Court dismissed appeal against environmental order requiring fish impact expert study for illegal dam operation.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court rejected SIA ILPEKS's request to annul the State Environmental Service's 2017 decision ordering a fish impact expert study. The company operated a hydroelectric station without a water resource usage permit and altered natural water levels by installing wooden barriers, violating specific regulations. The court held that the company's annual compensation payments to the Fish Fund do not exempt it from liability for damages caused by its illegal, continuous operation, thus validating the administrative order.
Legislator headnote
AI generatedNoteikumi Nr.27 3.punkts; Noteikumi Nr.188 7.3.apakšpunkts; Noteikumi Nr.188 19.punkts; Noteikumi Nr.188 22.punkts: Annual compensation payments to a fish fund do not exempt an operator from conducting a mandatory fish impact expert study when engaging in illegal, continuous economic activity that alters natural water levels.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lietas Nr.A420232917
Lietas arhīva Nr.AA43-0353-21/16
ECLI:LV:ADAT:2021:0302.A420232917.12.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2021.gada 2.martā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Indra Meldere,
tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka un Sanita Kanenberga
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „ILPEKS” pieteikumu par Valsts
vides dienesta 2017.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.6A/2017 atcelšanu, sakarā ar SIA „ILPEKS” apelācijas sūdzību par
Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 28.septembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts vides dienesta (turpmāk – dienests) Rēzeknes reģionālā vides pārvalde 2009.gada 3.septembrī pieteicējai
SIA „ILPEKS” bija izsniegusi tehniskos noteikumus Greivuļu hidroelektrostacijas, kas izbūvēta uz Rēzeknes upes,
rekonstrukcijai, kuru 1.4.apakšpunktā bija noteikts, ka atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra noteikumu Nr.27
„Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot
hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus šķēršļus” (turpmāk – noteikumi Nr.27) 3.punktam aizliegts
mainīt dabā esošos ūdens līmeņa uzstādinājumus, ierīkojot slūžas.
Ar Vides pārraudzības valsts biroja (turpmāk – birojs) 2012.gada 12.marta lēmumu Nr.15 s atteikts saskaņot Greivuļu
hidroelektrostacijas (turpmāk – Greivuļu HES) ūdens objekta ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumus, kuros
paredzēts paaugstināt dabā esošo ūdens līmeni ar koka aizvaru palīdzību, jo pieteicējas plānotā darbība ir pretrunā
noteikumu Nr.27 3.punktam.
Ar Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.A420408312 noraidīts pieteicējas
pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu apstiprināti Greivuļu HES ūdens objekta ekspluatācijas
noteikumi un hidrotehnisko būvju drošuma programma. Ar Senāta 2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā
Nr.SKA-98/2016 atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu.
[2] Valsts vides dienesta Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektors 2016.gada 29.novembrī apsekoja
Greivuļu HES. Pārbaudē konstatēts, ka novadbūves ailās ir ievietoti koka aizvari. Ūdens plūst pāri koka aizvariem un ūdens
līmenis Greivuļu HES ūdens objektā tiek uzturēts atbilstoši nesaskaņotajiem noteikumiem. Pieteicēja nav saņēmusi ūdens
resursu lietošanas atļauju Greivuļu HES ūdens objekta saimnieciskajai darbībai, kā arī nav iesniegusi iesniegumu dienestam
ūdens resursu lietošanas atļaujas saņemšanai.
Ar dienesta Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes 2017.gada 14.februāra lēmumu (turpmāk – sākotnējais lēmums)
pieteicējai noteikti šādi pienākumi:
1) pārtraukt hidrotehniskās būves izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma
un parametru regulēšanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas;
2) veikt ūdens līmeņa pazemināšanu (ievērojot dienesta lēmumā noteiktos nosacījumus) Rēzeknes upē hidrotehniskās
būves augšbjefā līdz hidrotehniskās būves dzelzsbetona pārgāznes sliekšņa atzīmei (līmenim), paceļot hidrotehniskās būves
ailās izvietotos koka aizvarus;
3) nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa
pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā un iesniegt zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma
aprēķinu.
Administratīvais process iestādē noslēdzies ar dienesta 2017.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.6A/2017 (turpmāk – Lēmums),
ar kuru sākotnējais lēmums atstāts negrozīts, vienlaikus nosakot garāku termiņu rīkojuma par ūdens līmeņa pazemināšanu
izpildei.
[3] Pieteicēja iesniedza pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar šādiem apsvērumiem.
[3.1] Administratīvā apgabaltiesa un Senāts lietā Nr.A420408312 nav konstatējuši, ka ierīkotie koka aizvari būtu
patvaļīga būvniecība. Tiesa noraidīja pieteikumu par nesaskaņoto noteikumu apstiprināšanu, bet tas nenozīmē, ka pieteicēja
nevar ekspluatēt hidroelektrostacijas aizsprostu un tajā ierīkotos koka aizvarus.
[3.2] Hidromelioratīvās būvniecības būvobjektu pieņem ekspluatācijā atbilstoši normatīvajiem aktiem par būvju
pieņemšanu ekspluatācijā. To organizē būvvalde, pieaicinot dienesta pārstāvi.
Rēzeknes novada būvvalde, pieņemot aktu par meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju pieņemšanu ekspluatācijā,
ir izdevusi pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, kurš ir stājies spēkā. Atcelt administratīvo aktu var tikai Administratīvā
procesa likuma 86.panta otrajā daļā uzskaitītajos gadījumos. Neviens no tiem nav attiecināms uz pieteicēju.
Būvobjekts atbilst tehniskajam projektam, tas ir saskaņots. Projekta saskaņošanas laikā (1996.gadā) vēl nebija stājušies
spēkā noteikumi Nr.27. Tiesa nav vērtējusi šos apstākļus.
[3.3] Dienests nav ņēmis vērā Satversmes tiesas lēmumu, kurā dots noteikumu Nr.27 skaidrojums. Noteikumu Nr.27
1.punktā noteiktais aizliegums būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus nav absolūts. Tam ir noteikts aprobežojums
– zivju resursu aizsardzības nolūkā. Tā kā noteikumi Nr.27 ir izdoti, pamatojoties uz Zvejniecības likuma 26.panta sesto
daļu, tos nevar piemērot atrauti no šajā likumā noteiktā mērķa.
[4] Dienests paskaidrojumā neatzina pieteicējas pieteikumu, uzturot sākotnējā lēmumā un Lēmumā norādīto
argumentāciju.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 28.septembra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar
turpmāk minētajiem argumentiem.
[5.1] Tiesa, citējot Ūdens apsaimniekošanas likuma 1.panta 21.punktu, 7.panta 6.punktu un 21.panta pirmās daļas
1.punktu, norādījusi, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējai piederošā Greivuļu HES ir hidrotehniskā būve un pieteicēja ir
ūdens resursu lietotāja saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likuma prasībām. Hidrotehnisko būvju darbībai ir nepieciešama
atļauja ūdens resursu lietošanai darbībām, kuras ietekmē vai var ietekmēt ūdens kvalitāti, daudzumu vai ūdens ekosistēmas.
Par šādām darbībām atzītas arī hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju darbība, ja būves izmanto saimnieciskās darbības
veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai. Šādu būvju darbībai nepieciešama ūdens resursu
lietošanas atļauja saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumu Nr.736 „Noteikumi par ūdens resursu
lietošanas atļauju” (turpmāk – noteikumi Nr.736) 2.2.apakšpunktu. Greivuļu HES ražo elektrību, izmantojot un regulējot
Rēzeknes upes ūdens noteci. Līdz ar to Greivuļu HES darbībai ir nepieciešama ūdens resursu lietošanas atļauja.
Tiesa konstatējusi, ka pieteicēja nav izpildījusi Ūdens apsaimniekošanas likumā noteikto pienākumu, nav saņēmusi
ūdens resursu lietošanas atļauju, kaut arī ūdens resursus savā saimnieciskajā darbībā lieto jau kopš 2012.gada 31.maija.
Līdz ar to tiesa secinājusi, ka dienests pamatoti noteica pieteicējai pienākumu nekavējoties pārtraukt hidrotehniskās
būves izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai bez
ūdens resursu lietošanas atļaujas.
[5.2] No noteikumu Nr.27 1.pielikuma 8.14.apakšpunkta izriet, ka likumdevējs ir imperatīvi noteicis, ka jebkādu
mehānisku šķēršļu izvietošana Rēzeknes upē nodara nepieļaujamu kaitējumu zivju resursiem. Kritiski vērtējama iespēja, ka
likumdevējs būtu iekļāvis minētajā sarakstā Rēzeknes upi, ja tajā izvietojamie šķēršļi radītu tikai nebūtiskus zaudējumus zivju
resursiem (kā to uzskata pieteicēja).
Lēmumā norādīts, ka no pieteicējas iesniegtās neapliecinātas Valsts aģentūras „Latvijas Zivju resursu aģentūra”
2009.gada 24.jūnija atzinuma kopijas redzams, ka aģentūra devusi savu atzinumu laikā, kad jau bija izdoti tehniskie
noteikumi, kas neparedzēja paaugstināt Rēzeknes upē ūdens līmeni virs dabiskā. Līdz ar to kritiski ir vērtējams pieteicējas
pieņēmums, ka minētā aģentūra ar šo atzinumu būtu atbalstījusi nesaskaņotos 2011.gada tehniskos noteikumus par
paaugstinātu Rēzeknes upes līmeni.
Tā kā pieteicēja nav ievērojusi ne minētos normatīvos aktus, ne tehniskos noteikumus, ar kuriem nav saskaņoti
pieteicējas iesniegtie Greivuļu HES ūdens objekta-ūdenskrātuves ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumi, kuros
paredzēts paaugstināt dabā esošo ūdens līmeni ar koka aizvaru palīdzību, tiesa secinājusi, ka ar Lēmumu pamatoti uzlikts
pieteicējai pienākums samazināt ūdens līmeni Rēzeknes upē Greivuļu HES augšbjefā līdz dzelzsbetona aizsprosta
(pārgāznes) līmenim, paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus.
Tiesa arī norādījusi, ka pieteicēja kļūdaini uzskata, ka ar Lēmumu uzdots nojaukt koka aizvarus. Lēmuma mērķis nav
panākt, lai pieteicēja izmainītu Greivuļu HES hidrotehnisko būvi. Ar Lēmumu uzdots koka aizvarus pacelt, lai tie netraucētu
ūdenim caurplūst un atjaunotos dabiskais ūdens līmenis – līdz dzelzsbetona aizsprosta līmenim. Proti, koka aizvarus nevar
izmantot kā slūžas jeb mehānisku šķērsli ūdens līmeņa pacelšanai.
[5.3] No Zvejniecības likuma 26.panta ceturtās daļas izriet, ka pieteicējai kā hidroelektrostacijas īpašniecei ir pienākums
kompensēt zivju resursiem radītos zaudējumus katru gadu. Tas, ka pieteicēja, iespējams, katru gadu pilda šo pienākumu,
neatbrīvo viņu no pienākuma ievērot citus normatīvos aktus, t.sk., ar savām darbībām neveicināt papildu zaudējumus videi
ar mākslīgu ūdens līmeņa paaugstināšanu Rēzeknes upē. Kompensācijas maksājumu mērķis ir mudināt hidroelektrostaciju
īpašniekus ar finansiālām metodēm izvairīties no kaitējuma nodarīšanas videi.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 8.maija noteikumu Nr.188 „Saimnieciskās darbības rezultātā zivju resursiem
nodarītā zaudējuma noteikšanas un kompensācijas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.188) 19.punktu zivsaimniecisko
ekspertīzi zivju resursiem nodarītā zaudējuma novērtēšanai un zaudējuma aprēķināšanu ierosina dienests, nosūtot konkrētās
saimnieciskās darbības veicējam pieprasījumu par zivsaimnieciskās ekspertīzes nodrošināšanu. Konkrētajā lietā dienesta
inspektors kā kompetenta dienesta amatpersona pieprasījusi pieteicējai kā saimnieciskās darbības veicējai nodrošināt
zivsaimniecisko ekspertīzi, jo konstatēts, ka pieteicējas darbības dēļ (paaugstināts ūdens līmenis Rēzeknes upē Greivuļu
HES augšbjefā), iespējams, nodarīti vai tiks nodarīti zaudējumi zivju resursiem līdz dabiskā ūdens līmeņa atjaunošanai.
Pieteicējas vēlme neveikt zivju resursiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanas ekspertīzi nonāk pretrunā ar pieteicējas
apgalvojumu, ka Greivuļu HES nenodara zaudējumus vai arī tie ir nebūtiski. Ekspertīzes mērķis ir tieši pārliecināties par
zaudējumu esamību vai neesamību, t.sk., par pieteicējas apgalvojumu patiesumu.
Līdz ar to tiesa secinājusi, ka dienests pamatoti pieteicējai noteica pienākumu nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un
zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā.
[6] Pieteicēja par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā atkārtoti pieteikumā norādītie apsvērumi.
[7] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 19.jūnija spriedumu noraidīts pieteicējas pieteikums par Lēmuma
atcelšanu daļā, ar kuru pieteicējai uzlikts par pienākumu pārtraukt hidrotehniskās būves izmantošanu saimnieciskās darbības
veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas un veikt
ūdens līmeņa pazemināšanu Rēzeknes upē hidrotehniskās būves augšbjefā līdz hidrotehniskās būves dzelzsbetona
pārgāznes sliekšņa atzīmei (līmenim), paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus, kā arī izbeigta tiesvedība
lietas daļā par pieteicējas pieteikumu par Lēmuma atcelšanu daļā, ar kuru pieteicējai uzlikts par pienākumu nodrošināt
zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa pazemināšanas
hidrotehniskās būves augšbjefā un iesniegt zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma aprēķinu.
[8] Ar Senāta 2020.gada 20.novembra spriedumu Nr.SKA-334 atcelts Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada
19.jūnija spriedums, bet lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.
[8.1] Senāta spriedumā norādīs, ka Lēmuma tiesiskums daļā, ar kuru pieteicējai uzlikts pienākums nodrošināt
zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu, ir pārbaudāms administratīvā procesa
kārtībā, jo tas pats par sevi rada tiesiskas sekas, pat ja zaudējumu atlīdzināšanas pienākums tiks noteikts ar vēlāku
administratīvo aktu.
[8.2] Senāts nav piekritis Administratīvās apgabaltiesas secinājumam, ka nav notikusi hidrotehniskās būves pieņemšana
ekspluatācijā. Administratīvais process, kura ietvaros hidrotehniskā būve tika pieņemta ekspluatācijā, beidzās ar pieteicējai
labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Spēkā stājies un par neapstrīdamu kļuvis administratīvais akts ļauj personai izmantot
ar to piešķirtās tiesības, kamēr vien administratīvais akts netiek atcelts. Tas, ka netiek izpildīti visi normatīvajos tiesību
aktos paredzētie priekšnoteikumi administratīvā akta izdošanai, nenozīmē to, ka administratīvais process nav noslēdzies ar
administratīvā akta izdošanu.
[8.3] Dienesta ieskatā, neatkarīgi no hidrotehnisko būvju pieņemšanas ekspluatācijā pieteicējai bija jāsaņem ūdens
resursu lietošanas atļauja, līdz ar to tas ir apstāklis, kas būtu jāvērtē, pēc būtības pārbaudot Lēmuma tiesiskumu.
[8.4] Senāts, saglabājot iepriekšējo nostāju, kas pausta 2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-
98/2016, nav atzinis par pamatotu pieteicējas argumentu, ka noteikumu Nr.27 mērķis (zivju resursu aizsardzības nolūks)
aprobežo šo noteikumu 1.punktā ietvertā aizlieguma tvērumu.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka
pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[10] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmajai daļai apgabaltiesai jāpārbauda, vai administratīvais
akts izdots, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, vai administratīvais akts atbilst materiālo un procesuālo
tiesību normām, kā arī, vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto tiesisko pienākumu vai tam
piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības.
Ar sākotnējo lēmumu un Lēmumu pieteicējai noteikti šādi pienākumi:
1) pārtraukt hidrotehniskās būves izmantošanu saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma
un parametru regulēšanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas;
2) veikt ūdens līmeņa pazemināšanu (ievērojot dienesta lēmumā noteiktos nosacījumus) Rēzeknes upē hidrotehniskās
būves augšbjefā līdz hidrotehniskās būves dzelzsbetona pārgāznes sliekšņa atzīmei (līmenim), paceļot hidrotehniskās būves
ailās izvietotos koka aizvarus;
3) nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa
pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā un iesniegt zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma
aprēķinu.
Tādējādi apgabaltiesai jāpārbauda, vai minētie pieteicējai uzliktie pienākumi atbilst tiesību normām un ir noteikti tiesiski.
[11] Ūdens apsaimniekošanas likuma 1.panta 21.punktā (redakcijā, kāda bija spēkā sākotnējā lēmuma un Lēmuma
pieņemšanas brīdī) bija noteikts, ka ūdens resursu lietotājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kas iegūst ūdeņus vai lieto
tos saimnieciskajā darbībā. Šā likuma 7.panta 6.punktā noteikts, ka ūdens resursu lietotāja pienākums ir saņemt
normatīvajos aktos paredzētās atļaujas darbībām, kas ir saistītas ar ūdens resursu lietošanu. Šā likuma 21.panta pirmās
daļas 1.punktā noteikts, ka reģionālās vides pārvaldes 60 dienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas izsniedz atļauju
ūdens resursu lietošanai darbībām, kuras ietekmē vai var ietekmēt ūdens kvalitāti, daudzumu vai ūdens ekosistēmas un
kuras nav A vai B kategorijas piesārņojošās darbības, tostarp, hidrotehnisko būvju darbībai.
Noteikumu Nr.736 2.2.apakšpunktā savukārt noteikts, ka ūdens resursu lietošanas atļauja nepieciešama hidrotehnisko
būvju (t.sk. hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju) darbībai, ja būves izmanto saimnieciskās darbības veikšanai
nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai.
Tātad no minētajām tiesību normām izriet, ka, ja pieteicēja ir uzskatāma par personu, kas darbina hidrotehniskās būves
savas saimnieciskās darbības veikšanai un to dara nepieciešamā ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai, pieteicējai
ir jāsaņem ūdens resursu lietošanas atļauja. Apgabaltiesa arī konstatē, ka iepriekš citētās tiesību normas tādā pašā redakcijā
spēkā bija arī tad, kad pieteicējas hidrotehnisko būvju rekonstrukcija tika pieņemta ekspluatācijā 2011.gada 22.decembrī
(sk. arī Rēzeknes novada būvvaldes 2011.gada 22.decembra Aktu par meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju
pieņemšanu ekspluatācijā, lietas 66.lapā).
[12] Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja bija uzsākusi procesu Greivuļu HES rekonstrukcijai.
[12.1] Rēzeknes reģionālās vides pārvalde 2009.gada 3.septembrī bija izsniegusi pieteicējai tehniskos noteikumus, ar
kuriem bija aizliegts mainīt dabā esošos ūdens līmeņa uzstādinājumus, ierīkojot slūžas (lietas 92.-94.lapa).
Ar dienesta Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes 2011.gada 8.decembra lēmumu Nr.5-4/983 pieteicējai tika atteikts
saskaņot ūdens resursu ekspluatācijas noteikumus un hidrotehnisko būvju drošuma programmu, jo tā bija pretēja iepriekš
izdotajiem tehniskajiem noteikumiem, kā arī noteikumu Nr.27 3.punktam. Šis atteikums atstāts spēkā ar biroja 2012.gada
12.marta lēmumu Nr.15s. Secīgi šis lēmums atzīts par tiesisku un atstāts spēkā ar Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada
26.novembra spriedumu un Senāta 2016.gada 28.oktobra lēmumu Nr.SKA-98 administratīvajā lietā A420408312, atsakoties
ierosināt kasācijas tiesvedību.
Neskatoties uz to, ka ar pārvaldes 2011.gada 8.decembra lēmumu Nr.5-4/983 pieteicējai tika atteikts saskaņot ūdens
resursu ekspluatācijas noteikumus un hidrotehnisko būvju drošuma programmu, Greivuļu HES rekonstrukcija ar 2011.gada
22.decembra aktu nodota ekspluatācijā.
Ar AS „Sadales Tīkls” 2012.gada 21.jūnija aktu Nr.24-2012 pieteicējas elektrostacija atzīta par derīgu paralēlam
darbam ar AS „Sadales Tīkls” sistēmu (lietas 58.lapa).
Dienesta pārvaldes inspektora 2016.gada 1.decembra Ziņojumā par pārbaudes rezultātiem norādīts, ka, veicot
pārbaudi uz vietas Greivuļu HES 2016.gada 29.novembrī, konstatēts, ka novadbūves ailās ir izvietoti koka aizvari, ūdens
plūst pāri tiem. Ūdens līmenis novadbūves labā krasta balsta augšbjefā ir 126,30 m B.S. un 125,48 m B.S.
AS „Sadales Tīkls” pārvaldei atbildējis, ka Greivuļu HES saražotā elektroenerģija (aktīvā), kas tiek nodota sistēmas
operatora elektrotīklā, tiek uzskaitīta, sākot ar 2012.gada 31.maiju. Vēstules pielikumā ir tabula, kurā norādīti dati par
Greivuļu HES nodotās aktīvās enerģijas apjomu kopš 2014.gada 1.janvāra (lietas 53.-54.lapa).
[12.2] No minētā secināms, ka pieteicēja vismaz no 2014.gada 1.janvāra Greivuļu HES veic saimniecisko darbību,
ražojot elektroenerģiju un nododot to sistēmas operatora tīklā, ko pieteicēja arī nenoliedz un pat apstiprina 2017.gada
16.janvāra atbildē dienestam (lietas 56.lapa). Tātad pieteicēja izmanto ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai. Pārvaldes
inspektora konstatētais fakts, ka hidroelektrostacijas darbības laikā novadbūves ailās ir izvietoti koka aizvari un ūdens plūst
pāri tiem, kā arī Atzinumā par Greivuļu HES hidrotehnisko būvju stāvokli norādītais, ka normālais ūdens līmenis ir uz
atzīmes 125,83 m LAS-2000,5, kā arī Greivuļu HES Hidrotehnisko būvju drošuma deklarācijā norādītais, ka augstākais
ūdens līmenis augšbjefā 2015.gada aprīlī reģistrēts 126,13 m LAS-2000,5, apliecina, ka pieteicēja hidrotehnisko būvi
izmanto ūdens noteces režīma parametru regulēšanai, lai veiktu savu saimniecisko darbību – elektroenerģijas ražošanu.
Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka dienests pamatoti secināja, ka pieteicējai ir nepieciešams
saņemt ūdens resursu lietošanas atļauju atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma 7.panta 6.punktam un 21.pantam, kā arī
noteikumu Nr.736 2.2.apakšpunktam.
[12.3] Papildus tam ir konstatējams, ka pieteicēja saimniecisko darbību veic atbilstoši tiem ekspluatācijas noteikumiem
un atbilstoši tiem ūdens līmeņiem, kurus pārvalde nesaskaņoja. Proti, ar pārvaldes 2009.gada 3.septembrī izsniegtajiem
tehniskajiem noteikumiem pieteicējai bija aizliegts mainīt dabā esošos ūdens līmeņa uzstādījumus, ierīkojot slūžas.
Administratīvās lietas A420408312 izskatīšanas laikā tika noskaidrots, ka normālais dabā esošais ūdens līmeņa uzstādījums
ir atzīstams pie betona pārgāznes sliekšņa ar augstumu kreisajā ailā 124,38 m B.S., bet labajā – 124,34 m B.S. Tādējādi
fakts, ka Greivuļu HES darbības laikā faktiski dabā konstatēts ūdens līmenis ir augstāks, nekā atļautais (Atzinumā par
Greivuļu HES hidrotehnisko būvju stāvokli 2015.gadā norādīts, ka normālais ūdens līmenis ir 125,83 m), apliecina, ka
pieteicēja ūdens resursu ekspluatāciju veic pretēji 2009.gadā izsniegtajiem tehniskajiem noteikumiem, jo pašas pieteicējas
izstrādātie ūdens resursu ekspluatācijas noteikumi un hidrotehnisko būvju drošuma programma ar augstākiem ūdens
līmeņiem virs normālā ūdens līmeņa netika akceptēta.
No lietas materiāliem arī konstatējams, ka pieteicēja Greivuļu HES rekonstrukciju nodevusi ekspluatācijā. Skaidrojot,
kāpēc šajā procesā pie nodošanas ekspluatācijā netika pieaicināta dienesta pārvalde, kā to noteica Ministru kabineta
2010.gada 16.marta noteikumu Nr.261 „Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvniecības kārtība” 29.-31.punkts,
Rēzeknes novada pašvaldības būvvalde dienestam ar 2017.gada 6.februāra vēstuli Nr.1.7.1./53 atbildējusi, ka ekspluatācijā
pieņemta ir tikai hidroelektrostacijas ēka, bet par elektrostacijas aizsprosta būvniecību Rēzeknes novada pašvaldības rīcībā
nav dokumentācijas (lietas 86.lapa). Savukārt 2017.gada 13.janvāra vēstulē Rēzeknes novada pašvaldības būvvalde
informēja, ka pieteicējai ir uzdots nekavējoties pārtraukt patvaļīgo būvju ekspluatāciju un izņemt aizsprosta koka aizvarus
līdz betona slieksnim (lietas 84.-85.lapa).
Tādējādi secināms, ka arī Rēzeknes pašvaldības būvvalde savas kompetences ietvaros bija uzsākusi darbības, lai
pārliecinātos par to, vai pieteicēja hidroelektrostacijas aizsprostu ekspluatē tiesiski un pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Tomēr
tam, vai pieteicēja tiesiski ekspluatē aizsprostu un koka aizvarus no būvniecības viedokļa, šajā lietā nav izšķirošas nozīmes,
jo sākotnējais lēmums un Lēmums ir pieņemts dienesta kompetences ietvaros, kas pārbaudāms šajā lietā.
[13] Vides aizsardzības likuma 21.panta pirmās daļas 6. un 7.punktā noteikts, ka, veicot vides valsts kontroli, valsts
vides inspektoram ir tiesības uz laiku apturēt vai aizliegt veikt darbību, ar kuru tiek pārkāpti vides normatīvie akti, kura rada
negatīvas izmaiņas vidē vai kura apdraud cilvēku veselību vai dzīvību (6.punkts); savas kompetences ietvaros izdot
administratīvos aktus, kas nepieciešami vides normatīvo aktu prasību izpildei, likumā „Par piesārņojumu” noteikto vides
kvalitātes normatīvu sasniegšanai un racionālai dabas resursu izmantošanai (7.punkts).
Tā kā pieteicēja ir veikusi tādu saimniecisko darbību, kurai ir nepieciešama ūdens resursu lietošanas atļauja, kas nebija
saņemta, kā arī pieteicēja ir rīkojusies pretēji tehniskajiem noteikumiem, kurus 2009.gada 3.septembrī bija izdevusi dienesta
pārvalde, kā arī darbojusies, pamatojoties uz nesaskaņotiem ūdens resursu ekspluatācijas noteikumiem un hidrotehnisko
būvju drošuma programmu, pārvaldes inspektors pamatoti pieņēma lēmumu pārtraukt tādu pieteicējas darbību, kas ir
pretēja vides aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām, proti, pārtraukt darbību bez ūdens resursu lietošanas
atļaujas.
Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pārvaldes inspektors arī pamatoti pieņēma lēmumu veikt ūdens līmeņa
pazemināšanu Rēzeknes upē hidrotehniskās būves Greivuļu HES augšbjefā līdz dzelzsbetona pārgāznes sliekšņa atzīmei,
paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus, un paredzot, kādā veidā ūdens līmeņa pazemināšana jāveic, lai
nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu videi. Šāds uzdevums nodrošina to, ka ūdens līmenis atgriežas tajā stāvoklī, kas
tika atļauts ar pārvaldes 2009.gada 3.septembra tehniskajiem noteikumiem (proti, aizliegts mainīt dabā esošos ūdens līmeņa
uzstādījumus, ierīkojot slūžas).
Apgabaltiesa nepiekrīt apelācijas sūdzībā norādītajai noteikumu Nr.27 1.punkta interpretācijai, proti, ka aizliegums
būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus ir saprotams tādējādi, ka tas ir aizliegts zivju resursu aizsardzības nolūkā,
bet, ja šādus resursus aizsargāt nav nepieciešams, vai arī zaudējums zivju resursiem ir nenozīmīgs, tad aizsprostus drīkst
būvēt.
Senāts, vērtējot šādu pieteicējas argumentu, šajā lietā norādīja, ka saglabā savu iepriekšējo nostāju, kas pausta Senāta
2016.gada 28.oktobra rīcības sēdes lēmumā Nr.SKA-98 administratīvajā lietā A420408312 par minētajā tiesību normā
ietvertā aizlieguma tvērumu, bet pieteicējas viedoklis par konkrētās hidroelektrostacijas nebūtisko ietekmi uz zivju resursiem
ir subjektīvs. Noteikumos Nr.27 iekļautais aizliegums ir pamatā sākotnējā lēmumā un Lēmumā norādītajam pienākumam
veikt ūdens līmeņa pazemināšanu Rēzeknes upē, paceļot hidrotehniskās būves ailās izvietotos koka aizvarus. Noteikumu
Nr.27, tāpat kā Zvejniecības likuma, mērķis tiek sasniegts ar konkrētiem noteikumos ietvertiem ierobežojumiem. Iestāde ir
tieši atsaukusies uz noteikumu normām, kas ir pietiekami nepārprotamas, un Senātam nav šaubu, ka tās kalpo zivju resursu
aizsardzībai (sk. Senāta 2020.gada 20.novembra sprieduma šajā lietā 15.punktu).
[14] Ar sākotnējo lēmumu un Lēmumu pieteicējai arī uzlikts pienākums nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi un zivju
resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanu pēc ūdens līmeņa pazemināšanas hidrotehniskās būves augšbjefā, un
zivsaimnieciskās ekspertīzes materiālus kopā ar zaudējuma aprēķinu iesniegt pārvaldei līdz 2017.gada 1.septembrim.
Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos
apstākļus par šo jautājumu, kā arī piemērojusi pareizās tiesību normas un pareizi tās interpretējusi, tādēļ Administratīvā
apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtajai daļai pievienojas pirmās instances tiesas
spriedumā sniegtajai motivācijai (sk. šā sprieduma 5.3.punktu) un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.
[14.1] Pieteicēja pamatoti apelācijas sūdzībā norādījusi, ka Zvejniecības likuma 26.pants nosaka atbildību par zivju
resursu aizsardzību, uzraudzību un izmantošanu regulējošo normu pārkāpšanu un zivju resursiem nodarītajiem
zaudējumiem.
Proti, šā panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās un fiziskās personas, kas pieļāvušas šā likuma vai makšķerēšanas,
vēžošanas, zemūdens medību vai rūpniecisko zveju regulējošo normatīvo aktu pārkāpumus, nodarījušas vai varējušas
nodarīt zaudējumus zivju resursiem, ir atbildīgas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
Šā panta otrajā daļā noteikts, ka neatkarīgi no uzliktā administratīvā soda vai kriminālsoda vainīgais pilnībā kompensē
zivju resursiem nodarīto zaudējumu. Zivju resursiem nodarīto zaudējumu var kompensēt, arī veicot zivju resursu pārzinātāja
noteiktos un ar institūtu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju saskaņotos zivju resursu atražošanas
pasākumus vai arī vides sakopšanu atbilstoši tiesas nolēmumam.
Panta trešajā daļā noteikts, ka, uzsākot jebkuru saimniecisko vai zinātniskās izpētes darbu, kas var kaitēt zivju
resursiem vai mainīt ūdens ekosistēmu, nepieciešama šā darba projekta zivsaimnieciskā ekspertīze, lai noteiktu ietekmes un
iedarbības apjomu, darba pamatotību, iespējamo zaudējumu un kompensācijas lielumu un veidu.
Ceturtajā daļā noteikts, ka zivju resursiem radītos zaudējumus kompensē saimniecisko darbību veicēji, īstenojot
zivsaimnieciskajā ekspertīzē noteiktos pasākumus: izlaižot zivju mazuļus vai samaksājot mākslīgi pavairoto mazuļu
audzēšanas izdevumus, vai samaksājot kompensāciju par zivju resursiem nodarītajiem zaudējumiem. Hidroelektrostaciju
īpašnieki minētos zaudējumus kompensē katru gadu.
Atbilstoši 26.panta piektajai daļai noteikumus par saimnieciskās darbības rezultātā zivju resursiem nodarīto zaudējumu
noteikšanu un kompensācijas kārtību izdod Ministru kabinets.
Tātad saimnieciskās darbības veicējs ir atbildīgs gan par tādiem zivju resursiem nodarītiem zaudējumiem, kas ir
paredzami jau pirms saimnieciskās darbības sākšanas, gan arī tādiem, kas radušies, pieļaujot zivju resursu aizsardzību
regulējošo noteikumu pārkāpumus, turklāt neatkarīgi no piemērotās administratīvās vai kriminālatbildības.
[14.2] Pamatojoties uz Zvejniecības likuma 26.panta piekto daļu, ir izdoti noteikumi Nr.188.
Šo noteikumu 2.punktā ir noteikts, ka noteikumi attiecas uz tādu saimniecisko darbību, kuru veicot tiek nodarīts
zaudējums zivju resursiem, tai skaitā uz hidrotehnisko būvju celtniecību un ekspluatāciju, ūdenstilpju (upju, ezeru,
ūdenskrātuvju), ostu, kuģošanas ceļu un kanālu padziļināšanu, spridzināšanas darbiem ūdeņos, grunts ņemšanu un izgāšanu,
ūdenstilpju regulēšanu, kā arī uz saimnieciskās darbības izraisītām avārijām vai negadījumiem un citām darbībām, kas
ietekmē zivju resursus.
Šo noteikumu 4.punktā noteikts, ka zivju resursiem nodarīto zaudējumu kompensē juridiskās un fiziskās personas,
kuru tīšas vai netīšas, likumīgas vai nelikumīgas darbības dēļ zaudējums nodarīts.
Noteikumu Nr.188 7.punktā ir uzskaitīti zivju resursiem nodarīto zaudējumu veidi: 1) zaudējums, kas radies pastāvīgas
vai periodiskas un apjomā nemainīgas saimnieciskās darbības rezultātā. Zivju resursiem nodarītais zaudējums tiek noteikts
tikai reizi, un zaudējuma segšanai tiek paredzēta ikgadēja vai periodiska kompensācija; 2) zaudējums, kas radies neregulāras
saimnieciskās darbības rezultātā. Zivju resursiem nodarītais zaudējums un tam paredzētā kompensācija tiek noteikta katrai
konkrētai darbībai; 3) zaudējums, kas radies nelikumīgas saimnieciskās darbības, avārijas vai negadījuma dēļ. Zivju
resursiem nodarītais zaudējums un tam paredzētā kompensācija tiek noteikta konkrētajai darbībai, kas notikusi līdz
nelikumīgās darbības apturēšanai, avārijas vai negadījuma seku likvidēšanai.
Sākotnējais lēmums un Lēmums citastarp ir pamatots ar Noteikumu Nr.188 7.3.apakšpunktu, tādēļ ir acīmredzams, ka
pārvaldes inspektors, uzliekot pienākumu pieteicējai veikt ekspertīzi par zivju resursiem nodarīto zaudējumu, ir to uzlicis par
pieteicējas prettiesisku darbību, proti, par saimniecisko darbību bez ūdens resursu lietošanas atļaujas, kā arī par darbību,
kas ir pretēja noteikumu Nr.72 1. un 3.punktam, jo ir mainīti dabā esošie ūdens līmeņa uzstādījumi, ierīkojot slūžas
(pieteicējas gadījumā koka aizvari), par ko apgabaltiesa norādīja jau iepriekš. Tādējādi nav nozīmes pieteicējas argumentam,
ka pieteicēja ik gadu Zivju fonda kontā veic maksājumus, lai kompensētu zivju resursiem nodarīto zaudējumu. Šāds
maksājums apgabaltiesas ieskatā attiecas uz noteikumu Nr.188 7.1.apakšpunktā norādītajiem zaudējumiem, proti, par
pastāvīgu un nemainīgu saimniecisko darbību. Turklāt apgabaltiesa uzskata, ka šāds maksājums neizslēdz to, ka
komersants kompensē arī tādus zaudējumus zivju resursiem, kas radušies prettiesiskas darbības rezultātā.
[14.3] Noteikumu Nr.188 19.punktā noteikts, ka zivsaimniecisko ekspertīzi zivju resursiem nodarītā zaudējuma
novērtēšanai un zaudējuma aprēķināšanu ierosina Vides ministrijas Valsts vides dienesta atbilstošā struktūrvienība, nosūtot
konkrētās saimnieciskās darbības veicējam (arī avārijas vai negadījuma izraisītājam) pieprasījumu par zivsaimnieciskās
ekspertīzes nodrošināšanu. Pieprasījumā norāda zivju resursus ietekmējošo saimnieciskās darbības veidu, par kuru jāveic
zivsaimnieciskā ekspertīze.
Saskaņā ar noteikumu Nr.188 22.punktu saimnieciskās darbības veicējs (arī avārijas vai negadījuma izraisītājs)
nodrošina zivsaimniecisko ekspertīzi un zaudējuma aprēķināšanu iestādes pieprasījumā noteiktajā termiņā, bet ne vēlāk kā
sešu mēnešu laikā pēc pastāvīgas saimnieciskās darbības uzsākšanas, neregulāras vai periodiskas darbības pabeigšanas,
nelikumīgas darbības apturēšanas vai avārijas vai negadījuma seku likvidēšanas. Izdevumus par zivsaimniecisko ekspertīzi
un zaudējuma aprēķinu sedz juridiskā vai fiziskā persona, kas veikusi attiecīgo saimniecisko darbību vai izraisījusi avāriju
vai negadījumu.
No minētajām tiesību normām secināms, ka visos zaudējumu veidu gadījumos zivsaimniecisko ekspertīzi nodrošina
saimnieciskās darbības veicējs pēc dienesta atbilstošās struktūrvienības pieprasījuma. Tā tas ir arī šajā gadījumā, kad
pārvalde ar sākotnējo lēmumu ir noteikusi pienākumu pieteicējai nodrošināt zivsaimniecisko ekspertīzi, pamatojoties uz
noteikumu Nr.188 7.3.apakšpunktu.
Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka ar sākotnējo lēmumu un Lēmumu noteiktais pienākums veikt
zivsaimniecisko ekspertīzi zivju resursiem nodarītā zaudējuma aprēķināšanai, ir tiesisks.
[15] Pamatojoties uz visu iepriekš norādīto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks, bet pieteikums ir
noraidāms.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā
apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt SIA „ILPEKS” pieteikumu par Valsts vides dienesta 2017.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.6A/2017
atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente I.Meldere
Tiesneses I.Juhņeviča-Knoka
S.Kanenberga