Court dismisses prisoner's claim for unjust deduction of funds due to lack of proven irregularity.

NORAKSTS Lieta Nr.A420557511 Nr.A02126-12/40

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2012.gada 20.jūnijā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese S.Pujāte piedaloties pieteicējam R.Ž., atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes – Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvim A.B., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc R.Ž. pieteikuma par Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību un atlīdzinājumu Ls 865 apmērā.

Aprakstošā daļa

[1] Administratīvajā rajona tiesā saņemts R.Ž. (turpmāk arī pieteicējs) pieteikums par Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, kas izpaudusies kā nepamatota naudas līdzekļu ieturēšana no pieteicēja personīgā naudas konta par nesaņemtām precēm no cietuma veikala un atlīdzinājumu Ls 865 apmērā. Pieteikumā norādīts, ka Daugavgrīvas cietuma administrācija nepamatoti ieturējusi no pieteicēja personīgā naudas konta naudas līdzekļus par veikalā iegādātām precēm, jo pieteicējs 2010.gada 10.martā cietuma veikalā nekādas preces neiegādājās. Kā arī norāda, ka pieteicējs nav parakstījies ne uz iepirkšanās kartes, ne uz iegādājamo preču kvīts.

Lūdz piedzīt kompensāciju Ls 865 apmērā. [2] Ieslodzījuma vietu pārvalde (turpmāk arī atbildētāja, Pārvalde) tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms šādu apsvērumu dēļ. [2.1] 2010.gada 3.martā pieteicējs iesniedza iesniegumu par tajā norādīto preču iegādi. 2010.gada 10.martā tika veikta iesniegumā norādīto preču atlase cietuma veikalā par kopējo summu Ls 43,49, ko apliecina kases čeki Nr.1205 un Nr.1231. Ievērojot, ka pieteicējs 2010.gada 10.martā atradās Daugavpils tiesas rīcībā un uz Daugavgrīvas cietumu tika etapēts 2010.gada 12.martā, iegādātās preces tika atgrieztas veikalā un pieteicējam tika izsniegtas pēc pieteicēja atgriešanās Daugavgrīvas cietumā. [2.2] Pēc preču izsniegšanas pieteicējs par to saņemšanu parakstījās iesniegumā, kā arī personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā par naudas atlikumu kontā.

Pirms katra pasūtījuma izsniegšanas atbildīgā Uzraudzības daļas amatpersona salīdzina uz personīgās naudas uzskaites kartiņas esošo notiesātā fotogrāfiju ar notiesāto, kuram izsniedz preces. Pēc katras iepirkšanās reizes notiesātos iepazīstina ar personīgās naudas konta atlikumu. Līdz ar ko viņiem ir zināms sava konta stāvoklis. 2010.gada laikā, kad iesniedzējs veica pirkumus cietuma veikalā un parakstījās par savas naudas plūsmu, pieteicējs netika izteicis iebildumus par sava konta atlikumu. Līdz ar to ir apšaubāmi gan apstrīdēšanas iesniegumā, gan pieteikumā tiesai norādītie pieteicēja apgalvojumi. [2.3] Lietas materiālos atrodas pieteicēja 2010.gada 8.marta iesniegums par preču iegādi, kurā norādītas preces, kuras pieteicējs vēlējās iegādāties cietuma veikalā, lietā ir arī kases čeku kopijas par kopējo summu Ls 43,38, kur norādīto iegādāto preču daudzums un veidi ir identiski ar pieteicēja iesniegumā par preču iegādi norādītajām precēm.

Pārvaldei nav pamata apšaubīt lietā esošo pierādījumu patiesumu un Pārvalde tiem piešķir lielāku ticamību. Pierādījumus par pretējo pieteicējs nav iesniedzis. [2.4] Pieteicējs ar iesniegumu Pārvaldē vērsies tikai 2011.gada 26.aprīlī, proti, pēc gada, kaut pieteicējam arī pēc 2010.gada 10.marta, proti, 2010.gada 17. un 24.martā ir bijuši pirkumi cietuma veikalā, par ko pieteicējs ir parakstījies kartiņā. Tādējādi pieteicējs jau 2010.gada martā varēja pamanīt iespējamo nepamatoto naudas līdzekļu ieturēšanu un informēt par to cietuma administrāciju vai Pārvaldi. [2.5] Iepriekš minētais ļauj secināt, ka pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā un pieteikumā tiesai norādītie apstākļi neatbilst faktiskajai situācijai un līdz ar to tie nav pamatoti. [3] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu pēc tajā norādītajiem motīviem.

Papildus paskaidroja, ka strīds lietā ir par to, kāpēc tika pieļauts tas, ka kāds cits pieteicēja vārdā iepirkās cietuma veikalā. Neizslēdz iespēju, ka veikalā, pieteicēja vārdā iepirkās kameras biedri. Uzskata, ka cietuma administrācija to nedrīkstēja pieļaut. Lūdza piedzīt morālo kaitējumu Ls 500 apmērā un mantiskos zaudējumus Ls 365 apmērā. Atbildētājas pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina uz 2011.gada 17.jūnija lēmumā Nr.1/3-Ž/1957 un rakstveida paskaidrojumos tiesai norādīto motīvu pamata.

Motīvu daļa

[4] Tiesa, noklausoties administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms. [5] Pieteicējs vērsās Pārvaldē, lai panāktu sev labvēlīga administratīvā akta izdošanu, proti, lai tiktu atlīdzināts zaudējums, kas nodarīts ar Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību, kas izpaudusies kā nepamatota naudas līdzekļu ieturēšana no pieteicēja personīgā naudas konta par nesaņemtām precēm no cietuma veikala. Atbildētāja ar 2011.gada 17.jūnija lēmumu Nr.1/3-Ž/1957, atzīstot Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību – naudas līdzekļu ieturēšanu no pieteicēja personīgā naudas konta par saņemtām precēm cietuma veikalā, par tiesisku, atteica atlīdzināt pieteicējam zaudējumus.

Kā atzīts tiesu praksē, skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. Ievērojot minēto, tiesai jāpārbauda vai pastāv priekšnoteikumi pieteicējam labvēlīga administratīvā akta izdošanai. [6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmo un otro daļu faktiskā rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums.

Par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums. Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību. Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4pantu soda izpildes režīms slēgtajos cietumos paredz, ka notiesātajiem ir nodrošināmas tiesības vismaz četras reizes mēnesī iepirkties cietuma veikalā.

Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 ,,Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.423) 15.punkts noteic, ka notiesātais, dienas kārtībā noteiktajā laikā apmeklējot brīvības atņemšanas iestādes veikalu, var par personiskajā kontā esošajiem līdzekļiem iegādāties pārtikas produktus un priekšmetus (turpmāk - preces) (8.pielikums). Notiesātais, kurš sodu izcieš slēgtā cietuma vai daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, preces var iegādāties ar brīvības atņemšanas iestādes darbinieku starpniecību saskaņā ar notiesātā iesniegumu (9.pielikums).

No minētajām tiesību normām secināms, ka notiesātais, kurš sodu izcieš slēgtā cietuma vai daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, par personiskajā kontā esošajiem līdzekļiem var iegādāties ar brīvības atņemšanas iestādes darbinieku starpniecību preces cietuma veikalā saskaņā ar notiesātā iesniegumu vismaz četras reizes mēnesī. No pieteikumā un tiesas sēdēs sniegtajiem pieteicēja paskaidrojumiem izriet, ka laika posmā no 2010.gada 3.marta līdz 2010.gada 12.martam pieteicējs atradās Daugavgrīvas cietuma Daugavpils nodaļā, līdz ar to pieteicējs 2010.gada 8.marta iesniegumu par preču iegādi Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļā nav rakstījis, kā arī preci no cietuma veikala nav saņēmis, līdz ar to cietuma administrācija nepamatoti ir ieturējusi no pieteicēja personīgā konta naudas līdzekļus Ls 43,49 apmērā.

Pieteicējs arī norādīja, ka uz iesnieguma par preču iegādi un personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā 2010.gada 10.martā nav viņa paraksti. [7] Saskaņā ar eksperta 2012.gada 29.marta atzinumu Nr.12-267 noteikt, kas

– pats pieteicējs vai kāda cita persona ir izpildījusi parakstus R.Ž. vārdā iesniegumā par preču iegādi un personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā 2010.gada 10.martā nebija iespējams, jo ne sakritības, ne atšķirības nav skaidrojamas viennozīmīgi un to daudzums nevienā no salīdzināšanas epizodēm neveido tādu kopumu, kas būtu pietiekams kādam noteiktam (apgalvojuma vai nolieguma) atzinumam. [8] No Pārvaldes sniegtās informācijas izriet, ka notiesātajiem Daugavgrīvas cietumā ir tiesības reizi nedēļā rakstīt iesniegumu par preču iegādi cietuma veikalā, bet ne vēlāk kā divas darba dienas pirms iepirkšanās pēc noteiktā grafika.

Grīvas nodaļas 3.korpusa ieslodzītajiem, kur sodu izcieta arī pieteicējs, iepirkšanās notiek trešdienās no plkst.8.30 līdz 12.00. Ieslodzītie var iegādāties preces tikai tajā cietuma nodaļā, kurā ir uzrakstīts iesniegums par preču iegādi. Pirms katra pasūtījuma izsniegšanas atbildīgā Uzraudzības amatpersona salīdzina uz personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā esošo ieslodzītā fotogrāfiju ar ieslodzīto, kuram izsniedz preces. Pie katras iepirkšanās reizes ieslodzītos iepazīstina ar personīgā naudas konta atlikumu, ko viņi apliecina ar savu parakstu.

Kā konstatējams no lietas materiāliem, 2010.gada 8.martā saņemts pieteicēja iesniegums par preču iegādi. 2010.gada 12.martā pieteicējam izsniegtas preces par Ls 41,58 (2010.gada 10.marta elektroniskā kases aparāta čeks Nr.1205 un Nr.1231). Atbilstoši ierakstiem pieteicēja personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā Nr.10 (2830)5109 2010.gada 10.martā izdevumi ir Ls 41,58 un Ls 1,91. [9] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs laika posmā no 2010.gada 3.marta līdz 2010.gada 12.martam atradās Daugavgrīvas cietuma Daugavpils nodaļā.

Tādējādi tiesa atzīst, ka pieteicējs attiecīgi 2010.gada 8.martā Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļā nevarēja uzrakstīt iesniegumu par preču iegādi, proti, iesniegumu pieteicēja vārdā ir uzrakstījusi kāda cita persona. Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē iesniedza pieteicēja 2010.gada 16.februāra un 2010.gada 15.marta iesniegumus par preču iegādi, ko, vizuāli salīdzinot, ir rakstījusi viena un tā pati persona, kura ir rakstījusi arī 2010.gada 8.marta iesniegumu par preču iegādi. Tiesas sēdē pieteicējs nenoliedza, ka iesniegumus par preču iegādi viņa vārdā var uzrakstīt arī cita persona, vienlaicīgi norādīja, ka parakstam uz iesnieguma jābūt pieteicēja un preces ir jāizsniedz tieši pieteicējam.

Attiecībā uz 2010.gada 16.februāra un 2010.gada 15.marta iesniegumiem pieteicējs atzina, ka tajos ir viņa paraksts, taču noliedza, ka uz 2010.gada 8.marta iesnieguma ir viņa paraksts. Vērtējot kopumā pieteicēja sniegtos paskaidrojumus un lietā esošos pierādījumus, tiesai nerodas pamatotas šaubas, ka 2010.gada 8.marta iesniegumu pēc pieteicēja lūguma ir uzrakstījusi cita persona, jo sākotnēji pieteicējs vērsa tiesas uzmanību uz to, ka 2010.gada 8.marta iesniegumā par preču iegādi nav viņa rokraksts un tikai tad, kad atbildētāja pārstāvis iesniedza 2010.gada 16.februāra un 15.marta iesniegumus, ko, vizuāli salīdzinot, rakstījusi tā pati persona, kas rakstījusi 8.marta iesniegumu, pieteicējs atzina, ka viņa vārdā iesniegumu var rakstīt arī cita persona, vienīgi parakstam ir jābūt viņa. [10] Attiecībā uz pieteicēja tiesas sēdē norādīto, ka cietuma administrācijai nebija tiesību izpildīt 2010.gada 8.marta iesniegumu, jo iesniegumu nav pieteicējs parakstījis, tiesa, izvērtējot lietā iesniegtās iesniegumu veidlapas, konstatē, ka gan uz 2010.gada 8.marta iesnieguma, gan uz 2010.gada 15.marta iesnieguma, kuru pieteicējs atzīst, ir vizuāli vienādi paraksti, proti, drukātiem burtiem uzrakstīts uzvārds, savukārt uz 2010.gada 16.februāra iesnieguma, kuru arī pieteicējs atzīst, paraksta nav vispār.

Tiesas ieskatā galvenais ir tas apstāklis, lai preces tiktu izsniegtas tai personai, kuras vārdā iesniegums ir rakstīts. [11] Izskatāmajā gadījumā nav strīda par to, ka iepirkšanās notika 2010.gada 10.martā, ka pieteicējs Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļā atgriezās 2010.gada 12.martā. Strīds ir par to, vai 2010.gada 12.martā pieteicējs ir saņēmis 2010.gada 8.marta iesniegumā minēto preci. Daugavgrīvas cietuma Uzraudzības daļas inspektors V.B. paskaidro, ka 2010.gada 10.martā saskaņā ar notiesāto iepirkšanās grafiku tika veikta dzīvojamās /kamera/ notiesāto nodrošināšana ar precēm no cietuma veikala.

Saskaņā ar notiesātā R.Ž. iesniegumu tika veikta produktu atlase cietuma veikalā. Nogādājot preci pie /kamera/ durvīm, tika konstatēts, ka R.Ž. kamerā nav. Piezvanot uz Uzraudzības daļu, tika noskaidrots, ka R.Ž. atrodas Daugavpils tiesas rīcībā un 2010.gada 12.martā tika konvojēts atpakaļ. Preces tika atgrieztas cietuma veikalā. Tā kā ātri bojājošos preču nebija, tika pieņemts lēmums atstāt preces veikalā un izsniegt tās R.Ž. pēc atgriešanās cietumā. Tiesai nav pamata apšaubīt Uzraudzības daļas inspektora sniegtos paskaidrojumus, ka 2010.gada 12.martā 2010.gada 10.martā cietuma veikalā iegādātā prece tika izsniegta pieteicējam.

Tiesa kritiski vērtē pieteicēja apgalvojumus par to, ka 2010.gada 8.marta iesniegumā minēto preci viņš nav saņēmis, jo no atbildētājas sniegtās informācijas izriet, ka pirms katra pasūtījuma izsniegšanas atbildīgā Uzraudzības amatpersona salīdzina uz personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā esošo ieslodzītā fotogrāfiju ar ieslodzīto, kuram izsniedz preces, ka pie katras iepirkšanās reizes ieslodzītos iepazīstina ar personīgā naudas konta atlikumu, ko viņi apliecina ar savu parakstu.

Turklāt no lietā esošajiem iesniegumiem par preču iegādi redzams, ka preces izsniedzis viens un tas pats inspektors, līdz ar to tiesai nerodas šaubas, ka inspektors ieslodzītos pazīst arī pēc sejas. Līdz ar to ir apšaubāms fakts, ka prece tika izsniegta citam ieslodzītajam. [12] Izvērtējot personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņā esošos ierakstus, redzams, ka pieteicējs cietuma veikalā ir iepircies arī 2010.gada 17. un 24.martā. Tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka 17.martā kartiņā viņam lika parakstīties tajā pašā dienā, līdz ar to jau 2010.gada 17.martā pieteicējam tapa zināms, ka iepirkšanās ir notikusi arī 2010.gada 10.martā.

Iebildumi par to, ka minētajā datumā pieteicējs nav iepircies, tiek izteikti tikai pēc gada - 2011.gada 11.aprīļa sūdzībā prokuratūrai. Pieteicēja sniegtos paskaidrojumus par to, ka ar sūdzību par nepamatoti ieturētajiem naudas līdzekļiem pieteicējs vērsās tikai pēc gada tāpēc, ka tikai 2011.gada 23.janvārī saņēma uzskaites kartiņas kopiju, ir vērtējami kritiski, jo, pirmkārt, pieteicējs, 2010.gada 17.martā uzzinot, ka iepirkšanās notikusi arī 10.martā, uzreiz varēja vērsties ar sūdzību Pārvaldē, taču tas nav ticis darīts.

Otrkārt, nav pamatots pieteicēja iebildums, ka līdz 2011.gada janvārim, kad tika saņemta kartiņas kopija, viņam nebija pierādījumu par nepamatoti ieturētajiem naudas līdzekļiem, jo Pārvaldei, saņemot sūdzību par minēto faktu, būtu jāveic pārbaude un jāpieprasa pierādījumi, proti, personīgās naudas kustības un bezskaidras naudas operāciju uzskaites kartiņa. Turklāt, kā apgalvo pieteicējs, uzskaites kartiņas kopiju viņš saņēma 2011.gada 23.janvārī, bet sūdzība par to, ka 2010.gada 10.martā nepamatoti ieturēti naudas līdzekļi, tapusi tikai 2011.gada 11.aprīlī, t.i., gandrīz trīs mēnešus pēc kartiņas kopijas saņemšanas, kas liek apšaubīt sūdzībā un pieteikumā tiesai norādīto apstākļu patiesumu.

Ievērojot šajā spriedumā minēto, tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējama nepamatota naudas līdzekļu ieturēšana no pieteicēja personīgā konta, proti, tiesa nekonstatē Daugavgrīvas cietuma darbinieku rīcības prettiesiskumu, līdz ar to pieteikums šajā daļā kā nepamatots ir noraidāms. [13] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Ievērojot, ka tiesa nekonstatēja Daugavgrīvas cietuma faktiskās rīcības prettiesiskumu un šajā daļā pieteikumu noraidīja, līdz ar to noraidāms ir arī pieteicēja prasījums daļā par mantiskā zaudējuma un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-290.pantu, 291.panta pirmo daļu tiesa

nosprieda:

noraidīt R.Ž. pieteikumu par Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību un atlīdzinājumu Ls 865 apmērā. Spriedumu var pārsūdzēt divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas Administratīvajā apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā. Spriedums sastādīts 2012.gada 20.jūnijā. Tiesnese /personiskais paraksts/ S.Pujāte NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas tiesnese S.Pujāte Rēzeknē, 2012.gada 20.jūnijā