Court dismisses appeal against speeding fine, ruling evidence sufficient and penalty not excessive.

Lieta Nr.1A26001817

Arhīva Nr.1-0018-17/2

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Rēzeknē 2017.gada 14.augustā

Rēzeknes tiesas tiesnesis I.Dzindzuks rakstveida procesā izskatīja /pers. B/, personas kods /personas kods/, sūdzību par Valsts policijas Galvenās

kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieka 2017.gada 21.aprīļa lēmumu Nr.565, ar kuru atstāts negrozīts Valsts policijas

Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja Fotoradaru nodaļas 2017.gada

21.februāra administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums Nr.0521257998, un

k o n s t a t ē j a:

[1] Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja Fotoradaru

nodaļa [turpmāk – institūcija] 2017.gada 21.februārī sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu-lēmumu Nr.0521257998 [turpmāk – administratīvā

pārkāpuma protokols-lēmums], kurā konstatēts, ka 2017.gada 18.februārī plkst. 15.50, Rīgā, Granīta ielā, pie ēkas Nr.13, tika vadīts transportlīdzeklis

“Opel Zafira”, valsts reģistrācijas numura zīme /reģistrācijas numurs/, ar ātrumu 67 km/h pie atļautā braukšanas ātruma 50 km/h. Ātrums fiksēts ar ātruma

mērīšanas iekārtu MultaRadar C (sērijas Nr.590-107/60143), kuras maksimālā kļūda ekspluatācijas režīmā ir +3 km/h. Faktiskais braukšanas ātrums,

ņemot vērā iekārtas kļūdu - 64 km/h.

Tādējādi tika pārkāptas Ceļu satiksmes noteikumu 101.punkta prasības, kurš nosaka, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas

ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h, bet dzīvojamā zonā daudzdzīvokļu namu pagalmos, degvielas uzpildes staciju un stāvvietu teritorijās – 20 km/h.

2017.gada 21.februārī institūcija, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 274., 275.panta pirmās daļas

1.punktu un Ceļu satiksmes likuma 43.6panta otro un trešo daļu, pieņēma lēmumu Nr.0521257998, ar kuru /pers. B/ par LAPK 149.8panta ceturtajā

daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu uzlika naudas sodu 40 EUR apmērā (lietas 3.lapa).

[2] Pārbaudot informāciju transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra datu bāzēs, tika noskaidrots, ka transportlīdzekļa “Opel Zafira”, ar valsts

reģistrācijas numura zīmi /reģistrācijas numurs/, īpašniece ir /pers. B/. Līdz ar to administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums nosūtīts minētā

transportlīdzekļa īpašniecei /pers. B/.

[3] Par institūcijas administratīvā pārkāpuma protokolu-lēmumu Nr.0521257998 /pers. B/ [turpmāk – sūdzības iesniedzēja] iesniedza sūdzību,

kurā norādīja, ka administratīvā pārkāpuma protokola-lēmumā Nr.0521257998 norādītajā laikā un vietā vadījusi viņai piederošo transportlīdzekli “Opel

Zafira”, valsts reģistrācijas numura zīme /reģistrācijas numurs/. Pārkāpuma izdarīšanas faktu viņa neapstrīd, bet pieļauj, ka varēja nepamanīt ceļa zīmi, vai

pamanot to, nepaspēja samazināt ātrumu līdz pieļaujamiem 50 km/h. Sūdzības iesniedzēja nepiekrīt noteiktajam soda, norādot, ka nav saprotama tieši

naudas soda piemērošana, nevis brīdinājuma izteikšana, ko ietver LAPK 149.8panta ceturtās daļas sankcija. Sūdzības iesniedzēja vērš uzmanību uz to,

ka pārkāpums izdarīts gaišajā diennakts laikā, pastāvot labvēlīgiem ceļa un laika apstākļiem, satiksme pārkāpuma vietā nav intensīva, viņas atbildību

pastiprinošie apstākļi nav konstatējami. Ņemot vērā minēto, sūdzības iesniedzēja lūdz grozīt soda mēru ietvaros, kas paredzēti LAPK 149.8panta

ceturtajā daļā (lietas 4.-5.lapa).

[4] Ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieka 2017.gada 21.aprīļa lēmumu Nr.565

[turpmāk – augstākās iestādes lēmums] institūcijas lēmums atstāts negrozīts, bet /pers. B/ sūdzība noraidīta.

Izvērtējot institūcijas saņemtos administratīvā pārkāpuma lietas materiālus ar pievienoto fotoattēlu, kurā redzams izveidotais novērtēšanas šablons,

iestāde secināja, ka šajā gadījumā administratīvā pārkāpuma fiksēšanai tika izmantota ātruma mērīšanas iekārta MultaRadar C (sērijas Nr.590-

107/60143), kas atbilstoši verificēšanas sertifikātam ir atzīta par derīgu. Ātruma mērīšanas iekārta MultaRadar C fiksē tā transportlīdzekļa braukšanas

ātrumu, kurš atrodas fotoradara darbības staru zonā. Ar ātruma mērīšanas iekārtu MultaRadar C tiek fiksēts tā transportlīdzekļa braukšanas ātrums, kurš

tuvojas iekārtai un kurš atrodas tuvāk fotoattēla centram.

2017.gada 18.februārī plkst. 15.50 ātruma mērīšanas iekārta MultaRadar C (sērijas Nr.590-107/60143), pamatojoties uz atbildīgās Valsts

policijas amatpersonas rīkojumu, atradās apdzīvotā vietā – Rīgā, Granīta ielā pie ēkas Nr.13 vietā, kur saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk –

CSN) 101.punktu jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz 50 km/h.

Izvērtējot lietas materiālos iekļauto fotoattēlu, kurā redzams izveidotais novērtēšanas šablons, iestāde secināja, ka nav pamata apšaubīt, ka

2017.gada 18.februārī plkst. 15.50 fiksētais braukšanas ātrums 64 km/h, ņemot vērā iekārtas kļūdu, fiksēts tieši transportlīdzeklim “Opel Zafira”, valsts

reģistrācijas numura zīme /reģistrācijas numurs/. Secināms, ka atļautais braukšanas ātrums pārsniegts par 14 km/h.

Iestāde atzina, ka /pers. B/ norādītais apstāklis, ka varējusi nepamanīt maksimālā ātruma ierobežojošo ceļa zīmi 50 km/h vai arī pamanot to, nav

spējusi samazināt ātrumu līdz pieļaujamiem 50 km/h, nav uzskatāms par attaisnojumu administratīvā pārkāpuma veikšanā.

Iestāde norādīja, ka ceļu satiksmes režīms ir pamatots ar drošības apsvērumiem, šo režīmu neievērojot, apdraudējums citiem satiksmes

dalībniekiem rodas automātiski.

Iestāde secināja, ka /pers. B/ vaina LAPK 149.8panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā 2017.gada 18.februārī plkst.

15.50 ir pierādīta, sods saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma (turpmāk – CSL) 43.6panta otrajā daļā noteikto piemērots pamatoti.

Saskaņā ar CSL 43. 6panta trešo daļu par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, personai uzliek attiecīgam

pārkāpumam noteikto minimālo naudas sodu. CSL attiecībā pret LAPK ir speciāls likums. Ņemot vērā minēto, iestāde atzina, ka nav iespējams grozīt

sūdzības iesniedzējai piemēroto naudas sodu.

Turklāt iestāde atzina, ka /pers. B/ izdarītais pārkāpums nevar tikt atzīts par maznozīmīgu un izskatāmajā gadījumā LAPK 21.pants nav

piemērojams. Saskaņā ar CSL 19.panta trešo daļu ceļu satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai

satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus. Taču minētās tiesību normas prasību ievērošana neizslēdz ceļu satiksmes dalībnieku pienākumu

ievērot arī CSN ietvertās tiesību normas, tostarp ievērot atļauto braukšanas ātrumu, neatkarīgi no tā vai normu prasību neievērošana rada vai nerada

tiešas sekas (arī iespējamas sekas) citiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Lietā nav konstatējami būtiski, no /pers. B/ gribas un rīcības neatkarīgi apstākļi vai

īpaša nepieciešamība pārkāpt atļauto braukšanas ātrumu (lietas 15.-20.lapa).

[5] Par iestādes lēmumu /pers. B/ iesniedza sūdzību, kurā norādīja, ka lēmumā nav ņemti vērā viņas iebildumi pret naudas soda, nevis brīdinājuma

piemērošanu. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka lēmumā nepamatoti nav ņemta vērā viņas norāde uz LAPK 32.panta otrajā daļā un 33.panta otrajā daļā

paredzētajiem apstākļiem.

Tāpat sūdzības iesniedzēja nepiekrīt iestādes secinājumam par neiespējamību piemērot LAPK 21.pantu. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka iestādes

secinājums, ka jebkurā CSN normu neievērošanas gadījumā, neatkarīgi no tā vai minēto normu prasību neievērošana rada vai nerada tiešas sekas (arī

iespējamas sekas) citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, pārkāpums nevar tikt atzīts par maznozīmīgu, ir pretrunā ar LAPK 21.panta otro daļu, kurā tieši

norādīts, ka ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz 40 EUR un ja šis pārkāpums nav rādījis

draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu. No protokolā-lēmumā esošās foto fiksācijas izriet, ka pārkāpuma

fiksācijas vietā nav manāmi citi ceļu satiksmes dalībnieki, līdz ar to LAPK 21.panta nepiemērošana, sūdzības iesniedzējas ieskatā, atzīstama par

nepamatotu. Sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt iestādes lēmumu un atbrīvot viņu no administratīvās atbildības (lietas 22.-23.lapa).

[6] Pie administratīvās atbildības sauktā persona nav izteikusi tiesai lūgumu par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Līdz ar to saskaņā ar LAPK

289. panta pirmo daļu rajona (pilsētas) tiesa administratīvā pārkāpuma lietu izskata rakstveida procesā. Rakstveida procesā administratīvā pārkāpuma

lietas izskatīšana notiek, nerīkojot tiesas sēdi. Izskatot lietu rakstveida procesā, nolēmumu tiesa pieņem uz lietā esošo dokumentu pamata.

Saskaņā ar LAPK 289.6panta ceturto daļu sūdzības iesniedzējai un augstākai iestādei tika paziņota diena, ar kuru nolēmums būs pieejams tiesas

kancelejā, kā arī lietas dalībniekiem noteikts termiņš iesniegt paskaidrojumus un citus ar lietas izskatīšanu saistītus pieteikumus vai lūgumus, pieteikt

noraidījumu tiesnesim.

Tiesas noteiktajā termiņā no lietas dalībniekiem paskaidrojumi vai lūgumi netika saņemti, noraidījums tiesnesim netika pieteikts.

[7] Tiesa, pārbaudot lietas materiālos esošos pierādījumus un izvērtējot sūdzībā norādītos argumentus, atzīst, ka augstākās iestādes lēmums

atstājams negrozāms, bet /pers. B/ sūdzība noraidāma turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[8] Saskaņā ar LAPK 7.pantu nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un likumā

noteiktajā kārtībā; lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību. Likumības princips tiek nodrošināts tā, ka katrā

nākamajā stadijā tiek pārbaudīta iepriekšējās stadijas likumība un pieņemto lēmumu pamatotība.

Saskaņā ar LAPK 289.6panta devīto daļu tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus:

1) vai ir noticis administratīvais pārkāpums;

2) vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;

3) vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu;

4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību;

5) kāds administratīvais sods piemērojams personai;

6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams;

7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām, mantām un piemēroto garantijas

naudu.

Pamatojoties uz LAPK 9.panta pirmajā daļā noteikto, administratīvo pārkāpumu lietās tiesai ir jākonstatē administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Administratīvā pārkāpuma sastāvu veido administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse. Ja kaut viena no administratīvā

pārkāpuma sastāvu veidojošām pazīmēm iztrūkst, atzīstams, ka nodarījumā nav administratīvā pārkāpuma sastāva.

No tā izriet, ka personu pie administratīvās atbildības var saukt un sodu var uzlikt tikai tad, kad konstatēta pie administratīvās atbildības saucamās

personas vaina konkrētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.

Administratīvā pārkāpuma sastāvs ir iekļauts LAPK konkrētā panta dispozīcijā. Konkrētajā gadījumā /pers. B/ saukta pie administratīvās

atbildības par LAPK 149.8panta ceturtajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu (par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 11 kilometriem stundā

līdz 20 kilometriem stundā ar [..], vieglajiem automobiļiem, [..], kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas, ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar 519. vai

555.ceļa zīmi "Apdzīvotas vietas sākums" vai ar 533.ceļa zīmi “Dzīvojamā zona”), par ko viņai uzlikts naudas sods 40 EUR apmērā (lietas 6.lapa).

[9] Pārbaudot administratīvā pārkāpuma lietā esošos pierādījumus, tiesai neradās šaubas, ka 2017.gada 18.februārī plkst. 15.50 Granīta ielā pie

ēkas Nr.13, Rīgā, tas ir, apdzīvotā vietā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 50 km/h, ar fotoradaru fiksētais braukšanas ātrums 67 km/h (faktiskais

braukšanas ātrums, ņemot vērā iekārtas kļūdu, - 64 km/h) fiksēts tieši transportlīdzeklim “OPEL ZAFIRA”, ar valsts reģistrācijas numura zīmi

/reģistrācijas numurs/.

Tas pierādīts ne tikai ar administratīvā pārkāpuma protokolā-lēmumā Nr.0521257998 ietvertajām ziņām (lietas 3., 6.lapa), informāciju par

fotoradara dislokāciju (lietas 12., 13.-14.lapa), ātruma mērīšanas iekārtas Multa Radar C verificēšanas sertifikāta kopiju (lietas 11.lapa),

transportlīdzekļa fotogrāfiju ar novērtēšanas šablonu (lietas 10.lapa), bet arī ar pašas sūdzības iesniedzējas paskaidrojumiem, kas iekļauti viņas sūdzībās

par institūcijas un augstākās iestādes lēmumiem. Savās sūdzībās /pers. B/ atzīst, ka administratīvā pārkāpuma izdarīšanas brīdī tieši viņa vadīja

transportlīdzekli “OPEL ZAFIRA”, ar valsts reģistrācijas numura zīmi /reģistrācijas numurs/ (lietas 4.-5., 22.-23.lapa).

Tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā nav pamata apšaubīt, ka institūcija, izskatot lietu, ir noskaidrojusi, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums,

vai persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības un uzlikt viņai administratīvo sodu, kā arī citus apstākļus, kam ir

nozīme lietas pareizā izlemšanā, un ir pieņēmusi lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu saskaņā ar CSL 43. 6pantu, LAPK 274.pantu un 275.panta

pirmās daļas 1.punktu.

Izvērtējot augstākās iestādes lēmumā norādītos argumentus, tiesa atzīst, ka tie ir pareizi un pamatoti. Augstākā iestāde ir pareizi konstatējusi lietas

faktiskos un tiesiskos apstākļus, kam ir nozīme pareizā lietas izlemšanā, kā arī, vispusīgi novērtējusi pierādījumus, kuriem ir nozīme pareizā lēmuma

pieņemšanā un izdarījusi pamatotus secinājumus. Turklāt, pārbaudot lietas materiālus, tiesa nekonstatēja LAPK 239.pantā paredzētus apstākļus, kas

nepieļauj lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma protokola-lēmuma saturu un tā noformējuma atbilstību CSL

43.6panta prasībām, tiesa atzīst, ka administratīvā pārkāpuma protokola-lēmuma noformēšanā nav pieļauti procesuālie pārkāpumi. Tiesa atzīst, ka šajā

gadījumā administratīvā pārkāpuma protokolā-lēmumā konstatētas visas LAPK 149.8 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva

pazīmes. Augstākās iestādes lēmumā konstatēto apstākļu kopums atbilst administratīvā pārkāpuma protokolā-lēmumā rakstveidā fiksētajām

prettiesiskām darbībām.

Tiesa atzīst, ka augstākā iestāde savā lēmumā pareizi interpretēja CSL un LAPK normas, norādot, ka par izdarīto administratīvo pārkāpumu, kas

fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, piemērojams vienīgi minimālais naudas sods, kas paredzēts LAPK attiecīgā panta sankcijā.

Līdz ar to saskaņā ar LAPK 289.13panta trešo daļu tiesa pievienojas augstākās iestādes lēmumā norādītajai motivācijai un, atzīstot to par pareizu un

pilnībā pietiekamu, to neatkārto.

Papildus augstākās iestādes lēmumā norādītajai motivācijai par sūdzībā minētajiem argumentiem un iebildumiem tiesa sniedz savu argumentāciju.

[10] Tiesa secina, ka sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādīja, ka augstākā iestāde nebija ņēmusi vērā viņas norādi uz LAPK 32.panta otrajā daļā un

33.panta otrajā daļā paredzētajiem apstākļiem. Turklāt, viņasprāt, pastāv LAPK 21.panta otrajā daļā minētais apstāklis, saskaņā ar kuru viņas izdarīto

administratīvo pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu, atbrīvojot viņu no administratīvās atbildības.

[11] LAPK 32.panta otrā daļa nosaka, ka, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi,

mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Savukārt LAPK 33.panta otrā daļa nosaka, ka atbildību par administratīvo

pārkāpumu ceļu satiksmē mīkstina apstākļi, kas samazina konkrētā pārkāpuma iespējamo apdraudējumu satiksmes drošībai, — diennakts laiks, ceļa un

laika apstākļi, satiksmes intensitāte vietā, kur izdarīts pārkāpums un citi tamlīdzīgi apstākļi, kā arī personiski vai ģimenes apstākļi.

LAPK 149.8panta ceturtās daļas sankcija paaredz, ka par minēto administratīvo pārkāpumu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu

transportlīdzekļa vadītājam četrdesmit euro apmērā.

Tiesa secina, ka augstākās iestādes lēmuma 5.lapā jau ir sniegta argumentācija, kādēļ /pers. B/ tika uzlikts naudas sods minimālajā apmērā, nevis

izteikts brīdinājums. Tiesa pievienojas augstākās iestādes motivācijai, kā arī norāda, ka LAPK satur procesuālas tiesību normas, kas nosaka lietvedību

administratīvo pārkāpumu lietās, kā arī nosaka atbildību par konkrēto pārkāpumu izdarīšanu. Savukārt CSL 43. 6pants nosaka īpatnības administratīvo

pārkāpumu lietās attiecībā uz pārkāpumiem, kuri fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtas vai videoiekārtas), neapturot transportlīdzekli. Līdz ar to

CSL 43.6pants ir speciālā tiesību norma, kas nosaka procesa un soda uzlikšanas īpatnības attiecībā uz pārkāpumiem, kas fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem,

neapturot transportlīdzekli. Tikai tie jautājumi, kurus nereglamentē CSL 43. 6pants, tiek izskatīti piemērojot LAPK normas, piemēram, termiņus un

sūdzību izskatīšanas procesuālo kārtību.

Konkrētajā gadījumā tiesa nevar pārkāpt CSL noteikto soda uzlikšanas kārtību un tā apmēru. CSL 43. 6panta trešajā daļā noteikts, ka par

pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtas vai videoiekārtas), neapturot transportlīdzekli, personai uzliek attiecīgajam pārkāpumam

noteikto minimālo naudas sodu. Līdz ar to CSL nenosaka iespēju piemērot personai citu soda veidu, tajā skaitā brīdinājumu, bet vienīgi naudas sodu.

Turklāt CSL 43. 6panta trešā daļa ir imperatīvā tiesību norma. Proti, minētā norma neparedz tiesību piemērotāja rīcības brīvību soda uzlikšanā.

Konstatējot pārkāpumu, amatpersonai (institūcijai) obligāti jāpiemēro normā paredzētās sekas. Tāpēc amatpersonai (institūcijai), augstākai iestādei nav

jāvērtē LAPK 32.panta otrajā daļā un 33.panta otrajā daļā norādītie soda uzlikšanas samērīguma kritēriji, kā arī nav jāizdara lietderības apsvērumi.

Šādus apsvērumus nevar izdarīt arī tiesa. Tas pamatojas ar tēzi, ka likumdevējs, pieņemot attiecīgās normas (CSL 43. 6panta trešā daļa), jau ir izvērtējis

sabiedrības un atsevišķas personas tiesiskās intereses, tātad, jau ir izdarījis lietderības apsvērumus tiesību piemērotāja vietā. Šādā gadījumā tiesību

piemērotāja darbība ir strikti noteikta ar tiesību normu un amatpersonas pašas nevar izlemt, vai vispār un kādā veidā tām jāīsteno tiesību normas attiecībā

uz soda uzlikšanas apmēru par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli. Līdz ar to likumdevējs, paredzot obligāta

naudas soda uzlikšanu personai, kura ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, liedz

amatpersonai, iestādei un tiesai brīvību lemt par administratīvā soda uzlikšanas lietderību un noteikt tā apmēru konkrētās LAPK normas ietvaros, kas

paredz atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 13.septembra spriedumā lietā Nr.A42769008 11.punktā norādīts, ka ne iestādes, ne tiesas rīcības

brīvība neietver tiesības samazināt piemērotā administratīvā soda apmēru zem minimālās likumā noteiktās sankcijas, jo tas būtu pretrunā ar tiesību

normām. Lai piemērotu konstanti noteiktos sodus, ir pietiekami kvalificēt izdarīto pārkāpumu saskaņā ar noteikto LAPK pantu. Lietderības apsvērumus

attiecībā uz soda lielumu šādā gadījumā izdarījis likumdevējs.

[12] Izvērtējot sūdzības iesniedzējas viedokli par izdarītā administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu, tiesa atzīst, ka no iepriekš minētajiem

argumentiem izriet, ka gadījumā, ja personai sods tiek noteikts saskaņā ar CSL 43. 6panta prasībām, likums nepiešķir institūcijai tiesības personu atbrīvot

no soda un administratīvās atbildības. Personas atbrīvošana no administratīvās atbildības iespējama tikai par administratīvajiem pārkāpumiem, kuru

izskatīšana un soda noteikšana reglamentēta LAPK.

[13] Ņemot vērā, ka iesniegtā sūdzība tiek izskatīta saskaņā ar LAPK normām, tiesa atzīst, ka netipiskajos gadījumos tiesību piemērotājam ir

tiesības atkāpties no likumā noteiktās tiesisko seku īstenošanas. Tomēr šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem

argumentiem. Viens no šādiem gadījumiem varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja ar obligāto administratīvo aktu tiek ierobežotas personas

pamattiesības (skat. Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra lēmumu lietā Nr. 2006-41-01).

LAPK 21.panta pirmā daļa nosaka, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs,

institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai izbeigt uzsākto lietvedību un

atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu. Šī panta otrā daļa nosaka, ka ceļu satiksmē izdarīto

administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes

dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.

LAPK 21.pants nav imperatīvā tiesību norma, kuru obligāti jāpiemēro, konstatējot attiecīgus priekšnosacījumus. Likums nosaka, ka tiesību

piemērotājam ir tiesības, nevis pienākums konkrētu administratīvo pārkāpumu atzīt par maznozīmīgu.

Augstākās tiesas Senāts 2009.gada 12.februāra spriedumā lietā Nr.SKA-15/2009 ir norādījis, ka administratīvais pārkāpums ir maznozīmīgs, ja,

ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus (tostarp izdarītā pārkāpuma raksturu un citus lietā būtiskus apstākļus), administratīvā soda uzlikšana par izdarīto

pārkāpumu nebūtu lietderīga. Citiem vārdiem, izdarītais pārkāpums ir tik nebūtisks, ka par to pārkāpējam nav nepieciešams uzlikt sodu, bet ir pietiekami

izteikt mutvārdu aizrādījumu, kas ir preventīvs (audzinoša rakstura) līdzeklis, kas vērsts uz to, lai persona, kas ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu,

saprastu savas uzvedības prettiesiskumu un turpmāk to nepieļautu.

Lai atzītu pārkāpumu par maznozīmīgu saskaņā ar LAPK 21.pantu nepieciešams konstatēt tādus konkrētajai lietai raksturīgus apstākļus, kuri gan

neizslēdz administratīvā pārkāpuma esību (sastāvu), bet kuru dēļ jebkāda soda piemērošana attiecīgajā situācijā būtu pārmērīga vai neadekvāta. Tiesa

uzskata, ka atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu pie konkrētā lietā esošiem apstākļiem būtu pretrunā ar LAPK 22.pantu.

Tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā LAPK 21.pants nav piemērojams, jo atļautā braukšanas ātruma pārkāpšanas konstatēšana un vainīgo

personu obligāta sodīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu kārtību ceļu satiksmē un vienveidīgu tiesību normu piemērošanu, lietās, kurās personām tiek

noteikta administratīvā atbildība par šādu administratīvo pārkāpumu izdarīšanu. Turklāt pastāv tiesiskais regulējums, kas uzliek par pienākumu sodīt visas

personas, kas ir izdarījušas minēto pārkāpumu, lai panāktu vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām un taisnīguma ievērošanu, piemērojot

administratīvos sodus.

CSL mērķis, kas nostiprināts likuma 2.panta 1.punktā, ir tostarp noteikt ceļu satiksmes norises un ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un

tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajā personām piederošo mantu. Tātad CSL un uz tā

pamata izdotajos Ceļu satiksmes noteikumos prasības transportlīdzekļu vadītājiem noteiktas, ņemot vērā visu sabiedrības locekļu intereses.

Saskaņā ar CSL 43.pantu, lai garantētu ceļu satiksmes drošību un aizsargātu cilvēku dzīvību, veselību un mantu, par ceļu satiksmes drošību

reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpšanu personas saucamas pie administratīvās atbildības.

Tiesa nevar radīt praksi, ar kuru būtu noteikts, ka nav obligāti jāievēro noteiktais braukšanas ātruma režīms, vai katrā gadījumā, kad persona savu

vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā atzīs un aizbildināsies ar savu neuzmanību, uzskatot šādus apstākļus par objektīviem, lai piemērotu LAPK

21.pantu, sūdzības iesniedzēja un citi ceļu satiksmes dalībnieki regulāri pārkāps ceļu satiksmes noteikumus, lūdzot to atzīt par maznozīmīgiem un atbrīvot

viņus no atbildības. Tādējādi, tiesas ieskatā, Valsts policijas darbs, kas saistīts ar braukšanas ātruma kontroli, tiks padarīts par bezjēdzīgu, jo būs

neiespējami cīnīties ar braukšanas ātruma pārkāpējiem. Tāpat šāda situācija nav pieļaujama, jo var radīt haosu un nenoteiktību ceļu satiksmē, uz ielām

veidotos sastrēgumi un plūstoša ceļu satiksme nebūtu iespējama. Turklāt, uzskatot, ka administratīvais pārkāpums ir maznozīmīgs, var rasties tiesiskais

nihilisms, jo transportlīdzekļu vadītāji vairs neuzskatīs par nepieciešamo ievērot noteikto braukšanas ātrumu, tādējādi apdraudot citus satiksmes

dalībniekus.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka satiksmes drošību apdraudoša nodarījuma kaitīgums un bīstamība izpaužas tai apstāklī, ka persona, kuras rīcībā ir

paaugstinātas bīstamības avots, neievēro normatīvajos aktos ietvertos ceļu satiksmes noteikumus vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumus un

rezultātā tiek radīts kaitējums cilvēka dzīvībai vai veselībai.

Ceļu satiksmes noteikumu vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana pati par sevi apdraud citus satiksmes dalībniekus. Saskaņā ar

Ceļu satiksmes likuma 19. panta ceturto daļu katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs

noteiktās prasības (sk. Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedumā lietā Nr.2010-40-03 9.2 punkts).

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka transportlīdzekļa vadītājam ir jāvelta sevišķa rūpība, noskaidrojot satiksmes tiesisko režīmu (apdzīvota vai

neapdzīvota vietā) un ievērojot braukšanas ātrumu uz ceļa, pa kuru viņš brauc. /pers. B/ bija jāpārliecinās, ka savu transportlīdzekli viņa vadīja apdzīvotā

vietā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 50 km/h. Ikvienam vadītājam vajag un viņš var paredzēt, ka ceļā vai ielā, pa kuru viņš brauc, braukšanas ātruma

režīms noteikts ar konkrētajā ceļa posmā uzstādīto ceļa zīmi. Vadītājam ir jārēķinās ar šādiem apstākļiem un jāpārliecinās par attiecīgo ceļa zīmju

regulējumu arī gadījumā, ja ceļa zīmes kustības laikā vadītājam nebija redzamas.

Tāpat tiesa uzskata, ka labvēlīgie laika un ceļa apstākļi, maza satiksmes intensitāte, pretēji sūdzības iesniedzējas viedoklim, ne vienmēr mīkstina

personas atbildības pakāpi. Pretēji, tas var izraisīt transportlīdzekļa vadītājam velmi braukt ar lielāko ātrumu, kuru viņš uzskata par piemērojamu šādos

apstākļos, nevis ar ātrumu, kāds konkrētajā ceļa posmā noteikts ar attiecīgo ceļa zīmi, tādējādi ļaunprātīgi neievērojot braukšanas ātruma ierobežojumu

un izdarot administratīvo pārkāpumu.

Tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā sūdzības iesniedzēja nav pamatojusi atkāpi no tiesiskā regulējuma ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem

argumentiem. Tas apstāklis, ka sūdzības iesniedzēja savu vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā ir atzinusi un nožēlojusi izdarīto, nevar būt par

pamatu viņas atbrīvošanai no administratīvās atbildības. Tas apstāklis, ka lietā esošajā fotoattēlā, kad tika fiksēts pārkāpums, nav redzami citi ceļu

satiksmes dalībnieki, nenozīmē, ka tie nepiedalījās ceļu satiksmē un netika apdraudēta satiksmes drošība. Katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības

paļauties, ka arī citi ceļu satiksmes dalībnieki vienmēr ievēro CSN prasības un tādējādi neapdraud viņa dzīvību, veselību un mantiskās interesēs, t.i.,

satiksmes drošību kopumā.

Tiesa nav konstatējusi būtiskus no /pers. B/ gribas un rīcības neatkarīgus apstākļus, kas attaisnotu viņas rīcību vai norādītu uz īpašu nepieciešamību

pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, kuru dēļ soda piemērošana attiecīgajā situācijā sūdzības iesniedzējai būtu pārmērīga vai neadekvāta. Tiesa atzīst, ka

konkrētajā gadījumā obligātā administratīvā soda uzlikšana neierobežo /pers. B/ pamattiesības.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka lietā ir pierādīts, ka /pers. B/ ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, kas nevar tik uzskatīts par

maznozīmīgu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka /pers. B/ par LAPK 149.8panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu sods 40 EUR

apmērā uzlikts pamatoti.

[14] Pārējos sūdzībās norādītos argumentus, kas, sūdzības iesniedzējas ieskatā, noveda pie viņas nepamatotas sodīšanas, tiesa nevērtē. Tiesa

uzskata, ka tiem nav izšķirošas nozīmes /pers. B/ vainas noskaidrošanai un tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

atziņām no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav

saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru

iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmums).

[15] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka augstākās iestādes lēmums ir likumīgs un pamatots. Institūcija un augstākā iestāde pareizi

izvērtējuši ar tehniskiem līdzekļiem fiksētā administratīvā pārkāpuma faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī sods /pers. B/ uzlikts atbilstoši normatīvo

aktu prasībām. Līdz ar to saskaņā ar LAPK 289.12panta otrās daļas 1.punktu iestādes lēmums par /pers. B/ saukšanu pie administratīvās atbildības par

LAPK 149.8panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu atstājams negrozīts, bet /pers. B/ sūdzība noraidāma.

Pamatojoties uz LAPK 289.12panta otrās daļas 1.punktu, 289.13pantu, tiesa

n o s p r i e d a:

atstāt negrozītu Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieka 2017.gada 21.aprīļa lēmumu

Nr.565, ar kuru atstāts negrozīts Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un

koordinācijas biroja Fotoradaru nodaļas 2017.gada 21.februāra administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums Nr.0521257998, bet /pers. B/ sūdzību

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Latgales apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no tā pieejamības dienas, iesniedzot apelācijas

sūdzību Rēzeknes tiesā.

Tiesnesis

I.Dzindzuks