Court dismissed pension claim for police investigation service period not matching prosecutor statute definitions.

Lietas Nr. A420148225

A42-01482-25/27

ECLI:LV:ADRJRIT:2025:1203.A420148225.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 3.decembrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Agnese Karnīte,

piedaloties pieteicējai /Persona A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras pilnvarotajām pārstāvēm /Persona C/ un /Persona B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par

labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu pārrēķināta izdienas pensija pieteicējai, iekļaujot izdienas

stāžā laika periodu no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja 2025.gada 21.janvārī ar iesniegumu vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk –

aģentūra), lūdzot piešķirt izdienas pensiju saskaņā ar Prokuroru izdienas pensiju likumu.

Ar aģentūras Rīgas pilsētas Zemgales nodaļas 2025.gada 23.janvāra lēmumu Nr.25/203821 (turpmāk –

sākotnējais lēmums) nolemts piešķirt izdienas pensiju 2425,84 euro mēnesī no 2025.gada 18.janvāra.

Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja, jo izdienas stāžā netika ieskaitīts Iekšlietu ministrijas 2020.gada

18.decembra izziņā Nr.1-72/22 norādītais izdienas ilgums, kad pieteicēja no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada

1.oktobrim dienēja izmeklēšanas struktūrvienībās – Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes Izziņas dienestā un

Kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļā – jaunākās inspektores, galvenās inspektores un galvenās

speciālistes amatos.

[2] Ar aģentūras 2025.gada 12.marta lēmumu Nr.25/645889 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais

lēmums atstāts negrozīts pamatojot to šādi.

[2.1] Pieteicēja ir sasniegusi 55 gadu vecumu un viņas izdienas stāžs prokuratūrā ir 21 gads 3 mēneši un 12

dienas, kas dod tiesības uz izdienas pensiju.

[2.2] Izdienas stāžā ieskaita Iekšlietu ministrijas iestādēs izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības

priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā nodienēto laiku.

No Iekšlietu ministrijas 2020.gada 18.decembra izziņā Nr.1-72/22 norādītā izriet, ka pieteicēja laika periodā

no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.maijam dienējusi Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes Izziņas dienesta

jaunākās inspektores un galvenās inspektores amatā un no 2003.gada 1.maija līdz 2003.gada 1.oktobrim Jūrmalas

pilsētas policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas galvenās speciālistes amatā un to

funkcijas ir veikt noziegumu atklāšanu un pirmstiesas izmeklēšanu.

Tā kā tiesību norma nosaka konkrētus amatus, t.i., prokurora vai tiesneša amatā nostrādāto vai Iekšlietu

ministrijas iestādēs izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā

nodienēto laiku, kuros nostrādātais vai nodienētais laiks ir ieskaitāms izdienas stāžā, kas dod tiesības uz prokurora

izdienas pensiju un Valsts policijas struktūrvienībās strādājošie jaunākie inspektori, galvenie inspektori vai galvenie

speciālisti, kuri cita starpā arī bija pilnvaroti veikt izmeklēšanas darbības nav iekļauti minētajā tiesību normā, tad

pieteicējas Iekšlietu ministrijas iestādēs nodienēto laiku no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim nav

pamata ieskaitīt prokuroru izdienas stāžā.

[3] Pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā, norādot turpmāk minēto.

[3.1] Aģentūra formāli atsaucas uz Prokuroru izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktu,

norādot, ka Valsts policijas struktūrvienībās strādājošie jaunākie inspektori, galvenie inspektori vai galvenie

speciālisti, kuri cita starpā arī bija pilnvaroti veikt izmeklēšanas darbības nav iekļauti minētajā tiesību normā.

[3.2] No pārsūdzētā lēmuma nav saprotams, kas bijis par pamatu secināt, ka Iekšlietu ministrijas 2020.gada

18.decembra izziņā Nr.1-72/22 norādītās amata funkcijas – veikt noziegumu atklāšanu un pirmstiesas izmeklēšanu

ir bijuši tikai cita starpā uzdoti pilnvarojumi. No minētās izziņas nosaukuma nepārprotami izriet, ka izziņa satur

ziņas par izdienas periodu, kas dod tiesības uz izdienas pensiju izmeklētāja amatā. Tāpat apstrīdēšanas iesniegumā

tika norādīts, ka izmeklēšanas funkcija bija vienīgā amata funkcija, kas ietvēra sevī visu, kas saistīts ar pirmstiesas

izmeklēšanu, kuras pieteicēja veica savā vārdā. Nekādas citas likumā ,,Par policiju” noteiktās policijas darbinieku

funkcijas pieteicējas amata pienākumos neietilpa.

[3.3] Laika periodā no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim, kad pieteicēja dienēja policijā,

saskaņā ar spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 45.pantu pienākums veikt pirmstiesas izmeklēšanu bija

izziņas izdarītājam, t.i., valsts amatpersonai, kuru noteiktā kārtībā iecēla Valsts policija vai cita valsts institūcija,

kam ar likumu bija noteiktas izziņas iestādes tiesības. Savukārt panti attiecībā uz izmeklētāju, izmeklētāja

pilnvarām, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieku un viņa pilnvarām no Latvijas Kriminālprocesa kodeksa tika

izslēgti ar 1994.gada 22.jūniju, likumu, kas stājas spēkā 1994.gada 1.oktobrī.

Kriminālprocesa likuma, kas stājās spēkā 2005.gada 1.oktobrī un līdz ar to spēku zaudēja Latvijas

Kriminālprocesa kodekss, Pārejas noteikumu 9.punkts noteic, ka normatīvajos aktos lietotie termini „izziņas

iestāde” un „izziņas izdarītājs” līdz šo aktu redakcijas pakāpeniskai precizēšanai turpmāk saprotami kā termini

„izmeklēšanas iestāde” un „izmeklētājs”. Līdzīgi kā bija noteikts Latvijas Kriminālprocesa kodeksā attiecībā par

izziņas izdarītāju, Kriminālprocesa likuma 28.pantā noteikts, kas atzīstams par izmeklētāju, proti, izmeklētājs ir

izmeklēšanas iestādes amatpersona, kura ar izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojumu pilnvarota izdarīt izmeklēšanu

kriminālprocesā.

Izmeklētāji attiecīgajās iestādēs var ieņemt dažādus amatus. Ir izmeklēšanas iestādes, kurās ir amats

„izmeklētājs” (piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvalde). Taču lielākajā daļā,

tostarp Valsts policijā kā lielākajā izmeklēšanas iestādē, izmeklētāja pilnvaras realizē tādas amatpersonas kā

inspektori, galvenie inspektori, vecākie inspektori. Līdz ar to pieteicēja tiek nostādīta nevienlīdzīgā stāvoklī

attiecībā pret personām, kuru pienākumi un amata funkcijas izmeklēšanas iestādē ir analoģiskas.

[3.4] Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktā iekļautais jēdziens „izmeklētāja

amats” ir tulkojams ne tikai gramatiski, bet arī pielietojot teleoloģisko tulkošanas metodi, un konkrētajā gadījumā

izvērtējama jēdzienā „izmeklētāja amats” iekļautā būtība, proti, noteiktais pienākumu loks, noteiktas konkrētas

pilnvaras un atbildība.

Noteiktās amata funkcijas – veikt noziegumu atklāšanu un pirmstiesas izmeklēšanu pilnībā atbilst

izmeklētāja amata funkcijai gan pēc jēgas, gan mērķa.

[4] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots, un lūdz to noraidīt

pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minēto.

[5] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz tajā norādītajiem apsvērumiem. Savukārt

aģentūras pilnvarotās pārstāves pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos

tiesai norādīto.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar procesa dalībnieku

sniegtajiem paskaidrojumiem, secina, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

[7] Saskaņā ar Prokuroru izdienas pensijas likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktu izdienas stāžā, kas dod

tiesības uz izdienas pensiju, ieskaita prokurora vai tiesneša amatā nostrādāto vai Iekšlietu ministrijas iestādēs

izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā nodienēto laiku.

Aģentūra piešķīra pieteicējai izdienas pensiju, secinot, ka pieteicējas izdienas stāžs prokuratūrā ir 21 gads 3

mēneši un 12 dienas. Pieteicējas izdienas stāžā netika iekļauts Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes Izziņas dienestā

un Kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļā – jaunākās inspektores, galvenās inspektores un galvenās

speciālistes amatos nostrādātais periods no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim.

Tādējādi lietā ir strīds par to, vai pieteicējai izdienas stāžā saskaņā ar Prokuroru izdienas pensijas likuma

3.panta pirmās daļas 1.punktu ir ieskaitāms iepriekš minētais strīdus periods kā Iekšlietu ministrijas iestādēs

izmeklētāja amatā nodienētais laiks.

[8] Lietas materiālos atrodas Iekšlietu ministrijas 2020.gada 18. februāra izziņa Nr.1-72/22 „Izziņa par

izdienas pensijas pieprasītāja izdienas periodiem Iekšlietu ministrijas iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, kas

dod tiesības uz izdienas pensiju (izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka

amatā)”. Atbilstoši izziņai pieteicēja no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.maijam pildīja Jūrmalas pilsētas

policijas pārvaldes Izziņas dienesta jaunākās inspektores un galvenās inspektores pienākumus, tas ir veica

noziegumu atklāšanu un pirmstiesas izmeklēšanu, savukārt no 2003.gada 1.maija līdz 1.oktobrim minētās pārvaldes

Kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļā pildīja galvenās speciālistes amatu, kuras pienākumos ietilpa arī

noziegumu atklāšana un pirmstiesas izmeklēšana.

Uz tiesas pieprasījumu par papildu pierādījumu iesniegšanu tiesai, Iekšlietu ministrija 2025.gada

18.septembrī sniedza informāciju Nr.1-58/2122/25, norādot, ka kriminālprocesa norisi un izziņas izdarītāju darbību

regulējošie iekšējie normatīvie akti nav identificēti. Pieteicējas lietā nav amata apraksta vai līdzīga dokumenta, kurā

būtu ietverti amatpersonas amata pienākumi, jo amatpersonu amata apraksti tika pakāpeniski izstrādāti tikai pēc

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm

dienesta gaitas likuma spēkā stāšanās ar 2006.gada 1.oktobri. Vienlaikus vēstulē norādīts, ka, vērtējot normatīvos

aktus kopumā, amata nosaukums izmeklētājs attiecīgajā laikā netika lietots, bet attiecībā uz kriminālprocesa norisi

līdz krimināllietas nodošanai prokuroram lietots termins „izziņas izdarītājs”. Šāda terminoloģija tiek lietota arī

Kriminālkodeksā laika periodā pēc Krimināllikuma spēkā stāšanās dienas līdz Kriminālprocesa likuma spēkā

stāšanās dienai. Ņemot vērā minēto, par to, ka pieteicēja dienesta laikā Valsts policijā veica izmeklētāja funkcijas

liecina struktūrvienības nosaukums – Jūrmalas policijas izziņas dienests un pieteicējas personīgajā lietā pieejamās

atestācijas anketas, kurās, raksturojot darba rezultātus, norādītas pieteicējas veiktās darbības krimināllietu

izmeklēšanā.

[9] Lietas materiālos atrodas aģentūras tiesai iesniegtais Ģenerālprokuratūras viedoklis (skat. 2023.gada

10.marta vēstuli Nr.N-124-2023-00028 un 2024.gada 3.aprīļa vēstuli Nr.N-101-2025-00171) par prokuroru

izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punkta saturu.

Aplūkojot minētās normas saturu no valodniecības viedokļa, var atzīt, ka tajā ir uzskaitīti konkrēti Iekšlietu

ministrijas iestāžu amatiem – izmeklētāja amats, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka un priekšnieka

vietnieka amats. Arī ievērojot vēsturiskos apstākļus, kādos šī norma ir radīta, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šīs

normas jēga ir bijusi noteikt konkrētus amatus, kuros nostrādātais vai nodienētais laiks ir ieskaitāms izdienas stāžā,

kas dod tiesības uz prokurora izdienas pensiju, un ka norma izstrādāta ar mērķi aizsargāt tieši bijušā Iekšlietu

ministrijas sistēmā ietilpušā Izmeklēšanas departamenta izmeklētāju, struktūrvienību priekšnieku un viņu vietnieku

tiesības uz izdienas pensiju sakarā ar šīs iestādes likvidēšanu un viņu pārnākšanu uz prokuratūru, ieņemot

prokurora amatu.

Prokuroru izdienas pensijas institūts tika ieviests ar 1994.gada 1.jūliju, kad stājās spēkā Prokuratūras likums

un tika īstenota prokuratūras reorganizācija. Līdz tam spēkā esošajā likumā „Par prokurora uzraudzību Latvijas

Republikā” tāda nebija.

Vienlaikus ar prokuratūras reorganizāciju tika arī reorganizēts un 1995.gadā likvidēts Iekšlietu ministrijas

sistēmā ietilpstošais Izmeklēšanas departaments. Personām, kas šajā departamentā ieņēma izmeklētāja amatu,

vienlaikus saglabājot viņu iegūtās tiesības uz izdienas pensiju, tika nodrošināta iespēja uz atvieglotiem

noteikumiem, pāriet strādāt uz prokuratūru. Tajā pat laikā šādas tiesības netika nodrošinātas Valsts policijas

struktūrvienībās strādājošiem inspektoriem, izziņas izdarītājiem, kuri cita starpā arī bija pilnvaroti veikt

izmeklēšanas darbības.

Ģenerālprokuratūra atzīmē, ka Prokuroru izdienas pensiju likums tika pieņemts 1999.gada 13.maijā (stājās

spēkā no 2000.gada 1.janvāra), tas ir laikā, kad jau bija likvidēts Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departaments,

kurā izmeklēšanas darbības veica personas, kas ieņēma izmeklētāja amatu, bet Prokuratūras likuma Pārejas

noteikumos jau vairāk kā piecus gadus bija paredzētas šā departamenta bijušo izmeklētāju kā prokuroru izdienas

pensiju pretendentu garantijas.

No Prokuratūras likuma pieņemšanas brīža, strīdus periodā un līdz pat 2010.gada 31.decembrim saskaņā ar

šā likuma 55.panta otro daļu bija noteikts, ka prokurora izdienas pensiju piešķir tikai tām personām, kas prokuroru

un tiesnešu vai izmeklētāju amatos kopumā nostrādājušas ne mazāk kā 20 gadus, savukārt Prokuratūras likuma

Pārejas noteikumu 2.punktā tika noteikts, ka personas, kuras Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta

reorganizācijas rezultātā pāriet strādāt uz prokuratūru un kurām līdz Iekšlietu ministrijas darbinieka izdienas

pensijas saņemšanai ir palikuši ne vairāk kā pieci gadi, saglabā tiesības uz šīs pensijas saņemšanu. Tāpat šajā

punktā tika noteikts arī tas, ka šīm personām darba stāžā, kas dod tiesības uz prokurora izdienas pensiju, ieskaita arī

Iekšlietu ministrijas sistēmā izmeklētāja amatā nostrādāto laiku. Prokuratūras ieskatā Prokuroru izdienas pensiju

likuma 3.panta pirmās daļas 1.punkts nesaraujami ir saistīts ar Prokuratūras likuma Pārejas noteikumu 2.punktu, it

īpaši ņemot vērā faktu, ka bijušie prokuratūras izmeklētāji, kuriem prokuratūras reorganizācijas rezultātā

izmeklētāja amatā nostrādātā laika iekļaušanu prokurora izdienas pensijā garantēja Prokuratūras likuma 55.panta

otrā daļa, tika iekļauti Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 2.punktā kā prokuratūras atestētie

darbinieki amatos, kādi bija noteikti prokuratūras iestādēs līdz 1994.gada 1.oktobrim.

Ir apšaubāma iespēja, ka tulkojot Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktu tādējādi,

ka ar terminiem „izmeklētāja amats”, „izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatus”

var saprast jebkuru amatu, kuru ieņemot persona ir bijusi pilnvarota veikt izmeklēšanas darbības, šīs normas mērķis

nevar būt taisnīgs pats par sevi sakarā ar to, ka ir aprobežots ar struktūrvienības padotību Iekšlietu ministrijai. Tā,

piemēram, pilnvarotas veikt izmeklēšanas darbības ir arī amatpersonas no Militārās policijas, Ieslodzījuma vietu

pārvaldes, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vai Nodokļu un muitas policijas pārvaldes, kas nav

Iekšlietu ministrijas iestādes, līdz ar ko viņu attiecīgajos amatos nodienētais laiks nevarētu tikt ieskaitīts prokuroru

izdienas stāžā. Ja likuma normas taisnīgs mērķis būtu bijis aizsargāt personu, kuras ir ieņēmušas gan izmeklētāja

amatu, gan citus amatus, kuros personas ir pilnvarotas veikt izmeklēšanas darbības, visticamāk likumā nebūtu

iekļauta un saglabāta norāde par Iekšlietu ministriju.

Kā izriet no Ģenerālprokuratūras sniegtajiem viedokļiem Valsts policijas struktūrvienībās strādājošajiem

inspektoriem, izziņas izdarītājiem, kuri cita starpā bija pilnvaroti veikt izmeklēšanas darbības, attiecīgie periodi

saskaņā ar Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktu nebūtu ieskaitāmi prokuroru izdienas

stāžā kā izdienas periods Iekšlietu ministrijas iestādēs izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai

priekšnieka vietnieka amatos.

[10] Tiesa, izvērtējot administratīvās lietas materiālus un tiesību normas, norāda turpmāko.

[10.1] Kā pamatoti norādīts Ģenerālprokuratūras vēstulēs, Prokuroru izdienas pensijas institūts tika ieviests

ar 1994.gada 1.jūliju, kad stājās spēkā Prokuratūras likums (likums pieņemts 1994.gada 19.maijā) un tika īstenota

prokuratūras reorganizācija. Līdz tam spēkā esošais likums „Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā” to

neparedzēja. Prokuratūras likuma 55.panta otrā daļa, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.decembrim, noteica, ka

izdienas pensiju piešķir tikai tām personām, kas prokuroru un tiesnešu vai izmeklētāju amatos kopumā

nostrādājušas ne mazāk kā 20 gadus. Spēkā esošajā redakcijā 55.pants noteic, ka prokuroru izdienas pensiju

piešķiršanas pamatu, kā arī izdienas pensiju piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtību nosaka īpašs likums,

proti, Prokuroru izdienas pensijas likums.

Ar prokuratūras reorganizāciju tika arī reorganizēts un 1995.gada 1.oktobrī likvidēts Iekšlietu ministrijas

sistēmā ietilpstošais Izmeklēšanas departaments.

Prokuratūras likuma Pārejas noteikumu 2.punkts no likuma pieņemšanas brīža noteic, ka personas, kuras

Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta reorganizācijas rezultātā pāriet strādāt uz prokuratūru un kurām

līdz Iekšlietu ministrijas darbinieka izdienas pensijas saņemšanai ir palikuši ne vairāk kā pieci gadi, saglabā tiesības

uz šīs pensijas saņemšanu. Šīm personām darba stāžā, kas dod tiesības uz prokurora izdienas pensiju, ieskaita arī

Iekšlietu ministrijas sistēmā izmeklētāja amatā nostrādāto laiku. Ja prokuroram vienlaikus rodas tiesības gan uz

prokurora izdienas pensiju, gan Iekšlietu ministrijas darbinieka izdienas pensiju, viņš ir tiesīgs saņemt tikai vienu

izdienas pensiju pēc paša izvēles. No minētā secināms, Prokuratūras likuma Pārejas noteikumu 2.punkts paredz, ka

tieši personu, kuras Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta reorganizācijas rezultātā pārgāja strādāt uz

prokuratūru, izmeklētāja amatā nostrādāto laiku ieskaita darba stāžā, kas dod tiesības uz prokurora izdienas pensiju.

Minēto citstrp apliecina arī reversi aplūkojot likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas

darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” Pārejas noteikumu 1.punktu, kas noteic, ka bijušajiem iekšlietu

sistēmas iestāžu darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuri pēc Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas

departamenta reorganizācijas tika pārcelti darbā uz prokuratūru un kuriem līdz Iekšlietu ministrijas darbinieka

izdienas pensijas saņemšanai bija palikuši ne vairāk kā pieci gadi, pēc izdienas stāža — 20 gadu — sasniegšanas

tiek piešķirta izdienas pensija. Tātad secināms, ka savstarpēji bija ņemami vērā prokurora amatā un Iekšlietu

ministrijas Izmeklēšanas departamentā dienējošo ar speciālajām dienesta pakāpēm amatā nodienētie darba stāži.

Vienlaikus tiesa konstatē, ka Prokuroru izdienas pensiju likuma 2.panta trešā daļa noteic, ka tiesības uz

izdienas pensiju ir prokuroram, kurš Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta 1995.gada reorganizācijas

rezultātā saskaņā ar Prokuratūras likuma pārejas noteikumu 2.punktu pārgājis strādāt uz prokuratūru un kuram līdz

Iekšlietu ministrijas darbinieka izdienas pensijas saņemšanai bija palikuši ne vairāk kā pieci gadi pēc izdienas

pensijas piešķiršanai nepieciešamā laika nostrādāšanas prokurora amatā. Savukārt Prokuroru izdienas pensiju

likuma 3.pants noteic izdienas stāža aprēķināšanu, proti, panta pirmā daļa paredz, ka izdienas stāžā, kas dod

tiesības uz izdienas pensiju, ieskaita: 1) prokurora vai tiesneša amatā nostrādāto vai Iekšlietu ministrijas iestādēs

izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā nodienēto laiku; 2) laiku,

kas nostrādāts prokuratūras atestēto darbinieku amatos, kādi bija noteikti prokuratūras iestādēs līdz 1994. gada 1.

oktobrim.

No minētām tiesību normām konstatējams, ka likumdevējs Prokuroru izdienas pensiju likumā vienlaikus

lieto divus dažādus terminus – „Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departaments” un „Iekšlietu ministrijas iestādēs

izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amats”. Tiesa uzskata, ka

likumdevējs Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktā apzināti nav sašaurinājis

amatpersonu loku un nav noteicis, ka tieši Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta izmeklētāja,

izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā nodienēto laiku ieskaita izdienas stāžā,

kas dod tiesības uz izdienas pensiju, bet šo normu ir attiecinājis arī uz citiem Iekšlietu ministrijas iestādēs

izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā dienējošiem.

[10.2] Prokuroru izdienas pensiju likums ir pieņemts 1999.gada 13.maijā un stājās spēkā 2000.gada

1.janvārī.

Attiecīgais Prokuroru izdienas pensiju likuma regulējums attiecās uz laika posmiem, kad spēkā bija gan

Latvijas Kriminālkodeksa normas, gan Kriminālprocesa likums, taču Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.pants

kopš tā pieņemšanas netika grozīts.

[10.3] Līdz 1994.gada 22.jūnija grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā, kas stājās spēkā 1994.gada

1.oktobrī, Latvijas Kriminālprocesa kodeksā pastāvēja termini „izmeklētājs”, „izmeklēšanas struktūrvienības

priekšnieks”, „izziņas izdarītājs”, „izziņas iestāde”. Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 126.pantā tika noteikts, ka

iepriekšējo izmeklēšanu izdara prokuratūras un iekšlietu iestāžu izmeklētāji.

Savukārt ar minētiem grozījumiem citastarp tika izslēgts 43., 44., 44.1 un 44.2pants. Minētie panti noteica

terminu „izmeklētājs” un tā pilnvaras, kā arī terminu „izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieks” un tā pilnvaras.

Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 43.pants noteica, ka iepriekšējo izmeklēšanu krimināllietās izdara prokuratūras

izmeklētāji un valsts drošības iestāžu izmeklētāji savas kompetences robežās. Latvijas Kriminālprocesa kodeksa

44.panta pirmā daļa noteica, ka, izdarot iepriekšējo izmeklēšanu, izmeklētājs visus lēmumus par izmeklēšanas

virzienu un izmeklēšanas darbībām pieņem patstāvīgi, izņemot gadījumus, kad likumā prasīta prokurora sankcija,

un ir pilnīgi atbildīgs par šo lēmumu likumīgu un savlaicīgu izpildi. Savukārt minētā panta trešā daļa noteica, ka

lietās, kurās iepriekšējā izmeklēšana ir obligāta, izmeklētājam ir tiesība jebkurā brīdī sākt iepriekšējo izmeklēšanu,

nenogaidot, kamēr izziņas iestāde izpilda šā kodeksa 118.pantā paredzētās darbības.

Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 45.pants noteica, ka izziņu krimināllietās izdara amatpersonas, kuras tam

pilnvarojuši šā kodeksa 116.pantā minēto izziņas iestāžu priekšnieki vai viņu vietnieki. Savukārt kodeksa 117.pants

noteica izziņas iestāžu pienākumus, kodeksa 118.pants noteica izziņu iestāžu pilnvaras lietās, kurās iepriekšējā

izmeklēšana ir obligāta, savukārt 119.pants noteica izziņu iestāžu pilnvaras lietās, kurās iepriekšējā izmeklēšana

nav obligāta.

No minētā secināms, ka pēc 1994.gada 22.jūnija grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā termins

„izmeklētājs” vairs nepastāvēja. Ar 1994.gada 22.jūnija grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā 117.pants

noteica izziņas iestādes pienākumus, proti, policijas pienākums pirmstiesas izmeklēšanā: 1) izskatīt pieteikumus

par noziegumiem un ierosināt krimināllietas vai atteikties tās ierosināt; 2) veikt nepieciešamos pasākumus, lai

noskaidrotu nozieguma izdarīšanas apstākļus un saglabātu nozieguma izdarīšanas pēdas; 3) šajā kodeksā noteiktajā

kārtībā, kā ari ievērojot citos likumos noteiktās normas, veikt nepieciešamās izmeklēšanas darbības un kriminālās

meklēšanas pasākumus, lai noskaidrotu personas, kas izdarījušas noziegumu; 4) izpildīt prokurora, tiesas (tiesneša)

dotos uzdevumus lietās, kas ir prokurora, tiesas (tiesneša) lietvedībā, arī izdarīt izmeklēšanas darbības, veikt

apsūdzēto un tiesājamo meklēšanu. Šie uzdevumi izziņas iestādei ir obligāti.

Latvijas Kriminālprocesa kodeksā ar 1998.gada 14.oktobra grozījumiem, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī,

izziņas izdarītājam tika noteikti konkrēti pienākumi un pilnvaras (Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 45. un

45.1pants). Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 45.panta pirmā daļa noteica, ka izziņas izdarītājs ir valsts

amatpersona, kuru noteiktā kārtībā ir iecēlusi valsts policija vai cita valsts institūcija, kam ar likumu ir noteiktas

izziņas iestādes tiesības, un kuras pienākums ir veikt pirmstiesas izmeklēšanu šajā kodeksā noteiktajā kārtībā.

Savukārt minētā panta piektā daļa noteica, ka izziņas izdarītāja pienākums ir nodrošināt krimināllietā pieņemto

lēmumu likumību, izmeklēšanas darbību savlaicīgu veikšanu, kā arī savā lietvedībā pieņemtās krimināllietas ātru,

pilnīgu, vispusīgu un objektīvu izmeklēšanu. Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 46.panta pirmās daļas 1.un 2.

punkts noteica, ka izziņas izdarītājam ir tiesības savas piekritības ietvaros ierosināt krimināllietu un veikt

nepieciešamās pirmstiesas izmeklēšanas darbības šajā kodeksā noteiktajā kārtībā, līdz tiek noskaidrota persona, kas

saucama pie kriminālatbildības, un iegūti pietiekami pierādījumi kriminālvajāšanas uzsākšanai; patstāvīgi pieņemt

visus lēmumus par izziņas virzību un izmeklēšanas darbību veikšanu, izņemot šajā kodeksā noteiktos gadījumus,

kad nepieciešams tiesneša lēmums vai prokurora piekrišana.

[10.4] Termini „izmeklētājs” un „izmeklēšanas iestāde” tika atjaunoti ar 2005.gada 21.aprīlī pieņemto

Kriminālprocesa likumu, kas stājās spēkā 2005.gada 1.oktobrī, un ar šo datumu zaudēja spēku Latvijas

Kriminālprocesa kodekss. Kriminālprocesa likumā vairs neparedzēja un arī šobrīd neparedz terminus „izziņas

izdarītājs” un „izziņas iestāde”. Savukārt Kriminālprocesa likuma Pārejas noteikumu 9.punkts noteic, ka

normatīvajos aktos lietotie termini „izziņas iestāde” un „izziņas izdarītājs” līdz šo aktu redakcijas pakāpeniskai

precizēšanai turpmāk saprotami kā termini „izmeklēšanas iestāde” un „izmeklētājs”.

Taču, kad tika pieņemts Prokuroru izdienas pensiju likums, termins „izmeklētājs” Latvijas Kriminālprocesa

kodeksā nepastāvēja, un attiecīgi arī nepastāvēja tāds amats, bet izmeklēšanu citastarp veica izziņas izdarītājs un

izziņas iestādes. Tādējādi, tiesa atzīst, ja likumdevējs būtu gribējis noteikt, ka gan Iekšlietu ministrijas iestādēs

izmeklētāja, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatā nodienēto laiku, gan visu

amatpersonu (izziņas izdarītāju), kas veic izmeklēšanu, nodienēto laiku ieskaita izdienas stāžā, kas dod tiesības uz

izdienas pensiju, tad Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktā netiktu norādīti konkrēti

amati, proti, Iekšlietu ministrijas iestāžu izmeklētājs, izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieks vai priekšnieka

vietnieka amats, kuri uz to brīdi nepastāvēja un arī tiesību normās netika lietoti kā termini.

No minētā tiesa atzīst, ka likumdevējs Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktā ir

noteicis tieši konkrētus amatus un amatu piederību konkrētai iestādei (Iekšlietu ministrijas iestāžu izmeklētājs,

izmeklēšanas struktūrvienības priekšnieks vai priekšnieka vietnieks), kas ir attiecināms uz periodu līdz 1994.gada

22.jūnija grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā. Līdz minētiem grozījumiem (arī pēc grozījumiem, jo

termins „izmeklēšanas iestāde” arī tika izslēgts no Latvijas Kriminālprocesa kodeksa) Latvijas Kriminālprocesa

kodeksā nebija noteiktas citas iestādes, tikai iekšlietu iestādes, kas veica izmeklēšanu.

Minēto netieši arī apstiprina Ministru kabineta 2010.gada 29.jūnija noteikumi Nr.601 „Noteikumi par

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm

amatiem atbilstošajām augstākajām speciālajām dienesta pakāpēm” (turpmāk – noteikumi Nr. 601), kas zaudēja

spēku 2017.gada 1.janvārī, un kuri noteica Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatiem atbilstošās augstākās speciālās dienesta pakāpes

(pielikums). Minēto noteikumu pielikumā citastarp tika uzskaitīti Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amati un attiecīgajam amatam tika norādīta augstākā speciālā dienesta pakāpe. Amats

„izmeklētājs” nebija norādīts.

Savukārt Ministru kabineta 2016.gada 13.decembra noteikumi Nr.810 „Noteikumi par Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu

klasifikāciju” (turpmāk – noteikumi Nr.810), kas stājās spēkā 2017.gada 1.janvārī, nosaka vienotu Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu

klasifikācijas sistēmu un amatu klasificēšanas kārtību, amatu katalogu, kā arī amatiem noteiktās augstākās speciālās

dienesta pakāpes un atbilstošās mēnešalgu grupas. Amatu klasifikācijas sistēmā ir apkopotas un klasificētas amatu

saimes iestādēs, kā arī aprakstītas attiecīgā amata veicēju pamatfunkcijas.

Noteikumu Nr.810 1.pielikumā „Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu katalogs” amatpersonu amatos nav norādīts amats

„izmeklētājs”, taču 31.saimē „Ieslodzījuma vietu pārvaldes kriminālizmeklēšana” ir norādīti amati „Galvenais

inspektors (galvenais izmeklētājs)” un „Vecākais inspektors (vecākais izmeklētājs)”. Vienlaikus ir secināms, ka

vairākiem amatiem ir noteikta izmeklēšanas funkcija, piemēram, galvenajam inspektoram, vecākajam inspektoram,

inspektoram, tai skaitā arī 31.saimē „Ieslodzījuma vietu pārvaldes kriminālizmeklēšana” norādītajiem amatiem

„Galvenais inspektors (galvenais izmeklētājs)” un „Vecākais inspektors (vecākais izmeklētājs)”. Vairākiem

amatiem pie funkcijām arī tiek norādīts termins „izmeklētājs”, kas tiesas ieskatā tiek lietots, lai norādītu uz

konkrēta amata veicamo funkciju – izdarīt izmeklēšanas izdarīšanu kriminālprocesā, nevis nosaka amatu kā tādu.

No minētā secināms, ka amats „izmeklētājs” vismaz no 2010.gada Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

Ieslodzījuma vietu pārvaldē vairs nepastāv, bet vairākas amatpersonas veic izmeklēšanas funkcijas.

Šajā sakarā ir arī uzsverams, ka tiesa piekrīt Ģenerālprokuratūras viedoklim, ka, tulkojot Prokuroru izdienas

pensiju likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktu tādējādi, ka ar terminiem „izmeklētāja amats”, „izmeklēšanas

struktūrvienības priekšnieka vai priekšnieka vietnieka amatus” var saprast jebkuru amatu, kuru ieņemot persona ir

bijusi pilnvarota veikt izmeklēšanas darbības, minētās tiesību normas mērķis pats par sevi nevar būt taisnīgs un

vienlīdzīgs pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo ir aprobežots ar struktūrvienības padotību

Iekšlietu ministrijai. Jo kopš Kriminālprocesa likuma pieņemšanas 2005.gadā izmeklēšanas darbības ir pilnvarotas

veikt arī amatpersonas no Militārās policijas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Korupcijas novēršanas un apkarošanas

biroja vai muitas iestādēm, kas nav Iekšlietu ministrijas iestādes. Līdz ar ko viņu attiecīgajos amatos nodienētais

laiks, veicot izmeklēšanas darbības, nevarētu tik ieskaitīts prokuroru izdienas stāžā. Ja likuma normas taisnīgs

mērķis būtu bijis aizsargāt personu, kuras ir ieņēmušas gan izmeklētāja amatu, gan citus amatus, kuros personas ir

pilnvarotas veikt izmeklēšanas darbības, visticamāk likumā nebūtu iekļauta un saglabāta norāde par Iekšlietu

ministriju.

Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka Tieslietu ministrijas 2025.gada 8.septembra vēstulē Nr.1-22.1/2722

paustais viedoklis, ka pirmšķietami Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktā ar vārdiem

„izmeklētājs” Iekšlietu ministrijas iestādēs varētu tikt saprasti amati, kuru ietvaros attiecīgās persona veic

izmeklēšanas funkciju, ir neatbilstošs Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 1.punkta mērķim un

saturam.

Tādējādi tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā Prokuroru izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas

1.punktā norādītais amata nosaukums „izmeklētājs”, nevis amatpersonu funkcijas un pienākumi, ir noteicošais.

Savukārt pieteicēja periodā no 1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim ir dienējusi Jūrmalas pilsētas

policijas pārvaldes Izziņas dienestā un Kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļā jaunākās inspektores,

galvenās inspektores un galvenās speciālistes amatos, nevis izmeklētājas amatos.

Konkrētajā gadījumā nepastāv pamats sīkāk analizēt un salīdzināt izmeklētāja un izziņas izdarītāja

pienākumus, jo šajā gadījumā tam nav izšķirošas nozīmes. Tāpat lietā nav izšķiroši pierādījumi par pieteicējas

faktiskajiem darba uzdevumiem, kas ietvēra izmeklēšanas darbības, jo kā jau iepriekš secināts, ar izmeklēšanas

funkcijām nodarbojas arī iestādes, kas neatrodas Iekšlietu ministrijas iestādēs.

[11] Pieteicēja tiesas sēdē atsaucās uz Senāta 2016.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKA-241/2016

(A420327413), tomēr tas nav attiecināms uz konkrēto gadījumu. Šajā spriedumā tika noteikts, ka, ja persona pirms

iecelšanas prokurora amatā, bet uz cita tiesiska pamata, piemēram, darba līguma pamata, faktiski ir jau uzsākusi

patstāvīgi pildīt un pildījusi prokurora amata pienākumus, nav pamata šādi nostrādāto laiku neņemt vērā izdienas

stāžā.

Arī atsaukšanās uz Senāta 2019.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-1387/2019 (A420322017) nav

attiecināma uz konkrēto gadījumu, jo ir atšķirīgi lietas apstākļi. Šajā spriedumā atzīts, ka darbs uz līguma pamata

Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta Izmeklēšanas pārvaldē izmeklētāja amatā ir pielīdzināms

dienestam Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta Izmeklēšanas pārvaldē izmeklētāja amatā, kaut arī

personai vēl nebija piešķirta dienesta pakāpe. Savukārt pieteicēja ir bijusi amatos, kurus likumdevējs nav noteicis

kā prokurora izdienas stāžā ieskaitāmos periodus.

[12] Ņemot vērā iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka pieteicējas izdienas stāžā nav iekļaujams periods no

1998.gada 28.novembra līdz 2003.gada 1.oktobrim, kad viņa dienēja izmeklēšanas struktūrvienībās – Jūrmalas

pilsētas policijas pārvaldes Izziņas dienestā un Kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļā – jaunākās

inspektores, galvenās inspektores un galvenās speciālistes amatos.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

pilnībā noraidīt /Persona A/ pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu

pārrēķināta izdienas pensija pieteicējai, iekļaujot izdienas stāžā laika periodu no 1998.gada 28.novembra līdz

2003.gada 1.oktobrim.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajai apgabaltiesai viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese A.Karnīte