Court partially allowed damages claim against one defendant while dismissing the other's liability entirely.

Lietas arhīva Nr. CA-0017-25/10

ECLI:LV:ZAT:2025:0205.C73624522.7.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Aizkrauklē 2025. gada 5. februārī

Zemgales apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Svetlana Maršāne, tiesnese Inese Belicka un tiesnese Inese Skudra

ar tiesas sēdes sekretāri Inesi Boži,

piedaloties apelācijas sūdzības iesniedzējas prasītājas /Organizācija A/ pārstāvim zvērināta advokāta palīgam Reinim Grandānam,

atbildētāja /Persona A/ pārstāvei zvērināta advokāta palīdzei Valērijai Barišņikovai, atbildētāja /Organizācija B/ pārstāvim /Persona B/,

izskatīja atklātā apelācijas instances tiesas sēdē Cisco Meeting platformā civillietu /Organizācija A/ (iepriekšējais nosaukums

/Organizācija AA/) prasībā pret /Persona A/ un /Organizācija B/ par zaudējumu atlīdzības piedziņu sakarā ar prasītājas /Organizācija A/

apelācijas sūdzību par Zemgales rajona tiesas 2024. gada 1. februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2022. gada 4. novembrī /Organizācija A/ (iepriekšējais nosaukums /Organizācija AA/) cēla Zemgales

rajona tiesā prasību, turpmāk to papildinot, pret /Persona A/ un /Organizācija B/ par zaudējumu atlīdzības piedziņu,

kurā saskaņā ar Civillikuma 1041., 1044., 1649., 1675., 1772., 1773., 1779., 1784., 1786., 2354., 2355. pantu lūdz

piedzīt no atbildētājiem solidāri par labu prasītājai nodarītos zaudējumus 7989,58 euro un tiesāšanas izdevumus.

Prasība pamatota ar šādiem apstākļiem.

[1.1] 2016. gada 13. janvārī prasītāja saskaņā ar pavadzīmi Nr. /numurs/ nopirka no uzņēmuma

/Organizācija D/ 19,16 m3 apzāģētus bērza dēļus un pārvietoja tos uz adresi /Adrese/, kur uzņēmums /Organizācija

C/ nodrošina /vieta/ pakalpojumus (par /vieta/ pakalpojumu sniegšanu /Organizācija C/ izrakstīja prasītājai rēķinu

Nr. /numurs/).

2016. gada 2. februārī izkaltēti dēļi iepakoti un novietoti pretī /vieta/ /Organizācija C/ teritorijā. Dēļu

pakošanu veica /Organizācija C/ /Persona C/. Kopumā bija 18 pakas, no kurām 16 bija iepakotas plēvē un

nostīpotas. Divas pakas vēl nebija sapakotas.

[1.2] 2016. gada 4. februārī /Persona D/, kuru prasītāja bija pilnvarojusi uzraudzīt dēļu kaltēšanas procesu,

ieradās /Organizācija C/ teritorijā pārbaudīt dēļus un konstatēja, ka dēļi ir nozagti.

Pārbaudot videoierakstus, konstatēts, ka 2016. gada 3. februārī /Organizācija C/ teritorijā iebrauca kravas

automašīna ar vienu šoferi un džips ar trīs cilvēkiem, no kuriem viens bija /Persona A/. Cilvēki, kuri atbrauca ar

džipu, organizēja dēļu iekraušanu kravas automašīnā. Kopā tika iekrautas 16 iepakotās pakas, atstājot teritorijā

divas neiepakotās. Dēļu iekraušanā kravas automašīnā piedalījās /Organizācija C/ strādnieks /Persona E/ un divi

cilvēki, kuri atbrauca ar džipu.

[1.3] 2016. gada 2. martā prasītāja iesniedza policijā iesniegumu par dēļu zādzību.

2016. gada 2. jūnijā Valsts policija pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, kurā ir

norādīts, ka resoriskās pārbaudes laikā pieņemti paskaidrojumi no /Persona A/, kurš savos paskaidrojumos

norādījis, ka bijis tiesīgs izvest kravu no /Organizācija C/ teritorijas, jo faktiski uz to brīdi viņa uzņēmumam

/Organizācija D/ bija noslēgts nomas līgums ar /Organizācija C/ par /vieta/ nomu. Tāpat /Persona A/ ir norādījis, ka

uzskatīja, ka faktiski pārvieto kravu no vienas /Organizācija D/ nomātās noliktavas uz citu. /Persona A/ savos

paskaidrojumos norādījis, ka prasītāja ir tiesīga saņemt savu kravu, kas glabājas /Organizācija B/ teritorijā.

2016. gada 2. jūnija Valsts policijas lēmumā norādīts, ka /Persona D/ sniedzis paskaidrojumus saistībā ar

prasītājas kokmateriālu zādzību, kuros apliecināja, ka prasītājai piederoši dēļi atvesti un atradās /Organizācija C/,

taču 2016. gada 4. jūnijā /Persona D/ konstatējis, ka prasītājas dēļi tur vairs neatrodas.

/Persona D/ informēja policiju, ka pēc videokameru ierakstiem atpazinis /Persona A/ piederošo automašīnu,

kas piedalījās dēļu aizvešanā.

Ar 2016. gada 2. jūnija Valsts policijas lēmumu konstatēti šādi fakti: /Persona A/ paņēmis un aizvedis

prasītājai piederošos kokmateriālus; kokmateriāli pēc to paņemšanas novietoti glabāšanā /Organizācija B/ teritorijā;

/Persona A/ atteicies no dēļu turējuma tiesībām un izteica atļauju prasītājai dēļu izvešanai no /Organizācija B/

teritorijas.

[1.4] 2016. gada 9. septembrī /Persona A/ nosūtīja prasītājai atbildes vēstuli /Persona A/ piederošā

uzņēmuma /Organizācija D/ vārdā, kurā norādīja, ka prasītājas dēļi atradās /Organizācija C/ teritorijā, taču sakarā ar

finanšu domstarpībām starp /Organizācija D/ un prasītāju, /Persona A/ pieņēmis lēmumu pārvietot dēļus uz

/Organizācija B/ teritoriju (jāpiebilst, ka faktiski nekādi darījumi starp prasītāju un /Organizācija D/ nekad nebija

notikuši, tāpēc nekādas finanšu domstarpības nemaz nevarēja būt). Tāpat /Persona A/ informēja, ka norādījis

policijas /amats/, ka neiebilst pret to, ka prasītāja paņems šos dēļus, ja būs atbilstošs /amats/ lēmums; un, ja /amats/

neiebilst, viņai jāinformē par savu lēmumu /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/. Šajā vēstulē arī norādīts, ka dēļi,

uz kuriem pretendē prasītāja, ir novietoti atsevišķi /Organizācija B/ noliktavā, /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/

ir personīgi pieņēmis šos dēļus glabāšanā un, kad būs atbilstošs /amats/s lēmums, viņš tos izsniegs.

2018. gada 9. martā Valsts policija, izskatot prasītājas iesniegumu, cita starpā konstatēja, ka prasītājas

lūgums izsniegt dēļus to likumīgajam īpašniekam – prasītājai – ir apmierināms, jo pirmstiesas procesā notiek

apstākļu pārbaude, noskaidrojot dēļu faktisko atrašanās vietu un iespēju tos izņemt un nodot likumīgajam

īpašniekam.

[1.5] 2018. gada 9. aprīlī prasītāja nosūtīja /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/ e-pastu, kurā informēja par

policijas 2018. gada 9. marta lēmumu, taču atbilde no /Organizācija B/ netika saņemta.

2020. gada 15. jūlijā prasītāja vērsās policijā ar lūgumu izsniegt atļauju vai apliecinājumu par to, ka nav

aizliegumu vai citu šķēršļu /Organizācija B/ kokzāģētavā esošo – /Persona A/ atvesto, prasītājai piederošo – dēļu

izsniegšanai prasītājai.

Pēc paziņojuma saņemšanas no policijas prasītāja vērsās pie /Organizācija B/ ar lūgumu dēļus izsniegt

prasītājai, taču /Organizācija B/ atbildēja, ka /Organizācija B/ teritorijā neatrodas zāģmateriālu pakas, kas piederētu

prasītājai.

[1.6] Atsaucoties uz Civillikuma 1041., 1044. pantu, prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājai kā dēļu

īpašniecei ir tiesības atprasīt šos dēļus no jebkuras trešās personas, pie kuras tie atrodas. Dēļus paņēmis /Persona A/

un nodevis glabāšanā /Organizācija B/, taču pašlaik /Organizācija B/ noliedz dēļu esamību pie viņiem,

neinformējot, kas ar tiem izdarīts. Iespējams, ka /Organizācija B/ vai nu nodeva dēļus /Persona A/, vai atsavināja

kādai trešajai personai, vai arī tie ir gājuši bojā. Pašlaik nav iespējams atprasīt dēļus ar īpašuma prasību, taču ir

pamats piedzīt zaudējumus, kas prasītājai radušies dēļu nozagšanas dēļ.

Ņemot vērā, ka dēļi paņemti patvaļīgi, ir pamats piemērot Civillikuma 2355. pantu kopsakarā ar 2354.

pantu, no kuriem izriet, ka attiecībā uz atlīdzību par zaudējumu, kas nodarīts ar svešas lietas patvaļīgu paņemšanu,

ir piemērojami Civillikuma 1776.-1792. panta noteikumi. Turklāt nav nozīmes atbildētāju vainas pakāpei, jo

atbilstoši Civillikuma 1649. pantam atbildētāji atbild par katru, pat vieglu neuzmanību.

[1.7] Atsaucoties uz Civillikuma 1675. pantu, Augstākās tiesas 2021.gada 12.oktobra spriedumā Nr. SKC-

191/2021 pausto atziņu saistībā ar minētā likuma panta piemērošanu, prasības pieteikumā norādīts, ka dotajā

gadījumā /Persona A/ veica prettiesisku prasītāja dēļu paņemšanu, ko viņš pats arī ir atzinis, savukārt /Organizācija

B/ pašlaik noliedz dēļu esamību pie viņiem, lai gan ir pierādījumi, kas liecina, ka šie dēļi bija nodoti /Organizācija

B/ glabāšanā un /Organizācija B/ /amats/ bija informēts, ka konkrētie dēļi ir tikuši nozagti prasītājai un par to tika

ierosināts kriminālprocess.

Tādējādi secināms, ka prasītājai radušies zaudējumi abu atbildētāju prettiesiskas rīcības dēļ, līdz ar to abi

atbildētāji ir solidāri atbildīgi par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem.

[1.8] Tā kā zaudējumi nodarīti ārpus līgumiskām attiecībām, saskaņā ar Civillikuma 1784. pantu atbildētāji

atbild par visiem zaudējumiem, proti, gan par tagadējās mantas samazinājumu, gan arī par sagaidāmās peļņas

atrāvumu (Civillikuma 1772. pants), gan tiešajiem, gan netiešajiem (Civillikuma 1773. pants).

Tagadējās mantas samazinājums: izdevumi nozagto dēļu kravas iegādei 3448,80 euro (atbilstoši kravas

iepirkšanas pavadzīmei); izdevumi par dēļu kaltēšanu 1000 euro (/Organizācija C/ rēķins par kokmateriālu

kaltēšanu). Kopējā tagadējās mantas samazinājuma summa: 4448,80 euro. Negūtā peļņa, kas aprēķināma, no

kopējiem ieņēmumiem atņemot kopējos izdevumus (norādīts – negūtās peļņas aprēķins) 1050,88 euro.

Tādējādi kopējā tagadējās mantas samazinājuma un negūtās peļņas summa ir 5 499,68 euro.

Ņemot vērā to, ka kokmateriāli tika nozagti 2016. gada 3. februārī, un patēriņa cenu pārmaiņas 2022. gada

maijā, salīdzinot ar 2016. gada februāri, ir 31,8 % (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā pieejamo

inflācijas kalkulatoru, skat. /Tīmekļvietne A/), atbilstoši Civillikuma 1786. pantam ir pamats zaudējumu summai

piemērot inflācijas koeficientu 31,8 % jeb 1748,90 euro, tādējādi aktuālā zaudējumu summa ir 7248,58 euro kopā

7248,58 euro (lietas 1. sējums, 4.-9. lapa).

[1.9] 2023. gada 16. oktobrī prasītāja iesniedza tiesā pieteikumu par prasības summas palielināšanu, lūdzot

tiesu piedzīt no atbildētājiem par labu prasītājai nodarītos zaudējumus 7989,58 euro.

Pieteikumā norādīts, ka, ņemot vērā, ka kopš 2022. gada maija ir pagājis jau pusotrs gads un inflācija ir

pieaugusi, ir nepieciešams atjaunināt inflācijas aprēķinu.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā pieejamo inflācijas kalkulatoru Patēriņa cenu

pārmaiņas 2023. gada septembrī, salīdzinot ar 2016. gada februāri, ir 45,3 % (skat. /Tīmekļvietne B/), tādējādi

2016. gada februārī radušos zaudējumu summa 5499,68 euro 2023. gada septembrī atbilst 7989,58 euro

(pieaugums 2489,90 euro) (lietas 2. sējums, 1. - 2. lapa).

[2] Atbildētāja /Organizācija B/ iesniedza rakstveida paskaidrojumus par celto prasību, kuros norādīts, ka

prasību neatzīst pilnībā paskaidrojumos norādīto argumentu dēļ (lietas 1. sējums, 67. lapa).

[3] Atbildētājs /Persona A/ iesniedza rakstveida paskaidrojumus par celto prasību, kuros norādīts, ka prasību

neatzīst un uzskata to par nepamatotu paskaidrojumos norādīto argumentu dēļ (lietas 2. sējums, 8.-11. lapa).

[4] Ar Zemgales rajona tiesas 2024. gada 1. februāra spriedumu /Organizācija A/ (iepriekšējais nosaukums

/Organizācija AA/) prasība pret /Persona A/ un /Organizācija B/ par zaudējumu piedziņu noraidīta.

[4.1] Tiesa, novērtējot pušu pārstāvju argumentus, lietā iesniegtos rakstveida pierādījumus, liecinieka

/Persona D/ liecību, atsaucoties uz Civillikuma 1779. panta noteikumiem, atzina, ka prasība ir noraidāma.

[4.2] Tiesa atzina, ka prasītāja nav pierādījusi atbildētāju prettiesisku rīcību.

Ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem nav pierādīts fakts, ka atbildētājs /Persona A/ ir izdarījis

zādzību.

Prasītājas norāde, ka /Persona A/ kā sava uzņēmuma /amats/ nevarēja nezināt, ka kaltē esošie dēļi pieder

trešajai personai, ir nepamatota.

[4.2.1] Tiesa atzina par iespējamu to, ka atbildētājs /Persona A/ varēja kļūdīties, vienlaicīgi paņemot savam

uzņēmumam (/Organizācija D/) piederošos kokmateriālus un prasītājas kokmateriālus, jo dēļi atradās teritorijā,

kuru nomāja atbildētāja uzņēmums un tie nebija identificējami kā prasītājas manta.

Lietā nav neviena ticama pierādījuma, kas liecinātu to, ka tieši konkrētie kokmateriāli bija prasītājas manta

un tās pakas bija norādītajā 19,16 m3 apjomā. Arī Valsts policija, veicot resorisku pārbaudi un iegūstot iesaistīto

personu paskaidrojumus, nav konstatējusi to, ka atbildētājs /Persona A/ būtu saucams pie kriminālatbildības par

noziedzīga nodarījuma – zādzības – izdarīšanu. Prasītāja nav tiesā iesniegusi arī nevienu pierādījumu, kas liecinātu

par atbildētāja /Persona A/ prettiesisku krimināla rakstura rīcību. Pārvešanas brīdī atbildētāja firma izmantoja savas

tiesības. Līdz ar to tiesa pievienojas atbildētāja /Persona A/ pilnvarotās pārstāves viedoklim un atzīst, ka uz dēļu

pārvietošanas brīdi nav saskatāms prasītājas tiesību aizskārums no atbildētāja /Persona A/ puses.

[4.2.2] Tiesa piekrita /Persona A/ pilnvarotajai pārstāvei, ka prasītājai nav neviena pierādījuma, ka

atbildētājs /Persona A/ būtu rīkojies kā fiziska persona, veicot dēļu pārvietošanu savā vārdā un savās interesēs. Šo

faktu nav konstatējusi arī policija, vērtējot prasītājas iesniegumu saistībā ar it kā izdarītu zādzību.

[4.2.3] Tiesas ieskatā vērā nav ņemamas arī prasītājas norādes par to, ka uzņēmumam (atbildētāja /Persona

A/) bija jābūt virknei grāmatvedības dokumentu, kas liecinātu, ka uzņēmums šos dēļus bija iegādājies, iekļāvis savā

pamatlīdzekļu – preču krājumu sarakstā -, pārvietojis un vēlāk atsavinājis vai iznīcinājis, norakstot no

pamatlīdzekļiem, gadījumā, ja uzņēmums pārvietotu savus dēļus no vienas glabātavas uz citu, jo fakts, ka nav

noformēti dokumenti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, neizslēdz pašu pārvietošanas iespēju kā tādu.

Vērā nav ņemamas arī prasītājas norādes, ka likvidācijas procesa gaitā šim uzņēmumam vajadzētu

norēķināties ar prasītāju kā ar kreditoru, kas nav darīts. Lietā nav iesniegti arī pierādījumi par to, ka /Persona A/ kā

/amats/ būtu joprojām atbildīgs par likvidētās firmas /Organizācija D/ rīcību, tāpat šim prasītājas norādītajam

apsvērumam nav dots normatīvs pamatojums.

[4.2.4] Tiesa, uzklausot tiesas sēdē liecinieka /Persona D/ liecību, neguva pārliecību, par to, ka tieši

atbildētājs /Persona A/ paņēma prasītājas dēļus, nav pierādīta atbildētāja /Persona A/ kā fiziskas personas atbildība

un vaina prettiesiskā prasītājas dēļu paņemšanā.

[4.3] Vērtējot prasītājas prasījumu veikt solidāru tai radīto zaudējumu piedziņu arī no atbildētājas

/Organizācija B/, kurai glabāšanā /Persona A/ it kā esot nodevis prasītājas dēļus, kas pamatots ar Civillikuma 1675.

pantu, tiesa secināja, ka lietā nav tādu pierādījumu, ka atbildētāji kopīgi ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu, proti,

lietā nav pierādījumu, ka atbildētāja /Organizācija B/ ir prettiesiski paņēmusi prasītājas dēļus, tāpat, ka, pieņemot

glabāšanai, ir zinājusi to prettiesisko izcelsmi.

Ar lietas materiāliem nav pierādīts, ka /Organizācija B/ teritorijā atradās tieši prasītājas norādītie dēļi, kas

piederēja prasītājai.

No lietā esošā Valsts policijas 2018. gada lēmuma var tikai secināt, ka /Organizācija B/ uzdots atdot to

likumīgajam īpašniekam /Organizācija AA/ dēļus.

Lietā nav iesniegti rakstveida pierādījumi, kas apliecinātu faktus, ka minētais kriminālprocess ticis uzsākts

par prasītājas mantu – dēļiem, kas ir pazuduši tieši no /Organizācija C/ teritorijas prasībā minētajā laika posmā un

minētajā apjomā. Prasītāja nav iesniegusi pierādījumu lietā par aresta uzlikšanu mantai – dēļiem, kas atrodas

/Organizācija B/ teritorijā, vai to nodošanu /Organizācija B/ atbildīgā glabāšanā, no kā varētu izsecināt, par kādiem

dēļiem norisinās pirmstiesas process. Tāpat no šī policijas lēmuma nevar secināt, kādi tieši dēļi būtu atdodami

prasītājai. Līdz ar to tiesai nav pamata apšaubīt atbildētājas /Organizācija B/ iebildumus, ka tai ne no prasītājas e-

pasta vēstulēm, ne no policijas lēmuma nav bijis skaidrs, kuri tieši dēļi būtu nododami prasītājai.

No lietā esošā atbildētājas /Organizācija B/ pārstāvja sniegtā rakstveida paskaidrojuma nav konstatējams, ka

atbildētājas teritorijā uzglabāšanā atradās prasītājas dēļi 19,16 m3 apjomā. Prasītāja šo faktu nav pierādījusi, lietā ir

iesniegti tikai /Persona A/ paskaidrojumi (ietverti policijas 2016. gada lēmumā un atbildētāja e-pasta vēstulē), ka

nenoteikts daudzums dēļu ir tikuši, turklāt /Persona A/ pārstāvētās firmas vārdā, pārvietoti no /Organizācija C/ uz

/Organizācija B/ teritoriju.

Tiesas ieskatā, prasītāja nav pierādījusi faktu par savām tiesībām uz dēļiem, kas atradās atbildētājas

/Organizācija B/ teritorijā.

Lietā nav nekādu pierādījumu, ka konkrēti atbildētāja /Organizācija B/ ir rīkojusies prettiesiski, prettiesiski

glabājot, aizturot un neatgriežot prasītājai dēļus. No lietā noskaidrotajiem apstākļiem tiesa secina, ka atbildētājai

/Organizācija B/ nemaz nebija tiesības atgriezt prasītājai dēļus, kurus glabāšanā viņai ir nodevusi cita persona, ja

nav bijis dēļu nodevušās personas atļaujas vai Valsts policijas rīkojuma, kurā konkrēti būtu norādīts, kādi dēļi ir

atgriežami.

Tiesai nav iespējas izspriest strīdu par /Organizācija B/ zaudējumu radīšanu prasītājai, ja no tiesas rīcībā

esošajiem pierādījumiem nav iespējams gūt pārliecību par prasītājas īpašumtiesībām uz dēļiem, kas atradās

/Organizācija B/ teritorijā.

[4.4] Spriedumā norādīts, ka tā kā nav konstatēta atbildētāju prettiesiska rīcība, ir pamats prasības

noraidīšanai, neturpinot citu zaudējumu atlīdzības prasības priekšnoteikumu esamības analīzi.

Vienlaikus norādīts, ka tiesa var piekrist atbildētāja /Persona A/ pilnvarotās pārstāves norādītajam, ka

prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par zaudējumu apjomu, proti, par to, cik katrā pakā tika sapakoti dēļi, vai

visās pakās ir bijis vienāds dēļu daudzums un kādā apjomā palika nesapakoti dēļi, nav dots skaidrojums tam, ka

iekrautas pārvietošanai tika 16 pakas, nevis 18, bet prasība celta it kā zaudējumi būtu par visu iegādāto apjomu.

Tāpat var piekrist atbildētājam, ka prasītāja nav savlaicīgi izmantojusi visas iespējas atgūt savus dēļus, savlaicīgi

ceļot prasību, tādējādi samazinot iespējamos zaudējumus. Arī šie apstākļi rada attiecīgas šaubas par prasības

pamatotību.

[4.5] Tiesa atzina, ka prasītāja prasības pamatojumā norādītos apstākļus nav pierādījusi un prasība ir

noraidāma.

[4.6] Tiesa atzina, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta „a” apakšpunktam, 44.

panta trešajai un ceturtajai daļai un no prasītājas par labu atbildētājam /Persona A/ piedzenami ar lietas vešanu

saistītie izdevumi advokāta palīdzes palīdzības samaksai 1198,44 euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39. panta otro daļu, 42. pantu un no prasītājas valsts ienākumos piedzenami

ar lietas izskatīšanu saistīties izdevumi 78,03 euro (lietas 2. sējums, 89. - 102. lapa).

[5] Prasītāja /Organizācija A/ iesniedza apelācijas sūdzību par Zemgales rajona tiesas 2024. gada 1. februāra

spriedumu, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā, lūdzot Zemgales apgabaltiesu apmierināt prasību un piedzīt solidāri

no atbildētājiem par labu prasītājai nodarītos zaudējumus 7989,58 euro.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[5.1] Zemgales rajona tiesa, pamatojoties uz Civillikuma 1779. pantu, secināja, ka prasītāja nav pierādījusi

atbildētāju prettiesisku rīcību, jo nav pierādīts fakts, ka /Persona A/ ir izdarījis zādzību.

Pirmkārt, ņemot vērā, ka konkrētā lieta ir civillieta, nevis krimināllieta, prasītājai nav jāpierāda tieši

zādzības fakts, kas ir konstatējams kriminālprocesa ietvaros, jo civiltiesiska atbildība iestājas arī par rīcību, kas nav

krimināli sodāma.

Prasītāja ir pierādījusi savas īpašumtiesības uz konkrētiem dēļiem ar dēļu iegādes pavadzīmi un

pieņemšanas – nodošanas aktu, kas pierāda, ka šie prasītājas dēļi atradās konkrētā vietā - /Organizācija C/ teritorijā

– no kurienes tika paņemti.

Tāpat ir pierādīts, ka prasītājas dēļus no /Organizācija C/ teritorijas 2016. gada 3. februārī paņēma /Persona

A/: /Persona A/ to ir atzinis policijā, /Persona A/ to ir atzinis prasītājai un šīs lietas ietvaros atbildētājs šo apstākli ir

atzinis.

Tai pat laikā /Persona A/ nav pierādījis, ka bija tiesīgs paņemt prasītājas dēļus, tieši pretēji - /Persona A/ gan

policijai, gan prasītājai ir atzinis prasītājas tiesības saņemt atpakaļ savus dēļus, tādā veidā atzīstot, ka /Persona A/

nebija tiesiska pamata paņemt prasītājas dēļus, līdz ar to /Persona A/ saskaņā ar Civillikuma 2357. pantu bija

pienākums atgriezt dēļus prasītājai. Lai pierādītu pienākuma atgriezt dēļus izpildi, /Persona A/ bija jāpierāda, ka

viņš veica aktīvas darbības, kuru rezultātā dēļi nonāca atpakaļ pie prasītājas. /Persona A/ dēļu atgriešanu prasītājai

nav pierādījis.

Apstāklis, ka /Persona A/ 2016. gada 9. septembra vēstulē prasītājai atļāvis paņemt dēļus, tiklīdz būs

saņemta policijas atļauja, jo policija esot uzlikusi šiem dēļiem liegumu, nav uzskatāma par pienākuma atgriezt

dēļus izpildi, tieši pretēji - policija noliedza lieguma esamību un /Persona A/ nav iesniedzis nevienu pierādījumu

par to, ka šāds liegums ir bijis. Bez tam, atbildētāja /Organizācija B/ savā 2017. gada 13. aprīļa ziņā norāda, ka

prasītājai, lai saņemtu dēļus, ir jāiesniedz policijas vai /Organizācija E/ (/Persona A/ piederošs uzņēmums) atļauju,

proti, /Persona A/ atļauja būtu pietiekama, taču /Persona A/ to nedeva, aizbildinoties ar nepieciešamību saņemt

policijas atļauju. Tātad /Persona A/ ir aizbildinājies ar neesošu šķērsli, lai novilcinātu dēļu atgriešanu prasītājai.

Tam, vai /Persona A/ sākotnēji zināja vai nezināja, ka paņem svešus dēļus, šajā gadījumā nav nozīmes, jo

/Persona A/ prettiesiska rīcība izpaudās kā dēļu neatgriešana prasītājai, kad /Persona A/ bija skaidrs, ka dēļi pieder

prasītājai. No policijas 2016. gada 2. jūnija lēmuma izriet, ka uz šā lēmuma sagatavošanas brīdi /Persona A/ jau

noteikti zināja, ka bija paņēmis prasītājas dēļus, tātad atbildētājam /Persona A/ bija jau radies pienākumus dēļus

atgriezt, ko viņš neizpildīja.

Tādējādi pirmās instances tiesas spriedumā izteiktais secinājums par to, ka nav saskatāma /Persona A/

prettiesiska rīcība, nav pamatots.

[5.2] Pirmās instances tiesas ieskatā lietā nav neviena pierādījuma, ka /Persona A/ rīkojās kā fiziska

persona.

Šajā aspektā ir būtisks apstāklis, ka juridiskas personas /Organizācija D/ un /Organizācija E/, kas figurē šajā

lietā, abas piederēja /Persona A/ un viņš bija to /amats/.

Prasītājas prasība tika vērsta pret /Persona A/ kā fizisku personu, pirmkārt, tāpēc, ka /Persona A/ faktiski

personiski piedalījās dēļu paņemšanā un šo apstākli /Persona A/ nav noliedzis. Papildus tam 2016. gada 9.

septembra vēstulē prasītājai, kuru parakstīja /Persona A/, ir tieši uzrakstīts: ,,es pieņēmu lēmumu pārvietot šos

dēļus”, tādējādi skaidri parādot, ka lēmumu paņemt prasītājas dēļus pieņēma tieši /Persona A/, nevis, ka viņš būtu

rīkojies kāda cita uzdevumā.

No augstāk minētiem apstākļiem izriet, ka prasība ir vēršama pret /Persona A/. /Persona A/ varētu novērst

prasību no sevis tikai, ja pierādītu, ka konkrētā gadījumā ir konstatējami Civillikuma 1638. panta apstākļi, proti,

,,tiesību aizskārums, ko izdarījis apakšnieks pēc priekšnieka pavēles, ja darbība nav pati par sevi noziedzīga”.

/Organizācija C/ nomas līgums ar /Organizācija D/, uz kuru atsaucas /Persona A/ kā pamatojumu tam, ka

laikā, kad no turienes tika paņemti prasītājas dēļi, /Persona A/ uzņēmums bija tiesīgs izmantot šo /vieta/, attiecas

tikai uz tiesībām izmantot /vieta/ un neietver svešu dēļu paņemšanu no /vieta/ un pārvietošanu citur.

Zemgales rajona tiesa pamato secinājumu, ka /Persona A/ esot rīkojies uzņēmuma vārdā, ar apstākli, ka no

policijas 2016. gada 2. jūnija lēmuma redzams, ka /Persona A/ norādījis, ka dēļus pārvietojis /Organizācija D/ vārdā

un interesēs. Pirmkārt, šādas norādes šajā lēmumā nav. Lēmumā minēts, ka /Persona A/ uzskatījis, ka pārvieto dēļus

no vienas /Organizācija D/ nomātas noliktavas uz citu. Šis apstāklis nenozīmē, ka /Persona A/ veica pārvietošanu

kā juridiska persona. Otrkārt, tiesa nav ņēmusi vērā, ka policija vērtēja tieši /Persona A/ kā fiziskas personas rīcību.

Treškārt, tikai /Persona A/ apgalvojums nav pietiekams pierādījums. Ceturtkārt, /Persona A/ ir sniedzis vairākus

pretrunīgus un acīmredzami nepatiesus paskaidrojumus, līdz ar to viņa sniegtie paskaidrojumi vispār nav ticami.

[5.3] Zemgales rajona tiesa uzskatīja, ka nav pamata piedzīt zaudējumus arī no /Organizācija B/, pirmkārt,

jo lietā nav pierādījumu, ka /Organizācija B/ būtu prettiesiski paņēmusi prasītājas dēļus un, pieņemot tos glabāšanā,

būtu zinājusi to prettiesisko izcelsmi, otrkārt, jo ar lietas materiāliem nav pierādīts, ka /Organizācija B/ teritorijā

atradās tieši prasītājas norādītie dēļi, kas piederēja prasītājai.

Prasītāja nekad nav apgalvojusi, ka /Organizācija B/ ir piedalījusies dēļu paņemšanā. Savas prasības pret

/Organizācija B/ pamatošanai prasītāja atsaucās uz Civillikuma 1044. un 1046. pantu, tātad, lai prasītājas prasība

pret /Organizācija B/ būtu pamatota, ir jākonstatē, ka /Organizācija B/ prettiesīgi aizturēja prasītājas lietu.

To, ka prasītājas dēļus /Persona A/ aizveda uz /Organizācija B/, /Persona A/ apgalvoja gan policijai, gan

prasītājai. Arī /Organizācija B/ atzīst dēļu saņemšanu 2016. gada 3. februārī, proti, dienā, kad šie dēļi tika

prettiesiski paņemti no /Organizācija C/ (vienīgi savos paskaidrojumos /Organizācija B/ norāda atšķirīgu dēļu paku

daudzumu, nesniedzot pierādījumus; tomēr /Organizācija B/ norādītais atvestā materiāla apjoms – 19,1 m3 -

gandrīz sakrīt ar faktiski paņemto apjomu – 19,16 m3). No /Organizācija B/ paskaidrojumiem izriet, ka vismaz daļa

no šiem dēļiem glabājās pie /Organizācija B/ 2,5 gadus, tātad līdz 2018. gada augustam.

Lietā ir iesniegti pierādījumi, ka prasītāja 2017. gada 31. martā nosūtīja /Organizācija B/ policijas /amats/

kontaktinformāciju. 2017. gada 13. aprīlī /Organizācija B/ informēja, ka /amats/ neesot izdevies sazvanīt un, ka, lai

saņemtu materiālu, prasītājai ir jāsagādā atbilstošs dokuments no /Organizācija E/ vai no policijas.

Tātad: 2017. gada 31. martā /Organizācija B/ viennozīmīgi jau bija informēta par to, ka pie viņiem atrodas

prasītājas dēļi, par kuru zādzības faktu notiek izmeklēšana; /Organizācija B/ atzina, ka šis /Organizācija E/ ievestais

materiāls glabājās pie /Organizācija B/; /Organizācija B/ identificē konkrētos dēļus kā /Organizācija E/ ievesto

materiālu, kas liecina, ka prasītājas dēļi glabājās pie /Organizācija B/ atsevišķi un /Organizācija B/ nebija šaubu,

par kādiem dēļiem ir runa, proti, tie bija identificējami.

Tomēr /Organizācija B/ ilgstoši izvairījās no dēļu atdošanas prasītājai, līdz 2021. gada 8. janvārī

/Organizācija B/ nosūtīja prasītājai e-pastu, norādot, ka prasītājas dēļi (zāģmateriāli) pie /Organizācija B/ neatrodas.

Paskaidrojumos tiesai /Organizācija B/ apgalvoja, ka daļu materiālu /Organizācija B/ atsavināja, bet daļa

esot sabojājusies, tāpēc iznīcināti, taču nekādus pierādījumus nevienam no šiem apgalvojumiem /Organizācija B/

neiesniedza, lai gan tiesas sēdē /Organizācija B/ pārstāvim tika norādīts uz pienākumu iesniegt pierādījumus, kas

apliecina paskaidrojumos minētos apstākļus.

Tādējādi ir pamats secinājumam, ka vismaz kopš 2018. gada 11. aprīļa /Organizācija B/ prettiesīgi aizturēja

– izvairījās atdot prasītājai dēļus, kaut gan saskaņā ar pašas /Organizācija B/ paskaidrojumiem vismaz daļa no

dēļiem vēl glabājās viņu teritorijā.

Pirmās instances tiesa spriedumā norādīja, ka lietā nav iesniegti pierādījumi, ka kriminālprocess, kura

ietvaros tika nolemts uzdot atdot dēļus prasītājai, ticis uzsākts par prasītājas dēļiem, kas ir pazuduši tieši no

/Organizācija C/ teritorijas prasībā minētajā laika posmā un minētajā apjomā.

Prasītājas ieskatā, lai gan pašā 2018. gada 9. marta lēmumā šie apstākļi nav minēti, lēmumā minētie apstākļi

atbilst lietas apstākļiem – kriminālprocess ir ierosināts par iespējamu nelikumīgu prasītājas mantu aizturēšanu; ir

konstatējams, ka runa ir par /Persona A/ veiktu dēļu zādzību un tiek uzdots /Organizācija B/ atdot dēļus to

likumīgajam īpašniekam – prasītājai. Prasītājas ieskatā ar šiem apstākļiem ir pietiekami, lai identificētu

kriminālprocesu, par kuru ir runa, ņemot vērā, ka nekādi citi kriminālprocesi pēc prasītājas iesnieguma par dēļu

paņemšanu nav bijuši ierosināti un lietā nav nekādu pierādījumu par pretējo, un arī atbildētāji nav norādījuši, ka

eksistētu vēl kāds cits kriminālprocess par prasītājas dēļu paņemšanu.

[5.4] Atsaucoties uz Civillikuma 2354., 2355., 2356. pantu, apelācijas sūdzībā norādīts, ka /Persona A/ ir

pienākums kompensēt paņemtās un neatdotās lietas augstāko cenu, kā arī citus nodarītos zaudējumus.

/Organizācija B/ pienākums kompensēt atprasāmās lietas vērtību, kā arī visus zaudējumus un izdevumus

gadījumā, ja nevar atgriezt pašu lietu, izriet no Civillikuma 1047. panta.

Nodarīto zaudējumu, tai skaitā, atrautās peļņas, aprēķinu prasītāja ir iesniegusi tiesā un tas arī nav ticis

apstrīdēts no atbildētāju puses.

[5.5] No Civillikuma 1670., 1671., 1674. panta izriet, ka atbildētājiem ir jākompensē vieni un tie paši

zaudējumi, bet tikai vienu reizi, proti, nodibinās solidāra saistība pēc likuma.

[5.6] Attiecībā uz dēļu identifikāciju un apjomu apelatore norāda, ka lietā ir iesniegts pieņemšanas –

nodošanas akts, kas apliecina, ka 2016. gada 13. janvārī prasītāja nodeva 19,16 m3 dēļu (bērza apzāģi, apjoms

noteikts kā sausam materiālam) /Persona D/ /Organizācija C/ kokmateriālu kaltēšanai un pakošanai. Šis apjoms

sakrīt ar nopirkto dēļu apjomu, kas norādīts lietā iesniegtajā dēļu iegādes pavadzīmē.

Lietā ir iesniegta /Persona D/ 2016. gada 3. februārī parakstīta “Paku liste /Organizācija A/, no kuras

redzams, ka: visi dēļi tika sapakoti 16 pakās, kopējais apjoms 19,16 m3 (saskaitot katras pakas apjomu); katra paka

ir identificējama, jo katrai pakai ir zināms dēļu biezums, garums, platums, dēļu skaits un kopējais tilpums un katrai

pakai šo parametru kombinācija ir pietiekami unikāla, lai paku varētu atšķirt no citām līdzīgām pakām.

Prasītāja norādīja un to liecināja tiesā arī liecinieks /Persona D/, ka /Persona A/ paņēma visas 16 pakas,

tātad 19,16 m3 dēļu, kuras bija jau sapakotas, sastīpotas un gatavas izvešanai. Atsevišķi vēl divās pakās saliktas

starplikas, kas nav prece pārdošanai, tās netika ne sapakotas, ne sastīpotas. Prasītāja un arī liecinieks /Persona D/

tiesas sēdē sniedza detalizētu skaidrojumu par šīm starplikām, līdz ar to nav pamatots tiesas secinājums, ka šim

apstāklim nav dots skaidrojums.

Arī policijas 2016. gada 2. jūnija lēmumā atreferēti /Persona D/ paskaidrojumi policijai, ka 2016. gada 4.

februārī viņš konstatēja, ka /Organizācija C/ vairs neatrodas prasītājai piederošie dēļi. Tas nozīmē, ka visi dēļi -

visas 16 pakas – paņemtas.

Lietā ir iesniegti arī prasītājas sākotnējais un papildinātais iesniegums policijā, kurā prasītāja sniedz

informāciju, ka paņemtas visas 16 sapakotās un sastīpotās dēļu pakas (pieminot, ka bija vēl divas pakas, kas nebija

sapakotas un sastīpotas un tās netika paņemtas). No policijas 2016. gada 2. jūnija lēmumā atreferētajiem /Persona

A/ paskaidrojumiem redzams, ka /Persona A/ neapstrīd ne paku skaitu, ne apjomu un atzīst ,,kravas” paņemšanu,

proti, visa dēļu kopuma, par kādu iesniegts iesniegums policijā un par kādu apjomu notika policijas izmeklēšana.

[5.7] Zemgales rajona tiesa spriedumā norādīja, ka prasītāja nav savlaicīgi izmantojusi visas iespējas atgūt

savus dēļus, savlaicīgi ceļot prasību, tādējādi samazinot iespējamos zaudējumus.

Prasītājas ieskatā šis tiesas secinājums ir nepamatots, ņemot vērā, ka prasītāja ir sniegusi tiesai detalizētu

informāciju par dēļu atgūšanas gaitu. Prasītājai uzreiz nebija pamata vērsties tiesā, jo centās panākt dēļu atgūšanu

ārpustiesas kārtībā un kriminālprocesa ietvaros. Prasītāja tiesiskā veidā centās atgūt savus dēļus, taču abi atbildētāji

prettiesiski izvairījās no dēļu atgriešanas prasītājai, aizbildinoties ar neesošu policijas liegumu un turpinot

izvairīties atdot dēļus, kad atbilstošs policijas lēmums tika saņemts.

Tad, kad prasītāja vairs nevarēja prasīt dēļu atgriešanu, prasītājai tā vietā radās tiesības prasīt dēļu vērtības

atlīdzinājumu, kā arī pārējo ar dēļu zudumu saistītu zaudējumu atlīdzību: no /Persona A/, pamatojoties uz

Civillikuma 2354. – 2356. pantu, 1779. pantu, 1784. pantu, 1786. pantu; no /Organizācija B/, pamatojoties uz

Civillikuma 1047. pantu, 1779. pantu, 1784. pantu, 1786. pantu (lietas 2. sējums, 104. - 112. lapa).

[6] Atbildētāja /Persona A/ pārstāve zvērināta advokāta palīdze Valērija Barišņikova iesniedza rakstveida

paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, kuros norādīts, ka atbildētājs /Persona A/ neatzīst apelācijas sūdzību un

uzskata to par nepamatotu.

Paskaidrojumos norādīti šādi argumenti.

[6.1] Atbildētāja ieskatā spriedumā pareizi konstatēts, ka prasītāja nav pierādījusi atbildētāja /Persona A/

prettiesisku rīcību, jo atbildētāja komercsabiedrībai bija tiesisks pamats turēt kokmateriālus /Organizācija C/

teritorijā. Savukārt /Persona D/ nebija nedz /Organizācija D/, nedz /Organizācija C/ darbinieks, līdz ar to nevar

sniegt objektīvus paskaidrojumus par to, vai /Organizācija D/ izmantoja /vieta/ vai tā stāvēja tukša. Prasītājas pakas

nebija identificējamas, ko tiesas sēdē apstiprināja pati prasītāja, līdz ar to atbildētājs /Persona A/ nevarēja zināt, ka

kopā ar /Organizācija D/ kokmateriāliem tiek aizvesta arī prasītājas manta. Atbildētājs izlietoja tikai savu tiesību

pārvest kokmateriālus no vienas teritorijas uz otru. Tādējādi atbilstoši Civillikuma 1636. pantam nav saskatāms

prasītājas tiesību aizskārums.

[6.2] Neatbilst patiesībai apelācijas sūdzībā norādītais, ka atbildētāji neesot apstrīdējuši zaudējumu

aprēķinu. Atbildētājs /Persona A/ paskaidrojumos, kā arī tiesas sēdē vairākkārt norādīja, ka zaudējumu apmērs

7248,58 euro nav pierādīts.

Atbildētājs vērš tiesas uzmanību uz apstākli, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par to, cik katrā pakā

sapakoti dēļi, vai visās pakās ir bijis vienāds dēļu daudzums un kādā apjomā palika nesapakoti dēļi. Tāpat nav

iesniegti pierādījumi par to, kādā apjomā dēļi aizvesti.

Zaudējumu apmēra pierādīšanai prasītāja ir iesniegusi prasītājas sagatavotu paku listi un /Persona D/

sagatavotu paku listi. Prasības pieteikumam pievienotajai paku listei nav nekāda juridiska spēka, jo dokuments

neatbilst Dokumentu juridiskā spēka likuma 4. panta pirmās daļas 2. un 3. punktam un otrās daļas 1.-4. punktam.

Savukārt /Persona D/ paku liste ir sagatavota pēc tam, kad pakas tika sapakotas, turklāt /Persona D/ pakas nepakoja.

Atbilstoši prasības pieteikumā norādītajam dēļi iepakoti 2016. gada 2. februārī un dēļu pakošanu veica /Persona C/.

Savukārt 2016. gada 5. februāra iesniegumā Valsts policijai prasītāja ir norādījusi, ka dēļu pakošanu veica 2016.

gada 31. janvārī, 1. februārī un 2. februārī /amats/ /Persona E/. Atbildētāja ieskatā /Persona D/ sagatavotā paku liste

nepierāda aizvesto dēļu apmēru. Nekādi citi pierādījumi par to lietā nav iesniegti.

Apelācijas sūdzībā prasītāja norāda, ka /Persona A/ neapstrīd ne paku skaitu, ne apjomu un atzīst “kravas”

paņemšanu, proti, visa dēļu kopuma, par kādu iesniegts iesniegums policijā un par kādu apjomu notika policijas

izmeklēšana.

Pirmkārt, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par to, kādā apmērā dēļi tika aizvesti. Otrkārt, arī policija

nav pārbaudījusi, kādā apmērā dēļi tika aizvesti. Treškārt, atbildētājs kā /Organizācija D/ pilnvarotais pārstāvis,

sniedzot atbildi uz prasītājas 2016. gada 30. augusta vēstuli, paskaidroja, ka nevar apliecināt dēļu apjomu. Līdz ar

to arguments, ka atbildētājs /Persona A/ atzīst kravas konkrētā apjoma paņemšanu neatbilst lietā iesniegtajiem

pierādījumiem.

[6.3] Atsaucoties uz Civillikuma 1776. pantu, norādīts, ka, lai gan prasītājai jau 2016. gadā bija zināms, ka

dēļi atrodas pie /Organizācija B/, tā nav cēlusi prasību par dēļu atprasīšanu no trešajām personām, kā arī nav

veikusi saprātīgas darbības, lai dēļus paņemtu atpakaļ. Prasītājai kā savas jomas speciālistei vajadzēja arī izvērtēt

risku, ka neveicot saprātīgas darbības vairāku gadu garumā, lai atgūtu dēļus, tie var sapūt.

Atbildētāja ieskatā prasītāja, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja izvairīties no zaudējumiem. Prasītājai

atbilstoši Civillikuma 1776. panta trešās daļas noteikumiem ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tai

nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus. Ņemot vērā, ka prasītājai bija

iespēja izvairīties no zaudējumu apmēra, kas tiek pieprasīts prasības pieteikumā, atbildētājs uzskata, ka prasība ir

noraidāma pilnā apmērā (lietas 2. sējums, 123.-124. lapa).

[7] Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas prasītājas /Organizācija A/ pārstāvis zvērināta advokāta

palīgs Reinis Grandāns uzturēja apelācijas sūdzību un prasību uz tajās norādītajiem pamatiem.

Prasītājas pārstāvis iesniedza rakstveida paskaidrojumus, kuros cita starpā norādīti šādi argumenti.

[7.1] Pirmās instances tiesa kļūdaini atzinusi, ka prasītāja nav pierādījusi atbildētāja /Persona A/ kā fiziskas

personas atbildību un prettiesisku rīcību dēļu paņemšanā. Tāpat tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka prasītāja nav

pierādījusi faktu par savām tiesībām uz tiem dēļiem, kas atradās atbildētāja /Organizācija B/ teritorijā.

[7.2] Turklāt, lai arī atbildētāji principā nav iesnieguši nevienu pierādījumu, no pirmās instances tiesas

sprieduma nav konstatējams, kāpēc ir noraidīti prasītājas iesniegtie pierādījumi un kāpēc prasītājas norādītos faktus

pirmās instances tiesa ir atzinusi par nepierādītiem.

[7.3] Pretēji pirmās instances tiesas norādei, apskatāmajā situācijā nemaz nebija jāpierāda fakts, ka

atbildētājs /Persona A/ ir izdarījis zādzību, ir pilnīgi pietiekami konstatēt atbildētāju prettiesisku rīcību un tas arī

atbilstu zaudējumu atlīdzības mērķim.

Pirmās instances tiesa pareizi secinājusi, ka atbildētājs /Persona A/ pārvedis prasītājai piederošos dēļus no

/vieta/ teritorijas, to nenoliedz arī pats atbildētājs /Persona A/, turklāt atbildētājs /Persona A/ atzīst, ka tieši viņš

izlēma pārvest attiecīgos kokmateriālus.

Vienlaikus konstatējama pirmās instances tiesas pieļautā pretruna, secinot, ka lietā nav neviena ticama

pierādījuma, kas liecinātu to, ka tieši konkrētie kokmateriāli bija prasītājas manta un tās pakas bija norādītajā 19,16

m3 apjomā, taču atbildētājs /Persona A/ attiecīgo apstākli sākotnēji nemaz nenoliedza.

[7.4] Nav saprotams uz kāda pamata pirmās instances tiesa ir piešķīrusi juridisku nozīmi atbildētāja

/Persona A/ norādei par to, ka viņš varēja kļūdīties un uzskatīt, ka attiecīgos dēļus ir tiesīgs ņemt un pārvest.

Pirmkārt, civillietas materiālos esošie un pārbaudītie pierādījumi nemaz neapliecina faktu, ka attiecīgajā

teritorijā atradās arī /Persona A/ piekritīgi dēļi. Šādu lietas faktisko apstākli nav konstatējusi arī pirmās instances

tiesa.

Vēl vairāk – ir konstatējami gluži pretēji apstākļi, proti, liecinieks /Persona D/ 2024. gada 15. janvāra tiesas

sēdē konkrēti norādīja, ka tobrīd bija tikai prasītājas atvestais materiāls un attiecīgajā periodā paralēli nebija citu

materiālu.

Otrkārt, saskaņā ar 2015. gada 19. oktobrī ar /Organizācija C/ noslēgto ,,Iekārtas nomas līgumu

Nr./numurs/” /Vieta/ reģistrētai /Organizācija D/ bija tiesības vienīgi izmantot koksnes žāvēšanas iekārtu, veicot

kokmateriālu žāvēšanu. /Organizācija D/ nenomāja to teritoriju, no kuras /Persona A/ prettiesiski paņēma prasītājai

piederošos dēļus. Savukārt apstāklis, ka attiecīgās koksnes žāvēšanas iekārtas atrašanās vieta bija teritorijā –

/Adrese/, – nebūt nerada arī šī nekustamā īpašuma nomu. Tie būtu divi patstāvīgi nomas līguma priekšmeti.

Taču prasītājai piederošie dēļi, kā tas ir norādīts prasības pieteikumā, atradās pretī /vieta/ teritorijā

/Organizācija C/. Tie neatradās koksnes žāvēšanas iekārtā, ko nomāja /Organizācija D/.

Treškārt, atbildētāja /Persona A/ sniegtās ziņas par it kā kļūdīšanos, ir pretrunā ar atbildētāja /Organizācija

B/ sniegto 2022. gada 20. decembra atbildi civillietā Nr. C73624522, kur neparādās informācija par /Organizācija

D/ piederošu dēļu atvešanu pēc 2016. gada 3. februāra (ieskaitot).

Līdz ar to spriedumā nepamatoti norādīts, ka atbildētājs /Persona A/ varēja kļūdīties un uzskatīt, ka

attiecīgos dēļus ir tiesīgs ņemt un pārvest. Turklāt, pat hipotētiski pieņemot šādu apstākļu pastāvēšanu, atbildētājs

/Persona A/ attiecīgos dēļus jebkurā gadījumā nebija tiesīgs paņemt un pārvest. Normatīvais regulējums arī

neparedz šādu attaisnojumu prettiesiskajai rīcībai.

Atsaucoties uz Komerclikuma 393. panta pirmo daļu, norādīts, ka /Organizācija D/ un atbildētājam /Persona

A/ būti bijis jārīkojas ar paaugstinātu rūpības standartu. Turklāt, balstoties uz konkrētās situācijas apstākļiem, būtu

arī absurdi uzskatīt, ka atbildētājs /Persona A/ nebija informēts par to, ka /vieta/, t.sk. teritorijā /Organizācija C/,

nav nemaz /Organizācija D/ piederoši dēļi.

[7.5] Prasītājas ieskatā ar prasības pieteikumam pievienoto pavadzīmi un tās apmaksu, rēķinu par dēļu

iegādi un tā apmaksu un pieņemšanas-nodošanas aktu kaltēšanai /Organizācija C/ ir pierādīts prasītājai piederošo

dēļu daudzums (t.i., 19,16 m3).

Arī liecinieks /Persona D/ 2024. gada 15. janvāra tiesas sēdē konkrēti norādīja, ka tobrīd bija tikai prasītājas

atvestais materiāls un tas tika salikts 16 pakās.

Tāpat arī pašu atbildētāju sākotnējā pozīcija bija cita, ko apstiprina 2016. gada 2. jūnija lēmumā par

atteikšanos uzsākt kriminālprocesu esošās ziņas.

Prasītājas atvesto un vēlāk atbildētāju prettiesiski paņemto prasītājas dēļu daudzums (apjoms) ir pierādīts.

Attiecīgi kā tas prasības pieteikumā ir norādīts, tad tagadējās mantas samazinājums ir 4448,80 euro, ko veido dēļu

iegādes maksa 3448,80 euro un izdevumi par šo dēļu kaltēšanu 1000 euro apmērā.

Tāpat prasītāja ir aprēķinājusi sagaidāmās peļņas atrāvumu 1050,88 euro apmērā, kā arī inflācijas

koeficientu 1748,90 euro. Tāpēc prasītājai radīto zaudējumu apmērs ir 7989,58 euro (ieskaitot summas

palielinājumu).

[7.6] Saistībā ar izteiktajiem apstākļiem par Civillikuma 1776. panta pirmās daļas piemērošanu (t.i., saistībā

ar cietušā saprātīgu pasākumu veikšanu zaudējumu novēršanai) paskaidrojams, proti, prasība par zaudējumu

piedziņu celta vienīgi pēc tam, kad prasītāja uzzināja par kriminālprocesa Nr. 11355009717 izbeigšanu. Attiecīgo

kriminālprocesu izbeidza 2021. gada 27. aprīlī. Līdz tam prasītājai bija pamatots uzskats, ka krimināltiesisko

attiecību taisnīgs noregulējums tiks sasniegts tieši kriminālprocesa Nr.11355009717 ietvaros. Turklāt tobrīd pašu

atbildētāju rīcības rezultātā kavēta prasītājai piederošo dēļu laicīga atdošana, aizbildinoties ar dažādiem apstākļiem.

[7.7] Atsaucoties uz Latvijas Republikas Senāta 2021. gada 12. oktobra spriedumā lietā Nr. C04406812,

SKC-191/2021 pausto atziņu norādīts, ka prasītājas ieskatā atbildētāji atbild solidāri par zaudējumiem, kas nodarīti

prasītājai. Civillietas materiālos esošie un pārbaudītie pierādījumi apliecina, ka atbildētājs /Persona A/ prettiesiski

paņēma prasītājai piederošos dēļus, kas atradās pretī /vieta/ teritorijā /Organizācija C/, un pārveda tos pie

atbildētājas /Organizācija B/, kas attiecīgi tos nav atdevusi un neatdot tos līdz pat šim brīdim, norādot, ka šādu dēļu

nav. Tādējādi šādas atbildētāju prettiesiskas rīcības rezultātā ir radīti prasītājai zaudējumi 7989,58 euro apmērā.

[8] Tiesas sēdē atbildētāja /Persona A/ pārstāve zvērināta advokāta palīdze Valērija Barišņikova apelācijas

sūdzību un prasību neatzina, lūdza prasību noraidīt, uzturēja iepriekš sniegtos paskaidrojumus.

Atbildētāja pārstāve papildus paskaidroja, ka prasītāja iesniegusi pierādījumus tikai par dēļu iegādi 19,6 m3

apmērā, kas tikuši nodoti /Persona D/. Gan prasības pieteikumā, gan arī policijā sniegti paskaidrojumi, ka dēļi

izkaltēti 2016. gada 2. februārī, iepakoti un novietoti pretī /vieta/, kopā 18 pakas, no kurām 16 pakas iepakotas

plēvē, taču divas pakas nebija sapakotas. Kopā iekrautas 16 pakas, neiepakotās divas pakas atstātas teritorijā.

Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus cik katrā pakā iepakoti dēļi, vai visās bijis vienāds daudzums un kādā apjomā

bija nesapakotie. /Persona D/ paku liste parakstīta 3. februārī, taču lietā ir pierādījumi, ka dēļi aizvesti jau 3.

februāra rītā. Bez pierādījumu esamības nevar aprēķināt zaudējumus.

Attiecībā par prasītājas aprēķināto negūto peļņu atbildētājas pārstāve paskaidroja, ka transporta izdevumus

prasītāja pamatojusi ar 2016. gada 24. oktobra /Organizācija F/ rēķinu, kurā norādīts, ka 2016. gadā konteinera

pārvadājumi no Latvijas uz /Vieta/ izmaksāja 1083,61 euro par vienu konteineru, taču prasītāja nav iesniegusi

pierādījumus, ka rēķins ir par vienu konteineru, kura tilpums ir 35 m3.

Prasītājai par dēļu atrašanās vietu bija zināms jau 2016. gadā, prasītājai bija tiesības vērsties tiesā, taču

prasītāja to darīja tikai 2021. gadā, tāpēc prasījums piemērot zaudējumiem inflācijas koeficientu faktiski radies

pašas prasītājas dēļ un neatbilst Civillikuma 1. panta prasībām.

[9] Atbildētājas /Organizācija B/ pārstāvis /Persona B/ apelācijas sūdzību un prasību neatzina; paskaidroja,

ka nebija saprotams, kādi dēļi un kādas pakas ir jāatdod prasītājai, tāpēc lūdzis pamatot, iesniegt dokumentus; bija

sarakste ar prasītāju, pēc tam vairs neviens neinteresējies. Paskaidroja, ka ar /Persona A/ šo jautājumu neesot

risinājis, lūdzis prasītājai iesniegt pamatojošus dokumentus, jo nebija pavadzīmes, ka prasītāja būtu kaut ko

ievedusi atbildētājas teritorijā. Paskaidroja, ka /Organizācija B/ sniedza /Persona A/ uzņēmumam pārkraušanas

punkta pakalpojumus, kā arī zāģēja materiālu (apaļkoku); praktiski visi dēļi pēc tam tika aizvesti; ar prasītāju

nekāda sadarbība nav bijusi. Kad /Persona A/ veda materiālu, bija klāt pavadzīmes, tur visu pārkrāva, pieņēma,

pakoja un sūtīja prom; ja /Organizācija D/ veda sev dēļus, tad /Organizācija D/ pārstāvis Latvijā pats visu procesu

organizēja un uzraudzīja.

/Organizācija B/ pārstāvis paskaidroja, ka viņam nebija zināms, kādas pakas jāatdod prasītājai, tur bija

vairākas pakas, ja prasītāja un atbildētājs būtu atrisinājuši šo jautājumu, un /Persona A/ būtu to akceptējis un

norādījis kādas pakas jāatdod, dēļi tiktu atdoti. Pēc policijas lēmuma /Persona A/ nebija norādījis kādas pakas

jāatdod prasītājai, nebija ar viņu sazinājies. Sarakste ar prasītāju bija, pēc tam neviens neinteresējās.

Motīvu daļa

[10] Zemgales apgabaltiesa, noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi

lietā esošos pierādījumus, apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka prasītājas /Organizācija A/ apelācijas sūdzība

daļēji ir pamatota, prasība daļā pret /Persona A/ par zaudējumu atlīdzības piedziņu ir pamatota un apmierināma

daļēji, prasība daļā pret /Organizācija B/ nav pamatota, līdz ar to noraidāma.

[11] Atbilstoši Civilprocesa likuma 426. panta pirmās daļas noteikumiem, apelācijas instances tiesa izskata

lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts apelācijas sūdzībā.

Prasītāja ar iesniegto apelācijas sūdzību Zemgales rajona tiesas 2024. gada 1. februāra spriedumu

pārsūdzējusi pilnā apjomā.

[12] Celtajā prasībā prasītāja, pamatojoties uz prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem, lūdz piedzīt

solidāri no atbildētājiem prasītājas labā zaudējumu atlīdzību 7989,58 euro, tostarp tagadējās mantas samazinājums

4448,80 euro, negūtā peļņa 1050,88 euro, zaudējumu summas palielinājums, piemērojot inflācijas koeficientu,

2489,90 euro.

[13] Atbildētāji neapstrīd prasības pieteikumā norādītos faktus, kas izklāstīti šī sprieduma 1.1. – 1.5. punktā,

bet prasību neatzīst, uzskatot, ka prasība nav pamatota un nav pierādīta.

[14] Atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu

darbību vai bezdarbību nodarījis.

Saskaņā ar Civillikuma 1771. pantu zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv

priekšā; pirmajā gadījumā tas dod tiesību uz atlīdzību, bet otrajā uz nodrošinājumu. Atbilstoši Civillikuma 1772.

pantam jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas

atrāvums.

Mūsdienu tiesību teorijā atzīts, ka zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaicīgi pastāv šādi

priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver

arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esamība; 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un

neatļauto darbību (K. Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. – Rīga, 2006, 209. lpp.) (sk. Latvijas Republikas Senāta

2008. gada 2. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC – 143).

Tādējādi prasītājam, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, jāpierāda, ka zaudējumi radušies atbildētāja

neattaisnojamas darbības rezultātā, zaudējumu esība un apmērs, kā arī cēloniskais sakars starp zaudējumiem un

atbildētāja neatļauto darbību.

Civillikuma 1784. pants paredz, ka, ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums ar otras

personas prettiesīgu darbību, tad zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem (1772. un 1773.p.).

[15] Lietas izskatīšanas gaitā nodibināti šādi fakti.

2016. gada 13. janvāra pavadzīmē Nr. /numurs/ norādītās ziņas apstiprina, ka prasītāja 2016. gada 13.

janvārī nopirka no uzņēmuma /Organizācija D/ 19,16 m3 apzāģētus bērza dēļus par summu 3448,80 euro.

Pavadzīmē preču saņemšanas vieta norādīta /Adrese/ (lietas 1. sējums, 12. lapa).

,,Swedbank” AS 2016. gada 20. janvāra maksājuma uzdevums Nr. /numurs/ apstiprina, ka prasītāja

samaksāja /Organizācija D/ 3448,80 euro, maksājuma mērķis - pavadzīme Nr. /numurs/ (19,16 m3 svaigs apzāģis

no /Vieta/) (lietas 1. sējums, 26. lapa).

Saskaņā ar preču nodošanas-pieņemšanas aktu prasītāja 2016. gada 13. janvārī nodeva /Persona D/ adresē

/Adrese/ 19,16 m3 (aprēķins veikts kā sausam materiālam, mitrums 6-8%) bērza apzāģi, /Persona D/ uzņēmās

nodrošināt prasītājas 2016. gada 13. janvārī atvesto kokmateriālu kaltēšanu un pakošanu (lietas 1. sējums, 14. lapa).

/Organizācija C/ 2016. gada 11. janvārī izrakstīja prasītājai rēķinu Nr. /numurs/ par žāvēšanas iekārtas nomu

laika posmā no 2016. gada 15. janvāra līdz 2016. gada 31. janvārim par summu 1000 euro (lietas 1. sējums, 13.

lapa).

,,Swedbank” AS 2016. gada 29. janvāra maksājuma uzdevums Nr. /numurs/ apstiprina, ka prasītāja

samaksāja /Organizācija C/ 1000 euro, maksājuma mērķis – rēķins Nr. /numurs/ (/vieta/ pakalpojumi GE 15 dienas)

(lietas 1. sējums, 27. lapa).

2016. gada 2. februārī izkaltēti dēļi iepakoti un novietoti pretī /vieta/ /Organizācija C/ teritorijā, kopumā bija

18 pakas, no kurām 16 bija iepakotas plēvē un nostīpotas, divas pakas vēl nebija iepakotas, ko apstiprināja

liecinieks /Persona D/ pirmās instances tiesas 2024. gada 15. janvāra tiesas sēdē sniegtajā liecībā, vienlaikus

norādot, ka darbu izpildes procesā janvāra beigās sagatavojis paku listi, kas parakstīta 2016. gada 3. februārī (lietas

2. sējums, 57. lapa), kas apliecina materiālu daudzumu.

2016. gada 4. februārī /Persona D/, ierodoties /Organizācija C/ teritorijā, konstatēja, ka prasītājai piederošie

dēļi neatrodas teritorijā /Adrese/, tie ir pazuduši.

2016. gada 2. martā prasītāja iesniedza Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes /Vieta/ iecirknī iesniegumu,

kas iereģistrēts ar Nr. /numurs/, par prasītājai piederošo kokmateriālu zādzību no /Organizācija C/ teritorijas

/Adrese/.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes /Vieta/ iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas (turpmāk arī Valsts

policija vai VP) /amats/ /Persona F/ 2016. gada 2. jūnija lēmumu atteikts uzsākt kriminālprocesu saskaņā ar

Kriminālprocesa 377. panta 2. punktu.

Lēmumā cita starpā norādīts, ka resoriskās pārbaudes laikā pieņemti paskaidrojumi no /Persona A/, kurš

norādīja apstākļus, kuru dēļ uzskatīja, ka viņam bija tiesības izvest kravu no /Organizācija C/ teritorijas, jo faktiski

uz to brīdi viņa uzņēmumam /Organizācija D/ bija noslēgts nomas līgums ar /Organizācija C/ par /vieta/ nomu, un

sadarbības laikā ar /Persona D/ bija radušās nesaskaņas par kokmateriāliem un finanšu lietām. /Persona A/

uzskatījis, ka pārvieto kravu no vienas /Organizācija D/ nomātās noliktavas uz citu, jo nomas līgums par /vieta/

nomu nebija pārtraukts, un /Organizācija AA/ piederošai mantai tur nevajadzēja atrasties.

Pārbaudes laikā pieņemts paskaidrojums no /Persona D/, kurš norādīja, ka 2015. gada oktobrī noslēgts

līgums par /vieta/ nomu ar /Persona A/ piederošo /Vieta/ uzņēmumu /Organizācija D/, bet šis uzņēmums /vieta/

neizmantojis. /Organizācija AA/ pārstāvis /Persona G/ vērsies pie /Persona D/ ar lūgumu izkaltēt dēļus. Tā kā

/vieta/ stāvējusi tukša, bijis iespējams to izdarīt. /Organizācija C/ izrakstīja rēķinu par 1000 euro, kuru prasītāja

apmaksāja. /Persona D/ piekritis bez maksas palīdzēt prasītājai, jo vēlējies saglabāt labas attiecības ar /Organizācija

C/ īpašniekiem, kā arī, lai būtu mazāks nomas parāds, jo /Organizācija D/ neveica nomas maksu par /vieta/.

2016.gada 4.februārī konstatējis, ka prasītājai piederošie dēļi kaltē neatrodas, par ko paziņojis /Persona G/. Pēc

videoierakstiem atpazina /Persona A/ piederošo automašīnu, kas piedalījās dēļu aizvešanā. /Persona D/ uzskata, ka

kravas paņemšanas brīdī neko nebija parādā /Persona A/ (lietas 1. sējums, 16.-19. lapa).

2016. gada 9. septembrī atbildētājs /Persona A/ /Organizācija D/ vārdā sniedza prasītājai atbildi uz 2016.

gada 30. augusta vēstuli, kurā norādīts, ka dēļi atradās /Organizācija D/ no /Organizācija C/ nomātā teritorijā.

Sakarā ar to, ka starp /Organizācija D/ un prasītāju ir finanšu nesaskaņas, kas izpaužas kā prasītājas nesamaksātie

naudas līdzekļi par piegādāto koksni, esot pieņēmis lēmumu pārvietot dēļus uz /Organizācija D/ nomāto teritoriju

/Organizācija B/, jo tur ir piemēroti apstākļi ilgākai glabāšanai.

/Persona A/ paskaidrojumos /amats/ /Persona F/ nav iebildis, ka prasītāja paņem pārvestos dēļus, ja tāds būs

/amats/ lēmums.

Gadījumā, ja /amats/ neiebilst, viņai jāinformē par savu lēmumu /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/,

ņemot vērā, ka tieši /amats/ aizliedza /Persona B/ izsniegt dēļus jebkuram bez viņas atļaujas.

Atbildē norādīts, ka /Persona A/ nekādi nevar apstiprināt norādīto dēļu tilpumu, jo /Organizācija D/ nav

parakstījusi ar prasītāju aktus par koksnes pieņemšanu. Brīdī, kad notikusi koksnes pārvešana no noliktavas uz

noliktavu, iekrauta arī /Organizācija D/ koksne.

Norādīts, ka dēļi, uz kuriem pretendē prasītāja, atrodas atsevišķi /Organizācija B/ noliktavā, /amats/

/Persona B/ personīgi pieņēmis preces glabāšanā un atbilstoši /amats/ /Persona F/ lēmumam tos izsniegs (lietas 1.

sējums, 20., 21. lapa).

No lietas materiālos esošās tālruņa ekrānuzņēmuma kopijas redzams, ka 2017. gada 31. martā adresātam –

/Vieta/ – nosūtīta īsziņa ar /amats/ /Persona F/ kontaktinformāciju, 2017. gada 5. aprīlī saņemta atbilde - ,,Šobrīd

esmu /Vieta/, būšu atpakaļ naktī”. Nākamajā īsziņā uzdots jautājums, vai sanācis sazvanīt policiju. 2017. gada 13.

aprīlī saņemta atbilde - ,,Sveiks. Pāris reizes zvanīju /Persona F/, bet telefonu nepacēla. Ja vēlies saņemt materiālus,

tad lūdzu sagādā dokumentu, kas atbilst visām juridiskām prasībām, lai saņemtu no noliktavas /Organizācija E/

ievesto materiālu. Dokuments no /Organizācija E/ jeb policijas (lietas 2. sējums, 69. lapa). Nav strīda, ka sarakste

notika starp prasītājas un atbildētājas /Organizācija B/ pārstāvjiem.

2017. gada 13. maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes /Vieta/ iecirkņa /amats/ informējis prasītāju,

ka pamatojoties uz prasītājas iesniegumu, kas saņemts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes /Vieta/ iecirknī

2016. gada 2. martā, iereģistrēts ar Nr. /numurs/, 2017. gada 12. maijā pieņemts lēmums par kriminālprocesa

uzsākšanu; kriminālprocesa Nr. 11355009717 (lietas 2. sējums, 113. lapa).

Lietā nav iesniegts Valsts policijas lēmums par kriminālprocesa Nr. 11355009717 izbeigšanu, bet nav

apstrīdēts prasītājas apgalvojums, ka kriminālprocess izbeigts 2021. gada 27. aprīlī.

Ar Valsts policijas 2018. gada 9. marta lēmumu kriminālprocesā Nr. 11355009717 nolemts apmierināt

prasītājas lūgumu uzdot /Organizācija B/ atdot dēļus to likumīgajam īpašniekam – /Organizācija AA/, norādot, ka

pirmstiesas procesā dotā brīdī notiek apstākļu pārbaude, noskaidrojot dēļu faktisko atrašanās vietu un iespēju tos

izņemt un atgriezt likumiskajam īpašniekam (lietas 1. sējums, 22. - 23. lapa).

2018. gada 9. aprīlī prasītājas pārstāvis /Persona G/ elektroniski nosūtīja /Organizācija B/ minēto Valsts

policijas lēmumu, norādot vēstulē: ,,Sveiks, /Persona B/! Pielikumā dokuments, kur 3. punktā norādīts, ka

/Organizācija B/ ir jāatdod dēļi /Organizācija AA/, dokumentā ir 3 lpp, 2. un 3. lapā ir norādes par šo punktu, kuru

likts izpildīt. Paldies un gaidām ziņu”. /Persona B/ sniedzis atbildi, ka saistībā ar šo lietu notiek komunikācija ar

Valsts policiju (lietas 1. sējums, 32. lapa, 2. sējums, 67. lapa).

2020. gada 10. septembrī /Organizācija AA/ nosūtīja /Organizācija B/ e-pasta vēstuli, pārsūtot paziņojumu

kriminālprocesā Nr. 11355009717:

,,Paziņojam, ka nav nekādu aizliegumu vai citu šķēršļu /Organizācija B/ kokzāģētavā esošo /Organizācija

AA/ piederošo dēļu izsniegšanai pēc piederības, ja vien tas ir iespējams un /Organizācija B/ var izsniegt

/Organizācija AA/ piederošos dēļus.”

2021. gada 5. janvārī prasītāja nosūtīja /Organizācija B/ e-pasta vēstuli, kurā norādīts: ,,Gribam savākt savus

zāģmateriālus. Vai tie pie Jums atrodas? Kad sūtīt auto uz uzkraušanu?

2021. gada 8. janvārī /Organizācija B/ sniedza atbildi e-pastā, kurā norādīts, ka /Organizācija B/ teritorijā

neatrodas zāģmateriālu pakas, kas piederētu /Organizācija AA/ (lietas 1. sējums, 24. - 25., 89. lapa).

[16] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka /Organizācija A/ prasība daļā pret /Persona A/ par zaudējumu

atlīdzības piedziņu pamatota un apmierināma daļēji.

[16.1] Lietā ir pierādīts, ka atbildētājs /Persona A/ 2016. gada 3. februārī organizēja un aizveda no

/Organizācija C/ teritorijas /Adrese/ prasītājai piederošos dēļus un neatveda dēļus atpakaļ, kā arī neveica nekādas

darbības, lai prasītājai būtu iespēja saņemt dēļus, kā rezultātā prasītājai nodarīti zaudējumi, jo prasītāja zaudēja

iespēju atgūt dēļus.

[16.2] Apelācijas instances tiesā netika uzturēts atbildētāja /Persona A/ 2016. gada 9. septembra vēstulē

norādītais arguments, ka atbildētājs pieņēmis lēmumu pārvietot dēļus uz /Organizācija D/ nomāto teritoriju

/Organizācija B/ tāpēc, ka starp /Organizācija D/ un prasītāju bija finanšu nesaskaņas, bet tika norādīts, ka finanšu

nesaskaņas bija ar /Persona D/.

[16.3] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzībā pamatoti, iebilstot pirmās instances tiesas

argumentam, norādīts, ka prasītājai nav jāpierāda zādzības fakts, kas ir konstatējams kriminālprocesa ietvaros, jo

civiltiesiska atbildība iestājas arī par rīcību, kas nav krimināli sodāma.

[16.4] Apelācijas instances tiesa piekrīt prasītājas argumentam, ka pirmās instances tiesa nepamatoti

piekritusi atbildētāja /Persona A/ norādei par to, ka viņš varēja kļūdīties un uzskatīt, ka attiecīgos dēļus ir tiesīgs

ņemt un pārvest.

Civillietas materiālos esošie un pārbaudītie pierādījumi neapstiprina, ka /vieta/ teritorijā atradās arī /Persona

A/ piekritīgi dēļi.

Lietas materiāli apstiprina, ka 2015. gada 19. oktobrī starp /Organizācija C/, kā iznomātāju, un /Organizācija

D/, kā nomnieku, noslēgts iekārtas nomas līgums Nr. /numurs/ par koksnes žāvēšanas iekārtas SECAL 1-EP

65.72.41, kas atrodas adresē /Adrese/, iznomāšanu uz laiku līdz 2016. gada 31. decembrim (lietas 2. sējums, 12.-13.

lapa), bet liecinieks /Persona D/ pirmās instances tiesas 2024. gada 15. janvāra tiesas sēdē liecināja, ka tad, kad

prasītāja atveda materiālu kaltēšanai, /vieta/ bija tukša, paralēli kaltē citi materiāli netika vesti un tur neatradās,

tobrīd bija tikai prasītājas atvestais materiāls. Liecinieks arī liecināja, ka /Vieta/ kompānija bija noslēgusi /vieta/

nomas līgumu, taču faktiski darbība nenotika, pēc tam liecinieks visu pārņēmis (/Organizācija G/ bija noslēgts

līgums ar /Organizācija C/).

[16.5] Apelācijas instances tiesa piekrīt prasītājas argumentam, ka /Persona A/ nebija tiesiska pamata

paņemt prasītājai piederošos dēļus, līdz ar to atbildētājam saskaņā ar Civillikuma 2357. pantu bija pienākums atdot

dēļus prasītājai.

Lai pierādītu dēļu atdošanas pienākuma izpildi, /Persona A/ bija jāpierāda, ka viņš veica aktīvas darbības,

kuru rezultātā dēļi nonāktu atpakaļ pie prasītājas, bet atbildētājs to nav pierādījis.

Apelatore pamatoti norādījusi, ka apstāklis, ka /Persona A/ 2016. gada 9. septembra vēstulē prasītājai atļāvis

paņemt dēļus, tiklīdz būs saņemta policijas atļauja, nav uzskatāms par šāda pienākuma izpildi, jo policija noliedza

lieguma esību un /Persona A/ nav iesniedzis pierādījumu, ka šāds liegums ir bijis. Turklāt atbildētāja /Organizācija

B/ savā 2017. gada 13. aprīļa ziņā norādīja, ka prasītājai, lai saņemtu dēļus, ir jāiesniedz policijas vai /Organizācija

E/ atļauja, proti, /Persona A/ atļauja būtu pietiekama, taču /Persona A/ to nedeva, aizbildinoties ar nepieciešamību

saņemt policijas atļauju.

No Valsts policijas 2016. gada 2. jūnija lēmuma izriet, ka lēmuma pieņemšanas brīdī atbildētājs /Persona A/

noteikti zināja, ka bija paņēmis prasītājai piederošos dēļus, tātad atbildētājam jau bija radies pienākumus atdot

dēļus prasītājai, ko viņš neizpildīja.

Kaut gan /Persona A/ 2016. gada 9. septembra atbildes vēstulē prasītājai norādīja, ka dēļi, uz kuriem

pretendē prasītāja, atrodas atsevišķi /Organizācija B/ noliktavā, /amats/ /Persona B/ personīgi pieņēmis preces

glabāšanā un atbilstoši /amats/ /Persona F/ lēmumam tos izsniegs, dēļi pēc prasītājas pieprasījuma prasītājai netika

izsniegti tā iemesla dēļ, ka /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/ nebija zināms kādi dēļi jāatdod prasītājai.

Lietā nav pierādījumu, kas apstiprinātu atbildētāja apgalvojumu par prasītājai piederošo dēļu nodošanu

glabāšanā /Organizācija B/ /amats/, nav arī pierādījumu, ka prasītājai piederošajiem dēļiem bija uzlikts arests

kriminālprocesa Nr. 11355009717 ietvaros. Tādējādi dēļu atdošana prasītājai bija atkarīga tikai no atbildētāja

rīcības.

[16.6] Zemgales apgabaltiesa piekrīt apelatores argumentam, ka pirmās instances tiesa nepamatoti secināja,

ka lietā nav pierādīta /Persona A/ kā fiziskas personas atbildība un vaina prettiesiskā prasītājas dēļu paņemšanā.

Lietā nav strīda, ka /Persona A/ organizēja un personiski piedalījās prasītājai piederošo dēļu paņemšanā, šo

apstākli atbildētājs nav noliedzis. Turklāt 2016. gada 9. septembra vēstulē prasītājai /Persona A/ norādījis, ka viņš ir

pieņēmis lēmumu pārvietot dēļus, tādējādi lēmumu pieņēma tieši atbildētājs, un nav pierādījumu, ka viņš rīkojies

kādas citas personas uzdevumā.

Tiesa atzīst, ka lietā konstatētajos apstākļos nav pamata atzīt, ka atbildētājs /Persona A/, paņemot prasītājai

piederošos dēļus, rīkojies saimnieciskās darbības ietvaros, pārstāvot juridiskas personas /Organizācija D/ un/vai

/Organizācija E/.

Pirmās instances tiesas secinājums, ka nav saskatāma atbildētāja /Persona A/ prettiesiska rīcība, nav

pamatots.

[16.7] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka prasība daļā par zaudējumu atlīdzības piedziņu pret /Persona A/ ir

apmierināma daļēji.

Prasības pieteikumā un arī Valsts policijai adresētajā iesniegumā (lietas 2. sējums, 59. – 61. lapa) prasītāja

norādījusi, ka prasītājai piederošie dēļi, kas atradās /Organizācija C/ teritorijā /Adrese/ tika nozagti 2016. gada 3

.februārī šādos apstākļos: teritorijā iebrauca kravas automašīna ar vienu šoferi un džips ar trīs cilvēkiem, no kuriem

viens bija /Persona A/; cilvēki, kuri atbrauca ar džipu, organizēja dēļu iekraušanu kravas automašīnā; kopā tika

iekrautas 16 iepakotās pakas, atstājot teritorijā divas neiepakotās.

Argumentu, ka divās pakās, kas tika atstātas /Organizācija C/ teritorijā, atradās starplikas, bet prasītājas

kaltēšanai atvestie dēļi 19,16 m3 tika iepakoti 16 pakās, kuras tika aizvestas, tika izvirzīts tikai lietas izskatīšanas

gaitā pirmās instances tiesā, līdz ar to apelācijas instances tiesa noraida šo argumentu un piekrīt atbildētāja

pārstāves viedoklim, ka prasītāja nepamatoti aprēķinājusi zaudējumus, ņemot par pamatu dēļu apjomu 19,16 m3 .

Vienlaikus apelācijas instances tiesa, pretēji atbildētāja pārstāves viedoklim, atzīst, ka tas, ka precīzi nav

zināms katrā pakā iepakoto dēļu apjoms, nevar būt par pamatu prasības noraidīšanai.

Apelācijas instances tiesa, ņemot vērā Civillikuma 2354. – 2357. panta noteikumus, atzīst, ka ir pamats,

nosakot atbildētāja patvaļīgi paņemto dēļu apjomu, pieņemt, ka prasītājas kaltēšanai atvestie dēļi 19,16 m3 apjomā

bija salikti 18 pakās un katrā pakā bija vienāds dēļu apjoms, attiecīgi vidēji vienā pakā bija 1,07 m3, tādējādi

atzīstot, ka prasītājai nodarītie zaudējumi aprēķināmi, ņemot par pamatu prasītājas samaksātos naudas līdzekļus par

dēļu iegādi un kaltēšanu 17 m3 apjomā (1,07 m3 x 16 pakas).

2016. gada 13. janvāra pavadzīme Nr. /numurs/ un ,,Swedbank” AS 2016. gada 20. janvāra maksājuma

uzdevums Nr. /numurs/ apstiprina, prasītāja samaksājusi /Organizācija H/ par bērza dēļu 19,16 m3 apjomā pirkumu

3448,80 euro, tādējādi 1 m3 iegāde izmaksāja 180 euro (3448,80 euro : 19,16 m3).

/Organizācija C/ 2016. gada 11. janvāra rēķins Nr. /numurs/ par žāvēšanas iekārtas nomu laika posmā no

2016. gada 15. janvāra līdz 2016. gada 31. janvārim un ,,Swedbank” AS 2016. gada 29. janvāra maksājuma

uzdevums Nr. /numurs/ apstiprina, ka prasītāja samaksājusi /Organizācija C/ par dēļu 19,16 m3 kaltēšanu 1000 euro

tādējādi 1 m3 kaltēšana izmaksāja 52,20 euro (1000 euro : 19,16 m3).

Tādējādi par dēļu pirkumu un kaltēšanu 17 m3 apjomā prasītāja samaksājusi 3947,40 euro ((180 euro +

52,20 euro) x 17 m3). Šie izdevumi atzīstami par prasītājas zaudējumiem, kas prasītājai nodarīti atbildētāja

neattaisnojamas darbības rezultātā, atbildētājam patvaļīgi paņemot prasītājai piederošos dēļus un nenodrošinot dēļu

atdošanu prasītājai, kā rezultātā prasītāja zaudējusi dēļus 17 m3 apjomā, kuru iegādei un kaltēšanai ieguldījusi

naudas līdzekļus 3947,40 euro.

Apelācijas instances tiesa nepiekrīt atbildētāja pārstāves argumentam, kas pamatots ar atsauci uz

Civillikuma 1776. pantu, ka prasītāja nav veikusi saprātīgas darbības, lai dēļus paņemtu atpakaļ, ka prasītāja,

ievērojot pienācīgu rūpību, varēja izvairīties no zaudējumiem.

No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja nekavējoties ir veikusi darbības, lai atgūtu tai piederošos dēļus,

proti, vērsusies Valsts policijā ar iesniegumu par dēļu zādzību, iesniegusi atbildētājiem pieprasījumus par dēļu

atdošanu.

Prasītāja apelācija sūdzībā norādījusi, ka prasība par zaudējumu piedziņu tika celta vienīgi pēc tam, kad

prasītāja uzzināja par kriminālprocesa Nr. 11355009717 izbeigšanu 2021. gada 27. aprīlī, līdz tam prasītājai bija

pamats uzskatīt, ka krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums tiks sasniegts tieši kriminālprocesa ietvaros.

Turklāt tobrīd pašu atbildētāju rīcības rezultāta tika kavēta prasītājai piederošo dēļu laicīga atdošana, aizbildinoties

ar dažādiem apstākļiem.

Tiesa nekonstatē apstākļus, kas dotu pamatu noraidīt prasību, piemērojot Civillikuma 1776. panta

noteikumus.

[16.8] Ievērojot norādīto, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka saskaņā ar Civillikuma 1779. pantu no atbildētāja

/Persona A/ prasītājas labā piedzenama zaudējumu atlīdzība 3947,40 euro.

[17] Apelācijas instances tiesa atzīst, ka prasība daļā par atrautās peļņas piedziņu pamatota un apmierināma

daļēji.

Civillikuma 1772. pants noteic, ka jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas

samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.

Atbilstoši Civillikuma 1787. pantam aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet

nedrīkst būt šaubu, vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums

cēlies, tieši vai netieši (1773. pants), no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.

Analizējot atrautās peļņas pierādīšanas un aprēķināšanas aspektus, Senāts cita starpā ir atzinis, ka

sagaidāmās peļņas atrāvuma (zudušā labuma, negūtās peļņas) apmēra noteikšana balstās, galvenokārt, uz

ekonomiskiem aprēķiniem. Lai noteiktu sagaidāmās peļņas atrāvumu, ir jāanalizē nevis realizētā saimnieciskā

darbība, bet gan plānotā, taču nenotikusī saimnieciskā darbība, ņemot vērā dažādus faktorus, kas var ietekmēt

peļņu. Lai noskaidrotu peļņu attiecīgajā saimnieciskās darbības segmentā, no ieņēmuma jāatskaita ražošanas un

realizācijas izdevumi, maksājamie nodokļi. Pārbaudot sagaidāmās peļņas atrāvuma aprēķinu, tiesai ir jāvērtē

pierādījumi, kas to pamato, tajā skaitā arī grāmatvedības pirmdokumenti (sk. Senāta 2015. gada 22. oktobra

sprieduma lietā Nr. SKC-131/2015 (C24083209) 6.3. punktu, Senāta 2020. gada 27. maija sprieduma lietā Nr.

SKC-309/2020 (C24044908) 11. punktu).

[17.1] Prasību daļā par negūtās peļņas 1050,88 euro piedziņu prasītāja pamatojusi ar šādiem apstākļiem un

aprēķinu.

Pārdodot dēļus, prasītāja būtu guvusi peļņu 1050,88 euro, kas ir aprēķināta no kopējiem ieņēmumiem,

atņemot kopējos izdevumus.

Prasītājs būtu pārdevusi dēļus par 318 euro/m3 (atbilstoši noslēgtajam līgumam ar materiālu pircēju), ņemot

vērā, ka kopējais nozagtais apjoms ir 19,16 m3, kopējie ieņēmumi no kokmateriālu pārdošanas būtu 6092,88 euro.

Savukārt izdevumi saistībā ar šo kokmateriālu pārdošanu būtu 5042 euro, kurus veido izdevumi par

kokmateriālu iegādi 3448,80 euro, izdevumi par dēļu kaltēšanu 1000 euro un izdevumi par dēļu transportēšanu

593,20 euro (konteinera pārvadājumi no Latvijas uz /Vieta/ 2016.gadā izmaksāja 1083,61 euro par vienu konteineri

(skat. pievienoto rēķinu par konteinera pārvadājumiem), un viena konteinera tilpums ir 35 m3, tātad 19,16 m3

pārvadāšana izmaksātu 1083,61 euro /35 m3 x 19,16 m3 = 593,20 euro.

No kopējiem negūtajiem ieņēmumiem 6092,88 euro, atņemot kopējos izdevumus 5042 euro, secināms, ka

negūtā peļņa ir 1050,88 euro.

Prasītāja iesniedza līguma kopiju ar kokmateriālu pircēju /Organizācija I/, norādot, ka tajā norādīta

materiālu pārdošanas cena, un /Organizācija F/ 2016. gada 24. oktobra rēķinu-faktūru /numurs/, norādot, ka tajā ir

redzama cena par viena konteinera pārvadājumu no Latvijas uz /Vieta/ 2016. gadā.

Līguma kopija apstiprina, ka 2015. gada 2. decembrī starp /Organizācija I/ kā pircēju un /Organizācija AA/

kā pārdevēju noslēgts līgums Nr. /numurs/ par preces – apzāģēti balta bērza kokmateriāli (norāde par kvalitāti cita

starpā - AB kategorijas dēļi ar 1-2% C kategorijas dēļi, žāvēti līdz 6-12% mitruma līmenim) – piegādi. Līgumā

paredzētā cena par 25 mm ir 318 eiro/m3 un cena par 33 mm ir 328 eiro/m3. Piegādes vieta – līgumā norādītā osta

/Vieta/. Apjoms 25 mm – 62 m3 , pēdējais sūtījuma datums 2016. gada 29. februāris (lietas 1. sējums, 48. - 50., 51.

- 53. lapa).

Tas apstiprina, ka prasītājas ieņēmumi no dēļu pārdošanu 17 m3 apjomā saskaņā ar minēto līgumu būtu

5406 euro (17 m3 x 318 eiro).

No /Organizācija F/ rēķina-faktūras /numurs/ izriet, ka viena konteinera, kura tilpums ir 35 m3, kā to

norādījusi prasītāja, pārvadājums no Latvijas uz /Vieta/ 2016. gadā izmaksāja 1083,61 euro (lietas 1. sējums, 31.

lapa).

Faktiski tas ir mazākais konteinera izmērs. Konteinera pārvadājuma cena ir atkarīga no konteinera izmēra

un veida, attāluma, transporta veida.

Nav pierādījumu, kas dotu pamatu secināt, ka maksa par konteinera pārvadājumu ir atkarīga no

pārvadājamās kravas apjoma.

Rēķinā ir iekļauta arī maksa par pārkraušanu un svēršanu, bet nav pierādījumu kā šīs izmaksas tiek noteiktas

(vai tās ir atkarīgas no kravas apjoma).

Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītāja nepamatoti samazinājusi transportēšanas izdevumus, aprēķinot tos no

kravas apjoma. Atzīstams, ka transporta izdevumi ir 1083,61 euro.

Kā norādīts iepriekš, prasītājas izdevumi par dēļu 17 m3 apjomā pirkumu un kaltēšanu ir 3947,40 euro ((180

euro + 52,20 euro) x 17 m3).

Tiesa atzīst, ka prasītājas negūtā peļņa aprēķināma šādi: 5406 euro - 1083,61 euro - 3947,40 euro un sastāda

374,99 euro.

[17.2] Ievērojot norādīto, tiesa atzīst, ka saskaņā ar Civillikuma 1772. un 1787.pantu pantu no atbildētāja

/Persona A/ prasītājas labā piedzenama prasītājas negūtā peļņa 374,99 euro, kas tika plānota atbilstoši minētajam

līgumam, jo sagaidāmās peļņas atrāvums ir cēloniskā sakarā ar atbildētāja neattaisnojamo darbību.

[18] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka prasība daļā par zaudējumu summas palielinājuma 2489,90 euro

piedziņu, kas aprēķināts, piemērojot inflācijas koeficientu, nav pamatota, līdz ar to noraidāma.

Prasītāja norādījusi, ka, ņemot vērā to, ka kokmateriāli tika nozagti 2016. gada 3. februārī, un patēriņa cenu

pārmaiņas 2023. gada septembrī, salīdzinot ar 2016. gada februāri, ir 45,3 % (skat. /Tīmekļvietne B/), 2016. gada

februārī radušos zaudējumu summa 5499,68 euro 2023. gada septembrī atbilst 7989,58 euro (pieaugums 2489,90

euro).

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka lietā konstatētie apstākļi dod pamatu secināt, ka prasītājai jau 2018. gada

aprīlī bija pamats celt prasību par zaudējumu atlīdzību, jo bija skaidrs, ka atgūt dēļus tai nav iespējams, tas fakts, ka

apstākļu pārbaude notika minētajā kriminālprocesā, neliedza prasītājai iespēju celt prasību savu tiesību aizsardzībai

civilprocesuālajā kārtībā.

Tas, ka prasītāja izvēlējusies celt prasību tikai pēc lēmuma pieņemšanas par kriminālprocesa Nr.

11355009717 izbeigšanu, nevar būt par pamatu prasības apmierināšanai norādītajā daļā, jo nav konstatējams

cēloniskais sakars starp atbildētāja rīcību un prasītājas aprēķināto zaudējumu summas pieaugumu, piemērojot

minēto inflācijas koeficientu.

[19] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka /Organizācija A/ prasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu daļā pret

/Organizācija B/ nav pamatota, līdz ar to noraidāma.

[19.1] Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājiem zaudējumu atlīdzību solidāri, norādot, ka atbildētājs /Persona

A/ veica prettiesisku prasītājas dēļu paņemšanu, savukārt /Organizācija B/, kurai šie dēļi tika nodoti glabāšanā, nav

atdevusi dēļus prasītājai, tādējādi atbildētāju prettiesiskas rīcības rezultātā prasītājai ir nodarīti zaudējumi 7989,58

euro apmērā.

[19.2] Atbildētāja /Organizācija B/ rakstveida paskaidrojumos par celto prasību cita starpā norādījusi, ka

2015. gada 14. septembrī /Organizācija B/ noslēdza līgumu ar /Organizācija D/, kuras /amats/ ir /Persona A/, par

apaļkoka pārstrādi dēļos, līguma ietvaros tika veikta apaļkoka pārstrāde dēļos, kā arī brāķētā materiāla pārstrāde,

kas tika piegādāta no /Organizācija C/. Laika posmā no septembra līdz 2015. gada beigām tika pārvietots materiāls

– apzāģētas bērza dēļu pakas, ar kurām rīkojās /Persona A/.

2016. gada 25. janvārī noslēgts vēl viens līgums par apaļkoka pārstrādi ar firmu /Organizācija E/, kuras

/amats/ ir /Persona A/.

Sadarbība ilga nepilnus divus mēnešus, kuras laikā veikta materiāla apstrāde un pārstrāde. Tika pārvietots

materiāls gan apzāģētas, gan neapzāģētas pakas.

2016. gada 3. februārī ievestas 12 pakas no /Organizācija C/ (/numurs/). Viss pārstrādātais materiāls izvests.

Atlikumā palika tikai 8 pakas – pēc 2,5 gadiem (kad uzglabāšanas summa pārsniedza materiāla vērtību) tās

likvidētas sakarā ar to, ka īpašnieks par tām neizrādīja interesi un materiāls bija daļēji sabojājies. Līguma punktā

2.5 ir teikts, ka uzglabāšanas laiks ne vairāk kā 30 dienas, pēc tam tiek piemērota papildus maksa par uzglabāšanu.

Tiesas sēdē apelācijas instances tiesā atbildētājas /Organizācija B/ pārstāvis /amats/ /Persona B/ cita starpā

paskaidroja, ka viņam nebija zināms, kādas pakas jāatdod prasītājai, bija sarakste ar prasītāju, ar /Persona A/ šo

jautājumu neesot risinājis, lūdzis prasītājai iesniegt pamatojošus dokumentus, jo nebija pavadzīmes, ka prasītāja

būtu kaut ko ievedusi atbildētājas teritorijā.

Paskaidroja, ka /Organizācija B/ sniedza /Persona A/ uzņēmumam pārkraušanas punkta pakalpojumus, kā

arī zāģēja materiālu (apaļkoku); praktiski visi dēļi pēc tam tika aizvesti; ja /Organizācija D/ veda sev dēļus, tad

/Organizācija D/ pārstāvis pats visu procesu organizēja un uzraudzīja; ar prasītāju /Organizācija B/ nekāda

sadarbība nav bijusi.

Paskaidroja, ka, ja prasītāja un atbildētājs būtu atrisinājuši šo jautājumu, un /Persona A/ būtu norādījis kādas

pakas jāatdod, dēļi tiktu atdoti. Pēc policijas lēmuma /Persona A/ nebija norādījis, kādas pakas jāatdod prasītājai,

nebija ar viņu sazinājies. Sarakste ar prasītāju bija, pēc tam neviens neinteresējās.

[19.3] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka lietā nav iesniegti pierādījumi, kas dotu pamatu apšaubīt atbildētājas

pārstāvja apgalvojumu, ka /Organizācija B/ nebija zināms, kādi dēļi jāatdod prasītājai.

Lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apstiprinātu, ka prasītājai piederošie dēļi bija nodoti atbildētājai

/Organizācija B/ glabāšanā, un ka atbildētājai bija zināms kādi dēļi identificējami kā prasītājai piederošie. Līdz ar to

nav pamata secināt, ka atbildētāja, neatdodot dēļus pēc prasītājas pieprasījuma, rīkojusies prettiesiski.

/Persona A/ 2016. gada 9. septembra atbildes vēstulē prasītājai norādījis, ka dēļi, uz kuriem pretendē

prasītāja, atrodas atsevišķi /Organizācija B/ noliktavā, /amats/ /Persona B/ personīgi pieņēmis preces glabāšanā un

atbilstoši /amats/ /Persona F/ lēmumam tos izsniegs, bet lietā nav pierādījumu, kas apstiprinātu atbildētāja

apgalvojumu par prasītājai piederošo dēļu nodošanu glabāšanā atbildētājas /amats/.

Lietā nav ne nodošanas akta, ne citu pierādījumu, kas apstiprinātu, ka prasītājai piederošos dēļus /Persona

A/ nodevis un /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/ personīgi pieņēmis glabāšanā.

Lietā arī nav pierādījumu, ka prasītājai piederošajiem dēļiem bija uzlikts arests kriminālprocesa Nr.

11355009717 ietvaros, un Valsts policija dēļus bija nodevusi glabāšanā /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/, tas

neizriet arī no Valsts policijas lēmumiem.

Ar Valsts policijas 2018. gada 9. marta lēmumu kriminālprocesā Nr. 11355009717 nolemts apmierināt

prasītājas lūgumu uzdot /Organizācija B/ atdot dēļus to likumīgajam īpašniekam – /Organizācija AA/, norādot, ka

pirmstiesas procesā dotā brīdī notiek apstākļu pārbaude, noskaidrojot dēļu faktisko atrašanās vietu un iespēju tos

izņemt un atgriezt likumiskajam īpašniekam (lietas 1. sējums, 22.-23. lapa).

No 2018. gada 9. marta lēmuma redzams, ka lēmums uzdot /Organizācija B/ atdot dēļus to īpašniekam –

/Organizācija AA/ tika pieņemts, pamatojoties uz prasītājas norādītajiem apstākļiem par prasītājai piederošo dēļu

atrašanos /Organizācija B/ teritorijā, nevis, pamatojoties uz kriminālprocesa ietvaros noskaidrotajiem apstākļiem

vai pieņemto lēmumu par aresta uzlikšanu dēļiem un nodošanu glabāšanā /Organizācija B/.

Kā norādīts iepriekš, lietā nav pierādījumu, kas apstiprinātu, ka atbildētājai /Organizācija B/ bija zināms,

kādi konkrēti dēļi identificējami kā prasītājai piederošie un atdodami prasītājai, līdz ar to nav pamata secināt, ka

atbildētāja rīkojusies prettiesiski, neatdodot prasītājai pieprasītos dēļus.

Nav apstrīdēts atbildētājas pārstāvja apgalvojums, ka atbildētājs /Persona A/ nav norādījis, kādi dēļi bija

atdodami prasītājai, turklāt no atbildētājas pārstāvja paskaidrojumiem izriet, ka pēc sadarbības izbeigšanās ar

atbildētāju /Organizācija B/ teritorijā nebija palikuši dēļi, kas būtu identificējami kā prasītājai piederošie.

Šādos apstākļos tas fakts, ka atbildētājas /Organizācija B/ /amats/ /Persona B/ 2017. gada 13. aprīlī, 2018.

gada 9. aprīlī, pēc Valsts policijas 2018. gada 9. marta lēmuma saņemšanas, un arī vēlāk neatdeva prasītājai tai

piederošos dēļus, nedod pamatu secināt, ka atbildētāja /Organizācija B/ rīkojusies prettiesiski.

[19.4] Ievērojot norādīto, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka /Organizācija A/ prasība daļā pret /Organizācija

B/ par zaudējumu atlīdzības piedziņu nav pamatota, līdz ar to noraidāma.

[20] Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka Zemgales rajona tiesa nepareizi novērtēja lietā konstatētos apstākļus,

kā rezultātā nepamatoti noraidīja prasību pilnīgi.

[21] Par tiesāšanās izdevumiem.

[21.1] Daļēji apmierinot prasību, saskaņa ar Civilprocesa likuma 41. panta pirmo daļu no atbildētāja

/Persona A/ prasītājas labā piedzenami prasītājas tiesas izdevumi proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu

apmēram.

Prasība celta par 7989,58 euro piedziņu, tiek apmierināta daļā par 4322,39 euro piedziņu (3947,40 euro +

374,99 euro), tādējādi 54% apmērā.

Ņemot vērā, ka prasība tiek apmierināta 54% apmērā, no atbildētāja prasītājas labā attiecīgi piedzenami

prasītājas tiesas izdevumi 54% apmērā no samaksātās tiesas izdevumu summas, proti, par prasību samaksātās valsts

nodevas daļa 295,93 euro (54% no 548,02 euro (lietas 1. sējums, 10., 11. lapa, 2. sējums, 3.lapa)), par apelācijas

sūdzību samaksātās valsts nodevas daļa 295,93 euro (54% no 548,02 euro (lietas 2. sējums, 115.lapa)), kopā –

591,86 euro.

[21.2] Atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta a) apakšpunktam izdevumi advokāta

palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa nepārsniedz 8500 euro,

atlīdzināmi ne vairāk par 30 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājai juridisko palīdzību lietā sniedza zvērināta advokāta palīgs

Reinis Grandāns. Lietas materiāliem pievienots zvērinātu advokātu biroja ,,Rode un Partneri” 2024. gada 17. jūlija

rēķins Nr. 252/24 par 1815 euro (lietas 2. sējums, 145. lapa) un 2024. gada 24. septembra rēķins Nr. 315/24 par

summu 907,50 euro par juridiskās palīdzības sniegšanu civillietā prasītājai (lietas 2. sējums, 146. lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta a) apakšpunktu un otro daļu no atbildētāja

/Persona A/ prasītājas labā piedzenami prasītājas izdevumi advokāta palīdzības samaksai 1296,72 euro (30 %

procenti no prasījumu apmierinātās daļas - 4322,39 euro).

Tādējādi no atbildētāja /Persona A/ prasītājas labā piedzenami prasītājas tiesāšanās izdevumi kopējā summā

1888,58 euro (591,86 euro + 1296,72 euro).

[21.3] Tiesa atzīst, ka nav pamata izdevumu piedziņai prasītājas labā par dokumentu tulkošanu.

Prasītāja iesniegusi /Organizācija I/ rēķinus Nr. /numurs/ un Nr. /numurs/ par dokumentu tulkošanu no

latviešu uz igauņu valodu, un AS ,,Citadele banka” maksājuma uzdevumus Nr. /numurs/ un Nr. /numurs/, kas

apstiprina samaksu par dokumentu tulkošanu (lietas 2. sējums 27. - 30. lapa). No minētajiem dokumentiem

redzams, ka rēķinus samaksājusi juridiskā persona /Organizācija A/, lietā nav pierādījumu, ka prasītāja ir

samaksājusi minētās summas maksājumu veicējai, tādējādi nav pierādījumu, ka prasītājai ir radušies izdevumi

sakarā ar dokumentu tulkošanu izskatāmajā lietā, līdz ar to nav pamata minēto izdevumu piedziņai no atbildētāja.

[21.4] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39. panta otro daļu, Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra

noteikumu Nr. 20 ,,Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu aprēķināšanas kārtība” 5., 14., 15., 23. punktu no

atbildētāja /Persona A/ valsts labā piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi kopējā summā 78,03 euro,

tostarp izdevumi sakarā ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanu, piegādāšanu un

izsniegšanu 39,91 euro (lietas 1. sējums, 2., 140. - 142., 181. - 185., 213. - 217. lapa), izdevumi, kas saistīti ar

dokumentu tulkošanu 38,12 euro (lietas 1. sējums 146., 172., 223. lapa).

[22] Civilprocesa likuma 195. panta pirmā daļa noteic, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu,

tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai)

saņemt procentus, minot arī to apmēru.

Civillikuma 1765. panta pirmā daļa paredz, ka gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus,

tas ir, seši procenti no simta gadā.

Saskaņā ar Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 15. decembra senatoru kopsapulces lēmumu lietas

dalībniekam atbilstoši Civilprocesa likuma 195. panta pirmās daļas noteikumiem pienākas procenti ne vien par

pamatparādu, kura atmaksa nav notikusi sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā, bet arī par citiem

maksājumiem, kuri parādniekam bija jāveic šajā termiņā, tostarp par piedzītajām summām, kas izriet no

apmierinātajiem blakus prasījumiem, kā arī par piedzītajiem tiesāšanās izdevumiem (sk. Senāta Civillietu

departamenta 2021. gada 15. decembra senatoru kopsapulces lēmuma 2.punktu).

[23] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu atbildētājam /Persona A/ nosakāms sprieduma labprātīgas

izpildes termiņš desmit dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Ievērojot izklāstīto, saskaņā ar Civilprocesa likuma 432., 433., 434.pantu, Zemgales apgabaltiesa

nosprieda

SIA /Organizācija A/ prasību daļā pret /Persona A/ apmierināt daļēji.

Piedzīt no /Persona A/ /Organizācija A/ labā zaudējumu atlīdzību 4322,39 euro un tiesāšanās izdevumus

1888,58 euro, kopā - 6210,97 euro.

Samaksa veicama prasītājas /Organizācija A/ norēķinu kontā /konta numurs/.

Noteikt /Organizācija A/ tiesības saņemt no atbildētāja /Persona A/ likumiskos procentus 6% gadā no

kopējās piedzītās summas par laika posmu pēc sprieduma labprātīgās izpildes termiņa beigām līdz sprieduma

izpildei.

Piedzīt no /Persona A/ valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 78,03 euro.

Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa valsts ienākumos veicama kontā: saņēmējs Tiesu

administrācija, reģistrācijas Nr. 90001672316, saņēmēja iestāde: Valsts kase, BIC kods: TRELLV22, konta Nr.

LV51TREL2190458019000, maksājuma mērķis: ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi civillietā Nr. C73624522.

Prasību daļā par 3667,19 euro piedziņu noraidīt.

Noteikt atbildētājam /Persona A/ termiņu sprieduma labprātīgai izpildei desmit dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

/Organizācija A/ prasību daļā pret /Organizācija B/ noraidīt pilnīgi.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Augstākajā tiesā Civilprocesa likuma 451.,

452.pantā paredzētajos gadījumos trīsdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas datuma, iesniedzot kasācijas

sūdzību Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles tiesu namā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese (*paraksts) S.Maršāne

Tiesnese (*paraksts) I.Belicka

Tiesnese (*paraksts) I.Skudra

*Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.