Court reversed acquittal and convicted police officer of abuse of power for excessive force.

Lietas Nr. 11819004512

Lietas arhīva Nr. KA04-0438-16/11

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2016.gada 22.martā

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.L.Zemīte

tiesneši L.Poļakova un J.Tiltiņš

piedaloties prokuroram A.Lasmanim

aizstāvei zvērinātai advokātei S.Slejai

izskatīja atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā krimināllietu, kurā /pers. F/, personas kods /personas kods/, apsūdzēts

par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā, saistībā ar Rīgas pilsētas Centra

rajona prokuratūras prokurores N.Dubro apelācijas protestu par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 23.decembra

spriedumu un

kons tatēja

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 23.decembra spriedumu /pers. F/ atzīts par nevainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā un pēc šī panta attaisnots.

No pirmās instances tiesas sprieduma izriet, ka /pers. F/ bija celta apsūdzība par noziedzīga nodarījuma, kas paredzēts

Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā, izdarīšanu, proti, ka būdams valsts amatpersona, viņš izdarīja tīšas darbības, kas

acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu un uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, kas

saistītas ar vardarbību, šādos apstākļos:

/pers. F/, būdams valsts amatpersona – Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes /nodaļa/amats/, pildot dienesta

pienākumus, 2012.gada 17.novembrī plkst.02.47 /nodaļa/ telpās /adrese/, pieņēma iesniegumu no /pers. H/. Kad /pers. H/

izteica aizrādījumu par, viņaprāt, iesnieguma neprecīzu noformēšanu, /pers. F/, pretēji dienesta pienākumiem, acīmredzami

pārsniedzot savu tiesību un pilnvaru robežas, bez jebkāda tiesiska pamata pielietoja pret /pers. H/ fizisku spēku, proti,

saķēra /pers. H/ aiz skausta un iegrūda dežuranta palīga telpā, kur divas reizes ar dūri iesita /pers. H/ pa ķermeni. Turklāt ap

plkst.2.53, kad /pers. H/ atteicās veikt testu alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpojamā gaisā, /pers. F/ vienu reizi ar dūri

iesita viņam pa krūškurvi un divas reizes ar ceļgalu iesita pa ķermeni un galvu, nodarot /pers. H/ fiziskas sāpes.

Tādejādi /pers F/, būdams valsts amatpersona, izdarīja tīšas darbības, kas ir pretrunā ar likuma „Par policiju”

13.pantu, un acīmredzami pārsniedza likuma „Par policiju” 13.pantā noteiktās policijas darbinieka tiesības un pilnvaras

fiziska spēka pielietošanai. Ar savu rīcību /pers. F/ pārkāpa Valsts policijas 2005.gada 31.maijā pieņemtā Valsts policijas

darbinieka profesionālas ētikas un uzvedības kodeksa l0.punktu, kas noteic, ka policijas darbinieks piemēro spēku,

speciālos līdzekļus vai ieroci tikai likuma noteiktos gadījumos un likumīgu mērķu panākšanai. Šāda /pers. F/ tīša,

prettiesiska, ar vardarbību saistīta rīcība radīja kaitējumu /pers. H/ ar likumu aizsargātām tiesībām un interesēm, ievērojami

apdraudot Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā noteiktās tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību un 95.pantā

noteikto spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas izturēšanās aizliegumu.

Par pirmās instances tiesas spriedumu Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūras prokurore N.Dubro iesniegusi

apelācijas protestu, kurā lūdz atcelt Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 23.decembra spriedumu, taisīt jaunu

notiesājošu spriedumu un atzīt /pers. F/ par vainīgu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, sodot viņu ar piespiedu

darbu uz 150 stundām, atņemot tiesības ieņemt policijas darbinieka amatu uz diviem gadiem, kā arī piedzīt par labu

cietušajam /pers. H/ kompensāciju 300 EUR apmērā.

Sūdzībā izteiktais lūgums pamatots ar šādiem apstākļiem.

Prokurore norāda, ka pirmās instances tiesa nav pilnīgi, objektīvi un pareizi izvērtējusi kriminālprocesā iegūtos un

iztiesāšanas laikā pārbaudītos pierādījumus, kas ir novedis pie nepamatota attaisnojoša sprieduma.

Prokurore uzskata, ka pirmās instances tiesas argumentācija par to, ka celtā apsūdzība /pers. F/ neatbilst apsūdzībā

norādītā panta dispozīcijai, nav pareiza, jo tiesa nepamatoti atsaukusies uz Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

departamenta 2011.gada 20.janvāra lēmumu Nr.SKK-2/2011, kurā personas apsūdzētas par Krimināllikuma 318.pantā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Prokurore norāda, ka Krimināllikuma 317.panta otrās daļas dispozīcija, kas

inkriminēta /pers. F/, neparedz noziedzīgā nodarījuma sastāva obligātu pazīmi – būtisks kaitējums valsts varai vai

pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, kā tas norādīts Augstākās tiesas Senāta

atziņā 2013.gada 28.februāra lēmumā Nr.SKK-7/2013. Tādējādi, prokurores ieskatā, tiesa attaisnojošo spriedumu taisījusi,

nepareizi piemērojot Krimināllikuma Sevišķās daļas normu.

Turklāt prokurore norāda uz to, ka tiesa spriedumā atzinusi, ka pret cietušo /pers. H/ ir pielietots fizisks spēks, kas

apstiprinās ar spēkā stājušos Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2013.gada 14.jūnija spriedumu administratīvā pārkāpuma

lietā Nr.127022413, kurā konstatētie fakti uzskatāmi par pierādītiem bez papildu procesuālo darbību veikšanas. Ar šo

spriedumu konstatēts, ka /pers. F/ saukts pie disciplinārās atbildības par nepamatota fiziska spēka pielietošanu pret /pers.

H/, kas atzīts par “Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas” 3.panta pārkāpumu, kas, savukārt, bija par

pamatu secinājumam, ka /pers. H/ administratīvie pārkāpumi ir atzīstami par maznozīmīgiem, jo rezultātā viņš ir cietis.

Prokurores ieskatā tiesas secinājums par /pers. F/ liecībām kā patiesām, kas apstiprinās ar pārējiem pierādījumiem

lietā, ir nepamatots, jo ne visi rakstveida pierādījumi spriedumā ir analizēti. Savukārt no tiesas sēdē pratināto liecinieku

liecībām, no 2013.gada 22.janvāra videoieraksta apskates protokola, no 2012.gada 21.decembra uzziņas par pārbaudes

rezultātiem saistībā ar /pers. H/ 2012.gada 21.novembra ziņojumu un no 2013.gada 8.februāra lēmuma “Par disciplinārsoda

piemērošanu [...] inspektoram kapteinim /pers. F/” izriet ziņas par /pers. F/ pielietoto fizisko spēku pret /pers. H/ pretēji

likuma “Par policiju” 13.panta pirmās daļas 1.un 5.punktam, pārkāpjot arī Valsts policijas darbinieku profesionālās ētikas

un uzvedības kodeksa prasības.

Prokurores ieskatā, kriminālprocesā iegūtie un nostiprinātie pierādījumi, vērtējot tos kopumā un savstarpējā sakarībā,

nepārprotami norāda uz to, ka apsūdzētā /pers. F/ darbībās ir konstatējamas visas Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, izslēdzot jebkādas saprātīgas šaubas par apsūdzētā vainīgumu viņam

inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Prokurors apelācijas instances tiesas sēdē uzturēja Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūras prokurores N.Dubro

iesniegto apelācijas protestu uz tajā norādītajiem apstākļiem un lūdza spriedumu atcelt, atzīt par vainīgu /pers. F/ par

noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā, un sodīt viņu ar piespiedu darbu uz 150

stundām, atņemot tiesības ieņemt policijas darbinieka amatu uz diviem gadiem.

Apelācijas instances tiesas sēdē cietušā /pers. H/ pārstāvis /pers. N/ prokurores apelācijas protestu atzina par

pamatotu.

Apelācijas tiesas sēdē apsūdzētais /pers. F/ un viņa aizstāve /aizstāve/ apelācijas protestu uzskatīja par nepamatotu,

lūdza to noraidīt, bet spriedumu atstāt negrozītu.

Apsūdzētais apelācijas instances tiesas sēdē sniedza liecību par notikušā apstākļiem 2012.gada 17.novembrī un

paskaidroja savas rīcības iemeslus, kā arī uzturēja iepriekš sniegtās liecības, lūdza atstāt negrozītu pirmās instances tiesas

spriedumu.

Krimināllietu tiesas kolēģija, noklausījusies apsūdzētā /pers. F/ paskaidrojumus, cietušā pārstāvja, apsūdzētā aizstāves

un prokurora viedokļus, pārbaudījusi pierādījumus un procesuālos dokumentus krimināllietā, uzskata, ka Rīgas pilsētas

Centra rajona tiesas 2014.gada 23.decembra spriedums par /pers. F/ atzīšanu par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā un

attaisnošanu tiesā ir atceļams pilnībā.

Tiesas kolēģija konstatē, ka krimināllieta pirmās instances tiesā tika iztiesāta ar pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā,

taču pirmās instances tiesā pārbaudītie pierādījumi tiesas spriedumā nav pilnībā atspoguļoti, nav pilnībā atspoguļoti

prokurora iesniegtie pierādījumi un dokumenti, kas norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, turpretī tiesa bez

pamata atspoguļojusi likuma normu izklāstu, nenorādot to attiecināmību uz kādiem konkrētiem apstākļiem, kas attiecas uz

pierādīšanas priekšmetu šajā kriminālprocesā.

Spriedumā uzskaitīto pierādījumu daļa ir atspoguļota haotiski un nesakarīgi. Tiesa ir sagrozījusi un ignorējusi faktus,

kam ir nozīme apsūdzētā vainīguma pierādīšanā.

Pierādījumus spriedumā tiesa nav pilnīgi izvērtējusi savstarpējā saistībā un kopsakarā ar tiesā liecinošo personu

liecībām, nav motīvu un atzinumu par to, kāpēc pirmās instances tiesa noraida prokurora iesniegtos pierādījumus.

Tiesas kolēģijas ieskatā, pirmās instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 123.panta nosacījumu pārkāpumu

par pierādīšanu kriminālprocesā, nevērtējot visus lietā esošos pierādījumus, kas satur ziņas par faktiem, kurus prokurore

izmantojusi pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības pamatošanai atbilstoši Kriminālprocesa likuma 127.panta

noteikumiem. Tāpat tiesa ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 525.panta otrās daļas nosacījumu ievērošanu par attaisnojoša

sprieduma motīvu daļā norādāmiem apstākļiem.

Turklāt, neskatoties uz to, ka būtisks kaitējums valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas

tiesībām un interesēm nav Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva obligāta pazīme,

kā to norādījis Augstākās tiesas Senāts 2013.gada 8.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-7/2013, pirmās instances tiesa

spriedumā nepamatoti atzinusi, ka tā ir Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva

obligāta pazīme un /pers. F/ uzrādītā apsūdzība neatbilst inkriminētā panta dispozīcijai.

Tādējādi tiesas atzinumu, ka /pers. F/ attaisnojams, jo viņa darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva, nevar atzīt

par pamatotu, kas balstīts uz visu kriminālprocesā esošo pierādījumu izvērtējuma.

Šādu pirmās instances tiesas spriedumu nevar atzīt par tiesisku un pamatotu, atbilstošu Kriminālprocesa likuma

511.panta un 512.panta prasībām.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka apsūdzētais /pers. F/, būdams valsts amatpersona, izdarīja tīšas darbības, kas

acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu un uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, kas

saistītas ar vardarbību šādos apstākļos:

/pers. F/, būdams valsts amatpersona – Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes /nodaļa/amats/, pildot dienesta

pienākumus, 2012.gada 17.novembrī plkst.02.47 /nodaļa/ telpās /adrese/, pieņēma iesniegumu no /pers. H/. /pers. H/ izteica

aizrādījumu par, viņaprāt, iesnieguma neprecīzu noformēšanu, /pers. F/, pretēji dienesta pienākumiem, acīmredzami

pārsniedzot savu tiesību un pilnvaru robežas, bez jebkāda tiesiska pamata pielietoja pret /pers. H/ fizisku spēku, proti,

saķēra /pers. H/ aiz skausta un iegrūda dežuranta palīga telpā, kur divas reizes ar dūri iesita /pers. H/ pa ķermeni. Turklāt ap

plkst.2.53, kad /pers. H/ atteicās veikt testu alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpojamā gaisā, /pers. F/ vienu reizi ar dūri

iesita viņam pa krūškurvi un divas reizes ar ceļgalu iesita pa ķermeni un galvu, nodarot /pers. H/ fiziskas sāpes.

Tādejādi /pers. F/, būdams valsts amatpersona, izdarīja tīšas darbības, kas ir pretrunā ar likuma „Par policiju”

13.pantu, un acīmredzami pārsniedza likuma „Par policiju” 13.pantā noteiktās policijas darbinieka tiesības un pilnvaras

fiziska spēka pielietošanai. Ar savu rīcību /pers. F/ pārkāpa Valsts policijas 2005.gada 31.maijā pieņemtā Valsts policijas

darbinieka profesionālas ētikas un uzvedības kodeksa l0.punktu, kas noteic, ka policijas darbinieks piemēro spēku,

speciālos līdzekļus vai ieroci tikai likumā noteiktos gadījumos un likumīgu mērķu panākšanai. Šāda /pers. F/ tīša,

prettiesiska, ar vardarbību saistīta rīcība radīja kaitējumu /pers. H/ ar likumu aizsargātām tiesībām un interesēm, ievērojami

apdraudot Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā noteiktās tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību un 95.pantā

noteikto spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas izturēšanās aizliegumu.

Ar savām darbībām /pers. F/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā.

Pārbaudot un izvērtējot pierādījumus apelācijas instances tiesā, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka krimināllietā ir

pietiekoši apsūdzētā vainu pierādoši pierādījumi, lai taisītu /pers. F/ notiesājošu spriedumu pret viņu celtajā apsūdzībā par

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā.

No apsūdzētā /pers. F/ sniegtajām liecībām pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā izriet, ka savu vainu

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā neatzina un norādīja, ka uztur savas iepriekš pirmstiesas procesā sniegtās liecības.

Liecībās /pers. F/ izskaidrojis, ka /pers. H/, kurš bija alkohola reibumā, ieradies policijas iecirknī kā cietušais, kurš

vēlējās iesniegt iesniegumu. Iesnieguma rakstīšanas laikā kļuvis nemierīgs, runājis pa telefonu, lamājies. Pēc apsūdzētā

ieskata, pamatoti aizrādījis /pers. H/ par viņa nepieļaujamo uzvedību policijas iecirknī iesnieguma rakstīšanas laikā un pēc

tā, jo /pers. H/ rupji lamājies, agresīvi un aizskaroši uzvedies, piedraudot gan viņam, gan kolēģiem, gan ģimenei, vairākkārt

brīdinājis /pers. H/ par iespēju viņu aizturēt sakarā ar sīko huligānismu, bet kad /pers. H/ turpinājis agresīvo uzvedību,

pamatoti aizturējis un mēģinājis aizvest uz aizturēšanas telpu, lai sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu. /pers. H/

pretojies un nepakļāvies /pers. F/ likumīgajām prasībām, mēģinājis izrauties, asi žestikulējis, tāpēc apsūdzētais uzskata, ka

likumīgi pielietojis pret /pers. H/ fizisku spēku, kā mācīts policijas akadēmijā, taču tas rezultātu nav devis. Palīgā

piesteidzies cits policijas darbinieks /pers. O/. Lai nomierinātu /pers. H/, /pers. F/ vienu reizi iesitis /pers. H/ pa krūšu kurvi,

taču tas rezultātu nav devis, bijis grūtības savaldīt spēcīgo jaunieti, kas arī ir policijas darbinieks un ir fiziski sagatavots,

zina visus paņēmienus, nācies iesist vēlreiz par krūšu kurvi. Tāpat /pers. H/ pēc aizturēšanas nepakļāvās personīgo mantu

izsniegšanai, tāpēc pret viņu atkārtoti pielietojis fizisko spēku, mēģinājis vienu reizi ar kāju trāpīt pa /pers. H/ kāju, lai cietušo

savaldītu.

Liecībās /pers. F/ sīki izskaidrojis, kā izpaudusies /pers. H/ pretošanās un nepakļaušanās policijas darbinieku

likumīgajām prasībām, pamatojis katru savu rīcību, darbību, kustību, fiziskā spēka pielietošanu un uzskata, ka rīkojies

saskaņā ar likuma “Par policiju” 13.panta pirmās daļas 6.punktu, ievērojis visas normas un nav tās pārkāpis, miesas

bojājumus /pers. H/ nav nodarījis un nesaprot, kurā brīdī ļaunprātīgi pārkāpis dienesta pilnvaras vai likuma normas. No

apsūdzētā liecībām izriet, ka par šo gadījumu saņēmis disciplināro sodu, šobrīd turpina strādāt policijā, pēdējo gadu laikā

divas reizes dienestā saņēmis apbalvojumu.

No cietušā /pers. H/ pirmās instances tiesā sniegtajām liecībām izriet, ka policijas iecirknī ieradies, lai uzrakstītu

iesniegumu par Vecrīgā viņam nozagtu maku. /pers. H/ bijis alkohola reibumā, jo ar draugiem bija izdzēris četrus alus, bijis

mierīgs. /pers. F/ rakstījis iesniegumu, taču citādāk, nekā /pers. H/ to stāstījis. /pers. H/ redzējis, ka jau sākumā /pers. F/

bijis dusmīgs un aizkaitināts, viņam nav patikusi /pers. H/ darba vieta, /pers. F/ apvainojis viņu un viņa kolēģus, notikusi

vārdu pārmaiņa.

No /pers. H/ liecībām izriet ziņas par /pers. F/ darbībām, kurās /pers. F/ pielietojis fiziku spēku un vardarbību pret

/pers. H/ divas reizes: vienu reizi, aizvelkot uz dežūrtelpu, kurā /pers. F/ iesitis pa ķermeni vairākas reizes, otro reizi, kad

/pers. H/ atteicies veikt alkohola testu izelpojamā gaisā, /pers. F/ iesitis pa ķermeni ar dūri un divas reizes ar celi, pa seju un

vēderu, pēc kā izņemtas viņa personīgās mantas. /pers. H/ nav pretojies, nav lamājies, baidījies, ka viņu nositīs.

No /pers. H/ liecībām tāpat izriet, ka pēc tam ticis izvests no policijas iecirkņa, neko nepaskaidrojot, bet dzirdējis no

policijas darbiniekiem, ka vedīs viņu uz mežu un sitīs vēl. /pers. H/ izdevies aizbēgt, ticis meklēts, atrasts. Pēc /pers. H/

atrašanas policijas darbinieki vēl pielietojuši vardarbību pret viņu, sita, spārdīja, tika saplēstas viņa drēbes, tad aizvests uz

ekspertīzi, un atvedot atpakaļ uz iecirkni, ielikts karcerī. /pers. H/ baidījies, gribējis visu izstāstīt Gaujas ielā, bet viņam

ieteikuši neko nepasākt, jo viens pret policijas iecirkņa darbiniekiem neko nepierādīs. Pēc pielietotās vardarbības pret viņu

/pers. H/ sāpējis viss ķermenis, bijuši miesas bojājumi, bet pie ārsta nav gājis, uz darbu tajā dienā nav aizgājis.

No liecinieka /pers. R/ liecībām pirmās instances tiesā un pirmstiesas procesā (1.sēj.lietas lapas 49, 102-104), kas

nolasītas tiesā, izriet, ka viņš strādājis Valsts policijas /nodaļa/amats/. No 2012.gada 16.novembra plkst.20.00 līdz

17.novembra plkst.8.00 viņam bijusi dežūra iecirknī. Maiņā strādājis kopā ar dežurantu /pers. O/, dežuranta palīgu /pers. S/

un vecāko inspektoru /pers. F/. Ap plkst.2.30, redzējis kā /pers. F/ priekštelpā pieņem iesniegumu no jaunieša, kā

noskaidrots – /pers. H/. Viņu savstarpējā saruna bijusi mierīga. Vēlāk dzirdējis no priekštelpas lielu troksni, lamāšanos

necenzētiem vārdiem. Liecinieks un /pers. O/ izskrējuši no telpas. Liecinieks /pers. R/ redzējis, ka /pers. F/ velk /pers. H/ uz

dežūrdaļas vidējo telpu. /pers. H/ pret /pers. F/ pretošanos ar rokām neizrādījis, bet nav gribējis iet, turējis priekšā rokas.

Pie viņiem pieskrējis /pers. O/, aizlauzis /pers. H/ rokas aiz muguras, /pers. F/ aizlauzis otru roku. /pers. F/ ar dūri ne mazāk

kā divas reizes iesitis pa /pers. H/ ķermeni. /pers. H/ bijis saliekts uz priekšu, tad viņu iztaisnojuši un nolikuši stāvēt pie

sienas. /pers. F/ skaidrojis, ka /pers. H/ viņam uzbrucis. Tad /pers. H/ tika izņemtas mantas, bet tās viņš nav vēlējies atdot,

rupji lamājies, piedraudot /pers. F/ un viņa ģimenei ar problēmām. Tad /pers. F/ iesitis /pers. H/ ne mazāk kā vienu reizi ar

dūri pa ķermeni, kaut kur krūšu kurvja rajonā. No tālākās liecinieka liecības izriet ziņas par /pers. H/ aizbēgšanu un atrašanu,

ko uzzinājis no /pers. O/. Ieradies /pers. H/ atrašanas vietā apstākļu noskaidrošanai.

No liecinieks /pers. O/ pirmās instances tiesas sēdē liecinātā izriet, ka pildīja dežuranta pienākumus. Policijas iecirknī

atvests iereibis vīrietis – /pers. H/, jo pats zvanījis par pazudušu mantu. /pers. H/ aizturēšanas brīdī pretojies, mēģinājis

izrauties, lamājies, draudējis ar nepatikšanām darbā, teicis, ka ir policijas darbinieks. Liecinieks palīdzējis kolēģim /pers. F/

pieturēt /pers. H/, jo redzējis, ka /pers. F/ nesavaldīs /pers. H/, /pers. H/ nomierinājies. /pers. H/ izskaidrots, ka tiek

aizturēts par huligāniskām darbībām, bet tieši par kādām /pers. O/ nav zinājis. /pers. O/ nav redzējis, ka /pers. H/ būtu sitis

/pers. F/, nav redzējis arī /pers. F/ sitienus /pers. H/, bet redzējis, ka /pers. F/ vēzējās roka. /pers. H/ miesas bojājumu nav

redzējis.

No liecinieka /pers. S/ pirmās instances tiesā sniegtās liecības un pirmstiesas procesā sniegtās un tiesas sēdē nolasītās

liecības (1.sēj.lietas lapas 34, 105-108) kopumā izriet ziņas par notikušo policijas iecirknī, kādas snieguši arī liecinieki /pers.

R/ un /pers. O/. /pers. S/ arī nav redzējis, ka /pers. F/ sistu /pers. H/.

Liecinieki /pers. T/ un /pers. U/, kas pirmās instances tiesā tika nopratināti pēc aizstāves lūguma, snieguši liecības par

apstākļiem, kas attiecas uz policijas darbinieku izbraukumu uz Vecrīgu pakaļ /pers. H/, par /pers. H/ atrašanu pēc viņa

aizbēgšanas no policijas iecirkņa, proti, par apstākļiem, kas neattiecas uz /pers. F/ celtās apsūdzības pierādāmajiem

apstākļiem.

N o 2012.gada 21.decembra VP Iekšējās drošības biroja Personālsastāva inspekcijas nodaļas uzziņas par veiktās

pārbaudes rezultātiem saistībā ar /pers. H/ 2012.gada 21.novembra ziņojumu izriet, ka, izvērtējot pārbaudes ietvaros iegūtos

materiālus – ziņojumus, paskaidrojumus, administratīvā pārkāpuma materiālus, /pers. H/ medicīniskās pārbaudes

protokolu, videoierakstus no /nodaļa/, secināms, ka 2012.gada 17.novembrī laika posmā no plkst.2.30 līdz 4.00 Valsts

Policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas /nodaļa/ telpās pret /pers. H/ tika pielietots fizisks spēks, kas pēc rakstura un

intensitātes neatbilda konkrētās situācijas raksturam, tas ir, /pers. F/ fizisku spēku pret /pers. H/ pielietojis pirmais, /pers. H/

nav pretojies, nav vicinājies ar rokām un nav izdarījis nekādas kustības, ko policijas darbinieks varēja uztvert kā iespējamu

uzbrukumu sev vai apkārtējiem. Fiziska spēka pielietošana no policijas darbinieka puses pieļaujama ārkārtas gadījumos, tā

var izpausties kā pieturēšana, roku aizlikšana, noguldīšana uz zemes, roku dzelžu vai sasiešanas līdzekļu pielietošana, bet ne

brutāla sišana ar dūri vai celi, kamēr otrs policijas darbinieks aizturēto pietur un viņš nevar sevi aizstāvēt.

Pamatojoties uz veiktās pārbaudes rezultātiem, ierosināts VP /nodaļa/amats/ /pers. F/, kā arī citu uzziņā norādīto

policijas darbinieku rīcību izvērtēt disciplinārlietas ietvaros, kā arī pārbaudes materiālos nodot izvērtēšanai vai policijas

darbinieku, tai skaitā, /pers. F/ rīcībā nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes (1.sēj. lietas lapa 59-65).

No Valsts policijas priekšnieka /pers.P/ 2013.gada 8.februāra lēmuma Nr.56 redzams, ka tika pieņemts lēmums par

disciplinārlietas ierosināšanu pret /pers. F/. Izvērtējot disciplinārlietas izmeklēšanas laikā noskaidroto, secināms, ka /pers. F/

sniegtā informācija pat notikušā apstākļiem ir pretrunā ar Valsts policijas /nodaļa/ videoierakstā redzamo, kā arī /pers. F/

paskaidrojumi savā starpā ir pretrunīgi. Tāpat secināts, ka /pers. F/ ar savu rīcību nav ievērojis likuma “Par policiju”

13.panta pirmās daļas un “Valsts policijas ētikas un uzvedības kodeksa” 10.punkta prasības. No lēmuma izriet, ka /pers. F/

rīcība tiek vērtēta kā disciplinārpārkāpums un viņam piemērots disciplinārsods – pazemināšana amatā (1.sēj. lietas lapa 66-

85).

N o 2013.gada 22.janvāra apskates protokola, kurā tika apskatīti videoieraksti no videonovērošanas kamerām, kas

novietotas Valsts policijas /nodaļa//adrese/ Operatīvās vadības grupas telpās, izriet, ka videoierakstu failos ir redzamas

personu, tostarp, apsūdzētā /pers. F/ un cietušā /pers. H/ darbības, un konkrēti, kādos apstākļos un kādā veidā /pers. F/

piemēroja pret /pers. H/ fizisku spēku (1.sēj. lietas lapa 86-87).

N o 2013.gada 14.jūnija Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas sprieduma konstatētā izriet, ka /pers. H/ izdarījis

administratīvos pārkāpumus, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167.panta un 175.pantā, proti,

alkohola reibuma stāvoklī /nodaļa/ uzvedies agresīvi – rupji lamājies, draudējis policijas darbiniekiem, uz policijas

darbinieku likumīgajām prasībām, pārtraukt savu darbību, nereaģēja, tādējādi nepakļāvās policijas darbinieka, kurš pildīja

dienesta pienākumus, likumīgajām prasībām. Vienlaikus spriedumā norādīts, ka policijas darbinieks /pers. F/ ir nepamatoti

pielietojis fizisku spēku, tādējādi pārkāpis Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantu, tādēļ tiesa

secināja, ka ir pamats /pers. H/ pārkāpumus atzīt par maznozīmīgiem, jo rezultātā viņš ir cietis. Tiesa uzskatīja, ka /pers. H/

izdarītie administratīvie pārkāpumi ir pareizi kvalificēti, taču /pers. H/ ir atbrīvojams no administratīvās atbildības,

aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu, un administratīvā pārkāpuma lieta ir izbeigta (1.sēj. lietas lapa 175).

Tiesas kolēģija uzskata, ka ar pārbaudītajiem pierādījumiem pilnībā apstiprinās /pers. F/ vaina viņam celtajā apsūdzībā

par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā.

Ar cietušā /pers. H/ liecībām apstiprinās fakts, ka viņš /nodaļa/ ieradās iereibušā stāvoklī kā persona, kas vēlas iesniegt

iesniegumu par sava maka nozagšanu, kurā atradās arī viņa policijas darbinieka apliecība. Tāpat apstiprinās fakts, ka pret

viņu policijas darbinieks /pers. F/ pielietoja fizisku spēku un vardarbību, izdarot sitienus ar dūri un celi pa /pers. H/ ķermeni

un seju.

Fakti, kas norādīti cietušā /pers. H/ liecībās par /pers. F/ vardarbīgo rīcību pret viņu, kas ir pretrunā ar likuma “Par

policiju” 13.panta pirmās daļas 6.punktu, apstiprinās arī ar ziņām 2012.gada 21.decembra Valsts policijas Iekšējās drošības

biroja Personālsastāva inspekcijas nodaļas vecākās inspektores Valsts amatpersona “Uzziņā par veiktās pārbaudes

rezultātiem”, kā arī Valsts policijas priekšnieka 2013.gada 8.februāra lēmumā Nr.56 par disciplinārsoda piemērošanu /pers.

F/, kurā secināts, ka pret /pers. H/ tika pielietots fizisks spēks, kas pēc rakstura un intensitātes neatbilda konkrētās situācijas

raksturam, tas ir, /pers. F/ fizisku spēku pret /pers. H/ pielietoja pirmais, /pers. H/ nepretojās, nevicinājās ar rokām vai

neizdarīja nekādas kustības, ko policijas darbinieks varēja uztvert par iespējamo uzbrukumu sev vai apkārtējiem. Fiziska

spēka pielietošana no policijas darbinieka puses pieļaujama ārkārtas gadījumos un var izpausties kā pieturēšana, roku

aizliekšana, noguldīšana uz zemes, roku dzelžu vai sasiešanas līdzekļu pielietošana, bet ne brutāla sišana ar dūri vai celi,

kamēr otrs policijas darbinieks aizturēto pietur un viņš nevar sevi aizstāvēt.

No 2013.gada 22.janvāra videoieraksta apskates protokola redzams, ka videoierakstā ir fiksēts, ka /pers. F/ fizisku

spēku pret /pers. H/ pielietoja pirmais, /pers. H/ nav pretojies, nav vicinājies ar rokām un neizdarīja nekādas kustības, ko

policijas darbinieks varēja uztvert par iespējamo uzbrukumu sev vai apkārtējiem.

Tas ir objektīvs pierādījums cietušā /pers. H/ liecinātajam par /pers. F/ izdarītajiem sitieniem, ar kurā redzamajām

ziņām nepārprotami apstiprinās /pers. F/ un /pers. H/ darbības, no kurām secināms, ka pl.2.47.29 /pers. F/ pieceļas kājās,

pienāk pie /pers. H/, satver ar roku /pers. H/ kakla daļu aiz muguras, pieceļ kājās un grūž uz priekšu. Redzams, ka /pers. H/

cenšas nostāvēt uz vietas, bet /pers. F/ aizved /pers. H/ uz nākamo telpu. Pl.2.47.40 /pers. O/ un /pers. F/ ievelk telpā /pers.

H/, noliecot ķermeni uz priekšu un turot aiz virsjakas. /pers. H/ cenšas atbrīvoties, bet tas viņam neizdodas. Tad pienāk

/pers. R/, /pers. H/ pietupstas, /pers. O/ un /pers. F/ tur /pers. H/ aizliektās rokas aiz muguras un, kaut ko sakot, /pers. F/ ar

dūri divas reizes iesit /pers. H/ pa ķermeni. Tad /pers. O/ un /pers. F/ pieved /pers. H/ pie sienas, /pers. F/ turpina kaut ko

teikt /pers. H/, pēc /pers. F/ pozas secināms, ka /pers. H/ ķermenis ir saliekts uz priekšu. Pl.2.53.15 /pers. F/ pienāk pie

/pers. H/, izdara vienu sitienu ar dūri /pers. H/ pa ķermeni, grūž /pers. H/ pie sienas, iesit divas reizes ar celi, vienu reizi pa

ķermeni, otro – pa seju, pie viņiem pieskrien /pers. S/ un abi ar /pers. F/ saliec /pers. H/ uz priekšu, aizliek viņa rokas aiz

muguras, pieved /pers. H/ pie galda, uzliek uz tā /pers. H/ augšējo ķermeņa daļu ar seju pret galdu. /pers. H/ cenšas

atbrīvoties, tad kāds policijas darbinieks izņem no /pers. H/ kabatām viņa personīgās mantas.

Liecinieka /pers. R/ liecībās paustās ziņas par /pers. F/ pielietoto vardarbību pret /pers. H/ apstiprina gan cietušā /pers.

H/ liecībās sniegtās ziņas par šo faktu, kā arī tās sakrīt ar video ierakstā redzamām /pers. F/ un pārējo personu darbībām

/nodaļa/.

Tādējādi tiesas kolēģija nekonstatē objektīvu pamatu šaubīties par cietušā /pers. H/ liecību patiesumu par /pers. F/

darbībām attiecībā uz viņu un atzīst, ka cietušā /pers. H/ liecības ir ticamas, jo tās pēc būtības kā pirmstiesas, tā tiesas

izmeklēšanas laikā ir konsekventas un apstiprinās ar citiem pierādījumiem to kopumā un savstarpējā sakarībā, tostarp, ar

videoierakstos objektīvi fiksēto.

Ar ziņām liecinieku /pers. O/ un /pers. S/ liecībās apstiprinās fakts, ka noticis incidents starp /pers. F/ un /pers. H/

/nosaukums/ apsūdzība norādītajā laikā, taču šie liecinieki nav redzējuši nekādus sitienus.

Apsūdzētais /pers. F/ neapstrīd, ka viņš, būdams valsts amatpersona, apsūdzībā norādītajā vietā, laikā un apstākļos

pielietoja pret cietušo /pers. H/ fizisku spēku, tai skaitā, ir izdarījis /pers. H/ sitienus, tikai uzskata, ka rīkojies saskaņā ar

likuma “Par policiju” 13.panta pirmās daļas 6.punktu, jo /pers. H/ policijas iecirknī izdarīja sīko huligānismu un nepakļāvās

viņa kā policijas darbinieka likumīgajām prasībām, pārtraukt šīs huligāniskās darbības.

/pers. H/ rīcība apsūdzībā norādītajā laikā un vietā apstiprinās ar faktiem, kas konstatēti 2013.gada 14.jūnija Rīgas

pilsētas Centra rajona tiesas spriedumā, no kura redzams, ka /pers. H/ darbības – agresīvā uzvedība, lamāšanās ar

necenzētiem vārdiem, draudi policijas darbiniekiem, nereaģēšana uz policijas darbinieku likumīgajām prasībām pārtraukt

savu darbību – ir atzītas kā administratīvie pārkāpumi – sīkais huligānisms un nepakļaušanās policijas darbinieka, kurš pilda

dienesta pienākumus, likumīgajām prasībām.

Izvērtējot spriedumā konstatēto /pers. H/ rīcību, izdarot divus administratīvos pārkāpumus, saistībā ar /pers. F/

darbībām par pielietoto vardarbību pret /pers. H/ pēc tam, tiesas kolēģija uzskata, ka starp šiem apstākļiem nepastāv

cēloņsakarība.

No cietušā liecībām izriet, ka /pers. F/ jau sākotnēji bijis neapmierināts un dusmīgs, izteicis aizrādījumus un

apvainojumus viņam un viņa darba kolēģiem, uzzinot, ka /pers. H/ strādā policijā. Tas apstiprinās arī video ieraksta

apskates protokolā, no kura redzamas /pers. F/ darbības iesnieguma rakstīšanas laikā un tūlīt pēc tā uzrakstīšanas: /pers. F/

pieceļas kājās, pienāk pie /pers. H/, satver ar roku viņa kakla daļu no aizmugures, pieceļ viņu kājās, kaut ko saka tajā brīdī

un grūsta viņu uz priekšu, tai pat laikā /pers. H/ mēģina nostāvēt uz vietas, vardarbību pret /pers. F/ nepielieto.

Šāda /pers. F/ jau sākotnējā rīcība pret cietušo personu, kas ieradusies policijas iecirknī, lai iesniegtu iesniegumu par

notikušu nodarījumu, ir vērtējama kā nepieļaujama un policijas iestādes diskreditējoša. /pers. F/ ir policijas darbinieks, tātad

amatpersona, kura primārais uzdevums ir ievērot likumu un citu normatīvo aktu prasības. No šādas amatpersonas ir

sagaidāma tiesību normu nelokāma un godprātīga ievērošana un izpilde, kā arī viņa uzvedībai jābūt nevainojamai.

Tādējādi tiesas kolēģija uzskata, ka 2013.gada 14.jūnija Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedumā norādītie fakti

par cietušā /pers. H/ rīcību, izdarot administratīvos pārkāpumus, nav atzīstami par /pers. F/ vainu attaisnojošu pierādījumu

viņam celtajā apsūdzībā par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Tiesas kolēģijas ieskatā, /pers. F/ nelikumīgās darbības, izdarot kopumā trīs sitienus ar dūri pa cietušā ķermeni un

divus ar celi pa cietušā seju un vēderu, kad /pers. H/ nekādu vardarbību, kas apdraudētu policijas darbinieka /pers. F/ vai

kādas citas personas veselību vai dzīvību, nav izdarījis, ir atzīstamas par apsūdzētā pārprastu varas izpausmi un par

acīmredzami nesamērīgām un neatbilstošām darbībām likuma “Par policiju” 13.panta pirmās daļas 6.punkta, kā arī “Valsts

policijas ētikas un uzvedības kodeksa” 10.punkta prasībām.

Likums “Par policiju” reglamentē policijas darbinieka pienākumus un tiesības, tostarp, tiesības pielietot fizisku spēku.

No minētā likuma 13.panta pirmās daļas izriet policijas darbinieka tiesības lietot fizisku spēku, speciālos cīņas

paņēmienus u.c. ierīces, ja tas nepieciešams, lai atvairītu uzbrukumu personām un policijas darbiniekiem, kas pilda dienesta

pienākumus, aizturētu un nogādātu policijas iestādē likumpārkāpējus, pārtrauktu ļaunprātīgu nepakļaušanos likumīgām

prasībām, kuras izvirza policijas darbinieki vai citas personas, pildot dienesta pienākumus sabiedriskās kārtības garantēšanā

vai cīņā pret noziedzību.

Speciālo līdzekļu veidu un fiziska spēka un speciālo līdzekļu lietošanas intensitāti nosaka, ņemot vērā konkrēto

situāciju, pārkāpuma raksturu un pārkāpēja individuālās iezīmes, maksimāli ierobežojot šo līdzekļu nodarīto kaitējumu.

Tādējādi tiesas kolēģija atzīst, ka apsūdzētā /pers. F/ apgalvojums, ka viņš ir rīkojies atbilstoši likuma “Par policiju”

prasībām, kā arī viņa paskaidrojumi par to, ka fiziska spēka pielietošana, kā arī pielietotie spēka paņēmieni konkrētajā

gadījumā atbilda likuma prasībām, ir pretrunā ar pārējiem pierādījumiem lietā, kuri nepārprotami apstiprina, ka /pers. F/

nebija iemeslu un tādu apstākļu jeb likumīgu pamatu, kas norādīti likuma „Par policiju” 13.pantā un ļautu viņam kā policijas

darbiniekam pielietot fizisko spēku pret /pers. H/.

Par nepatiesi liecinātu tiesas kolēģija atzīst arī apsūdzētā /pers. F/ apgalvojumu, ka, lai pasargātu sevi no uzbrukuma un

lai nomierinātu /pers. H/, ar celi mēģinājis trāpīt /pers. H/ pa kāju. Video ieraksta apskates protokolā norādītas /pers. F/

darbības, sitot ar celi divas reizes – pa cietušā ķermeni un pa seju.

Liecinieki /pers. O/, /pers. R/, /pers. S/ ne pirmstiesas, ne tiesas izmeklēšanas laikā nav liecinājuši, ka /pers. H/ ir

pretojies /pers. F/, uzbrucis vai apdraudējis citas personas vai sevi.

Tiesas kolēģija atzīst, ka /pers.F/ nebija tiesiska pamata pret /pers. H/ pielietot fizisku spēku brīdī, kad viņš neizdarīja

pretošanos, ar savu rīcību neizdarot asas kustības, kas vērstas pret policijas darbiniekiem, kā arī pielietot atslābinošo

sitienu brīdī, kad jau cits policijas darbinieks bija aizliecis /pers. H/ roku aiz muguras. Šāda sitiena būtība ir tajā, ka to

piemēro brīdī, ja persona vēl nav aizturēta, bet to nepieciešams izdarīt, lai novērstu personas iespēju izdarīt uzbrukumu.

Tad var piemērot sitienu, pēc kā personu var satvert un aizturēt.

Gadījumos, kad policijas darbinieka pielietotais fiziskais spēks ir pielietots pretēji likumā “Par policiju” paredzētā

mērķa nodrošināšanai, atzīstams, ka valsts amatpersona ar savām darbībām tīši un acīmredzami pārkāpusi tai ar likumu

piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, un, ja tās ir saistītas ar vardarbību, ir konstatējama Krimināllikuma 317.panta otrajā

daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse, par ko ir paredzēta kriminālatbildība.

Konkrētajā lietā Krimināllikuma 317.panta otrās daļas objektīvā puse izpaužas kā /pers. F/ aktīvas darbības, kas

acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu un uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas. Šajā

gadījumā par dienesta pilnvaru pārsniegšanu atzīstama amatpersonas pielietotā vardarbība pret citu personu bez likumīga

pamata – sišana ar dūri trīs reizes pa ķermeni un divas reizes ar kājas ceļgalu pa ķermeni un galvu, nodarot /pers. H/ fiziskas

sāpes.

Tiesas kolēģija atzīst, ka apsūdzētā /pers. F/ darbībās ārpus saprātīgām šaubām ir konstatējamas visas Krimināllikuma

317.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes un par šo noziedzīgo nodarījumu viņš ir sodāms.

Lemjot par /pers. F/ nosakāmo soda veidu un mēru, tiesas kolēģija ņem vērā Krimināllikuma 35.panta un 46.panta

nosacījumus, visus lietā noskaidrotos noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, soda mērķi, izdarītā noziedzīgā

nodarījuma raksturu, kaitīgumu, apsūdzētā personību, viņa atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.pantu /pers. F/ ir izdarījis mazāk smagu noziegumu.

/pers. F/ prettiesiskās darbības, pildot dienesta pienākumus policijas iecirknī un sitot cietušo /pers. H/, kurš ieradies

pēc palīdzības, atzīstamas par nepamatotu un neadekvāti pielietotu vardarbību pret cietušo, kas acīmredzami pārsniedz

valsts amatpersonai ar likumu un dienesta pienākumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas. Tādas apsūdzētā darbības rada

necieņu un neuzticību Valsts policijai kopumā, kā arī radīja kaitējumu /pers. H/ ar likumu aizsargātām tiesībām un

interesēm, ievērojami apdraudot Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā noteiktās tiesības uz brīvību un personas

neaizskaramību un 95.pantā noteikto spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas izturēšanās aizliegumu.

Izvērtējot apsūdzētā personību noskaidrots, ka /pers. F/ agrāk nav sodīts, strādā Valsts policijas /nosaukums/, no

darbavietas raksturots pozitīvi (1.sēj. lietas lapa 150).

Saskaņā ar Krimināllikuma 47.pantu un 48.pantu /pers. F/ atbildību mīkstinošus un atbildību pastiprinošus apstākļus

tiesas kolēģija nekonstatē.

Ņemot vērā minēto, un, izvērtējusi prokurores viedokli par soda noteikšanu, tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. F/ sods

nosakāms inkriminētā panta sankcijas ietvaros piespiedu darbu veidā apmērā, kas ir samērīgs ar noziedzīgā nodarījuma

radīto kaitējumu un apsūdzētā personību.

Tiesas kolēģija uzskata, ka nav mērķtiecīgi /pers. F/ noteikt papildsodu – atņemt tiesības ieņemt policijas darbinieka

amatu, jo prasības personai, kas var būt par policijas darbinieku, tiek noteiktas policijas darbību reglamentējušos

normatīvajos aktos.

Tiesas kolēģija nekonstatē apstākļus, kas būtu par pamatu piemērot /pers. F/ drošības līdzekli līdz sprieduma spēkā

stāšanās brīdim, jo procesuālos pienākumus apsūdzētais kriminālprocesā ir izpildījis.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 240.panta nosacījumiem, lietiskie pierādījumi saskaņā ar lietisko pierādījumu un

dokumentu sarakstu, kas glabājas pie krimināllietas, atstājami glabāšanā pie lietas.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563.un 568.pantu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

nos prieda

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 23.decembra spriedumu atcelt.

/pers. F/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā un

sodīt ar piespiedu darbu uz 150 (simts piecdesmit) stundām.

Lietisko pierādījumu – CD disku ar videoierakstu – glabāt pie krimināllietas materiāliem.

Nolēmumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Krimināllietu departamentā Kriminālprocesa

likuma 574.un 575.pantā paredzētajos gadījumos, iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas apgabaltiesā.

Pilns nolēmums pieejams 2016.gada 13.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.L.Zemīte

Tiesneši L.Poļakova

J.Tiltiņš