpašuma objekta sastāvā ir arī valstij piederošas ēkas,

kuras nav iespējams nodalīt no zemes. Tiesa nav vērtējusi valsts īpašuma objekta sastāvā esošo ēku atsavināšanas tiesisko pamatu. Atbilstoši likuma „Par

valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 64.pantam pieteicējas pirmpirkuma tiesības ir vērtējamas tikai attiecībā uz pieteicējas būves

uzturēšanai nepieciešamo zemesgabalu, nevis visu valsts īpašuma objektu. Tiesību normas neparedz ekskluzīvas pieteicējas tiesības privatizēt visu

zemesgabalu. Tādējādi tiesa ir paplašināti tulkojusi likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 64.pantu.

[3.3] Tiesa, atceļot rīkojumu Nr. 306, nav vērtējusi šāda nolēmuma ietekmi uz sabiedrības interesēm, proti, pieteicējas būves platība ir tikai

175,2 m2, bet tiesa nolēmusi nodot privatizācijai visu zemesgabalu un uz tā esošās būves. Šādos apstākļos nav samērīgi vērtēt pieteicējas intereses

augstāk nekā likumdevēja noteiktās sabiedrības intereses.

Likumdevējs, pieņemot ierobežojumus zemes Baltijas jūras un Jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā un valsts meža zemes privatizācijai, jau ir izvērtējis

sabiedrības intereses, kāpēc minētajiem īpašumiem ir jāpaliek valsts īpašumā. Minētās sabiedrības intereses atbilstoši likumdevēja noteiktajam mērķim ir

vairāk aizsargājamas nekā pieteicējas interese savienot tās ēku ar ēkas uzturēšanai nepieciešamo zemes vienību. Tiesa nav ņēmusi vērā arī tiesu praksi,

kurā atzīts Aizsargjoslu likumā likumdevēja noteiktais sabiedrības ieguvums pretstatā privātpersonu tiesību ierobežojumam.

Ministru kabinets vērtēja likumdevēja noteiktās sabiedrības intereses un pieteicējas (valsts īpašuma objekta nomnieces) un Privatizācijas likuma

4.pantā noteikto privatizācijas subjektu, kas tiesīgi piedalīties valsts īpašuma objekta privatizācijā, intereses. Ņemot vērā, ka rīkojums Nr. 377 daļā nevar

nevienam no iespējamajiem privatizācijas subjektiem radīt tiesisko paļāvību, ka kāda noteikta persona privatizēs valsts īpašuma objektu, secināms, ka

sabiedrības intereses ir prioritāras un valsts īpašuma objekts ir jāsaglabā valsts īpašumā. Konkrētajā gadījumā sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā

privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums.

[3.4] Administratīvā procesa likumā nav noteikts termiņš Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punkta lēmuma pieņemšanai.

Lemjot par rīkojuma Nr. 377 atcelšanu, Ministru kabinets rīkojās saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 83.panta pirmo daļu. Saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 65.pantu lietderības apsvērumi ir izdarāmi, kad iestādei ir piešķirta ierobežota vai pilnīga rīcības brīvība. Gadījumā, ja

piemērojamā tiesību norma noteic, ka izdodams konkrēta satura administratīvais akts, līdz izdošanas vai satura lietderības apsvēršanai nemaz netiek. Tā

kā likumdevējs ir noteicis aizliegumu atsavināt zemi un uz pieteicēju neattiecas Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā un Meža likuma

44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunktā noteiktie izņēmumi, rīkojums Nr. 306 ir tiesisks. Pieteicējai kā nomniece, uzzinot, ka valsts īpašuma

objekts atrodas Baltijas jūras un Jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, nevarēja paļauties, ka varēs privatizēt valsts īpašuma objektu.

[3.5] Attiecībā uz pieteicējas tiesisko paļāvību, ka rīkojums Nr. 377 ir tiesisks, jāuzsver, ka neviens normatīvais akts nenosaka, ka nomā nodots

valstij piederošs nekustamais īpašums ir nododams privatizācijai un ka vienīgi nomniekam ir tiesības uz privatizācijai nodota nekustamā īpašuma iegādi.

Pieteicējai nebija pamata paļauties, ka valsts īpašuma objekts tiks nodots privatizācijai un tas tiks privatizēts pieteicējai, jo ne nomas līgumā, ne tiesību

aktos šādas tiesības nav nostiprinātas. Arī ja pieteicēja tiktu atzīta par pirmpirkumtiesīgo nomnieku, valsts īpašuma objekta privatizācija nebūtu

iespējama, jo Aizsargjoslu likums aizliedz atsavināt zemi aizsargjoslā personai, kas nav apbūves īpašnieks. Pieteicēja varēja paļauties tikai uz to, ka

iznomātājs pildīs nomas līguma nosacījumus. Iesniedzot privatizācijas ierosinājumi, jau bija spēkā Aizsargjoslu likumā noteiktie aizliegumi, tāpēc pieteicēja

nevarēja paļauties, ka varēs privatizēt valsts īpašuma objektu. Rīkojuma Nr. 377 atcelšana nav radījusi pieteicējai nelabvēlīgas sekas. Laikā, kamēr bija

spēkā prettiesiskais rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunkts, nav radušās nekādas neatgriezeniskas sekas, proti, ne pieteicēja, ne kāds cits privatizācijas

subjekts nebija ieguvis īpašuma tiesības uz valsts īpašuma objektu, kā arī netika kādam doti solījumi vai piedāvājumi iegādāties minēto īpašumu. Rīkojums

Nr. 377 neparedzēja valsts īpašuma objekta privatizāciju tieši pieteicējai. Ņemot vērā minēto, nav pamatots tiesas secinājums, ka pieteicēja varēja

paļauties, ka varēs privatizēt valsts īpašuma objektu. Pieteicējas tiesiskā paļāvība nav aizsargājama.

[4] Pieteicēja paskaidrojumā par kasācijas sūdzību norāda, ka tā nav pamatota.

Pieteicēja iesniegusi papildu paskaidrojumu, norādot piemērus, kad līdzīgos faktiskajos apstākļos Jūrmalas pilsētas dome atsavināja apbūvētu

zemesgabalu privātpersonai un kad valsts ir atdalīja zemesgrāmatā ierakstīju ēku no zemes, atverot tam jaunu zemesgrāmatas nodalījumu, atsavināja

vispirms ēku un pēc tam zemi, pēc atsavināšanas atkal apvienot ēku un zemi vienā nodalījumā.

Motīvu daļa

[5] Aizsargjoslu likuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla izveidota, lai samazinātu

piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu

piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu

un ilgstošu izmantošanu.

Aprobežojumus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā noteic Aizsargjoslu likuma 36.pants. Laikā, kad pieteicēja iesniedza

privatizācijas ierosinājumu (2005.gada 27.oktobrī) un tika izdots rīkojums Nr. 377, kā arī šobrīd Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punkts

paredz, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir

tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), ievērojot nosacījumu, ka īpašuma tiesības uz ēku (būvi) attiecīgajai personai ir nostiprinātas zemesgrāmatā.

Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā ietilpstošo objektu uzturēšanā likumdevējs ir noteicis aprobežojumus, kuri pamatā izriet no

nepieciešamības aizsargāt vidi attiecīgajā teritorijā (Senāta 2010.gada 2.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-594/2010 (A42554307) 9.punkts).

Tomēr aizsargjosla atbilstoši Aizsargjoslu likuma 6.panta pirmajai daļai ir noteikta arī, lai nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam

nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu. Tātad aizsargjosla domāta

arī tam, lai tajās esošās vides vērtības būtu pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpotu visas sabiedrības interesēm. Privatizācijas

aizlieguma aizsargjoslas teritorijā mērķis ir arī nodrošināt tās izmantošanu sabiedrības interesēs, lai tā saimnieciskā darbība, kas, ievērojot likumā

paredzētos ierobežojumus, tiks veikta aizsargjoslas teritorijā, kalpotu publiskajām, nevis privātajām interesēm. Tādējādi Aizsargjoslu likuma mērķis ir arī

nodrošināt, ka zeme Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts īpašumā (Senāta 2011.gada 17.marta sprieduma lietā Nr. SKA-

119/2011 (A42663409) 11.punkts).

Ierobežojums atsavināt nekustamo īpašumu Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ir noteikts likumā. Tādējādi jau likumdevējs, pieņemot šo tiesību

normu, ir izdarījis lietderības apsvērumus, un Ministru kabinetam, izdodot obligāto administratīvo aktu, parastā gadījumā vairs nav jāveic lietderības

apsvērumi (Senāta 2011.gada 17.marta sprieduma lietā Nr. SKA-119/2011 (A42663409) 12.punkts).

[6] Aplūkojot regulējumu par to, kādā veidā vispār persona privatizācijas procesā varēja iegūt zemi savā īpašumā, konstatējams, ka atbilstoši

likuma „Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju” 60.panta pirmajai daļai zemesgabalu varēja privatizēt: 1) kā apbūvētu zemesgabalu kopā ar

privatizējamo valsts vai pašvaldības īpašuma objektu, kas atrodas uz šā zemesgabala (jeb zemesgabals kopā ar privatizējamo objektu); 2) kā apbūvētu

zemesgabalu, ja īpašuma objekts, kas atrodas uz šā zemesgabala, iegūts šajā likumā vai citos likumos un normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā (jeb

atsevišķs apbūvēts zemesgabals); 3) kā neapbūvētu zemesgabalu.

Senāta atzinis, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punkts attiecas uz gadījumiem, kas minēti likuma „Par valsts un pašvaldību objektu

privatizāciju” 60.panta pirmās daļas 2.punktā. Respektīvi, privatizēt zemi krasta kāpu aizsargjoslā varēja kā atsevišķu apbūvētu zemesgabalu. Senāts

šādu normas tvērumu, pirmkārt, secina no normas vārdiskās redakcijas – tiesības privatizēt „zemi zem ēkas” –, kas liek domāt, ka ēka personai jau

pieder. Otrkārt, Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktu no tiesību normas jēgas un mērķa viedokļa ir atbilstoši interpretēt šādā, privātpersonu

ierobežojošā, veidā, ņemot vērā Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas mērķi. Tādējādi tiesības privatizēt zemi šajā aizsargjoslā skaidrojamas ar iespēju

nodrošināt zemes un ēkas īpašumu vienotību, ne vairāk (Senāta 2011.gada 17.marta sprieduma lietā Nr. SKA-119/2011 (A42663409) 6.punkts).

[7] Meža likuma 44.panta trešā daļa noteic vispārīgu principu, ka valsts meža zeme pastāvīgā lietošanā netiek piešķirta un nav atsavināma vai

privatizējama. Vienlaikus norma paredz, ka izņēmumi no šā principa noteikti panta ceturtajā daļā un 4.1daļā.

Ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunktā noteiktais izņēmums paredz, ka zemesgrāmatā ierakstītās valsts meža zemes privatizāciju pilsētā var atļaut

ar ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu, atsavinot ēku (būvju) īpašniekiem to zemi, ko aizņem ēkas (būves) tādā platībā, kādā šī zeme ir ēku (būvju)

likumīgajā lietošanā (apbūvei), līdz 0,12 ha platībā.

Senāts ir atzinis, ka Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka šis izņēmums no vispārējā

aizlieguma atsavināt valstij piederošu meža zemi ir pieļaujams vienīgi ar nolūku novērst ēkas un tai piesaistītās zemes atrašanos dažādu personu īpašumā

(t.s. dalīto īpašumu). Turklāt nepietiek, ka valsts meža zeme ir ēkas (būvju) īpašnieka likumīgā lietošanā, jo konkrētajai valsts meža zemei ir jābūt tieši

saistītai ar apbūvi, lai pastāvētu tiesības tās atsavināšanai. Likumdevējs apzināti ir uzsvēris, ka konkrētais izņēmums attiecas uz tādu meža zemi, kas ēkas

īpašnieka lietošanā ir tieši saistībā ar apbūvi, līdz ar to likumdevēja mērķis nav nodot atsavināšanai pilsētās jebkuru zemesgabalā esošo valsts meža zemi,

attiecībā uz kuru izpildās platības kritērijs (līdz 0,12 ha), bet kas nav tieši saistīta ar apbūvi (Senāta 2016.gada 24.februāra sprieduma Nr. SKA-

508/2016 (A420393413) 9.punkts un 2017.gada 30.jūnija sprieduma Nr. SKA-576/2017 (A420393413) 6.punkts).

Lietderības apsvērumi attiecībā uz jautājumu – atļaut vai neatļaut valsts meža zemes atsavināšanu – Ministru kabinetam jāizdara vienīgi tad, ja ir

konstatējams, ka konkrētā meža zeme vispār ir tāda, ko būtu pieļaujams atsavināt, proti, kura atbilst normā izvirzītajiem kritērijiem. Ja meža zeme

neatbilst normā izvirzītajiem kritērijiem, Ministru kabinetam nav pamata lemt par to, vai zemes atsavināšana būtu lietderīga (Senāta 2018.gada

27.septembra sprieduma Nr. SKA-1021/2018, ECLI:LV:AT:2018:0927.A420393413.5.S, 12.punkts).

[8] Ievērojot iepriekš minēto, atzīstams, ka Ministru kabinets kasācijas sūdzībā pamatoti norādījis, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas

1.punktā un Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunktā ir noteikti izņēmumi no vispārējā aizlieguma atsavināt un privatizēt zemi

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā un meža zemi un to mērķis ir novērst ēku un zemes atrašanos dažādu personu īpašumā. Pamatots

ir arī kasācijas sūdzības arguments, ka minētajās tiesību normās noteiktais izņēmums privatizēt zemi attiecas uz zemesgabala daļu, kas nepieciešama

pieteicējas ēkas uzturēšanai.

Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka likumdevējs, nosakot iepriekš minētos ierobežojumus zemes privatizācijai, ir jau izvērtējis sabiedrības

intereses, kuru dēļ nekustamajam īpašumam jāpaliek valsts īpašumā. Tāpēc nav pamatots apgabaltiesas arguments, ka rīkojumā Nr. 306 nav norādīts,

kādu sabiedrības interešu aizsardzībai nepieciešams valsts īpašuma objektu saglabāt valsts īpašumā.

[9] Civillikuma 968.pantā ietvertais ēkas un zemes vienotības princips nozīmē to, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās

daļu un tādējādi zemes īpašnieks ir arī ēkas īpašnieks. Šāda vienota īpašuma atsavināšana iespējama tikai, zemi un ēkas vai to daļas atsavinot vienlaikus,

bet nekādi ne atsevišķi vienu no otra (Senāta rīcības sēdes 2012.gada 24.oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-882/2012 (A420468911) 8.punkts).

Atsevišķos likumā norādītos izņēmuma gadījumos no šā principa ir pieļaujamas atkāpes. Piemēram, Latvijā notikušās īpašuma reformas gaitā

izveidojušās situācijas, kad ēka un zeme zem tās ir atsevišķi īpašuma objekti, kas nepieder vienam īpašniekam, šādi gadījumi minēti likuma „Par atjaunotā

Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.pantā.

Apgabaltiesa spriedumā ir konstatējusi, ka valsts īpašuma objektu veido valstij piederošais zemesgabals un uz tā esošās valstij piederošās ēkas,

savukārt pieteicējai piederošā ēka ir uzskatāma par patstāvīgu īpašuma objektu, kas atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes. Apgabaltiesa

pamatoti noraidījusi pieteicējas argumentu, ka konkrētajā gadījumā, kad valsts īpašuma objekts reģistrēts zemesgrāmatā kā vienots nekustamais īpašums,

nav iespējams atsevišķi privatizēt ēkas, atdalot tās no zemesgabala, un pēc tam secīgi privatizēt zemi ēku īpašniekam.

Attiecībā uz pieteicējas papildu paskaidrojumos minēto gadījumu, kad valsts rīkojās pretēji Civillikuma 968.pantā ietvertajam principam un sadalīja

vienotu zemes un ēku nekustamo īpašumu, atdalot ēku īpašumu no zemes, jānorāda, ka šāda rīcība nedot tiesības pieteicējai prasīt, lai arī konkrētajā

gadījumā valsts rīkotos pretēji tiesību normās nostiprinātajam principam.

[10] Likumam „Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju” 64.panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz privatizējama apbūvēta zemesgabala

pirmpirkumu ir uz šā zemesgabala esošā īpašuma objekta īpašniekam.

Atbilstoši minētajai tiesību normai un Privatizācijas pabeigšanas likuma normām (5.panta otrā daļa, 7.panta pirmā daļa, 9.pants) apbūvēta

zemesgabala pirmpirkuma tiesības ir uz šā zemesgabala esošo ēku (būvju) īpašniekam. Šādu pirmpirkuma tiesību noteikšanas mērķis ir bijis sekmēt būvju

kā patstāvīgu īpašuma objektu un zemesgabalu, uz kuriem šīs būves atrodas, apvienošanu vienā nekustamajā īpašumā, lai tādējādi novērstu īpašuma

reformas laikā izveidojušos atkāpi no Latvijas Republikas Civillikuma 968.pantā nostiprinātā ēkas un zemes vienotības principa (piemēram, Senāta

2010.gada 15.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-485/2010 (A42686109) 11.punkts).

Lietā nav strīda, ka tiesiski nav iespējama zemesgabala sadalīšana, atdalot pieteicējas ēkas uzturēšanai atsevišķu zemes vienību. Taču minētais

konkrētajā gadījumā nav pamats secināt, ka tāpēc pieteicējai ir tiesības uz visa zemesgabala privatizāciju, kā to atzinusi apgabaltiesa. Pamatots ir

kasācijas sūdzības arguments, ka, atzīstot pieteicējai tiesības uz visa zemesgabala privatizāciju, apgabaltiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka uz zemesgabala

atrodas ne tikai pieteicējai piederošā ēka, bet arī valstij piederošās ēkās, kas kopā ar zemesgabalu veido vienotu īpašumu. Pieteicējas pirmpirkuma

tiesības uz zemi nevar attiekties uz zemi zem valstij piederošajām ēkām.

Senāta judikatūrā ir atzīts, ka no likuma „Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju” un Privatizācijas pabeigšanas likuma secināms, ka ir

pieļaujama zemesgabala domājamās daļas privatizācija, taču ne ikvienā gadījumā tas ir iespējams un pieļaujams. Prasījums par zemesgabala domājamās

daļas privatizāciju ir vērtējams, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus un to tiesību normu mērķi, kas noteic ēku īpašnieku tiesības ierosināt

zemesgabala, uz kura atrodas ēkas, privatizāciju un izmantot pirmpirkuma tiesības (piemēram, Senāta 2010.gada 16.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-

54/2010 (A42447608) 9.-10.punktu; 2011.gada 2.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-372/2011 (A42651308) 10.punktu).

Tā kā konkrētajā gadījumā valsts īpašuma objekts ir valstij piederošs zemesgabals kopā ar uz tā esošajām valstij piederošajām ēkām, zemesgabala

domājamo daļu privatizācija pieteicējas ēkas uzturēšanai tiesiski nav iespējama. No Senāta atziņām izriet, ka ar šādu zemesgabala domājamās daļas

privatizāciju pieteicēja kā ēku īpašniece nesasniegtu mērķi veidot atsevišķu pieteicējai piederošu vienotu nekustamo īpašumu (zemes un ēkas), jo

zemesgabals, uz kura atrodas gan valstij, gan pieteicējai piederošas ēkas, paliktu to abu kopīpašumā un tātad tas nesaplūstu ne ar vienu ēku īpašumu

(Senāta 2010.gada 16.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-54/2010 (A42447608) 10.punkts, 2011.gada 2.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-

372/2011 (A42651308) 10.punkts).

[11] Visi iepriekš minētie apsvērumi attiecas uz pieteicējas kā ēkas īpašnieces tiesībām ierosināt zemes, uz kuras atrodas ēka, privatizāciju.

Apgabaltiesa spriedumā pieteicējas prasījumu ir vērtējusi galvenokārt no šāda aspekta, atstājot bez ievērības to, ka pieteicēja privatizācijas ierosinājumā

ir ierosinājusi privatizēt visu valsts īpašuma objektu un arī pārsūdzētajā rīkojumā Nr. 306 ir vērtēta visa valsts īpašuma objekta nodošana privatizācijai.

[12] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktam adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja tā

palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

Administratīvā procesa likuma 10.pantā definēts tiesiskās paļāvības princips. Persona ar paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa.

Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas.

Prettiesiska administratīvā akta atcelšana galvenokārt kalpo tam, lai tiktu ievērots tiesiskuma princips. Tomēr labvēlīgo administratīvo aktu saņēmusī

persona noteiktos gadījumos var paļauties uz tā pastāvēšanu. Tāpēc, piemērojot Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu, tiek

apsvērts, vai konkrētajos apstākļos priekšroka dodama tiesiskās paļāvības principam vai tiesiskuma principam.

Tiesiskās paļāvības aizsardzība izriet no tiesiskas valsts principa, saskaņā ar kuru valsts rīkojas tiesiski, paredzami un skaidri. Tajā pašā laikā

tiesiskās paļāvības aizsardzība nav absolūta. Tāpēc konkrētās lietas apstākļi ir noteicošie, lai pateiktu, vai priekšroka dodama tiesiskumam un vispārējai

sabiedrības interesei vai personas tiesiskajai paļāvībai (Senāta 2011.gada 12.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-849/2011 (A42768108)

10.punkts). Senāts ir atzinis – lai noskaidrotu, vai tiesiskā paļāvība ir vai nav jāņem vērā, jāatbild uz trīs jautājumiem: 1) vai bija kaut kas, uz ko varēja

paļauties (skaidrs iestādes izteikums), 2) vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, 3) vai attiecīgā personas paļāvība ir aizsardzības vērta (Senāta

2007.gada 7.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-238/2007 (A42103404) 13.punkts).

[13] Apgabaltiesa spriedumā pamatoti norādījusi, ka gadījumā, ja iestāde atceļ administratīvo aktu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

86.panta otrās daļas 3.punktu, tai ir jāpierāda administratīvā akta prettiesiskums.

Apgabaltiesas spriedumā atzinusi, ka nav konstatējams rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunkta prettiesiskums. Šādu secinājumu tiesa pamatojusi ar

apsvērumiem, ka konkrētajā gadījumā pieteicējas kā ēku īpašnieces privatizācijas ierosinājums atbilst Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā

un Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunktā noteiktajiem izņēmuma nosacījumu un, tā kā nav iespējams noteikt pieteicējas ēkas

uzturēšanai nepieciešamo zemesgabalu, tad par tādu atzīstams viss zemesgabals un pieteicējai ir tiesības prasīt visa zemesgabala atsavināšanu.

Kā jau tika atzīts iepriekš, apgabaltiesas secinājums par visa zemesgabala privatizāciju pieteicējai kā ēkas īpašniecei, nav pamatots. Līdz ar to arī

tiesas secinājums par rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunkta tiesiskumu, balstoties uz minētajiem apsvērumiem, nav pamatots.

[14] Vērtējot, kuram ir dodama priekšroka konkrētajā gadījumā – tiesiskās paļāvības principam vai tiesiskuma principam – apgabaltiesa devusi

priekšroku tiesiskās paļāvības principam. Kā būtisku apstākli šādam secinājumam tiesa atzinusi ilgo laiku (9 gadi 49 dienas), kas pagāgājis kopš

sākotnējā rīkojuma izdošanas, kā arī to, ka sākotnējā rīkojuma palikšana spēkā neatstāj būtisku ietekmi uz sabiedrības interesēm un valsts īpašuma

objekta kalpošanu publiskās interesēm, jo valsts īpašuma objekts iznomāts privātpersonai komercdarbības veikšanai, un rīkojumā Nr. 306 nav norādīts,

kādu sabiedrības interešu aizsardzībai nepieciešams valsts īpašuma objektu saglabāt valsts īpašumā.

Kā jau tika minēts, likumdevējs ir izvērtējis un tiesību normās noteicis, kādu sabiedrības interešu aizsardzībai ir noteikti attiecīgie ierobežojumi,

tāpēc nav nepieciešams norādīt vēl kādas citas sabiedrības intereses papildus tiesību normās definētajām. Senāta ieskatā, apgabaltiesa nav arī izvērtējusi,

vai bija kaut kas, uz ko pieteicēja varēja paļauties, proti, vai bija iestādes apsolījums, no kura izrietētu pieteicējas tiesības privatizēt valsts īpašuma

objektu. Rīkojuma Nr. 377 1.3.apakšpunkts pats par sevi nepiešķīra pieteicējai tiesības uz valsts īpašuma objekta privatizāciju. Tiesa nav vērtējusi, vai ir

rīkojumam Nr. 377 ir sekojusi kāda konkrēta iestādes rīcība vai starplēmums, kas dotu pieteicējai apsolījumu par valsts īpašuma objekta privatizāciju

tieši pieteicējai.

[15] Ņemot vērā iepriekš minēto, Senāts atzīst, ka Ministru kabineta kasācijas sūdzība ir pamatota, bet apgabaltiesas spriedums ir atceļams un lieta

nosūtāma jaunai izskatīšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 21.februāra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Atmaksāt Ministru kabinetam drošības naudu 70 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

L. Slica D. Mita N. Salenieks