Court dismissed claim that applicant was a transitional regulation subject due to applying for permanent residence status instead of temporary stay permit.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court of Riga dismissed the applicant's request to confirm a public legal relationship based on the transitional provisions of the Immigration Law. The applicant, a Russian citizen, sought EU permanent residence status while the state denied coverage for her healthcare due to a gap in her registration. The court ruled that the applicant's actions of requesting permanent residence did not align with the specific conditions for the transitional status defined in the law. Consequently, the court found the applicant was not a subject of the transitional regulation during the relevant period.
Legislator headnote
AI generatedImigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkts; Imigrācijas likuma 24.pants: The transitional provision grants specific status only to those applying for a temporary residence permit, not to those seeking permanent residence status.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. A42-00351-25/22
ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0124.A420176424.2.S
Administratīvā rajona tiesa
Rīgas tiesu nams
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2025.gada 24.janvārī
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Sandija Audzere,
piedaloties pieteicējai /pers. A/ (/pers. A/) un viņas pilnvarotajam pārstāvim /pers. C/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pilnvarotajai pārstāvei /pers. D/,
atklātā tiesas sēdē, izmantojot Microsoft Teams videokonferenču rīku, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/
pieteikumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 2024.gada 9.maijam /pers. A/ bija Imigrācijas
likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjekts.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicēja /pers. A/ ir Krievijas Federācijas pilsone, kurai Latvijā bija izsniegta patstāvīgā uzturēšanās atļauja, balstoties uz Imigrācijas likuma
24.panta pirmās daļas 8.punktu. Minētā atļauja zaudēja spēku 2024.gada 3.janvārī. To paredz Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 59.punkta
2.apakšpunkts.
Pieteicēja 2024.gada 7.februārī vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) ar lūgumu izsniegt Eiropas Savienības pastāvīgā
iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā. Pārvalde 2024.gada 8.maijā konstatēja neatbilstību nosacījumiem šāda statusa iegūšanai un piedāvāja pieprasīt
pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Pieteicēja 2024.gada 8.maijā vērsās pārvaldē ar iesniegumu piešķirt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Izskatot jauno
iesniegumu, pārvalde 2024.gada 9.maijā atteica piešķirt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu un piešķīra pastāvīgo uzturēšanās atļauju līdz
2029.gada 13.maijam saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punktu.
Pieteicējai 2024.gada 5.maijā bija nepieciešamība saņemt veselības aprūpes pakalpojumu Latvijas slimnīcā. Nacionālais veselības dienests
pieteicēju informēja, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 2024.gada 8.maijam pieteicēja nebija Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju
reģistrā, un atkal tika iekļauta šajā reģistrā tikai 2024.gada 9.maijā. Līdz ar to valsts nesedz pieteicējas veselības aprūpes pakalpojumu izdevumus. Ar
2024.gada 12.jūnija vēstuli pārvalde informēja pieteicēju, ka viņa nav bijusi Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjekts laika posmā no
2024.gada 7.februāra līdz 9.maijam.
[2] Pieteicēja ir vērsusies tiesā, uzskatot, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 9.maijam viņa bija Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
58.11 punkta subjekts. Pieteicēja uzskata, ka viņai bija saglabājama valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros sniegtās veselības aprūpes tiesības
arī tad, kad nebija spēkā esoša uzturēšanās atļauja, jo viņa pieteikumu Eiropas Savienības patstāvīgā iedzīvotāja statusam pieteica 2023.gada 7.februārī.
Turklāt pārvalde no 2024.gada 7.februāra līdz 8.maijam nepieprasīja pieteicējai nevienu papildu dokumentu. Pārvalde pieteicējas iesniegumu varēja
izskatīt ātrāk.
[3] Paskaidrojumā tiesai pārvalde norāda, ka pieteikumu neatzīst. Papildus Lēmumā minētajam uzsver, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
58.11 punkts lasāms kopsakarā ar citiem pantiem.
[4] Tiesas sēdē pieteicēja un tās pārstāvis prasību uzturēja, norādot uz rakstveidā sniegto argumentāciju. Savukārt pārvaldes pārstāve prasību
neatzina, minot rakstveidā sniegto pamatojumu.
Motīvu daļa
[5] Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta 2.apakšpunts likumā tika iekļauts ar 2023.gada 5.aprīļa likumu “Grozījumi Imigrācijas likumā”,
kas stājās spēkā 2023.gada 20.aprīlī. Minētais punkts paredz, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā
ar šā likuma 24.panta pirmās daļas 8. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz 2023.gada 31.decembrim attiecībā uz personu, kurai Eiropas
Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai ir nepieciešams apliecinājums par valsts valodas apguvi, ja pārvaldē līdz 2023.gada 1.septembrim ir
saņemta informācija par to, ka šī persona līdz 2023.gada 1.septembrim vismaz vienu reizi ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi un šai personai
noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana līdz 2023.gada 30.novembrim.
2023.gada 5.aprīļa likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” anotācija noteic, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punktā ietvertā norma
paredz, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri ir saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punktu,
pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir derīgas līdz 2023.gada 1.septembrim. Ja attiecīgās personas vēlās atkātoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šīm
personām cita starpā līdz 2023.gada 1.septembrim ir jāiesniedz pārvaldē apliecinājums par valsts valodas apguvi. Ievērojot, ka atbilstoši minētajai normai
attiecīgās izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vairs nebūs derīgas no 2023.gada 2.septembra, personām, kuras vēlēsies turpināt uzturēties Latvijā uz
līdzvērtīga tiesiskā pamata, vienlaikus ar apliecinājumu par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu (ja šī prasība ir attiecināma) jāiesniedz
pieteikums Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai.
Pieteicēja ir Krievijas Federācijas pilsone, kas bija saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas
8.punktu. No lietas materiāliem izriet, pieteicēja 2023.gada 19.jūlijā nenokārtoja valsts valodas pārbaudi. Tātad saskaņā ar normatīvo regulējumu
pieteicēja līdz 2023.gada 1.septembrim vismaz vienu reizi kārtoja valsts valodas prasmes pārbaudi.
No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja 2023.gada septembrī ārstējusies slimnīcā un ar 2024.gada 18.janvāra AS “Veselības centru apvienība”
atzinumu atbrīvota no valsts valodas prasmes pārbaudes.
Pieteicēja iesniegumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai neiesniedza līdz 2023.gada 31.decembrim, t.i., līdz laikam, kad
bija derīga pieteicējas uzturēšanās atļauja.
[6] No 2023.gada 5.aprīļa likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” anotācijas izriet, ka tiesību normas izstrādātājs apzinājās, ka Eiropas Savienības
pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanas pieteikuma izskatīšanas termiņš ir līdz trīs mēnešiem. Ievērojot attiecīgo pieteikumu izskatīšanas procesu, kā
arī iespējamo pieteikumu lielo skaitu īsā laika posmā, var veidoties situācijas, ka persona ir izpildījusi Imigrācijas likuma prasības, bet viņas pastāvīgās
uzturēšanās tiesības ir zaudējušas derīgumu pirms pieteikuma par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa izskatīšanas, un persona zaudē ar
pastāvīgās uzturēšanās tiesībām saistīto veselības aprūpes, izglītības ieguves, nodarbinātības u.tml. tiesību apjomu. Lai novērstu šādas situācijas,
Imigrācijas likumā nepieciešams paredzēt garāku laiku attiecīgo pieteikumu izskatīšanai un attiecīgi arī pastāvīgās uzturēšanās tiesību zaudēšanai, lai
personas, kuras noteiktajā termiņā ir nokārtojušas valsts valodas prasmju pārbaudi, pagūtu iesniegt nepieciešamos dokumentus Eiropas Savienības
pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, un šī pieteikuma izskatīšanas laikā varētu turpināt uzturēties Latvijas Republikā. Proti, saistībā ar šobrīd
noteikto attiecīgo pastāvīgās uzturēšanās atļauju derīguma izbeigšanos attiecībā uz tām personām, kuras vēlēsies turpināt uzturēšanos Latvijā un būs
iesniegušas pārvaldē nepieciešamos dokumentus Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, iepriekš izsniegtām pastāvīgās
uzturēšanās atļaujām vajadzētu saglabāt savu derīgumu līdz tiek izlemts attiecīgais pieteikums. Šādos gadījumos iepriekš izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās
atļaujas zaudētu derīgumu līdz ar lēmuma pieņemšanu saistībā ar pieteikumu par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Lai
veicinātu sekmīgu valsts valodas apguvi nepieciešamajā līmenī, būtu paredzams, ka attiecīgās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas nezaudē derīgumu, ja
attiecīgai personai ir noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaude līdz 2023.gada 30.novembrim. Šādā gadījumā, lai pēc valsts valodas pārbaudes
nokārtošanas persona varētu iesniegt nepieciešamos dokumentus – pieteikumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, būtu
nosakāms šo dokumentu iesniegšanai viens mēnesis (līdz 2023.gada 31.decembrim). Ja persona nebūtu pieteikusies valsts valodas prasmes pārbaudes
kārtošanai vai nebūtu iesniegusi nepieciešamos dokumentu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, viņas pastāvīgās uzturēšanās
atļauja zaudētu spēku attiecīgi 2023.gada 2.septembrī vai 2024.gada 2.janvārī.
No minētā izriet, ka tiesību normas veidotājs ir apsvēris situācija, kāda var rasties gadījumā, ja ir nepieciešams ilgāks laiks izvērtēt iesniegumu par
Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Tomēr pieteicējai tad vajadzēja iesniegt iesniegumu uzturēšanās atļaujas derīguma laikā.
No likuma anotācijas izriet, ka likuma veidošanas stadijā tika piešķirta vērība tam, ka personas var aktīvi iesniegt pieteikumus Eiropas Savienības
pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai vēl laikā, kad personai ir derīga uzturēšanās atļauja, tomēr valsts pārvalde nevarēs paspēt šos visus
pieprasījumus izvērtēt savlaicīgi. Tāpēc iesnieguma izskatīšanas laikā būtu jāsaglabā spēkā iepriekš izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, lai saglabātu
personai sociālās garantijas, tostarp veselības aprūpi.
Pieteicējas situācija no minētā atšķīrās. Pieteicēja pārvaldē līdz 2023.gada 31.decembrim neiesniedza dokumentus Eiropas Savienības pastāvīgā
iedzīvotāja statusa pieprasīšanai. Tādējādi pieteicējai izsniegtā uzturēšanās atļauja zaudēja spēku 2024.gada 3.janvārī. Pieteicēja tikai 2024.gada
7.februārī vērsās pārvaldē ar iesniegumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai Latvijas Republikā. Tas nozīmē, ka pieteicēja pati
izvēlējās pārtraukt ar iepriekš izdotās uzturēšanās atļauju garantētās tiesības.
Tiesa piekrīt pārvaldes argumentācijai, ka situācijā, kad ir ļoti daudz pieprasījumi, iestāde izmanto visu paredzēto termiņu – 90 dienas – lai izlemtu
jautājumu par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu. Iestādei nevar pārmest apzinātu vilcināšanos ar jautājuma izlemšanu.
[7] 2024.gada 7.maijā pieteicēja saņēma pārvaldes elektroniskā pasta vēstuli, kurā skaidrots, ka pieteicēja neatbilst likuma “Par Eiropas
Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” 3.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētajam nosacījumam par pietiekamu iztikas
nodrošinājumu. Tāpēc pārvalde iesaka pieteicējai iesniegt iesniegumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai, balstoties uz Imigrācijas likuma pārejas
noteikumu 58.5 punktu (lietas 42.lapa). Pieteicēja šādu iesniegumu iesniedz 2024.gada 8.maijā un 2024.gada 9.maijā pārvalde piešķir pieteicējai
pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
[8] Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts iekļauts likumā ar 2023.gada 14.septembra likumu “Grozījumi Imigrācijas likumā”, kas stājās
spēkā 2023.gada 19.septembrī (tātad vēlāk, nekā iepriekš minētie grozījumi likuma pārejas noteikumu 58.punktā). Tajā pašā laikā Imigrācijas likumā
iekļauts pārejas noteikumu 58.11 punkts, kas paredz, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kura pastāvīgās uzturēšanās atļauja saskaņā ar šo pārejas
noteikumu 58.punkta 1. vai 2.apakšpunktu zaudē spēku un kura faktiskā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā, līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais
nolēmums lietā par pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ir šo pārejas noteikumu 58.8 punkta 2. un 3.apakšpunktā
minētās tiesības un tiesības uz nodarbinātību bez ierobežojumiem.
2023.gada 14.septembra likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” anotācijā ir norādīts, ka 2023.gada 20.aprīlī spēkā stājās grozījumi Imigrācijas
likuma 58.punktā, nosakot, ka gadījumā, ja attiecīgās personas vēloties turpināt pastāvīgu uzturēšanos Latvijas Republikā, tad tās var iesniegt pieteikumu
un nepieciešamos dokumentus Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai. Noslēdzoties valsts valodas prasmes pārbaudes pirmajam
posmam, kas noteikts līdz 2023.gada 1.septembrim, valsts pārvalde secināja, ka daļa no personām, kurām būtu bijis jākārto valsts valodas prasmes
pārbaude, nav tai pieteikusies, savukārt daļa no personām, kuras ir kārtojušas valsts valodas prasmes pārbaudi, nav spējušas to nokārtot. Viens no
šķēršļiem Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai ir arī nepietiekams nepieciešamo finanšu līdzekļu apmērs. Personām jāpierāda
finanšu līdzekļu pieejamība vismaz ikmēneša minimālās algas apmērā sev un katrai apgādājamajai personai, bet ne visām personām šādi finanšu līdzekļi ir
pieejami. Līdz ar to būtu nodrošināma šādu personu iespēja saņemt termiņuzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā.
No minētā jāsecina, ka tiesību normas radītājs ir norādījis uz iepriekš ieviestā regulējuma trūkumiem un ar 2023.gada 14.septembra Imigrācijas
likuma grozījumiem tiek piedāvāts vēl cits, savādāks risinājums. Proti, tālāk anotācijā norādīts, ka tiek ierosināts Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas ir
saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punktu, attiecīgajos gadījumos tiesības saņemt minēto
termiņuzturēšanās atļauju. Piedāvātais tiesiskais regulējums, pirmkārt, ņemot vērā šo personu saikni ar Latvijas Republiku un vēlmi turpināt uzturēties
Latvijas Republikā, dotu iespēju turpināt apgūt valsts valodu un pieprasīt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Otrkārt, tām personām, kuras
nevēlās turpināt uzturēties Latvijā un izceļo uz dzīvi Krievijas Federācijā, būtu dota iespēja saņemt minēto termiņuzturēšanās atļauju jeb pietiekami ilgs
laiks, lai varētu īstenot pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Krievijā.
Tādējādi Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkts runā par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu un izsniegšanu. Savukārt
pieteicēja laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 9.maijam bija lūgusi izsniegt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tātad pieteicējas
faktiskā situācija neatbilst Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta tiesiskam regulējumam.
Lai arī likumdevējs ir noteicis Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjektiem īpašu sociālo aizsardzību, tomēr uz pieteicējas
gadījumu šī aizsardzība attiecas tikai uz laika posmu no 2024.gada 8.maija līdz 2024.gada 9.maijam, kad pārvalde izskatīja un piešķīra pieteicējai
pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
[9] Apkopojot minēto, tiesa secina, ka pieteikums ir nepamatots, tātad noraidāms.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251.panta sesto daļu, 256.pantu, 290.pantu un 289.-291.panta pirmo daļu, tiesa
nosprieda
noraidīt /pers. A/ pieteikumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 2024.gada 9.maijam /pers.
A/ bija Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjekts.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese S. Audzere