Supreme Court dismissed insurance appeal, ruling vehicle must meet policy anti-theft equipment specs at time of theft.

NORAKSTS

Lieta Nr. C30683713

SKC-243/2017

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

S P R I E D U M S

Rīgā 2017.gada 4.jūlijā

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis referents Aigars Strupišs

tiesnese Ināra Garda

tiesnesis Valerijans Jonikāns

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar „BTA Baltic Insurance Company” SE kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2015.gada 1.aprīļa spriedumu „Swedbank Līzings” SIA un /pers. E/ prasībā pret „BTA Baltic Insurance Company” SE par apdrošināšanas

atlīdzības piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] „Swedbank Līzings” SIA un /pers. E/ 2013.gada 22.novembrī cēluši prasību tiesā pret „BTA Baltic Insurance Company” SE par

apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, kurā lūguši piedzīt no atbildētājas „Swedbank Līzings” SIA labā apdrošināšanas atlīdzību 4828,74 Ls, noteikt

„Swedbank Līzings” SIA tiesības līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus 6 % no simta gadā, kā arī prasītāju labā piedzīt tiesāšanās

izdevumus.

Prasība pamatota ar šādiem apstākļiem.

[1.1] Starp „Swedbank Līzings” SIA kā līzinga kompāniju un /pers. E/ kā līzinga saņēmēju 2008.gada 11.aprīlī noslēgts līzinga līgums, ar kuru

līzinga kompānija līzinga ņēmēja interesēs iegādājās un nodeva viņa lietošanā vieglo automašīnu BMW 735 ar valsts reģistrācijas numura zīmi /TL

numurs/. Saskaņā ar līzinga līguma 9.7.punktu, izpildot visas līzinga līgumā noteiktās saistības, transportlīdzeklis pāriet līzinga ņēmēja īpašumā.

Atbilstoši līzinga līguma 5.1.1. un 5.1.2.punktam /pers. E/ ir pienākums veikt transportlīdzekļa KASKO apdrošināšanu visā līzinga līguma darbības

laikā, kā atlīdzības saņēmēju norādot „Swedbank Līzings” SIA.

[1.2] /pers. E/ un atbildētāja 2012.gada 13.aprīlī noslēdza apdrošināšanas līgumu (Polise 4903 Nr.465785) ar darbības periodu līdz 2013.gada

16.aprīlim, kurā kā apdrošinātā ir norādīta „Swedbank Līzings” SIA.

Līzinga līgums 5.7. un 5.8.punkts paredz, ja transportlīdzekļa zādzības gadījumā tiek saņemta apdrošināšanas atlīdzība, to līzinga kompānija

vispirms novirza līzinga saņēmēja parāda saistību dzēšanai, bet radušos starpību izmaksā līzinga saņēmējam.

[1.3] /pers. E/ un atbildētāja 2012.gada 24.jūlijā noslēdza pielikumu Nr.1 sauszemes transporta līdzekļu apdrošināšanas polisei, ar kuru tās

darbības teritorija tika paplašināta uz NVS valstu teritoriju laikā no 2012.gada 26.jūlija līdz 8.augustam.

Apdrošināšanas polisē noteikta apdrošinājuma summa 7200 Ls, savukārt atbilstoši apdrošināšanas noteikumu 3.9.punktam, iestājoties zādzības

riskam NVS valstu teritorijā, pašrisks tiek noteikts 20 % apmērā.

Tāpat apdrošināšanas polisē ir fiksēts, ka transportlīdzeklis ir aprīkots ar šādām pretaizdzīšanas iekārtām: rūpnīcas signalizācija ar vadības līdzekļu

skaitu 2 gab.; aizdedzes atslēgas ar rūpnīcas imobilaizeru 2 gab.; novērošanas sistēma ads radio ADS SPS/GSM MK2.

[1.4] Transportlīdzeklis 2012.gada 28.jūlijā nozagts no tirdzniecības centra „Markos Mol” stāvvietas Krievijas Federācijā, Maskavā, Altufjevskoje

šosejā 70 k.1.

Par transportlīdzekļa zādzību /pers. E/ paziņoja Krievijas IeM Maskavas pilsētas Bibirevas rajona nodaļai 2012.gada 28.jūlijā un par to ierosināta

krimināllieta.

/pers. E/ zādzības dienā 2012.gada 28.jūlijā telefoniski un pēc atgriešanās Latvijas Republikā no Krievijas Federācijas 2012.gada 31.jūlijā par

transportlīdzekļa zādzību paziņoja atbildētājai, iesniedzot rakstveida atlīdzības pieteikumu. Atbildētājai iesniegta visa lēmuma par apdrošināšanas atlīdzību

pieņemšanai pieprasītā informācija un dokumenti, ko apstiprina atbildētājas 2012.gada 28.augusta vēstule.

[1.5] Atbildētāja ar 2012.gada 6.decembra vēstuli atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, atteikumu motivējot ar to, ka zādzības brīdī

transportlīdzeklis nebija aprīkots ar pretaizdzīšanas iekārtām atbilstoši noslēgtā apdrošināšanas līguma prasībām. Šis apgalvojums balstīts uz SIA „Auto

Drošības Sistēmas” divām vēstulēm; 2012.gada 15.augusta vēstuli, kurā norādīts, ka 2010.gada 1.aprīlī izbeigts starp SIA „Auto Drošības Sistēmas” un

/pers. E/ noslēgtais līgums un 2012.gada 29.augusta vēstuli, ka izbeigtais līgums noslēgts par automobiļa apsardzi, un tas darbojās tikai Latvijas

Republikas teritorijā. Izbeidzot līgumu, SIA „Auto Drošības Sistēmas” veica ADS GPS/GSM iekārtas MK2 SIM kartes deaktivizāciju, un pēc līguma

izbeigšanas SIA „Auto Drošības Sistēmas” vairs neatbild par iekārtas tehniskajiem jautājumiem.

[1.6] Atbildētājas lēmums neatbilst likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sestajai daļai, jo atteikumā norādītie secinājumi neatbilst

faktiskajiem apstākļiem.

Nav pareizs atbildētājas secinājums, ka iekārta nedarbojās un tas neizriet no atbildētājas noskaidrotā apstākļa, ka SIA „Auto Drošības Sistēmas”

deaktivizēja savu SIM karti pēc automobiļa apsardzes līguma darbības izbeigšanas. Pēc SIM kartes deaktivizācijas iekārtā tika aktivizēta cita SIM karte

un 2012.gada 8.augustā (t.i., pirms SIA „Auto Drošības Sistēmas” abām vēstulēm) /pers. E/ rakstveida paskaidrojumā atbildētājai norādīja, ka līgums ar

SIA „Auto Drošības Sistēmas” par apsardzi netika pagarināts, bet iekārtā uzstādīta /pers. E/ SIM karte, ar kuru tika pārbaudīta visas iekārtas darbība.

Atbildētāja minēto apstākli ignorējusi, prezumējot, ka iepriekšējās SIM kartes dezaktivizācija automātiski izbeidza iekārtas darbību.

Pēc tam, kad SIA „Auto Drošības Sistēmas” apsardzes pakalpojumu līgums tika izbeigts, iekārtā ievietota cita SIM karte ar abonenta numuru

27783583, par kuras izmantošanu /pers. E/ joprojām ir noslēgts mobilo sakaru pakalpojumu līgums ar SIA „BITE Latvija”. SIM kartes ar numuru

27783583 ievietošanu iekārtā apstiprina SIA „MAG ENERGY” 2013.gada 25.marta izziņa.

Iekārtas darbības principu apstiprina SIA „Auto Drošības Sistēmas” 2012.gada 30.oktobra vēstule, kurā apstiprināts, ka iekārta ir darboties

spējīga, ja iekārtā tiek aktivizēta jebkura cita SIM karte, kas konkrētajā gadījumā arī bija izdarīts.

Tātad atbildētājas secinājums par iekārtas darbnespējīgu stāvokli zādzības brīdī ir nepamatots, tas neatbilst faktiskajiem apstākļiem.

[1.7] Atbilstoši apdrošināšanas noteikumu 7.1. un 7.1.1.punktam un sertificēta vērtētāja 2013.gada 22.februāra izziņai par transportlīdzekļa

iespējamo tirgus vērtību tā visiespējamākā tirgus vērtība tieši pirms zādzības varēja būt no 5481,87 Ls līdz 6184,68 Ls.

Apdrošināšanas polisē noteikta transportlīdzekļa apdrošinājuma summa 7200 Ls nepilnus četrus mēnešus pirms zādzības, līdz ar to apdrošināšanas

atlīdzības aprēķinam var izmantot augstāko no sertificētā vērtētāja noteiktajām iespējamām tirgus vērtībām 6184,68 Ls.

Saskaņā ar apdrošināšanas noteikumiem, iestājoties zādzības riskam NVS valstu teritorijā, pašrisks tiek noteikts 20 % apmērā no zaudējumiem.

Tātad pašrisks ir 1236,94 Ls, bet neapmaksātā prēmijas daļa līdz apdrošināšanas perioda beigām ir 119 Ls. Apdrošināšanas atlīdzības apmērs ir

4828,74 Ls (6184,68 Ls – 1236,94 Ls – 119 Ls).

[1.8] Prasība pamatota ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta pirmo daļu, otrās daļas 3.punktu, sesto un septīto daļu, Civillikuma

1520.pantu, 1587.pantu, 1590.pantu, 1759.panta 1.punktu un 1765.pantu.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 26.augusta spriedumu prasība noraidīta.

[3] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītāju apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 1.aprīļa spriedumu prasību

apmierinājusi daļēji. Tiesa piedzinusi no atbildētājas „Swedbank Līzings” SIA labā apdrošināšanas atlīdzību 6349 EUR, nosakot, ka tā ieskaitāma

„Swedbank Līzings” SIA norēķinu kontā, kā arī noteiktas „Swedbank Līzings” SIA tiesības par laiku no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz sprieduma

izpildei saņemt likumiskos sešus procentus no simta gadā no nesamaksātās apdrošināšanas atlīdzības summas. No „BTA Insurance Company” SE /pers.

E/ labā piedzīti tiesāšanās izdevumi 1971,90 EUR un valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,38 EUR.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Lietā nav strīda, ka starp /pers. E/ un atbildētāju 2012.gada 13.aprīlī noslēgts apdrošināšanas līgums par „Swedbank Līzings” SIA īpašumā

esošā un /pers. E/ turēšanā un lietošanā nodotā transportlīdzekļa BMW 735 ar valsts reģistrācijas numura zīmi /TL numurs/ apdrošināšanu, kurā kā

apdrošinātais ir norādīts „Swedbank Līzings” SIA.

Starp /pers. E/ un atbildētāju 2012.gada 24.jūlijā noslēgts pielikums Nr.1 sauszemes transporta līdzekļu apdrošināšanas polisei, ar kuru tās

darbības teritorija paplašināta uz NVS valstu teritoriju laikā no 2012.gada 26.jūnija līdz 8.augustam.

Atbilstoši KASKO apdrošināšanas noteikumu 3.4. un 3.4.1.punktam, kā viens no zādzības riskiem ir transportlīdzekļa zādzība – slepena vai

atklāta apdrošināšanas objekta nolaupīšana vai nolaupīšanas mēģinājums, ja apdrošināšanas objekts ir pārvietots no tā novietošanas vietas.

Transportlīdzeklis nozagts Krievijas Federācijā, Maskavā 2012.gada 28.jūlijā, par ko /pers. E/ paziņojis policijai un Krievijas IeM Maskavas pilsētas

Bibirevas rajona nodaļā ierosināta krimināllieta.

/pers. E/ 2012.gada 31.jūlijā iesniedza rakstveida atlīdzības pieteikumu apdrošinātājam, bet atbildētāja 2012.gada 6.decembrī pieņēma lēmumu

„Par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību”, to pamatojot ar noteikumu 3.5.4.punktu, kas noteic, ka atbildētāja neizmaksā apdrošināšanas

atlīdzību par zādzības riskiem, ja transportlīdzeklī uzstādītās pretaizdzīšanas iekārtas nav bijušas darba kārtībā.

[3.2] Ņemot vērā likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 12.panta ceturtajā daļā, 24.panta pirmajā daļā un otrās daļas 2.punktā noteikto, līdzīgi kā

darba strīdos Darba likuma 125.pants noteic darba devēja pierādīšanas pienākumu, arī apdrošināšanas strīdos likumdevējs ir noteicis pierādīšanas nastas

(onus probandi) sadalīšanu starp pusēm (apdrošinātāju un apdrošināto), uzliekot pierādīšanas pienākuma nastu uz apdrošinātāju.

Minēto apstiprina Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 14.februāra spriedumā lietā Nr. SKC-17/2014 norādītais, ka apdrošinātāja

aizdomas vai šaubas nedod tam tiesības atkāpties no tiesīgi noslēgta līguma izpildes. Tikai uz likumā vai līgumā tieši tam paredzētiem pamatiem

apdrošinātājs var atteikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Apdrošinātāja pienākums ir pierādīt jebkurus apstākļus, kas to atbrīvo no apdrošinājuma

līgumā noteiktajām saistībām izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību (likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sestā daļa).

[3.3] Izšķirot strīdu, vērtējams, vai atbildētājas pierādījumi ir pietiekami atteikuma izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību pamatojumam un vai tās

argumenti nav balstīti uz pieņēmumiem.

Pirms atteikuma izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību atbildētāja nav pārbaudījusi visu pieejamo informāciju, lai pārliecinātos par novērošanas

sistēmas darbību automobiļa zādzības brīdī, proti, nav pieprasījusi papildus informāciju par SIM karti, kuru /pers. E/ ievietoja novērošanas sistēmā pēc

līguma izbeigšanas ar SIA „Auto Drošības Sistēmas”, piemēram, mobilo sakaru operatora SIA „BITE Latvija” izdrukas par telefona sarunām un

nosūtītajām īsziņām, kas ļautu pārbaudīt prasītāja lietoto SIM karšu aktivitātes zādzības laikā.

Atbildētājas atteikuma pamats ir SIA „Auto Drošības Sistēmas” informācija par SIM kartes izņemšanu no iekārtas vairāk nekā divus gadus pirms

apdrošināšanas gadījuma.

/pers. E/ ir izpildījis no likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 21.panta otrās daļas izrietošo pienākumu sniegt savā rīcībā esošo informāciju, kuru

pieprasījusi apdrošinātāja, jo ir sniedzis visu pieprasīto informāciju un to apstiprina atbildētājas 2012.gada 28.augusta vēstule. Kā izriet no šīs vēstules,

atbildētājai nepieciešamo papildus informāciju no Krievijas policijas ir pieprasījusi pati atbildētāja.

Savukārt atbildētāja nav izpildījusi likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta otrās daļas 2.punktā un sestajā daļā noteiktos pienākumus, proti,

atteikusies izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, nepārbaudot visu pieejamo informāciju, kā arī nav pierādījusi jebkurus apstākļus, kas to atbrīvo no

apdrošināšanas līgumā noteiktajām saistībām izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, kaut arī tieši atbildētāja pienākums bija norādīt /pers. E/, kādus apstākļus

viņš uzskata par nepietiekami noskaidrotiem vai nepierādītiem.

[3.4] No apdrošināšanas līguma izriet, ka novērošanas sistēma „ADS SPS/GSM MK2” līgumā nosaukta kā „pretaizdzīšanas iekārta”. Informācijas

par novērošanas sistēmu ievadīšana polises ailē ar nosaukumu „pretaizdzīšanas iekārtas” pati par sevi nemaina novērošanas sistēmas būtību, jo neatbilst

novērošanas sistēmas darbības principam.

Ievērojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.1 daļā noteikto, ka neskaidri un neprecīzi rakstveida līguma noteikumi tiek tulkoti par labu

patērētājam, atbildētāja ir vainojama šajā neprecizitātē un tā nevar radīt nelabvēlīgas sekas /pers. E/ kā patērētājam, jo viņš, slēdzot apdrošināšanas

līgumu, ir tiesīgs paļauties, ka terminam „pretaizdzīšanas iekārta” līgumā nav citas jēgas vai nozīmes, nekā tas ir latviešu valodas lietojumā.

[3.5] Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 5.panta pirmo daļu, noslēdzot apdrošināšanas līgumu, apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātā

pienākums ir sniegt visu apdrošinātājas pieprasīto informāciju par apstākļiem, kas nepieciešama apdrošinātājai apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības

novērtēšanai un ir svarīga, slēdzot apdrošināšanas līgumu.

Atbildētāja nav pierādījusi, ka 2012.gada 13.aprīlī, noslēdzot apdrošināšanas līgumu, apdrošinātāja būtu pieprasījusi un saņēmusi no /pers. E/

informāciju par viņa līgumu ar SIA „Auto Drošības Sistēmas” vai citu spēkā esošu līgumu. Atbildētājai bija jāpārliecinās par šāda līguma spēkā esamību,

ja uzskatīja to par būtisku apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības novērtēšanai, kas acīmredzami nav darīts, jo /pers. E/ līgums ar SIA „Auto Drošības

Sistēmas” izbeigts 2010.gada 1.aprīlī, savukārt apdrošināšanas līgums noslēgts 2012.gada 13.aprīlī.

[3.6] Prasībā norādīto, ka novērošanas sistēma „ADS SPS/GSM MK2”, kas apdrošināšanas līgumā definēta kā „pretaizdzīšanas iekārta”, ir

darbojusies un bijusi darba kārtībā, apstiprina: sakaru pakalpojumu 2010.gada 17.aprīļa līgums ar SIA „BITE Latvija” par SIM kartes lietošanu, SIA

„MAG Energy” 2013.gada 25.marta izziņa par /pers. E/ SIM kartes uzstādīšanu automašīnas novērošanas sistēmā un sistēmas darbības pārbaudi

2010.gada aprīlī, SIA „Auto Drošības Sistēmas” izziņa par novērošanas sistēmas pilnvērtīgas funkcionēšanas spējām pēc citas SIM kartes uzstādīšanas

un SIA „BITE Latvija” rēķins un maksājumu pārskats par SIM kartes lietošanas pakalpojumu apmaksu laikā, kad notika zādzība.

/pers. E/ līgums ar SIA „Auto Drošības Sistēmas” izbeigts 2010.gada 1.aprīlī un to apstiprina SIA „Auto Drošības Sistēmas” izziņa. Līdz ar to nav

pamata apšaubīt /pers. E/ norādīto, ka tajā pašā dienā no iekārtas izņemta SIA „Auto Drošības Sistēmas” piederošā SIM karte.

SIA „Auto Drošības Sistēmas” 2012.gada 15. un 29.augusta vēstules atbildētājai norāda, ka pēc 2010.gada 1.aprīļa tā nekādas darbības ar /pers.

E/ transportlīdzekļa novērošanas sistēmu vairs nav veikusi. Līdz ar to secināms, ka SIM kartes izņemšana faktiski notikusi ātrāk nekā konkrētā objekta

izslēgšana no apsargājamiem objektiem.

Ņemot vērā minēto, nav pamatots atbildētājas apgalvojums, ka /pers. E/ kopš 2010.gada aprīļa nav izmantojis novērošanas sistēmu un ka tā nebija

darba kārtībā zādzības brīdī, jo pirms vairāk kā diviem gadiem no tās izņemta SIA „Auto Drošības Sistēmas” SIM karte. To var vērtēt tikai kā

atbildētājas pieņēmumu, jo nav iesniegti ticami pierādījumi.

Faktam, ka sistēma nenostrādāja zādzības laikā un pēc zādzības, kad atbildētājs to atklāja, var būt vairāki loģiski izskaidrojumi, taču tie ir

pieņēmumi. Tāpēc nav objektīva pamata dot priekšroku tieši tam pieņēmumam, ka zādzības brīdī novērošanas sistēmā nebija SIM kartes un tā nebija

darba kārtībā. Turklāt vērā ņemams, ka novērošanas sistēma nav nostrādājusi pēc tam, kad /pers. E/ konstatējis zādzības faktu, tādējādi no zādzības

brīža līdz brīdim, kad viņš nosūtījis īsziņu uz iekārtu, ir bijis starpposms, kas varēja ilgt līdz pat trim stundām, līdz ar to nav izslēdzams, ka iekārta sabojāta

pēc zādzības. Transportlīdzeklis kopā ar novērošanas sistēmu ir nozagts, tādēļ par novērošanas sistēmas darbību var spriest tikai pēc netiešiem

pierādījumiem, kas apstiprina atsevišķus apstākļus.

[3.7] Novērtējot pušu iesniegtos pierādījumus, priekšroka dodama /pers. E/ pierādījumiem, no kuriem izriet, ka prasītājs pēc līguma izbeigšanas ar

SIA „Auto Drošības Sistēmas” bija rūpējies par iekārtas darbību, nodrošinot tai jaunu SIM karti novērošanas sistēmas funkcionēšanai. To, ka SIM karte

bija izmantota laikā, kad notika zādzība, apstiprina līgums par SIM kartes lietošanu drīz pēc līguma izbeigšanas ar SIA „Auto Drošības Sistēmas”, kā arī

SIA „BITE Latvija” rēķins un maksājumu pārskats.

Savukārt kā nepamatoti vērtējami atbildētājas argumenti par īpaša pieslēguma nepieciešamību SIM kartes darbībai ārvalstīs, jo no /pers. E/ līguma

ar SIA „BITE Latvija” izriet, ka tā sniedz klientam pakalpojumus, kas ļauj sazināties gan Latvijā, gan ārvalstīs, un klients var mainīt pakalpojumus un

tarifu plānu, vienkārši piezvanot vai nosūtot e-pastu. Atbildētājas pierādījumi par līguma izbeigšanu ar SIA „Auto Drošības Sistēmas” 2010.gada 1.aprīlī

apstākļos, kad apdrošināšanas līgums ar prasītāju noslēgts 2012.gada 13.aprīlī, vērtējami kā nepietiekami, lai pierādītu apgalvojumu par iekārtas

nedarbošanos automašīnas zādzības brīdī.

[3.8] Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta pirmajā daļā noteikto ir iestājies apdrošināšanas gadījums, kurā apdrošinātāja

izmaksā apdrošināšanas atlīdzību apdrošināšanas līgumā noteiktajai personai.

Ievērojot sauszemes transportlīdzekļu tehniskā eksperta noteikto apdrošinātās automašīnas tirgus vērtību zādzības dienā 8147,91 EUR un vadoties

no apdrošināšanas noteikumu 7.1.1. un 3.9.punkta, apdrošināšanas atlīdzība pēc 20 % pašriska 1629,58 EUR un nesamaksātās apdrošināšanas

prēmijas daļas 169,32 EUR ieturēšanas ir 6349 EUR, un tā ir piedzenama no atbildētājas „Swedbank Līzings” SIA labā.

Nav pamata apšaubīt sertificēta sauszemes transportlīdzekļu tehniskā eksperta kompetenci attiecībā uz līdzvērtīgu automašīnu piedāvājumiem, kā

arī eksperta vērā ņemtos automašīnas bojājumus, kas pastāvēja zādzības dienā. Turklāt /pers. E/ pats informējis policiju par šiem bojājumiem, ziņojot par

automašīnas zādzību.

[4] Par spriedumu kasācijas sūdzību iesniegusi atbildētāja, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā.

Kasācijas sūdzībā norādīts, ka konkrētajos lietas faktiskajos apstākļos nav pareizi piemērots likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 8.pants un

16.panta septītā daļa, kas noveda pie lietas nepareizas izspriešanas.

/pers. E/, noslēdzot apdrošināšanas līgumu 2010.gada 25.martā, informēja apdrošinātāju, ka transportlīdzeklim ir uzstādīta pretaizdzīšanas iekārta

– drošības sistēma ADS GPS/GSM SIA „Auto Drošības Sistēmas” servisa versijā ar pakalpojumu, kas nodrošina 24 stundu apsardzi, visiem svarīgiem

trauksmes signāliem nonākot apsardzes kompānijas rīcībā, kur tie tiek pārbaudīti un nepieciešamības gadījumā tiek uzsākta tūlītēja meklēšana. Drošības

sistēma reāli sargā automašīnu no zādzības mēģinājumiem. Turklāt SIA „Auto Drošības Sistēmas” nodrošināja iekārtas tehnisko apkopi, kas bija

priekšnosacījums tās uzturēšanai darba kārtībā.

Taču drīz pēc apdrošināšanas līguma noslēgšanas /pers. E/ līgumu ar apsardzes kompāniju izbeidza. Par izmaiņām drošības sistēmā noklusēja,

noslēdzot apdrošināšanas līgumu 2012.gada 13.aprīlī ar tām pašām prasībām, kas tika minētas iepriekšējā 2010.gada apdrošināšanas līgumā.

Apdrošinātāja par drošības sistēmas izmaiņām uzzināja tikai pēc automašīnas zādzības, saņemot pieprasīto informāciju no SIA „Auto Drošības

Sistēmas”.

Apdrošināšanas atlīdzības izmaksa tika atteikta, pamatojoties uz apdrošināšanas noteikumu 3.5.4.punktu. Turklāt, pastāvot šiem apstākļiem,

apdrošināšanas atlīdzība nevarēja tikt izmaksāta arī saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 8.pantu un 9.panta septīto daļu. Drošības sistēmas

darbības vienīgā pārbaude notika 2010.gada aprīlī, lai gan iekārtas ekspluatācijas noteikumos paredzēts viena gada termiņš. No /pers. E/

paskaidrojumiem apdrošinātājam redzams, ka automašīnas dzinēja bloķēšanas pārbaude vispār netika veikta.

Ievērojot šos apstākļus ir pamats uzskatīt, ka netika izpildītas likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 14.panta pirmās daļas prasības. Tādēļ

apdrošinātājam saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 16.panta septīto daļu ir tiesības neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudījusi sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā tas noteikts Civilprocesa likuma 473.panta pirmajā

daļā, Augstākā tiesa atzīst, ka spriedums atstājams negrozīts, bet kasācijas sūdzība noraidāma tālāk minēto apsvērumu dēļ.

[6] Kasācijas sūdzībā ir norādīts uz likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 8.panta, 14.panta un 16.panta septītās daļas nepareizu piemērošanu

konkrētajos faktiskajos apstākļos, argumentējot, ka nebija pamata piedzīt apdrošināšanas atlīdzību situācijā, kurā apdrošinājuma ņēmējs nebija paziņojis

par izmaiņām apstākļos, kuri var ievērojami palielināt apdrošinātā riska iestāšanās iespējamību vai iespējamo zaudējumu apjomu (14.panta pirmā daļa).

Kasatora ieskatā šādas izmaiņas ir līguma izbeigšana ar SIA „Auto Drošības Sistēmas” un no tā izrietošais apstāklis, ka SIA „Auto Drošības Sistēmas”

nav veikusi pretaizdzīšanas iekārtas – drošības sistēmas ADS GPS/GSM tehnisko pārbaudi, kas savukārt ļauj apšaubīt, ka iekārta bijusi tehniskā

kārtībā. Līdz ar to piemērojams likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 8.pants, kurā noteikts, ka apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā ļauns nolūks vai

rupja neuzmanība ir bijusi par iemeslu apdrošinātāja maldināšanai, apdrošināšanas līgumu atzīst par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža un iemaksāto

apdrošināšanas prēmiju apdrošinātājs neatmaksā. Savukārt, nepaziņošanas par izmaiņām gadījumā apdrošinātājam ir tiesības neizmaksāt apdrošināšanas

atlīdzību (16.panta septītā daļa).

[7] Augstākā tiesa konstatē, ka kasācijas sūdzībā minētie apsvērumi konkrētajā gadījumā neietekmē apdrošinātāja pienākumu izmaksāt

apdrošināšanas atlīdzību.

Atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību ir pamatots ar apstākli, ka transportlīdzeklis tā iespējamās zādzības brīdī nebija aprīkots ar

pretaizdzīšanas iekārtām atbilstoši noslēgtā apdrošināšanas līguma prasībām (lietas 50.lp.).

Apdrošināšanas polisē ir norādīts pretaizdzīšanas iekārtas tips – „novērošanas sistēma ads radio” un marka „ADS SPS/GSM MK2”. Polisē nav

norādīts, ka šai sistēmai būtu jābūt pieslēgtai vai jāapkalpo tieši SIA „Auto Drošības Sistēmas” vai kādam citam konkrētam pakalpojumu sniedzējam.

Apelācijas instances tiesa ir iztulkojusi apdrošināšanas līguma noteikumus atbilstoši Civillikuma 1508.pantam, proti, piemērojot to iztulkojumu, kurš

vismazāk saista parādnieku, konkrētajā gadījumā – /pers. E/, turklāt ņemot vērā arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.1 daļā noteikto, ka

neskaidri un neprecīzi līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam.

Augstākā tiesa papildus norāda, ka atbildētājai kā profesionālai apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējai bija visas iespējas noteikt šo līguma

noteikumu precīzāk, kas nav izdarīts. Līdz ar to, šādi līguma noteikumi, kamēr pretaizdzīšanas iekārta nav demontēta un ir funkcionāla, nav pārkāpti.

[8] Apelācijas instances tiesa, izvērtējot pierādījumus, ir konstatējusi, ka pretaizdzīšanas iekārta „ADS SPS/GSM MK2” ir funkcionējusi, pat ja tā

ir atslēgta no SIA „Auto Drošības Sistēmas” uzraudzības iekārtām. Kasācijas instances tiesa izspriež tikai tiesību jautājumus un nepārvērtē apelācijas

instances tiesas izvērtētos apstākļus pēc būtības.

[9] Ņemot vērā iepriekš minēto, nav pamata atsaukties uz kasācijas sūdzībā norādītajām likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 8.panta, 14.panta un

16.panta normām par ļaunu nolūku, rupju neuzmanību, vieglu neuzmanību vai nepaziņošanu par izmaiņām sākotnējā informācijā.

Turklāt šie pamati, uz kuriem atbildētāja atsaucas kasācijas sūdzībā, nav izmantoti kā pamats atteikumam izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Atteikums, kā jau minēts iepriekš, ir pamatots tikai ar apstākli, ka transportlīdzeklis tā iespējamās zādzības brīdī nebija aprīkots ar pretaizdzīšanas

iekārtām atbilstoši noslēgtā apdrošināšanas līguma prasībām, un apelācijas instances tiesa, šādu apstākli nekonstatējot, ir pamatoti apmierinājusi prasību.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 1.punktu, Latvijas Republikas Augstākā tiesa

nosprieda

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 1.aprīļa spriedumu atstāt negrozītu, bet „BTA Baltic Insurance Company” SE kasācijas

sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnesis (paraksts) A. Strupišs

Tiesnese (paraksts) I. Garda

Tiesnesis (paraksts) V. Jonikāns

NORAKSTS PAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu departamenta tiesnesis A. Strupišs

Rīgā 2017.gada 4.jūlijā