Court dismissed VAT refund claim where business transfer was proven by asset and resource continuity despite missing payment proof.

Lietas arhīva Nr. A42-00268-21/27

ECLI:LV:ADRJRIT:2021:0512.A420153820.3.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

Latvijas tautas vārdā

LATVIJAS

Rīgā 2021.gada 12.maijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese A.Karnīte,

piedaloties pieteicējas SIA „Luxury Marine Developments” likumiskajam pārstāvim /pers. D/ un pilnvarotajam pārstāvim /pers. E/, un atbildētājas

Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotajam pārstāvim /pers. F/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicējas SIA „Luxury Marine Develpoments” pieteikumu par

pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam atmaksāt pieteicējai pārmaksāto PVN 31 524,30 euro apmērā par 2019.gada augustu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu pārvaldes Pirmā pievienotās vērtības nodokļu datu ticamības novērtējuma daļa,

izskatot pieteicējas pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) deklarāciju par 2019.gada augustu, kurā deklarēta pārmaksātā PVN summa

44 588,30 euro apmērā, priekšnodoklī deklarējusi darījumus ar SIA „BJB”, darījumu vērtība 150 115,70 euro, PVN 31 524,30 euro. Pieteicējai tika

lūgts 15 dienu laikā, bet ne vēlāk kā līdz 2019.gada 23.oktobrim, iesniegt dienestam minēto darījumu apliecinošus dokumentus, paskaidrojumus par

dienesta uzdotajiem jautājumiem saistībā ar notikušajiem darījumiem, kā arī darījumu konta pārskatus par periodu no 2019.gada 1.augusta līdz

2019.gada 30.decembrim. Pēc pieteicējas dienestam iesniegtajiem dokumentiem un paskaidrojumiem dienests konstatēja, ka pēc būtības no 2018.gada

notiek uzņēmuma SIA „BJB” pāreja uz pieteicēju.

Tā kā pieteicēja ne līdz noteiktajam termiņam – 2019.gada 16.oktobris, ne līdz lēmuma sagatavošanas dienai neiesniedza visu dienesta prasīto

informāciju, savukārt iesniegto preču piegādes dokumentu noformējums neatbilst Latvijas Republikas normatīvo aktu prasībām, dienesta Nodokļu

pārvaldes Pirmā pievienotās vērtības nodokļa datu ticamības daļa nevarēja pārliecināties par pieteicējas deklarācijā par 2019.gada augustu uzrādītās

informācijas pamatotību. Līdz ar to dienests 2019.gada novembrī pieņēma lēmumu Nr.30.1-8.46/356614 PVN deklarācijā par 2019.gada augustu

uzrādīto pārmaksāto nodokļa summu 44 588,30 euro apstiprināt un atmaksāt daļēji, proti, 13 285,65 euro apmērām savukārt PVN 31 524,30 euro

apmērā atteikts atmaksāt (turpmāk – Sākotnējais lēmums) (lietas 1.sējuma 126. – 130.lapa).

Pieteicēja Sākotnējo lēmumu apstrīdēja dienesta ģenerāldirektorei (lietas 1.sējuma 119. – 125.lapa), kura savukārt ar 2020.gada 4.februāra

lēmumu Nr.30.1-8.2/20593 (turpmāk – Lēmums) atstāja negrozītu Sākotnējo lēmumu (lietas 1.sējuma 93. – 99.lapa), pamatojot to ar SIA „BJB”

pāreju uz pieteicēju.

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu (lietas 1.sējuma 3. – 11.lapa), argumentējot to šādi.

[2.1] Dienesta atteikums apstiprināt un atmaksāt PVN deklarācijā par 2019.gada augustu uzrādīto pārmaksāto PVN summu 3 534,30 euro

apmērā ir balstīts tikai un vienīgi uz dienesta pieņēmumu par to, ka ir notikusi uzņēmumu pāreja. Turklāt neviena no Lēmumā konstatētajām uzņēmuma

pārejas pazīmēm neliecina par to, ka konkrētajā gadījumā notikusi uzņēmuma pāreja jeb SIA „BJB” reorganizācija.

[2.2] Attiecībā uz Lēmumā norādīto, ka pieteicējas un SIA „BJB” struktūrvienības atrodas vienā adresē, pieteicēja norāda, ka, ņemot vērā

ierobežoto teritoriju skaitu, kurās atļauta šāda veida būvniecība blakus ūdeņiem, ir saprotams, ka uzņēmumu struktūrvienības var atrasties un atrodas

vienā lielā teritorijā. Tas nekādi neliecina par uzņēmumu kopēju darbību un/vai uzņēmumu pāreju.

[2.3] Attiecībā uz vienas juridiskās adreses esību pieteicēja norāda, ka tās juridiskā adrese – /adrese/, kurā atrodas /biroja ēka/, ir A klases biroju

centrs, kurā atrodas ļoti daudzu neatkarīgu uzņēmumu biroju telpas un juridiskā adrese. Turklāt pieteicēja ar juridiskās adreses īpašnieku ir noslēgusi

nomas līgumu par virtuālā biroja pakalpojumiem. Līdz ar to ir nepārprotami redzams, ka vienā un tajā pašā adresē kā virtuālais birojs ir un var atrasties

vairāki uzņēmumi.

[2.4] Pieteicējai nav saprotams apstāklis, ka tas, ka viena pilnvarotā persona ir abu uzņēmumu pārstāvis, var būt saistīts un liecināt par to, ka ir

notikusi uzņēmumu pāreja. Pieteicējas pilnvarotais pārstāvis ir grāmatvedis, un pats par sevi saprotams, ka kvalificēts grāmatvedis kontaktējas ar dienestu

saistībā ar starp pusēm pastāvošo strīdu par PVN pārmaksas atmaksu.

[2.5] Arī dienesta secinājums par identisku saimnieciskās darbības veidu kā norādi uz uzņēmuma reorganizāciju nav pamatots, jo pieteicēja kopš

2015.gada nodarbojas ar atpūtas un sporta laivu būvi, savukārt SIA „BJB” – kopš 2007.gada. Pieteicējas ieskatā, dienesta secinājums par to, ka

pieteicēja turpina sava darījumu partnera saimniecisko darbību, ir vērtējams kritiski.

[2.6] Attiecībā uz atsevišķu SIA „BJB” darbinieku pāreju pie pieteicējas norādāms, ka SIA „BJB” samazināja komercdarbības apjomu un plānoja

komercdarbības veida maiņu, taču sīkāki iemesli pieteicējai zināmi nav. Turklāt darbinieku personīgo izvēli stāties darba tiesiskajās attiecībās ar citu

darba devēju nevar ietekmēt neviens cits kā paši darbinieki. Turklāt, tā kā pieteicējai bija nepieciešami kvalificēti un attiecīgo jomu pārzinoši darbinieki,

pieteicēja labprāt piedāvāja darbu SIA „BJB” darbiniekiem.

[2.7] 2018.gada 1.oktobra glabājuma līgums starp pieteicēju un SIA „BJB” noslēgts, jo glabājumā nodotās mantas jau atradās pie pieteicējas un

tās nebija nekur jātransportē. Savukārt pēc tam pieteicēja glabājumā nodotās mantas nopirka no SIA „BJB”, jo SIA „BJB” ilgstoši turēt glabājumā tās

nebija izdevīgi, savukārt pieteicējai kā uzņēmumam, kas strauji attīstās, tās bija nepieciešamas komercdarbības veikšanai.

Ņemot vērā minēto, pieteicēja norāda, ka tās izklāstītie apstākļi nepārprotami norāda uz to, ka uzņēmuma pāreja nav notikusi, tāpēc pieteicēja lūdz

atcelt Lēmumu.

[3] 2020.gada 20.aprīlī tiesā saņemti dienesta paskaidrojumi par pieteikumu (lietas 1.sējuma 107. – 108.lapa). Dienests norāda, ka pamatojumu

un pierādījumus pilnā apmērā tas ir norādījis Lēmumā. Vienlaikus vēršama uzmanība, ka pieteicējs gan apstrīdēšanas iesniegumā dienestam, gan

pieteikumā tiesai ir norādījis identiskus apsvērumus, kāpēc nepiekrīt Lēmumam. Līdz ar to, ņemot vērā norādīto, dienests uzskata, ka pieteicējas

iesniegtais pieteikums ir nepamatots, tāpēc dienests lūdz to noraidīt.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji pieteikumu uzturēja, atsaucoties uz pieteikumā norādītajiem argumentiem, savukārt dienesta pilnvarotais

pārstāvis pieteikumu neatzina un uzturēja Lēmumā un paskaidrojumos minētos argumentus.

[5] Tiesa, izskatot lietu, nopratināja šādus lieciniekus: /pers. J/ (lietas 2.sējuma 23.lapas 2.puse – 26.lapa), /pers. K/ (lietas 2.sējuma 47.lapas

2.puse – 48.lapas 2.puse), /pers. L/ (lietas 2.sējuma 48.lapas 2.puse – 50.lapa), /pers. M/ (lietas 2.sējuma 50.lapa – 51.lapa), /pers. N/ (lietas

2.sējuma 69.lapas 2.puse – 70.lapas 2.puse) un /pers. O/ (lietas 2.sējuma 71.lapa – 72.lapas 2.puse).

[6] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 103.panta otrā daļai tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi

noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu. Saskaņā ar minēto tiesību normu tiesa interpretē vai precizē prasījumu atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 184.pantā norādītajiem pieteikuma priekšmetiem, kā arī pieteicēja gribai, kura secināma no pieteikuma satura kopumā.

Pieteicēja pieteikumu ir iesniegusi par Lēmuma atcelšanu un ar šādu formulējumu tiesa lietu ierosinājusi. Tomēr Lēmuma atcelšana nedos pieteicējai

to labumu, ko tā vēlas sasniegt ar konkrēto tiesvedību. Proti, pieteicējas mērķis ir dienesta neatzītā pārmaksātā PVN atgūšana.

Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka pieteicēja interesēm atbilstīgs pieteikuma priekšmets ir – uzlikt par pienākumu dienestam atmaksāt pieteicējai

pārmaksāto PVN 31 524,30 euro apmērā par 2019.gada augustu.

Tādējādi tiesa ir pārformulējusi konkrētās lietas priekšmetu.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, uzklausījusi lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējusi lietas materiālos esošos pierādījumus to savstarpējā kopsakarā, atzīst, ka

pieteikums ir noraidāms turpmāko apsvērumu dēļ.

[8] Kā izriet no lietas materiāliem, pamatā strīds ir par to, vai ir notikusi SIA „BJB” pāreja uz pieteicēju. Tā kā dienests uzskata, ka ir notikusi SIA

„BJB” pāreja uz pieteicēju, tad starp minētajām sabiedrībām savstarpēji īstenotajā darījumā aprēķinātais PVN nav atmaksājams pieteicējai.

Līdz ar to tiesai konkrētajā lietā ir jāpārbauda, vai dienests pamatoti ir secinājis, ka ir notikusi SIA „BJB” pāreja uz pieteicēju.

[9] Judikatūrā atzīts, ka Komerclikuma 20.panta pirmās daļas mērķis ir novērst tās situācijas, kurās komercsabiedrība tiek „iztīrīta” no aktīviem,

neatstājot tās kreditoriem cerības saņemt tiem pienākošos samaksu. Tas nozīmē, ka līdz ar uzņēmuma aktīviem – materiālām un nemateriālām vērtībām –

uzņēmuma ieguvējam pāriet atbildība par saistībām, lai tādā veidā pasargātu gan kreditorus, gan darbaspēku (darbiniekus) no uzņēmuma pārejas

izraisītām negatīvām sekām (sk. Senāta 2017.gada 9.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-340/2017 (C33355814) 7.1.punktu).

Arī tiesību doktrīnā norādīts, ka panta mērķis ir trešo personu aizsardzība, nosakot uzņēmumā ietilpstošo saistību nedalāmību no tiesībām.

Aplūkojot uzņēmuma pāreju civiltiesiskā izpratnē, konstatējams, ka atbilstoši tiesību doktrīnā paustajām atziņām uzņēmuma pāreja ir jāklasificē pēc

pārejas fakta un rezultāta, nevis pēc pārejas formas (sk. A.Strupišs. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi (1. –

73.pants). Rīga: A.Sturpiša Juridiskais birojs, 2013, 115.lpp).

Senāts lietā Nr.SKC-340/2107 ir atzinis, ka par uzņēmuma pāreju var liecināt ļoti dažādu apstākļu kopums, tostarp darbinieku pāriešana darbā pie

ieguvēja, pamatlīdzekļu un krājumu nodošana, saglabāta uzņēmuma atrašanās vieta un juridiskā adrese, saistību pret banku pārņemšana, atsavinātājas

sabiedrības valdes locekļa pāriešana pie ieguvēja. Minētajā lietā Senāts atzina, ka situācijā, kad darījuma rezultātā ir ievērojami samazināta komersanta

manta un faktiski tiek izbeigta tā saimnieciskā darbība, bet jaundibināmais komersants pārņemto uzņēmumu var izmantot līdzšinējā veidā un profilā bez

būtiskām izmaiņām, ir pamats konstatēt uzņēmuma pārejas faktu Komerclikuma 20.panta izpratnē un attiecīgi – jaunā uzņēmuma ieguvēja atbildību par

saistībām.

Minētās lietas ietvaros Senāts norādījis, ka uzņēmuma pārejas kritēriji ir noteikti Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā, vērtējot,

vai uzņēmums saglabā tā identitāti. Kritēriji ir piemērojami lietas faktisko apstākļu izvērtēšanai un uzņēmuma pārejas gadījuma identificēšanai, tomēr

jāņem vērā arī katras situācijas individuālie kritēriji. Eiropas Savienības Tiesa ir izstrādājusi šādus vispārīgos kritērijus: 1) uzņēmuma veida vai rakstura

izvērtēšana; 2) ķermenisku (nekustamais īpašums, kustamas lietas) un bezķermenisku lietu, kā arī labumu (zinātība, izgudrojumi) pāreja; 3) vai lielākā daļa

darbinieku ir pārņemti; 4) vai klienti ir pārņemti; 5) uzņēmējdarbības funkciju līdzība pirms un pēc pārejas (piem., sk., EST 1986.gada 18. Marta

spriedumu lietā 24/85 Jozef Maria Antonius Spijkers v Gebroeders Benedik Abattoir CV et Alfred Benedidik en Zonen BV, para 13; 1988.gada

15.jūnija spriedumu lietā 101/97 Bork International A/S, in liquidation v Foreningen of Arbejdsledere I Danmark, acting on behalf of Birger

E.Petersen, ECR, 1988, page 3057; 1992.gada 19.maija spriedumu lietā C-29/91 Dr. Sophie Redmond Stichting v Hendrikus Bartol and

others, ECR 1992, page I-3189; 1992.gada 16.decembra spriedums apvienotajās lietās C-132/91, C-138/91 un C-139/91 Grigorios Katsikas v

Angelos Konstantidis and Uwe Skreb and Günter Schroll v PCO Stauereibetrieb Paetz & Co Nachfolger GmbH, paras 33, 34, 35).

Analizējot, vai ir notikusi uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas pāreja atbilstoši Komerclikumam, ir būtiski noskaidrot, vai pārejas rezultātā jaunajam

ieguvējam ir nodots tāds uzņēmumā ietilpstošo elementu kopums, kas nepieciešams konkrētās saimnieciskās darbības turpināšanai. Par uzņēmuma pāreju

var liecināt ļoti dažādi apstākļi un, balstoties uz to kopumu, ir nepieciešams izvērtēt veiktos darījumus un to norises apstākļus pēc būtības nevis formas.

Tā kā Komerclikums nepieļauj situāciju, kad, sadalot uzņēmuma mantu, visi aktīvi tiek nodoti vienam subjektam, bet pasīvi – otram, nav piešķirama

izšķiroša nozīme tam, vai starp pusēm pastāv formāla vienošanās par saistību pāreju (sk. Senāta 2019.gada 21.maija sprieduma lietā Nr.SKA-

631/2019 (A420298415) 8.punktu).

[10] Tiesa, ņemot vērā turpmāk minēto, secina, ka dienests pamatoti konstatējis, ka notikusi SIA „BJB” pāreja uz pieteicēju Komerclikuma

20.panta izpratnē, un par to liecina turpmāk norādīto faktu kopums.

Tāpat tiesa vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka turpmāk minētie apstākļi, kaut arī paši par sevi var nenorādīt un sabiedrību saskaņotu rīcību un

vienas sabiedrības pāreju otrai, tomēr, kopā ņemti, tie veido un apstiprina konkrētu apstākļu pastāvēšanu.

[10.1] Tiesa konstatē, ka, atbilstoši LR Uzņēmumu reģistrā ierakstītajām ziņām, gan SIA „BJB”, gan pieteicējas reģistrētais darbības veids ir

atpūtas un sporta laivu būve.

Tātad ir konstatējama sabiedrību uzņēmējdarbības veida un rakstura līdzība.

Pieteicēja pieteikumā norādījusi, ka tā jau ilgstoši, pirms pamatlīdzekļu pārdošanas pieteicējai, ir nodarbojusies ar konkrēto saimnieciskās darbības

veidu, tādēļ nevar tikt konstatējama vienas sabiedrības pāreja otrai.

Tiesa minēto argumentu noraida kā nepamatotu, jo pat, ja sabiedrība iepriekš ir reģistrējusi konkrētu saimnieciskās darbības veidu, tas vēl

neapstiprina, ka sabiedrībai ir pietiekama materiāltehniskā bāze konkrētas saimnieciskās darbības īstenošanai. Proti, ir iespējama situācija, ka sabiedrība,

kaut arī reģistrēta un juridiski pastāv, bet faktisku saimniecisko darbību neveic, veic to nepilnīgi vai faktiski nodarbojas ar citu saimnieciskās darbības

veidu. Tādēļ ir iespējama situācija, ka arī šādai sabiedrībai nododot elementu kopumu iespējama otras sabiedrības saimnieciskās darbības turpināšana.

Kā izriet no LR Uzņēmumu reģistrā pieejamā pieteicējas gada pārskata (peļņas/zaudējumu aprēķins), pieteicēja 2017.gadu noslēgusi ar 13 692

euro zaudējumiem. Savukārt 2018.un 2019.gadā, kas sakrīt ar SIA „BJB” pamatlīdzekļu iegādes laiku, redzams peļņas pieaugums.

Tādējādi minētais kopsakarā ar citiem lietā konstatētajiem apstākļiem liecina par likumsakarībām starp SIA „BJB” un pieteicējas īstenotajām

darbībām saimnieciskās darbības ietvaros.

[10.2] Tiesa konstatē, ka /pers. J/, atbilstoši LR Uzņēmuma reģistrā pieejamajiem datiem, no 2007.gada 7.marta līdz 2020.gada 7.aprīlim bija SIA

„BJB” amatpersona, bet kopš 2007.gada 7.marta ir sabiedrības dalībnieks, un kopš 2019.gada 10.jūlija reģistrēts kā patiesā labuma guvējs.

Savukārt /pers. C/, atbilstoši LR Uzņēmuma reģistrā pieejamajiem datiem, ir pieteicējas amatpersona no 2017.gada 9.jūnija, kopš

2018.gada 31.jūlija ir sabiedrības dalībnieks, bet kopš 2018.gada 2.novembra reģistrēts kā patiesā labuma guvējs.

Tiesa, pārbaudot informāciju Personu datu pārlūkā, konstatē, ka pieteicējas amatpersonas un patiesā labuma guvēja /pers. D/ meita /pers. J/

(dzimtajā uzvārdā /personvārds/), kas, cita starpā, reģistrēta kā pieteicējas darbiniece (lietas 1.sējuma 211.lapa), ir SIA „BJB” bijušās amatpersonas

un joprojām aktuālā dalībnieka un patiesā labuma guvēja /pers. J/ laulātā.

Tādējādi konstatējama tieša saikne starp abām sabiedrībām.

Tiesas sēdē /pers. J/ liecināja, ka ar pieteicēju SIA „BJB” ir bijis tikai viens darījums, kas sastāvējis no trīs daļām un līdz konkrētajiem darījumiem

nonākuši tādēļ, ka pieteicēja esot atradusies kaimiņos /adrese/.

Tiesa, pārbaudot lietas materiālus, konstatē, ka iepriekš minētais neapstiprinās. Proti, kā izriet no lietas materiāliem, SIA „BJB” ar pieteicēju

noslēdza vairāk kā 3 darījumus par preču piegādi: 2019.gada 30.maijā, 19.jūnijā, 2.jūlijā, 16.jūlijā un 8.augustā (par kuru konkrētajā lietā ir strīds)

(lietas 1.sējuma 54. – 57., 60. – 63., 66. – 69., 72. – 75.un 78. – 83.lapa). Kā izriet no Personu datu pārlūkā pieejamās informācijas, laulība starp

/pers. D/ meitu /pers. J/ un /pers. J/ noslēgta 2018.gada 20.augustā, proti, pirms attiecīgo darījumu noformēšanas. Tādējādi secināms, ka SIA „BJB”

sadarbība ar pieteicēju īstenojās nevis tādēļ, ka abas sabiedrības atradās vienā adresē, bet gan tādēļ, ka abu sabiedrību dalībnieki un patiesā labuma

guvēji bija savstarpēji labi informēti par norisēm abās sabiedrībās tuvo radniecisko saišu pastāvēšanas dēļ.

Tādējādi ir noraidāms pieteicējas iebildums, ka apstāklis, ka abām sabiedrībām bija viena un tā pati pilnvarotā persona (grāmatvedis) – /pers. AN/,

nenorāda uz SIA „BJB” pāreju pieteicējai. Minētais apstāklis kopsakarā ar tiesas iepriekš konstatēto par sabiedrību savstarpējo saikni radniecisko

saikņu dēļ tikai vēl vairāk apstiprina sabiedrību saikni un informētību par abās sabiedrībās notiekošo.

[10.3] Ņemot vērā iepriekš konstatēto par abu sabiedrību savstarpējo saistību, kopsakarā ar apstākli, ka pieteicējai uz Lēmuma sastādīšanas brīdi

nodokļu parāds bija 397 165,77 euro, kā arī ar Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 13.augusta spriedumu noraidīts SIA „BJB” pieteikums par

dienesta 2017.gada 8.februāra lēmuma Nr.30.2-22.8/785, ar kuru samazināts no budžeta atmaksājamais PVN par 64 636,52 euro un papildu

nomaksai budžetā aprēķināta soda, nauda 35 739,62 euro, atcelšanu un ar 2020.gada 3.janvāra spriedumu noraidīts SIA ,,BJB” pieteikums par

dienesta 2016.gada 1.aprīļa lēmuma Nr.30.2-22.9/2363, ar kuru samazināts no budžeta atmaksājamais PVN par 1 186 514,98 euro, aprēķināta

soda nauda 355 792,75 euro un samazināti 2013.gada zaudējumi par 31 207,85 euro, atcelšanu, SIA „BJB” bija izdevīgi rast risinājumu esošajā

situācijā, pārceļot savus resursus uz saistīto sabiedrību – pieteicēju. Arī liecinieks /pers. J/ tiesas sēdē norādīja, ka SIA „BJB” neturpināja saimniecisko

darbību, jo pēc strīdiem ar dienestu sabiedrībai parādījās maksātnespējas pazīmes.

[10.4] Kā izriet no publiski pieejamās informācijas LR Uzņēmumu reģistrā, SIA „BJB” juridiskā adrese /adrese/ reģistrēta kopš

2017.gada 24.maija, savukārt pieteicējas juridiskā adrese minētajā adresē reģistrēta periodā no 2017.gada 31.maija līdz 2020.gada 13.augustam.

Tādējādi secināms, ka laika periodā 2017.gada 31.maija līdz 2020.gada 13.augustam abām sabiedrībām bija kopēja juridiskā adrese.

Dienesta ieskatā minētais apstāklis cita starpā norāda uz SIA „BJB” un pieteicējas savstarpējo saistību. Pieteicēja dienesta argumentu neatzīst, jo

konkrētajā adresē atrodas liels biroju centrs /biroja ēka/, kurā atrodas daudz savstarpēji nesaistītu biroju telpu. /biroja ēka/ piedāvā noslēgt virtuālā

biroja pakalpojumus. Šādu pakalpojumu saņem pieteicēja un, iespējams, SIA „BJB” arī ir vienojusies par šāda pakalpojuma saņemšanu.

Tiesa norāda, ka vispārīgi pieteicējai ir taisnība attiecībā uz to, ka kopīga juridiskās adreses esība pati par sevi nenorāda sabiedrību savstarpējo

saistību. Tomēr konkrētajā lietā par to liecina papildus apstākļi.

Kā jau tika iepriekš konstatēts, juridiskā adrese /adrese/ abām sabiedrībām reģistrēta vien ar nedēļas starpību. Atbilstoši LR Uzņēmumu reģistrā

pieejamajai informācijai, par pieteicējas amatpersonu 2017.gada 31.maijā (tas ir, datumā, kad pieteicējai juridiskā adrese reģistrēta tajā pašā adresē, kur

SIA „BJB„) kļuvis /pers. AO/, kurš, atbilstoši Personu datu pārlūkā pieejamajai informācijai, ir /pers. J/ brālis. /pers. AP/, kā jau tiesa iepriekš

konstatēja, atbilstoši LR Uzņēmuma reģistrā esošajiem datiem, no 2007.gada 7.marta līdz 2020.gada 7.aprīlim bija SIA „BJB” amatpersona, bet kopš

2007.gada 7.marta ir sabiedrības dalībnieks, un kopš 2019.gada 10.jūlija reģistrēts kā patiesā labuma guvējs.

Savukārt, kā jau tiesa iepriekš konstatēja, pieteicējas amatpersonas pienākumus pēc /pers. AO/ īsā laikā (amatpersona no 2017.gada 31.maija līdz

9.jūnijam, tas ir, vien deviņas dienas) pārņēma /pers. J/ (SIA „BJB” dalībnieka un patiesā labuma guvēja) laulātās /pers. AR/ tēvs /pers. D/.

Tādējādi konstatējama SIA „BJB” un pieteicējas savstarpējā saistība.

[10.5] Dienests konstatējis, ka pieteicēja 2018.gada maijā uz sava vārda pārreģistrēja SIA „BJB” reģistrēto struktūrvienību /Nosaukums D/,

/adrese/. Savukārt pieteicēja norāda, ka nav notikusi struktūrvienības pārreģistrācija, jo pieteicēja ir noslēgusi patstāvīgu nekustamā īpašuma nomas

līgumu ar iznomātāju, nevis pārņēmusi SIA „BJB” nomas tiesības.

Kā izriet no LR Uzņēmumu reģistrā pieejamajiem datiem, SIA „BJB” no 2014.gada 25.aprīļa līdz 2019.gada 28.novembrim /adrese/, reģistrēta

struktūrvienība/nosaukums/. Savukārt pieteicēja 2018.gada 18.jūlijā minētajā adresē reģistrējusi struktūrvienību /Nosaukums E/, bet 2018.gada 23.jūlijā

– struktūrvienību „Birojs”. Tāpat konstatējams, ka SIA „BJB” laika periodā no 2014.gada 8.janvāra līdz 2018.gada 16.maijam /adrese/, reģistrēta

struktūrvienība /Nosaukums D/, savukārt pieteicējai minētajā adresē 2018.gada 14.maijā reģistrēta struktūrvienība /Nosaukums D/.

Tiesa līdzīgi kā iepriekš attiecībā uz juridisko adresi norāda, ka var piekrist pieteicējas norādītajam, ka apstāklis, ka vairākām personām reģistrēta

darbības vieta vienā un tajā pašā adresē, pats par sevi neko neliecina, jo vērā ir ņemami arī citi vienlaicīgi pastāvošie apstākļi, piemēram, teritorijas

plašums, ietilpība u.c. Tomēr konkrētajā gadījumā uzmanību rada apstāklis, ka attiecībā uz struktūrvienību reģistrācijas datumiem ir konstatējama saikne.

Tāpat vērā ņemamas, ka pieteicēja reģistrējusi struktūrvienības vairāk kā vienā adresē, kas sakrīt ar pieteicējas struktūrvienību atrašanās vietām, kā arī

SIA „BJB” struktūrvienības adrese /adrese C/, izslēgta pēc divām dienām, kad minētajā adresē reģistrēta pieteicējas struktūrvienības adrese. Tādējādi

konstatējama pēctecība attiecībā uz abu sabiedrību struktūrvienību atrašanos.

[10.6] Dienests konstatējis, ka pieteicējai no 2018.gada augusta krasi palielinājies darbinieku skaits, sasniedzot 44 darba ņēmējus, no kuriem

gandrīz puse bija SIA „BJB” darbinieki. Arī 2019.gadā konstatējama darbinieku pāreja no SIA „BJB”.

Pieteicēja attiecībā uz minēto argumentu norādījusi, ka ar konkrētu saimnieciskās darbības veidu nodarbojas vien dažas sabiedrības, līdz ar to

konkrētās jomas speciālistiem ir maza izvēles iespēja attiecībā uz darba devēju izvēli, savukārt bijušo SIA „BJB” darbinieku griba stāties darbtiesiskajās

attiecībās ar pieteicēju ir minēto personu personiskā izvēle.

Tiesa norāda, ka minētajam pieteicējas argumentam vispārīgi var piekrist. Tomēr konkrētajā lietā faktisko apstākļu kopums liecina par labu

dienesta izdarītajiem secinājumiem.

Kā jau tiesa iepriekš konstatēja, SIA „BJB” un pieteicēja atzīstamas par savstarpēji saistītām sabiedrībām. Ņemot vērā, ka kuģu un laivu būve ir

specifiska un maz izplatīta saimnieciskā darbība ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā, un šajā nozarē nodarbinātās personas ir ar specifiskām zināšanām un

ierobežotā daudzumā, tālredzīgs darba devējs ierobežotu un kvalificētu darbaspēka resursu mēģinās noturēt pie sevis vai organizēs tā pāreju pie saistītā

uzņēmuma. Arī tiesas sēdē nopratinātais liecinieks /pers. J/ liecināja, ka kuģu būvēšana ir ļoti specifiska un Rīgā ir kādi divi uzņēmumi, kas ar to

nodarbojas. Tāpēc atlaistie darbinieki ietu pie šiem uzņēmumiem arī meklēt darbu.

/pers. AS/ liecināja, ka darbiniekus esot atlaidis un neesot pārrunāts ar darbiniekiem, ka var pāriet pie pieteicējas.

Tiesa pēc nejaušības principa uz tiesas sēdi aicināja pieteicējas darbiniekus, kuri iepriekš bija nodarbināti pie SIA „BJB”, lai noskaidrotu, kādā

veidā notika darbinieku pāreja.

Kā izriet no liecinieku liecībām, tad, strādājot SIA „BJB”, SIA „BJB” iekšienē bija informācija, ka pieteicēja nodarbojas ar to pašu saimnieciskās

darbības veidu un tai ir nepieciešami attiecīgie speciālisti.

/pers. K/ liecināja, ka gan pie SIA „BJB”, gan pie pieteicējas viņam ir vieni un tie paši darba pienākumi. Uz tiesas jautājumu, vai kāds lieciniekam

ieteicis meklēt darbu pie pieteicējas, liecinieks liecināja noliedzoši. Tajā pašā laikā, atbildot uz jautājumu, kur liecinieks uzzinājis par pieteicēju, viņš

sniedza dažādas atbildes – ka uzzinājis par pieteicēju, jo tā atradusies tajā pašā teritorijā, uzzinājis no sludinājuma interneta vietnē „ss.com”.

Liecinieka statusā nopratinātais /pers. L/ liecināja, ka viņš ar bijušajiem kolēģiem no SIA „BJB” runājis, ka darba vietā, kur strādā, būs jauns

uzņēmums, kas nodarbosies ar tādu pašu saimnieciskās darbības veidu – kuģu būvi. Darba tiesiskās attiecības ar SIA „BJB” tika pārtrauktas uz

vienošanās pamata. Savukārt ar pieteicēju darbtiesiskās attiecības uzsācis apmēram nedēļas laikā pēc atlaišanas no SIA „BJB”, proti, gandrīz uzreiz esot

pieņemts darbā. Lieciniekam netika pateikts, ka pieteicēja meklē darbiniekus, bet gan tika pateikts, ka šeit būs uzņēmums, kas būvēs kuģus. Personu,

kura pateikusi par pieteicēju, neatceroties, bet sarunas par iespēju strādāt pie pieteicējas notikušas, strādājot pie SIA „BJB”, darba pārtraukumos.

/pers. M/ liecināja, ka par pieteicēju uzzinājis, strādājot SIA „BJB”, jo pieteicēja atradusies vienā teritorijā. Vēlāk gan liecinieks liecināja, ka

dabūjis sludinājumu un tad nolēmis iet strādāt pie pieteicējas. Atbildot uz jautājumu, cik labi pazīstot /pers. J/, atbildēja, ka ir līdzīgi kā ar /pers. D/

(personīgi nepazīstot), iespējams, esot bijusi lielāka saskarsme – garām ejot pateikt labdien. Tāpat no liecinieka liecībām izriet, ka par iespēju strādāt pie

pieteicējas tika runāts SIA „BJB” pīpētavā.

/pers. N/ liecināja, ka tad, kad tika pārtrauktas darbtiesiskās attiecības ar SIA „BJB”, pie pieteicējas sācis strādāt tiklīdz tika noslēgts darba

līgums. Par to, ka strādās pie pieteicējas, viņš zinājis jau tajā laikā, kad gājis prom no SIA „BJB”. Savukārt par to, ka iespējams strādāt pie pieteicējas,

viņam pateikuši bijušie kolēģi SIA „BJB”, kas tajā brīdī stājās darbtiesiskajās attiecībās ar pieteicēju. Liecinieks liecināja, ka pie pieteicējas viņš pilda

tādus pašus darba pienākumus kā pie SIA „BJB”.

Liecinieks/pers. AT/ liecināja, ka no SIA „BJB” pie pieteicējas pārgājis, jo pie pieteicējas esot bijis vieglāks darbs. Par iespēju strādāt pie

pieteicējas viņam pateikuši paziņas. Pāriet strādāt pie pieteicējas bijusi liecinieka izvēle.

Izvērtējot liecinieku liecības, tiesa norāda turpmāko.

Attiecībā uz /pers. M/ liecināto par to, cik viņš labi pazīst /pers. J/, tiesa norāda, ka liecinieka sniegtās liecības atzīst par neticamām, jo, kā izriet no

LR Uzņēmumu reģistrā esošās informācijas, /pers. M/ laika periodā no 2007.gada 7.marta līdz 2009.gada 27.maijam vienlaicīgi ar /pers. J/ bija SIA

„BJB” dalībnieks un amatpersona, kas nozīmē, ka abas personas viena otru labi pazina. Līdz ar to liecinieka liecības kopumā ir vērtējamas apšaubāmi.

Tiesa kritiski vērtē liecinieku liecībās sniegtās atbildes uz jautājumu, vai kāds konkrēti ir ieteicis meklēt darbavietu pie pieteicējas, jo liecinieka

statusā nopratinātais /pers. K/, /pers. L/, /pers. M/, /pers. N/, joprojām ir pieteicējas darbinieki, kuri šobrīd ir atkarīgi no darba devējas – pieteicējas,

savukārt /pers. J/ pastarpināti varētu būt ieinteresēts konkrētās lietas iznākumā, būdams pieteicējas amatpersonas, dalībnieka un vienlaicīgi patiesā

labuma guvēja /pers. D/ znots. Tiesa atzīst, pat, ja SIA „BJB” tieši nenorādīja saviem darbiniekiem, ka viņi var pāriet strādāt pie pieteicējas, no liecinieku

liecībām secināms, ka darbiniekiem šāda informācija tika nodota pastarpināti (darbu pārtraukumos, „no mutes mutē” u.c.), apzinoties, ka šauri

kvalificētais darbaspēks visticamāk izvēlēsies stāties darbtiesiskajās attiecībās ar uzņēmumu, kas nodarbosies ar tāda paša vaida saimniecisko darbību

tajā pašā vietā, kur iepriekšējais darba devējs. Savukārt apstāklim, ka pie pieteicējas darbtiesiskās attiecības uzsāka tikai daļa SIA „BJB” bijušo

darbinieku, turklāt tas noticis pastarpināti, konkrētajā lietā nav izšķirošas nozīmes, jo par uzņēmuma pārejas faktu liecina vairāku apstākļu kopums, kuru

tostarp veido arī darbinieku pārejas fakts.

Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka pie viņas strādā tikai daļa SIA „BJB” darbinieku, tiesa norāda, ka tam konkrētajā lieta nav izšķirošas nozīmes.

Arī juridiskajā literatūrā atzīts, ka, pārejot uzņēmumam vai tā patstāvīgajai daļai, likums uzliek uzņēmuma ieguvējam pilnu atbildību par uzņēmuma

sastāvā ietilpstošajām saistībām. No iegūšanas brīža uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas ieguvējs uzskatāms par uzņēmumā ietilpstošu saistību pārņēmēju

un atbild kreditoram gan par visām tām saistībām, kuras uzņēmumā ir bijušas līdz pārejas brīdim, gan par tām, kuras nodibinātas pēc pārejas (sk.

Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi (1. – 73.panti) Rīga: A.Strupiša juridiskais birojs, 2013,

114.lapa).

[10.7] Pieteicēja pieteikumā norāda, ka ar iepriekš minēto darījumu tika tikai uzlabota, nevis izveidota pieteicējas materiāltehniskā bāze.

Tiesa minētajam argumentam nepiekrīt, jo, kā izriet no lietas materiāliem, minētais darījums nebija vienīgais, kura ietvaros pieteicēja ieguva SIA

„BJB” mantu, tādi darījumi jau vairākkārtīgi bija notikuši iepriekš (lietas 1.sējuma 54. – 57., 60. – 63., 66. – 69., 72. – 75.un 78. – 83.lapa), tādējādi

pārņemot pieteicējas materiāltehniskos resursus. Tāpat pieteicēja lietā nav iesniegusi pierādījumus, no kuriem būtu secināms, ka pieteicēja pirms SIA

„BJB” mantas iegūšanas bija spējīga īstenot konkrēto saimnieciskās darbības veidu.

[10.8] Pieteicēja ar SIA „BJB” 2019.gada 8.augustā noslēdza līgumu Nr.1-19/9/LMD (lietas 1.sējuma 78. – 83.lapa) par kustamas mantas

iegādi. Savukārt 2019.gada 9.augustā puses parakstīja pieņemšanas – nodošanas aktu Nr.1-19/9/LMD (lietas 1.sējuma 82. – 83.lapa) par minētā

līguma pielikumā uzskaitīto preču nodošanu pieteicējas rīcībā. Līgumā samaksas termiņi nav noteikti. Savukārt atbilstoši SIA „BJB” 2019.gada 9.augustā

izrakstītajam rēķinam Nr.09/08/2019-01 (lietas 1.sējuma 84.lapa), kas izrakstīts, pamatojoties uz 2019.gada 8.augusta līgumu Nr.1-19/9/LMD, rēķins

bija jāsamaksā līdz 2019.gada 12.augustam.

Tiesa konstatē, ka lietas materiālos atrodas pieteicējas konta pārskats par periodu no 2019.gada 1.augusta līdz 30.septembrim (lietas 1.sējuma

136. – 141.lapa).

Kā izriet no minētā konta izraksta, pieteicēja nav veikusi SIA „BJB” 2019.gada 9.augustā izrakstītā rēķina Nr.09/08/2019-01 samaksu. Savukārt

citu pierādījumu par rēķina samaksu pieteicēja lietā nav iesniegusi.

Tiesa atzīst, ka minētais kopsakarā ar pārējo lietā konstatēto norāda uz strīdus darījuma formalitāti, nevis faktisko esību.

[11] Ņemot vērā iepriekš secināto, tiesa atzīst, ka lietā ir gūti pierādījumi, ka faktiski notika SIA „BJB” daļēja pāreja pieteicējai, jo pieteicēja,

ņemot vērā abu sabiedrību savstarpējo saistību, daļēji pārņēma pieteicējas materiāltehniskos un cilvēku resursus, tostarp kustamo mantu, ko pieteicēja

iegādājās no SIA „BJB” saskaņā ar 2019.gada 8.augusta līgumu Nr.1-19/9/LMD.

Tādējādi nav pamata atmaksāt pietiecējai PVN 31 524,30 euro apmērā saistībā ar līgumu Nr.1-19/9/LMD, kas noslēgts ar SIA „BJB”

2019.gada 8.augustā (lietas 1.sējuma 78. – 83.lapa).

[12] Ņemot vērā iepriekš secināto, tiesa atzīst Lēmumu par tiesisku, bet pieteicējas pieteikumu par nepamatotu un tādēļ noraidāmu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

pilnībā noraidīt SIA „Luxury Marine Develpoments” pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam atmaksāt

pieteicējai pārmaksāto PVN 31 524,30 euro apmērā par 2019.gada augustu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese A.Karnīte