Labor court dismisses employee's claim for wrongful termination and unpaid wages due to lack of procedural violations and proof of work hours.

Lieta Nr.C39072713

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā, 2013.gada 15.novembrī

Valmieras rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis J.Grīnbergs

ar sekretāri S.Ādamsoni

piedaloties prasītājas pārstāvim /pers. A/, atbildētāja pārstāvei /pers. B/

2013.gada 11., 15.novembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. C/ prasībā pret Vidzemes plānošanas reģionu par darba

attiecību izbeigšanas atzīšanu par prettiesisku, atjaunošanu darbā, atlīdzības par darba piespiedu kavējumu un darba samaksas

piedziņu, pienākuma uzlikšanu atjaunot apdrošināšanas polisi.

Aprakstošā daļa

/pers. C/ (turpmāk prasītāja) cēlusi tiesā prasību pret Vidzemes plānošanas reģionu (turpmāk atbildētājs), kurā lūdz:

- atzīt, ka atbildētājs nav ievērojis darba attiecību izbeigšanas procedūru, darba attiecības izbeigtas nepamatoti un nekavējoties

atjaunot viņu darbā iepriekšējā amatā par grāmatvedi, ar iepriekšējiem darba nosacījumiem;

- piedzīt no atbildētāja atlīdzību par visu darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada 18.jūnija līdz atjaunošanai darbā Ls 587,64 par

katru darba piespiedu kavējuma mēnesi;

- nekavējoties atjaunot viņu darbā uz pilnu slodzi;

- likt atbildētājam nekavējoties atjaunot veselības apdrošināšanas polises darbību;

- piedzīt no atbildētāja neizmaksāto darba samaksu par astoņām darba stundām 2013.gada jūnija mēnesī, kas sastāda Ls 56,64

pirms nodokļu nomaksas;

- sprieduma izpildi noteikt nekavējoši.

Prasība pamatota ar apstākļiem, ka 2012.gada 5.aprīlī starp prasītāju un atbildētāju noslēgts darba līgums Nr. 2-5/19, ar kuru prasītāja

pieņemta darbā par grāmatvedi, noslēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku, pamatojoties uz attiecīgā darba pagaidu raksturu, līdz

2013.gada 31.janvārim. Noteikts summētais darba laiks un noteikta darba samaksa. 2013.gada 18.janvārī noslēgta vienošanās Nr.1

par grozījumiem darba līgumā, ar kuru puses vienojušās pagarināt darba līgumu līdz 2014.gada 31.janvārim, nosakot summēto darba

laiku 70 darba stundas mēnesī.

2013.gada 17.jūnijā pēc darba laika pie prasītājas kabinetā ienākusi administrācijas vadītāja /pers.E/ un citas darbinieces un

apvainojušas viņu, ka pienācīgi nepildot darba pienākumus. Konkrēti fakti nav norādīti, neesot pieprasīti paskaidrojumi. Viņas visas

prasītāju psiholoģiski ietekmējušas, sākusi raudāt, jo nav sapratusi, kādu pārkāpumu izdarījusi. Viņas pieprasījušas rakstīt atlūgumu

un iet prom no darba. Mirkļa vājumā uzrakstījusi atlūgumu, ar lūgumu atbrīvot viņu no darba pēc pašas vēlēšanās. Vakarā aizejot

mājās, sakopojusi savas domas un uzrakstīju atsaukumu atlūgumam, jo sapratusi, ka nav par ko viņu no darba atbrīvot, strādājusi pēc

labākās sirdsapziņas. Šo atsaukumu nosūtīju pa e-pastu administrācijas vadītājai tās pašas dienas vakarā. Nākošajā dienā to

iesniegusi darbā arī rakstveidā. /pers. E/ tajā pat laikā iedevusi parakstīt vienošanos par darba līguma izbeigšanu pusēm vienojoties,

to atteikusies parakstīt. Neskatoties uz to, darba attiecības ar viņu izbeigtas 2013.gada 18.jūnijā pēc pušu vienošanās.

Uzskata, ka starp pusēm neesot panākta vienošanās par darba attiecību izbeigšanu pusēm vienojoties. Par to liecinot gan

kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu pārskaitīšana, gan informācija VID datu bāzē par darbinieku kustību. Šī vienpusēji

sastādītā un parakstītā vienošanās esot uzskatāma par darba devēja uzteikumu un esot pārkāpta atbrīvošanas no darba procedūra.

Pēc prasītājas atbrīvošanas no darba, darbu uz grūtniecības laiku esot pātraukusi cita darbiniece, tādēļ atbildētājam bijis viņai

jāpiedāvā pilna darba slodze. Atbildētājs neesot samaksājis prasītājai par nostrādātām 8 stundām. Par atbildētāja pārtraukto

veselības apdrošināšanas polisi viņa esot veikusi līdzmaksājumu Ls 30.

Atbildētājs rakstveida paskaidrojumos tiesai norādījis, ka prasību neatzīst. Tikšanās ar prasītāju notikusi Valmieras birojā 17.06.2013.

projektu darbinieku darba sanāksmes laikā. Prasītājas darba izpildē konstatētas kļūdas un neprecizitātes, kuras pati prasītāja nav

novērsusi. Sakarā ar darbinieku došanos atvaļinājumā, bijis nepieciešams veikt pienākumu pārdali grāmatvežu starpā. Projektu un

grāmatvedības darbinieki iebilduši pret papildus pienākumu nodošanu prasītājai, jo viņa ar saviem līdzšinējiem pienākumiem galā

netiekot. Minēto apstākļu dēļ atbildētāja vadītāja sarunā ar prasītāju centusies noskaidrot viņas viedokli. Sarunas laikā, prasītāja

paziņojusi, ka viņa visu darot bez kļūdām. Pēc šāda paziņojuma sarunā iesaistījušās Attīstības un projektu nodaļas vadītāja, Finanšu

un budžeta plānošanas nodaļas vadītāja un projektu vadītāja, lai pārrunātu konkrētās pretenzijas detalizēti. Pārrunu laikā prasītāja

negaidīti paziņojusi, ka vēlas rakstīt iesniegumu par darba attiecību izbeigšanu. Prasītājai paskaidrots, ka darbiniekam ir jānostrādā

vēl mēnesis līdz darba attiecību pārtraukšanai, bet pusēm vienojoties ir iespējama darba attiecību izbeigšana ātrākos termiņos.

Saruna notikusi mierīgi. Prasītāja vēlējusies, ka darba attiecības uz pušu vienošanās pamata tiek izbeigtas nākamā dienā, kam

atbildētāja administrācija piekritusi. Prasītāja pašrocīgi uzrakstījusi iesniegumu, kuru iesniegusi administrācijas vadītājai. Ar prasītāju

pārrunātas darbības, kādas puses veiks 18.06.2013, lai pienācīgi izbeigtu darba attiecības.

Atbildētājs nekādā veidā neesot ietekmējis prasītāju rakstīt atlūgumu. Atbildētāja darbinieki sarunas laikā neesot novērojuši, ka

prasītāja būtu raudājusi, tieši pretēji, viņa uzskatīja, ka nekas sevišķs nav noticis. Prasītāja pati izteikusi vēlēšanos iesniegt uzteikumu

un pārtraukt darba attiecības jau 18.06.2013. Atbildētāja ieskatā ar prasītājas iesniegumu un atbildētāja vadītājas vīzu uz tā ir veikta

pušu gribas rakstiska saskaņošana. Atsevišķās vienošanās neparakstīšana no prasītājas puses pati par sevi nemaina saskanīgi

izteikto pušu gribu. Likums nenosakot rakstveida vienošanās formu.

Prasītāja 18.06.2013. pārdomājusi, par ko iesniegusi iesniegumu, ka atsauc savu uzteikumu. Atbildētājs jau bijis veicis apsolītās

darbības darba attiecību pārtraukšanai. Atbildētājs izmantojis Darba likuma (turpmāk DL) 100.panta trešajā daļā noteiktās tiesības,

ka darbinieka tiesības atsaukt uzteikumu nosaka darba devējs. Atbildētājs neesot sniedzis uzteikumu prasītājai, kā to kļūdaini viņa

traktējot. Darba attiecības izbeigtas pēc DL 114.panta.

Prasītājas pārstāvis tiesa sēdē prasību uzturēja spēkā. Papildus prasībā norādītam paskaidroja, ka prasītājas iesniegums neatbilstot

Ministru kabineta 1996.gada 23.aprīļa noteikumiem Nr. 154 par dokumentu izstrādāšanu un noformēšanu. Prasītāja iesnieguma

rakstīšana brīdī nav apzinājusies ko raksta. Nākošā dienā atsaukusi savu iesniegumu. Domā, ka iesniegums nav uzskatāms par

uzteikumu DL 100.panta izpratnē. Vienošanās par darba attiecību izbeigšanu neatbildot DL 114.panta prasībām. Prasītāja 17.jūnijā

bijusi sapulcē un strādājusi 4 stundas, arī 18.datumā ieradusies darbā nodot dokumentus un strādājusi 4 stundas. Par šīm 8 stundām

neesot samaksāts.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē prasību neatzina. Sarunas mērķis ar prasītāju nav bijis viņai uzteikt darbu, bet pārrunāt kļūdas un

uzlabot darbu. Noliedz, ka sarunas laikā pret prasītāju bijis kāds psiholoģisks spiediens. Atbildētājs pēc iesnieguma atsaukuma nav

piekritis darba attiecības turpināt, jo bijušas jau uzsāktas sarunas ar jauniem darbiniekiem prasītājas vietā. Uzskata, ka prasītājai ir

visa pienākošā darba alga samaksāta. Tā rēķināta pēc pašas prasītājas iesniegtās un parakstītās darba laika uzskaites tabulas, kurā

prasītāja nav norādījusi, ka strādājusi arī 17. un 18. datumā. Nevar apliecināt, ka viņa bijusi darbā un ka katrā dienā nostrādātas

norādītās 4 stundas. Ja viņa darba laika tabelē būtu iekļāvusi šo darba laiku, tad darba devējs būtu izskatījis iespēju tās apmaksāt.

Piekrīt, ka atbildētājam ir jāatmaksā prasītājai daļa naudas par veselības polises līdzmaksājumu.

Motīvu daļa

Tiesa, uzklausījusi puses, liecinieku liecības un iepazinusies ar tai iesniegtiem rakstveida pierādījumiem, atzīst, ka prasība nav

pamatota un ir noraidāma.

Pamatojoties uz 2012. gada 5. aprīļa darba līgumu un 2013. gada 18. janvāra grozījumiem tajā prasītāja strādāja Vidzemes

plānošanas reģionā par grāmatvedi. Darba tiesiskās attiecības bija nodibinātas uz laiku līdz 2014. gada 31. janvārim. Prasītājai tika

noteikts nepilns darba laiks, darba laika režīms – summētais darba laiks, atbilstoši noteiktam darba laika grafikam, kalendārā mēnesī

nepārsniedzot 70 darba stundas. Darba samaksa tika pielīgta Ls 7,08 par darba stundu.

2013. gada 17. jūnijā darba sanāksmes laikā prasītāja ir uzrakstījusi iesniegumu adresētu atbildētāja vadītājai /pers.E/, kurā lūdz viņu

atbrīvot no darba uz pušu vienošanās no 2013. gada 18. jūnija. Uz iesnieguma /pers. E/ uzlikusi rezolūciju „/pers. R/ k-dzei, lūdzu

sagatavot rīkojumu par darba attiecību izbeigšanu, saskaņā ar Latvijas DL 114. pantu.”

2013. gada 18. jūnijā prasītāja ir iesniegusi atbildētājam rakstisku iesniegumu, ka atsauc savu iesniegumu par darba attiecību

izbeigšanu. Tajā norādīts, ka sākotnēji iesniegumu uzrakstījusi pēc intensīvas psiholoģiskās iedarbības. Uzskata, ka darba

pienākumus pildījusi pēc labākās sirdsapziņas. Savu vainu izvirzītajās pretenzijās atzīstot daļēji, apņemas savas kļūdas labot. Uz

minēto iesniegumu atbildētājs sniedzis rakstisku atbildi, ka prasītājai saskaņā ar DL 100.pantu nav tiesības atsaukt uzteikumu.

2013. gada 17. jūnijā atbildētājs ir sagatavojis rakstveida vienošanos starp pusēm par darba līguma izbeigšanu uz pušu vienošanās

pamata, saskaņā ar DL 114. pantu. Prasītāja šo vienošanos ir atteikusies parakstīt, norādot, ka šāda vienošanās nav panākta

(prasītājas ieraksts datēts ar 18. jūniju). 2013. gada 17. jūnijā atbildētājs izdevis rīkojumu par darba attiecību izbeigšanu ar prasītāju.

Tajā norādīts, ka darba attiecības ir izbeigtas uz pušu vienošanos pamata ar 2013. gada 18. jūniju, pamatojoties uz DL 114. pantu.

Tiesa konstatē, ka darba tiesiskās attiecības pušu starpā ir izbeigtas pamatojoties uz 2013. gada 17. jūnija vienošanās aktu un

nepiekrīt prasītājai, ka to izbeigšanas pamatā būtu darba devēja darba līguma uzteikums. Uz to norāda faktiskie lietas apstākļi un

atbildētāja rīkojumā noformulētais atbrīvošanas pamatojums. Tādejādi tiesai ir jāizlemj vai atbildētājs ir atbilstoši likumam ievērojis

tieši šo atbrīvošanas no darba procedūru.

DL 114. pants nosaka, ka darbinieks un darba devējs var izbeigt darba tiesiskās attiecības, savstarpēji vienojoties. Šāds līgums

slēdzams rakstveidā. Tas nozīmē, ka, noslēdzot rakstveida līgumu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, darba devējs un darbinieks

izsaka gribu, kas ir vērsta uz noteiktu šādam darījumam raksturīgu seku iestāšanos. DL 114. pantā noteiktā vienošanās ir pilnīgi

patstāvīgs darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats (Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 27. janvāra spriedums lietā SKC-

274/2010).

Tiesa pievienojās atbildētāja puses viedoklim, ka likums nenosaka noteiktu rakstveida formu, kādā attiecīgi vienošanās būtu

slēdzama. No DL 1. panta izriet, ka darba tiesisko attiecību tiesisko regulējumu veido ne tikai šis likums, bet arī citi normatīvie akti.

Saskaņā ar CL 1511. pantu līgums ir vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu

vai izbeigšanu. CL 1533. pants nosaka, ka līgums uzskatāms par galīgi noslēgtu tad, kad starp līdzējiem notikusi pilnīga vienošanās

par darījuma būtiskām sastāvdaļām, ar nolūku savstarpēji saistīties. No Civillikuma regulējuma izriet arī, ka līdzēji rakstisku līgumu var

sastādīt tādā formā, kā katrs vēlas, nav vajadzīgas nekādas sevišķas formalitātes un darījuma dalībnieki nav saistīti ne ar kādiem

paraugiem. Lai līgums būtu spēkā, kā tā būtisks piederums vajadzīgi visu tā dalībnieku paraksti (CL 1492., 1493. panti).

Tiesas ieskatā, prasītājas uzrakstītais iesniegums ar atbildētāja pierakstīto rakstveida rezolūciju var tikt uzskatīts par pušu

vienošanos, jo tas satur visus šādam DL 114.pantā norādītam līgumam kā rakstveida aktam nepieciešamos atribūtus un būtiskās

sastāvdaļas. Tajā ir ietverta abu pušu griba, tātad vienošanās izbeigt prasītājas darba tiesiskās attiecības, norādīts datums, ar kuru

puses vēlās to īstenot. Nekādas citas līguma būtiskas sastāvdaļas šādam līgumam nav nepieciešamas, tajā skaitā, nav jābūt

norādītam darba tiesisko attiecību izbeigšanas iemeslam vai kādiem citiem formāliem apstākļiem.

Tiesa arī uzskata, ka nav nepieciešams prasīt, lai darbinieka iesniegums par atbrīvošanu no darba obligāti atbilstu prasītājas

norādītiem Ministru kabineta noteiktumiem par dokumentu izstrādāšanu un noformēšanu. Attiecīgo iesniegumu prasītāja raksta nevis

publisko tiesību, bet privāto tiesību sfērā, kurā obligāti nebūtu nepieciešama minētā Ministru kabineta noteiktumu piemērošana.

Privāto tiesību subjekti var izvēlēties kādā formā rakstīt šāda veida iesniegumus un slēgt attiecīgus tiesiskus darījumus, tajā skaitā, arī

šādu vienošanos.

Tā kā aplūkotā pušu vienošanās ir noslēgta 2013. gada 17. jūnijā un arī darba devēja rīkojums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu

ar prasītāju ir izdots šajā pašā datumā, tiesas ieskatā prasītājas nākošā dienā iesniegtais atsaukums, kurā viņa norāda, ka vēlās no

šīs vienošanās atkāpties neradīja tādas tiesiskās sekas, lai uzskatītu, ka noslēgtā vienošanās nav spēkā. No šāda aspekta nav

nozīmes arī faktam, ka darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas ar 18. jūniju, jo darba tiesisko attiecību izbeigšanas datums nerada

nekādas jaunas tiesiskās sekas (Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 11. jūnija spriedums lietā SKC- 371/2008). Tādejādi tiesa

uzskata, ka atbildētājam bija tiesības uz šādu atsaukumu arī nereaģēt un uzskatīt vienošanos jau par notikušu.

Tiesa uzskata, ka aplūkojamā situācija būtu jāizvērtē arī no DL 100. panta regulējuma. Lai arī darba attiecības formāli nav izbeigtas

pēc šī panta, saprotams, ka iniciatīva par darba līguma izbeigšanu nāca tieši no prasītājas un tādēļ viņas rīcība ir pielīdzināma

darbinieka uzteikumam.

DL 100. panta pirmā daļa nosaka, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, vienu mēnesi iepriekš (ja darba līgumā

vai darba koplīgumā nav noteikts īsāks termiņš). Atbildētājs ir arī norādījis, ka izskaidrojis prasītājai šos nosacījumus. Kā norādīts

juridiskā literatūrā, uzteikums ir vienpusējs gribas izteikums, ar kuru kāda no pusēm paziņo par darba tiesisko attiecību izbeigšanu un

šim gribas izteikumam ir tiesiskās sekas nodibinošs, jeb konstitutīvs spēks. (E. Kalniņš, „Privāttiesību teorija un prakse. Raksti

privāttiesībās” Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 288-289.lpp.).

Saskaņā ar DL 100. panta trešo daļu darbinieka tiesības atsaukt uzteikumu nosaka darba devējs, ja šādas tiesības nav noteiktas

darba koplīgumā vai darba līgumā. Lietā nav norādes, ka attiecībā uz prasītāju šādas tiesības darba līgumā būtu ietvertas. Tādejādi

faktiski atbildētājam kā darba devējam bija visas tiesības atzīt vai neatzīt prasītājas tiesības atsaukt viņas iesniegto uzteikumu. Tiesa

uzskata, ka līdzīgi kā judikatūrā ir atzīts, ka DL 103. panta trešā daļa aizsargā darbinieku pret darba devēja nekonsekventu un

nenoteiktu rīcību, jo vērsta uz to lai radītu stabilitāti arī situācijā, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas pēc darba devēja

uzteikuma (Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 10. marta spriedums lietā SKC-422/2010), arī attiecībā uz darbinieka uzteikumu ir

saglabājams līdzīgs aizsardzības mehānisms par labu darba devējam.

Konkrētajā lietā atbildētājs ir arī argumentējis, kādēļ nav piekritis atzīt prasītāja tiesības atsaukt šādu uzteikumu. Tā atbildētāja

pārstāve paskaidroja, ka atbildētāja vadība jau 17. jūnijā ir uzsākusi sarunas ar jaunu darbinieka pieņemšanu prasītājas vietā.

Vidzemes plānošanas reģiona vadītāja /pers. E/ tiesai šajā sakarā paskaidroja, ka nav vēlējusies ļaut prasītājai iesniegumu atsaukt,

jo, viņasprāt, prasītāja nav vēlējusies ieklausīties, ka būtu jāpievērš vairāk uzmanības kļūdām. Viņa kā administrācijas vadītāja ne

mirkli, neesot uzspiedusi darba attiecību pārtraukšanu, tā bijusi prasītājs brīva griba. Šaubās, vai kas būtu mainījies, ja prasītājai

iesniegums būtu atgriezts atpakaļ, cilvēks jau izvēli bija izdarījis. Tajā brīdī tam piekritusi un mainīt neko nav vēlējusies.

Tiesa atzīst, ka lietā nav iegūti pierādījumi, ka prasītāja savu iesniegumu būtu rakstījusi piespiedu kārtā (pielietojot kāda veida

vardarbību, spaidus vai aiz maldības) un tas neatspoguļotu viņas brīvu gribu. No nopratināto liecinieču /pers. H/, /pers. E/ un /pers. J/

sniegtām liecībām tiesai izriet, ka viņas ir piedalījušās pārrunās ar prasītāju. Sarunu laikā esot pārrunāti trūkumi prasītājas darbā,

sarunas bijušas konstruktīvas un neviens pret prasītāju balsi nav pacēlis. Prasītāja sākotnēji noliegusi kāda veida pārkāpumus, bet

pēc tam kad sapratusi, ka tādi tomēr pastāv, pati ierosinājusi, ka vēlās darba attiecības izbeigt un grib rakstīt atlūgumu, ko arī

pašrocīgi izdarījusi.

Rezumējot analizētos apsvērumus, tiesa secina, ka atbildētājs izbeidzot darba tiesiskās attiecības ar prasīju nav pieļāvis Darba

likuma regulējuma pārkāpumu, lai būtu pamats atzīst, ka darba attiecības izbeigtas nepamatoti un prasītāja atjaunojama darbā. No tā

izriet, ka nav pamats piedzīt no atbildētāja atlīdzību par darba piespiedu kavējumu vai apmierināt citus prasījumus, kas izrietētu no

darba attiecību atjaunošanas fakta.

Tiesa nesaskata pamatu apmierināt arī prasītājas prasījumu par nesaņemtās darba samaksas Ls 56,64 piedziņu par 8 nostrādātām

darba stundām 2013.gada 17. un 18. jūnijā (4 katrā dienā). Pirmkārt, izejot no pušu vienošanās un atbildētāja rīkojuma, darba

tiesiskās attiecības pušu starpā ir izbeigtas ar 18. jūniju, tātad, tulkojot norādīto formulējumu gramatiski, prasītājas pēdējā darba diena

bija 17. jūnijs un par nākamo dienu viņai nevar pienākties darba samaksa. Otrkārt, prasītāja nav arī pierādījusi, ka tiešām ir attiecīgi

abās dienās 4 stundas veikusi darba pienākumus. Pretējā puse to tieši neapliecināja. Nav strīds, ka 17.jūnijā prasītāja piedalījās

darbinieku sapulcē, taču nav pierādījumi par to, ka šādi darba pienākumi būtu pildīti tieši 4 stundas. Saprotams, ka savu darba laika

uzskaiti realizēja pati prasītāja, ievērojot darba līgumā nolīgto darba laiku, kas mēnesī nepārsniedz 70 stundas. Prasītāja pati ir

sastādījusi un parakstījusi, pēc tam iesniedzot darba devējam, savu darba laika uzskaites tabulu par 2013.gada jūniju, kur norādījusi

36 darba stundas. Minētos datumos (17. un 18. jūnijā) tabulā pati prasītāja nemaz nav norādījusi, ka būtu veikusi darba pienākumus.

Atbildētājam, aprēķinot darbiniekam darba samaksu, bija visas tiesības vadīties no šīs prasītājas iesniegtās darba laika uzskaites.

Prasītāja saskaņā ar Civilprocesa likuma (turpmāk CPL) 43.pantu bija atbrīvota lietā no tiesas izdevumiem. Tā kā tiesa prasību

noraida, nav procesuāls pamats piedzīt tiesas izdevumus no atbildētāja un tos šajā lietā uzņemas valsts.

Rezolutīvā daļa

Tiesa, vadoties no CPL 190., 193. pantiem, nosprieda:

Pilnībā noraidīt /pers. C/, p.k. /personas kods/, prasību pret Vidzemes plānošanas reģionu, reģ. Nr. 90002180246, par darba attiecību

izbeigšanas atzīšanu par prettiesisku, atjaunošanu darbā, atlīdzības par darba piespiedu kavējumu un darba samaksas piedziņu,

pienākuma uzlikšanu atjaunot apdrošināšanas polisi.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas Vidzemes apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību

Valmieras rajona tiesā.

Pilns tiesas spriedums sastādīts 2013.gada 29.novembrī.

Tiesnesis: J.Grīnbergs