Court dismisses speeding complaint when radar data contradicts video evidence of traffic flow.

ECLI:LV:RVPT:2018:0508.1A30028817.2.S

Lieta Nr.1A30028817

Lietvedības Nr.1A-0136-18/3

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2018.gada 8.maijā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese A.Zute,

Rīgā, Abrenes ielā 3, rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ sūdzību par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas

pārvaldes 2017.gada 11.oktobra lēmumu Nr.1745.

Aprakstošā daļa.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona

(turpmāk – VP RPP KPP PP CPB) inspektors kapteinis M.Dagilis 2017.gada 7.septembrī, plkst.09:50, sastādīja administratīvā

pārkāpuma protokolu Nr. PG 062887 par to, ka /pers. A/ 2017.gada 7.septembrī, plkst. 09:44, vadīja transportlīdzekli Volvo, valsts

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, pa Siguldas autoceļu Rīga – Veclaicene 44 km. virzienā no Siguldas uz Rīgu ar ātrumu 126

km/h pie atļautā braukšanas ātruma 90 km/h ar iespējamo minimālo braukšanas ātrumu 122 km/h, kurš fiksēts ar mērierīci “Stalker

Dual DSR” Nr.007369. Radars verificēts līdz 2018.gada 30.martam.

Tādējādi, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk tekstā arī CSN) 101.1.punkta prasības. Minētās darbības kvalificētas pēc

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā arī Latvijas APK) 149. 8 panta vienpadsmitās daļas. Administratīvā

pārkāpuma protokolam pievienots videoieraksts.

Ar administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PG 062887 sūdzības iesniedzējam /pers. A/ uzliks naudas sods EUR 80

apmērā.

/pers. A/ administratīvā pārkāpuma protokolu-lēmumu Nr. PG 062887 apstrīdēja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes

Kārtības policijas pārvaldē (turpmāk tekstā arī VP RRP KPP) un ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes

priekšnieka vietnieka A.Pumpura 2017.gada 11.oktobra lēmumu Nr.1745 (turpmāk tekstā arī lēmums) 2017.gada 7.septembrī VP RRP

KPP PPP ??? inspektora kapteiņa M.Dagiļa pieņemtais lēmums lietā Nr. PG 062887 atstāts negrozīts.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks A.Pumpurs 2017.gada

11.oktobra lēmumā Nr.1745 atsaucas uz CSN 101.1.punktu, Latvijas APK 243.pantu, 243. 1 pantu, norāda, ka lietā ir konstatēti šādi

pierādīšanas līdzekļi - 2017.gada 7.septembrī sastādītais administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PG 062887, kurā sākotnēji fiksēta

pārkāpuma būtība, videoieraksts, sūdzība Nr.20/10-L/9912, pirmreizējās verificēšanas sertifikāts Nr.E0284V17, apstiprinājums tam, ka

VP RRP KPP PPP ??? inspektors Mareks Dagilis ir apmācīts lietot mērierīci “Stalker Dual DSR”.

Atsaucoties uz Latvijas APK 244.pantu, norāda, ka sūdzības iesniedzēja darbības konstatētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā

ir pilnībā pierādītas.

Lietā nepastāv strīds par to, ka sūdzības iesniedzējs 2017.gada 7.septembrī, plkst.09:44, pa autoceļu Rīga-Veclaicene, 44.km no

Siguldas puses Rīgas virzienā, vadīja transportlīdzekli Volvo, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/.

Ja persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso lietas apstākļu izklāstu sīkā

paskaidrojumā. Sniegt paskaidrojumus ir personas tiesības, ja viņa tās neizmanto, tad vēlāk vairs nevar atsaukties uz saviem pirmajiem

paskaidrojumiem. Vislielākā ticamība ir dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem, kamēr personai vēl nav bijis laika izdomāt sev

izdevīgāku versiju. (Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 15.decembra spriedums lietā Nr.A42499107).

No lietas materiāliem redzams, ka /pers. A/ ir parakstījis administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PG 062887, iepazīstoties

ar protokola saturu un to parakstot, viņš nav sniedzis rakstiskus iebildumus no kā var secināt, ka persona nav apšaubījusi protokola

pamatotību. Secina, ka priekšroka dodama tādiem pierādījumiem, kurus objektivitāti nebūtu pamats apšaubīt.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ceļš ar lēmumā norādītiem nosaukumiem neeksistē, bet ņemot vērā, ka administratīvā

pārkāpuma protokolā cita starpā norāda pārkāpuma izdarīšanas vietu, minētais liecina par lēmuma nepamatotību. Atsaucās uz Ministra

kabineta 2009. gada 29. septembra noteikumiem Nr.1104 “Noteikumi par valsts autoceļu un valsts autoceļu maršrutā ietverto

pašvaldībām piederošo autoceļu posmu sarakstiem” un Latvijas APK 148. panta pirmo daļu.

Sakarā ar minēto, iestāde norāda, ka administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PG 062887 ir norādīta gan protokola sastādīšanas

vieta - Inčukalna novads, gan precīza administratīvā pārkāpuma fiksēšanas vieta - autoceļš Rīga- Veclaicene, 44. km no Siguldas puses

Rīgas virzienā, par ko liecina arī videoierakstā redzamās ceļa zīmes. Ja pārkāpuma konstatēšanas vieta būtu norādīta kā autoceļa

nosaukums - E77/A2, tad nebūtu saprotams kurā konkrēti ceļa posmā notika pārkāpums.

Līdz ar to ir pareizi norādīta administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PG 062887 pārkāpuma fiksēšanas vieta, precizējot to līdz

konkrētajam kilometram.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka protokolā norādītais pārkāptais Ceļu satiksmes noteikumu punkts Nr. 101.1. nav saprotams, jo nav

norādīts minēto noteikumu pieņemšanas laiks, līdz ar to nav saprotams vai ceļu policijas darbinieks atsaucās uz noteikumiem, kuri ir

spēkā esošie, vai uz tiem, kuri zaudēja spēku. Atsaucās uz Ministra kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumiem Nr.108 “Normatīvo aktu

projektu sagatavošanas noteikumi”, kā arī uz Latvijas APK 7., 32., 237.pantu., 239.panta pirmo punktu, 279.-281.pantiem.

Iestāde norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 8. panta pirmo daļu, persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga

saskaņā ar likumu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā. Tāpat, minētā panta trešā daļa nosaka, ka lietvedība par

administratīvajiem pārkāpumiem veicama saskaņā ar likumu, kas spēkā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā un vietā.

Izvērtējot videoierakstā redzamo, nav nekāda pamata apšaubīt, ka tajā fiksēti notikumi pirms sūdzības iesniedzēja vadītā

transportlīdzekļa apturēšanas, kā arī ka braukšanas ātrums 126 km/h - tika fiksēts tieši transportlīdzeklim Volvo, valsts reģistrācijas

numurs /reģistrācijas numurs/.

Likuma “Par policiju” 10.pants noteic, ka viens no policijas pamatuzdevumiem ir nodrošināt kārtību uz ceļiem.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.4pantu noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu Valsts policija kontrolē ar šim nolūkam

paredzētām mērierīcēm.

No minētās normas izriet, ka likumdevējs braukšanas ātruma kontroli ir uzdevis veikt Valsts policijai, tādējādi secināms, ka

policijas darbinieki šajā gadījumā rīkojušies atbilstoši savai kompetencei.

Ātruma mērījums veikts ar braukšanas ātruma mērierīci radaru “Stalker Dual DSR” Nr.DE 007369. Ar pirmreizējās verificēšanas

sertifikātu Nr.E0284V17, radars “Stalker Dual DSR” Nr.DE 007369 atzīts par derīgu transportlīdzekļu braukšanas ātruma kontrolei.

Ātruma mērierīce atbilst likuma „Par mērījuma vienotību” prasībām, kā arī Ministru kabineta 2007. gada 09. janvāra noteikumu Nr.40

„Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu” un Ministru kabineta 2006. gada 05. decembra

noteikumu Nr.981 „Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” prasībām.

Norāda, ka policijas darbinieks pārkāpumu fiksē vizuāli, proti, viņš redz transportlīdzekļus uz ceļa, viņš zina kāds atļautais

braukšanas ātrums ir vietā, kur tiek fiksēts atļautā braukšanas ātruma pārsniegums, fiksē tā braukšanas ātrumu un aptur to.

Publiskās tiesībās darbojas publiskās ticamības princips, un policijas amatpersonu sastādītiem dokumentiem, arī administratīvo

pārkāpumu protokoliem, a priori ir publiskā ticamība, un tos iespējams apšaubīt, iesniedzot pierādījumus, kas to apstiprina (skat.

Zemgales apgabaltiesas 2013.gada 3.jūnija spriedumu lietā Nr. 116008413).

Likumdevējs ir uzsvēris, ka protokolā fiksētās ziņas ir uzskatāmas par objektīvu pierādījumu un amatpersona atzīstama par

objektīvu novērotāju, kamēr netiek pierādīts pretējais, piemēram, amatpersonas ieinteresētība sodīt transportlīdzekļa vadītāju vai

subjektīva attieksme pret to, vai amatpersonas kļūda, fiksējot pārkāpumu (skat. Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 23.aprīļa

spriedumu lietā Nr.A42919409).

Iestāde ņēmusi vērā to, ka lietā nav konstatēti apstākļi, kas dotu pamatu apšaubīt policijas darbinieka objektivitāti, kā arī apstākļi,

kas liecinātu, ka policijas darbinieks ir tieši vai netieši ieinteresēts lietas iznākumā personīgu motīvu dēļ vai ir kļūdījies attiecībā uz

viņa izklāstītajiem faktiem.

Atzīstams, ka ar lietā esošajiem materiāliem ir pierādīts, ka sūdzības iesniedzējs, atļauto braukšanas ātrumu pārsniedza no 31 km/h

līdz 40km/h, līdz ar to pārkāpa CSN 101.1.punktu un izdarīja administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildība paredzēta Latvijas

APK 149.8panta vienpadsmitajā daļā.

Apstākļi, kas saskaņā ar Latvijas APK 32.pantu ņemami vērā, piemērojot administratīvo sodu, ietekmē piemērojamo sodu tikai

normatīvajā aktā noteiktas sankcijas ietvaros. Arī konstatējot atbildību mīkstinošos apstākļus, iestādei nav tiesības noteikt sodu par

administratīvo pārkāpumu ārpus ietvariem, proti zemāku sodu par to, ko nosaka tiesību norma, kas paredz atbildību par izdarīto

pārkāpumu.

Konkrētajā gadījumā piemērotā tiesību norma, proti, Latvijas APK 149. 8panta vienpadsmitā daļa, ir imperatīva tiesību norma,

saskaņā ar kuru amatpersonai nav piešķirta rīcības brīvība nepieņemt konkrētu lēmumu par naudas soda 80 euro apmērā piemērošanu.

Tādējādi atzīstams, ka likumdevējs jau ir izdarījis lietderības apsvērumus un noteicis konkrētu lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā

saturu. Līdz ar to, iestādei, piemērojot administratīvo sodu saskaņā ar šo tiesību normu, vairs nav jāizdara lietderības apsvērumi, bet

jāizdod obligāts noteikta satura lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Ievērojot minēto, iestāde atzīst, ka sūdzības iesniedzējam

uzliktais naudas sods ir tiesisks un pamatots.

Lietā nav neviena objektīva, pamatota un likumīga iemesla, lai sūdzības iesniedzējam atceltu piemēroto sodu. Sūdzībā minētie

apstākļi nevar būt par pamatu lēmuma atcelšanai.

2017.gada 1. decembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā saņemta sūdzības iesniedzēja sūdzība par Valsts

policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka 2017. gada 11. oktobra lēmumu Nr. 1745 un

administratīvā pārkāpuma lietas materiāli.

Sūdzības iesniedzējs sūdzībā norāda, ka lēmumu uzskata par nepamatotu un atceļamu, bet lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā

ir jāizbeidz.

Lēmumā norādītajā datumā sūdzības iesniedzēju apturēja Ceļu policijas ekipāža ar netrafareto transportlīdzekli Škoda. Izskatāmajā

gadījumā transportlīdzeklim konstatētais braukšanas ātrums ir apšaubāms, jo konkrētajā vietā bija liela transportlīdzekļu plūsma. Lietā

nav pierādīts, ka lēmumā norādītais braukšanas ātrums ir fiksēts tieši sūdzības iesniedzēja vadītajam transportlīdzeklim - konkrētajā

brīdī tajā pašā virzienā pārvietojās vēl vairāki citi transportlīdzekļi. Līdz ar to nav konstatējams, vai vispār ir pārkāpis atļauto maksimālo

braukšanas ātrumu. Ja arī ir pārsniedz, tad nav konstatējams par cik km/h pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu. Iespējams, ka nedaudz

pārsniedzis, jo steidzies, taču braukšanas ātrums noteikti bija ievērojami mazāks kā lēmumā norādītais, nav konstatējams pēc kāda panta

ir saucams pie atbildības.

Ministru kabineta 2009.gada 29.septembra noteikumi Nr.1104 „Noteikumi par valsts autoceļu un valsts autoceļu maršrutā ietverto

pašvaldībām piederošo autoceļu posmu sarakstiem” noteic valsts galveno autoceļu (1.pielikums), reģionālo autoceļu (2.pielikums),

vietējo autoceļu (3.pielikums) un valsts autoceļu maršrutā ietverto pašvaldībām piederošo autoceļu posmu sarakstus. Pārbaudot minēto

Ministru kabineta noteikumu 1., 2, un 3.pielikumu, ir konstatējams, ka ceļš ar lēmumā norādīto nosaukumu („Rīga - Veclaicene”) vispār

neeksistē, līdz ar to nav ievērota Latvijas APK 148. panta pirmā daļa, kas noteic, ka protokolā par administratīvo pārkāpumu cita starpā

norāda pārkāpuma izdarīšanas vietu.

Lēmuma sadaļā „Pārkāpuma būtība” norādīts, ka sūdzības iesniedzējs pārkāpis „Ceļu satiksmes noteikumu 101.1.punktu. No

Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 „Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 3.nodaļas normām

izriet, ka, norādot Ministru kabineta noteikumu nosaukumu vispirms norādāms, kas tos izdevis (Ministru kabinets, tad pieņemšanas

datums, numurs un tikai tad nosaukums). Pašlaik spēkā ir Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr.279 „Ceļu satiksmes

noteikumi” (turpmāk arī - Ceļu satiksmes noteikumi), ar kuru spēkā stāšanos spēku zaudēja Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija

noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi”. Līdz ar to, ievērojot, ka lēmumā nekur nav atšifrēts (atbilstoši saīsināts) it kā pārkāptā

normatīvā akta nosaukums, faktiski secināms, ka lēmumā vispār nav norādīts, kāda normatīvā akta prasības ir pārkāptas. Turklāt,

pieņemot, ka policijas darbinieks ir vēlējies atsaukties uz vienu no iepriekš minētajiem ministru kabineta noteikumiem, kas izdoti uz

Ceļu satiksmes likumā ietvertā deleģējuma pamata, nav secināms, vai policijas darbinieks ir norādījis Ceļu satiksmes noteikumu normu

kā pārkāpto normatīvo aktu vai iepriekš minēto spēku zaudējušo Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu

satiksmes noteikumi” normu. Līdz ar to, uzskata, ka lēmumā nav norādīts, kura normatīvā akta prasības ir pārkāpis.

Atbilstoši Latvijas APK 7. panta pirmajai un otrajai daļai nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo

pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un likumā noteiktajā kārtībā, savukārt lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama,

stingri ievērojot likumību. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka administratīvo pārkāpumu lietās šaubas ir

jātulko par labu privātpersonai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar nonākt pie pārliecības par personas vainu

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā (sk. piemēram, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24. maija sprieduma

lietā Nr.SKA-219/2007 17.punktu, 2008.gada 13.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-493/2008 14.punktu un 2009.gada 21. maija

sprieduma lietā Nr.SKA-156/2009 9.punktu).

Arī Latvijas APK 32. panta pirmā daļa noteic, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts,

kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Latvijas APK 237. pants noteic, ka lietvedības uzdevumi administratīvo pārkāpumu lietās ir savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi un

objektīvi noskaidrot katras lietas apstākļus, izlemt to stingrā saskaņā ar likumu (..). Turklāt, amatpersonu rīcībai, noskaidrojot lietas

apstākļus un tos fiksējot dokumentos, savācot citus pierādījumus, ir izvirzāmas augstas prasības. Ja administratīvā pārkāpuma lietā

esošie pierādījumi nav pilnīgi un objektīvi, tajos nav savlaicīgi un vispusīgi fiksēti pārkāpuma apstākļi, tie nevar kalpot par pamatu

personas saukšanai pie administratīvās atbildības.

Sūdzībā norādīts, ka ir jāņem vērā, ka administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības un soda rakstura atbilstoši Eiropas

Cilvēktiesību tiesas atziņām ir vērtējamas kā „mazās krimināllietas” (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 10.februāra spriedumu

lietā Sergey Zolotuhhin v. Russia; sk. arī Satversmes tiesas 2002.gada 20.jūnija sprieduma lietā Nr.2001-17-0106, 6.1.apakšpunktu).

Tiesa vairākkārt, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, ir atzinusi, ka pierādīšanas standartam administratīvā pārkāpuma

lietā ir jābūt augstam un pielīdzinātam kriminālprocesa vispārējiem principiem un pierādīšanas noteikumiem. Tādējādi secināms, ka

administratīvo pārkāpumu lietās ir jāievēro Kriminālprocesa likuma 19.pantā nostiprinātais nevainīguma prezumpcijas princips, kurš

cita starp noteic, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav ; iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz

aizstāvību. Izvērtējot pierādījumus : administratīvo pārkāpumu lietās, ir izmantojami arī Kriminālprocesa likuma 9.nodaļā paredzētie i

noteikumi daļā par pierādīšanu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124.panta piektās daļas ; noteikumiem pierādīšanas priekšmetā

ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas : gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

Tātad pamats secinājuma ! izdarīšanai par personas vainīgumu var būt tikai tieši un nepašaubāmi pierādījumi par personas izdarītām

prettiesiskām darbībām un arī personas subjektīvo attieksmi pret šo darbību kaitīgumu (sk., piemēram, Administratīvās rajona tiesas

2013.gada 23.janvāra spriedumu lietā Nr. 142283512).

Ievērojot minēto, kā arī to, ka iestādē iepriekš minēto nav ņēmusi vērā izskatot sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas iesniegumu,

lēmums neatbilst normatīvo aktu prasībām un tādējādi ir uzskatāms par prettiesisku un ir atceļams. Lūdz tiesu atcelt un atzīt par prettiesisku

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2017. gada 11. oktobra lēmumu Nr. l745.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 6 panta noteikumiem 2017.gada 11.decembrī VP RRP KPP nosūtīta sūdzības iesniedzēja

sūdzības kopija, izskaidrojot Latvijas APK 289.6 panta ceturto daļu, ka lietas dalībnieki var iesniegt paskaidrojumus, pieteikt

noraidījumu, lūgt izskatīt lietu tiesas sēdē, kā arī iesniegt citus ar lietas izskatīšanu saistītus pieteikumus vai lūgumus līdz 2018.gada

9.aprīlim, vienlaikus paziņojot lietas dalībniekiem, pamatojoties uz Latvijas APK 289. 6 panta pirmo daļu, par lietas izskatīšanu

rakstveida procesā 2018.gada 8.maijā, nosakot, ka nolēmums būs pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 9.maijā.

VP RRP KPP, tiesas noteiktā termiņā nav sniegusi paskaidrojumus, pieteikusi citus ar lietas izskatīšanu saistītus

pieteikumus vai lūgumus, kā arī nav lūgusi izskatīt lietu tiesas sēdē.

Tā kā lietas dalībnieki nav lūguši lietas izskatīšanu tiesas sēdē, kā arī tiesa neuzskatīja par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas

sēdē, pamatojoties uz Latvijas APK 289.6 panta pirmo daļu, tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa.

Tiesa, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos materiālus, atzīst, ka /pers. A/ sūdzība ir noraidāma un Valsts policijas Rīgas

reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2017.gada 11.oktobra lēmums Nr.1745 atstājams negrozīts, pamatojoties uz sekojošiem

motīviem.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 pantu izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā tiesai

visa starpā jāizlemj: vai ir noticis administratīvais pārkāpums, vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina

atbildību un kāds administratīvais sods piemērojams personai. Tiesa konkrētā lietā nekonstatē Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa 289.12 panta pirmajā daļā norādītos pamatus, lai pēc savas iniciatīvas lemtu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu un lietas

nosūtīšanu jaunai izskatīšanai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12panta otrajā daļā noteikts, ka rajona (pilsētas) tiesa, izskatot sūdzību

administratīvā pārkāpuma lietā, taisa vienu no šādiem spriedumiem:

1) atstāj lēmumu negrozītu, bet sūdzību noraida;

2) atceļ lēmumu un izbeidz lietu;

3) atceļ lēmumu un taisa spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā

pārkāpuma izdarīšanā, un uzliek sodu;

4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Latvijas APK 1.pants noteic, ka administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu,

īpašumu, pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu, iestāžu un organizāciju tiesības

un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus,

audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu

un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā.

Šā uzdevuma realizēšanai administratīvo pārkāpumu kodekss noteic, kāda darbība vai bezdarbība atzīstama par administratīvo

pārkāpumu, kādu administratīvo sodu, kāda institūcija (amatpersona) un kādā kārtībā var uzlikt personai, kas izdarījusi administratīvo

pārkāpumu

Saskaņā ar Latvijas APK 243. 1 pantu pierādīšanas līdzekļi administratīvā pārkāpuma lietā ir pie administratīvās atbildības sauktās

personas paskaidrojumi; personu liecības; eksperta atzinums; kompetentās institūcijas atzinums; dokuments, kas satur ziņas par faktiem,

rakstveidā vai citā formā; elektroniskie pierādījumi; procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem;

lietiskie pierādījumi.

Latvijas APK 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas

pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Ceļu satiksmes noteikumu 99.punkts nosaka, ka transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos

ierobežojumus, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, transportlīdzekļa un kravas īpatnības un stāvokli, kā arī ceļa un meteoroloģiskos

apstākļus (īpaši redzamību braukšanas virzienā).

Ceļu satiksmes noteikumu 101.1.punkts nosaka, ka ārpus apdzīvotām vietām transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst

pārsniegt motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, vieglajiem automobiļiem, kravas automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 t, un

autobusiem – 90 km/h.

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.8 panta vienpadsmitā daļā paredzēta administratīvā atbildība par atļautā braukšanas

ātruma pārsniegšanu no 31 km/h līdz 40 km/h ar mopēdiem, motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, vieglajiem automobiļiem, kravas

automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas, transportlīdzekļa vadītājam uzliek naudas sodu no 80 euro apmērā.

Tātad, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības par Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.8panta vienpadsmitajā

daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, ir jākonstatē, ka transportlīdzekļa vadītājs ārpus apdzīvotas vietas pārsniedzis atļauto

braukšanas ātrumu.

Lietā nepastāv strīds par to, ka sūdzības iesniedzējs 2017.gada 7.septembrī, plkst. 09:44, vadīja transportlīdzekli Volvo,

valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, pa Siguldas autoceļu Rīga – Veclaicene 44 km. virzienā no Siguldas uz Rīgu.

Lietā ir strīds par to, vai sūdzības iesniedzējs 2017.gada 7.septembrī, plkst. 09:44, ir izdarījis Latvijas APK 149. 8panta

vienpadsmitajā daļā paredzēto pārkāpumu, vadot transportlīdzekli Volvo, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, ir

pārsniedzis CSN noteikto atļauto braukšanas ātrumu robežās no 31 km/h līdz 40 km/h., aprēķinot pieļaujamo radara kļūdu, vadītājs ir

braucis ar ātrumu 122 km/h pie atļautā braukšanas ātruma 90 km/h.

Tiesa konstatē, ka lietā ir iegūti pierādījumi, ar kuriem pamatots pārsūdzētais lēmums un pamatojoties uz kuriem iestāde

secinājusi, ka sūdzības iesniedzējs ir izdarījis Latvijas APK 149.8panta vienpadsmitajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Latvijas APK 289. 13panta trešā daļa nosaka, ka ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes

nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Sūdzības iesniedzējs kā pamatojumu lēmuma atcelšanai norāda tieši tādu pašu, kādu norādījis 25.09.2017. iesniedzot

sūdzību Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšniekam, par 2017.gada 7.septembra administratīvā

pārkāpuma protokolu-lēmumu Nr. PG 062887.

Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi iestādes lēmuma pamatojumu kopsakarā ar sūdzības iesniedzēja sniegtajiem

paskaidrojumiem, sūdzībā ietvertiem argumentiem, tiesa atzīst, ka iestādes konstatētie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz tiem balstītie

secinājumi ir pareizi.

Tiesa atzīst, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks A.Pumpurs

2017.gada 11.oktobra lēmumā pilnīgi un vispusīgi izvērtējis visus lietā esošus pierādījumus, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu

atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa prasībām.

Lēmumā pamatoti atsaucas uz Latvijas APK 8. panta pirmo daļu, kas nosaka, ka persona, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā. Tāpat, minētā panta trešā daļa nosaka, ka

lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama saskaņā ar likumu, kas spēkā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā un vietā.

No lietas materiāliem, redzams, ka ātruma mērījums fiksēts ar mērierīci Stalker Dual DSR ar Nr.DD003405, no Latvijas

Nacionālā metroloģijas centra Elektrisko mērījumu laboratorijas izdotā un apstiprinātā verificēšanas sertifikāta Nr.E0254V15 izriet, ka

mērierīce Stalker Dual DSR ar Nr.DD007369 autotransporta līdzekļu ātruma kontrolei atzīta par derīgu līdz 30.03.2018. Ātruma

mērierīce atbilst likuma „Par mērījuma vienotību” prasībām, kā arī Ministru kabineta 2007.gada 09.janvāra noteikumu Nr.40

„Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu” un Ministru kabineta 2006.gada 05.decembra

noteikumu Nr.981 „Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” prasībām.

Un saskaņā ar CSL 43. 4 pantu noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu kontrolē ceļu policija ar šim nolūkam paredzētām

mērierīcēm, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Tādejādi tiesa secina, ka iestāde rīkojusies atbilstoši savai

kompetencei.

Tiesa ņem vērā, ka policijas darbinieki pildot savus dienesta pienākumus sastāda procesuālos dokumentus, kuru saturam

tiesa piedod ticamību, jo policijas darbinieku norādītie fakti nav pretrunā ar lietas materiāliem.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 panta piekto un sesto daļu, tiesa tieši pārbauda pierādījumus

lietā un tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt pierādījumus un tos pārbaudīt tiesas sēdē.

Lietā nav iegūti pierādījumi, kas apliecinātu sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka ātruma mērījums nav ticis veikts sūdzības

iesniedzēja vadītajam transportlīdzeklim protokolā norādītajā vietā un laikā.

No administratīvā pārkāpuma lietai pievienotā videoieraksta ir redzams, ka sūdzības iesniedzēja vadītā transportlīdzekļa

braukšanas ātrums ticis fiksēts, kad viņš ir braucis pa Siguldas autoceļu Rīga – Veclaicene 44 km virzienā no Siguldas uz Rīgu, līdz ar

ko atļautais braukšanas ātrums ceļa posmā ir 90 km/h, kur ticis fiksēts transportlīdzekļa Volvo ar valsts reģistrācijas numuru

/reģistrācijas numurs/, braukšanas ātrums 126 km/h ar iespējamo minimālo braukšanas ātrumu 122 km/h.

No lietā esošā protokola redzams, ka sūdzības iesniedzējs, uzreiz pēc pārkāpuma parakstījās par to, ka ir iepazīstināts ar

protokola saturu, kā arī parakstījās par protokola eksemplāra saņemšanu, nesniedzot rakstveida paskaidrojumus.

Tiesa atzīst, ka lietā nav iegūti pierādījumi, kas dotu pamatu apšaubīt policijas darbinieku objektivitāti un iespējas konstatēt

pārkāpumu, kā arī tiesa nekonstatē, ka policijas darbinieki būtu ieinteresēti sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu sūdzības

iesniedzējai. Tiesa ņem vērā, ka policijas darbinieki pildot savus dienesta pienākumus sastāda procesuālos dokumentus, kuru saturam

tiesa piedod ticamību, jo policijas darbinieku norādītie fakti nav pretrunā ar lietas materiāliem.

Izvērtējot videoierakstā redzamo kopsakarā ar administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PG 062887 norādīto, tiesai nerodas

šaubas, ka policijas darbinieks fiksēja braukšanas ātrumu 126 km/h ar iespējamo minimālo braukšanas ātrumu 122 km/h sūdzības

iesniedzēja vadītajam transportlīdzeklim vietā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 90 km/h.

Tiesa par nepamatotiem atzīst sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādītos apstākļus, ka izskatāmajā gadījumā transportlīdzeklim

konstatētais braukšanas ātrums ir apšaubāms, jo konkrētajā vietā bijusi liela transportlīdzekļu plūsma, nav ticis pierādīts, ka lēmumā

norādītais braukšanas ātrums ir fiksēts tieši sūdzības iesniedzēja vadītajam transportlīdzeklim - konkrētajā brīdī tajā pašā virzienā

pārvietojās vēl vairāki citi transportlīdzekļi, tiesa norāda, ka no administratīvā pārkāpuma lietai pievienotā videoieraksta ir redzams, ka

dienesta transportlīdzeklis atrodas kustībā un fiksē tajā pašā virzienā braucošo transportlīdzekli, kurš uz braukšanas ātruma fiksēšanas

brīdi ar braukšanas ātrumu 126 km/h bijis vienīgais transportlīdzeklis un minētais transportlīdzeklis ar valsts reģistrācijas numuru

/reģistrācijas numurs/ tika apturēts.

Ņemot vērā Ceļu satiksmes noteikumu 99. punktā minēto tiesību normu, tiesa atzīst, ka, ka transportlīdzekļa vadītājam, ir

jāizvēlas ceļa segumam, satiksmes intensitātei atbilstošs braukšanas ātrums, lai varētu nodrošināt Ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu

un satiksmes drošību.

Tiesa atzīst, ka /pers. A/ administratīvā pārkāpuma izdarīšana ir pierādīta, vērtējot visus lietā esošos pierādījumus kopumā,

sūdzības iesniedzējam piemērots Latvijas APK 149.8panta vienpadsmitās daļas sankcijā paredzētais naudas sods.

Līdz ar to, tiesa saskaņā ar Latvijas APK 289. 13 trešo daļu pilnībā pievienojas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes

Kārtības policijas pārvaldes 2017.gada 11.oktobra lēmumā Nr.1745 norādītajai motivācijai un atzīst, ka izvērstāks argumentu izklāsts

nav nepieciešams, tā kā sūdzībā norādītie apstākļi, atspēkoti 2017.gada 11.oktobra lēmumā Nr.1745. Pastāvot šādiem apstākļiem tiesa

nekonstatē likumīgu pamatu atcelt pārsūdzēto lēmumu, līdz ar to tiesa atzīst ka sūdzība atzīstama par nepamatotu un ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa.

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.8panta vienpadsmito daļu, 243., 244., 288., 289.6,

289.12, 289.13 pantu, tiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. A/, sūdzību un atstāt negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes

2017.gada 11.oktobra lēmumu Nr.1745.

Administratīvās pārkāpumu lietas materiālus atgriezt Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldei.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas tiesas kancelejā,

iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Spriedums sastādīts 2018.gada 8.maijā un pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 9.maijā.

Tiesnese A.Zute