Legislator Case Law & Legislation
A420176424 / A42-00351-25 ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0124.A420176424.2.S AI generated

Court dismissed claim that applicant was a transitional regulation subject due to applying for permanent residence status instead of temporary stay permit.

Case Number A420176424 / A42-00351-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Riga dismissed the applicant's request to confirm a public legal relationship based on the transitional provisions of the Immigration Law. The applicant, a Russian citizen, sought EU permanent residence status while the state denied coverage for her healthcare due to a gap in her registration. The court ruled that the applicant's actions of requesting permanent residence did not align with the specific conditions for the transitional status defined in the law. Consequently, the court found the applicant was not a subject of the transitional regulation during the relevant period.

Legislator headnote

AI generated

Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkts; Imigrācijas likuma 24.pants: The transitional provision grants specific status only to those applying for a temporary residence permit, not to those seeking permanent residence status.

Keywords

AI generated
transitional immigration provisions permanent residence status temporary residence permit public legal relationship healthcare coverage gap administrative court dismissal subject qualification

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 251. panta 6. daļa
Administratīvā procesa likuma 256. pants
Administratīvā procesa likuma 290. pants
Administratīvā procesa likuma 289. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 290. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 291. panta 1. daļa
Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkts
Tādējādi Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkts runā par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu un izsniegšanu.
Imigrācijas likuma 24. panta 1. daļa 8. punkts
Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 59. punkta 2. apakšpunkts
Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts
[8] Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts iekļauts likumā ar 2023.gada 14.septembra likumu “Grozījumi Imigrācijas likumā”, kas stājās

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. A42-00351-25/22

ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0124.A420176424.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 24.janvārī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Sandija Audzere,

piedaloties pieteicējai /pers. A/ (/pers. A/) un viņas pilnvarotajam pārstāvim /pers. C/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pilnvarotajai pārstāvei /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē, izmantojot Microsoft Teams videokonferenču rīku, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/

pieteikumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 2024.gada 9.maijam /pers. A/ bija Imigrācijas

likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjekts.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /pers. A/ ir Krievijas Federācijas pilsone, kurai Latvijā bija izsniegta patstāvīgā uzturēšanās atļauja, balstoties uz Imigrācijas likuma

24.panta pirmās daļas 8.punktu. Minētā atļauja zaudēja spēku 2024.gada 3.janvārī. To paredz Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 59.punkta

2.apakšpunkts.

Pieteicēja 2024.gada 7.februārī vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) ar lūgumu izsniegt Eiropas Savienības pastāvīgā

iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā. Pārvalde 2024.gada 8.maijā konstatēja neatbilstību nosacījumiem šāda statusa iegūšanai un piedāvāja pieprasīt

pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Pieteicēja 2024.gada 8.maijā vērsās pārvaldē ar iesniegumu piešķirt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Izskatot jauno

iesniegumu, pārvalde 2024.gada 9.maijā atteica piešķirt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu un piešķīra pastāvīgo uzturēšanās atļauju līdz

2029.gada 13.maijam saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punktu.

Pieteicējai 2024.gada 5.maijā bija nepieciešamība saņemt veselības aprūpes pakalpojumu Latvijas slimnīcā. Nacionālais veselības dienests

pieteicēju informēja, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 2024.gada 8.maijam pieteicēja nebija Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju

reģistrā, un atkal tika iekļauta šajā reģistrā tikai 2024.gada 9.maijā. Līdz ar to valsts nesedz pieteicējas veselības aprūpes pakalpojumu izdevumus. Ar

2024.gada 12.jūnija vēstuli pārvalde informēja pieteicēju, ka viņa nav bijusi Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjekts laika posmā no

2024.gada 7.februāra līdz 9.maijam.

[2] Pieteicēja ir vērsusies tiesā, uzskatot, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 9.maijam viņa bija Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

58.11 punkta subjekts. Pieteicēja uzskata, ka viņai bija saglabājama valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros sniegtās veselības aprūpes tiesības

arī tad, kad nebija spēkā esoša uzturēšanās atļauja, jo viņa pieteikumu Eiropas Savienības patstāvīgā iedzīvotāja statusam pieteica 2023.gada 7.februārī.

Turklāt pārvalde no 2024.gada 7.februāra līdz 8.maijam nepieprasīja pieteicējai nevienu papildu dokumentu. Pārvalde pieteicējas iesniegumu varēja

izskatīt ātrāk.

[3] Paskaidrojumā tiesai pārvalde norāda, ka pieteikumu neatzīst. Papildus Lēmumā minētajam uzsver, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

58.11 punkts lasāms kopsakarā ar citiem pantiem.

[4] Tiesas sēdē pieteicēja un tās pārstāvis prasību uzturēja, norādot uz rakstveidā sniegto argumentāciju. Savukārt pārvaldes pārstāve prasību

neatzina, minot rakstveidā sniegto pamatojumu.

Motīvu daļa

[5] Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta 2.apakšpunts likumā tika iekļauts ar 2023.gada 5.aprīļa likumu “Grozījumi Imigrācijas likumā”,

kas stājās spēkā 2023.gada 20.aprīlī. Minētais punkts paredz, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā

ar šā likuma 24.panta pirmās daļas 8. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz 2023.gada 31.decembrim attiecībā uz personu, kurai Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai ir nepieciešams apliecinājums par valsts valodas apguvi, ja pārvaldē līdz 2023.gada 1.septembrim ir

saņemta informācija par to, ka šī persona līdz 2023.gada 1.septembrim vismaz vienu reizi ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi un šai personai

noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana līdz 2023.gada 30.novembrim.

2023.gada 5.aprīļa likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” anotācija noteic, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punktā ietvertā norma

paredz, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri ir saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punktu,

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir derīgas līdz 2023.gada 1.septembrim. Ja attiecīgās personas vēlās atkātoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šīm

personām cita starpā līdz 2023.gada 1.septembrim ir jāiesniedz pārvaldē apliecinājums par valsts valodas apguvi. Ievērojot, ka atbilstoši minētajai normai

attiecīgās izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vairs nebūs derīgas no 2023.gada 2.septembra, personām, kuras vēlēsies turpināt uzturēties Latvijā uz

līdzvērtīga tiesiskā pamata, vienlaikus ar apliecinājumu par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu (ja šī prasība ir attiecināma) jāiesniedz

pieteikums Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai.

Pieteicēja ir Krievijas Federācijas pilsone, kas bija saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas

8.punktu. No lietas materiāliem izriet, pieteicēja 2023.gada 19.jūlijā nenokārtoja valsts valodas pārbaudi. Tātad saskaņā ar normatīvo regulējumu

pieteicēja līdz 2023.gada 1.septembrim vismaz vienu reizi kārtoja valsts valodas prasmes pārbaudi.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja 2023.gada septembrī ārstējusies slimnīcā un ar 2024.gada 18.janvāra AS “Veselības centru apvienība”

atzinumu atbrīvota no valsts valodas prasmes pārbaudes.

Pieteicēja iesniegumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai neiesniedza līdz 2023.gada 31.decembrim, t.i., līdz laikam, kad

bija derīga pieteicējas uzturēšanās atļauja.

[6] No 2023.gada 5.aprīļa likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” anotācijas izriet, ka tiesību normas izstrādātājs apzinājās, ka Eiropas Savienības

pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanas pieteikuma izskatīšanas termiņš ir līdz trīs mēnešiem. Ievērojot attiecīgo pieteikumu izskatīšanas procesu, kā

arī iespējamo pieteikumu lielo skaitu īsā laika posmā, var veidoties situācijas, ka persona ir izpildījusi Imigrācijas likuma prasības, bet viņas pastāvīgās

uzturēšanās tiesības ir zaudējušas derīgumu pirms pieteikuma par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa izskatīšanas, un persona zaudē ar

pastāvīgās uzturēšanās tiesībām saistīto veselības aprūpes, izglītības ieguves, nodarbinātības u.tml. tiesību apjomu. Lai novērstu šādas situācijas,

Imigrācijas likumā nepieciešams paredzēt garāku laiku attiecīgo pieteikumu izskatīšanai un attiecīgi arī pastāvīgās uzturēšanās tiesību zaudēšanai, lai

personas, kuras noteiktajā termiņā ir nokārtojušas valsts valodas prasmju pārbaudi, pagūtu iesniegt nepieciešamos dokumentus Eiropas Savienības

pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, un šī pieteikuma izskatīšanas laikā varētu turpināt uzturēties Latvijas Republikā. Proti, saistībā ar šobrīd

noteikto attiecīgo pastāvīgās uzturēšanās atļauju derīguma izbeigšanos attiecībā uz tām personām, kuras vēlēsies turpināt uzturēšanos Latvijā un būs

iesniegušas pārvaldē nepieciešamos dokumentus Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, iepriekš izsniegtām pastāvīgās

uzturēšanās atļaujām vajadzētu saglabāt savu derīgumu līdz tiek izlemts attiecīgais pieteikums. Šādos gadījumos iepriekš izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās

atļaujas zaudētu derīgumu līdz ar lēmuma pieņemšanu saistībā ar pieteikumu par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Lai

veicinātu sekmīgu valsts valodas apguvi nepieciešamajā līmenī, būtu paredzams, ka attiecīgās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas nezaudē derīgumu, ja

attiecīgai personai ir noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaude līdz 2023.gada 30.novembrim. Šādā gadījumā, lai pēc valsts valodas pārbaudes

nokārtošanas persona varētu iesniegt nepieciešamos dokumentus – pieteikumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, būtu

nosakāms šo dokumentu iesniegšanai viens mēnesis (līdz 2023.gada 31.decembrim). Ja persona nebūtu pieteikusies valsts valodas prasmes pārbaudes

kārtošanai vai nebūtu iesniegusi nepieciešamos dokumentu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, viņas pastāvīgās uzturēšanās

atļauja zaudētu spēku attiecīgi 2023.gada 2.septembrī vai 2024.gada 2.janvārī.

No minētā izriet, ka tiesību normas veidotājs ir apsvēris situācija, kāda var rasties gadījumā, ja ir nepieciešams ilgāks laiks izvērtēt iesniegumu par

Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Tomēr pieteicējai tad vajadzēja iesniegt iesniegumu uzturēšanās atļaujas derīguma laikā.

No likuma anotācijas izriet, ka likuma veidošanas stadijā tika piešķirta vērība tam, ka personas var aktīvi iesniegt pieteikumus Eiropas Savienības

pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai vēl laikā, kad personai ir derīga uzturēšanās atļauja, tomēr valsts pārvalde nevarēs paspēt šos visus

pieprasījumus izvērtēt savlaicīgi. Tāpēc iesnieguma izskatīšanas laikā būtu jāsaglabā spēkā iepriekš izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, lai saglabātu

personai sociālās garantijas, tostarp veselības aprūpi.

Pieteicējas situācija no minētā atšķīrās. Pieteicēja pārvaldē līdz 2023.gada 31.decembrim neiesniedza dokumentus Eiropas Savienības pastāvīgā

iedzīvotāja statusa pieprasīšanai. Tādējādi pieteicējai izsniegtā uzturēšanās atļauja zaudēja spēku 2024.gada 3.janvārī. Pieteicēja tikai 2024.gada

7.februārī vērsās pārvaldē ar iesniegumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai Latvijas Republikā. Tas nozīmē, ka pieteicēja pati

izvēlējās pārtraukt ar iepriekš izdotās uzturēšanās atļauju garantētās tiesības.

Tiesa piekrīt pārvaldes argumentācijai, ka situācijā, kad ir ļoti daudz pieprasījumi, iestāde izmanto visu paredzēto termiņu – 90 dienas – lai izlemtu

jautājumu par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu. Iestādei nevar pārmest apzinātu vilcināšanos ar jautājuma izlemšanu.

[7] 2024.gada 7.maijā pieteicēja saņēma pārvaldes elektroniskā pasta vēstuli, kurā skaidrots, ka pieteicēja neatbilst likuma “Par Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” 3.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētajam nosacījumam par pietiekamu iztikas

nodrošinājumu. Tāpēc pārvalde iesaka pieteicējai iesniegt iesniegumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai, balstoties uz Imigrācijas likuma pārejas

noteikumu 58.5 punktu (lietas 42.lapa). Pieteicēja šādu iesniegumu iesniedz 2024.gada 8.maijā un 2024.gada 9.maijā pārvalde piešķir pieteicējai

pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

[8] Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts iekļauts likumā ar 2023.gada 14.septembra likumu “Grozījumi Imigrācijas likumā”, kas stājās

spēkā 2023.gada 19.septembrī (tātad vēlāk, nekā iepriekš minētie grozījumi likuma pārejas noteikumu 58.punktā). Tajā pašā laikā Imigrācijas likumā

iekļauts pārejas noteikumu 58.11 punkts, kas paredz, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kura pastāvīgās uzturēšanās atļauja saskaņā ar šo pārejas

noteikumu 58.punkta 1. vai 2.apakšpunktu zaudē spēku un kura faktiskā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā, līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais

nolēmums lietā par pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ir šo pārejas noteikumu 58.8 punkta 2. un 3.apakšpunktā

minētās tiesības un tiesības uz nodarbinātību bez ierobežojumiem.

2023.gada 14.septembra likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” anotācijā ir norādīts, ka 2023.gada 20.aprīlī spēkā stājās grozījumi Imigrācijas

likuma 58.punktā, nosakot, ka gadījumā, ja attiecīgās personas vēloties turpināt pastāvīgu uzturēšanos Latvijas Republikā, tad tās var iesniegt pieteikumu

un nepieciešamos dokumentus Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai. Noslēdzoties valsts valodas prasmes pārbaudes pirmajam

posmam, kas noteikts līdz 2023.gada 1.septembrim, valsts pārvalde secināja, ka daļa no personām, kurām būtu bijis jākārto valsts valodas prasmes

pārbaude, nav tai pieteikusies, savukārt daļa no personām, kuras ir kārtojušas valsts valodas prasmes pārbaudi, nav spējušas to nokārtot. Viens no

šķēršļiem Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai ir arī nepietiekams nepieciešamo finanšu līdzekļu apmērs. Personām jāpierāda

finanšu līdzekļu pieejamība vismaz ikmēneša minimālās algas apmērā sev un katrai apgādājamajai personai, bet ne visām personām šādi finanšu līdzekļi ir

pieejami. Līdz ar to būtu nodrošināma šādu personu iespēja saņemt termiņuzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā.

No minētā jāsecina, ka tiesību normas radītājs ir norādījis uz iepriekš ieviestā regulējuma trūkumiem un ar 2023.gada 14.septembra Imigrācijas

likuma grozījumiem tiek piedāvāts vēl cits, savādāks risinājums. Proti, tālāk anotācijā norādīts, ka tiek ierosināts Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas ir

saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punktu, attiecīgajos gadījumos tiesības saņemt minēto

termiņuzturēšanās atļauju. Piedāvātais tiesiskais regulējums, pirmkārt, ņemot vērā šo personu saikni ar Latvijas Republiku un vēlmi turpināt uzturēties

Latvijas Republikā, dotu iespēju turpināt apgūt valsts valodu un pieprasīt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Otrkārt, tām personām, kuras

nevēlās turpināt uzturēties Latvijā un izceļo uz dzīvi Krievijas Federācijā, būtu dota iespēja saņemt minēto termiņuzturēšanās atļauju jeb pietiekami ilgs

laiks, lai varētu īstenot pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Krievijā.

Tādējādi Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkts runā par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu un izsniegšanu. Savukārt

pieteicēja laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 9.maijam bija lūgusi izsniegt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tātad pieteicējas

faktiskā situācija neatbilst Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta tiesiskam regulējumam.

Lai arī likumdevējs ir noteicis Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjektiem īpašu sociālo aizsardzību, tomēr uz pieteicējas

gadījumu šī aizsardzība attiecas tikai uz laika posmu no 2024.gada 8.maija līdz 2024.gada 9.maijam, kad pārvalde izskatīja un piešķīra pieteicējai

pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

[9] Apkopojot minēto, tiesa secina, ka pieteikums ir nepamatots, tātad noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251.panta sesto daļu, 256.pantu, 290.pantu un 289.-291.panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu, ka laika posmā no 2024.gada 7.februāra līdz 2024.gada 9.maijam /pers.

A/ bija Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.11 punkta subjekts.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese S. Audzere