Legislator Case Law & Legislation
A420232917 / AA43-0353-21 ECLI:LV:ADAT:2021:0302.A420232917.12.S AI generated

Court dismissed appeal against environmental order requiring fish impact expert study for illegal dam operation.

Case Number A420232917 / AA43-0353-21
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court rejected SIA ILPEKS's request to annul the State Environmental Service's 2017 decision ordering a fish impact expert study. The company operated a hydroelectric station without a water resource usage permit and altered natural water levels by installing wooden barriers, violating specific regulations. The court held that the company's annual compensation payments to the Fish Fund do not exempt it from liability for damages caused by its illegal, continuous operation, thus validating the administrative order.

Legislator headnote

AI generated

Noteikumi Nr.27 3.punkts; Noteikumi Nr.188 7.3.apakšpunkts; Noteikumi Nr.188 19.punkts; Noteikumi Nr.188 22.punkts: Annual compensation payments to a fish fund do not exempt an operator from conducting a mandatory fish impact expert study when engaging in illegal, continuous economic activity that alters natural water levels.

Keywords

AI generated
illegal dam operation fish impact expert study water resource usage permit annual compensation payments environmental service order continuous economic activity natural water levels alteration

Cited Legislation

AI generated
Noteikumi Nr.27 3.punkts
Noteikumi Nr.188 7.3.apakšpunkts
Noteikumi Nr.188 19.punkts
Noteikumi Nr.188 22.punkts
Administratīvā procesa likuma 307.pants
Administratīvā procesa likuma 309.pants
Administratīvā procesa likuma 329.pants

Cited Case Law

AI generated
Administratīvā apgabaltiesa 2014.gada 26.novembra spriedums lietā Nr.A420408312
Senāta 2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-98/2016
ECLI:LV:ADAT:2021:0302.A420232917.12.S
Court dismissed appeal against environmental order requiring fish impact expert study for illegal dam operation.
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr.A420232917

Lietas arhīva Nr.AA43-0353-21/16

ECLI:LV:ADAT:2021:0302.A420232917.12.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2021.gada 2.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Indra Meldere,

tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka un Sanita Kanenberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „ILPEKS” pieteikumu par Valsts

vides dienesta 2017.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.6A/2017 atcelšanu, sakarā ar SIA „ILPEKS” apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 28.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts vides dienesta (turpmāk – dienests) Rēzeknes reģionālā vides pārvalde 2009.gada 3.septembrī pieteicējai

SIA „ILPEKS” bija izsniegusi tehniskos noteikumus Greivuļu hidroelektrostacijas, kas izbūvēta uz Rēzeknes upes,

rekonstrukcijai, kuru 1.4.apakšpunktā bija noteikts, ka atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra noteikumu Nr.27

„Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot

hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus šķēršļus” (turpmāk – noteikumi Nr.27) 3.punktam aizliegts

mainīt dabā esošos ūdens līmeņa uzstādinājumus, ierīkojot slūžas.

Ar Vides pārraudzības valsts biroja (turpmāk – birojs) 2012.gada 12.marta lēmumu Nr.15 s atteikts saskaņot Greivuļu

hidroelektrostacijas (turpmāk – Greivuļu HES) ūdens objekta ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumus, kuros

paredzēts paaugstināt dabā esošo ūdens līmeni ar koka aizvaru palīdzību, jo pieteicējas plānotā darbība ir pretrunā

noteikumu Nr.27 3.punktam.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.A420408312 noraidīts pieteicējas

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu apstiprināti Greivuļu HES ūdens objekta ekspluatācijas

noteikumi un hidrotehnisko būvju drošuma programma. Ar Senāta 2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā

Nr.SKA-98/2016 atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu.

[2] Valsts vides dienesta Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektors 2016.gada 29.novembrī apsekoja

Greivuļu HES. Pārbaudē konstatēts, ka novadbūves ailās ir ievietoti koka aizvari. Ūdens plūst pāri koka aizvariem un ūdens

līmenis Greivuļu HES ūdens objektā tiek uzturēts atbilstoši nesaskaņotajiem noteikumiem. Pieteicēja nav saņēmusi ūdens

resursu lietošanas atļauju Greivuļu HES ūdens objekta saimnieciskajai darbībai, kā arī nav iesniegusi iesniegumu dienestam

ūdens resursu lietošanas atļaujas saņemšanai.

Ar dienesta Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes 2017.gada 14.februāra lēmumu (turpmāk – sākotnējais lēmums)

pieteicējai noteikti šādi pienākumi:

1) pārtraukt hidrotehniskās būves izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma

un parametru regulēšanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas;

2) veikt ūdens līmeņa pazemināšanu (ievērojot dienesta lēmumā noteiktos nosacījumus) Rēzeknes upē hidrotehniskās

būves augšbjefā līdz hidrotehniskās būves dzelzsbetona pārgāznes sliekšņa atzīmei (līmenim), paceļot hidrotehniskās būves

ailās izvietotos koka aizvarus;

3) nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa

pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā un iesniegt zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma

aprēķinu.

Administratīvais process iestādē noslēdzies ar dienesta 2017.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.6A/2017 (turpmāk – Lēmums),

ar kuru sākotnējais lēmums atstāts negrozīts, vienlaikus nosakot garāku termiņu rīkojuma par ūdens līmeņa pazemināšanu

izpildei.

[3] Pieteicēja iesniedza pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[3.1] Administratīvā apgabaltiesa un Senāts lietā Nr.A420408312 nav konstatējuši, ka ierīkotie koka aizvari būtu

patvaļīga būvniecība. Tiesa noraidīja pieteikumu par nesaskaņoto noteikumu apstiprināšanu, bet tas nenozīmē, ka pieteicēja

nevar ekspluatēt hidroelektrostacijas aizsprostu un tajā ierīkotos koka aizvarus.

[3.2] Hidromelioratīvās būvniecības būvobjektu pieņem ekspluatācijā atbilstoši normatīvajiem aktiem par būvju

pieņemšanu ekspluatācijā. To organizē būvvalde, pieaicinot dienesta pārstāvi.

Rēzeknes novada būvvalde, pieņemot aktu par meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju pieņemšanu ekspluatācijā,

ir izdevusi pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, kurš ir stājies spēkā. Atcelt administratīvo aktu var tikai Administratīvā

procesa likuma 86.panta otrajā daļā uzskaitītajos gadījumos. Neviens no tiem nav attiecināms uz pieteicēju.

Būvobjekts atbilst tehniskajam projektam, tas ir saskaņots. Projekta saskaņošanas laikā (1996.gadā) vēl nebija stājušies

spēkā noteikumi Nr.27. Tiesa nav vērtējusi šos apstākļus.

[3.3] Dienests nav ņēmis vērā Satversmes tiesas lēmumu, kurā dots noteikumu Nr.27 skaidrojums. Noteikumu Nr.27

1.punktā noteiktais aizliegums būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus nav absolūts. Tam ir noteikts aprobežojums

– zivju resursu aizsardzības nolūkā. Tā kā noteikumi Nr.27 ir izdoti, pamatojoties uz Zvejniecības likuma 26.panta sesto

daļu, tos nevar piemērot atrauti no šajā likumā noteiktā mērķa.

[4] Dienests paskaidrojumā neatzina pieteicējas pieteikumu, uzturot sākotnējā lēmumā un Lēmumā norādīto

argumentāciju.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 28.septembra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar

turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Tiesa, citējot Ūdens apsaimniekošanas likuma 1.panta 21.punktu, 7.panta 6.punktu un 21.panta pirmās daļas

1.punktu, norādījusi, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējai piederošā Greivuļu HES ir hidrotehniskā būve un pieteicēja ir

ūdens resursu lietotāja saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likuma prasībām. Hidrotehnisko būvju darbībai ir nepieciešama

atļauja ūdens resursu lietošanai darbībām, kuras ietekmē vai var ietekmēt ūdens kvalitāti, daudzumu vai ūdens ekosistēmas.

Par šādām darbībām atzītas arī hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju darbība, ja būves izmanto saimnieciskās darbības

veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai. Šādu būvju darbībai nepieciešama ūdens resursu

lietošanas atļauja saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumu Nr.736 „Noteikumi par ūdens resursu

lietošanas atļauju” (turpmāk – noteikumi Nr.736) 2.2.apakšpunktu. Greivuļu HES ražo elektrību, izmantojot un regulējot

Rēzeknes upes ūdens noteci. Līdz ar to Greivuļu HES darbībai ir nepieciešama ūdens resursu lietošanas atļauja.

Tiesa konstatējusi, ka pieteicēja nav izpildījusi Ūdens apsaimniekošanas likumā noteikto pienākumu, nav saņēmusi

ūdens resursu lietošanas atļauju, kaut arī ūdens resursus savā saimnieciskajā darbībā lieto jau kopš 2012.gada 31.maija.

Līdz ar to tiesa secinājusi, ka dienests pamatoti noteica pieteicējai pienākumu nekavējoties pārtraukt hidrotehniskās

būves izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai bez

ūdens resursu lietošanas atļaujas.

[5.2] No noteikumu Nr.27 1.pielikuma 8.14.apakšpunkta izriet, ka likumdevējs ir imperatīvi noteicis, ka jebkādu

mehānisku šķēršļu izvietošana Rēzeknes upē nodara nepieļaujamu kaitējumu zivju resursiem. Kritiski vērtējama iespēja, ka

likumdevējs būtu iekļāvis minētajā sarakstā Rēzeknes upi, ja tajā izvietojamie šķēršļi radītu tikai nebūtiskus zaudējumus zivju

resursiem (kā to uzskata pieteicēja).

Lēmumā norādīts, ka no pieteicējas iesniegtās neapliecinātas Valsts aģentūras „Latvijas Zivju resursu aģentūra”

2009.gada 24.jūnija atzinuma kopijas redzams, ka aģentūra devusi savu atzinumu laikā, kad jau bija izdoti tehniskie

noteikumi, kas neparedzēja paaugstināt Rēzeknes upē ūdens līmeni virs dabiskā. Līdz ar to kritiski ir vērtējams pieteicējas

pieņēmums, ka minētā aģentūra ar šo atzinumu būtu atbalstījusi nesaskaņotos 2011.gada tehniskos noteikumus par

paaugstinātu Rēzeknes upes līmeni.

Tā kā pieteicēja nav ievērojusi ne minētos normatīvos aktus, ne tehniskos noteikumus, ar kuriem nav saskaņoti

pieteicējas iesniegtie Greivuļu HES ūdens objekta-ūdenskrātuves ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumi, kuros

paredzēts paaugstināt dabā esošo ūdens līmeni ar koka aizvaru palīdzību, tiesa secinājusi, ka ar Lēmumu pamatoti uzlikts

pieteicējai pienākums samazināt ūdens līmeni Rēzeknes upē Greivuļu HES augšbjefā līdz dzelzsbetona aizsprosta

(pārgāznes) līmenim, paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus.

Tiesa arī norādījusi, ka pieteicēja kļūdaini uzskata, ka ar Lēmumu uzdots nojaukt koka aizvarus. Lēmuma mērķis nav

panākt, lai pieteicēja izmainītu Greivuļu HES hidrotehnisko būvi. Ar Lēmumu uzdots koka aizvarus pacelt, lai tie netraucētu

ūdenim caurplūst un atjaunotos dabiskais ūdens līmenis – līdz dzelzsbetona aizsprosta līmenim. Proti, koka aizvarus nevar

izmantot kā slūžas jeb mehānisku šķērsli ūdens līmeņa pacelšanai.

[5.3] No Zvejniecības likuma 26.panta ceturtās daļas izriet, ka pieteicējai kā hidroelektrostacijas īpašniecei ir pienākums

kompensēt zivju resursiem radītos zaudējumus katru gadu. Tas, ka pieteicēja, iespējams, katru gadu pilda šo pienākumu,

neatbrīvo viņu no pienākuma ievērot citus normatīvos aktus, t.sk., ar savām darbībām neveicināt papildu zaudējumus videi

ar mākslīgu ūdens līmeņa paaugstināšanu Rēzeknes upē. Kompensācijas maksājumu mērķis ir mudināt hidroelektrostaciju

īpašniekus ar finansiālām metodēm izvairīties no kaitējuma nodarīšanas videi.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 8.maija noteikumu Nr.188 „Saimnieciskās darbības rezultātā zivju resursiem

nodarītā zaudējuma noteikšanas un kompensācijas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.188) 19.punktu zivsaimniecisko

ekspertīzi zivju resursiem nodarītā zaudējuma novērtēšanai un zaudējuma aprēķināšanu ierosina dienests, nosūtot konkrētās

saimnieciskās darbības veicējam pieprasījumu par zivsaimnieciskās ekspertīzes nodrošināšanu. Konkrētajā lietā dienesta

inspektors kā kompetenta dienesta amatpersona pieprasījusi pieteicējai kā saimnieciskās darbības veicējai nodrošināt

zivsaimniecisko ekspertīzi, jo konstatēts, ka pieteicējas darbības dēļ (paaugstināts ūdens līmenis Rēzeknes upē Greivuļu

HES augšbjefā), iespējams, nodarīti vai tiks nodarīti zaudējumi zivju resursiem līdz dabiskā ūdens līmeņa atjaunošanai.

Pieteicējas vēlme neveikt zivju resursiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanas ekspertīzi nonāk pretrunā ar pieteicējas

apgalvojumu, ka Greivuļu HES nenodara zaudējumus vai arī tie ir nebūtiski. Ekspertīzes mērķis ir tieši pārliecināties par

zaudējumu esamību vai neesamību, t.sk., par pieteicējas apgalvojumu patiesumu.

Līdz ar to tiesa secinājusi, ka dienests pamatoti pieteicējai noteica pienākumu nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un

zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā.

[6] Pieteicēja par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā atkārtoti pieteikumā norādītie apsvērumi.

[7] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 19.jūnija spriedumu noraidīts pieteicējas pieteikums par Lēmuma

atcelšanu daļā, ar kuru pieteicējai uzlikts par pienākumu pārtraukt hidrotehniskās būves izmantošanu saimnieciskās darbības

veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas un veikt

ūdens līmeņa pazemināšanu Rēzeknes upē hidrotehniskās būves augšbjefā līdz hidrotehniskās būves dzelzsbetona

pārgāznes sliekšņa atzīmei (līmenim), paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus, kā arī izbeigta tiesvedība

lietas daļā par pieteicējas pieteikumu par Lēmuma atcelšanu daļā, ar kuru pieteicējai uzlikts par pienākumu nodrošināt

zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa pazemināšanas

hidrotehniskās būves augšbjefā un iesniegt zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma aprēķinu.

[8] Ar Senāta 2020.gada 20.novembra spriedumu Nr.SKA-334 atcelts Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada

19.jūnija spriedums, bet lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

[8.1] Senāta spriedumā norādīs, ka Lēmuma tiesiskums daļā, ar kuru pieteicējai uzlikts pienākums nodrošināt

zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu, ir pārbaudāms administratīvā procesa

kārtībā, jo tas pats par sevi rada tiesiskas sekas, pat ja zaudējumu atlīdzināšanas pienākums tiks noteikts ar vēlāku

administratīvo aktu.

[8.2] Senāts nav piekritis Administratīvās apgabaltiesas secinājumam, ka nav notikusi hidrotehniskās būves pieņemšana

ekspluatācijā. Administratīvais process, kura ietvaros hidrotehniskā būve tika pieņemta ekspluatācijā, beidzās ar pieteicējai

labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Spēkā stājies un par neapstrīdamu kļuvis administratīvais akts ļauj personai izmantot

ar to piešķirtās tiesības, kamēr vien administratīvais akts netiek atcelts. Tas, ka netiek izpildīti visi normatīvajos tiesību

aktos paredzētie priekšnoteikumi administratīvā akta izdošanai, nenozīmē to, ka administratīvais process nav noslēdzies ar

administratīvā akta izdošanu.

[8.3] Dienesta ieskatā, neatkarīgi no hidrotehnisko būvju pieņemšanas ekspluatācijā pieteicējai bija jāsaņem ūdens

resursu lietošanas atļauja, līdz ar to tas ir apstāklis, kas būtu jāvērtē, pēc būtības pārbaudot Lēmuma tiesiskumu.

[8.4] Senāts, saglabājot iepriekšējo nostāju, kas pausta 2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-

98/2016, nav atzinis par pamatotu pieteicējas argumentu, ka noteikumu Nr.27 mērķis (zivju resursu aizsardzības nolūks)

aprobežo šo noteikumu 1.punktā ietvertā aizlieguma tvērumu.

Motīvu daļa

[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka

pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmajai daļai apgabaltiesai jāpārbauda, vai administratīvais

akts izdots, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, vai administratīvais akts atbilst materiālo un procesuālo

tiesību normām, kā arī, vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto tiesisko pienākumu vai tam

piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības.

Ar sākotnējo lēmumu un Lēmumu pieteicējai noteikti šādi pienākumi:

1) pārtraukt hidrotehniskās būves izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma

un parametru regulēšanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas;

2) veikt ūdens līmeņa pazemināšanu (ievērojot dienesta lēmumā noteiktos nosacījumus) Rēzeknes upē hidrotehniskās

būves augšbjefā līdz hidrotehniskās būves dzelzsbetona pārgāznes sliekšņa atzīmei (līmenim), paceļot hidrotehniskās būves

ailās izvietotos koka aizvarus;

3) nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa

pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā un iesniegt zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma

aprēķinu.

Tādējādi apgabaltiesai jāpārbauda, vai minētie pieteicējai uzliktie pienākumi atbilst tiesību normām un ir noteikti tiesiski.

[11] Ūdens apsaimniekošanas likuma 1.panta 21.punktā (redakcijā, kāda bija spēkā sākotnējā lēmuma un Lēmuma

pieņemšanas brīdī) bija noteikts, ka ūdens resursu lietotājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kas iegūst ūdeņus vai lieto

tos saimnieciskajā darbībā. Šā likuma 7.panta 6.punktā noteikts, ka ūdens resursu lietotāja pienākums ir saņemt

normatīvajos aktos paredzētās atļaujas darbībām, kas ir saistītas ar ūdens resursu lietošanu. Šā likuma 21.panta pirmās

daļas 1.punktā noteikts, ka reģionālās vides pārvaldes 60 dienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas izsniedz atļauju

ūdens resursu lietošanai darbībām, kuras ietekmē vai var ietekmēt ūdens kvalitāti, daudzumu vai ūdens ekosistēmas un

kuras nav A vai B kategorijas piesārņojošās darbības, tostarp, hidrotehnisko būvju darbībai.

Noteikumu Nr.736 2.2.apakšpunktā savukārt noteikts, ka ūdens resursu lietošanas atļauja nepieciešama hidrotehnisko

būvju (t.sk. hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju) darbībai, ja būves izmanto saimnieciskās darbības veikšanai

nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai.

Tātad no minētajām tiesību normām izriet, ka, ja pieteicēja ir uzskatāma par personu, kas darbina hidrotehniskās būves

savas saimnieciskās darbības veikšanai un to dara nepieciešamā ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai, pieteicējai

ir jāsaņem ūdens resursu lietošanas atļauja. Apgabaltiesa arī konstatē, ka iepriekš citētās tiesību normas tādā pašā redakcijā

spēkā bija arī tad, kad pieteicējas hidrotehnisko būvju rekonstrukcija tika pieņemta ekspluatācijā 2011.gada 22.decembrī

(sk. arī Rēzeknes novada būvvaldes 2011.gada 22.decembra Aktu par meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju

pieņemšanu ekspluatācijā, lietas 66.lapā).

[12] Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja bija uzsākusi procesu Greivuļu HES rekonstrukcijai.

[12.1] Rēzeknes reģionālās vides pārvalde 2009.gada 3.septembrī bija izsniegusi pieteicējai tehniskos noteikumus, ar

kuriem bija aizliegts mainīt dabā esošos ūdens līmeņa uzstādinājumus, ierīkojot slūžas (lietas 92.-94.lapa).

Ar dienesta Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes 2011.gada 8.decembra lēmumu Nr.5-4/983 pieteicējai tika atteikts

saskaņot ūdens resursu ekspluatācijas noteikumus un hidrotehnisko būvju drošuma programmu, jo tā bija pretēja iepriekš

izdotajiem tehniskajiem noteikumiem, kā arī noteikumu Nr.27 3.punktam. Šis atteikums atstāts spēkā ar biroja 2012.gada

12.marta lēmumu Nr.15s. Secīgi šis lēmums atzīts par tiesisku un atstāts spēkā ar Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada

26.novembra spriedumu un Senāta 2016.gada 28.oktobra lēmumu Nr.SKA-98 administratīvajā lietā A420408312, atsakoties

ierosināt kasācijas tiesvedību.

Neskatoties uz to, ka ar pārvaldes 2011.gada 8.decembra lēmumu Nr.5-4/983 pieteicējai tika atteikts saskaņot ūdens

resursu ekspluatācijas noteikumus un hidrotehnisko būvju drošuma programmu, Greivuļu HES rekonstrukcija ar 2011.gada

22.decembra aktu nodota ekspluatācijā.

Ar AS „Sadales Tīkls” 2012.gada 21.jūnija aktu Nr.24-2012 pieteicējas elektrostacija atzīta par derīgu paralēlam

darbam ar AS „Sadales Tīkls” sistēmu (lietas 58.lapa).

Dienesta pārvaldes inspektora 2016.gada 1.decembra Ziņojumā par pārbaudes rezultātiem norādīts, ka, veicot

pārbaudi uz vietas Greivuļu HES 2016.gada 29.novembrī, konstatēts, ka novadbūves ailās ir izvietoti koka aizvari, ūdens

plūst pāri tiem. Ūdens līmenis novadbūves labā krasta balsta augšbjefā ir 126,30 m B.S. un 125,48 m B.S.

AS „Sadales Tīkls” pārvaldei atbildējis, ka Greivuļu HES saražotā elektroenerģija (aktīvā), kas tiek nodota sistēmas

operatora elektrotīklā, tiek uzskaitīta, sākot ar 2012.gada 31.maiju. Vēstules pielikumā ir tabula, kurā norādīti dati par

Greivuļu HES nodotās aktīvās enerģijas apjomu kopš 2014.gada 1.janvāra (lietas 53.-54.lapa).

[12.2] No minētā secināms, ka pieteicēja vismaz no 2014.gada 1.janvāra Greivuļu HES veic saimniecisko darbību,

ražojot elektroenerģiju un nododot to sistēmas operatora tīklā, ko pieteicēja arī nenoliedz un pat apstiprina 2017.gada

16.janvāra atbildē dienestam (lietas 56.lapa). Tātad pieteicēja izmanto ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai. Pārvaldes

inspektora konstatētais fakts, ka hidroelektrostacijas darbības laikā novadbūves ailās ir izvietoti koka aizvari un ūdens plūst

pāri tiem, kā arī Atzinumā par Greivuļu HES hidrotehnisko būvju stāvokli norādītais, ka normālais ūdens līmenis ir uz

atzīmes 125,83 m LAS-2000,5, kā arī Greivuļu HES Hidrotehnisko būvju drošuma deklarācijā norādītais, ka augstākais

ūdens līmenis augšbjefā 2015.gada aprīlī reģistrēts 126,13 m LAS-2000,5, apliecina, ka pieteicēja hidrotehnisko būvi

izmanto ūdens noteces režīma parametru regulēšanai, lai veiktu savu saimniecisko darbību – elektroenerģijas ražošanu.

Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka dienests pamatoti secināja, ka pieteicējai ir nepieciešams

saņemt ūdens resursu lietošanas atļauju atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma 7.panta 6.punktam un 21.pantam, kā arī

noteikumu Nr.736 2.2.apakšpunktam.

[12.3] Papildus tam ir konstatējams, ka pieteicēja saimniecisko darbību veic atbilstoši tiem ekspluatācijas noteikumiem

un atbilstoši tiem ūdens līmeņiem, kurus pārvalde nesaskaņoja. Proti, ar pārvaldes 2009.gada 3.septembrī izsniegtajiem

tehniskajiem noteikumiem pieteicējai bija aizliegts mainīt dabā esošos ūdens līmeņa uzstādījumus, ierīkojot slūžas.

Administratīvās lietas A420408312 izskatīšanas laikā tika noskaidrots, ka normālais dabā esošais ūdens līmeņa uzstādījums

ir atzīstams pie betona pārgāznes sliekšņa ar augstumu kreisajā ailā 124,38 m B.S., bet labajā – 124,34 m B.S. Tādējādi

fakts, ka Greivuļu HES darbības laikā faktiski dabā konstatēts ūdens līmenis ir augstāks, nekā atļautais (Atzinumā par

Greivuļu HES hidrotehnisko būvju stāvokli 2015.gadā norādīts, ka normālais ūdens līmenis ir 125,83 m), apliecina, ka

pieteicēja ūdens resursu ekspluatāciju veic pretēji 2009.gadā izsniegtajiem tehniskajiem noteikumiem, jo pašas pieteicējas

izstrādātie ūdens resursu ekspluatācijas noteikumi un hidrotehnisko būvju drošuma programma ar augstākiem ūdens

līmeņiem virs normālā ūdens līmeņa netika akceptēta.

No lietas materiāliem arī konstatējams, ka pieteicēja Greivuļu HES rekonstrukciju nodevusi ekspluatācijā. Skaidrojot,

kāpēc šajā procesā pie nodošanas ekspluatācijā netika pieaicināta dienesta pārvalde, kā to noteica Ministru kabineta

2010.gada 16.marta noteikumu Nr.261 „Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvniecības kārtība” 29.-31.punkts,

Rēzeknes novada pašvaldības būvvalde dienestam ar 2017.gada 6.februāra vēstuli Nr.1.7.1./53 atbildējusi, ka ekspluatācijā

pieņemta ir tikai hidroelektrostacijas ēka, bet par elektrostacijas aizsprosta būvniecību Rēzeknes novada pašvaldības rīcībā

nav dokumentācijas (lietas 86.lapa). Savukārt 2017.gada 13.janvāra vēstulē Rēzeknes novada pašvaldības būvvalde

informēja, ka pieteicējai ir uzdots nekavējoties pārtraukt patvaļīgo būvju ekspluatāciju un izņemt aizsprosta koka aizvarus

līdz betona slieksnim (lietas 84.-85.lapa).

Tādējādi secināms, ka arī Rēzeknes pašvaldības būvvalde savas kompetences ietvaros bija uzsākusi darbības, lai

pārliecinātos par to, vai pieteicēja hidroelektrostacijas aizsprostu ekspluatē tiesiski un pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Tomēr

tam, vai pieteicēja tiesiski ekspluatē aizsprostu un koka aizvarus no būvniecības viedokļa, šajā lietā nav izšķirošas nozīmes,

jo sākotnējais lēmums un Lēmums ir pieņemts dienesta kompetences ietvaros, kas pārbaudāms šajā lietā.

[13] Vides aizsardzības likuma 21.panta pirmās daļas 6. un 7.punktā noteikts, ka, veicot vides valsts kontroli, valsts

vides inspektoram ir tiesības uz laiku apturēt vai aizliegt veikt darbību, ar kuru tiek pārkāpti vides normatīvie akti, kura rada

negatīvas izmaiņas vidē vai kura apdraud cilvēku veselību vai dzīvību (6.punkts); savas kompetences ietvaros izdot

administratīvos aktus, kas nepieciešami vides normatīvo aktu prasību izpildei, likumā „Par piesārņojumu” noteikto vides

kvalitātes normatīvu sasniegšanai un racionālai dabas resursu izmantošanai (7.punkts).

Tā kā pieteicēja ir veikusi tādu saimniecisko darbību, kurai ir nepieciešama ūdens resursu lietošanas atļauja, kas nebija

saņemta, kā arī pieteicēja ir rīkojusies pretēji tehniskajiem noteikumiem, kurus 2009.gada 3.septembrī bija izdevusi dienesta

pārvalde, kā arī darbojusies, pamatojoties uz nesaskaņotiem ūdens resursu ekspluatācijas noteikumiem un hidrotehnisko

būvju drošuma programmu, pārvaldes inspektors pamatoti pieņēma lēmumu pārtraukt tādu pieteicējas darbību, kas ir

pretēja vides aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām, proti, pārtraukt darbību bez ūdens resursu lietošanas

atļaujas.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pārvaldes inspektors arī pamatoti pieņēma lēmumu veikt ūdens līmeņa

pazemināšanu Rēzeknes upē hidrotehniskās būves Greivuļu HES augšbjefā līdz dzelzsbetona pārgāznes sliekšņa atzīmei,

paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus, un paredzot, kādā veidā ūdens līmeņa pazemināšana jāveic, lai

nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu videi. Šāds uzdevums nodrošina to, ka ūdens līmenis atgriežas tajā stāvoklī, kas

tika atļauts ar pārvaldes 2009.gada 3.septembra tehniskajiem noteikumiem (proti, aizliegts mainīt dabā esošos ūdens līmeņa

uzstādījumus, ierīkojot slūžas).

Apgabaltiesa nepiekrīt apelācijas sūdzībā norādītajai noteikumu Nr.27 1.punkta interpretācijai, proti, ka aizliegums

būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus ir saprotams tādējādi, ka tas ir aizliegts zivju resursu aizsardzības nolūkā,

bet, ja šādus resursus aizsargāt nav nepieciešams, vai arī zaudējums zivju resursiem ir nenozīmīgs, tad aizsprostus drīkst

būvēt.

Senāts, vērtējot šādu pieteicējas argumentu, šajā lietā norādīja, ka saglabā savu iepriekšējo nostāju, kas pausta Senāta

2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmumā Nr.SKA-98 administratīvajā lietā A420408312 par minētajā tiesību normā

ietvertā aizlieguma tvērumu, bet pieteicējas viedoklis par konkrētās hidroelektrostacijas nebūtisko ietekmi uz zivju resursiem

ir subjektīvs. Noteikumos Nr.27 iekļautais aizliegums ir pamatā sākotnējā lēmumā un Lēmumā norādītajam pienākumam

veikt ūdens līmeņa pazemināšanu Rēzeknes upē, paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus. Noteikumu

Nr.27, tāpat kā Zvejniecības likuma, mērķis tiek sasniegts ar konkrētiem noteikumos ietvertiem ierobežojumiem. Iestāde ir

tieši atsaukusies uz noteikumu normām, kas ir pietiekami nepārprotamas, un Senātam nav šaubu, ka tās kalpo zivju resursu

aizsardzībai (sk. Senāta 2020.gada 20.novembra sprieduma šajā lietā 15.punktu).

[14] Ar sākotnējo lēmumu un Lēmumu pieteicējai arī uzlikts pienākums nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju

resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā, un

zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma aprēķinu iesniegt pārvaldei līdz 2017.gada 1.septembrim.

Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus par šo jautājumu, kā arī piemērojusi pareizās tiesību normas un pareizi tās interpretējusi, tādēļ Administratīvā

apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtajai daļai pievienojas pirmās instances tiesas

spriedumā sniegtajai motivācijai (sk. šā sprieduma 5.3.punktu) un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.

[14.1] Pieteicēja pamatoti apelācijas sūdzībā norādījusi, ka Zvejniecības likuma 26.pants nosaka atbildību par zivju

resursu aizsardzību, uzraudzību un izmantošanu regulējošo normu pārkāpšanu un zivju resursiem nodarītajiem

zaudējumiem.

Proti, šā panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās un fiziskās personas, kas pieļāvušas šā likuma vai makšķerēšanas,

vēžošanas, zemūdens medību vai rūpniecisko zveju regulējošo normatīvo aktu pārkāpumus, nodarījušas vai varējušas

nodarīt zaudējumus zivju resursiem, ir atbildīgas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Šā panta otrajā daļā noteikts, ka neatkarīgi no uzliktā administratīvā soda vai kriminālsoda vainīgais pilnībā kompensē

zivju resursiem nodarīto zaudējumu. Zivju resursiem nodarīto zaudējumu var kompensēt, arī veicot zivju resursu pārzinātāja

noteiktos un ar institūtu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju saskaņotos zivju resursu atražošanas

pasākumus vai arī vides sakopšanu atbilstoši tiesas nolēmumam.

Panta trešajā daļā noteikts, ka, uzsākot jebkuru saimniecisko vai zinātniskās izpētes darbu, kas var kaitēt zivju

resursiem vai mainīt ūdens ekosistēmu, nepieciešama šā darba projekta zivsaimnieciskā ekspertīze, lai noteiktu ietekmes un

iedarbības apjomu, darba pamatotību, iespējamo zaudējumu un kompensācijas lielumu un veidu.

Ceturtajā daļā noteikts, ka zivju resursiem radītos zaudējumus kompensē saimniecisko darbību veicēji, īstenojot

zivsaimnieciskajā ekspertīzē noteiktos pasākumus: izlaižot zivju mazuļus vai samaksājot mākslīgi pavairoto mazuļu

audzēšanas izdevumus, vai samaksājot kompensāciju par zivju resursiem nodarītajiem zaudējumiem. Hidroelektrostaciju

īpašnieki minētos zaudējumus kompensē katru gadu.

Atbilstoši 26.panta piektajai daļai noteikumus par saimnieciskās darbības rezultātā zivju resursiem nodarīto zaudējumu

noteikšanu un kompensācijas kārtību izdod Ministru kabinets.

Tātad saimnieciskās darbības veicējs ir atbildīgs gan par tādiem zivju resursiem nodarītiem zaudējumiem, kas ir

paredzami jau pirms saimnieciskās darbības sākšanas, gan arī tādiem, kas radušies, pieļaujot zivju resursu aizsardzību

regulējošo noteikumu pārkāpumus, turklāt neatkarīgi no piemērotās administratīvās vai kriminālatbildības.

[14.2] Pamatojoties uz Zvejniecības likuma 26.panta piekto daļu, ir izdoti noteikumi Nr.188.

Šo noteikumu 2.punktā ir noteikts, ka noteikumi attiecas uz tādu saimniecisko darbību, kuru veicot tiek nodarīts

zaudējums zivju resursiem, tai skaitā uz hidrotehnisko būvju celtniecību un ekspluatāciju, ūdenstilpju (upju, ezeru,

ūdenskrātuvju), ostu, kuģošanas ceļu un kanālu padziļināšanu, spridzināšanas darbiem ūdeņos, grunts ņemšanu un izgāšanu,

ūdenstilpju regulēšanu, kā arī uz saimnieciskās darbības izraisītām avārijām vai negadījumiem un citām darbībām, kas

ietekmē zivju resursus.

Šo noteikumu 4.punktā noteikts, ka zivju resursiem nodarīto zaudējumu kompensē juridiskās un fiziskās personas,

kuru tīšas vai netīšas, likumīgas vai nelikumīgas darbības dēļ zaudējums nodarīts.

Noteikumu Nr.188 7.punktā ir uzskaitīti zivju resursiem nodarīto zaudējumu veidi: 1) zaudējums, kas radies pastāvīgas

vai periodiskas un apjomā nemainīgas saimnieciskās darbības rezultātā. Zivju resursiem nodarītais zaudējums tiek noteikts

tikai reizi, un zaudējuma segšanai tiek paredzēta ikgadēja vai periodiska kompensācija; 2) zaudējums, kas radies neregulāras

saimnieciskās darbības rezultātā. Zivju resursiem nodarītais zaudējums un tam paredzētā kompensācija tiek noteikta katrai

konkrētai darbībai; 3) zaudējums, kas radies nelikumīgas saimnieciskās darbības, avārijas vai negadījuma dēļ. Zivju

resursiem nodarītais zaudējums un tam paredzētā kompensācija tiek noteikta konkrētajai darbībai, kas notikusi līdz

nelikumīgās darbības apturēšanai, avārijas vai negadījuma seku likvidēšanai.

Sākotnējais lēmums un Lēmums citastarp ir pamatots ar Noteikumu Nr.188 7.3.apakšpunktu, tādēļ ir acīmredzams, ka

pārvaldes inspektors, uzliekot pienākumu pieteicējai veikt ekspertīzi par zivju resursiem nodarīto zaudējumu, ir to uzlicis par

pieteicējas prettiesisku darbību, proti, par saimniecisko darbību bez ūdens resursu lietošanas atļaujas, kā arī par darbību,

kas ir pretēja noteikumu Nr.72 1. un 3.punktam, jo ir mainīti dabā esošie ūdens līmeņa uzstādījumi, ierīkojot slūžas

(pieteicējas gadījumā koka aizvari), par ko apgabaltiesa norādīja jau iepriekš. Tādējādi nav nozīmes pieteicējas argumentam,

ka pieteicēja ik gadu Zivju fonda kontā veic maksājumus, lai kompensētu zivju resursiem nodarīto zaudējumu. Šāds

maksājums apgabaltiesas ieskatā attiecas uz noteikumu Nr.188 7.1.apakšpunktā norādītajiem zaudējumiem, proti, par

pastāvīgu un nemainīgu saimniecisko darbību. Turklāt apgabaltiesa uzskata, ka šāds maksājums neizslēdz to, ka

komersants kompensē arī tādus zaudējumus zivju resursiem, kas radušies prettiesiskas darbības rezultātā.

[14.3] Noteikumu Nr.188 19.punktā noteikts, ka zivsaimniecisko ekspertīzi zivju resursiem nodarītā zaudējuma

novērtēšanai un zaudējuma aprēķināšanu ierosina Vides ministrijas Valsts vides dienesta atbilstošā struktūrvienība, nosūtot

konkrētās saimnieciskās darbības veicējam (arī avārijas vai negadījuma izraisītājam) pieprasījumu par zivsaimnieciskās

ekspertīzes nodrošināšanu. Pieprasījumā norāda zivju resursus ietekmējošo saimnieciskās darbības veidu, par kuru jāveic

zivsaimnieciskā ekspertīze.

Saskaņā ar noteikumu Nr.188 22.punktu saimnieciskās darbības veicējs (arī avārijas vai negadījuma izraisītājs)

nodrošina zivsaimniecisko ekspertīzi un zaudējuma aprēķināšanu iestādes pieprasījumā noteiktajā termiņā, bet ne vēlāk kā

sešu mēnešu laikā pēc pastāvīgas saimnieciskās darbības uzsākšanas, neregulāras vai periodiskas darbības pabeigšanas,

nelikumīgas darbības apturēšanas vai avārijas vai negadījuma seku likvidēšanas. Izdevumus par zivsaimniecisko ekspertīzi

un zaudējuma aprēķinu sedz juridiskā vai fiziskā persona, kas veikusi attiecīgo saimniecisko darbību vai izraisījusi avāriju

vai negadījumu.

No minētajām tiesību normām secināms, ka visos zaudējumu veidu gadījumos zivsaimniecisko ekspertīzi nodrošina

saimnieciskās darbības veicējs pēc dienesta atbilstošās struktūrvienības pieprasījuma. Tā tas ir arī šajā gadījumā, kad

pārvalde ar sākotnējo lēmumu ir noteikusi pienākumu pieteicējai nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi, pamatojoties uz

noteikumu Nr.188 7.3.apakšpunktu.

Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka ar sākotnējo lēmumu un Lēmumu noteiktais pienākums veikt

zivsaimniecisko ekspertīzi zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanai, ir tiesisks.

[15] Pamatojoties uz visu iepriekš norādīto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks, bet pieteikums ir

noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt SIA „ILPEKS” pieteikumu par Valsts vides dienesta 2017.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.6A/2017

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Meldere

Tiesneses I.Juhņeviča-Knoka

S.Kanenberga