Administrative court dismissed appeal against dismissal due to police academy liquidation citing lack of legal basis.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420640610

AA43-0956-11/18

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 1.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja A.Šteinberga,

tiesneši K.Berķis un M.Birzgalis,

piedaloties pieteicējam I.P. un pieteicēja pārstāvim A.M., atbildētāja Latvijas

Republikas pusē pieaicinātās iestādes Iekšlietu ministrijas pārstāvei L.G.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz I.P.

pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmuma Nr.36 atzīšanu par

prettiesisku, labvēlīga administratīvā akta izdošanu, mantiskā zaudējuma, personiskā

kaitējuma un morālā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar I.P. apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmumu Nr.36 (turpmāk arī –

Lēmums) atstāts negrozīts Latvijas Policijas akadēmijas (turpmāk – Akadēmija)

2009.gada 16.decembra lēmums Nr.26/1292 (turpmāk arī – sākotnējais lēmums), ar

kuru I.P. atvaļināts no dienesta sakarā ar Akadēmijas likvidāciju.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, I.P. (turpmāk – pieteicējs) iesniedza pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā par Lēmuma atzīšanu par prettiesisku, labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, mantiskā zaudējuma, personiskā kaitējuma un morālā

kaitējuma atlīdzināšanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[2.1] Pieteicējs 2008.gada 1.septembrī ir noslēdzis studiju līgumu Nr.PIN 08-

199 par dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē un studijām klātienes maģistra

akadēmiskajā studiju programmā „/Nosaukums/” „/Nosaukums/” apakšnozarē

(turpmāk – Studiju līgums). 2008.gada 1.septembrī, uzsākot studijas, pieteicējs ar

rektora V.Z. rīkojumu nozīmēts klausītāja amatā /darbavieta/.

[2.2] Pieteicējs uzskata Lēmumu par nelikumīgu, jo brīdinājumu parakstījusi

I.A., kurai tādu tiesību nebija.

[2.3] Lēmums ir prettiesisks, jo studiju nepieciešamība bijusi saistīta ar

pieteicēja kā amatpersonas speciālo dienesta pakāpi un vērtēšanas komisijas

2007.gada 30.janvāra atzinumu. Pieteicējs tiesiski paļāvies, ka maģistra grādu un

diplomu varēs iegūt tieši Akadēmijā. Savu zināšanu un pieredzes dēļ pieteicējs bija

aicināts arī strādāt Akadēmijā, un alga pirms nodokļu nomaksas bija Ls 726.

[2.4] Ministru kabineta 2009.gada 30.jūnija rīkojums Nr.442 „Par Latvijas

Policijas akadēmijas likvidāciju” (turpmāk – Rīkojums Nr.442) tika pieņemts studiju

gada vidū, un likvidācijas procesa laikā neviena atbildīgā amatpersona ar studentiem

netikās. Likvidācijas procesā netika nodrošināts caurspīdīgums, darbība studentu

interesēs un labas pārvaldības princips. Iekšlietu ministre prettiesiski iecēla jaunu

prorektoru likvidācijas jautājumos I.A., kura prettiesiski parakstīja likvidācijas

dokumentus. Minēto atzina arī prokuratūra, un pēc ģenerālprokurora ieteikuma

Ministru kabinetā 2009.gada 17.novembrī tapa informatīvais ziņojums Nr.44.§, kurā

nolemts atbalstīt Iekšlietu ministrijas rīcību Akadēmijas likvidācijas nodrošināšanā

un I.A. iecelšanu un atrašanos amatā. Tomēr nav dokumentu, kas apstiprinātu, ka I.A.

tika iecelta un darbojās likumīgi. Tātad I.A. lēmumi bija nelikumīgi līdz pat

2009.gada 17.novembrim.

Akadēmijas likvidācijas plānā noteikts, ka visi akadēmijas klausītāji tiks

pārcelti amatos citās Iekšlietu ministrijas pakļautības iestādēs, bet atbildētājs

interpretēja tiesību normas pēc saviem ieskatiem.

[2.5] 2009.gada 20.novembrī pieteicējam bija jāierodas Akadēmijas

sekretariātā, lai saņemtu brīdinājumu par Akadēmijas likvidāciju, ko bija parakstījusi

I.A.. Brīdinājumā nekas nebija atrunāts par pieteicēja tiesībām studiju turpināšanas

jautājumā. Šādi brīdinājumi tika izdoti visiem /darbavieta/ klausītājiem, kuriem

pirms studijām darba vieta bija akadēmija. Pieteicējs uzskata brīdinājumu par

diskriminējošu un cilvēktiesības pārkāpjošu. Pieteicēja grupas citiem studentiem un

vēl 29 klausītājiem šādi brīdinājumi nebija jāparaksta. Sarunā ar citiem studentiem

pieteicējs noskaidrojis, ka viņi tikuši nozīmēti uz jaunizveidotiem amatiem Valsts

policijā. Savukārt pret pieteicēju ir konstatējama atšķirīga attieksme. Lēmuma

pieņemšana iestādē ir tikusi vilcināta, un atbildes pieteicējs nav varējis saņemt pēc

būtības.

[2.6] 2009.gada 18.decembrī pieteicējs saņēmis Lēmumu, kura 5.rindkopa

pieteicējam nav saprotama, bet 6.rindkopa satur nepatiesu formulējumu. Lēmuma

pieņemšanā nav tikuši ievēroti Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi

Nr.240 „Iekšlietu ministrijas nolikums” un Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās

daļas 5.punkts, otrā daļa un sestā daļa, kas paredz turpmāku dienesta gaitu

amatpersonām citā struktūrā. Rīkojumā Nr.442 tieši noteikts, ka Akadēmijas

klausītājus pārceļ amatos Iekšlietu ministrijas padotības iestādēs un nosūta studiju

turpināšanai uz Latvijas Universitāti. Taču ar vienošanos starp Akadēmiju un Latvijas

Universitāti pieteicējs nav iepazīstināts.

[2.7] Pieteicējs norāda, ka viņa tiešais darbs un vēlēšanās ir studijas klātienē

maģistratūrā un dienests. Pieteicējs vēlējies studēt tieši klātienē, nevis neklātienē,

tāpēc uzskata, ka studijas viņam jāturpina tā, kā noteikts Studiju līgumā. Arī studiju

laikā pieteicējs ir bijis valsts amatpersona, un nav saprotams, kāpēc pieteicēja

klausītāja amats ir likvidēts, bet citu klausītāju amati nav likvidēti. Iekšlietu ministre

termiņu, lai nepieņemtu jaunus darbiniekus, noteica 2009.gada 15.decembrī, bet

pieteicējam studijas beidzās 2009.gada 24.decembrī.

[2.8] Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 16.pantu ir jāveic amatpersonu

novērtējums, bet 2009.gadā novērtēšana netika veikta. Pieteicēja darba novērtējums

tapis 2007.gada 30.janvārī. Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 5.punkts

paredz amatpersonas pārcelšanas iemeslus citā amatā, likvidējot amatu vai

struktūrvienību, bet tas netika veikts.

[2.9] Atbildētājam nav izpratnes par morāles un ētikas jautājumiem, jo

pieteicējs tiek atbrīvots no dienesta ar vairāk kā 29 gadu izdienas stāžu un neilgi

pirms 50 gadu vecuma sasniegšanas un izdienas vecuma pensijas saņemšanas.

[3] Iekšlietu ministrija rakstveida paskaidrojumos par pieteikumu norādīja, ka

uzskata to par nepamatotu, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem.

[3.1] Izdodot Lēmumu, atbildētājs ievēroja Rīkojumu Nr.422, kas paredz

Akadēmiju likvidēt ar 2010.gada 1.janvāri, un Dienesta gaitas likuma 47.panta sesto

daļu, kas noteic, ja amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar iestādes vai

amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu, amatpersonu

par to rakstveidā brīdina vismaz 30 dienas iepriekš. Ar Lēmumu pieteicējs atvaļināts

no dienesta ar 2009.gada 30.decembri.

[3.2] Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta ceturto daļu tiesības atvaļināt

no dienesta amatpersonu ir tai amatpersonai, kura viņu iecēlusi amatā. Saskaņā ar

Akadēmijas Satversmes 31.punktu tas ir rektors. Tā kā Lēmumu ir pieņēmusi

Akadēmijas rektora vietas izpildītāja, tad tiesību normas ir ievērotas. Rektora

pienākumu izpildes uzticēšana I.A. atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likumā

noteiktajam. Iekšlietu ministrijas rīcība, tostarp par I.A. iecelšanu un Akadēmijas

likvidācijas nodrošināšanu, atbalstīta arī Ministru kabineta 2009.gada 17.novembra

sēdē.

[3.3] Studiju līguma 3.2.apakšpunkts paredzēja, ka Akadēmija vienpusēji var

līgumu izbeigt tās reorganizācijas vai likvidācijas gadījumā, ko tā arī izmantoja ar

2009.gada 2.decembra vēstuli Nr.26/1232.

[3.5] Citas personas nodrošinātas ar amatu, jo viņu līgums par studijām slēgts

trīspusēji – starp personu, Akadēmiju un Valsts policiju, kamēr pieteicēja līgums bijis

divpusējs – starp pieteicēju un Akadēmiju. Citas amatpersonas, kuras klausītāju

amatos, tāpat kā pieteicējs, tika ieceltas no Akadēmijas, attiecīgi tika brīdinātas par

dienesta tiesisko attiecību izbeigšanu. Uz citām Iekšlietu ministrijas padotības

iestādēm šīs personas tika pārceltas tikai tad, ja pēc savas iniciatīvas sameklēja

attiecīgu amatu citā iestādē.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta spriedumu I.P.

pieteikums par Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmuma Nr.36 atzīšanu par

prettiesisku un mantiskā zaudējuma, personiskā kaitējuma un morālā kaitējuma

atlīdzināšanu noraidīts, kā arī ar spriedumā ietverto lēmumu noraidīts pieteicēja

lūgums par pagaidu noregulējuma noteikšanu, ieceļot I.P. /darbavieta/ /amats/.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] Administratīvā lieta ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2010.gada

18.maija lēmumu ierosināta par jauna administratīvā akta izdošanu un zaudējumu

atlīdzību.

Pieteicējs savā 2010.gada 28.maija iesniegumā ir norādījis, ka tiesnese

nepamatoti nav lēmusi par Iekšlietu ministrijas faktisko rīcību, kuras rezultātā

pieteicējam radīts būtisks tiesisko interešu aizskārums.

Tiesa norāda, ka iestādes darbības, kas vērstas uz administratīvā akta izdošanu,

nav atzīstamas par faktisko rīcību. Tā kā Iekšlietu ministrija ir izdevusi pārsūdzēto

administratīvo aktu, tad iestādes darbības ir vērtējamas kopsakarā ar administratīvās

lietas rezultātu, proti, administratīvā akta jeb Lēmuma tiesiskumu.

Pieteicējs pieteikumā norādījis, ka vēlas, lai tiktu atjaunots iepriekšējās

dienesta attiecībās un studijās un nozīmēts /darbavieta/ /amats/, kā arī pieteicējs

saņemtu nelikumīgi ieturēto atvaļinājuma pabalstu, nelikumīgi ieturēto un

neizmaksāto darba algu, kompensāciju par piespiedu dīkstāvi un nodokļus par šiem

maksājumiem. Tāpat pieteicējs vēlas saņemt nākotnē atrauto, negūto peļņu un

zaudējumus.

Vērtējot šos prasījumus, tiesa secina, ka pieteikums skatāms kā prasījums par

administratīvā akta atcelšanu, proti, Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmuma

Nr.36 „Par apstrīdēto administratīvo aktu (Latvijas Policijas akadēmijas 2009.gada

16.decembra lēmumu Nr.26/1292 „Lēmums par atvaļināšanu no dienesta”)”

atcelšanu, jo, atceļot personas tiesības ierobežojošu administratīvo aktu, atjaunojas tā

tiesiskā situācija, kāda pastāvēja pirms atceltā akta izdošanas. Tomēr izskatāmajā

gadījumā šāds prasījums nav iespējams, jo pārsūdzētais Lēmums ir izpildīts, proti,

pieteicējs ir atvaļināts no dienesta, par ko liecina stāšanās bezdarbnieka uzskaitē un

bezdarbnieka pabalsta saņemšana (lietas 1.sējums, 16.-17.lapa), un arī pieteicēja

darba vieta – Akadēmija ir likvidēta. Tādējādi tiesai ir jāpārbauda Lēmuma

tiesiskums saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 82.panta

pirmo daļu un 184.panta pirmās daļas 1.punktu. Savukārt prasījumi, kas attiecināmi

uz pieteicēja atjaunošanu dienestā, iecelšanu amatā un naudas atlīdzinājumu izmaksu

ir vērtējami APL 253.panta otrās un sestās daļas kontekstā, proti, ja tiesa atzīst

Lēmumu par prettiesisku, tā spriedumā uzdod atbildētājam veikt darbības, kā

novēršamas Lēmuma prettiesiskās sekas.

[4.2] Pieteicējs kā pretlikumīgu savā pieteikumā vērtē Akadēmijas likvidāciju

un I.A. rīcību, jo šādu darbību rezultāts ir prettiesisks Lēmums par pieteicēja

atvaļināšanu no dienesta.

2009.gada 30.jūnijā Ministru kabinets saskaņā ar Augstskolu likuma 11.panta

otro daļu izdeva rīkojumu Nr.442 „Par Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju”

(turpmāk arī – Rīkojums Nr.442) (lietas 1.sējums, 39.-40.lapa), saskaņā ar kura

5.punktu akadēmijas rektoram ir tiesības lemt par nodarbināto skaita un atalgojuma

apmēra samazināšanu sakarā ar pieejamajiem finanšu līdzekļiem, pārņemot

Akadēmijas Senāta kompetenci.

Lai nodrošinātu Rīkojuma Nr.442 izpildi, iekšlietu ministre 2009.gada 8.jūlijā

izdeva rīkojumu Nr.1444 par jauna amata ieviešanu Latvijas Policijas akadēmijā –

prorektors Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas jautājumos; ar 2009.gada 8.jūlija

rīkojumu Nr1445 I.A. iecelta amatā – prorektors Latvijas Policijas akadēmijas

likvidācijas jautājumos, bet ar 2009.gada 8.jūlija rīkojumu Nr.1446 prorektore

Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas jautājumos I.A. norīkota pildīt amata

pienākumus uz rektora atstādināšanās laiku. Par šiem faktiem lietā nav strīda.

Lietā ir strīds par to, vai I.A. bija tiesības veikt Akadēmijas likvidāciju,

pieņemot lēmumus, tostarp lēmumus, kas skar pieteicēja atvaļināšanu.

[4.3] Augstskolu likuma 7.pants (redakcijā, kas bija spēkā Lēmuma

pieņemšanas laikā) noteica, ka Latvijas Policijas akadēmija ir valsts augstskola, kurai

ir valsts iestādes statuss. Savukārt minētā likuma 11.panta otrajā daļā paredzēts, ka

lēmumu par valsts augstskolas likvidāciju pieņem Ministru kabinets.

Tā kā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 58.pantu visas valsts

pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam, tad Ministru kabineta pieņemtais

lēmums par Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju ir tiešās pārvaldes

institucionālās sistēmas ietvaros pieņemts iekšējs lēmums (skat. Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 12.februāra lēmuma lietā SKA-

253 10.punktu).

2009.gada 30.jūnijā Ministru kabinets pieņēma Rīkojumu Nr.442 par

Akadēmijas likvidāciju saskaņā ar Augstskolu likuma 11.panta otro daļu. Minētā

rīkojuma 5.punkts noteica rektora tiesības lemt par nodarbināto skaita un atalgojuma

apmēra samazināšanu, pārņemot Senāta kompetenci.

No minētā izriet, ka Akadēmijai bija valsts iestādes statuss un lēmums par tās

likvidāciju pieņemts tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas ietvaros. Ministru

kabinets ar Rīkojumu Nr.442 noteica rektora papildu tiesības attiecībā uz nodarbināto

skaita samazināšanu, pārņemot augstskolas Senāta kompetenci.

Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta ceturto daļu tiesības atvaļināt

amatpersonu no dienesta ir tai amatpersonai, kura ir tiesīga iecelt amatpersonu amatā.

Pieteicējs pauž viedokli, ka rektora vietas izpildītāja lēmumu par viņa

atvaļināšanu no dienesta nebija tiesīga pieņemt, norādot uz procesuālajiem

pārkāpumiem rektora vietas izpildītājas apstiprināšanas amatā gaitā.

Izvērtējot faktiskos apstākļus kopsakarā ar tiesību normām, tiesa atzīst, ka

rektora vietas izpildītājai bija tiesības pieņemt lēmumu par pieteicēja atvaļināšanu no

dienesta saskaņā ar Ministru kabineta Rīkojuma Nr.442 5.punktu. Savukārt rektora

vietas izpildītājas iecelšana amatā ir iestādes darbības, kas vērtējamas pēc to ietekmes

uz Lēmumu, ar kuru pieteicējs atvaļināts no dienesta.

[4.4] Kā atzīts iepriekš, Akadēmija bija tiešās pārvaldes iestāde un uz to

attiecināmas Valsts pārvaldes iekārtas likumā iekļautās tiesību normas, ciktāl tās nav

pretrunā ar Augstskolu likumu.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 32.panta otro daļu Ministru

kabineta loceklis ir augstākā amatpersona attiecībā uz viņa padotībā esošo iestāžu

amatpersonām.

Minētā likuma 33.panta otrā daļa noteic, ja pārvaldes amatpersona nepilda vai

ir kavēta pildīt savus pienākumus, nākamā augstākā pārvaldes amatpersona

nekavējoties ieceļ šīs pārvaldes amatpersonas aizvietotāju, lai nodrošinātu iestādes

darba nepārtrauktību.

Savukārt šā likuma 37.panta otrā daļa noteic, ka izņēmuma gadījumā augstāka

iestāde vai amatpersona var pārņemt pārraudzībā esošas tiešās pārvaldes iestādes vai

pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē. Šādā gadījumā

iestāde vai amatpersona, kas vēlas šīs tiesības īstenot, to var darīt tikai tad, ja ir

saņēmusi savas augstākas iestādes vai amatpersonas rakstveida piekrišanu. Piekrišana

nav nepieciešama, ja pilnvaru pārņemšanas tiesības izmanto Ministru kabineta

loceklis.

Minētā panta piektajā daļā noteikti gadījumi, kad augstāka amatpersona nevar

pārņemt zemākas iestādes lietvedību. Proti, saskaņā ar 3.punktu, ja lēmumu pieņem

koleģiāla institūcija, kuras locekļi savu pienākumu pildīšanā ir neatkarīgi un nav

pakļauti rīkojumiem vai citādai ietekmei attiecībā uz savu lēmumu, un institūcijas

lēmumu pieņem saskaņā ar likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzētu

procedūru, kurā tiek piemēroti tiesas procesam raksturīgi pierādīšanas principi.

Saskaņā ar Akadēmijas Satversmes 32.punktu rektora atcelšanas gadījumā

Ministru kabinets ieceļ rektora vietas izpildītāju, kas atbilst Augstskolu likuma

17.pantam.

No minētā izriet, ka Augstskolu likums un Akadēmijas Satversme neregulē

jautājumu par rektora vietas izpildītāja iecelšanu gadījumā, ja rektors ir kavēts pildīt

amata pienākumus. Tādējādi minētā jautājuma risināšanai piemērojamas Valsts

pārvaldes iekārtas likumā iekļautās tiesību normas par iestādes darba nepārtrauktības

nodrošināšanu. Valsts pārvaldes iekārtas likums izņēmuma gadījumā paredz Ministru

kabineta loceklim tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārņemt pārraudzībā esošas

iestādes kompetencē esošu jautājumu risināšanu.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta piektās daļas 3.punktā minētie

apstākļi uz konkrēto lietu nav attiecināmi, jo augstskolas Senāts nepieņem lēmumus

saskaņā ar procedūru, kurā tiek piemēroti tiesas procesam raksturīgi principi.

Lietā nav strīda par to, ka Akadēmijas padotības forma ir pārraudzība, kas ir

saudzīgākā padotības forma. Proti, augstākai amatpersonai nav tiesību dot rīkojumu

zemākai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumus. Tas

nozīmē, ka augstākā amatpersona nav tiesīga iejaukties zemākas iestādes lēmumu

pieņemšanas procesā. Kā iepriekš atzīts, tādas tiesības ir vienīgi izņēmuma gadījumā.

Konkrētajā lietā iekšlietu ministre kā Ministru kabineta loceklis ir augstākā

amatpersona attiecībā uz Akadēmijas vadību un viņai ir tiesības bez Ministru

kabineta pilnvarojuma pārņemt Akadēmijas vadības kompetencē esošu jautājumu

risināšanu tikai izņēmuma gadījumā.

Tādējādi tiesai būtu jānoskaidro, vai ir izpildīts minētais nosacījums.

[4.5] Augstskolu likuma 43.panta otrā daļa noteic, ka prorektors ir augstskolas

administratīvais personāls. Akadēmijas Satversmes 82.punkts noteica, ka prorektorus

pēc rektora ieteikuma, aizklāti balsojot, amatā apstiprina Senāts.

Saskaņā ar Akadēmijas Satversmes 29.punktu Senātu sasaukt var rektors,

Senāta priekšsēdētājs vai ne mazāk kā viena trešdaļa senatoru. Senāta sēdes notiek ne

retāk kā trīs reizes semestrī, un pārtraukums starp tām nedrīkst būt ilgāks par diviem

mēnešiem.

No minētā izriet, ka prorektors ir augstskolas amatpersona, kuru apstiprina

augstskolas Senāts. Senāts nedarbojas pastāvīgi, bet tiek sasaukts uz sēdēm.

Konkrētajā lietā iekšlietu ministre pārkāpa minēto kārtību, izveidoja jaunu

prorektora amatu un iecēla prorektora amatā Iekšlietu ministrijas amatpersonu.

Iekšlietu ministre 2009.gada 8.jūlijā, atsaucoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma

37.panta otro daļu un Ministru kabineta Rīkojumu Nr.442, ieviesa jaunu amatu –

prorektors Akadēmijas likvidācijas jautājumos, pieņēma minētajā amatā I.A. un

uzdeva I.A. pildīt rektora amata pienākumus.

Tiesas ieskatā izņēmuma apstākļi, pie kuriem iekšlietu ministrei bija tiesības

pieņemt iepriekš minētos lēmumus, konstatējami saskaņā ar turpmāk minēto.

[4.5.1] Akadēmijas rektors bija atstādināts sakarā ar ierosināto disciplinārlietu

un bija kavēts pildīt amata pienākumus. Līdz ar to viņš nevarēja pieņemt lēmumu par

I.A. virzīšanu prorektora amatam.

Tādējādi iekšlietu ministres kā augstākās amatpersonas lēmums par

specializēta amata – prorektors Akadēmijas likvidācijas jautājumos - izveidi bija

pamatots ar izņēmuma apstākļiem – augstskolas likvidāciju. Tiesai nav pamata

iejaukties izpildvaras iekšējo lēmumu pieņemšanas procesā, izvērtējot šādu lēmumu

lietderību.

[4.5.2] Kā izriet no iepriekš minētajām tiesību normām, augstskolas Senāts ir

institūcija, kura nedarbojas pastāvīgi. Pastāv noteikta Senāta sēžu sasaukšanas

kārtība.

Kā izriet no lietas apstākļiem, Ministru kabineta Rīkojuma Nr.442 izpilde

uzsākta nekavējoties. Saskaņā ar minēto Rīkojumu paredzēts Akadēmiju likvidēt līdz

2009.gada 31.decembrim. Rīkojuma 2.punkts noteica, ka līdz 2009.gada

1.septembrim jāsastāda augstskolas likvidācijas plāns un noteikti citi neatliekami

veicami uzdevumi. Prorektore I.A. nekavējoties sāka pildīt rektora amata pienākumus

un pieņēma lēmumus saistībā ar Rīkojuma Nr.442 5.punktu.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka tik īsā laikā nebija iespējams sasaukt augstskolas

Senātu prorektora apstiprināšanai.

[4.5.3] Ministru kabinets 2009.gada 17.novembrī (protokols Nr.81, 44.§)

atbalstīja Akadēmijas likvidācijas gaitu un Akadēmijas prorektores likvidācijas

jautājumos I.A. atrašanos amatā (lietas 1.sējums, 89.-91.lapa). Tādējādi Ministru

kabinets, kam saskaņā ar Augstskolu likuma 11.panta otro daļu ir tiesības lemt par

Akadēmijas likvidāciju, leģitimizēja arī likvidācijas gaitu, tostarp I.A. darbības

attiecībā pret pieteicēju, parakstot brīdinājumu par atvaļināšanu no dienesta

2009.gada 16.novembrī (lietas 1.sējums, 52.lapa).

Brīdinājumu pieteicējs parakstījis 2009.gada 20.novembrī (lietas 1.sējums,

139.lapa), un tas stājies spēkā 2009.gada 20.novembrī – pēc Ministru kabineta

2009.gada 17.novembrī dotā akcepta.

Arī Lēmums par atvaļināšanu attiecībā uz pieteicēju izdots pēc 2009.gada

17.novembra – 2009.gada 16.decembrī.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pieteicēju atvaļināja no dienesta

amatpersona, kurai bija attiecīgs pilnvarojums.

Tādējādi tiesa nesaskata tik būtiskus procesuālus pārkāpumus, kas varēja

ietekmēt citāda Lēmuma pieņemšanu par pieteicēja atvaļināšanu no dienesta.

Papildus norādāms, ka Ministru kabineta izdotā Rīkojuma Nr.442 izpilde valsts

pārvaldei bija obligāta jebkurā gadījumā, proti, Akadēmija bija jālikvidē ar 2010.gada

1.janvāri, neatkarīgi no personālijām.

[4.6] Tiesai ir jāpārbauda tie argumenti, kas attiecināmi tieši uz pieteicēja

atvaļināšanu no dienesta sakarā ar Akadēmijas likvidāciju, vai tā bija pamatota un vai

pieteicējam ir nodrošināta pienākošā atalgojuma izmaksa.

[4.7] Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 6.punktu

amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar Iestādes vai amatpersonas amata

likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu.

Minētā panta sestā daļa noteic, ja amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar

Iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu,

amatpersonu par to rakstveidā brīdina 30 dienas iepriekš.

2009.gada 16.novembrī pieteicējs brīdināts par atvaļināšanu no dienesta ar

2009.gada 30.decembri, jo sakarā ar Rīkojumu Nr.442 ar 2010.gada 1.janvāri tiek

likvidēta Akadēmija (lietas 1.sējums, 52.lapa).

Ar 2009.gada 16.decembra lēmumu Nr.26/1292 pieteicējs atvaļināts no

dienesta (lietas 1.sējums, 53.-54.lapa).

Tiesa secina, ka minētā kārtība attiecībā pret pieteicēju ir ievērota, proti, ar

2009.gada 16.novembra rīkojumu, ko pieteicējs parakstījis 2009.gada 20.novembrī,

pieteicējs brīdināts pat atvaļināšanu no 2009.gada 30.decembra. Sākotnējais lēmums

par atvaļināšanu pieņemts 2009.gada 16.decembrī.

Atbildētājs ievērojis atvaļināšanas no dienesta procesuālo kārtību, un

atvaļināšana no dienesta ir pamatota ar amatpersonas amata likvidāciju.

[4.8] Pieteicējs uzskata, ka atvaļināšana no dienesta nebija pieļaujama, jo

pieteicējam bija jānodrošina iespēja turpināt dienestu. Konkrēti pieteicējs uzskata, ka

viņam ir tiesības turpināt dienestu /darbavieta/ /amats/, kā tas ir viņa kursabiedriem,

proti, pieteicējs ne tikai nepamatoti ir atvaļināts no dienesta, bet attiecībā pret viņu ir

konstatējama arī diskriminācija.

Atbildētājs minētajam nepiekrīt, norādot, ka pieteicējs atradās citādā tiesiskā

situācijā kā pieminētās personas.

APL 6.pantā ietvertais vienlīdzības princips noteic, ka vienādi lēmumi

jāpieņem, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Vērtējot pieteicēja un pieteicēja norādīto kursabiedru līgumus ar Akadēmiju,

tiesa secina, ka pieteicējs un pieteicēja kursabiedri (D.M., S.H. un K.K.) neatradās

vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, jo pieteicēja kursabiedri uz Akadēmiju

tika pārcelti, saglabājot amatu, kamēr pieteicējs no iepriekšējā amata tika atbrīvots.

Ar Valsts policijas 2002.gada 11.jūnija pavēli Nr.577 pieteicējs pārcelts uz

Akadēmiju, atbrīvojot viņu no /darbavieta/ /amats/ (lietas 1.sējums, 165.lapa).

Savukārt pieteicēja kursabiedri no amata Valsts policijā pārcelti uz Akadēmiju

uz noteiktu laiku līdz Maģistra akadēmiskās pilna laika studiju programmas

„/Nosaukums/” pabeigšanai, tostarp, D.M. ar 2008.gada 17.septembra pavēli Nr.2361

(lietas 1.sējums, 167.lapa), K.K. ar 2008.gada 17.septembra pavēli Nr.2362 (lietas

1.sējums, 168.lapa) un S.H. ar 2008.gada 17.septembra pavēli Nr.2363 (lietas

1.sējums, 169.lapa).

Tātad pieteicējs atbrīvots no darba Valsts policijā, pārceļot viņu amatā uz

Akadēmiju, bet pieteicēja kursabiedri pārcelti studiju apguvei no darba Valsts policijā

uz noteiktu laiku, proti – līdz studiju pabeigšanai.

Arī pieteicēja līgums ar Akadēmiju atšķiras no līgumiem, kurus Akadēmija

slēgusi ar pieteicēja kursabiedriem, proti, pieteicēja līgums Nr.PIN 08-199 ir slēgts

2008.gada 1.septembrī, saistības nodibinot tikai starp pieteicēju un Akadēmiju (lietas

1.sējums, 28.-30.lapa), bet pieteicēja kursabiedri ir slēguši trīspusējus līgumus starp

šīm personām, Akadēmiju un Valsts policiju, kurā saistības pret D.M. (lietas

2.sējums, 14.-19.lapa), K.K. (lietas 2.sējums, 8.-13.lapa) un S.H. (lietas 2.sējums, 2.-

7.lapa) uzņēmās ne tikai Akadēmija, bet arī Valsts policija.

Tādējādi secināms, ka pieteicēja līguma puse Akadēmija ir likvidēta un līguma

subjekts, no kura pieteicējam būtu tiesības ko prasīt, vairs nepastāv. Valsts policija tai

pat laikā pret pieteicēju nekādas saistības nav uzņēmusies, tostarp, saistības par amata

vietas nodrošināšanu pēc studiju pabeigšanas, kā tas ir D.M., K.K. un S.H. līgumos

(skat. minēto līgumu 2.3.1.punktu).

Pieteicējs gan norāda, ka arī līgumā Nr.PIN 08-199 viņam ir saistība pēc

Akadēmijas beigšanas nodienēt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs vai

Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs piecus gadus (līguma 2.3.3.punkts), tomēr, kā

tiesa jau norādīja, šīs saistības apsolījums dots Akadēmijai, nevis atbildētājai un nav

uzskatāms par imperatīvu, bet piemērojamu konkrētiem apstākļiem, piemēram,

sakarā ar veselības stāvokli, sakarā ar noteikta vecuma sasniegšanu, tostarp, sakarā ar

iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju.

Līdz ar to, nepārceļot pieteicēju amatā Valsts policijā, nav konstatējams

vienlīdzības principa pārkāpums vai diskriminācija, jo šim faktam nav iesniegti

apstiprinoši pierādījumi.

Kā atbildētājs norādīja, tad tās personas, kuras atradās vienlīdzīgos apstākļos ar

pieteicēju, amatu ieguvušas tikai savas iniciatīvas rezultātā, kā piemēru minot R.G.

No iesniegtajiem materiāliem ir redzams, ka R.G. 2008.gada 14.jūlijā ir izteicis vēlmi

pildīt dienestu /darbavieta/ klausītāja amatā, kas arī akceptēta (lietas 1.sējums,

170.lapa). 2009.gada 16.novembrī R.G. tāpat kā pieteicējs ir brīdināts par

atvaļināšanu sakarā ar Akadēmijas likvidāciju (lietas 1.sējums, 171.lapa), taču tālāku

dienestu turpinājis pildīt tikai savas iniciatīvas vadīts, sameklējot amata vietu

/darbavieta/ (lietas 1.sējums, 172.lapa).

Tātad arī R.G. būtu atbrīvots no amata Akadēmijā un atvaļināts no dienesta, ja

nebūtu izrādījis iniciatīvu un interesējies par citām amata vietām. Tā kā R.G.

izmantoja iespēju pieteikties un iegūt amatu /darbavieta/, tad viņš atšķirībā no

pieteicēja tika atbrīvots no amata Akadēmijā, bet ne atvaļināts no dienesta. Dienestu

R.G. turpināja Valsts policijā.

No augstāk minētā tiesa secina, ka nav konstatējams vienlīdzības principa

pārkāpums arī attiecībā pret tādām personām, kuras tāpat kā pieteicējs pildīja dienestu

un atradās amatā Akadēmijā, jo dienesta turpināšana pēc Akadēmijas amata

likvidācijas bija atkarīga no šīm personām.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs nav izrādījis interesi par citas amata vietas

meklēšanu, jo, kā redzams no pieteicēja iesniegumiem Akadēmijai un Iekšlietu

ministrijai, tad viņš savu atvaļināšanu un Akadēmijas likvidāciju uzskatīja par

prettiesisku, nesaskatot pamatu amata vietas maiņai.

[4.9] Tādējādi secināms, ka pieteicējs pamatoti ir atvaļināts no dienesta ar

Lēmumu un saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Dienesta gaitas

likuma 47.panta pirmās daļas 6.punktu.

[4.10] Pieteicējs savos paskaidrojumos tiesai atsaucas arī uz likuma „Par

policiju” 15.pantu, kas noteic, ka Akadēmija ir policijas sastāvdaļa. Minētais

arguments tika izvirzīts sakarā ar to, ka pēc Akadēmijas likvidācijas pieteicējam bija

jānodrošina cita amata vieta Valsts policijā.

Tiesa konstatē, ka tiesību norma, uz kuru atsaucas pieteicējs, proti, par

Akadēmijas piederību Valsts policijai, nav spēkā jau ar 2006.gada 1.oktobri.

Likumdevējs ar 2006.gada 15.jūnija likumu „Grozījumi likumā „Par policiju””

ir izslēdzis no likuma „Par policiju” 15.panta ceturto daļu, kas noteica, ka „policijas

sastāvdaļa ir arī Latvijas Policijas akadēmijas policijas ierindas un komandējošais

sastāvs, kas darbojas saskaņā ar akadēmijas Satversmi un reglamentiem, kuri noteikti

Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm”.

Tā kā spēkā neesoša tiesību norma liedz personām iegūt jebkādas tiesības un

tikt izmantota kā administratīvā akta vai tiesas sprieduma pamatojums, tad pieteicēja

arguments par Akadēmijas kā Valsts policijas struktūras sastāvdaļu ir nepamatots.

Līdz ar to atbildētājam sakarā ar Akadēmijas likvidāciju nebija pienākuma

nodrošināt pieteicēja iecelšanu amatā Valsts policijā, jo Akadēmija un Valsts policija

atzīstamas par patstāvīgām iestādēm.

[4.11] Pieteicējs pamatu savai pārcelšanas nepieciešamībai saskata Dienesta

gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 5.punktā, kas noteic, ka „amatpersonu citā

prombūtnē esošas amatpersonas amatā vai citā vakantā amatā, ņemot vērā

attiecīgajam amatam noteiktās prasības, var pārcelt, likvidējot amatu vai

struktūrvienību (Iestādi) vai to reorganizējot”. Šāda pārcelšana saskaņā ar Dienesta

gaitas likuma 12.panta otro daļu veicama, iegūstot pārceļamās personas piekrišanu.

Vērtējot šo tiesību normu kopsakarā ar citām, tiesa secina, ka Dienesta gaitas

likums noteica, ka arī Akadēmija ir iestāde, uz kuru attiecināms Dienesta gaitas

likums. Tātad varēja tikt pārceltas arī tās personas, kuru amati tika likvidēti

vienlaikus ar Akadēmijas likvidāciju.

Tomēr vienlaikus par būtisku uzskatāms apstāklis, ka tiesiskā situācija

2009./2010.gadā bija balstīta uz ekonomiskiem pamatiem un šajā sakarā izdotām

tiesību normām, un valsts pārvaldes iekšējiem lēmumiem, kas attiecās uz vakanto

amata vietu likvidāciju un dienestu pildošo personu un darbinieku samazināšanu arī

Iekšlietu ministrijas struktūrās.

Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmā daļa nesatur imperatīvu tiesisko

regulējumu, kas gramatiski būtu norādīts, kā – „ir jāpārceļ” vai „pārceļ”.

Likumdevējs ir lietojis vārdu „var pārcelt”, atļaujot valsts pārvaldei pašai pieņemt

lēmumu par šādas pārcelšanas nepieciešamību (izdošanas izvēle).

Kā pamatoti norādījis pieteicējs, tad viņa atvaļināšana no dienesta pēc vairāk

kā 29 darba gadiem un pirms termiņa ir savā ziņā saistīta ar ētikas un morāles

jautājumiem, tomēr tiesību normās priekšrocības, kas attiecināmas uz šo apstākli

amatpersonas amata vai iestādes (šajā gadījumā – Akadēmijas) likvidāciju, nav

ietvertas.

[4.12] Pieteicējs dienesta turpināšanai ir izvirzījis arī argumentus, kas

attiecināmi uz 2008.gada 1.septembra līguma Nr.PIN 08-199 izpildi, proti, tā kā

studijas bija nepieciešamas pieteicēja dienesta karjerai, tad pieteicējam bija tiesiskā

paļāvība, ka šī karjera turpināsies, tostarp, pieteicējs izglītību iegūs tieši Akadēmijā.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam studiju turpināšana ir nodrošināta citā

augstskolā – Latvijas Universitātē (lietas 1.sējums, 174.-175.lapa), saglabājot studiju

līgumu garantijas, kas attiecināmas uz mācību procesa nodrošināšanu.

Pieteicēja griba turpināt mācības tieši Akadēmijā nav pamatota ar tiesiskiem un

faktiskiem apstākļiem, proti, ja Ministru kabinets tiesību normu piešķirtās

kompetences ietvaros pieņēma lēmumu par Akadēmijas likvidāciju, tad ir saprotams,

ka faktiska apmācību turpināšana likvidētā augstskolā nav iespējama.

Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka viņš maģistra studijas turpina Latvijas

Universitātē, kas tādējādi apliecina, ka arī pret pieteicēju ir izpildīts 2008.gada

1.septembra līgums Nr.PIN 08-199 daļā par studiju apguvi. Savukārt līguma saturam

daļā par dienesta turpināšanu tiesa jau devusi savu novērtējumu.

[4.13] Pieteicējs norāda, ka atbildētājs nepamatoti nav izpildījis saistības par

atalgojuma izmaksu. Tā kā, izbeidzot darba vai dienesta attiecības, ar personu ir

veicams galīgais norēķins, tiesa veiks pārbaudi pār pieteicēja iebildumiem, kas

attiecināmi uz atvaļinājuma pabalsta neizmaksāšanu un algas nepilnīgas summas

izmaksāšanu.

[4.13.1] Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka nav saņēmis ikgadējo atvaļinājuma

pabalstu, ko uzskata par savu tiesību aizskārumu. Lietā nav strīda par to, ka šāds

pabalsts pieteicējam nav izmaksāts arī atvaļināšanas brīdī.

Vērtējot lietas apstākļus kopsakarā ar atbildētāja paskaidrojumiem un tiesību

normām, tiesa atzīst pieteicēja prasījumu par nepamatotu, jo tas ir pretrunā ar tiesību

normu regulējumu.

Ar 2008.gada 12.decembra grozījumiem, kas stājās spēkā 2009.gada 1.janvārī,

Dienesta gaitas likumā ar 10.1punktu ir papildināti minētā likuma pārejas noteikumi,

proti, „saskaņā ar šo likumu [Dienesta gaitas likumu] noteikto atlīdzību (darba

samaksu, prēmijas, pabalstus u.c.) 2009.gadā nosaka atbilstoši likumam „Par valsts

un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā””.

Tātad personu, uz kurām attiecināmas Dienesta gaitas likuma normas, atlīdzība

ar 2009.gada 1.janvāri tika mainīta, ievērojot likumu „Par valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā”.

Savukārt 2009.gadā spēkā esošā likuma „Par valsts un pašvaldību institūciju

amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 5.panta pirmā daļa un otrās daļas

2.punkts noteica, „lai nodrošinātu likumā „Par valsts budžetu 2009.gadam” un šā

likuma 4.pantā minēto kopējās atlīdzības samazinājumu, 2009.gadā valsts vai

pašvaldības institūcijās tiek veikti šā panta otrajā un trešajā daļā minētie pasākumi”

un „valsts vai pašvaldības institūcijā [..] netiek maksāts atvaļinājuma pabalsts”.

Tādējādi pieteicējs, kura amata vieta 2009.gadā bija Akadēmija, kas

pielīdzināta valsts iestādei, zaudēja tiesības uz atvaļinājuma pabalstu ar 2009.gada

1.janvāri. Atbildētājam nebija tiesiska pamata pieteicējam izmaksāt 2009.gadā

nesaņemto atvaļinājuma pabalstu atvaļināšanas gadījumā, jo pieteicējam nebija

tiesību normās noteiktu tiesību uz šāda pabalsta saņemšanu.

[4.13.2] Pieteicējs kā nepamatotu vērtē algas samazinājumu, proti, arī ar

Lēmumu izmaksājamā atlīdzība neatbilst tai, uz ko pieteicējam ir tiesības.

Vērtējot pieteicējam aprēķinātās un izmaksātās algas apjomu (lietas 1.sējums,

62.-65.lapa), tiesa konstatē, ka 2009.gada pirmajā pusgadā pieteicējam aprēķinātā

(bruto) alga bija Ls 606, bet izmaksātā (neto) Ls 587,84.

Summas izmaiņa ir konstatējama, pieteicējam aizejot atvaļinājumā un saņemot

attiecīgu aprēķinu, kā arī pēc 2009.gada 10.jūlija rīkojuma Nr.187p (lietas 2.sējums,

22.-24.lapa) un 2009.gada 31.jūlija rīkojuma Nr.303p (lietas 2.sējums, 20.-21.lapa).

Ar 2009.gada 10.jūlija rīkojumu Akadēmija, nodrošinot likuma „Grozījumi

likumā „Par valsts budžetu 2009.gadam” noteikto samazinājumu un ievērojot

Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumus Nr.86, kā arī ar tajā izdarītajiem

2009.gada 30.jūnija grozījumiem (Ministru kabineta noteikumi Nr.683) pieteicējam,

tāpat kā citos Akadēmijas amatos esošām personām, algas apmērs noteikts Ls 582.

Ar 2009.gada 31.jūlija rīkojumu, kas izdots attiecībā pret pieteicēju,

pieteicējam noteikta mēneša amatalga Ls 454,50 (lietas 2.sējums, 21.lapa).

Salīdzinot rīkojumus ar pieteicējam izmaksātās algas sarakstu, tiesa secina, ka

ar 2009.gada septembri pieteicēja alga par pilnu mēnesi ir Ls 454,50 (lietas 1.sējums,

64.lapa), proti, atbilst rīkojumā norādītajam algas apmēram. Savukārt 2009.gada

jūlija un augusta mēneši ir saistīti ar atvaļinājumu, ko apstiprina arī norādīto dienu

skaits (11 un 10), tāpēc pieteicējam nav izmaksāts pilns algas apjoms, bet gan tās daļa

proporcionāli nostrādātājam.

Tādējādi tiesa nekonstatē, ka atbildētājs būtu nepamatoti ieturējis pieteicēja

algu, atvaļinot pieteicēju no dienesta. Kā redzams no algas izmaksas saraksta, tad

pieteicējam par 2009.gada decembri ir veikts aprēķins gan algai Ls 454,50, gan

atvaļināšanas pabalstam Ls 545,48.

[4.13.3] Akadēmijas 2009.gada 10.jūlija un 2009.gada 31.jūlija rīkojumi ir

patstāvīgi administratīvie akti, kuri bija apstrīdami un pārsūdzami likumā noteiktajā

kārtībā. Tā kā šie rīkojumi nav izskatāmās lietas priekšmets, tad tiesai nav pamata

pārbaudīt to tiesiskumu pēc būtības.

Pieteicējs norāda, ka nav zinājis par šādu rīkojumu esamību, tomēr minētais

arguments ir vērtējams kritiski, jo rīkojumi 2009.gada jūlijā ne tikai tika izdoti, bet

arī izpildīti un pieteicējs samazinātu algu saņēma vairākus mēnešus. Personai, kura ik

mēnesi saņem noteiktu atalgojumu, būtu jāpamana summas samazinājums (no Ls 606

uz Ls 454,50), jo faktiski ar katras mēneša algas izmaksu pieteicējam tiek darīts

zināms fakts, ka alga ir samazināta.

Tātad, ja pieteicējs šādam algas samazinājumam nepiekrīt vai nav piekritis, tad

rīkojumu apstrīdēšanai un pārsūdzībai būtu uzsākams patstāvīgs administratīvais

process. Šajā lietā rīkojumu satura tiesiskuma pārbaude pārsniedz tiesas kompetenci

un lietas izskatīšanas robežas.

[4.13.4] Tiesa secina, ka atbildētājs pieteicējam ar Lēmumu noteicis, kā

izmaksājamas tās naudas summas, kas balstītas uz likuma tiesisko regulējumu un

individuāliem administratīvajiem aktiem par algas apmēra noteikšanu. Pieteicēja

argumenti šajā sakarā nav pamatoti un ir noraidāmi.

[4.14] Vienlaikus ar prasījumu par Lēmuma atcelšanu un pieteicēja iecelšanu

amatā Valsts policijā, kā arī nesaņemtās atlīdzības izmaksu un nodokļu nomaksu

pieteicējs ir cēlis prasījumu par mantisko zaudējumu Ls 145618,64, personisko

kaitējumu Ls 7000 un morālo kaitējumu Ls 5000 (lietas 2.sējums, 59.-61.lapa).

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants cita starpā nosaka, ka nepamatota

tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt

atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko

rīcību.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

5.panta pirmo daļu tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam, proti,

privātpersonai, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresāts vai trešā persona

Administratīvā procesa likuma izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru ir tieši vērsta

vai kuru tieši skar iestādes prettiesiska faktiskā rīcība.

No šīm likuma normām izriet, ka tiesības uz atlīdzinājumu paredzētas

gadījumā, ja tiesa atzīst iestādes administratīvu aktu vai faktisko rīcību par

prettiesisku un ka pieteicējam ir nodarīti zaudējumi ar šo administratīvu aktu vai

faktisko rīcību.

Tā kā tiesa ar spriedumu noraida pieteicēja prasījumu, tad nav pamatots un ir

noraidāms arī pieteicēja prasījums par mantiskā zaudējuma, personiskā un morālā

kaitējuma atlīdzību.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta spriedumu pieteicējs

iesniedza apelācijas sūdzību. Papildus pieteikumā norādītajiem argumentiem

apelācijas sūdzībā (ņemot vērā vēl sniegtos paskaidrojumus) pieteicējs norāda šādus

apsvērumus.

[5.1] Tiesa nav ievērojusi APL noteikto pamatmērķi un nav analizējusi

vispārējos tiesību principus.

[5.2] Attiecībā uz Akadēmijas likvidācijas procesu pieteicējs norāda, ka nav

veikts likvidācijas izvērtējums attiecībā pret Policijas koledžu, nav ņemti vērā

Akadēmijas amatpersonu, Juristu biedrības un Augstākās izglītības padomes

iebildumi pret tūlītēju likvidāciju, Iekšlietu ministrija pretēji labas pārvaldības

principam netikās ar studentiem un nesniedza tiem pietiekamu informāciju, nav

vērtēts, vai V.Z. no amata tika atstādināts pamatoti un vai viņa pienākumu izpilde

nebija jānodod prorektoram O.R., vai šīs personas bija kavētas pildīt savus

pienākumus.

Pieteicējs uzskata, ka nav ievērots vienlīdzības princips un pret viņu

saskatāmas diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pazīmes.

Tiesa nav vērtējusi Akadēmijas steidzīgo likvidācijas procesu un apstākli, ka

netika ievērots Akadēmijas likvidācijas plāna 6.punkts, kas paredz klausītāju

pārcelšanu amatos uz Valsts policiju un Valsts robežsardzi. Pieteicēja ieskatā studiju

laikā visi pieci klausītāji maģistratūrā (kā arī Koledžas izglītības nodaļa) bija uz

vienādiem nosacījumiem attiecībā uz dienestu un studijām. Akadēmijas likvidācijas

plāna 6.punkts neparedzēja klausītāju šķirošanu pēc iepriekšējiem amatiem dienestos.

Līdz ar to Akadēmijas likvidācijas gadījumā Iekšlietu ministrijai bija jānodrošina ar

līdzvērtīgiem un vienlīdzīgiem turpmāko studiju un dienesta apstākļiem visus

studentus, kuri bija nozīmēti klausītāju amatā.

Tiesa nav ņēmusi vērā Tiesībsarga atzinumu.

[5.3] Tiesa nav ņēmusi vērā vispārējos tiesību principus, Civillikuma normas

(1587.pantu par tiesiski noslēgta līguma sekām), Studiju līguma noteikumus

(2.1.4.punktu, kas paredz Akadēmijas pienākumu nodrošināt studējošo pašcieņas

neaizskaramību), Augstskolu likuma normas (6.panta otrās daļas 1.punktu, kas paredz

katra studējošā tiesības izvēlēties augstskolu un fakultāti).

Pieteicējs norāda, ka viņa pašcieņa ir būtiski aizskarta, jo viņa kopējais

izdienas stāžs ir vairāk par 29 gadiem un līdz izdienas vecuma pensijai bija palicis

pavisam nedaudz, un pieteicējs tiesiski paļāvās uz tās saņemšanu.

[5.4] Tiesa sašaurināti vērtējusi ar klausītājiem D.M., S.H., K.K. noslēgtos

līgumus, kā arī nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja studiju līgums nepārprotami paredzēja

juridiskas garantijas pēc studiju beigšanas. Tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka

atbilstoši studiju līguma nosacījumiem pēc Akadēmijas beigšanas amatpersonu

jānodrošina ar amatu Valsts policijā, paredzot iespēju dienēt arī citā Iekšlietu

ministrijas struktūrā; pēc Akadēmijas beigšanas jānodienē Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs 5 gadus. Pieteicējs

2002.gada 11.jūnijā tika pārcelts no Valsts policijas uz Akadēmiju, kas bija policijas

sastāvdaļa, tādēļ pieteicējs tiesīgi paļāvās, ka arī nākotnē strādās policijas struktūrā un

viņa darbs būs saistīts ar policijas darbinieku izglītošanu.

Studiju pārtraukšanas sekas nedrīkstēja būt atvaļināšana no dienesta. Iekšlietu

ministrijai, kuras padotībā atrodas gan Akadēmija, gan Valsts policija, bija

jānodrošina amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi ar atbilstošu darbu citā

ministrijas iestādē.

Tiesa nepamatoti piešķīrusi vienādu nozīmi jēdzieniem „saglabāt amatu” un

„nodrošināt ar amatu”.

Pieteicējs norāda, ka saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta ceturto daļu

tiesības atvaļināt no dienesta ir personai, kura iecēlusi amatā. Rektors iecēla

klausītāju amatā uz vienādiem noteikumiem piecas amatpersonas (pieteicēju, R.G.,

S.H., D.M., K.K.)

[5.5] Pieteicējam netika piedāvāts cits amats, lai viņš to varētu apsvērt, kā tas

izriet no Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 5.punkta un otrās daļas, kā arī

netika veikta atestācija atbilstoši minētā likuma 16.pantam.

Tiesas viedoklis, ka akadēmijas darbiniekiem pašiem bija jāmeklē sev darba

vieta, ir pretrunā ar klātienes studiju būtību.

2009.gada 30.novembra publikācija, ka iekšlietu ministre liedz darbā pieņemt

jaunus darbiniekus, apliecina, ka Valsts policijā bija vakanti amati.

[5.6] Tiesa nav ņēmusi vērā Darba likuma 62.panta 4.punktu, kas noteic, ka par

jaunas darba samaksas grozījumiem pastāvošajā darba samaksas sistēmā darba

devējam ir pienākums rakstveidā informēt darbiniekus vismaz mēnesi iepriekš, kā arī

Civillikuma 2192.panta trešās daļas 4.punktu (kontekstā ar Dienesta gaitas likuma

3.panta otro daļu), no kura izriet, ka vienu mēnesi iepriekš bija jāpaziņo par līguma

izbeigšanu.

[5.7] Pieteicējam netika atbilstoši Studiju līguma 4.5.punkta prasībām paziņots,

nosūtot pa pastu, 2009.gada 31.jūlija rīkojums Nr.303-p par amatalgas noteikšanu.

Par amatalgas samazināšanu pieteicējs uzzināja tikai atvaļināšanas brīdī. Tiesa

nepamatoti uzskatīja, ka minētais rīkojums nav lietas izskatīšanas priekšmets.

[5.8] Noslēdzot līgumu ar Akadēmiju, pieteicējam nebija pamata uzskatīt, ka

nākotnē šie līguma nosacījumi no Akadēmijas puses netiks pildīti, būtiski pasliktinot

pieteicēja tiesisko un mantisko stāvokli. Tās nākotnes garantijas, kas pieteicējam tika

dotas ar studiju līgumu, bija jānodrošina Iekšlietu ministrijai.

Tiesa nav ievērojusi tiesiskās pakļāvības principu un attiecīgi pieteicēja negūto

peļņu, ņemot vērā, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta. Pieteicējs

norāda, ka atbilstoši Dienesta gaitas likuma 46.panta pirmajai un otrajai daļai

amatpersona var dienēt līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai, bet iestādes vadītājs var

pagarināt dienesta laiku.

[5.9] Nav pamatots tiesas secinājums, ka iekšlietu ministres lēmums par

specializētā amata – prorektors Akadēmijas likvidācijas jautājumos – izveidošanu

bija pamatots ar izņēmuma apstākļiem. Līdz ar to tiesa izdarījusi nepareizu

secinājumu, ka I.A. amatā atradusies likumīgi.

[5.10] Tiesa nav izvērtējusi pieteicēja atvaļināšanas no dienesta likumību.

Pieteicēju pārceļot darbā no Valsts policijas uz Akadēmiju ar 2002.gada 11.jūnija

pavēli, viņš netika atvaļināts no dienesta Iekšlietu ministrijā sakarā ar viņa darbu

Akadēmijā. Ņemot vērā, ka attiecīgs lēmums par atvaļināšanu no dienesta pieņemts

netika (un pašlaik ir iestājies noilgums šāda lēmuma pieņemšanai), pieteicējs ticis

maldināts par savu dienesta stāvokli un nākotnes perspektīvām.

Līdz ar to Akadēmijas likvidācija nerada tiesisku pamatu atvaļināt pieteicēju

no dienesta Iekšlietu ministrijā.

[5.11] Tiesa nav vērtējusi pieteicēja argumentus par Iekšlietu ministrijas

faktisko rīcību, nesniedzot atbildi uz 2009.gada 11.decembra iesniegumu, termiņā un

pēc būtības neatbildot uz 2009.gada 26.novembra iesniegumu, 2009.gada

30.decembra iesniegums izskatīts ar nepamatotu termiņa pagarinājumu, 2009.gada

2.decembra paziņojumā par studiju līguma izbeigšanos nenorādot turpmāko studiju

nosacījumus, neparakstot vienošanos par turpmākajām studijām, nepildot līgumā

atrunāto.

[5.12] Apelācijas sūdzībā pieteicējs precizē atlīdzinājuma summu.

[6] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 10.oktobra lēmumu atstāts

negrozīts Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta spriedumā ietvertais

lēmums, ar kuru noraidīts I.P. lūgums par pagaidu noregulējuma noteikšanu, ieceļot

viņu /darbavieta/ /amats/.

[7] Tiesas sēdē pieteicējs apelācijas sūdzību uzturēja. Atbildētāja pārstāve

apelācijas sūdzību neatzina. Tiesas sēdē tika nopratināta lieciniece S.P.

Motīvu daļa

[8] Apelācijas instances tiesa, izskatījusi lietu pēc būtības sakarā ar pieteicēja

iesniegto apelācijas sūdzību, secina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un

pieteikums ir noraidāms.

[9] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa,

izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šajā gadījumā šī likuma 251.panta

piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot lietas apstākļus, atzīst, ka pirmās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums (skat. šā sprieduma 4.1.-

4.14.punktu) ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to apgabaltiesa pievienojas

sprieduma motivācijai un nevērtē tos apelācijas sūdzībā minētos motīvus, kuri

izvērtēti pirmās instances tiesas spriedumā.

[10] Pieteicējs apelācijas sūdzībā atkārtoti izsaka iebildumus attiecībā uz

Akadēmijas likvidācijas procesu. Kā to pamatoti atzinusi pirmās instances tiesa,

Ministru kabineta Rīkojums Nr.422 par Akadēmijas likvidāciju ir tiešās pārvaldes

institucionālās sistēmas ietvaros pieņemts iekšējs lēmums, un tiesai nav pamata

izvērtēt tā izdošanas lietderību. Līdz ar to nav vērtējams pieteicēja apelācijas sūdzības

arguments, ka nav veikts Akadēmijas likvidācijas izvērtējums attiecībā pret Policijas

koledžu, kā arī nav ņemti vērā Akadēmijas amatpersonu, Juristu biedrības, Augstākās

izglītības padomes iebildumi pret likvidāciju.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentu, ka nav ticis ņemts vērā Tiesībsarga

sniegtais atzinums, apgabaltiesa norāda, ka 2009.gada 4.oktobra atzinumā Nr.6-8/923

(lietas 1.sējuma 87.-88.lapa) ir skarts jautājums par studējošo tiesībām uz izglītību,

norādot, citastarp, ka Akadēmijas likvidācijas procesā studentiem ir jānodrošina

iespējas turpināt apgūt identiskas studiju programmas par tādu pat samaksu. Lietā nav

strīda, ka pieteicējam ir tikusi nodrošināta iespēja turpināt studijas citā augstskolā –

Latvijas Universitātē, saglabājot studiju līgumu garantijas, kas attiecināmas uz

mācību procesa nodrošināšanu.

Vērtējot, vai likvidāciju (un tās ietvaros – pieteicēja atvaļināšanu) atbilstoši

Ministru kabineta uzdevumam veica tam pilnvarota persona, pirmās instances tiesa

nonākusi pie pamatota secinājuma, ka bija iestājušies izņēmuma apstākļi, pie kuriem

iekšlietu ministrei bija tiesības izlemt jautājumu par jauna prorektora amata

izveidošanu un I.A. iecelšanu amatā, proti, Akadēmijas rektors sakarā ar

atstādināšanu no amata bija kavēts pildīt amata pienākumus, savukārt augstskolas

Senātu Ministra kabineta uzdevuma izpildei atvēlētajā laikā sasaukt nebija iespējams,

bez tam ir respektējams Ministru kabineta vēlāk sniegtais akcepts prorektores I.A.

veiktajām darbībām.

Izvērtējot apelācijas sūdzības argumentu, ka rektors V.Z. nebija kavēts pildīt

savus pienākumus, citastarp tādēļ, ka no amata tika atstādināts nepamatoti, kā arī

rektora pienākumu izpilde varēja tikt nodota prorektoram O.R., apgabaltiesa konstatē,

ka 2009.gada 8.jūlijā ar Iekšlietu ministrijas lēmumu Nr.110 par Akadēmijas rektora

V.Z. iespējamiem disciplinārpārkāpumiem tika ierosināta disciplinārlieta, atstādinot

viņu no dienesta pienākumu pildīšanas uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku.

Uzsāktā disciplinārlieta tika izbeigta ar Iekšlietu ministrijas 2009.gada 6.oktobra

lēmumu Nr.202, taču saistībā ar disciplinārlietas izmeklēšanas gaitā konstatētajiem

pārkāpumiem ar Iekšlietu ministrijas 2009.gada 6.oktobra lēmumu Nr.200 tika

ierosināta jauna disciplinārlieta, arī uz šīs disciplinārlietas izmeklēšanas laiku

atstādinot V.Z. no dienesta pienākumu pildīšanas. Ar Iekšlietu ministrijas 2009.gada

23.decembra lēmumu Nr.239 V.Z. tika atvaļināts no dienesta ar 2009.gada

30.decembri. Savukārt ierosinātā disciplinārlieta tika izbeigta ar Iekšlietu ministrijas

2010.gada 4.janvāra lēmumu Nr.2. Tāpat konstatējams, ka attiecībā uz Akadēmijas

prorektoru O.R. disciplinārlieta tika ierosināta ar Iekšlietu ministrijas 2009.gada

6.oktobra lēmumu Nr.201, bet ar Akadēmijas 2009.gada 22.oktobra rīkojumu

Nr.440p O.R. tika atvaļināts no dienesta ar 2009.gada 23.oktobri.

No minētā secināms, ka V.Z. norādītajā periodā nebija tiesīgs veikt rektora

pienākumus. Savukārt, pat teorētiski pieņemot, ka 2009.gada 8.jūlijā attiecīgo

pienākumu izpildei būtu pilnvarots O.R., tad arī viņš, sākot no 2009.gada 6.oktobra,

šos pienākumus nebūtu varējis veikt un Akadēmijas likvidācijas plānā minēto

pasākumu veikšanai būtu nepieciešams iecelt citu amatpersonu. Apgabaltiesa norāda,

ka izskatāmās lietas ietvaros nav vērtējami pieteicēja argumenti par V.Z. un O.R.

atstādināšanas tiesiskumu.

[11] Apgabaltiesas ieskatā Akadēmijas likvidācijas plāna 6.punktā norādītais

pasākums – klausītāju pārcelšana amatos uz Valsts policiju un Valsts robežsardzi un

nosūtīšana studijām uz Latvijas Universitāti – jāvērtē kopsakarā ar konkrētās lietas

apstākļiem to kopumā.

Pieteicēja studiju līguma 3.2.7.punktā ir pielīgtas Akadēmijas tiesības

vienpusēji izbeigt līgumu Akadēmijas reorganizācijas vai likvidācijas gadījumā,

līguma 3.4.punktā uzņemoties pienākumu šādā gadījumā nodrošināt amatpersonai

vienīgi iespēju turpināt izglītības apguvi citā Akadēmijas vai citas augstskolas

akreditētā studiju programmā.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentu par vienlīdzības principa

pārkāpumu, diskrimināciju un atšķirīgu attieksmi attiecībā uz pieteicēju

salīdzinājumā ar citiem klausītājiem un apsvērumu, ka iestādei bija jānodrošina

pieteicējam iespēja turpināt dienestu /darbavieta/ /amats/ (kā tas ir pieteicēja

kursabiedriem D.M., S.H. un K.K.), apgabaltiesa atzīst par pareizu pirmās instances

tiesas secinājumu, ka pieteicējs atradās atšķirīgā tiesiskā situācijā salīdzinājumā ar

minētajām personām – pieteicēja kursabiedri no amata Valsts policijā bija pārcelti uz

Akadēmiju uz noteiktu laiku līdz Maģistra akadēmiskās pilna laika studiju

programmas „/Nosaukums/” pabeigšanai, savukārt pieteicējs tika pārcelts uz

Akadēmiju, atbrīvojot viņu no iecirkņa inspektora amata; atbilstoši tam arī pieteicēja

studiju līgums nodibina saistības tikai starp pieteicēju un Akadēmiju, kamēr

pieteicēja kursabiedru noslēgtie trīspusējie līgumi nodibina saistības gan ar

Akadēmijas, gan Valsts policiju. Papildus attiecībā uz studiju līguma 2.2.3.punktā

ietverto amatpersonas pienākumu pēc Akadēmijas beigšanas nodienēt Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs 5 gadus

apgabaltiesa norāda, ka minētā norma negarantē amatpersonas tiesības uz šādu

dienestu – minētā norma paredzēta otras līgumslēdzējas puses interešu aizsardzībai,

ņemot vērā izglītojamā studijās ieguldītos finanšu līdzekļus. Uz minēto norāda arī

līguma 3.6.punkts, atbilstoši kuram amatpersonai, kura vienpusēji izbeidz līgumu

sakarā ar nevēlēšanos studēt un neturpina dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs, ir pienākums pilnā mērā atmaksāt Akadēmijas ar akadēmiskās izglītības

iegūšanu saistītos faktiskos izdevumus.

Apgabaltiesa nekonstatē vienlīdzības principa pārkāpumu arī salīdzinājumā ar

R.G., kurš, pastāvot divpusējam studiju līgumam, tika atbrīvots no amata, tomēr

turpināja dienestu Valsts policijā, jo pats pieteicās uz citu amata vietu. No lietas

materiāliem nav konstatējams, ka pieteicējs būtu informējis iestādi par vēlmi turpināt

dienestu citās Iekšlietu ministrijas padotībā esošajās iestādēs.

[12] Pieteicējs apelācijas sūdzībā norāda, ka darba devējs nav pildījis savu

pienākumu rakstveidā brīdināt pieteicēju par grozījumiem darba samaksā un

amatalgas samazināšanu.

Apgabaltiesa norāda, ka minētie pieteicēja argumenti vērtējami, ievērojot

izskatāmās lietas pieteikuma priekšmetu – atalgojuma izmaksa, izbeidzot dienesta

attiecības ar pārsūdzēto administratīvo aktu.

Konkrētajā gadījumā noskaidrots (skat. šī sprieduma 4.13.punktu), ka

pieteicējam nav no tiesību normām izrietošu tiesību saņemt atvaļinājuma pabalstu par

2009.gadu, bet algas aprēķins, atvaļinot pieteicēju no dienesta 2009.gada decembrī,

pieteicējam ir veikts atbilstoši individuālajos administratīvajos aktos noteiktajam

amatalgas apmēram. Savukārt pieteicēja iebildumi par iepriekš veikto amatalgas

pārrēķinu bija izsakāmi, pārsūdzot vispārīgā kārtībā Akadēmijas 2009.gada 10.jūlija

rīkojumu Nr.187p un 2009.gada 31.jūlija rīkojumu Nr.303p par mēneša amatalgas

noteikšanu.

[13] Ievērojot minēto, pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt I.P. pieteikumu.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) A.Šteinberga

Tiesneši (paraksts) K.Berķis

(paraksts) M.Birzgalis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga

2011.gada 1.martā