Court dismissed appeal, ruling that environmental compensation acts apply the law valid at the act's issuance date.

Lietas arhīva Nr. A42-00407-22/17

ECLI:LV:ADRJRIT:2022:0603.A420189021.4.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2022.gada 3.jūnijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Agris Dreimanis,

piedaloties pieteicējam /pers. A/, viņa pārstāvei zvērinātai advokātei Dacei Vasiolekai,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestāžu Vides pārraudzības valsts biroja un Valsts vides dienesta pārstāvjiem attiecīgi /pers. B/ un

/pers. C/,

atklātā tiesas sēdē attālinātā režīmā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Vides pārraudzības valsts

biroja 2021.gada 11.maija lēmuma Nr.10-04/32 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālā vides pārvalde (turpmāk – dienests) ar 2021.gada 16.feburāra lēmumu par operatora konstatēšanu

Nr.RI21OP02 (turpmāk – lēmums par operatora konstatēšanu) atzina pieteicēju /pers. A/ par operatoru, kura veiktās darbības rezultātā Brekšu ielā bez

numura, Rīgā, zemes vienībā ar kadastra apzīmējumu /numurs A/(turpmāk – objekts), ir notikusi valsts nozīmes dabas pieminekļa – aizsargājama koka

parastās priedes (pinus sylvestris) (turpmāk – dižkoks) – nociršana un novākšana, ar ko nodarīts kaitējums videi.

Tāpat dienests ar 2021.gada 16.februāra videi nodarītā kaitējuma novērtēšanas un zaudējumu kompensēšanas aktu Nr.RI21ZA02 (turpmāk –

zaudējumu kompensēšanas akts) atzina dižkoku par iznīcinātu un uzlika par pienākumu pieteicējam kā operatoram atlīdzināt zaudējumus 27 500 euro.

Pieteicējs apstrīdēja lēmumu par operatora konstatēšanu un zaudējumu kompensēšanas aktu.

[2] Vides pārraudzības valsts birojs (turpmāk – birojs) ar 2021.gada 11.maija lēmumu Nr.10-04/31 (turpmāk – biroja lēmums par operatoru)

atstāja negrozītu lēmumu par operatora konstatēšanu. Biroja lēmums par operatoru pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējs kā objekta īpašnieks ir zinājis, ka objektā aug dižkoks, kura nociršana nav atļauta bez Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk –

pārvalde) atļaujas. Pārvalde ar 2020.gada 7.februāra lēmumu Nr.3.23/160/2020-N10 (turpmāk – pārvaldes lēmums) bija noraidījusi pieteicēja lūgumu

atļaut cirst dižkoku. Tomēr pieteicējs par šo pašu jautājumu vērsies Rīgas pilsētas būvvaldē (turpmāk – būvvalde), kura 2020.gada 5.oktobrī izdevusi

pieteicējam koku ciršanas atļauju Nr.BV-20-959-acv (turpmāk – ciršanas atļauja); uz šīs atļaujas pamata pieteicējs nocirtis dižkoku.

[2.2] Pieprasot būvvaldei ciršanas atļauju, pieteicējs nav iesniegumā norādījis informāciju par dižkoku, lai gan skaidri zinājis, ka šāda koka ciršanai

viņam ir jāsaņem pārvaldes atļauja, savukārt pārvalde šo atļauju liegusi. Nenorādot būvvaldei šo jautājuma izlemšanā būtisko informāciju, pieteicējs ir

pārkāpis Administratīvā procesa likuma 59.panta ceturto daļu.

[2.3] Pieteicējs atbilst Vides aizsardzības likuma 1.panta 11.punktā noteiktajai operatora definīcijai, jo tieši pieteicējam bija jāsaņem pārvaldes

atļauja dižkoka ciršanai, tieši pieteicējs ierosināja dižkoka nociršanu, saņēma ciršanas atļauju un ir atbildīgs par ciršanas darbu veikšanu viņam

piederošajā objektā.

[2.4] Pieteicējs ciršanas atļauju ir panācis ar apzināti nepatiesu (nepilnīgu) ziņu sniegšanu, nenorādot informāciju par dižkoku. Šādos apstākļos nav

saskatāma būvvaldes tīša rīcība dižkoka iznīcināšanā, lai gan tās rīcībā bija informācija par dižkoka statusa esību konkrētajam kokam, kā arī tai pirms

ciršanas atļaujas izsniegšanas vajadzēja pārliecināties, vai nocērtamais koks neatbilst dižkoka statusam, kā dēļ tā nociršanai ir nepieciešama pārvaldes

atļauja.

[3] Birojs ar 2021.gada 11.maija lēmumu Nr.10-04/32 (turpmāk – biroja lēmums par zaudējumiem) atstāja negrozītu zaudējumu kompensēšanas

aktu. Biroja lēmums par zaudējumiem pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Valsts nozīmes dabas piemineklis – dižkoks – ir pilnībā iznīcināts. Šādā gadījumā atbilstoši Ministru kabineta 2008.gada 7.jūlija noteikumu

Nr.511 ,,Dabas piemineklim nodarītā kaitējuma novērtēšanas un sanācijas pasākumu izmaksu aprēķināšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.511)

6.4.apakšpunktam nosakāmi atlīdzināmie zaudējumi 55 minimālo mēneša darba algu apmērā.

[3.2] Zaudējumu kompensēšanas aktā izmantota minimālā darba alga 500 euro, kas bija noteikta 2021.gadā, proti, zaudējumu kompensēšanas

akta sastādīšanas laikā.

Savukārt pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā norādījis, ka zaudējumu aprēķinā bija jāizmanto minimālā darba alga 430 euro, kas bija spēkā

2020.gadā, jo dižkoka nociršanu dienests konstatēja jau 2020.gada decembrī.

Atzīstams, ka atlīdzināmie zaudējumi aprēķināmi, ņemot vērā zaudējumu kompensēšanas akta sastādīšanas dienu, jo iestādei administratīvais akts

jāpamato ar spēkā esošām tiesību normām un publiskajās tiesībās jaunai tiesību normai ir tūlītējs spēks.

[4] Pieteicējs iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par biroja lēmuma par operatoru atcelšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[4.1] Par operatoru nepamatoti atzīts tikai pieteicējs. Arī būvvalde ir atzīstama par atbildīgu notikušajā, jo tieši uz būvvaldes izdotās ciršanas

atļaujas pamata pieteicējs nocirta dižkoku.

[4.2] Lai novērtētu koku stāvokli pieteicējam piederošajā objektā, pieteicējs pieaicināja SIA ,,Rīga koki” sertificētu arboristu, kurš 2019.gada

18.decembra atzinumā (turpmāk – arborista atzinums) norādīja, vairāki objektā esošie koki ir bīstami, tostarp arī dižkoks.

Tā kā pieteicējam kā īpašniekam ir pienākums nodrošināt bīstamu koku nociršanu, pieteicējs vērsās pārvaldē, lūdzot izsniegt atļauju dižkoka

nociršanai. Pārvalde pēc dižkoka vizuālas apsekošanas 2020.gada 14.janvārī nekonstatēja pazīmes, kas liecinātu, ka dižkoks ir kļuvis bīstams, tāpēc

neatļāva tā nociršanu.

[4.3] 2020.gada septembrī pieteicējs konstatēja, ka dižkokam nolūzuši nokaltušie zari. Tāpēc 2020.gada 19.septembrī pieteicējs būvvaldē

iesniedza iesniegumu atļaut cirst ārpus meža augošus kokus – divas nokaltušas priedes.

Izskatot iesniegumu, būvvaldei bija jāizpilda Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumu Nr.309 ,,Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža”

(turpmāk – Koku ciršanas noteikumi) 13.punkts, proti, koku ciršanas atbilstība normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību.

Tāpat kā SIA ,,Rīgas koki” arborists, arī būvvalde apsekošanas gaitā konstatēja bīstamību, kā rezultātā izdeva ciršanas atļauju..

[4.4] Atbildība par pašvaldības pienākumu izvērtēt koku ciršanas atbilstību normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību gulstas uz

būvvaldi, nevis pieteicēju.

Kā redzams no būvvaldes 2021.gada 4.februāra vēstules dienestam Nr.BV-21-2899-nd (turpmāk – būvvaldes vēstule), būvvalde to ir darījusi,

ielūkojoties dabas datu pārvaldības sistēmā ,,OZOLS”, taču tajā nav bijušas norādes par to, ka objektā atrodas dižkoks. Tāpat būvvalde apsekojusi

objektu dabā, taču pie dižkoka nav bijusi izvietota attiecīga tā statusu apliecinoša zīme. Turklāt būvvaldes rīcībā bija pārvaldes lēmums, ar kuru nav

atļauta dižkoka nociršana, taču būvvalde ciršanas atļaujas izdošanas procesā to nebija pamanījusi darba apjoma un darbinieku trūkuma dēļ.

Secināms, ka būvvalde ir atzinusi savu atbildību ciršanas atļaujas izdošanā. Pieteicējam negatīvas sekas būtu novērstas, ja būvvalde būtu atbildīgi un

atbilstoši Koku ciršanas noteikumiem veikusi savus pienākumus.

Būvvaldei bija jāzina, ka attiecīgā koka parametri atbilst dižkokam.

[4.5] Pieteicējs pārvaldē vērsās, jo saskaņā ar arborista atzinumu dižkoks bija bīstams. Pārvalde, nepienācīgi izvērtējot apstākļus, nepamatoti

liedza tā nociršanu. Pārvaldes lēmumā konstatētais, ka bīstamība nav konkrēti norādīta, ir pretrunā ar būvvaldes konstatēto ciršanas atļaujas izsniegšanas

procesā.

Pieteicēja darbības dižkoka nociršanā ir pamatotas ar būvvaldes izsniegto ciršanas atļauju. Jāsecina, ka, vēršoties attiecīgajās instancēs, lai saņemtu

atļauju koku nociršanai, pieteicējs ir radījis sev nelabvēlīgas sekas.

Apstāklis, ka, lūdzot atļauju nocirst koku, pieteicējs būvvaldē nav iesniedzis pārvaldes lēmumu, ar kuru nav atļauta koka nociršana, nevar tikt atzīts

kā vēlme slēpt kādu informāciju, jo šī informācija un attiecīgais lēmums bija būvvaldes rīcībā.

Pieteicēja darbības nevar tikt atzītas par tādām, kas izraisījušas tiešus kaitējuma draudus videi. Pieteicēja darbības bija vērstas uz to, lai pieteicējs

kā objekta īpašnieks neradītu draudus apkārtējo zemesgabalu īpašnieku mantai, dzīvībai un veselībai. Tieši apdraudējums bija galvenais apstāklis, kāpēc

būvvalde izsniedza ciršanas atļauju.

Šajā gadījumā jāvērtē tieši būvvaldes atbildība, neatzīstot par pietiekamu pamatojumu attaisnot ciršanas atļaujas izdošanu ar lielo darba noslodzi un

darbinieku trūkumu. Vides aizsardzības likuma 32.pants paredz solidāru atbildību par tiešiem kaitējuma draudiem vai kaitējumu videi, kad to izraisījušas

vairāku operatoru darbības.

[5] Pieteicējs iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par biroja lēmuma par zaudējumiem atcelšanu.

Pieteikums pamatots ar argumentu, ka zaudējumu aprēķinā nepamatoti izmantota minimālā mēnešalga 500 euro, kas bija noteikta 2021.gadā, kad

sastādīts zaudējumu kompensēšanas akts. Pieteicēja ieskatā, aprēķinā jāpiemēro minimālā alga 430 euro, kas bija spēkā 2020.gadā, jo dižkoka

iznīcināšanas konstatēta jau 2020.gada 23.decembrī, par ko 2020.gada 29.decembrī sastādīts pārbaudes akts.

[6] Birojs rakstveida paskaidrojumos pieteikumu par biroja lēmumu par operatoru neatzina, balstoties uz attiecīgā biroja lēmuma pamatojumu.

Uzsvēra, ka pieteicējam bija nepārprotami saprotams, ka dižkoks ir aizsargājams koks un ka pārvalde kā kompetentā iestāde, kura vienīgā var sniegt

atļauju šāda koka nociršanai, to ir atteikusi. Tādēļ nevar uzskatīt, ka pieteicējs jebkādā veidā varēja paļauties uz būvvaldes izdoto ciršanas atļauju. Fakts,

ka būvvalde to prettiesiski izsniegusi, nekādi neietekmē pieteicēja atbildību par videi nodarīto kaitējumu.

[7] Dienests un birojs rakstveida paskaidrojumos pieteikumu par biroja lēmumu par zaudējumiem neatzina, norādot, ka iestādei ir jāpiemēro tie

normatīvie akti, kas ir spēkā administratīvā akta izdošanas brīdī. Tā kā zaudējumu kompensēšanas akta sastādīšanas dienā 2021.gada 16.februārī valstī

noteiktā minimālā mēnešalga bija 500 euro, tā pamatoti izmantota zaudējumu aprēķinā.

[8] Lietas, kas ierosinātas pēc pieteicēja pieteikumiem, apvienotas vienā tiesvedībā.

[9] Tiesas sēdē pieteicējs un viņa pārstāve uzturēja pieteikumus, pamatojoties uz tajos norādītajiem argumentiem.

Biroja un dienesta pārstāvji pieteikumus neatzina, balstoties uz biroja lēmumos un rakstveida paskaidrojumos paustajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[10] Pieteicējs pārsūdzējis tiesā gan biroja lēmumu par operatoru, gan biroja lēmumu par zaudējumiem.

Augstākā tiesa 2020.gada 28.aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA964/2020 7.punktā ir atzinusi, ka gadījumā, ja pēc lēmuma par operatora konstatēšanu

tiek pieņemts arī lēmums par neatliekamo vai sanācijas pasākumu veikšanu, tad lēmums par operatora konstatēšanu ir uzskatāms par starplēmumu un

pārbaudāms prasījuma par otru minēto lēmumu izskatīšanas ietvaros, nevis kā patstāvīgs prasījums.

Līdz ar to tiesa biroja lēmuma par operatoru pamatotību pārbauda prasījuma par biroja lēmuma par zaudējumiem (kas atbilst lēmumam par

neatliekamo vai sanācijas pasākumu veikšanu) ietvaros.

[11] Pārbaudot biroja lēmuma par operatoru pamatotību, jāizvērtē, vai pieteicējs ir uzskatāms par operatoru, kura darbības rezultātā nocirsts

dižkoks.

Vides aizsardzības likuma 1.panta 11.punkts noteic, ka operators ir privātpersona, atvasināta publiska persona, tiešās vai pastarpinātās pārvaldes

iestāde, kura veic profesionālu darbību vai ir atbildīga par šādas darbības veikšanu vai kurai ir noteicošā ekonomiskā ietekme uz profesionālās darbības

tehnisko izpildījumu, vai kura ir saņēmusi atļauju attiecīgās profesionālās darbības veikšanai vai pieteikusi attiecīgās darbības veikšanu.

Nav strīda, ka pieteicējs ir objekta īpašnieks un bija pieteicis būvvaldē ciršanas atļaujas izsniegšanu, ir saņēmis to un īstenojis dižkoka nociršanu.

Tādējādi pieteicējs ir privātpersona, kura pati pēc savas iniciatīvas pieteikusi dižkoka nociršanu, saņēmusi tam būvvaldes atļauju, kā arī veikusi dižkoka

nociršanu. Proti, pieteicējs ir tā persona, no kuras pilnībā bijis atkarīgs, vai dižkoks tiks nocirsts, jo tieši pieteicējs attiecīgo darbību iniciējis (ierosinājis,

izvēlējies veikt) un īstenojis.

Šo secinājumu neietekmē pieteicēja arguments, ka arī būvvalde ir atzīstama par atbildīgu notikušajā, jo tieši uz būvvaldes izdotās ciršanas atļaujas

pamata pieteicējs nocirta dižkoku. Būvvalde ciršanas atļauju pieteicējam izsniedza pēc pieteicēja lūguma, kā arī šīs atļaujas izsniegšana neradīja

pieteicējam pienākumu obligāti nocirst dižkoku, ja pieteicējs pats to nebūtu izvēlējies darīt. Līdz ar to būvvaldes rīcība, izdodot pieteicējam ciršanas

atļauju, nemaina apstākli, attiecīgo darbību – dižkoka nociršanu – pēc savas iniciatīvas ir izpildījis pieteicējs.

Tādējādi pieteicējs attiecībā uz dižkoka nociršanu objektā ir atzīstams par operatoru Vides aizsardzības likuma 1.panta 11.punkta izpratnē.

[12] Taču būvvaldes rīcība, izdodot ciršanas atļauju, lietā ir izvērtējama tiesiskās paļāvības principa kontekstā.

Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa; iestādes kļūda, kuras pieļaušanā

privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas (Administratīvā procesa likuma 10.pants).

Tādējādi tiesiskās paļāvības princips aizsargā privātpersonu no tai nelabvēlīgām sekām gadījumā, ja tā veikusi kādu rīcību, paļaujoties uz valsts

sniegtu apsolījumu vai lēmumu, kas izrādījies prettiesisks.

[13] Lietā nav strīda, ka būvvaldes izsniegtā ciršanas atļauja ir prettiesiska. Proti.

Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.264 ,,Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”

(turpmāk – noteikumi Nr.264) 2.pielikuma 19.punkts noteic, ka parastā priede ir aizsargājams koks, ja tās apkārtmērs 1,3 metru augstumā ir vismaz

2,5 metri.

Nav strīda, ka dižkoka apkārtmērs 1,3 metru augstumā bija 2,83 metri. Tātad dižkoks bija aizsargājams koks.

Atbilstoši noteikumu Nr.264 46.punktam aizsargājamā koka nociršana (novākšana) pieļaujama tikai gadījumos, ja tas kļuvis bīstams un nav citu

iespēju novērst bīstamības situāciju (piemēram, apzāģēt zarus, izveidot atbalstus), un saņemta pārvaldes rakstiska atļauja.

Saskanīgi arī minēto Ciršanas noteikumu 9.punkts noteic, ka aizsargājama koka nociršanai nepieciešama pārvaldes atļauja, kas izsniegta saskaņā ar

normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un sugu un biotopu aizsardzību. Vienlaikus Ciršanas noteikumu 12.punkts noteic: lai

saņemtu atļauju koku ciršanai ārpus meža, zemes īpašnieks iesniedz pašvaldībā iesniegumu par koku ciršanu, izņemot citstarp šo noteikumu 9.punktā

minēto gadījumu.

Tātad atļaujas izsniegšana aizsargājama koka nociršanai ir pārvaldes, bet nav pašvaldības (būvvaldes) kompetencē. Līdz ar to būvvalde nebija

tiesīga izsniegt ciršanas atļauju dižkoka kā aizsargājama koka ciršanai.

Šajā sakarā nav nozīmes pieteicēja argumentiem par to, ka dižkoks bija bīstams. Aizsargājama koka bīstamības novērtēšana saskaņā ar noteikumu

Nr.264 46.punktu ir pārvaldes kompetencē, lemjot par atļaujas izsniegšanu aizsargājama koka ciršanai. Taču šajā gadījumā pārvaldei nebija iespējas par

to lemt, jo dižkoka nociršanu uz pieteicēja iesnieguma pamata prettiesiski izlēma būvvalde.

[14] Vērtējot, vai ir konstatējama aizsargājama tiesiskā paļāvība, jāpārbauda, vai ir bijis iestādes skaidrs un beznosacījuma apsolījums, kas

personai varēja radīt pamatotu paļāvību, vai persona uz šo apsolījumu ir paļāvusies un vai personas paļāvība ir aizsardzības vērta (piemēram, Augstākās

tiesas 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-34/2008 (A42231904) 15.punkts, 2016.gada 14.septembra sprieduma lietā

Nr.SKA461/2016 (A43017613) 16.punkts, 2020.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-160/2020

(ECLI:LV:AT:2020:0214.A420302514.4.S) 12.punkts).

Konkrētajā gadījumā ciršanas atļaujas formā ir bijis viennozīmīgs būvvaldes apsolījums, ka dižkoku drīkst nocirst. Tas, ka pieteicējs pēc ciršanas

atļaujas saņemšanas dižkoku arī nocirta, liecina, ka pieteicējs uz šo apsolījumu – ciršanas atļauju – faktiski paļāvās.

Tādējādi, lai secinātu, vai pieteicēju konkrētajā gadījumā aizsargā tiesiskās paļāvības princips, atliek pārbaudīt, vai pieteicēja paļāvība uz ciršanas

atļauju ir aizsardzības vērta.

[15] Izvērtējot, vai paļāvība ir aizsardzības vērta, tiek vērtēta paļāvības leģitimitāte. Paļāvība ir tiesiska (leģitīma) un var tikt aizsargāta tikai tad, ja

adresāts attiecīgā administratīvā akta izdošanu nav panācis ar prettiesisku vai vismaz negodprātīgu rīcību no savas puses. Paļāvība nav leģitīma, ja

attiecīgā persona zināja vai viņai vajadzēja zināt, ka administratīvais akts ir prettiesisks, vai ja persona sniegusi nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, lai

saņemtu attiecīgo administratīvo aktu (J.Briede. 10.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis

autoru kolektīvs. Dr.iur J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 168.lpp.).

[16] Konkrētajā gadījumā ir pamats uzskatīt, ka pieteicējs zināja vai viņam vajadzēja zināt, ka būvvaldes izsniegtā ciršanas atļauja ir prettiesiska.

Šajā sakarā būtisks ir apstāklis, ka pieteicējs bija nepārprotami informēts, ka dižkoks ir aizsargājams koks. Tas visupirms norādīts paša pieteicēja

pasūtītajā arborista atzinumā, kurā minēts, ka viena objektā esoša parastā priede ar stumbra apkārtmēru 1,3 metru augstumā 283 centimetriem ir dižkoks

un ka gadījumā, ja nepieciešams veikt būvniecību šā dižkoka aizsardzības zonā, ieteicams vērsties pārvaldē (sk. lietas 1.sējuma 74. un 75.lapu).

To, ka pieteicējs apzinājās, ka šā koka ciršanai ir nepieciešama pārvaldes atļauja, apliecina fakts, ka pieteicējs ar 2020.gada 13.janvāra

iesniegumu (lietas 1.sējuma 198.–199.lapa) bija vērsies pārvaldē, lai saņemtu dižkoka ciršanas atļauju uz tā pamata, ka arborista atzinumā ieteikta

ciršana, jo nepastāv cita iespēja novērst bīstamību. Pieteicējs uz šo iesniegumu bija saņēmis pārvaldes lēmumu (lietas 1.sējuma 87.–89.lapa) par

atteikumu atļaut dižkoka ciršanu, jo bīstamība nav konstatēta. Turklāt pārvaldes lēmumā tiešā tekstā minēts noteikumu Nr.264 46.punkta regulējums, ka

aizsargājama koka nociršana pieļaujama tikai tā bīstamības gadījumā un tikai ar pārvaldes rakstisku atļauju.

Līdz ar to, vēlākais, pēc pārvaldes lēmuma saņemšanas pieteicējam objektīvi bija jābūt skaidram, ka atļaujas izsniegšana dižkoka nociršanai,

tostarp tā bīstamības gadījumā ir pārvaldes ekskluzīvā kompetencē. Šādos apstākļos nav ticams pieteicēja tiesas sēdē paskaidrotais, ka pēc koku

bīstamības situācijas pasliktināšanās viņš nācis pie secinājuma, ka par attiecīgo jautājumu jāvēršas būvvaldē.

Tā kā pieteicējs zināja (viņam konkrētajos apstākļos objektīvi bija jāzina), ka lemšana par atļauju nocirst dižkoku, tostarp sakarā ar tā bīstamību ir

pārvaldes kompetencē, atzīstams, ka pieteicējam bija arī jāzina, ka būvvaldes izdotā ciršanas atļauja par šo pašu jautājumu ir prettiesiska, jo attiecīgā

jautājuma lemšana nav būvvaldes kompetencē.

Pieteicējs šajā sakarā nepamatoti atsaucas, ka saskaņā ar Ciršanas noteikumu 13.punktu pašvaldībai, lemjot par atļaujas izsniegšanu koku ciršanai

vai atteikumu to izsniegt, jāizvērtē citstarp koku ciršanas atbilstība normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas

teritorijām. Pašvaldībai (būvvaldei), protams, ir šāds pienākums (kuru būvvalde konkrētajā gadījumā kļūdas dēļ neievēroja). Taču tas konkrētajos

apstākļos nerada leģitīmu pamatu pieteicējam paļauties uz ciršanas atļauju kā pamatu savām darbībām, jo pats pieteicējs nepārprotami zināja (viņam bija

jāzina), ka saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamajām teritorijām (respektīvi, saskaņā ar

noteikumu Nr.264 46.punktu) aizsargājama koka nociršanai jāvēršas pārvadē, nevis būvvaldē.

Secināms, ka pieteicēja paļāvība uz ciršanas atļauju nav tiesiska jeb leģitīma un nav aizsargājama, jo pieteicējs zināja (viņam objektīvi bija jāzina),

ka šādas atļaujas izsniegšana dižkoka kā aizsargājama koka nociršanai nav būvvaldes, bet ir pārvaldes kompetencē.

[17] Turklāt pieteicēja paļāvība uz ciršanas atļauju nav aizsargājama arī tāpēc, ka pieteicējs būvvaldei sniedza nepilnīgu informāciju. Proti.

Iesniegumā būvvaldei ciršanas atļaujas saņemšanai pieteicējs norādījis, ka viņam piederošajā objektā atrodas divas nokaltušas priedes. Pirmā

priede atrodas uzkalnā, kas sācis nobrukt, kā rezultātā koka saknes ir atsegušās. Priede ir nokaltusi un noliekusies uz blakus esošā zemesgabala pusi.

Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka tā var nokrist. Otra priede ir pilnīgi nokaltusi un vējā no tās zemē krīt zari (lietas 2.sējuma 41.lapa).

Iesniegumam pievienot topogrāfiskais materiāls ar atzīmētām priedes Nr.1 un priedes Nr.2 atrašanās vietām un attiecīgo koku fotofiksācijas (lietas

2.sējuma 42.lapa).

Pamatojoties uz minēto iesniegumu, būvvalde izdevusi ciršanas atļauju (lietas 2.sējuma 44.lapa) divu koku, tostarp priedes (nokaltusi) ar stumbra

diametru 90 centimetri (diametrs pēc topogrāfiskā materiāla) nociršanai. Šī ciršanas atļaujā minētā priede atbilst dižkokam.

Redzams, ka pieteicējs iesniegumā nav norādījis, ka viena no tajā minētajām priedēm ir aizsargājams koks. Tas konkrētajos apstākļos ir vērtējams

kā būtiski nepilnīgu ziņu sniegšana, jo pieteicējs, kā secināts iepriekš šajā spriedumā, zināja, ka aizsargājama koka ciršanai saskaņā ar normatīvajiem

aktiem ir īpaša izvērtēšanas kārtība – lemšana par šo jautājumu nav būvvaldes kompetencē. No godprātīga iesniedzēja būtu sagaidāms, ka tas šādu

jautājuma izlemšanai būtisku informāciju, kas tam ir zināma, norādīs iestādei. Vēl jo vairāk, no godprātīga iesniedzēja būtu sagaidāms, ka viņš vērsīsies

viņam zināmajā jautājuma izlemšanai kompetentajā iestādē.

Šajā sakarā nav izšķirošas nozīmes pieteicēja norādītajiem apstākļiem par to, ka attiecīgu informāciju varēja izsecināt no iesniegumā (tā pielikumā)

minētās informācijas (stumbra diametra) un ka būvvaldei tas bija jāzina arī tāpēc, ka tās rīcībā bija pārvaldes lēmums par atteikumu atļaut cirst dižkoku.

Patiešām no norādītās informācijas, ka priedes stumbra diametrs ir 90 centimetri, var aprēķināt stumbra apkārtmēru un konstatēt tā atbilstību

noteikumu Nr.264 2.pielikumā norādītajām aizsargājama koka pazīmēm. To var aprēķināt pēc formulas riņķa līnijas garuma aprēķināšanai: C=2?R, kur

C – riņķa līnijas garums (koka apkārtmērs), R – riņķa rādiuss (puse no norādītā koka diametra), ??3,14. Pēc šādas formulas no norādītā koka diametra

90 centimetriem var iegūt rezultātu, ka koka apkārtmērs ir aptuveni 282,6 centimetri, kas pārsniedz noteikumu Nr.264 2.pielikumā noteikto robežu, no

kura parastā priede ir aizsargājams koks, un aptuveni atbilst faktiskajam dižkoka apkārtmēram 1,3 metru augstumā 283 centimetriem.

Šajā sakarā gan atzīmējams būvvaldes vēstulē (lietas 1.sējuma 152.–156.lapa) norādītais, ka var būt iespējamība, ka topogrāfiskajā materiālā

norādītie koku caurmēri (šajā gadījumā priede ar caurmēru 90 centimetri) pēc dabā esošās situācijas var atšķirties, jo topogrāfisko mērījumu veicējs reāli

neveic koku mērījumus. Tādējādi šādu no topogrāfiskā materiāla netieši izsecināmu informāciju nevar uzskatīt par skaidru un pietiekamu norādi uz koka

atbilstību aizsargājama koka pazīmēm.

Vienlaikus taisnība, ka, kā atzīts būvvaldes vēstulē, būvvaldes lietvedībā bija pārvaldes lēmums, kuru būvvalde ciršanas atļaujas izdošanas procesā

kļūdas dēļ nepamanīja.

Tādējādi būvvalde pieteicēja iesnieguma izskatīšanā ir pieļāvusi neuzmanības kļūdu, kuras pati būvvaldes vēstulē vēlāk atzinusi. Ciršanas atļauja

nebūtu izsniegta, ja būvvalde nebūtu pieļāvusi neuzmanību. Taču šī būvvalde neuzmanības kļūda – īpaši aizsargājama koka pazīmju nepamanīšana –

nebūtu pieļauta gadījumā, ja pieteicējs iesniegumā būtu skaidri norādījis viņam zināmo informāciju par dižkoka kā īpaši aizsargājama koka statusu. Vēl jo

vairāk tā nebūtu pieļauta, ja pieteicējs ar iesniegumu par dižkoka ciršanu būtu vērsies viņam zināmajā kompetentajā iestādē – pārvaldē.

Līdzīgi – nav nozīmes pieteicēja norādītajiem apstākļiem, ka pie dižkoka nebija piestiprināta noteikumu Nr.264 1.ielikumā noteiktā speciālā

informatīvā zīme (ozollapa) aizsargājamo teritoriju apzīmēšanai un ka informācija par dižkoku nebija ievadīta datu sistēmā ,,Ozols”, kurā būvvalde

saskaņā ar būvvaldes vēstulē norādīto ieskatījās pirms ciršanas atļaujas ievadīšanas. Šie apstākļi norāda uz pārvaldes pieļautu nolaidību, neizvietojot pie

dižkoka attiecīgo informatīvo zīmi un neievadot tās rīcībā esošo informāciju par dižkoku datu sistēmā ,,Ozols”. Ja šī nolaidība nebūtu pieļauta, būvvalde,

apsekojot situāciju dabā pirms ciršanas atļaujas izdošanas, būtu pamanījusi attiecīgo zīmi, kā arī būtu pamanījusi informāciju par dižkoka statusu

informācijas sistēmā ,,Ozols”, kurā ielūkojās. Tādā gadījumā būvvalde nebūtu kļūdaini (prettiesiski) izdevusi ciršanas atļauju. Taču atkal – būvvalde

ciršanas atļauju nebūtu izdevusi arī gadījumā, ja pats pieteicējs iesniegumā būtu norādījis pilnīgu informāciju par dižkoku kā īpaši aizsargājamu koku, kā

arī, ja pieteicējs būtu vērsies kompetentajā iestādē.

Līdz ar to, kaut arī gan būvvalde, gan pārvalde ir pieļāvušas nolaidību un kļūdas, kas rezultējušās prettiesiskā ciršanas atļaujas izsniegšanā, tomēr

pieteicējs uz šo nolaidību un kļūdām nevar atsaukties, jo tās nebūtu radušās tostarp arī tādā gadījumā, ja pieteicējs kā godprātīgs iesniedzējs būtu

iesniegumā būvvaldei norādījis visu tā rīcībā esošo, jautājuma izlemšanā būtisko informāciju par dižkoka statusu.

Vēl jo vairāk tās nebūtu pieļautas, ja pieteicējs dižkoka ciršanai godprātīgi būtu vērsies viņam zināmajā kompetentajā iestādē – pārvaldē.

[18] Tā kā pieteicēja paļāvība uz ciršanas atļauju nav aizsargājama, atzīstams, ka viņš kā operators ir atbildīgs par prettiesisku dižkoka nociršanu.

[19] Vides aizsardzības likuma 25.panta pirmā daļa noteic, ka operators ir atbildīgs par savas profesionālās darbības ietvaros nodarīto kaitējumu

videi vai tiešiem kaitējuma draudiem, ko izraisījusi viņa tīša vai aiz neuzmanības veikta darbība vai bezdarbība, ar kuru ir pārkāptas vides normatīvo aktu

prasības. Minētā likuma 31.panta ,,Kaitējuma videi atlīdzināšana” pirmā daļa noteic, ka operators, kura profesionālā darbība izraisījusi kaitējumu videi vai

tiešus kaitējuma draudus, sedz preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas.

Kārtību, kādā novērtējams dabas pieminekļiem nodarītais kaitējums un aprēķināmas sanācijas pasākumu izmaksas, noteic noteikumi Nr.511.

Saskaņā ar noteikumu Nr.511 6.4.apakšpunktu, ja kaitējums nodarīts valsts nozīmes dabas piemineklim, to pilnībā iznīcinot, atlīdzināmos zaudējumus

nosaka 55 minimālo mēneša darba algu apmērā.

Uz minēto normu pamata pieteicējam ar biroja lēmumu par zaudējumiem kā zaudējumu kompensēšanas akta galīgo noformējumu aprēķināta

zaudējumu atlīdzība 55 minimālo mēneša darba algu apmērā.

[20] Pieteicējs šajā sakarā iebilst, ka zaudējumu aprēķinā izmantota mēneša darba alga 500 euro, kāda saskaņā ar Ministru kabineta 2015.gada

24.novembra noteikumu Nr.656 ,,Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes

aprēķināšanu” 2.punktu (redakcijā, kas spēkā no 2021.gada 1.janvāra) bija noteikta 2021.gadā, proti, zaudējumu kompensēšanas akta pieņemšanas

laikā.

Pieteicējs norāda, ka aprēķinā izmantojama minimālā alga 430 euro, kāda saskaņā ar minēto normu (redakcijā, kas bija spēkā no 2018.gada

1.janvāra līdz 2020.gada 31.decembrim) bija noteikta 2020.gadā – laikā, kad tika nocirsts dižkoks un tika konstatēta tā nociršana.

Lietā nav strīda, ka dižkoka iznīcināšana ir konstatēta 2020.gada 23.decembrī, pārvaldei apsekojot objektu, par ko 2020.gada 29.decembrī

sastādīts pārbaudes akts Nr.026/631/2020 (lietas 1.sējuma 29.–31.lapa).

Savukārt jautājums par to, kāda minimālā darba alga izmantojama zaudējumu aprēķinā, ir jautājums par attiecīgās minimālo darba algu nosakošās

normas intertemporālo piemērojamību. Pieteicējs būtībā uzskata, ka jāpiemēro tiesību norma, kas bija spēkā kaitējuma videi nodarīšanas un atklāšanas

laikā. Savukārt iestāde uzstāj, ka administratīvajā aktā jāpiemēro norma, kas ir spēkā laikā, kad iestāde izdod attiecīgo administratīvo aktu.

Publiskajās tiesībās vispārējais princips ir, ka jaunai tiesību normai ir tūlītējs spēks. Proti, tā piemērojama visām tiesiskajām attiecībām, kas notiek

(sākas vai turpinās) jaunās normas spēkā esības laikā. Saskaņā ar minēto principu, kaut arī dižkoks bija nocirsts iepriekšējās normas spēkā esības laikā,

tomēr zaudējumu kompensēšanas akta kā administratīvā akta izdošanā bija piemērojama tā norma, kas bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas brīdī.

Tā ir tāpēc, ka publiski tiesiskās attiecības, kas radās ar dižkoka iznīcināšanu (pienākums atlīdzināt videi nodarīto kaitējumu), turpinājās jaunās minēto

Ministru kabineta noteikumu 2.punkta redakcijas (kas noteica minimālo algu 500 euro) laikā.

Šajā sakarā ir būtiski, ka videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšana nav sodoša rakstura pienākums, bet ir atlīdzinoša rakstura publisko tiesību institūts,

kas vērsts uz nodarītā kaitējuma labošanu. To labi demonstrē Vides aizsardzības likuma 25.panta otrajā daļā noteiktais, ka operatora saukšana pie

administratīvās atbildības vai kriminālatbildības par vides normatīvo aktu pārkāpumu neatbrīvo to no pienākuma segt izmaksas, ko radījis tā nodarītais

kaitējums videi vai tieši kaitējuma draudi. Tādējādi uz videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu neattiecas krimināltiesību princips, ka persona saucama pie

atbildības saskaņā ar normām, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, izņemot, ja jaunā norma uzlabo personas stāvokli.

Secināms, ka biroja lēmumā par zaudējumiem pamatoti piemērota minēto Ministru kabineta noteikumu 2.punkta redakcija, kas paredz minimālo

algu 500 euro, jo šī redakcija bija spēkā attiecīgā administratīvā akta izdošanas laikā.

[21] Apkopojot minēto, pieteikums ir noraidāms.

Šajā spriedumā neminētus lietas materiālos norādītos apstākļus (piemēram, par priežu sveķotājkoksngrauža dzīvotni dižkokā, dižkoka stāvokļa

pasliktināšanos 2020.gada gaitā) tiesa nav vērtējusi, jo tie nevar ietekmēt lietas iznākumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251.panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Vides pārraudzības valsts biroja 2021.gada 11.maija lēmuma Nr.10-04/32 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (paraksts) A.Dreimanis

Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu