Legislator Case Law & Legislation
C11096614 / SKC-0021-18 ECLI:LV:AT:2018:0209.C11096614.1.S AI generated

Supreme Court dismisses appeal on statute of limitations for commercial debt collection after enforcement decision.

Case Number C11096614 / SKC-0021-18
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia dismissed the bank's cassation appeal against a lower court's decision to deny further enforcement of a debt. The bank argued that the statute of limitations had not expired, but the court found that a new limitation period under commercial law began after the enforcement decision concluded. Consequently, the court held that the bank failed to file a new lawsuit within the required timeframe, extinguishing its right to judicial enforcement.

Legislator headnote

AI generated

Civil Procedure Law Art. 474; Commercial Law Art. 406: After the conclusion of a forced execution procedure, a new limitation period under commercial law applies instead of the civil law period, requiring the creditor to act promptly to preserve rights.

Keywords

AI generated
commercial law limitation statute of limitations forced execution procedure creditor rights enforcement decision

Cited Legislation

AI generated
Civil Procedure Law Art. 474
Commercial Law Art. 406
Civil Law Art. 1903
Civil Law Art. 1904
Civil Law Art. 1330

Cited Case Law

AI generated
SKC-265/2017 (C 20281114)
juridisko aspektu izpēti faktisko un tiesisko apstākļu ziņā pēc būtības analogā lietā Nr.SKC-265/2017 (C 20281114), nonākusi pie šādiem
ECLI:LV:AT:2018:0209.C11096614.1.S
Court dismisses appeal on statute of limitations, ruling claim not barred as creditor could sue anytime before deadline.

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2018:0209.C11096614.1.S

Lieta Nr. C11096614

SKC – 21/2018

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2018.gada 9.februārī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Mārīte Zāģere,

tiesnese Ļubova Kušnire,

tiesnese Inta Lauka

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar prasītājas AS „SEB banka” pārstāves zvērinātas advokātes Daces Valds kasācijas sūdzību par

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 27.augusta spriedumu AS „SEB banka” prasībā pret /pers. B/ par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Starp Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fondu (turpmāk arī – Fonds) un /pers. B/ 2005.gada 5.maijā noslēgts aizdevuma līgums, ar kuru

/pers. B/ izsniegts aizdevums 37 875 EU/pers. E/ nodrošināts ar aizņēmējam piederošo nekustamo īpašumu /adrese A/. Iestājoties saistību neizpildes

gadījumam, aizdevuma līguma 12.3.1.punktā pielīgtas aizdevēja tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, nosūtot aizņēmējam paziņojumu un pieprasot

aizdevuma pamatsummas un pielīgto procentu, līgumsoda un citu summu, kas paredzētas līgumā, samaksu 14 dienu laikā pēc aizdevēja pieprasījuma

nosūtīšanas.

Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonds un AS „SEB banka” (turpmāk arī - Banka) 2006.gada 5.jūlijā noslēguši cesijas līgumu, ar kuru jebkuri

prasījumi, kas izriet no aizdevuma līguma, nodoti Bankai.

Ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2008.gada 16.maija lēmumu Fonda pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu

izpildīšanu pret parādnieku /pers. B/ apmierināts, nododot bezstrīdus piespiedu izpildīšanai parādnieka saistību pret Fondu par 27 274,80 Ls, ko veido

pamatparāds 25 495,14 Ls, kavētie procenti 1 047,78 Ls un līgumsods 952,52 Ls, piedziņu.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 15.jūlija lēmumu apstiprināts nekustamā īpašuma – dzīvokļa Nr. /numurs/ un tam

piekrītošo 11/1000 kopīpašuma domājamo daļu no daudzdzīvokļu mājas /adrese A/, izsoles akts, nostiprinot nekustamo īpašumu uz ieguvējas – SIA

„Unisoft” vārda un ievedot to nekustamā īpašuma valdījumā. Minētais lēmums ir stājies likumīgā spēkā.

[2] AS „SEB banka” 2014.gada 12.septembrī cēlusi tiesā prasību pret /pers. B/ par parāda 16 821,94 EUR un tiesāšanās izdevumu piedziņu, kā

arī lūgusi noteikt tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā no aizdevuma pamatsummas.

Prasības pieteikumā norādīts šāds pamatojums.

Tā kā atbildētājs nepienācīgi pildīja no aizdevuma līguma izrietošās saistības, proti, neveica maksājumus līgumā noteiktajā apmērā un termiņā,

Fonds, izmantojot aizdevuma līgumā pielīgtās tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, /pers. B/ 2008.gada 16.janvārī nosūtīja paziņojumu par visa

aizņēmuma samaksu, kuru pēdējais saņēma personīgi.

Ņemot vērā, ka aizdevums netika samaksāts, 2008.gada 29.aprīlī tiesā iesniegts pieteikums par saistību bezstrīdus izpildi pret parādnieku /pers. B/,

kas ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2008.gada 16.maija lēmumu apmierināts.

Ieķīlātais nekustamais īpašums /adrese A/, /datums/pārdots izolē par 18 400 Ls. Zvērināts tiesu izpildītājs 2011.gada 10.martā ieskaitījis prasītājas

kontā naudas summu 15 772,91 Ls (22 442,82 EUR). Atgūtie naudas līdzekļi novirzīti attiecīgi - samaksai zvērinātam tiesu izpildītājam par sprieduma

izpildes izdevumiem 2627,09 Ls (3738,01 EUR) un neizpildīto saistību: procentu - 1047,78 Ls (1490,86 EUR), 1īgumsoda - 952,52 Ls (1355,31

EUR) un pamatparāda daļas - 13 672,61 Ls (19 454,37 EUR) dzēšanai.

Atlikusī parāda summa, kas piedzenama no atbildētāja ir 13 083,93 EUR, kā arī prasītājas labā piedzenami sprieduma izpildes izdevumi 3738,01

EUR, kas kopā veido prasības summu - 16 821,94 EUR.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1760.pantu.

[3] Ar Cēsu rajona tiesas 2015.gada 8.aprīļa spriedumu prasība noraidīta.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību, Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2015.gada 27.augustā

nosprieda prasību noraidīt.

Spriedumā norādīti šādi motīvi.

[4.1] Tā kā pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pareizs, apelācijas instances tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto

daļu (ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma

motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā

noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt) tam pievienojas un neatkārto spriedumā ietvertos argumentus.

[4.2] Nav šaubu, ka starp aizdevēju /pers. F/ fondu un /pers. B/ 2005.gada 5.maijā noslēgtais darījums - aizdevuma līgums - atbilstoši

Komerclikuma 389.panta noteikumiem ir komercdarījums. Līdz ar to pušu tiesisko attiecību, tiesību un pienākumu, kas izriet no noslēgtā darījuma,

apspriešanai Civillikums piemērojams tiktāl, ciktāl šīs attiecības neregulē Komerclikuma normas.

Pareizs ir pirmās instances tiesas atzinums, ka noilguma aprēķināšana jāveic saskaņā ar Komerclikuma 406.panta (no komercdarījuma izrietošie

prasījumi noilgst triju gadu laikā), šā likuma pārejas noteikumu 16.punkta un Civillikuma 1896.panta nosacījumiem.

Prasījuma triju gadu noilguma termiņa sākums skaitāms no 2011.gada 12.marta, kad zvērināts tiesu izpildītājs ieskaitīja prasītājas kontā izsolē

atgūtā parāda daļu jeb kad notikusi pēdējā piespiedu izpildes darbība, kas saistīta ar parāda atgūšanu no /pers. B/. Lietā nav iesniegti pierādījumi tam, ka

šis triju gadu termiņš pēc 2011.gada 12.marta tika pārtraukts ar kādām kreditora darbībām. Uz šādiem apstākļiem prasītāja nav norādījusi arī apelācijas

sūdzībā.

[4.3] Nav pareizs apelācijas sūdzībā izteiktais viedoklis, ka, ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2008.gada 16.maija lēmumu

apmierinot pieteikumu par /pers. B/ saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, pušu attiecības būtu uzskatāmas par privāttiesiskām, proti tādām, kas balstās

uz aizdevuma līgumu un pakļautas piespiedu izpildei uz izpilddokumenta - tiesas lēmuma pamata, tāpēc saistību turpmākai izpildei piemērojams

Civillikuma 1330., 1903.pants.

Civilprocesa likuma 400.panta (saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana) pirmās daļas pirmais punkts pieļauj ķīlas saistības izpildi, vēršot piedziņu

tikai uz ieķīlāto mantu, t.i., nodibināto publisko hipotēku, kā tas noticis konkrētajā gadījumā. Tiesa nav lēmusi jautājumu par parāda piedziņu, ko

iespējams darīt vienīgi prasības tiesvedības kārtībā. Nekādas citas piedziņas, pamatojoties uz minēto tiesas nolēmumu, nav iespējamas un tas nerada

kādas jaunas aizdevēja un aizņēmēja tiesiskās attiecības, ko faktiski atzinusi arī prasītāja, vispārējā prasības kārtībā ceļot tiesā prasību par neatgūtā

parāda piedziņu no /pers. B/.

Tā kā saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas institūts pieļauj piedziņas vēršanu vienīgi uz nodibināto publisko hipotēku un kreditoram nav

iespējams izvēlēties citus piedziņas līdzekļus, nevar uzskatīt, ka ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2008.gada 16.maija lēmumu no

/pers. B/ piedzīts viss parāds un ka šā lēmuma izpildei būtu piemērojams Civilprocesa likuma 546.panta pirmajā daļā noteiktais 10 gadu termiņš.

Prasītāja, ceļot tiesā prasību vispārējā prasības kārtībā, pati apzinājās, ka ar minēto tiesas lēmumu visa parāda summa nav piedzīta.

Nav pamatota norāde apelācijas sūdzībā, ka aizdevuma līgums kā komercdarījums pēc parāda daļas atgūšanas saistību bezstrīdus piespiedu

izpildīšanas procedūrā zaudē komercdarījuma statusu.

[5] Par Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 27.augusta spriedumu Bankas pārstāve zvērināta advokāte Dace Valds

iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā, atsaucoties uz materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu, kā arī procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, lūgusi

spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai.

Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[5.1] Tiesa nepareizi interpretējusi Civillikuma 1904.pantā ietverto nosacījumu par saistību tiesību noilgumu – prasības celšana pārtrauc visas

saistību tiesības noilgumu, kaut arī tā būtu papriekš celta tikai par šās tiesības noteiktu daļu. Iesniedzot pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu

izpildīšanu, prasītāja apzinājās, ka ceļ prasību tikai par saistību izpildes daļu, jo ieķīlātā nekustamā īpašuma tirgus vērtība nevarēja segt visu prasījuma

summu.

[5.2] Tiesa nav ņēmusi vērā pieteikuma par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi un attiecīgā tiesas lēmuma sekas. Tiesas lēmums, kas pieņemts

Civilprocesa likuma 50.nodaļā ietverto normu kārtībā, saskaņā ar šā likuma 546.panta pirmo daļu ir izpildāms desmit gadu laikā. Piedzinējam ir tiesības

nenodot šādu lēmumu izpildei uzreiz, bet atlikt tā izpildīšanu uz laiku līdz desmit gadiem. Prasību par parāda atlikušās daļas piedziņu prasītājai bija tiesības

celt desmit gadu laikā (sākot no 2011.gada 10.marta). Tādējādi savas prasījuma tiesības prasītāja varēja izmantot līdz 2021.gada 9.martam.

[5.3] Uzskatīdama, ka saistību noilguma pārtraukšana iespējama tikai ar prasības celšanu, bet pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi un

nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē šādu noilgumu nepārtrauc, tiesa sašaurinoši iztulkojusi Civillikuma 1904.pantu. Civillikuma 1903.pants noteic - ja ar

prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās dienas, kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i., no

pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa. Šā jaunā noilguma termiņš vienmēr ir desmit gadi, kaut arī pirmējais būtu bijis īsāks.

Līdz ar to secināms, ka no 2011.gada 10.marta (diena, kad prasītājas bankas kontā ieskaitīta atgūtā parāda daļa) sāka ritēt jauns noilguma termiņš,

kurš beigtos tikai 2021.gada 9.martā. Savukārt Komerclikuma 406.panta noteikumi ir attiecināmi vienīgi uz sākotnējo prasību, t.i., prasītājai pēc

brīdinājuma nosūtīšanas un atkāpšanās no līguma trīs gadu laikā bija jāceļ tiesā prasība par saistību izpildi, ko prasītāja arī izdarījusi, 2008.gada 29.aprīlī

iesniedzot pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi.

[5.4] Lai gan Komerclikuma 406.pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Civillikuma normām, taču konkrētajā gadījumā Komerclikuma

406.panta norma nav piemērojama. Noilgumu pārtrauc tiesības izlietošana (Civillikuma 1902.pants). Fondam sākotnēji iesniedzot pieteikumu par saistību

bezstrīdus piespiedu izpildi, noilgums tika pārtraukts.

Sistēmiski iztulkojot Civillikuma 1902.-1904.pantu, kā arī ņemot vērā Augstākās tiesas 2009.gada 14.oktobra spriedumā lietā Nr.SKC-255

(C27032405) pausto atziņu, ka noilgumu pārtrauc tiesības izlietošana nevis tikai prasības celšana tiesā Civilprocesa likuma 127.panta izpratnē, secināms

- prasītājam ir tiesība sākotnēji celt prasību (izlietot tiesību) tikai par saistības kādā tās daļā izpildi. Atbilstoši Civillikuma 1902.pantam līdz pieteikuma par

saistību bezstrīdus piespiedu izpildi iesniegšanai tiesā aizritējušais laiks noilgumā nav ieskaitāms, bet sāk ritēt jauns noilguma termiņš, kas saskaņā ar

Civillikuma 1903.panta otro daļu vienmēr ir desmit gadi. Komerclikuma 406.pants nav piemērojams gadījumos, kad kreditors ir izmantojis tikai daļu no

tiesībām un vēlāk cēlis prasību par atlikušo saistību izpildi.

[5.5] Civillikuma 1895.pantā noteiktais vispārējais desmit gadu noilguma termiņš attiecas arī uz prasījumiem, kas izriet no aizdevuma līguma.

Komerclikuma 406.pantā ietvertais nosacījums par trīs gadu noilguma termiņu attiecas vienīgi uz sākotnējo prasījumu par saistību bezstrīdus piespiedu

izpildi.

[5.6] Tiesa, noraidot prasību, pārkāpusi likuma „Par tiesu varu” 17.pantu, Civilprocesa likuma 8.pantu, 93.panta pirmo daļu un 97.pantu, jo nav

noskaidrojusi objektīvo patiesību. Prasītāja ir pierādījusi sava prasījuma pamatotību ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, kuri spriedumā nav vērtēti.

Motīvu daļa

[6] Pārbaudījusi sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībās, kā tas noteikts Civilprocesa likuma 473.panta

pirmajā daļā, Augstākā tiesa atzīst, ka spriedums atstājams negrozīts.

[7] Nevar piekrist kasācijas sūdzības iesniedzējas apsvērumiem, kuros apstrīdēta Komerclikuma 406.panta, Civillikuma 1902., 1903. un

1904.panta piemērošanas un iztulkošanas pareizība. Šajā sakarā norādāms turpmāk minētais.

[7.1] Lietā nav strīda par to, ka tiesiskās attiecības, kas starp pusēm izveidojās, noslēdzot aizdevuma līgumu, atbilst Komerclikuma

388.pantā regulētā komercdarījuma pazīmēm.

Lai vienkāršotu un paātrinātu privāttiesisko (komerctiesisko) apgrozību, vienlaikus nodrošinātu arī apgrozības stabilitāti, paaugstinātu

uzticības aizsardzību un komersantu atbildības pakāpi, likumdevējs izdarīja būtiskus grozījumus Komerclikumā, iekļaujot tajā atsevišķu D daļu, kas stājās

spēkā 2010.gada 1.janvārī un regulē komercdarījumus.

„Šādam regulējumam ir būtiska nozīme komercattiecību funkcionēšanā, jo tā piemērošana sekmē komersantu rīcības vienveidību un

paredzamību, kas, savukārt, palīdz paātrināt komerctiesisku apgrozību. Komercdarījumos kā viens no galvenajiem principiem ir atlīdzības princips, jo

komercdarbības mērķis ir gūt peļņu un visi komersanta komercdarbības ietvaros slēgtie komercdarījumi ir prezumējami kā atlīdzības darījumi, kas dod

komersantam tiesības prasīt atlīdzību arī bez sevišķas norunas. Privāttiesiskās apgrozības paātrināšanas princips paredz, ka komersantam operatīvi

jāreaģē uz apstākļu izmaiņām, piemēram, prasījumi savu tiesību aizsardzībai komersantiem ir jāiesniedz ātrāk nekā tas paredzēts parastajiem

civiltiesiskajiem darījumiem (Civillikumā paredzētais desmit gadu noilguma termiņš Komerclikumā samazināts līdz trim gadiem)” (sk. skaidrojumu

likumprojekta „Grozījumi Komerclikumā” anotācijā, pieejams:

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/CA622B7AA262009CC225736B004CDA92).

Tādējādi secināms, ka trīs gadu noilguma ieviešanas mērķis ir nodrošināt stabilitāti komerctiesiskajās attiecībās un ātrumu komerctiesiskajā

apgrozībā.

Atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 2.punktam Civillikuma noteikumi komercdarījumiem

piemērojami tiktāl, ciktāl tos neierobežo Komerclikumā ietvertās tiesību normas.

Komerclikuma 406.panta formulējums (sk. šā sprieduma 4.2.punktu), dod pamatu konstatējumam, ka tajā paredzēts vienīgi noilguma tā

sauktais speciālais (saīsinātais) termiņš komercdarījumiem, taču šā termiņa aprēķināšanas noteikumu regulējums iztrūkst.

To ievērojot, Civillietu tiesas kolēģija attiecībā uz tiem tiesību jautājumiem, kuri nav noregulēti speciālajā tiesību normā, pareizi piemērojusi

Civillikuma desmitās nodaļas astotās apakšnodaļas normas, kas regulē noilguma institūtu civiltiesībās.

Respektīvi, tā kā, izskatot lietu pēc būtības, nodibināts, ka atbildētājs izmantoja savas tiesības atsaukties uz noilguma iestāšanos Bankas

prasījumam, termiņu no komercdarījuma izrietošā prasījuma izlietošanai noteic Komerclikuma 406.panta speciālā tiesību norma, bet jautājumā, kas skar

noilguma termiņa noteikšanu, piemērojamas vispārējās tiesību normas (Civillikuma 1902.-1906.pants).

[7.2] Civillikuma 1896.pants reglamentē kārtību, kādā nosakāms noilguma iesākuma brīdis, proti, noilgums sāk ritēt ar to dienu, kurā

prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks

liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis.

No lietas materiāliem redzams, ka atbildētāja pienākums izpildīt saistības un samaksāt parādu iestājās 2008.gada 30.janvārī, jo kreditors

2008.gada 16.janvārī izsniedza viņam paziņojumu par vienpusēju atkāpšanos no līguma un parāda samaksu līdz minētajam datumam (lietas 28.lp.).

Tas nozīmē, ka noilguma iesākums atbilstoši Civillikuma 1896.pantam skaitāms no 2008.gada 31.janvāra, kad atbildētājs nebija labprātīgi

samaksājis parādu. Tādējādi atzīstams, ka prasītājai no 2008.gada 31.janvāra radās tiesības celt tiesā prasību pret atbildētāju par parāda piedziņu vai

veikt citas darbības parāda atgūšanai.

Tāpat lietas materiāli liecina, ka prasītāja 2008.gda 24.aprīlī iesniedza tiesā pieteikumu, lūdzot pakļaut atbildētāja saistību bezstrīdus

piespiedu izpildīšanai, t.i., izvēlējās Civilprocesa likuma 50.nodaļas normās paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli, kas šā likuma 400.panta pirmās daļas

1.punkta izpratnē vērsts uz saistības nodrošināšanai - ieķīlātā parādniekam piederošā nekustamā īpašuma (publiskas hipotēkas) - realizēšanu

vienkāršotas un ātras procedūras ietvaros. Saņēmusi tai labvēlīgu pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu, kuram saskaņā ar Civilprocesa likuma

540.panta 4.punktu piemīt izpildu dokumenta spēks, prasītāja šo lēmumu iesniedza zvērinātam tiesu izpildītājam piespiedu izpildei, kas pēc likumā

noteikto darbību veikšanas noslēdzās 2011.gada 10.martā, zvērinātam tiesu izpildītājam izsolē iegūto ķīlas priekšmeta pirkuma maksu ieskaitot kreditora

kontā.

Līdz ar to nav racionāla pamata šaubām, ka, pirmkārt, prasītāja savlaicīgi, t.i., ievērojot Komerclikuma 406.panta noteikumus, veica

tiesiskas darbības, lai saņemtu saistības izpildījumu no parādnieka, otrkārt, iepriekš minēto tiesību izlietojums atbilstoši Civillikuma 1902.pantam

pārtrauca noilgumu.

[7.3] Ja noilgums tiek pārtraukts, tad tas skaitāms no jauna ar brīdi, kad pabeigta izpildu lietvedība, kuras ietvaros kreditors no ķīlas

pārdošanas nav saņēmis pilnīgu apmierinājumu, jo pēdējam šādā gadījumā saglabājas tiesība prasīt gan parāda atlikuma, gan ķīlas pārdošanai taisīto

nepieciešamo izdevumu piedziņu (Civillikuma 1330.pants).

Tādā situācijā, kad parādnieks labprātīgi nesedz atlikušo parādu un ķīlas pārdošanas izdevumus, Civillikuma 1330.pantā paredzēto

kreditora tiesību īstenošana nav iespējama citādi, kā ceļot attiecīgu prasību tiesā.

Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka tiesneša lēmumu, kas pieņemts Civilprocesa likuma 50.nodaļā iekļauto normu kārtībā, kreditors

saskaņā ar Civilprocesa likuma 546.panta pirmo daļu ir tiesīgs nodot piespiedu izpildei desmit gadu laikā. Taču tajā pašā laikā par kļūdainu atzīstams

turpmāk izteiktais pieņēmums, ka Banka prasījuma tiesības par neatgūtā parāda daļas piedziņu no atbildētāja var izmantot līdz 2021.gada 9.martam, jo

tas ir acīmredzamā pretrunā ar izskatāmajā lietā nodibināto apstākli, proti, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2008.gada 16.maija

lēmums pēc kreditora iniciatīvas tika izpildīts. Tādējādi runāt par Civilprocesa likuma 546.panta pirmās daļas noteikumu piemērošanu izskatāmajā lietā

nav nekāda iemesla. Turklāt prasītājas apgalvojums, ka noilguma iesākumu Civillietu tiesas kolēģija skaitījusi no tiesneša lēmuma par saistību pakļaušanu

bezstrīdus piespiedu izpildīšanai pieņemšanas dienas, neatbilst spriedumā atspoguļotajiem faktiem.

Šeit jāuzsver, ka izvēle, kad tieši nodot tiesneša lēmumu piespiedu izpildei un vai to vispār darīt, ir piedzinēja ziņā. Jebkurā gadījumā

noilguma pārtraukums turpinās tikmēr, kamēr šis lēmums nav izpildīts, protams, Civilprocesa likuma 546.panta pirmajā daļā noteikto desmit gadu

robežās. Turpretī tad, ja tiesneša lēmuma piespiedu izpildīšanas process ir noslēdzies, noilguma ritējums, kā tas iepriekš jau atzīmēts, iesākas no jauna.

[7.4] Nepelna ievērību kasācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojuma formā, t.i., bez pienācīga pamatojuma (atrauti no normu konteksta īpaši

akcentējot tikai vienu sastāva pazīmi), izteiktais pārmetums, ka tiesa nepareizi iztulkojusi Civillikuma 1903.pantu (citēts šā sprieduma 5.3.punktā), jo

pārbaudāmajā spriedumā nav atrodami motīvi, kas liecinātu, ka minētā norma vispār tikusi piemērota. Tātad var prezumēt, ka tiesa neatzina par

nodibinātiem tādus apstākļus, kuri veido Civillikuma 1903.panta tiesisko sastāvu.

Šajā sakarā arī norādāms, ka Augstākā tiesa 2017.gada 14.decembra spriedumā, balstoties uz Civillikuma 1903.panta piemērošanas

juridisko aspektu izpēti faktisko un tiesisko apstākļu ziņā pēc būtības analogā lietā Nr.SKC-265/2017 (C 20281114), nonākusi pie šādiem

secinājumiem: „Ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanas process, kura laikā netika iegūta tāda summa, lai pilnībā apmierinātu prasījumu, tika pabeigts [..]

un tā turpināšana nebija iespējama. Proti, zvērināts tiesu izpildītājs pārdeva nekustamo īpašumu izsolē un nevarēja izmantot citus likumā noteiktos

piespiedu izpildes līdzekļus. Līdz ar to lieta tika pabeigta un tās turpināšana vairs nav iespējama principā, savukārt no Civillikuma 1903.panta hipotēzes

tieši izriet lietas turpināšanas iespējamība. Tāpat minētās tiesvedības ietvaros nav konstatējams nekāds tiesas noteikts termiņš, kuru prasītāja būtu

palaidusi garām un kura pastāvēšana ir Civillikuma 1903.panta hipotēzē noteiktais šīs normas piemērošanas nepieciešamais priekšnoteikums. Gluži

pretēji, atbilstoši Civillikuma 1330.pantam prasītājai bija jāceļ jauna prasība tiesā vai jāveic citas darbības (piemēram, vienošanās ar parādnieku par

atlikušā parāda labprātīgu samaksu u.tml.) atlikušā parāda atgūšanai” (sk. minētā sprieduma 9.3.punktu).

Tādējādi rezumējams, ka Civillikuma 1903.panta norma uz lietā nodibinātajiem apstākļiem nav attiecināma.

Atgādinot, ka tādi personas aizskarto vai apstrīdēto tiesību aizsardzības līdzekļi kā prasības celšana un pieteikuma iesniegšana par saistības

pakļaušanu piespiedu izpildīšanai ir divi patstāvīgi, turklāt pilnīgi atšķirīgi procesuālo tiesību institūti, Augstākā tiesa noraida kasācijas sūdzības

iesniedzējas argumentus, kuros parāda daļas atgūšana Civilprocesa likuma 50.nodaļas normu kārtībā pieņemta lēmuma piespiedu izpildes ceļā pielīdzināta

Civillikuma 1904.pantā norādītajam prasījumam.

Apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka pēc tiesneša lēmuma piespiedu izpildīšanas procesa noslēguma, sāka ritēt jauns -

Komerclikuma 406.pantā noteiktais nevis Civillikuma normās paredzētais noilguma termiņš.

„ [..] secinājums, ka pēc noilguma pārtraukšanas piemērojams tas pats Komerclikuma D daļā noteiktais īsākais noilguma termiņš, atbilst

komercdarījumu vispārīgo noteikumu mērķim - sekmēt tiesisko noteiktību un ātrumu komerctiesiskajā apgrozībā, kā arī komerctiesību principiem, īpaši

privāttiesiskās apgrozības paātrināšanas principam (komersantam operatīvi jāreaģē uz apstākļu izmaiņām, proti, prasījumi savu tiesību aizsardzībai

jāiesniedz pietiekami ātri). Pretējā gadījumā, piemērojot Civillikumā paredzēto desmit gadu noilgumu, Komerclikumā ietvertais regulējums attiecībā uz

komercdarījumiem zaudētu nozīmi, kas būtu pretrunā ar [..] komercdarījumu regulācijas mērķi” (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 14.decembra

sprieduma lietā Nr.SKC-265/2017 (C 20281114) 9.4.punktu)”.

Kasācijas instances tiesas tiesnešu sastāvs izskatāmajā lietā nekonstatē pamatu tam, lai ierosinātu atkāpšanās no iepriekš citētajām atziņām

jeb judikatūras maiņas procedūru (Civilprocesa likuma 472.panta otrā daļa).

[7.5] Apelācijas instances tiesa, kā atklāj sprieduma argumentācija, vispusīgi noskaidrojusi apstākļus un novērtējusi pierādījumus, kuriem ir

nozīme strīda pareizam atrisinājumam, sniegdama pietiekami izvērstu pamatojumu gala slēdzienam, ka, Bankai neceļot prasību par parāda atlikuma,

lēmuma piespiedu izpildes izdevumu piedziņu Komerclikuma 406.panā noteiktajā termiņā un neiesniedzot pierādījumus, kas apstiprinātu noilguma

pārtraukšanu šo trīs gadu laikā, ir iestājies noilgums, kas izbeidz prasītājai tiesību prasīt šā parāda piespiedu piedziņu tiesas ceļā.

Līdz ar to nav objektīva iemesla uzskatīt, ka Civillietu tiesas kolēģija pārkāpusi kasācijas sūdzībā minētās procesuālo tiesību normas.

[8] Iepriekš izklāstīto apsvērumu kopums ļauj secināt, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir tiesisks, tāpēc kasācijas sūdzības

apmierināšanai nav pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 1.punktu, Augstākā tiesa

no s pri e da

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 27.augusta spriedumu atstāt negrozītu, bet kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese M.Zāģere

Tiesnese ĻKušnire

Tiesnese I.Lauka