Court dismissed appeal against traffic fine, upholding police decision for repeated speeding violation.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42834609

A00628-10/34

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Jelgavā, 2010.gada 15.martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese L.Apšeniece,

piedaloties pieteicējam A.J.,

atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts policijas Rīgas reģiona

pārvaldes pārstāvei L.D.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz A.J.,

personas kods /personas kods/, pieteikumu par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes

Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieces 2009.gada 11.maija lēmuma Nr.1635

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 13.februārī plkst.20.50 Rīgā pa Rēzeknes ielu no Ilūkstes ielas puses

Dārzciema ielas virzienā A.J. (turpmāk – pieteicējs) vadīja transportlīdzekli BMW, valsts

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/ (turpmāk – transportlīdzeklis).

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes (turpmāk arī – atbildētājs) Kārtības

policijas pārvaldes Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona 3.rotas jaunākais

inspektors, veicot transportlīdzekļa braukšanas ātruma kontroli 528.ceļa zīmes darbības

zonā, konstatēja transportlīdzekļa ātrumu 67 km/h (minimālais ātrums 62 km/h), pie

maksimāli atļautā ātruma 20 km/h, kā arī konstatēja, ka transportlīdzeklis bija aprīkots ar

ierīci, kas var uztvert braukšanas ātruma kontroles mērierīču raidītos signālus. Par minēto

faktu 2009.gada 13.februārī pieteicējam tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols

Nr.PA494853 (turpmāk – protokols).

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes

administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja Administratīvās nodaļas priekšnieka

vietnieces 2009.gada 10.marta lēmumu Nr.050/PA494853 (turpmāk – sākotnējais lēmums)

konstatēts, ka pieteicējs pārkāpis Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571

„Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 116.punkta prasības, tādējādi izdarot

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.8panta 14.daļā

paredzēto administratīvo pārkāpumu. Savukārt saskaņā ar LAPK 149.24panta 17.daļu

administratīvo pārkāpumu kvalificēt nav pamata, jo nav konstatētas visas nepieciešamas

administratīvā pārkāpuma sastāvdaļas. Pieteicējam uzlikts naudas sods Ls 95 apmērā.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka

vietnieces 2009.gada 11.maija lēmumu Nr.1635 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums

atstāts negrozīts.

Lēmums pamatots ar turpmāk minēto.

[1.1] Nav pamata apšaubīt policijas darbinieku sniegto lietas apstākļu izklāstu, nav

saskatāms saprātīgs pamatojums un izskaidrojums tam, kāpēc policijas darbinieki apturētu

tieši transportlīdzekli, ja pieteicējs nepārkāpa CSN prasības. Lietas izskatīšanas gaitā netika

konstatēti fakti, kas liecinātu par to, ka policijas darbinieki bija tieši vai netieši ieinteresēti

protokola noformēšanā. Policijas darbinieku darbā pārkāpumi nav konstatēti.

[1.2] Ar lietā esošajiem pierādījumiem pierādīta pieteicēja vaina LAPK 149.8panta

14.daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā. Līdz ar to protokols sastādīts un administratīvais

sods ir piemērots likumīgi un pamatoti.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, 2009.gada 10.jūnijā pieteicējs vērsās ar pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.

[2.1] Lietas izskatīšanas laikā netika pieņemti ziņojumi no inspektoriem D.R. un

R.K., kaut gan inspektors N.L. atzīst, ka transportlīdzekli apturēja R.K.. Līdz ar to N.L.

ziņojumā paskaidrojumi sniegti no trešās personas vārdiem, bet apgalvojums, ka protokola

sastādīšanas brīdī pieteicējam tika uzdoti jautājumi un protokolā atzīmēts viss, ko nosauca

pieteicējs, neatbilst patiesībai. N.L. nevarēja novērot ziņojumā izklāstītos notikumus, jo

visu laiku atrādās dienesta automašīnā. No pieteicēja iesniegtā videomateriāla ir redzams,

ka policijas darbinieks, sastādot protokolu, atradās dienesta automašīnā un neuzdeva

pieteicējam jautājumus.

[2.2] Protokolā nepamatoti norādīts, ka transportlīdzeklis bija aprīkots ar ierīci, kas

var uztvert braukšanas ātruma kontroles mērierīču raidītus signālus vai rādīt traucējumus šo

mērierīču darbībai, jo tas netika konstatēts, kad ierādās policijas vienības „Alfa” darbinieki.

[2.3] Policijas darbinieks atstāja bez ievērības pieteicēja argumentu, ka ātruma

mērīšanas brīdī transportlīdzeklim blakus brauca cita automašīna. Pieteicējam ir šaubas, ka

mērierīces fiksētais ātrums attiecas uz transportlīdzekli.

[3] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā minēto.

Papildus norādīja, ka atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus, ka policijas inspektori prot

rīkoties ar radaru.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, balstoties uz Lēmumā

minētajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[4] Pieteicējam piemērots administratīvais sods Ls 95 par administratīvo

pārkāpumu, atbildība par kuru paredzēta LAPK 149.8panta 14.daļā.

CSN 116.punkts noteic, ka ceļa posmos, kur uzstādītas attiecīgas ceļa zīmes,

transportlīdzekļi drīkst braukt ar ātrumu, kas nepārsniedz ceļa zīmē norādīto.

Saskaņā ar LAPK 149.8panta 14.daļu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu

no 41 km/h līdz 50 km/h ar motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, vieglajiem

automobiļiem, kravas automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas, ja tas izdarīts

vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotas vietas sākums” vai ar 528.ceļa zīmi

„Dzīvojamā zona”, - uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņdesmit līdz

simt latiem.

Tādējādi, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK

149. panta 14.daļu, nepieciešams konstatēt, ka persona pārsniedza atļauto braukšanas

ātrumu no 41 km/h līdz 50 km/h vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotas vietas

sākums” vai ar 528.ceļa zīmi „Dzīvojamā zona”.

[5] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka 2009.gada 13.februārī plkst.20.50

pieteicējs vadīja transportlīdzekli Rīgā pa Rēzeknes ielu no Ilūkstes ielas puses Dārzciema

ielas virzienā, vietā, kas apzīmēta ar 528.ceļa zīmi „Dzīvojamā zona”.

Lietā ir strīds par to, vai policijas inspektora fiksētais ātrums 67 km/h ir attiecināms

uz transportlīdzekli.

[6] Saskaņā ar LAPK 243.panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma

lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā

nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības

sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Saskaņā

ar šā panta otro daļu pirmajā daļā minētos faktus, cita starp, konstatē ar protokolu par

administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās

atbildības, citu personu paskaidrojumiem, citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus

fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, foto, video

u.tml.).

Tātad par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā var kalpot protokols,

pieteicēja paskaidrojumi, policijas darbinieku ziņojumi, citi dokumenti, videoieraksti,

braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces mērījumi.

Tiesa lietā konstatē šādus pierādījumus.

[6.1] 2009.gada 13.februāra protokols (lietas 20.lapa) par to, ka 2009.gada

13.februārī plkst.20.50 pieteicējs vadīja transportlīdzekli Rīgā pa Rēzeknes ielu no Ilūkstes

ielas puses Dārzciema ielas virzienā ar ātrumu 67 km/h (minimālais ātrums 62 km/h) pie

maksimāli atļautā ātruma 20 km/h. Ātrums fiksēts ar radaru „Stalker” Nr.AT 80404, kura

mērījums pieteicējam tika uzrādīts.

Pieteicējs protokolā norādīja, ka ierakstītajam nepiekrīt un noteikti apstrīdēs.

[6.2] Jaunākā inspektora N.L. 2009.gada 23.aprīļa ziņojums (lietas 23.lapa), kurā

viņš norāda, ka 2009.gada 13.februārī pildīja dienesta pienākumus kopā ar inspektoriem

D.R. un R.K.. Plkst.20.50 transportlīdzeklim, kas brauca pa Rēzeknes ielu no Ilūkstes ielas

puses Dārzciema ielas virzienā, tika fiksēts ātrums 67 km/h pie atļautā ātruma 20 km/h.

Transportlīdzekli apturēja inspektors R.K.. Par pārkāpumu tika sastādīts protokols, pēc kura

sastādīšanas inspektors pieteicējam uzdeva jautājumus par darba vietu, mēneša

ienākumiem un apgādājamām personām. Protokolā tika atzīmēts viss, ko nosauca

pieteicējs. Pieteicējs protokolu parakstīja. Uzreiz pēc ātruma fiksēšanas pieteicējam tika

uzrādīts radara mērījums. Ātruma fiksēšanas brīdī transportlīdzeklis bija vienīgais šajā ielas

posmā.

[6.3] Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas nacionālais metroloģijas centrs”

2008.gada 9.aprīlī izsniegtais verificēšanas sertifikāts Nr.E0313V08 (lietas 25.lapa), derīgs

līdz 2009.gada 8.aprīlim, par to, ka radars autotransporta līdzekļu ātruma kontrolei

„Stalker” Nr.AT 80404 atbilst Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr.981

„Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un

verificēšanas atzīmēm” 6.punktā minētajām prasībām.

[6.4] Videoieraksts (lietas 11.lapa).

[7] Novērtējot [6] konstatētos pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kā arī

vadoties pēc tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem un taisnības principiem,

tiesa atzīst, ka ar tiem ir pierādīts fakts, ka pieteicējs ir izdarījis administratīvo pārkāpumu,

atbildība par kuru paredzēta LAPK 149.8panta 14.daļā.

[7.1] Pieteicējs uzskata, ka mērierīce, kas izmantota transportlīdzekļa braukšanas

ātruma kontrolei, nevar būt objektīvs pierādījums, tā kā tā neuzrāda fiksētā ātruma laiku un

saistību ar transportlīdzekli.

Tiesa konstatē, ka transportlīdzekļa ātrums fiksēts ar lietošanai derīgu

autotransporta līdzekļu ātruma kontroles mērierīci – radaru „Stalker” Nr.AT 80404.

Braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, tātad arī radars „Stalker”, ir pieļaujamas

kā pierādīšanas līdzeklis, jo tas noteikts ārējā normatīvā aktā. Pierādījumi, kas iegūti un

procesuāli nostiprināti ar šiem līdzekļiem, var kalpot par pierādījumiem administratīvajā

lietā.

Turklāt pieteicējs nenoliedz, ka radara fiksēto ātrumu policijas inspektors, apturot

transportlīdzekli, viņam uzrādīja.

Kaut arī konkrētās ātruma fiksēšanai lietotās mērierīces tehniskās iespējas

nenodrošina vienlaicīgu fiksētā ātruma un transportlīdzekļa identifikāciju, tiesa norāda, ka

šādas mērierīces lietošana braukšanas ātruma kontrolei ir pieļaujama. Cēlonisko sakaru

starp transportlīdzekli un fiksēto ātrumu konstatē kompetentā iestāde un tiesa, vērtējot

pierādījumus to kopsakarā.

[7.2] Apstākli, ka radara mērījums ir veikts tieši transportlīdzeklim, apstiprina

policijas inspektors, kurš [6.2] ziņojumā norādījis, ka transportlīdzekļa ātruma fiksēšanai

netraucēja citas automašīnas. Savukārt pieteicēja apgalvojums, ka radara mērījums

attiecināms uz citu automašīnu, neapstiprinās ar lietā esošajiem pierādījumiem.

Tiesas ieskatā pieteicēja iesniegtais videoieraksts [6.4] neapliecina, ka ātruma

fiksēšanas brīdī bija intensīva satiksme, kas neļāva policijas darbiniekiem objektīvi

identificēt ātruma pārkāpēju. Tiesa uzskata, ka ceļa posmā, kur atļautais braukšanas ātrums

ir 20 km/h, policijas darbiniekiem nav grūtību vizuāli noteikt, kurš transportlīdzeklis

pārsniedz pieļaujamo ātrumu vairāk kā trīs reizes.

Tiesa norāda, lai amatpersonas sniegtās ziņas atzītu par nepatiesām, nepieciešams

konstatēt apstākļus vai iemeslus, kas likuši nepatiesas ziņas sniegt. No lietas materiāliem

neizriet apstākļi, kas ļautu secināt, ka policijas darbinieks būtu apzināti sniedzis nepatiesas

ziņas, tieši vai netieši būtu ieinteresēts lietas iznākumā personīgu motīvu dēļ un ka policijas

darbinieka objektivitāte būtu apšaubāma. No policijas darbinieka paskaidrojuma nav

konstatējams, ka policijas darbinieks transportlīdzekli būtu sajaucis ar citu.

Likums „Par policiju” un LAPK deleģē policijas darbiniekiem tiesības fiksēt

administratīvos pārkāpumus un sastādīt administratīvos protokolus. Konkrētajā gadījumā

tiesa atzīst, ka policijas darbinieks ir rīkojies savas kompetences ietvaros.

Pieteicējs uzskata, ka policijas inspektora neobjektivitāti apstiprina apstāklis, ka

protokolā ierakstītas ziņas, ko pieteicējs inspektoram N.L. nav sniedzis. Taču tiesa

nekonstatē nevienu pierādījumu, kāpēc policijas inspektoram būtu bijis nepieciešams

pašam izdomāt informāciju par pieteicēja mēneša ienākumiem un apgādājamām personām,

ja pieteicējs to nenorādīja. Šai informācijai nav nekādas nozīmes administratīvā pārkāpuma

konstatēšanā un soda piemērošanā un protokolu bija iespējams noformēt arī bez šīs

informācijas norādīšanas.

Līdz ar to tiesa priekšroku dod policijas darbinieka norādītajām ziņām, nevis

pieteicēja sniegtajam notikumu izklāstam.

[7.3] Pieteicēja šaubas par policijas inspektora prasmēm rīkoties ar ātruma kontroles

mērierīci tiesa noraida kā nepamatotas.

Ceļu satiksmes likuma 43.4pants paredz noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu

kontrolēt Valsts policijai. Tātad likumdevējs braukšanas ātruma kontroles funkciju

deleģējis Valsts policijai. Līdz ar to tiesa izslēdz varbūtību, ka Valsts policijas vārdā to

būtu veicis nekompetents inspektors.

[7.4] Apstāklis, ka atbildētājs nav pieņēmis ziņojumus no diviem citiem policijas

inspektoriem, kuri tieši apturēja transportlīdzekli un sarunu ar kuriem pieteicējs fiksējis

[6.4] videoierakstā, tiesas ieskatā nemaina pārkāpuma būtību. Tiesa, [7.2] vērtējot policijas

inspektora N.L. ziņojumā izklāstītos faktus, atzina par pietiekošu administratīvā pārkāpuma

pierādīšanai to informāciju, ko inspektors pats redzējis un konstatējis.

Līdz ar to inspektoru D.R. un R.K. paskaidrojumiem par braukšanas ātruma

pārkāpumu būtu tikai papildinoša loma.

[7.5] Savukārt pieteicēja [2.2] argumentam lietā nav nozīmes, tā kā par šo

pārkāpumu pieteicējs nav ticis administratīvi sodīts pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ.

[8] Pieteicējam piemērotās LAPK normas sankcija paredz naudas sodu no Ls 80 līdz

Ls 100.

Saskaņā ar LAPK 32.panta otro daļu, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma

raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos

un pastiprinošos apstākļus. Tas nozīmē, ka atbildētājam bija jāpieņem satura izvēles

administratīvais akts un, nosakot sodu, jāizdara lietderības apsvērumi.

No LAPK 33.panta otrās daļas un 34.panta otrās daļas izriet, ka atbildētājam,

izlemjot administratīvā pārkāpuma lietu, bija jāvērtē arī konkrētā pārkāpuma iespējamais

apdraudējums satiksmes drošībai, - diennakts laiks, ceļa un laika apstākļi, satiksmes

intensitāte vietā, kur izdarīts pārkāpums, un citi tamlīdzīgi apstākļi, kā arī personiski vai

ģimenes apstākļi. Šie apstākļi varēja tikt atzīti gan par atbildību mīkstinošiem, gan

atbildību pastiprinošiem.

Pieteicējam par izdarīto administratīvo pārkāpumu piemērots naudas sods Ls 95

apmērā. Līdz ar to ir svarīgi noskaidrot, vai atbildētājs nav pieļāvis kļūtu lietderības

apsvērumu izdarīšanā, pieņemot šāda satura administratīvo aktu.

Sākotnējā lēmumā atbildību mīkstinoši apstākļi nav konstatēti, bet kā atbildību

pastiprinoši apstākļi minēti LAPK 34.panta otrajā daļā norādītie. Tiesas sēdē atbildētāja

pārstāve norādīja, ka atbildību pastiprina apstāklis, ka pārkāpums izdarīts diennakts

tumšajā laikā, un fakts, ka pieteicējs gada laikā četras reizes ir administratīvi sodīts (tiesas

sēžu protokols, lietas 33.lapa).

Informācija par pieteicēja izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem (lietas

24.lapa) apstiprina, ka gada laikā pieteicējs divas reizes ticis sodīts par atļautā braukšanas

ātruma pārsniegšanu. Tādējādi tiesa atzīst, ka pieteicējs gada laikā atkārtoti ir izdarījis

līdzīgu pārkāpumu šajā lietā konstatētajam.

Konkrētais administratīvais pārkāpums izdarīts februārī, plkst.20.50, tātad –

diennakts tumšajā laikā.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka atbildētājs pareizi konstatējis atbildību pastiprinošos

apstākļus.

Papildus tiesa uzskata, ka pieteicēja atbildību pastiprina arī tas, ka pārkāpums

izdarīts ziemas mēnesī, kad iespējams brauktuves apledojums. Turklāt lietā nav strīda, ka

pārkāpums fiksēts ceļa posmā, kur uz ielas mākslīgi radīti ātrumu ierobežojoši šķēršļi, kas

liecina par to, ka transportlīdzekļu vadītājiem jābūt īpaši uzmanīgiem ātruma izvēlē gājēju

intensitātes dēļ. Tādējādi tiesa atzīst, ka CSN neievērošana no pieteicēja puses varēja radīt

bīstamus draudus satiksmes drošībai.

Atbildību mīkstinošus apstākļus pieteicēja rīcībā tiesa nekonstatē.

[9] LAPK 22.pants noteic, ka administratīvais sods tiek piemērots, lai personu, kura

izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu

cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā arī citas personas neizdarītu jaunus

pārkāpumus.

Izvērtējot [8] konstatēto, tiesa secina, ka pieteicējam piemērotais administratīvais

sods Ls 95 apmērā ir uzlikts piemērojamās tiesību normas ietvaros, noteikts atbilstoši un

samērīgi ar izdarīto pārkāpumu.

[10] Ievērojot [7] – [9] minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējs ir administratīvi sodīts par

LAPK 149.8panta 14.daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu pamatoti un likumīgi.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās

daļas 1.punktu, 281.1panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

atstāt negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas

pārvaldes priekšnieka vietnieces 2009.gada 11.maija lēmumu Nr.1635, bet A.J. pieteikumu

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no

sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas

Jelgavas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Apšeniece

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnese ________________ L.Apšeniece

Jelgavā, 2010.gada 15.martā

N O R A rajona tiesas tiesnese _________________