Court dismisses appeal against administrative fine for failing to notice a traffic sign due to lack of negligence.
Legislator summary
AI generatedThe court rejected the plaintiff's appeal against a police decision to uphold a €40 fine for failing to notice a traffic sign. The plaintiff argued the violation was unintentional and expressed regret, but the court found no evidence of negligence or subjective fault. Consequently, the court ruled that the administrative penalty was legally sound and proportionate to the public interest.
Legislator headnote
AI generatedLAPK 32. panta 1. daļa; LAPK 22. panta 1. daļa; LAPK 243. panta 4. daļa; LAPK 289.13. panta 3. daļa: Administrative penalties serve as a means of liability and are applied to educate offenders; subjective fault or negligence is not required for liability unless specifically provided by law, and the absence of evidence proving intentional misconduct or personal interest does not justify overturning a decision based on official records.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lieta Nr.130076615
Lietvedības Nr.1-0766-15/25
SPRIEDUMS
LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ
Rīgā, 2015. gada 22. decembrī
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese U.Melameda, izskatīja rakstveida procesā Abrenes ielā 3, Rīgā, administratīvā pārkāpuma
lietu /pers. B/, personas kods /personas kods/, sūdzību par Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes 2015. gada 28. augusta lēmumu
Nr.D57/05/511118177/1.
Aprakstošā daļa
Tiesā saņemta /pers. B/ sūdzību par Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes 2015. gada 28. augusta lēmumu Nr.D57/05/511118177/1,
kurā norāda, ka Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvalde (turpmāk tekstā - RPP Zemgales pārvalde), izskatot /pers. B/ sūdzību, ar 2015. gada
28. augusta lēmumu Nr.D57/05/511118177/1 (Lēmums) ir atstājusi negrozītu RPP Zemgales pārvaldes inspektora R.Grišuļa 2015.gada 12.augusta
pieņemto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 511118177.
/pers. B/ uzskata, ka RPP Zemgales pārvaldes Lēmums ir nepamatots un apstrīdams turpmāk minēto apsvērumu dēļ.
Saskaņā ar Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes inspektora R.Grišuļa 12.08.2015. sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu-
paziņojumu Nr.511118177 konstatēts, ka 12.08.2015. plkst. 09:48 transportlīdzeklis Audi, v/n /TL numurs/, novietots stāvēšanai Rīgā, /adrese/
522.ceļa zīmes darbības zonā un pieņemts lēmums piemērot naudas sodu EUR 40.00 apmērā.
Pamatojoties uz 12.08.2015. rakstveida sūdzību par augstāk norādīto lēmumu, 28.08.2015. Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes
priekšnieka p.i. N.Mecaucis pieņēmis lēmumu Nr.D57/05/511118177/1, turpmāk tekstā - Lēmums, saskaņā ar kuru sūdzība noraidīta un atstāts spēkā
Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes inspektora R.Grišuļa 12.08.2015. sastādītajā administratīvā pārkāpuma protokolā-paziņojumā Nr.
511118177 pieņemtais lēmums par nauda soda uzlikšanu.
Lēmumam un tajā norādītajiem argumentiem nepiekrīt, uzskata Lēmumu par nepamatotu, prettiesisku un tiesības un likumiskās intereses aizskarošu,
tādēļ Lēmumu pārsūdz pilnā apjomā.
Uzskata, ka Lēmuma nepareizība izpaužas zemāk norādīto apsvērumu sakarā:
Sākotnējā sūdzībā attiecībā uz Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes inspektora R.Grišuļa 12.08.2015. pieņemto lēmumu norādīja, ka
konkrētais administratīvais pārkāpums tika izdarīts aiz neuzmanības un neapzināti, jo cilvēciskā faktora dēļ nebija pamanījusi, ka pie iebraukšanas
stāvlaukumā ir izvietota konkrētā ceļa zīme. Papildus - sākotnējā sūdzībā apliecināja, ka administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktu nožēloja.
Uzskata, ka Lēmumā šie apstākļi vispār nav izvērtēti un Lēmums pieņemts balstoties vienīgi uz formālu konkrētā administratīvā pārkāpuma
protokola-paziņojuma sastādīšanas faktoloģisko apstākļu atreferējumu.
Lēmumā ietvertas atsauces uz tiesību normām attiecībā uz administratīvā pārkāpuma protokola-paziņojuma sastādīšanas nosacījumiem,
pierādīšanas pienākuma un apjoma regulējumu, kā arī formāli citētas citas tiesību normas, kas regulē administratīvo pārkāpumu izskatīšanas procesu,
tomēr Lēmums nesatur vispusīgu un objektīvu argumentāciju sākotnējā sūdzībā izteiktajam lūgumam par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
21.panta piemērošanu konkrētajā situācijā.
Uzskata par nepamatotu Lēmumā ietverto viedokli par to, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums uzliek par pienākumu ar naudas sodu sodīt visas
personas, kas izdarījušas konkrēto pārkāpumu un sakarā ar to, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss par konkrēto administratīvo pārkāpumu
paredz tikai vienu soda veidu un apmēru, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.panta piemērošana nav iespējama. Šāda tiesību normu
interpretācija /pers. B/ ieskatā ir prettiesiska, nepamatota un nepieļaujami sašaurināta.
Ne Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pants, ne citas tiesību normas neparedz aizliegumu vai ierobežojumus amatpersonām piemērot
atbrīvojumu no administratīvās atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā, ja tiesību norma, kas paredz atbildību par konkrēta administratīvā
pārkāpumā izdarīšanu, paredz konkrētu soda apmēru. Vienīgie ierobežojumi ir saistāmi ar tiesību normā paredzētā naudas soda apmēru - līdz četrdesmit
euro, kā arī izvērtējumu, vai konkrētais pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai.
Tieši augstāk minētie faktori prioritāri bija tie, kas bija jāizvērtē Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes priekšnieka p.i. N.Mecaucim pirms
Lēmuma pieņemšanas. Diemžēl tas nav noticis, kā rezultātā ir pieņemts prettiesisks Lēmums.
Kā redzams no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem izdarītais administratīvais pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem
vai viņu mantai (norādes uz šādu apstākļu pastāvēšanu nesatur arī Lēmums), jo konkrētajā vietā stāvvieta vispārīgi ir atļauta un konkrētais laukums ir
paredzēts kā publiska stāvvieta, turklāt laika ierobežojums acīmredzami ir ieviests nesen un būtu tikai saprātīgi, ja sākotnējā periodā par stāvvietas
apsaimniekošanu atbildīgās personas un/vai policijas amatpersonas par konkrēto ierobežojumu brīdinātu, nevis piemērotu soda sankcijas. Šāda pieeja
atbilstu taisnīguma principam.
Uzskata, ka gadījumā, ja Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes priekšnieka p.i. būtu pilnīgi, objektīvi un vispusīgi izvērtējis visus
konkrētās situācijas apstākļus, būtu tikai loģiski un saprātīgi konkrētā administratīvā pārkāpuma sakarā piemērot Latvijas Administratīvo pārkāpumu
kodeksa 21.pantā ietverto iespēju atbrīvot no administratīvās atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā, izbeidzot administratīvo lietvedību un
atbrīvojot no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar aizrādījumu.
Uzskata, ka, ievērojot konkrētā administratīvā pārkāpuma apstākļus, aizrādījums būtu pietiekams un atbilstošs līdzeklis, kas viennozīmīgi rosinātu
/pers. B/ turpmāk nepieļaut šādu pārkāpumu izdarīšanu.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā arī vadoties no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 288.panta pirmās daļas un 289.1 panta, lūdz tiesu
atzīt Lēmumu par prettiesisku un atcelt to, izbeidzot lietu un, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pantu, atbrīvot no
administratīvās atbildības, aprobežojoties ar aizrādījumu.
Saskaņā ar Latvijas APK 289.6panta pirmo daļu, rajona (pilsētas) tiesa administratīvā pārkāpuma lietu izskata rakstveida procesā.
Lietas dalībniekiem likumā noteiktā kārtībā tika paziņots par lietas izskatīšanu rakstveida procesā un tika dots laiks rakstveida paskaidrojumu
iesniegšanai tiesā, taču tiesā rakstveida paskaidrojumi no /pers. B/ un Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes netika saņemti.
Motīvu daļa
Tiesa, pārbaudot un novērtējot lietas materiālus kopumā, secina, ka sūdzība ir nepamatota un noraidāma.
LAPK 288.panta pirmā daļa noteic, ka augstākas iestādes pieņemtu lēmumu persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, kā arī cietušais
var pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā pēc deklarētās dzīvesvietas, juridiskā persona - pēc tās juridiskās adreses Latvijā. Ja personai nav deklarētās
dzīvesvietas vai juridiskās personas adrese neatrodas Latvijā, lēmumu var pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā pēc administratīvā pārkāpuma izdarīšanas
vietas.
LAPK 289.12panta otrā daļa noteic, ka Rajona (pilsētas) tiesa, izskatot sūdzību vai protestu administratīvā pārkāpuma lietā, taisa vienu no šādiem
spriedumiem:
1) atstāj lēmumu negrozītu, bet sūdzību vai protestu noraida;
2) atceļ lēmumu un izbeidz lietu;
3) atceļ lēmumu un taisa spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un uzliek sodu;
4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu.
LAPK 289.13panta trešā daļa noteic, ka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā
pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā
izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.
Pārsūdzētajā lēmumā ir konstatēts, ka 2015. gada 12. augustā plkst. 09.48 transportlīdzeklis AUDI, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, ir
novietots pie nama /adrese/, 522. ceļa zīmes “stāvēšanas aizlieguma zona” ar 822.papildzīmi “darbības laiks” darbības zonā, neievērojot Latvijas
Republikas Ministru kabineta 2004. gada 29. jūnijā noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk - noteikumi) 136.3.apakšpunktā (Aizliegts
stāvēt 327.ceļa zīmes darbības zonā un - attiecīgi nepāra vai pāra datumos - 328. vai 329.ceļa zīmes darbības zonā, kā arī uz visiem ceļiem teritorijā,
kurā iebraukšana apzīmēta ar 522.ceļa zīmi) noteiktās prasības, par ko ir paredzēta administratīvā atbildība Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
(turpmāk - LAPK) 14910 panta piektās daļas 12.punktā.
Noteikumu 4.punktā minēts, ka Ceļu satiksmes dalībniekiem jāizpilda šo noteikumu un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes
dalībnieku pienākumus, jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu signālu, ceļa
zīmju un ceļa apzīmējumu prasības.
Saskaņā ar LAPK 214.1 panta otrās daļas 2.punktu Pārvaldes inspektors Raitis Grišuls par administratīvo pārkāpumu pieņēma lēmumu uzlikt
naudas sodu 40 EUR (četrdesmit euro) apmērā un sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu - paziņojumu Nr.511118177, ievērojot Ceļu satiksmes
likuma 43.2 panta „Īpatnības administratīvajā procesā sakarā ar apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu nosacījumus” un Ministru kabineta
2006. gada 7. martā noteikumu Nr.182 „Kārtība, kādā noformējams administratīvā pārkāpuma protokols - paziņojums par transportlīdzekļu apstāšanās
un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu” nosacījumus.
Sastādot administratīvā pārkāpuma protokolu - paziņojumu Nr.511118177, veikta fotofiksācija.
Papildus minētajam, saskaņā ar LAPK 271.pantu bez tās personas klātbūtnes, kuru sauc pie administratīvās atbildības, lietu drīkst izskatīt
gadījumos, kad iestājas atbildība par šā kodeksa 57.3 pantā, 149.10pantā, 149.31 panta astotajā daļā paredzēto apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu
pārkāpšanu, un gadījumos, kad pārkāpums ceļu satiksmē fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtas vai videoiekārtas), neapturot transportlīdzekli.
Policijas darbinieks pamatoti un likumīgi sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu - paziņojumu un pieņēmis lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā.
Piemērojot administratīvo sodu, tika izvērtēti lietderības apsvērumi, tostarp administratīvā akta vajadzība un piemērotība attiecīgā mērķa sasniegšanai -
panākt, lai ceļu satiksmes dalībnieki ievēro apstāšanās un stāvēšanas noteikumus.
Pieteicēja iesniegumā min, ka transportlīdzeklis AUDI, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/ bija novietots stāvēšanai minētajā vietā, jo nebija
pamanījusi, ka pie iebraukšanas stāvlaukumā ir izvietota konkrētā ceļa zīme, kā arī lūdz piemērot LAPK 21 .pantu.
Saskaņā ar LAPK 243.pantu iestādē pierādīšanas pienākums administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir institūcijai (amatpersonai), kura sauc personu
pie administratīvās atbildības, tādēļ tika izvērtēti materiāli, kas kalpo par pierādījumiem lietas izskatīšanā. LAPK 243.panta pirmajā daļā noteikts, ka
pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras LAPK paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem,
kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai
neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
Ņemot vērā, iepriekšminētos ceļu satiksmes noteikumu regulējumus, secināms, ka LAPK 149.10 panta piektās daļas 12.punktā paredzētā
pārkāpuma konstatēšanai, ir nepieciešams pierādīt, ka transportlīdzeklis novietots minētajā stāvvietā 522.ceļa zīmes darbības zonā.
No lietā esošajiem materiāliem - fotouzņēmumiem, Pārvaldes darbinieka ziņojuma, skaidri un nepārprotami saprotams, ka Pieteicējas
transportlīdzeklis AUDI, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, ir novietots stāvēšanai pie nama /adrese/, pagalmā, 522.ceļa zīmes darbības zonā.
Tādējādi lietā ir vispusīgi un objektīvi noskaidrots, ka ir izdarīts, Noteikumu 136.3.apakšpunkta pārkāpums, par ko ir paredzēta atbildība LAPK
149.10 panta piektās daļas 12.punktā.
Šajā gadījumā Pieteicējas iesniegtie argumenti ir nepamatoti un nevar būt par pamatu administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma grozīšanai.
Izvērtējot to, ka administratīvais pārkāpums ir izdarīts vietā, kur attiecīgo ceļa zīmju darbības zonā drīkst novietot automašīnas laika posmā no pīkst.
10.00 līdz plkst.23.00, līdz ar ko, samērīgi ar pārkāpuma raksturu, ir pamatoti piemērots naudas sods četrdesmit euro apmērā. Transportlīdzekļa
vadītājiem ir jānovieto savas automašīnas atļautā vietā nepārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, neapgrūtinot un neierobežojot citus satiksmes dalībniekus,
kā arī braucot jāvadās pēc ceļa zīmēm.
Savukārt saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 1.panta 8.punktu visām fiziskajām un juridiskajām personām ir saistošs Ministru kabineta normatīvais
akts, kas nosaka ceļu satiksmes kārtību - Ceļu satiksmes noteikumi. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19.panta ceturto daļu, katram ceļu satiksmes
dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktas prasības.
Konkrētajā gadījumā LAPK 21.pants nav piemērojams, jo apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanas konstatēšana un vainīgo personu
obligāta sodīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu kārtību ceļu satiksmē un vienveidīgu tiesību normu piemērošanu, lietās, kurās personām tiek noteikta
administratīvā atbildība par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu. Turklāt pastāv tiesiskais regulējums, kas uzliek par pienākumu sodīt visas
personas, kas izdarījušas minēto pārkāpumu, lai panāktu vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām un taisnīguma ievērošanu, piemērojot administratīvos
sodus.
Piemērotā tiesību norma - LAPK 149.10 panta piektās daļas 12.punkts ir imperatīva tiesību norma. Ne iestāde, ne tiesa nevar ignorēt likumdevēja
noteiktās imperatīvās tiesību normas, kas paredz konkrēta satura lēmuma pieņemšanu, ja ir iestājušies tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi. Ja reiz
likumdevējs expressis verbis izteicis savu gribu, iestādei un tiesai tā ir jārespektē un tās nevarot rīkoties pretēji likumā noteiktajam (Skatīt 28.02.2007.
ST lēmums "Par tiesvedības izbeigšanu" ("LV", 38 (3614), 06.03.2007.) [stājas spēkā 28.02.2007.]). Tas nozīmē, ka amatpersonai nav piešķirta rīcības
brīvība nepieņemt konkrētu lēmumu par naudas soda piemērošanu vai mainīt likumdevēja noteikto naudas soda apmēru.
LAPK 32.panta otrā daļa nosaka, ka, uzliekot administratīvo sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas
pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Kā jau norādīts iepriekš, tad LAPK par konkrēto pārkāpumu paredz tikai
vienu soda veidu un apmēru. Tādējādi, uzliekot administratīvo sodu, likums nepieļauj vērtēt tā apmēru, līdz ar ko šajā gadījumā nav piemērojama LAPK
32.panta otrā daļa.
Atbilstoši LAPK 22.pantam administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu,
audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.
Lietā nav neviena objektīva, pamatota un likumīga iemesla, lai /pers. B/ atceltu piemēroto sodu.
Līdz ar to tiesa pievienojas RPP Zemgales pārvaldes uzskatam, ka piemērotais administratīvais sods 40 euro apmērā ir pamatots un samērīgs ar
sabiedrības interešu ieguvumu un atbilst soda piemērošanas mērķim.
Vērtējot lietā esošos materiālus, tiesa secina, ka nav pamata apšaubīt pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, jo materiāla izskatīšanas gaitā nav
konstatēti fakti, kas apliecinātu to, ka policijas darbinieki tieši vai netieši, kaut kādu personīgu motīvu vadīti, būtu personīgi ieinteresēti noformēt
administratīvā pārkāpuma protokolu pārkāpējam. Nekādi apstākļi, kas liktu apšaubīt policijas darbinieku objektivitāti, netika konstatēti. Arī saskaņā ar
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta ceturto daļu valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, tātad, šajā gadījumā arī policijas
darbiniekiem, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu. Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā nav pamata neticēt policijas darbinieku
apgalvojumiem, jo viņi nav tieši ieinteresēti šīs lietas iznākumā.
Nav iespējams saskatīt saprātīgu pamatojumu un izskaidrojumu tam, kāpēc lai policijas darbinieki sniegtu nepatiesas ziņas par lietas faktiskajiem
apstākļiem kopumā.
Kā to nosaka LAPK 243.panta ceturtā daļa, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību
veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā
fiksējusi amatpersona.
Izvērtējot visus administratīvā pārkāpuma lietas materiālus tos kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesa atzīst, ka RPP Zemgales pārvaldes
2015.gada 28.augusta lēmums Nr.D57/05/511118177/1 ir tiesisks un pamatots, tādēļ nav atceļams.
Līdz ar to, tiesa saskaņā ar LAPK 289.13panta trešo daļu pilnībā pievienojas RPP Zemgales pārvaldes 2015.gada 28.augusta lēmums
Nr.D57/05/511118177/1 norādītajai motivācijai un atzīst, ka izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams, kā dēļ sūdzība atzīstama par nepamatotu
un ir noraidāma.
Rezolutīvā daļa
Vadoties no LAPK 32., 289.12, 289.17, 289.18 pantu, tiesa
nosprieda:
noraidīt /pers. B/, personas kods /personas kods/, sūdzību par Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes 2015. gada 28. augusta lēmumu
Nr.D57/05/511118177/1.
Spriedumu var pārsūdzēt desmit darba dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas- 2015.gada 22.decembra Rīgas apgabaltiesā, apelācijas
sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.
Tiesnese (paraksts) U.Melameda