Court dismisses prison disciplinary penalty due to lack of reasoned justification in administrative act.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420458311

A04583-11/34

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Jelgavā, 2011.gada 22.augustā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese L.Apšeniece,

piedaloties pieteicējam – I.D.,

atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes

pārstāvēm O.K. un N.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu I.D. pieteikumā par Ieslodzījuma vietu

pārvaldes 2010.gada 8.decembra lēmuma Nr.1/12-D/4891 atzīšanu par prettiesisku.

Aprakstošā daļa

[1] Konstatējot, ka 2010.gada 1.jūnijā plkst.15.02 notiesātais I.D. (turpmāk –

pieteicējs) piegāja pie 5.korpusa koridora 80.kameras un pagrieza to uz citu pusi,

Daugavgrīvas cietuma priekšnieks atzina, ka pieteicējs ir pārkāpis Ministru kabineta

2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības

noteikumi” (turpmāk – Noteikumi) 44.2.apakšpunktu un ar 2010.gada 8.jūnija lēmumu par

soda piemērošanu notiesātajam (turpmāk – sākotnējais lēmums) piemēroja pieteicējam

disciplinārsodu – izteica rājienu.

Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – atbildētājs) priekšnieka 2010.gada

8.decembra lēmumu Nr.1/12-D/4891 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts

negrozīts. Lēmumā norādīts, ka sods piemērots pamatoti un ir samērīgs izdarītajam

pārkāpumam.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, 2011.gada 5.janvārī pieteicējs vērsās ar pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā minēti šādi argumenti.

[2.1] Pieteicējs nepagrieza videonovērošanas kameru, viņam nebija iemesla tā

rīkoties. Tā kā videonovērošanas kamera netika sabojāta, nav konstatējama arī nesaudzīga

attieksme pret ieslodzījuma vietas mantu. Koridorā atrodas divas kameras, līdz ar to ir

iespējams identificēt to personu, kas pagrieza videonovērošanas kameru.

[2.2] Lēmumā nav ietverts tā pamatojums.

[3] 2011.gada 14.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētāja rakstveida

paskaidrojums, kurā atbildētājs pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt šādu apsvērumu

dēļ.

[3.1] Pārkāpumu apliecina 2010.gada 4.jūnijā veiktā video arhīva pārbaude. Tajā

konstatēts, ka vienīgi pieteicējs attiecīgajā laika posmā piegāja pie videonovērošanas

kameras pirms tās pagriešanas.

[3.2] Brīvības atņemšanas iestādes administrācijai ir pienākums nodrošināt

notiesāto pastāvīgu uzraudzību. Lai to kvalitatīvi veiktu, Daugavgrīvas cietumā izmanto

videonovērošanas kameras. Tās ir cietuma īpašums un būtisks uzraudzības elements.

Notiesātajiem kategoriski ir aizliegts aiztikt cietuma inventāru, it īpaši tehniskos līdzekļus,

kas nodrošina notiesāto novērošanu.

[3.3] Pieteicējs nesaudzīgi izturējās pret cietuma īpašumu, kuru viņam nebija

pieļaujams aiztikt. To pagrozot, tika traucēts cietumā noteiktais uzraudzības režīms, jo

konkrētais novērošanas objekts nebija pārskatāms. Tas varēja rādīt draudus ieslodzīto un

amatpersonu drošībai. Pieteicēja rīcības rezultātā varēja tikt sabojāta cietuma īpašumā

esošā videonovērošanas aparatūra. Tika traucēta videonovērošana un radās nepieciešamība

atjaunot videonovērošanas režīmu.

Pieteicējs varēja un viņam vajadzēja paredzēt savas rīcības sekas, līdz ar to tā

vērtējama kā apzināta, nesaudzīga izturēšanās pret cietuma īpašumu ar mērķi traucēt

uzraudzības režīmu konkrētajā novērošanas objektā. Pieteicēja rīcība ir soda izciešanas

režīma pārkāpums, par kura pieļaušanu pārkāpēju ir mērķtiecīgi sodīt, lai turpmāk

nepieļautu šādas rīcības atkārtošanos.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudījusi un novērtējusi administratīvā procesa dalībnieku izvirzītos

argumentus un pierādījumus lietā, pēc savas iekšējās pārliecības tiesa atzīst, ka pieteikums

ir apmierināms.

[6] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam pamatoti piemērots disciplinārsods par

brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu – saudzīgu

neizturēšanos pret brīvības atņemšanas iestādes īpašumu.

[7] Saskaņā ar Noteikumu 44.2.apakšpunktu notiesātajiem ir pienākums saudzīgi

izturēties pret brīvības atņemšanas iestādes īpašumu.

Kaut arī lietā pastāv strīds par to, vai videonovērošanas kamera vispār tika

pagriezta pieteicēja rīcības rezultātā, tiesa secina, ka šim faktam nav būtiskas nozīmes

lietas izlemšanā. Lai atzītu, ka persona nesaudzīgi izturējusies pret īpašumu, tiesas ieskatā

jākonstatē, ka šīs personas rīcības rezultātā īpašumam vai īpašnieka interesēm ir nodarīts

kaitējums, pretējā gadījumā nav pamata uzskatīt, ka izturēšanās bijusi nesaudzīga.

Ne sākotnējā lēmuma (lietas 29.lapa) pamatojumā, ne Lēmumā tiesa nerod

apstiprinājumu šim faktam, līdz ar ko atzīst, ka pieteicējs nav pārkāpis Noteikumu

44.2.apakšpunktā paredzēto pienākumu šādu apsvērumu dēļ.

[7.1] Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus, kas apstiprina videonovērošanas

kamerai radītos bojājumus. Tieši pretēji, no apsardzes daļas priekšnieka izziņas (lietas

27.lapa) izriet, ka videonovērošanas kamera atrodas darba stāvoklī un redzamu bojājuma

pēdu nav. Tātad īpašumam nekāds kaitējums nav ticis nodarīts.

[7.2] Tiesa noraida kā nepamatotu arī atbildētāja argumentu, ka videonovērošanas

kameras pagriešanas rezultātā tika traucēts cietumā noteiktais uzraudzības režīms, tādējādi

radot draudus ieslodzīto un amatpersonu drošībai. Tiesa negūst apstiprinājumu šāda

apgalvojuma patiesumam, tā kā nekādi pierādījumi tam lietā nav iesniegti. Tiesa

neuzskata, ka uzraudzības režīma traucējums vienmēr būtu saistāms ar apdraudējumu.

Turklāt 2010.gada 1.jūnija ziņojums par notiesātā soda izciešanas režīma pārkāpumu

(lietas 25.lapa) ir sastādīts pārkāpuma konstatācijas dienā, līdz ar to apdraudējuma risks

ticis nekavējoties novērsts.

[8] Papildus tam, ka atbildētājs nav pareizi piemērojis materiālo tiesību normu,

tiesa konstatē, ka administratīvais akts nesatur tādu būtisku sastāvdaļu kā pamatojumu.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 67.panta otrās daļas

6.punktam administratīvajam aktam ir jāsatur pamatojums.

Administratīvā akta pamatojums ir (..) jēdziens, kas ietver iestādes atsauci uz

konkrētu tiesību normu, tās analīzi un argumentus, no kuriem izriet, ka lietas faktiskie

apstākļi atbilst piemērotajā tiesību normā regulētajam sastāvam (skat. 2005.gada

Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājums „Objektīvās izmeklēšanas princips –

interpretācija un piemērošana” 8.lpp). Tātad ar administratīvā akta pamatojumu plašākā

nozīmē tiek saprasta ne tikai lietderības apsvērumu, bet arī faktisko un tiesisko apstākļu

norāde, to analīze.

Administratīvā akta pamatojuma princips nozīmē, ka personai ir tiesības zināt, kāds

ir tai izdotā nelabvēlīgā administratīvā akta pamatojums. Administratīvā akta pamatojums

ļauj personai saprast, ka iestāde nav rīkojusies patvaļīgi un ka administratīvais akts ir

pareizs, kā arī secināt, vai to var apstrīdēt un pārsūdzēt. Pienākums administratīvajā aktā

sniegt šādu pamatojumu pienācīgā kārtā, proti, lai tas personai arī bez speciālām

zināšanām būtu saprotams, ir iestādei. Pamatojums kalpo arī pārvaldes paškontrolei un

kontrolei, ko veic tiesa (skat. Briede J. Administratīvā akta forma un sastāvdaļas:

Administratīvā procesa likuma 67.pants.// Administratīvais process: Likums, prakse,

komentāri. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas vēstnesis, 2005, 167.-168.lpp.).

Vērtējot administratīvā akta pamatojuma trūkuma ietekmi uz administratīvā akta

spēkā esamību, pamatojuma trūkums var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu

pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams (skat. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 8.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-337 [8]

punktu), gan par tādu pārkāpumu, kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā

administratīvā akta atcelšana. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai

saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja

saprast, kāpēc izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā

administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums

attaisno adresātam uzlikto pienākumu (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-432 [10] punktu).

Izskatāmajā gadījumā no sākotnējā lēmuma ne pieteicējam, ne tiesai netop skaidrs,

kādā veidā, pagriežot videonovērošanas kameru uz citu pusi, pieteicējs nav ievērojis

notiesātā pienākumu saudzīgi izturēties pret brīvības atņemšanas iestādes īpašumu. Arī

Lēmumā tiesa nekonstatē pieteicēja izdarītā pārkāpuma analīzi.

Ievērojot tiesas [7] secinājumu, ka pieteicēja rīcībā nav saskatāms Noteikumu

44.2.apakšpunkta pārkāpums, tiesa atzīst, ka administratīvā akta pamatojuma trūkums ir

novedis pie nepareiza lietas iznākuma.

Turklāt tiesa norāda, ka atbilstoši APL 250.panta otrajai daļai tiesa, vērtējot

administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to pamatojumu, ko iestāde

ietvērusi administratīvajā aktā. Tas nozīmē, ka atbildētāja [3] minētie argumenti, kas

pamato Lēmumā ietvertos secinājumus, nav tiesai saistoši.

Pie šādiem apstākļiem tiesa atzīst, ka atbildētājs ir pieļāvis būtisku procesuālu

pārkāpumu, kas liedza ne tikai pieteicējam saprast piemērotā disciplinārsoda būtību, bet

liedz arī tiesai vērtēt, vai ziņojumā norādītie apstākļi ir par pamatu disciplinārai sodīšanai.

[9] Ņemot vērā [7] un [8] norādīto, tiesa secina, ka Lēmums ir prettiesisks

administratīvais akts.

[10] Saskaņā ar APL 126.panta pirmo un otro daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji

apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts

nodevu. Ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai

daļēji apmierināts, valsts nodevu piespriež no atbildētāja.

Tiesa konstatē, ka pieteicējs valsts nodevu Ls 10 apmērā par darbību veikšanu

Administratīvajā rajona tiesā ir samaksājis 2011.gada 22.februārī (lietas 18.lapa). Tā kā

tiesa atzina, ka pieteikums ir apmierināms, tad no atbildētāja par labu pieteicējam ir

piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva.

Ievērojot to, ka pieteicējs no valsts nodevas samaksas bija daļēji atbrīvots, atlikusī

valsts nodevas daļa Ls 10 apmērā piespriežama no atbildētāja.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro daļu, 246.

– 251.pantu, 253.panta ceturto daļu un Latvijas Sodu izpildes kodeksa 71.panta piekto

daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

pilnībā apmierināt I.D. pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2010.gada 8.decembra

lēmumu Nr.1/12-D/4891.

Piedzīt no Latvijas Republikas par labu I.D. viņa samaksāto valsts nodevu Ls 10

(desmit lati) apmērā.

Uzlikt par pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei līdz 2011.gada

22.septembrim samaksāt valsts nodevu Ls 10 (desmit lati) par I.D. pieteikuma izskatīšanu

tiesā.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesnese (personiskais paraksts) L.Apšeniece

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnese ______________ L.Apšeniece

Jelgavā, 2011.gada 22.augustā