Court dismisses appeal against administrative fine for unauthorized crossing of servitude path.

Lietas Nr. 107018013

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Aizkrauklē, 2013. gada 14. novembrī

Aizkraukles rajona tiesa

tiesnese S. Daukšte

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu /pers. B/ sūdzībā par Pļaviņu novada domes administratīvās komisijas

2013. gada 17. septembra lēmuma Nr. 10.1 (turpmāk- Lēmuma) atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1]2013. gada 30. augustā Pļaviņu novada pašvaldības policijas priekšniece/amatpersona/ sastādījusi administratīvā pārkāpuma

protokolu Nr. VZ000341 par to, ka 2013. augustā Pļaviņu novada Klintaines pagastā /pers. B/ patvaļīgi aizšķērsoja servitūta ceļu

Pļaviņu novada Klintaines pagastā caur nekustamo īpašumu /Nosaukums/ tādējādi pārtraucot personu brīvu pārvietošanos pa

servitūta ceļu. Ir pārkāpts Latvijas Republikas likuma „Par autoceļiem” 15. panta pirmās daļas 2. punkts. Atbildība par šo pārkāpumu

paredzēta LAPK 140. panta otrajā daļā.

[2] Pļaviņu novada domes administratīvā komisija 2013. gada 17. septembrī /pers. B/ par LAPK 140. panta otrajā daļā paredzēto

pārkāpumu piemērojusi administratīvo sodu – naudas sodu Ls 50,00 apmērā.

[3] 2013. gada 1. oktobrī Aizkraukles rajona tiesā saņemta /pers. B/ sūdzība par Pļaviņu novada domes administratīvās komisijas

2013. gada 17. septembra lēmuma Nr. 10.1 atcelšanu.

[3.1.]Sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt lēmumu, jo rīkojies galējas nepieciešamības vadīts.

Jau iepriekš gan mutiski, gan rakstveidā griezies pašvaldībā ar lūgumu ierobežot smagās tehnikas kustību caur sūdzības iesniedzēja

mājas pagalmu. Informējis pašvaldību, ka smagās tehnikas radītās vibrācijas rezultātā var sabrukt ēkas. Patlaban klēts, zem kuras

atrodas pagrabs un saimniecības ēkas gals, gar kuru iet servitūta ceļš, ir avārijas stāvoklī. Klintaines pagasta pašvaldības pārstāvji un

pašvaldības policija veikusi servitūta ceļa apsekošanu, kad sūdzības iesniedzējs nav bijis mājās, un viņam bijusi liegta iespēja sniegt

paskaidrojumus un parādīt ēku stāvokli.

Ņemams vērā arī tas apstāklis, ka servitūta ceļš ir bez noturīga seguma un smagās tehnikas kustības rezultātā ceļā ir izveidojusies

bedre, kas sūdzības iesniedzējam radot zaudējumus. Kopš 2011. gada jau divas reizes veicis betonēšanas un nostiprināšanas

darbus ēkām, gar kurām iet servitūta ceļš. Līdzko pa ceļu sākoties mežizstrādes tehnikas kustība, ēkām rodoties jaunas plaisas.

Sūdzības iesniedzējs nevēloties pieļaut ēku sagrūšanu, jo tās viņam esot vajadzīgas. Dzīvojamā māja atrodoties 16 metru attālumā ,

klēts ar pagrabu – 1,5 metru, saimniecības ēkas stūris – 0,5 metru attālumā no servitūta ceļa.

Kopš 2011. gada pašvaldība nav radusi risinājumu, neskatoties uz to, ka notikusi nepārtraukta komunikācija. Tāpēc šā gada pavasarī

sūdzības iesniedzējs uzsācis pagalma, caur kuru iet servitūta ceļš, remontu. Pavasarī un rudenī, arī ilgstošu lietavu gadījumā,

nokļūšana sūdzības iesniedzēja īpašumā esot apgrūtināta vai pat neiespējama.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka rīkojies galējas nepieciešamības vadīts. Barjeru ceļam uzlicis, lai nesabruktu klēts un pagrabs, jo

šajā vietā, kur ceļš iet gar klēti bijusi izbraukta 1,4 m dziļa bedre. Uzsācis bedres aizbēršanu ar akmeņiem un granti.

Sūdzības iesniedzēja rīcību ietekmējis arī tas, ka varētu tikt apdraudēta viņa bērnu dzīvība, jo servitūta ceļš pagalmā ienāk ar strauju

līkumu, kas kvalificējams kā bīstams pagrieziens. Neskatoties uz sūdzības iesniedzēja lūgumiem pašvaldība nav izlikusi brīdinājuma

zīmes.

Uz sūdzības iesniegšanas brīdi ceļa remontu tās iesniedzējs esot saskaņojis ar VAS "Latvijas valsts ceļi", bet pašvaldības

amatpersonas izvairoties saskaņot satiksmes organizācijas shēmu servitūta ceļa remontam Klintaines pagasta Rīteros /Nosaukums/

mājās. Pie sūdzības iesniedzēja īpašuma no abām pusēm bijusi informācija par izveidojušos situāciju, arī kontakttālrunis. Sūdzības

iesniedzējs uzskata, ka problēma saskaņā ar Civillikumu bijusi risināma bez pašvaldības iejaukšanās, neapmierinātajai personai

(valdošā īpašuma īpašniekam) griežoties pie viņa. Sūdzības iesniedzējs izskaidrotu situāciju.

Ņemams vērā arī tas, ka nav varējis vienoties ar valdošo īpašumu īpašniekiem, servitūta tiesiskajiem ieguvējiem, jo zemesgrāmatā tie

nav norādīti un sūdzības iesniedzējam neesot zināmi. Vairākkārt lūdzis pašvaldībai ziņas par valdošajiem īpašumiem, bet atbildi

neesot saņēmis.

Pēc Pļaviņu novada domes Administratīvās komisijas lūguma koka barjera esot noņemta, uz lēmuma pieņemšanas dienu servitūta

ceļš nav bijis aizšķērsots, taču pieņemot lēmumu šis apstāklis nav vērtēts.

Sūdzībā norādīts, ka Pļaviņu novada domes Administratīvā komisija pārkāpumu nav vērtējusi pēc būtības, uzsverot, kāpēc sūdzības

iesniedzējs pieņēmis dāvinājumu, zinot, ka caur īpašumu iet servitūta ceļš. Sūdzības iesniedzējs uzskata šādu lēmumā ietvertu

motivāciju par neētisku un prettiesisku, norādot, ka pašvaldībai kā valsts iestādei nevar piemist cilvēciska īpašība – skaudība, bet

komisijas locekļu skaudības izrādīšana administratīvajā aktā nav pieļaujama.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pārsūdzētajā lēmumā nav pamatots, kurām personām viņš liedzis pārvietošanos pa servitūta ceļu,

jo saskaņā ar Civillikuma 1130. pantu servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā

aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Pašvaldības lēmumā norādīts, ka sūdzības iesniedzējs

liedzis "personu brīvu pārvietošanos", bet nav ņemts vērā tas, ka servitūta mērķis nav nodrošināt jebkuras personas pārvietošanos

caur sūdzības iesniedzēja īpašumu, bet gan tikai servitūta lietotājiem, kuri viņam nav zināmi pašvaldības prettiesiskās rīcības,

nesniedzot informāciju, rezultātā.

Sūdzībā norādīts, ka Administratīvā komisija nav ņēmusi vērā sūdzības iesniedzēja argumentus, ka uzliekot barjeru, viņš rīkojies

galējas nepieciešamības vadīts.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lēmuma pamatojuma trūkums ir būtisks procesuālais pārkāpums un tāpēc pārsūdzētais lēmums ir

prettiesisks un atceļams.

Pamatojoties uz minēto un uz Administratīvā procesa likuma 186.,187.pantu,188.panta pirmo daļu, 189. pantu un Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279. pantu, sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt Administratīvo lietu komisijas (tā sūdzībā) 2013. gada

17. septembra lēmumu Nr.10.1(lietas 4.-8. lapa).

[3.2] Sūdzības iesniedzējs rakstveida paskaidrojumā norāda, ka, iepazīstoties ar Pļaviņu novada domes administratīvās komisijas

paskaidrojumiem administratīvā pārkāpuma lietā, secinājis, ka komisija vispār nav iedziļinājusies lietas apstākļos un paskaidrojumā

ir sagrozījusi faktus:

Apgalvojums, ka saimniecības ēkas ir sliktā stāvoklī neatbilst patiesībai. Tikai tas ēkas gals, gar kuru iet servitūta ceļš ir sliktā stāvoklī

un sabrukšanas draudi ir novērsti 2012.gadā veicot nostiprināšanas un betonēšanas darbus. Arī klētij jaunas plaisas nav radušās, jo

šogad caur mājas pagalmu nav veikti kokmateriālu izvešanas darbi. Tas liecinot par to, ka smagās meža tehnikas kustība pa šo

servitūta ceļu nav pieļaujama.

Nepatiesība esot arī tas, ka ceļa vietā ir izrakta bedre, kura nav aizbērta. Ceļa vietā meža tehnikas kustības rezultātā esot izveidojies

grāvis, kuru kopš 2012. gada sūdzības iesniedzējs nolīdzinot. Pret klēti tā dziļums bijis 1,4 metri un to šopavasar sācis aizbērt ar

akmeņiem un granti. Plānojot nākotnē izveidot noturīgu ceļa segumu caur pagalmu, Pašvaldības amatpersona /pers. F/ aizliedzis

viņam veikt turpmāk jebkādus pagalma līdzināšanas darbus, tā aizskarot viņa tiesības, liedzot iespēju viņam uzlabot savus dzīves

apstākļus.

Pļaviņu novada domes amatpersonas speciāli apgrūtinot sūdzības iesniedzēja dzīves apstākļus, īpašuma apsaimniekošanu un tam

iemesls esot tas, ka viņš konstatējis, ka 2012. gadā dome ar sūdzības iesniedzēju slēgusi līgumu par ceļa servitūta nodibināšanu

caur īpašuma /Nosaukums/ pagalmu. Sūdzības iesniedzējs šādu līgumu neesot parakstījis. Tāpēc griezies policijā ar iesniegumu par

dokumentu viltošanu un tur uzsākta kriminālizmeklēšana. 2012. un 2013.gadā ceļa posmu no /Nosaukums/ līdz "/Nosaukums/

pašvaldība neesot tīrījusi un viņam tas bijis jādara par saviem līdzekļiem. Arī otru piebraucamo ceļu, kurš apkalpo tos pašus īpašumus

ko ceļš caur /Nosaukums/, savedis kārtībā par saviem līdzekļiem, kaut gan pašvaldība solījusi to savest kārtībā par saviem līdzekļiem.

Šo ceļu arī bijusi sabojājusi smagā meža tehnika un tamdēļ intensīvi sākusi braukt pa ceļu caur /Nosaukums/ pagalmu, kā rezultātā

veidojusies arvien dziļāka bedre un ēku, gar kurām ved servitūta ceļš, stāvoklis arvien pasliktinājies un 2012. gada sākumā nogruvis

kūts gals. Kopš 2012.gada pašvaldība uz viņa iesniegumiem reaģējot neadekvāti un problēma netiekot risināta. Administratīvajā lietā

iesaistītās personas esot ģimenes draugi un darījumu partneri, tamdēļ esot pamats uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja administratīvā

sodīšana un viņa dzīves apstākļu pasliktināšana esot apzināta rīcība (lietas 144.-145.lapa).

[4] Iestāde tiesai nav sniegusi rakstveida paskaidrojumu.

Motīvu daļa

[5]Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un izvērtējot lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka sūdzība ir noraidāma.

[6] 1992. gada 11. marta likums „Par autoceļiem” 15. pants nosaka, lai nodrošinātu autoceļu saglabāšanu, ir aizliegts (..) piegružot,

piesārņot vai aizsprostot ceļa braucamo daļu, nomales, sadales joslas, ceļu inženierbūves un ceļu zemes nodalījuma joslu (..), bet 29.

pants nosaka, ka par šā likuma pārkāpumiem vainīgā persona saucama pie likumā noteiktās atbildības.

[6.1] LAPK 140. panta otrā daļa paredz administratīvo atbildību par ceļu vai to kompleksā ietilpstošo būvju bojāšanu, iznīcināšanu,

piegružošanu, piesārņošanu vai aizsprostošanu, kā arī ceļu satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu bojāšanu vai iznīcināšanu.

[7] Pārbaudot lietā esošos pierādījumus, tiesa konstatē šādus faktiskos apstākļus.

[7.1]2013. gada 30. augustā Pļaviņu novada pašvaldības policijas priekšniece /amatpersona/ sastādījusi administratīvā pārkāpuma

protokolu Nr. VZ000341, kura saturs atspoguļots šī sprieduma 1. punktā ( lietas 126. lapa).

[7.2] 2013. gada 29. jūlijā SIA /Nosaukums/ valdes loceklis /pers. G/ vērsies ar iesniegumu Pļaviņu novada domē, lūdzot atjaunot

piekļuvi SIA /Nosaukums/ īpašumam /Nosaukums/. Iesniegumā norādīts, ka SIA /Nosaukums/ Pļaviņu novada Klintaines pagastā

atrodas nekustamais īpašums /Nosaukums/, pie kura nodrošināta piekļuve pa servitūta ceļu caur /Nosaukums/ mājām. Braucot

apsekot īpašumu 2013. gada 29. jūlijā konstatējis, ka minētais ceļš aizbērts ar akmeņu krāvumu (lietas 128. lapa).

[7.3] No /pers. G/ 2013. gada 30. augusta rakstveida paskaidrojuma zināms, ka SIA /Nosaukums/, kuras valdes loceklis viņš esot,

pieder nekustamais īpašums Klintaines pagasta /Nosaukums/. Pie nekustamā īpašuma varot piekļūt pa ceļu, kas iet

caur/Nosaukums/ mājām. 2013. gada 29. jūlijā, braucot apsekot īpašumu, konstatējis, ka minētais ceļš ir aizsprostots ar akmeņu

krāvumu un koka barjerām. No mājas iznākusi viņam nepazīstama sieviete, kura teikusi, ka barjeras nenojaukšot, jo negribot, ka

svešas personas pārvietojas pa viņas īpašumu. Tas, ka minētais ceļš ir servitūta ceļš, viņai esot vienalga. Piekļuve īpašumam

/Nosaukums/ esot nepieciešama, lai veiktu mežizstrādes darbus. Uzskatot, ka esot ierobežotas viņa tiesības izmantot servitūtu (lietas

110. lapa).

[7.4] 2012. gada 26. aprīlī Pļaviņu novada dome, izskatot /pers. B/ 2012. gada 30. marta iesniegumu par apgrūtinājuma- ceļa

servitūta noņemšanu īpašumam Pļaviņu novada Klintaines pagastā /Nosaukums/, pieņēmusi lēmumu Nr. 35 slēgt vienošanos ar

/pers. B/ par ceļa servitūta dzēšanu īpašumam /Nosaukums/ Klintaines pagasta Pļaviņu novadā pēc piebraucamo ceļu /nosaukums/

sakārtošanas līdz 2012. gada 1. oktobrim (lietas 10., 11. lapa).

2013. gada 25. martā /pers. B/ griezies Pļaviņu novada domē ar lūgumu noslēgt vienošanos par ceļa servitūta dzēšanu minētajam

nekustamajam īpašumam (lietas 21. lapa).

2013. gada 23. maijā Pļaviņu novada dome atcēlusi 2012. gada lēmumu Nr. 35 par vienošanās slēgšanu ar /pers. B/ par ceļa

servitūta dzēšanu īpašumam /Nosaukums/ Klintaines pagasta Pļaviņu novadā, informējot /pers.B/ par jautājuma par ceļa servitūta

dzēšanu īpašumam /Nosaukums/ Klintaines pagasta Pļaviņu novadā risināšanu tiesas ceļā ( lietas 13., 14.lapa).

[7.5] No /pers. B/ 2013. gada 30. augusta rakstveida paskaidrojuma zināms, ka viņam pieder nekustamais īpašums Pļaviņu novada

Klintaines pagasta /Nosaukums/. Viņa īpašumam esot atzīme "ceļa servitūta teritorija 0,04 m 2”. Servitūta ceļš ejot caur viņa mājas

pagalmu. Šī gada jūlijā norobežojis mājas pagalmu no abām pusēm ar barjerām no koka apmēram 1,4 m augstumā. Barjeras

aizšķērsojušas servitūta ceļu. Barjeras izvietojis ar mērķi pasargāt cilvēkus un viņu transportlīdzekļus, jo mājas pagalmā notiekot

remontdarbi- tiek aizbērta uz ceļa izveidojusies bedre, drenāžas sistēmas izbūve, ceļam noņemts 30 cm slānis un tiekot bērtas

šķembas, grants, pēc tam segums tiekot noblietēts. Ceļa remontu plānojot pabeigt 2014. gada beigās. Viņam zināmais valdošais

īpašums esot /Nosaukums/, kura īpašniece esot /pers. I/, un viņa esot izteikusi nepieciešamību izlietot servitūtu. Viņš esot Platpīrei

izskaidrojis, ka notiek pagalma remonts, kurš ir primāra nepieciešamība, lai pilnvērtīgi apsaimniekotu īpašumu /Nosaukums/. /pers.

G/ pie viņa neesot griezies ar pretenzijām, ka nevar izmantot servitūta ceļu (lietas 127. lapa).

[7.5.1.] Administratīvās komisijas sēdē /pers. B/ piekritis administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajam, atzīstot, ka ir aizšķērsojis

servitūta ceļu. 2011. gadā uz dāvinājuma līguma pamata ieguvis savā īpašumā nekustamo īpašumu /Nosaukums/ Klintaines pagastā.

Pieņēmis un reģistrējis šo īpašumu uz sava vārda ar visiem apgrūtinājumiem, t.sk. ar servitūta ceļu. Servitūta ceļš iet caur mājas

pagalmu un kravas automašīnas, kas brauc caur mājas pagalmu, ir sabojājušas ceļa segumu. Ceļš iet tuvu gar saimniecības ēkām,

kuras ir ļoti sliktā stāvoklī, uz sabrukšanas robežas. Smago automašīnu kustība gar saimniecības ēkām pasliktina to stāvokli. Barjeru

uz ceļa novietojis un aizsprostojis servitūta ceļu ar mērķi veikt saimniecības ēku nostiprināšanu un ceļa remontu. Esot mēģinājis

risināt jautājumu par servitūta ceļa statusa noņemšanu, bet pagaidām šis jautājums līdz galam nav nokārtots. Uz lietas izskatīšanas

brīdi esot saņēmis saskaņojumu ar Latvijas Valsts ceļiem par servitūta ceļa, kas iet caur /Nosaukums/ pagalmu, slēgšanu pagalma

remontdarbu laikā līdz 2013. gada 30. novembrim. Apsola noņemt barjeras, lai ceļš būtu izbraucams ( lietas 122. lapa).

[7.6] 2013. gada 29. augusta apsekošanas aktā, kuru sastādījusi Pļaviņu novada pašvaldības policijas priekšniece /amatpersona/,

norādīts, ka apsekošana veikta Pļaviņu novada Klintaines pagasta /Nosaukums/. Aktā norādīts, ka uz zemes gabala atrodas

dzīvojamā māja un saimniecības ēkas. Caur mājīpašumu ved zemes ceļš. Minētais ceļš ved caur mājas pagalmu un no abām pusēm

ir norobežots ar koka barjerām, kas ir no 1,20 līdz 1,40 m augstas. Uz abām barjerām izvietota informācija ar sekojošu tekstu: "

Privātīpašums. Pagalma remonts. Turpināt ceļu aizliegts. t./numurs/". Pie barjeras, kas atrodas uz ceļa, kas ved uz meža pusi, ir

izveidots apmēram 60 cm augsts akmeņu krāvums visa ceļa platumā. Apsekošanas laikā izdarīta fotografēšana (lietas 139. lapa).

[7.6.1 ]No lietai pievienotajā foto tabulā esošajām fotogrāfijām zināms, ka fotografēšana veikta Klintaines pagasta /Nosaukums/.

Trijās fotogrāfijās redzams, ka ceļam visā tā platumā priekšā ir barjera - pie abās ceļa pusēs iedzītiem mietiem piestiprināts dēlis.

Vienai no barjerām pa vidu piestiprināta balta lapa, citai - koka plāksne. Uz baltās lapas, kura redzama fotoattēlā, izlasāms telefona

numurs "t. /numurs/". Fotogrāfijā Nr. 4 uz ceļa visā tā platumā redzams akmeņu krāvums (lietas 135.,136. lapa).

[7.7] No ieraksta Aizkraukles zemesgrāmatu nodaļas Klintaines pagasta zemesgrāmatas nodalījumā Nr. 56 III. daļā zināms, ka

īpašumam /Nosaukums/ Klintaines pagastā Pļaviņu novadā ir atzīme- ceļa servitūta teritorija 0,04 m2 (lietas 101.,102. lapa).

[7.8] Lietai pievienotas 26 fotogrāfijas (lietas 46.-71. lapa), kurās redzams ceļš,mājas pagalms un ēkas. Fotogrāfijas nav datētas,

taču no tajās fiksētā secināms, fotografēšana veikta pavasarī. Pie fotogrāfijām nav nekādu paskaidrojumu.

[7.9] /pers. B/ 2012. gada 12. jūnija iesniegumos Pļaviņu novada domei norādīts, ka uz iesniegumu sastādīšanas brīdi vismaz sešus

mēnešus bez pārtraukuma blakus esošajos īpašumos notiek intensīvi mežizstrādes darbi un mežizstrādes vajadzībām intensīvi tiek

izmantots ceļš /nosaukums/, kurš iet caur /Nosaukums/ pagalmu ( lietas 36., 36. lapa).

[8] Izvērtējusi lietas materiālus, tiesa secina, ka konkrētajā lietā nav strīda par to, ka sūdzības iesniedzējs bija aizsprostojis servitūta

ceļu, kas ved caur /Nosaukums/ māju pagalmu Klintaines pagastā Pļaviņu novadā, uzstādot uz ceļa divas barjeras un akmeņu

krāvumu.

[9] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka aizsprostojot servitūta ceļu, rīkojies galējas nepieciešamības spiests.

[10] LAPK 17. pantā „Galējā nepieciešamība” noteikts, ka pie administratīvās atbildības nav saucama persona, kaut arī tā izdarījusi

šajā kodeksā vai citos normatīvos aktos, kas nosaka administratīvo atbildību par administratīvajiem pārkāpumiem, paredzētu darbību,

ja tā rīkojusies galējās nepieciešamības stāvoklī, tas ir, lai novērstu briesmas, kas draud valsts vai sabiedriskajai kārtībai, īpašumam,

pilsoņu tiesībām un brīvībām, noteiktajai pārvaldes kārtībai, ja šīs briesmas konkrētajos apstākļos nebija iespējams novērst ar citiem

līdzekļiem un ja nodarītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais.

Tātad konkrētajā lietā ir noskaidrojams, vai sūdzības iesniedzējs, aizsprostojot ceļu, kas ved caur /Nosaukums/ māju pagalmu

Klintaines pagastā Pļaviņu novadā ir rīkojies galējās nepieciešamības stāvoklī.

[10.1] Lai noskaidrotu apstākļa „galējā nepieciešamība” būtību, ir izmantojamas krimināltiesību teorijas atziņas par jēdzienu „galējā

nepieciešamība”, kas ietverts Krimināllikuma 32. pantā, kurā galējā nepieciešamība ir definēta kā darbība, ko persona izdara, lai

novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu, ja

attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā

novērstais.

[10.2] Kā atzīts krimināltiesību teorijā, visu Krimināllikuma 32. pantā ietverto nosacījumu pastāvēšana konkrētā situācijā veido galējo

nepieciešamību, un ir apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību (sk. Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Tiesu nama aģentūra, 2000.

247. lpp).

Šīs rīcības būtība ir valsts vai sabiedrības interešu savas vai citas personas aizsardzība no apdraudējuma, kurš jau sācies.

Aizsardzībai jābūt savlaicīgai. Tas nozīmē, ka galējās nepieciešamības stāvoklis rodas ar to brīdi, kad valsts, sabiedrības vai

personas intereses jau atrodas briesmās, un pastāv tik ilgi, kamēr tās tiek apdraudētas. Galējās nepieciešamības stāvoklis vairs

nepastāv, ja apdraudējums ir beidzies vai tā radītais kaitējums ir jau iestājies.

Ja tiek konstatēts, ka draudošo kaitējumu var novērst ar citiem līdzekļiem, proti, neradot citu kaitējumu kādām ar likumu aizsargātām

interesēm, tad nav pamata atzīt, ka persona ir atradusies galējās nepieciešamības stāvoklī. Tādēļ gadījumā, ja personai, kurai draud

briesmas, ir bijusi iespēja izvairīties no tām, neradot kaitējumu citām ar likumu aizsargātām interesēm, tad šai personai ir jāizmanto

minētā iespēja. Pretējā gadījumā šīs personas rīcību nevar atzīt par izdarītu galējās nepieciešamības stāvoklī (sk. Krastiņš U.,

Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. Firma „AFS” 2007. 126., 127. lpp).

Galējo nepieciešamību rada bezizejas situācija, proti, kad draudošās briesmas konkrētajā situācijā nav bijušas novēršamas,

nenodarot attiecīgu ļaunumu citām vērtībām. Bezizejas stāvoklis nozīmē, ka draudošās briesmas nav iespējams novērst ar citiem

līdzekļiem, kas neradītu kaitējumu svarīgām interesēm.

[11] Kā secināms no sūdzības iesniedzēja paskaidrojumiem, viņš rīkojies galējas nepieciešamības stāvoklī, jo

transportlīdzekļiem braucot pa ceļu, kas iet tieši caur /Nosaukums/ pagalmu, rodas vibrācija un tās rezultātā tiek bojātas ceļa

tiešā tuvumā esošās saimniecības ēkas, nogruvis kūts gals, citu ēku sienās rodoties plaisas. Uz ceļa izveidojusies 1,4 m dziļa

bedre, kas sūdzības iesniedzējam radot zaudējumus. Kopš 2011. gada jau divas reizes veicis betonēšanas un nostiprināšanas

darbus ēkām, gar kurām iet servitūta ceļš. Līdzko pa ceļu sākoties mežizstrādes tehnikas kustība, ēkām rodoties jaunas

plaisas.

ceļam ap klēts stūri ir ass bīstams pagrieziens, tehnikai braucot pa ceļu caur mājas pagalmu, rodas draudi sūdzības iesniedzēja

bērnu drošībai.

komunikācija ar pašvaldību kopš 2011. gada, lai risinātu jautājumu par ceļa uzturēšanu, bijusi bez rezultātiem. Tāpēc 2013.

gada jūlijā uz servitūta ceļa izvietojis barjeras, jo uzsācis ceļa remontu.

[12] Tiesa atzīst, ka sūdzības iesniedzējs 2013. gada jūlijā, ar barjerām nosprostojot servitūta ceļu, nav atradies galējās

nepieciešamības stāvoklī sekojošu iemeslu dēļ.

[12.1] Kā secināms no lietas materiāliem un kā to norāda arī sūdzības iesniedzējs, faktiski uz servitūta ceļa barjeras un akmeņu

krāvumu sūdzības iesniedzējs izvietojis tāpēc, ka mājas pagalmā, caur kuru ved servitūta ceļš, uzsākts remonts. To sūdzības

iesniedzējs norāda sniedzot paskaidrojumus administratīvās komisijas sēdē, ka barjeru uz ceļa novietojis un aizsprostojis servitūta

ceļu ar mērķi veikt saimniecības ēku nostiprināšanu un ceļa remontu. (lietas 122. lapa). Arī 2013. gada 30. augusta rakstveida

paskaidrojumā sūdzības iesniedzējs norāda, ka barjeras izvietojis ar mērķi pasargāt cilvēkus un viņu transportlīdzekļus, jo mājas

pagalmā notiekot remontdarbi - tiek aizbērta uz ceļa izveidojusies bedre, drenāžas sistēmas izbūve, ceļam noņemts 30 cm slānis un

tiekot bērtas šķembas, grants, pēc tam segums tiekot noblietēts. Ceļa remontu plānojot pabeigt 2014. gada beigās (lietas 127.

lapa). Arī sūdzībā un rakstveida paskaidrojumā tiesai /pers. B/ norādījis, ka notiek ceļa, kas iet cauri /Nosaukums/ pagalmam,

remontdarbi- bedres aizbēršana, plānoti darbi drenāžas sistēmas izveidošanai, noturīga ceļa braucamās daļas seguma izveidošana

(lietas 5., 144. lapa).

[12.2] Izskatot lietu secināms, ka sūdzības iesniedzēja īpašumā esošais servitūta ceļš bojāts meža izstrādes darbu rezultātā ilgu

laiku pirms barjeru uzstādīšanas uz ceļa. Kā norāda pats sūdzības iesniedzējs problēmu ar pašvaldību risinot kopš 2011. gada, proti,

kopš brīža, kad viņš ieguva īpašumā Klintaines pagasta /Nosaukums/. Tātad apdraudējumi, uz kuriem norāda sūdzības iesniedzējs

pastāv ilgu laiku un sekas šo apdraudējumu rezultātā ir jau iestājušās. Pie tam, kā norāda sūdzības iesniedzējs savā rakstveida

paskaidrojumā tiesai, 2013. gadā kokmateriāli pa servitūta ceļu nav vesti un jauni bojājumi saimniecības ēkām nav radušies, bet

iepriekš radušos bojājumu novērsis 2012. gadā, veicot nostiprināšanas un betonēšanas darbus (lietas 144. lapa).

[12.3]Sūdzības iesniedzējs precīzi nenorāda, kad uz ceļa izveidojusies 1,4 m dziļā bedre, uz kuru viņš norāda kā uz vienu no

apdraudējumiem saimniecības ēkām.

Tā kā 2013. gadā kokmateriālu izvešana pa servitūta ceļu nav notikusi, tad secināms, ka bojājumi saimniecības ēkām, ceļa bojājumi

un bedre uz ceļa izveidojusies agrāk, proti, 2012. gadā, kad, kā norādījis sūdzības iesniedzējs savos 2012. gada 12. jūnija

iesniegumos Pļaviņu novada pašvaldībai, sešus mēnešus notikuši aktīvi meža izstrādes darbi blakus esošajos īpašumos un pa

servitūta ceļu bijusi intensīva smagās meža tehnikas kustība, pasliktinot viņa dzīves apstākļus un traucējot saimniecisko darbību

(lietas 35., 36. lapa).

[13] Tātad tiesas ieskatā 2013. gada jūlijā vairs nebija nepieciešama neatliekama rīcība apdraudējuma novēršanai, jo nelabvēlīgās

sekas jau bija iestājušās pirms ievērojama laika- 2012. gada vasarā un kā savā sūdzībā un rakstveida paskaidrojumā norādījis

sūdzības iesniedzējs, viņš novērsis bojājumus saimniecības ēkām, veicot nostiprināšanas un betonēšanas darbus un jaunas plaisas

ēkām neesot radušās. Lietas materiālos nav pierādījumu kas apstiprinātu to, ka /nosaukums/ saimniecības ēkām būtu kādi bojājumi

un to rašanās saistīta ar transportlīdzekļu kustību pa servitūta ceļu caur /nosaukums/ pagalmu. Tamdēļ arī nav pamata uzskatīt, ka bija

nepieciešama neatliekama rīcība, jo kā noskaidrots izskatot lietu, 2013. gada jūlijā, kad barjeras tika uzstādītas, šāds apdraudējums

nepastāvēja, tātad šī rīcība nav atzīstama par savlaicīgu.

Tiesa neatzīst par apdraudējumu galējā nepieciešamības izpratnē sūdzības iesniedzēja norādīto apdraudējumu bērnu drošībai, jo

mājas pagalmā gar ēkas stūri asā līkumā ved ceļš. Šis apdraudējums ir iespējams, bet lietas materiālos nav pierādījumu tam, ka tas

bijis reāli eksistējošs.

[14] Bez tam, tiesa atzīst, ka sūdzības iesniedzēja minētos apdraudējumus varēja novērst citiem līdzekļiem. Kā zināms no lietas

materiāliem, sūdzības iesniedzējs vairākkārt griezies pašvaldībā ar iesniegumu, lai panāktu vienošanos par ceļa servitūta dzēšanu

īpašumam /nosaukums/. Minētais tiesas ieskatā liecina par to, ka faktiski ir strīds par īpašumam /Nosaukums/ esošā apgrūtinājuma –

ceļa servitūta dzēšanu. Neskatoties uz to, ka sūdzības iesniedzējam ir izskaidrots, ka jautājums par servitūta dzēšanu risināms tiesas

ceļā, viņš ar pieteikumu tiesā nav griezies.

[15] Arī sūdzības iesniedzēja norādītais apdraudējums, kas saistīts ar servitūta ceļa bojāšanu un saimniecības ēkām radušajiem

bojājumiem, ir risināms tiesiskā ceļā, proti, atbilstoši likuma „Par autoceļiem” 22. pantā noteiktajam, pieaicinot kompetentas iestādes

vai amatpersonas, lai apturētu transportlīdzekļus, kas bojā autoceļu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt juridiskām vai

fiziskām personām autoceļa īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

To iespējams izdarīt, piemēram, griežoties ar iesniegumu policijā par smagās meža tehnikas kustības rezultātā sabojāto ceļu, lai

varētu lemt par personu, kas vainīgas ceļa bojāšanā, atbildību.

Bez tam, ceļa bojāšanu un iespējamos draudus /nosaukums/ iedzīvotāju drošības nodrošināšanai uz minētā servitūta ceļa ir

iespējams novērst, uzstādot gan transportlīdzekļu masu un ātrumu ierobežojošas ceļa zīmes un brīdinājuma zīmes, atbilstoši 1997.

gada 1. oktobra likuma „Ceļu satiksmes likums” 38. pantā noteiktajai kārtībai par ceļa zīmju izvietošanu.

[16] Tiesa par nepamatotu atzīst sūdzības iesniedzēja viedokli, par to, ka administratīvās komisijas lēmums ir neētisks un prettiesisks,

jo tajā pārkāpums nav vērtēts pēc būtības, lēmumā trūkst pamatojuma, kurām personām bijusi liegta pārvietošanās pa servitūta ceļu.

Lēmumā uzsvērts tas, ka sūdzības iesniedzējs pieņēmis dāvinājumu, zinot, ka caur īpašumu iet servitūta ceļš. Tas sūdzības

iesniedzēja ieskatā liecinot par administratīvās komisijas amatpersonu skaudības izpausmi, kas administratīvā aktā neesot

pieļaujama.

Tiesa atzīst, ka administratīvās komisijas lēmums ir tiesisks un pamatots, tajā pareizi konstatēti lietas faktiskie apstākļi.

[16.1] Tiesa norāda, ka LAPK 140. panta otrajā daļā paredzētais administratīvā pārkāpuma sastāvs ir formāls, proti, lai personu

sauktu pie administratīvās atbildības par ceļa aizsprostošanu, ir konstatējams tikai fakts, ka ceļš ir bijis aizsprostots, un panta

dispozīcijā nav norādīts uz to, ka būtu konstatējamas kādas nelabvēlīgas sekas, kas iestājušās šo darbību rezultātā, proti, vai tas ir

traucējis, kādam no ceļa lietotājiem.

Tiesa uzsver, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka nav pamatojuma, kurām personām bijusi liegta pārvietošanās pa servitūta

ceļu, neatbilst lietas izskatīšanas laikā konstatētajam, proti, administratīvā pārkāpuma lieta ir uzsākta pamatojoties uz SIA

/Nosaukums/ amatpersonas iesniegumu, kurš arī konstatējis aizsprostotu servitūta ceļu Klintaines pagasta /Nosaukums/ un vērsies ar

iesniegumu pašvaldībā.

[16.2] Tiesas ieskatā administratīvā komisija lēmumā pamatoti norādījusi uz apstākli, ka sūdzības iesniedzējs pieņēmis dāvinājumā

īpašumu, kam ir apgrūtinājums- ceļa servitūts un viņam ar šo apstākli bija jārēķinās, apzinoties, ka tas var radīt viņam zināmas

neērtības un apgrūtinājumus apsaimniekojot īpašumu. Tiesa pievienojas šim viedoklim, jo Civillikuma 1082. pants nosaka, ka (..)

īpašuma lietošanas tiesību aprobežojums var attiekties uz dažu lietu tiesību piešķiršanu citām personām, tā arī uz to, ka īpašniekam

jāatturas no zināmām lietošanas tiesībām, vai arī jāpacieš, ka tās izlieto citi.

Izskatot lietu tiesa nekonstatē apstākļus, kas liecinātu par administratīvās komisijas amatpersonu ieinteresētību lietas iznākumā un

/pers. B/ nelabvēlīga lēmuma pieņemšanā. Lai konstatētu amatpersonu ieinteresētību, nepieciešami pārliecinoši pierādījumi.

Sūdzības iesniedzējs rakstveida paskaidrojumā norādījis, ka administratīvajā lietā iesaistītās personas esot ģimenes draugi un

darījuma partneri, tamdēļ esot pamats uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja administratīvā sodīšana un viņa dzīves apstākļu

pasliktināšana esot apzināta rīcība. Sūdzības iesniedzējs nenorāda uz konkrētām personām, kuras būtu ieinteresētas viņa sodīšanā

un ieinteresētības iemesliem, kā arī nav iesniedzis pierādījumus, kas apstiprinātu šos apgalvojumus.

[17] Tiesa atzīst, ka lēmuma atcelšanas pamats nevar būt sūdzības iesniedzēja norādītais, ka administratīvā komisija nav ņēmusi vērā

viņa argumentus, ka viņš rīkojies galējās nepieciešamības vadīts. Sūdzības iesniedzējs savā 2013. gada 30. augusta paskaidrojumā

nav norādījis uz to, ka uzstādot barjeras būtu rīkojies galējas nepieciešamības vadīts (lietas 99. lapa) un arī sniedzot paskaidrojumus

administratīvās komisijas sēdē, norādījis, ka barjeras uzstādījis ar mērķi veikt saimniecības ēku nostiprināšanu un ceļa remontu

(lietas 95. lapa)

[18] Tiesa secina, ka pārkāpējam piemērots LAPK 140. panta otrās daļas sankcijā paredzētais minimālais sods- naudas sods 50

latu apmērā. Tiesa atzīst, ka tas ir taisnīgs un samērīgs sods.

[19] Izvērtējot Lēmumu kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, tiesa secina, ka Lēmums, par kuru iesniegta sūdzība, atzīstams

par tiesisku un pamatotu un atstājams negrozīts, bet par to iesniegtā sūdzība ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6, 289.12, 289. 13, 289.17 un 289.18 pantu , tiesa

n o s p r i e d a:

atstāt Pļaviņu novada domes administratīvās komisijas 2013. gada 17.septembra lēmumu Nr. 10.1 negrozītu, bet /pers. B/ sūdzību

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) darba dienu laikā nolēmuma paziņošanas dienas Zemgales apgabaltiesā, sūdzību iesniedzot

Aizkraukles rajona tiesā.

Tiesnese S. Daukšte