Court dismisses appeal in drunk driving case, upholding original penalty despite procedural irregularities.
Legislator summary
AI generatedThe Court of Appeal dismissed the appellant's appeal against a fine and license suspension for driving under the influence. The appellant argued that police officers violated service instructions by approaching him in a car park without prior evidence of driving and that the lack of video footage was fatal. The court rejected these claims, finding sufficient evidence of guilt and noting that procedural flaws in the officers' approach did not invalidate the conviction.
Legislator headnote
AI generatedLatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15 panta 2. daļa; 243. pants; 289.13 panta 3. daļa; 289.22 pants; 289.12 panta 2. daļa 1. punkts: Procedūras kļūdas policijas rīcībā, ja tās nav izšķirošas, neapstāda administratīvās atbildības uzlikšanu, ja pierādījumi par pārkāpumu ir pietiekami.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.134002814
102AA-0062-14/08
S P RIEDUMS
2014.gada 21.oktobrī, Liepājā
Kurzemes apgabaltiesas
Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:
Tiesnesis referents K.Stārasts
tiesneši S.Mertena, V.Vaiteika
rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par G.G., personas kods /personas kods/, saukšanu pie
administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 149.15panta otrās daļas, sakarā ar G.G.
apelācijas sūdzību par Saldus rajona tiesas 2014.gada 10.jūlija spriedumu.
Tiesas kolēģija, pārbaudot lietas materiālus,
no s k a i dro ja
2013.gada 8.decembrī Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas
jaunākais inspektors R.Strazdiņš sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PA990433 (turpmāk – Protokols) G.G. par to, ka viņš 2013.gada
8.decembrī plkst.9.30 alkohola reibumā vadīja automašīnu Audi 80 Avant, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, Saldus novadā, Zirņu pagastā,
apdzīvotā vietā Zirņi, no veikala “Zirņi” stāvlaukuma virzienā uz autoceļu Zirņi – Gāgas purvs. Pārbaudē ar kontroles aparātu AlcoQuant 6020
Nr.A107239 G.G. izelpotā gaisā konstatēta minimālā alkohola koncentrācija 0,8372 un 0,8924 promiles, kas atbilst alkohola koncentrācijai asinīs.
Protokolā norādīts, ka ar minēto pārkāpts Ministru kabineta noteikumu Nr.571 “Ceļu satiksmes noteikumi” 4., 34., 39.1.2.punkts, par ko atbildība
paredzēta Latvijas APK 149.15panta otrajā daļā (Iestādes materiālu 1.lapa).
Ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Saldus iecirkņa priekšnieka I.Blīgznas 2014.gada 3.janvāra lēmumu Nr.PA990433 (turpmāk –
Sākotnējais lēmums) nolemts uzlikt G.G. naudas sodu 470 euro apmērā, atņemt transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz vienu gadu un piemērot
aizliegumu iegūt atpūtas kuģu vadīšanas tiesības uz vienu gadu (Iestādes materiālu 20.lapa).
Nepiekrītot piemērotajam sodam, G.G. iesniedza sūdzību augstākā iestādē, un ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja
(turpmāk – Iestāde) 2014.gada 12.februāra lēmumu Nr.20-19/57 (turpmāk – Lēmums) nolemts atstāt negrozītu Sākotnējo lēmumu, bet G.G. sūdzību
noraidīt (Iestādes materiālu 31.-33.lapa).
Par Iestādes LēmumuG.G. iesniedza sūdzību Saldus rajona tiesā, lūdzot to atcelt, un lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā izbeigt. Sūdzībā norādīts,
ka paskaidrojumā G.G. policijas darbiniekam norādīja, ka nav vadījis automašīnu, jo to līdz stāvlaukumam vadīja dēls T.G., kurš uz brīdi aizbraucis kopā
a r A.Š. darīšanās uz netālo mednieku māju. G.G. apzinājās, ka nevar vadīt automašīnu, jo iepriekšējā vakarā bija lietots alkohols, tāpēc palika
automašīnā gaidīt atgriežamies dēlu. Kad pienāca policijas darbinieki, G.G. atradās vadītāja pusē, jo pēc dēla aizbraukšanas bija iegājis veikalā, bet
atgriežoties pagaidām apsēdās vadītāja sēdeklī, līdz atgriezīsies dēls. G.G. apzinājās, ka tikai sēdēšana vadītāja sēdeklī pati par sevi nerada administratīvo
atbildību.
No G.G. paskaidrojumiem izriet, ka policija piebrauca no aizmugures viņa stāvlaukumā novietotajai automašīnai, policists izkāpa un pieprasīja veikt
alkohola pārbaudi. G.G. pārbaudi uzskatīja par nepamatotu, bet tomēr pakļāvās policista prasībai un iepūta alkometrā. Automašīna netika apturēta
braucoša, jo tā stāvēja tajā pašā vietā, līdz kurai to aizbrauca dēls T.G.. Savukārt policijas darbinieki paskaidrojumos norāda, ka stāvējuši postenī uz
autoceļa Liepāja – Rīga pie Zirņiem un redzējuši, ka automašīna uzsāk kustību no veikala “Zirņi” stāvlaukuma, un brauc virzienā uz autoceļu Zirņi – Gāgas
purvs, un automašīnas vadītājs, ieraugot tuvojamies ceļu policijas automašīnu, apstājās un tad arī inspektori piebrauca pie viņa automašīnas. Tomēr par to
neliecina neviens pierādījums, tāpat netika izmantota video sistēma, kā rezultātā nav fiksēta notikumu gaita. Valsts policijas noteikumos “Dienesta
pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā” noteikts, ka videosistēmu ieslēdz,
uzsākot dienesta pienākumu izpildi, un to aizliegts izslēgt visā patrulēšanas laikā līdz dienesta pienākumu izpildes beigām.
G.G. paskaidrojumus apliecina arī T.G. paskaidrojumi, ka viņš vadīja mašīnu līdz veikalam, tad uz brīdi aizbraucis ar A.Š., bet atgriežoties redzējis, ka
automašīna stāv veikala stāvlaukumā turpat, kur viņš to atstāja, un tēvam tiek sastādīts Protokols. Ar to tiek atspēkoti inspektoru paskaidrojumi, ka
automašīna tika vadīta no veikala “Zirņi” stāvlaukuma virzienā uz ceļu Zirņi – Gāga. No minētā noprotams, ka automašīna jau bija izbraukusi no
stāvlaukuma virzienā uz ceļu, kas neatbilst Lēmumā norādītajam, ka automašīna pārvietojās pa autostāvvietu.
Protokolā nav minēts tāds pierādījums kā audioieraksts ar diktofonu Olympus, tāpēc nav skaidrs, kādā veidā, kad un kādos apstākļos ir tapis minētais
audioieraksts. Inspektors noklusēja, ka saruna tiek ierakstīta, tāpēc var uzskatīt, ka tas ir iegūts ar viltu, un tas ir uzskatāms par nepieļaujamu pierādījumu
(lietas 5.-8.lapa).
Ar 2014.gada 10.jūlija Saldus rajona tiesas spriedumu, pēc lietas izskatīšanas tiesas sēdē, atstāts negrozīts Iestādes Lēmums, bet G.G. sūdzība
noraidīta (lietas 33.-35.lapa).
Pirmās instances tiesa nekonstatēja apstākļus, kas liktu šaubīties par policijas darbinieku sniegtās informācijas patiesumu, vai būtu tieši vai netieši
ieinteresēti tā rezultāta sasniegšanā. Tiesa ņēmusi vērā inspektora R.Strazdiņa paskaidrojumus par apstākļiem, kāpēc netika izmantota videosistēma, ko
ceļu satiksmes uzraudzībā paredz Valsts policijas izdoti noteikumi. Tiesas sēdē tika paskaidrots, ka videosistēma, kura veic ierakstu ciparu formātā,
ieslēdzama tad, ja policijas darbinieki vizuāli konstatē pārkāpumu vai uzsākot sekošanu pārkāpēja transportlīdzeklim. Ziemā zemas temperatūras
apstākļos videosistēma nedarbojas un nebija ieslēdzama tehnisku iemeslu dēļ. Tiesa nav apšaubījusi policijas darbinieku sniegto informāciju, jo arī
iepriekš tiesu praksē bijuši gadījumi, ka tehnisku iemeslu dēļ nav noticis videoieraksts.
Atbilstoši Latvijas APK 243.panta desmitās daļas prasībām lietā nav pieļaujams kā pierādījums materiāla noformēšanas laikā ar diktofonu
Olympus veiktais sarunas audioieraksts, par kura izdarīšanu G.G. netika informēts, kā arī tas kā pierādījums nav fiksēts Protokolā.
Tiesa apšaubījusi G.G. apgalvojumu, ka viņš nav vadījis transportlīdzekli, jo tas nav atbilstošs lietas faktiskajiem apstākļiem, kā arī sniegts nolūkā
izvairīties no atbildības, jo nav pamata neticēt policijas darbinieku identiskajiem paskaidrojumiem, ka pārkāpuma fiksēšanas brīdī neviena cita persona
transportlīdzeklī nav bijusi, līdz ar ko nav šaubas, ka transportlīdzekli vadījis tieši G.G..
T.G. un A.Š. liecības tiesai nav radījušas šaubas par G.G. vainu, ka tieši viņš vadīja savu automašīnu brīdī, kad no aizmugures veikala
stāvlaukumā automašīnai piebrauca ceļu policijas ekipāža. Neviens no minētajiem lieciniekiem nevarēja kategoriski apgalvot, ka konkrētā automašīna visu
laiku būtu atradusies tieši tajā vietā, kur to atstāja T.G..
Kā neloģiska un neatbilstoša dienesta instrukcijām būtu vērtējama policijas darbinieku rīcība gadījumā, ja tie bez iemesla pieietu pie automašīnas
salonā sēdošā G.G., un pieprasītu alkohola koncentrācijas pārbaudes veikšanu, ja pirms tam viņš nebūtu vadījis transportlīdzekli. Tiesa secinājusi, ka ceļu
policisti pieņēma lēmumu sekot automašīnai vienīgi pēc tam, kad G.G. centās ar to izbraukt no stāvlaukuma pie veikala, bet kustību pārtrauca, ievērojot
tuvojošos ceļu policiju.
Par Saldus rajona tiesas spriedumu G.G. iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot to atcelt un lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā izbeigt.
Apelācijas sūdzībā G.G. atsaucies uz līdzīgiem argumentiem kā sūdzībā par Iestādes Lēmumu, papildus norādot turpmāk minētos argumentus. Tiesa
piedevusi ticamību policijas darbinieka R.Strazdiņa apgalvojumam, ka video ieraksta sistēmu nevarēja ieslēgt, jo bija zema gaisa temperatūra. Tomēr
vienlaicīgi norāda, ka nav iespējams šobrīd pārbaudīt šāda apgalvojuma atbilstību patiesībai, kas liecina, ka tiesa taisījusi spriedumu, pamatojoties uz
nepārbaudītām un nepierādītām ziņām. Tādā veidā ir pārkāpts Administratīvā procesa likuma 10.pants – privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir
tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda (šajā gadījumā nestrādājoša videosistēma), kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt
privātpersonai nelabvēlīgas sekas.
Tiesa kā nepieļaujamu pierādījumu atzinusi diktofona ierakstu, līdz ar to lietā, izņemot policijas darbinieka R.Strazdiņa liecināto, nav pierādījumi
tam, ka G.G. būtu vadījis automašīnu būdams alkohola reibuma stāvoklī (lietas 46.-49.lapa).
Pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā Sprieduma pamatojumu, tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir
atstājams negrozīts, bet G.G. apelācijas sūdzība noraidāma.
Latvijas APK 149. 15panta otrajā daļā paredzēta administratīvā atbildība par transportlīdzekļa vadīšanu vai mācīšanu vadīt transportlīdzekli, ja
izelpotā gaisa vai asins pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija asinīs pārsniedz 0,5 promiles, bet nepārsniedz 1,0 promili. Par minētā pārkāpuma
izdarīšanu (..) cita transportlīdzekļa vadītājam uzliek naudas sodu no četrsimt trīsdesmit līdz sešsimt četrdesmit euro un atņem transportlīdzekļu vadīšanas
tiesības uz vienu gadu.
Latvijas APK 7.pants nosaka, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un
likumā noteiktā kārtībā, un lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību.
Latvijas APK 243.pants paredz, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Latvijas APK paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā
procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto,
lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā. Kā pierādījumus
var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem, iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā sakarībā.
Tiesas kolēģija secina, ka viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, ir pietiekamu un likumā atļautu pierādījumu
iegūšana. Tikai uz likumā noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem ir pamats izdarīt secinājumu par prettiesiskas un administratīvi sodāmas rīcības
esamību tās personas darbībās, par kuras saukšanu pie administratīvās atbildības tiek lemts.
Tiesas kolēģija konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka G.G. izelpotajā gaisā tika konstatētas pirmajā reizē 0,8372 promiles, bet otrajā reizē
0,8924 promiles, kā arī, ka pārbaude alkohola koncentrācijas noteikšanai tika veikta ar tam paredzētu un verificētu iekārtu AlkoQuant 6020
Nr.A107239. Lietā pastāv strīds par to, vai G.G. Protokolā norādītajā laikā un vietā vadīja transportlīdzekli, atrodoties alkoholisko dzērienu ietekmē.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.panta ceturtajā daļā noteikts – ja vien netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību
veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā
norādījusi amatpersona, un saskaņā ar judikatūru policijas amatpersonu sastādītiem dokumentiem ir a priori ticamība. Lai apšaubītu administratīvā
pārkāpuma protokolā norādītos pārkāpumus un objektivitāti, pierādījumi jāiesniedz tam, kurš to apstrīd, t.i., sūdzības iesniedzējam, kā tas izriet no
minētās likuma normas. Ne pirmās instances, ne apelācijas tiesai pārkāpējs nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu, ka policijas darbinieki
administratīvā pārkāpuma lietā būtu snieguši nepatiesu informāciju. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta ceturto daļu valsts pārvaldei,
atsevišķai iestādei vai amatpersonai, tātad, šajā gadījumā arī policijas darbiniekiem, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
Tiesas kolēģija, iepazīstoties ar pirmās instances tiesas sēdē sniegtajām T.G. un A.Š. liecībām, secina, ka abas minētās personas nav bijušas
notikuma vietā un laikā, kad policijas darbinieki apturēja G.G. vadīto automašīnu. Tāpat pārliecinošas nebija T.G. un A.Š. liecības par to, vai automašīna
atradās tieši tajā pašā vietā, kurā tā tika atstāta. Tāpat T.G. savās liecībās par automašīnas pārvietošanas faktu nav konsekvents. Sākotnēji pirmās
instances tiesas sēdē tiek norādīts, ka pēc atgriešanās automašīna atradusies tajā pašā vietā, kur tā tika atstāta. Tomēr vēlāk T.G. liecina, ka atgriežoties
redzējis, ka policijas darbinieki formē dokumentus, tēvu nav saticis, nezina, ko tēvs teicis policijai, tad viņam nav bijis zināms vai mašīna ir pārvietota. No
minētā tiesas kolēģija secina, ka T.G. sniedz tādas liecības, kas iepriekš saskaņotas vai arī ir ietekmētas no G.G. puses, lai G.G. būtu iespējams izvairīties
no eventuālās administratīvās atbildības. Tāpat konstatētās pretrunas liecībās mazina to ticamības pakāpi.
Tāpat tiesas kolēģija kā neizprotamu un neloģisku, kā arī transportlīdzekļa vadītājam neierastu rīcību uzskata pēc automašīnas apturēšanas un tās
atstāšanas, automašīnas aizdedzē atstāt atslēgu. Minēto tiesas kolēģijas ieskatā arī neizskaidro T.G. liecinātais, ka pagastā zādzības nenotiek, tāpēc tā dara
vienmēr. Tiesas kolēģija ņem vērā, ka automašīna bija novietota stāvlaukumā, kas atrodas netālu no augstākās nozīmes valsts autoceļa A9 Rīga – Liepāja,
proti, gar konkrēto vietu notiek intensīva transportlīdzekļu kustība.
Tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas secinātajam, ka neloģiska un dienesta instrukcijām neatbilstoša būtu vērtējama policijas
darbinieku rīcība gadījumā, ja tie bez kāda iemesla pieietu pie automašīnas salonā sēdošā G.G. un pieprasītu alkohola koncentrācijas pārbaudes veikšanu,
ja pirms tam viņš nebūtu vadījis transportlīdzekli. Kā arī, ja G.G. bija pārliecināts, ka nav vadījis transportlīdzekli, tad nav izprotama viņa rīcība, parakstot
Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolu Nr.NB308583 (Iestādes materiālu 3.lapa), norādot, ka piekrīt veiktās pārbaudes rezultātiem. Kā arī
minētajā pārbaudes protokolā ir norādīts, ka pārbaudīts tika transportlīdzekļa vadītājs G.G..
Attiecībā uz videoieraksta neesamību administratīvā pārkāpuma lietā tiesas kolēģija norāda, ka lietā ir iegūti pietiekami pierādījumi par G.G. vainu
administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Lai arī šāds video ieraksts no notikuma vietas ievērojami atvieglotu administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu,
tomēr tā neesamība neizslēdz iespēju konstatēt personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Kā arī neviens ārējais normatīvais akts nenosaka, ka
administratīvos pārkāpumus ir iespējams konstatēt un pierādīt tikai ar video ieraksta palīdzību. Līdz ar to nav izšķirošas nozīmes tam, kādu iemeslu dēļ
policijas darbiniekiem nebija iespējams veikt video ierakstu, atbilstoši Valsts policijas izdotajiem noteikumiem “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un
kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”.
Tiesas kolēģija arī nesaskata pretrunas policijas darbinieku sniegtajos paskaidrojumos un R.Strazdiņa liecībās, kas mazinātu to patiesuma pakāpi.
Kā nepamatotas noraidāmas G.G. norādes, izceltie citāti no pirmās instances tiesas sēdes protokola un no tiem izdarītie secinājumi. Ne rakstveida
paskaidrojumos, ne liecībās pirmās instances tiesā netika norādīts, ka G.G. vadītā automašīna būtu atstājusi konkrētā veikala stāvlaukumu, jo tiek norādīts
virziens, kurā devās konkrētā automašīna.
Apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa spriedumā un Iestāde Lēmumā, atbilstoši Latvijas APK 243.pantam, pareizi
novērtējusi pierādījumus administratīvā pārkāpuma lietā un pareizi atzinusi, ka G.G. pamatoti saukts pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK
149.15panta otrās daļas. Saskaņā ar Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu apelācija instances tiesa atzīst par pareizu un pietiekamu Iestādes Lēmumā un
pirmās instances tiesas spriedumā ietverto argumentāciju, papildus to neatkārtojot.
Pamatojoties uz Latvijas APK 289.22panta, 289.12.panta otrās daļas 1.punktu, tiesas kolēģija
n o s p r i e d
atstāt negrozītu Saldus rajona tiesas 2014.gada 10.jūlija spriedumu, bet G.G. apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams.
Motivēts spriedums sastādīts un pieejams no 2014.gada 21.oktobra.
Tiesnesis referents (personīgais paraksts) K.Stārasts
Tiesneši (personīgais paraksts) S.Mertena
(personīgais paraksts) V.Vaiteika
NORAKSTS PAREIZS
Kurzemes apgabaltiesas tiesnesis K.Stārasts
2014.gada 21.oktobrī