Administrative court dismissed appeal as divorce does not automatically invalidate third party's declared residence address.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420129520

Lietas arhīva Nr. AA43-0267-21/8

ECLI:LV:ADAT:2021:0323.A420129520.16.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2021.gada 23.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Irina Kaļiņina,

tiesnese Santa Liniņa un tiesnese Roze Paegle

rakstveida procesā izskatīja apvienoto administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. B/ pieteikumiem par administratīvā

akta, ar kuru Jūrmalas pilsētas dome pieņemtu lēmumu par /pers. C/ deklarētās dzīvesvietas/adrese/, anulēšanu, sakarā ar

/pers. B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 9.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. B/ 2019.gada 31.oktobrī vērsās /Pilsētas nosaukums/ pilsētas domes Īpašumu pārvaldes

Dzīvokļu nodaļā (turpmāk – Dzīvokļu nodaļa) ar iesniegumu, kurā lūdza anulēt trešās personas /pers. C/ deklarēto

dzīvesvietu /adrese/ (turpmāk – Nekustamais īpašums). Pieteicējs iesniegumā norādīja, ka Nekustamais īpašums pieder

viņam, laulība starp viņu un trešo personu ir šķirta, trešajai personai nav līgumiska pamata lietot Nekustamo īpašumu un ka

trešā persona faktiski Nekustamajā īpašumā nedzīvo.

[2] Uz šā iesnieguma pamata ierosinātais administratīvais process noslēdzās ar /Pilsētas nosaukums/ pilsētas

domes (turpmāk – Dome) 2019.gada 20.decembra lēmumu Nr.1.1-39/7135 (turpmāk – atteikums), ar kuru atteikts anulēt

ziņas par trešās personas deklarēto dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā. Atteikums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[2.1] Trešā persona deklarēja savu dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā 2013.gada 3.martā, kā pamatu norādot

īpašuma tiesības.

Ar Rīgas rajona tiesas 2019.gada 14.oktobra spriedumu lietā Nr.C33503418 ir šķirta laulība starp pieteicēju un

trešo personu.

Atbilstoši Rīgas rajona tiesas Jūrmalas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumam Nr.2201 Nekustamā īpašuma

īpašnieks ir pieteicējs, savukārt zemesgrāmatas nodalījuma II daļas 2.iedaļas 1.1.punktā ir noteikta aizlieguma atzīme

prasības nodrošināšanai uz 1 domājamo daļu no Nekustamā īpašuma, kā prasītāja norādīta trešā persona, pamatojoties uz

Rīgas rajona tiesas 2018.gada 18.oktobra nolēmumu lietā Nr.C33503418.

Likumdevējs Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmajā daļā ir devis pilnīgu uzskaitījumu apstākļiem,

kurus konstatējot, tiek anulētas ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu, un šie apstākļi nevar tikt tulkoti paplašināti.

Iestādei nepieciešams konstatēt, vai pastāv kāds no likumā noteiktajiem gadījumiem ziņu par deklarēto dzīvesvietu

anulēšanai.

[2.2] Civiltiesiskais strīds par laulāto kopmantas sadali joprojām tiek risināts apelācijas instances tiesā. Jautājums

par to, vai trešajai personai saglabāsies tiesiskais pamats deklarēt savu dzīvesvietas adresi Nekustamajā īpašumā arī pēc

tiesvedības noslēgšanās civillietā Nr.C33503418, nav paredzams. No tiesu prakses izriet, ka gadījumā, ja pastāv civiltiesisks

strīds, likuma mērķis prasa ziņas par deklarēto dzīvesvietu pēc iespējas paturēt spēkā. Deklarētās dzīvesvietas ziņas

anulējamas vienīgi tad, kad Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā tiks atzīts, ka personai nav tiesību dzīvot nekustamajā

īpašumā.

[2.3] Pieteicēja apsvērums, ka apelācijas instances spriedums civillietā Nr.C33503418 būs trešajai personai

nelabvēlīgs, nav uzskatāms par pamatotu argumentu, jo balstīts uz pieteicēja subjektīvo pieņēmumu.

Ja persona uz tiesiska pamata ir deklarējusi savu dzīvesvietas adresi, pašvaldībai nav tiesību to anulēt tikai

tāpēc, ka persona norādītajā adresē neuzturas, turklāt pašas personas ziņā ir rūpēties par to, lai viņa būtu sasniedzama

tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību, savukārt veidam, kādā tas tiek nodrošināts, nav nozīmes.

[3] Pieteicējs nepiekrita atteikumam un vērsās ar pieteikumu tiesā. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[3.1] Ar Senāta 2012.gada 27.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-391/2012 ir mainīta tiesu prakse. Domei bija

jāpiešķir nozīme faktam, vai persona dzīvo deklarētajā dzīvesvietā vai nedzīvo.

[3.2] Nav pamatots Domes secinājums, ka Nekustamais īpašums ir laulāto kopīga manta. Pieteicējs ir pierādījis,

ka Nekustamais īpašums ir viņa atsevišķa manta. Savukārt trešā persona nav iesniegusi pierādījumus tam, ka Nekustamais

īpašums ir laulāto kopīga manta un ka viņa būtu veikusi ieguldījumus tās iegādē.

[3.3] Dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats Nekustamajā īpašumā trešajai personai bija laulība ar

pieteicēju. Izšķirot laulību, trešā persona zaudēja tiesisko pamatu dzīvot Nekustamajā īpašumā un deklarēt dzīvesvietu tajā.

[4] Pieteicējs 2020.gada 9.aprīlī vērsās ar iesniegumu Dzīvokļu nodaļā, kurā lūdza anulēt trešās personas

deklarēto dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā, jo trešā persona, deklarējot dzīvesvietu, sniegusi nepatiesas ziņas.

Uz šā iesnieguma pamata ierosinātais administratīvais process noslēdzās ar Domes 2020.gada 1.jūnija lēmumu

Nr.1.1-39/3009, ar kuru atteikts anulēt ziņas par trešās personas deklarēto dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā (turpmāk –

atkārtotais atteikums).

Atkārtotā atteikuma pamatojumā ir norādīts, ka iestādei ir jāpārbauda, vai civiltiesiskās attiecības, uz kuru

pamata radies tiesiskais pamats deklarēt dzīvesvietu, ir spēkā esošas, bet iestādei nav jāiedziļinās apstākļos, kas skar šo

attiecību iegūšanu, grozīšanu vai izbeigšanu. Jautājums, vai personai ir tiesisks pamats dzīvot Nekustamajā īpašumā,

risināms civiltiesiskā kārtībā. Civillietā Nr.C33503418 turpinās tiesvedība par Nekustamā īpašuma sadali. Kamēr minētajā

civillietā nav stājies spēkā nolēmums, nav pamata apgalvot, ka trešā persona būtu sniegusi nepatiesas ziņas, deklarējot

dzīvesvietu.

[5] Pieteicējs nepiekrita atkārtotajam atteikumam un vērsās ar pieteikumu tiesā. Pieteikumā norādīts turpmāk

minētais.

[5.1] Civillietas Nr.C33503418 izskatīšana nevar būt par pamatu secinājumam, ka Nekustamais īpašums ir

laulāto kopmanta. Trešā persona nav iesniegusi pierādījumus, ka Nekustamais īpašums ir kopmanta.

[5.2] Starp pieteicēju un trešo personu nepastāv līgumiskas attiecības par Nekustamā īpašuma lietošanu. Trešā

persona Nekustamajā īpašumā nedzīvo. Civiltiesiska strīda esība nerada pamatu deklarēt dzīvesvietu Nekustamajā

īpašumā.

[6] Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicēja pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[6.1] Izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai trešā persona, deklarējot dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā ir norādījusi

patiesas ziņas un vai dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats nav zudis.

[6.2] No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka trešā persona dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā deklarēja

2013.gada 3.martā, norādot, ka dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats ir īpašuma tiesības.

Starp pieteicēju un trešo personu 2006.gada 12.februārī noslēgta laulība, kura šķirta ar 2019.gada 14.oktobra

spriedumu lietā Nr.C33503418. Saskaņā ar Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā pieejamo informāciju pieteicēja

īpašumtiesības uz Nekustamo īpašumu zemesgrāmatā ierakstītas 2013.gada 27.februārī, pamatojoties uz 2013.gada

22.februāra pirkuma līgumu. Tātad Nekustamais īpašums iegūts laulības laikā. Saskaņā ar Civillikuma 994.panta pirmo daļu

par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā.

Civillikuma 89.panta otrā daļa noteic, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar

abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī

manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Civillikuma 994.panta pirmajā daļā nostiprinātā nekustamā īpašuma piederības prezumpcija, proti, pieņēmums,

ka par nekustamā īpašuma īpašnieku uzskatāma persona, kuras īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā, ir relatīva.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 96.panta ceturtās daļas otrajam teikumam šo pieņēmumu var apstrīdēt prasības kārtībā,

pierādot, ka īpašuma tiesības nostiprinājums zemesgrāmatā pilnībā vai daļēji neatbilst patiesajam tiesiskajam stāvoklim,

piemēram, sakarā ar to, ka nekustamais īpašums ir laulāto kopīga manta atbilstoši Civillikuma 89.panta otrajai daļai (Senāta

2017.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKC-245/2017 (C28317513) 8.punkts un 2019.gada 20.novembra sprieduma

lietā Nr.SKC-357/2019 (C33642616) 12.punkts un tur minētā judikatūra).

Saskaņā ar Tiesu informācijas sistēmā pieejamo informāciju ar spriedumu civillietā Nr.C33503418 nolemts

sadalīt laulāto mantu, nodot Nekustamo īpašumu pieteicējam, nosakot pienākumu pieteicējam samaksāt trešajai personai tās

daļu 149 406 euro apmērā. Spriedums daļā par laulāto mantas sadali nav stājies spēkā, jo ir pārsūdzēts.

Ņemot vērā, ka civillietā Nr.C33503418 tiek risināts strīds par to, vai Nekustamais īpašums atzīstams par laulāto

kopmantu, secināms, ka pastāv civiltiesisks strīds un kamēr ar spēkā stājušos tiesas spriedumu civillietā nav atzīts, ka

Nekustamais īpašums nav pieteicēja un trešās personas laulāto kopīgā manta, nav pamata secinājumam, ka trešā persona,

deklarējot dzīvesvietu, būtu sniegusi nepatiesas ziņas.

[6.3] Starp trešo personu un pieteicēju pastāv strīds par Nekustamā īpašuma statusu, proti, vai tas uzskatāms

par laulāto kopīgu mantu, un tas tiek risināts civillietā Nr.C33503418, tad pirms strīda par Nekustamā īpašuma

īpašumtiesībām civilprocesuālā atrisinājuma deklarētās dzīvesvietas ziņas nav anulējamas.

Ja pastāv strīds starp nekustamā īpašuma īpašnieku un nekustamajā īpašumā deklarēto personu par tiesībām

dzīvot nekustamajā īpašumā, šāds strīds risināms Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Deklarētās dzīvesvietas ziņas

anulējamas vienīgi tad, kad Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīts, ka personai nav tiesību dzīvot nekustamajā

īpašumā (Senāta 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-31/2008 12.punkts).

Apstāklis, vai trešā perona deklarētajā dzīvesvietā dzīvo, konkrētajā gadījumā pats par sevi neietekmē tiesības

uzturēt deklarēto dzīvesvietu. Ja personai konkrētajā vietā ir tiesisks pamats deklarēt savu dzīvesvietu, pašvaldībai nav

tiesību anulēt ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu tikai tāpēc, ka persona šajā vietā faktiski nedzīvo. Pašas personas

ziņā ir rūpēties par to, lai viņa būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Veidam, kādā tas tiek

nodrošināts, nav izšķirošas nozīmes (Senāta 2011.gada 15.decembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-1015/2011).

[6.4] Iestādei nebija tiesiska pamata anulēt ziņas par trešās personas deklarēto dzīvesvietu un izdot pieteicējam

labvēlīgu administratīvo aktu, jo nebija iestājies neviens no Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmajā daļā

noteiktajiem priekšnosacījumiem.

Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai

tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā

labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies. Konstatējot, ka kāds

labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu (Senāta

2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-118/2007 10.punkts).

Ievērojot iepriekš norādīto, tiesa atzina, ka šobrīd, pirms civilprocesuālā kārtībā nav atrisināts pieteicēja un

trešās personas starpā pastāvošais strīds par Nekustamā īpašuma īpašumtiesībām, nepastāv priekšnoteikumi, lai izdotu

pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu par trešās personas deklarētās dzīvesvietas anulēšanu.

Attiecībā par pieteicēja norādīto, ka laulāto kopmantas sadales rezultātā trešā persona nevar iegūt īpašumā daļu

no Nekustamā īpašuma, bet gan trešajai personai viņas daļa var tikt atlīdzināta naudā, tiesa norādīja turpmāk minēto.

Saskaņā ar Civillikuma 109.panta ceturto daļu laulāto kopīgā manta dalāma pēc mantojuma dalīšanas kārtības

vispārējiem noteikumiem (731.pants un turpmākie panti). Civillikuma 733.pantā noteikts, ka, dalot mantojumu tiesas ceļā,

jārīkojas vispār pēc Civillikuma 1075.panta par kopīpašuma dalīšanu, ievērojot arī 734. un turpmākos pantus.

Saskaņā ar Civillikuma 1075.pantu, ja 1074.pantā norādītā dalīšanas gadījumā kopīpašnieki nevar vienoties par

tās veidu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu piespriež katram no

kopīpašniekiem reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai, vai atdod visu lietu

vienam kopīpašniekam, ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā, vai noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu

kopīpašnieku starpā, vai arī izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu

un kas no viņiem apmierināms ar naudu. No minētā izriet, ka tiesa pati izvēlas piemērotāko īpašuma sadalīšanas veidu. Lai

arī pieteicējs norāda uz tiesu praksi, ka parasti tiek izvēlēts risinājums, kas neparedz kopīpašuma veidošanu, šīs

administratīvās lietas ietvaros tiesa nevar izdarīt secinājumus par to, kāds varētu būt spriedums civillietā un kādu īpašuma

sadales veidu izvēlēsies tiesa vai par ko varētu vienoties pieteicējs un trešā persona.

Vienlaikus tiesa atzina, ka ziņu anulēšana par deklarēto dzīvesvietu nav izmantojama, lai risinātu jautājumu par

personas tiesībām dzīvot noteiktās dzīvojamās telpās vai mantisko attiecību noskaidrošanai.

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1.pants noteic, ka likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu

sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Mērķis tiek īstenots, personai brīvi izraugoties savu dzīvesvietu. Persona pati deklarē savu dzīvesvietu un

dzīvesvietas deklarēšanas iestāde iesaistās tikai tad, ja persona nepilda likumā noteiktos pienākumus. Šāds secinājums

atbilst likumdevēja mērķim akcentēt personas iniciatīvu dzīvesvietas deklarēšanā (S en ā ta 2006.gada 10.oktobra

sprieduma lietā Nr.SKA-311/2006 8.punkts ). Dzīvesvietas deklarēšana vai nedeklarēšana (ziņu par deklarēto dzīvesvietu

anulēšana) nekādi neietekmē nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, proti, minētās darbības nedz rada, nedz izbeidz tās

(Senāta 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-31/2008 12.punkts).

Proti, nav izšķirošas nozīmes pieteicēja norādītajiem argumentiem par viņu savstarpējām ģimenes un

mantiskajām attiecībām, jo saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 2.panta otro daļu dzīvesvietas deklarēšanas fakts

pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības. Dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nepiešķir tiesības dzīvot

Nekustamajā īpašumā un deklarētās dzīvesvietas adreses anulēšana nenozīmē lietošanas vai īpašumtiesību izbeigšanu.

[6.5] Pieteicējs norāda, ka trešā persona nav iesniegusi pierādījumus, ka Nekustamais īpašums ir laulāto

kopmanta un ka iestāde nav vērtējusi šo apstākli.

Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 11.panta pirmo daļu iestādei ir tiesības pēc savas iniciatīvas, bet

pienākums pēc citu personu iesnieguma pārbaudīt deklarēto ziņu patiesumu, tai skaitā atbilstību valsts reģistros iekļautajām

ziņām, kā arī to, vai deklarētājam ir tiesisks pamats deklarēt dzīvesvietu pēc attiecīgās adreses.

Arī atbilstoši Ministru kabineta 2003.gada 11.februāra noteikumu Nr.72 „Kārtība, kādā anulējamas ziņas par

deklarēto dzīvesvietu” 2.punktam iestāde personas deklarācijā sniegtās ziņas par deklarēto dzīvesvietu anulē, pamatojoties

uz iesniegumu vai iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, pēc šo ziņu pārbaudes normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un

motivēta lēmuma pieņemšanas par deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšanu.

No minētā secināms, ka Domei ir tiesības pārbaudīt to, vai personai ir tiesisks pamats deklarēt dzīvesvietu

attiecīgajā adresē.

No Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 7.pantā noteiktās dzīvesvietas deklarēšanas iestādes kompetences izriet,

ka iestādei jāreģistrē ziņas par deklarēto dzīvesvietu un jānodrošina personas sniegto ziņu datorizēta apstrāde, aizsardzība,

saglabāšana, kā arī aktualizēšana Iedzīvotāju reģistrā; jāpārbauda deklarēto ziņu patiesums, kā arī pēc savas iniciatīvas

jāveic dzīvesvietas reģistrācija.

Tas nozīmē, ka Domei ir pienākums pārbaudīt trešās personu deklarētās dzīvesvietas tiesisko pamatojumu, bet

pamatojums pārbaudāms tiktāl, ciktāl tas aptver informācijas iegūšanas un apstrādes funkciju. Domes kompetencē nav

izvērtēt pieteicēja un trešās personas pretējos viedokļus par Nekustamā īpašuma īpašumtiesībām un izšķirt viņu

savstarpējos strīdus.

[6.6] Tiesa atzina, ka Senāta atziņas, kas paustas 2012.gada 27.septembra spriedumā lietā SKA-391/2012, šajā

lietā nav piemērojamas, jo starp pieteicēju un trešo personu pastāv civiltiesisks strīds par Nekustamo īpašumu, ko apliecina

tiesvedība civillietā Nr.C33503418.

[6.7] Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmā daļa paredz divus kumulatīvus noteikumus dzīvesvietas

deklarēšanai, proti, pirmkārt, jābūt sasniedzamam, otrkārt, jābūt tiesiskam pamatam tur dzīvot.

Strīds par tiesisko pamatu deklarēt dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā tiek risināts civiltiesiski, savukārt no lietas

materiāliem nav secināms, ka trešā persona nav sasniedzama deklarētajā dzīvesvietā. Veids, kādā persona nodrošina

sasniedzamību deklarētajā dzīvesvietā, ir personas pašas izvēle, proti, persona var izvēlēties dažādus pasta pakalpojumus,

piemēram, sūtījumu pāradresācija, pilnvaras izdošanas sūtījumu saņemšanai vai pati saņemt sūtījumus.

Trešajai personai pašai jāizvērtē nepieciešamība būt deklarētai Nekustamajā īpašumā un to, vai dzīvesvietas

deklarēšana Nekustamajā īpašumā ir atbilstoša dzīvesvietas deklarēšanas mērķim, proti, sasniedzamības tiesiskajās

attiecībās ar valsti un pašvaldību nodrošināšanai.

[7] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā uzskata pirmās

instances tiesas spriedumu par nepamatotu un papildus pieteikumā norādītajam argumentē turpmāko.

[7.1] Tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likumā un judikatūrā nostiprināto kārtību, kādā ir izskatāmi un

vērtējami pieteikumi administratīvās lietas ietvaros. Izspriežot konkrēto administratīvo lietu, tiesa ir pārkāpusi savas

kompetences robežas, bez tiesiska pamata izdarījusi secinājumus un ietvērusi atsauces uz civiltiesību normām, kļūdaini

piemērojot judikatūrā nostiprinātās atziņas.

[7.2] Spriedumā nav atspoguļoti vai ir atstāti bez ievērības būtiski pieteicēja argumenti un pierādījumi, kas tika

norādīti pieteikumā.

[7.3] Ar spriedumu nav novērsti likumā un Latvijas Republikas Satversmē garantēto pieteicēja tiesību

aizskārumi. Pieteicēja tiesību aizskārums ir nesamērīgs salīdzinājumā ar pārējiem lietas dalībniekiem.

[8] Paskaidrojumā Dome apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu, savukārt pirmās instances tiesas

spriedumu – par tiesisku un pamatotu.

Ar Senāta 2020.gada 29.aprīļa lēmumu lietā Nr.SKC-107/2020 mainīta judikatūra, un, pretēji apelācijas sūdzībā

minētajam, Senāts atzina, ka trešo personu interesēs ir pieņemt atspēkojamu laulāto kopīgās mantas prezumpciju. Ievērojot,

ka Nekustamais īpašums iegādāts pieteicēja un trešās personas laulības laikā, bija pamats uzskatīt, ka Nekustamais īpašums

ir laulāto kopīgā manta, un pieņemt trešās persona dzīvesvietas deklarācijā norādīto tiesisko pamatu, īpašuma tiesības uz

Nekustamo īpašumu, par patiesu.

Ievērojot, ka civillieta Nr.C33503418 ir saistīta ar Nekustamā īpašuma kā kopīgās mantas sadali un no pirmās

instances sprieduma civillietā izriet, ka pats pieteicējs ir atzinis, ka Nekustamais īpašums ir kopīgā manta, nav pamatots

pieteicēja arguments, ka civillieta nav attiecināma un neietekmē izskatāmo administratīvo lietu.

Domes ieskatā civillieta var ietekmēt to, vai trešajai personai saglabāsies tiesisks pamats būt deklarētai

Nekustamajā īpašumā, tādēļ ir nepieciešams galīgais spriedums civillietā, bet līdz tam nav pamata ziņas anulēt.

Saistībā ar apelācijas sūdzībā norādīto pieteicēja piezīmi par ikgadējā nekustamā īpašuma nodokļa rēķina

nosūtīšanu pieteicējam kā zemesgrāmatā norādītajam Nekustamā īpašuma īpašniekam Dome norādīja, ka minētajam nav

nozīmes izskatāmajā lietā, jo konkrētajā gadījumā tiek skatīts jautājums par trešās personas tiesībām būt deklarētai

Nekustamajā īpašumā nevis jautājums par Nekustamā īpašuma nodokli. Gadījumā, ja pieteicējs iebilst pret nekustamā

īpašuma nodokļu rēķiniem, pieteicējs ir tiesīgs vērsties iestādē un tiesā savu interešu aizstāvībai.

Motīvu daļa

[9] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot administratīvā procesa dalībnieku izvirzīto argumentu pamatojumu

kopsakarā ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, konstatē, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais faktu konstatējums

un tiesību normu interpretācija ir pareiza, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma

307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motīviem, tos neatkārtojot. Apgabaltiesa nekonstatē,

ka pirmās instances tiesa būtu pārkāpusi tai Administratīvā procesa likumā noteikto kompetenci vai nebūtu ievērojusi lietas

izskatīšanas normatīvo regulējumu, ka būtu pārkāptas pieteicēja Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteiktās tiesības,

jo savu tiesību un likumisko interešu aizstāvēšana taisnīgā tiesā nenozīmē, ka jebkurš pieteikums būtu apmierināms.

Tāpat izskatāmās lietas apstākļi neliecina par pieteicēja tiesību nesamērīgu aizskārumu attiecībā pret pārējiem

lietas dalībniekiem, jo tieši pieteicējs administratīvajā tiesvedībā vēlas atņemt trešajai personai tiesības deklarēt dzīvesvietu

Nekustamajā īpašumā.

Apgabaltiesa arī atzīst, ka pirmās instances tiesa ir izvērtējusi visus būtiskos pieteicēja argumentus, līdz ar to

pieteicēja apelācijas sūdzībā minētais, ka bez ievērības tika atstāti būtiski pieteicēja argumenti un pierādījumi, nav pamatots.

Tas, ka tiesai ir no pieteicēja atšķirīgs viedoklis par tiesību normu interpretāciju, kā arī tas, vai tiesa pamatoti

uzskatīja, ka kādam pieteicēja argumentam nav nozīmes no tiesību viedokļa, nenozīmē, ka pieteicēja argumenti nebūtu

izvērtēti. Senāta judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka tiesas pienākums nav detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu un ka tiesai

ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Senāta 2010.gada 11.marta

sprieduma lietā SKA-66/2010 14.punkts, 2012.gada 21.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā SKA-186/2012

10.punkts).

[10] Kā izriet no lietas apstākļiem, trešā persona dzīvesvietu laulības ar pieteicēju laikā iegādātajā Nekustamajā

īpašumā ir deklarējusi 2013.gada 3.martā, norādot, ka dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats ir īpašuma tiesības.

Pieteicējam līdz 2019.gada 30.oktobrim nebija iebildumu par to.

No minētā secināms, ka patiesais iemesls tam, kādu apsvērumu dēļ pieteicējs vēlas ziņas par trešās personas

dzīvesvietas deklarēšanu Nekustamajā īpašumā dzēst, ir laulības šķiršana ar trešo personu. Taču par to, vai Nekustamais

īpašums ir pieteicēja atsevišķā manta, vai laulāto kopējā manta, risinās strīds civillietā Nr.C33503418.

Turklāt no Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020.gada 10.septembra lēmuma 6.3.apakšpunktā

minētā izriet, ka šajā procesuālajā stadijā atbildētājas (trešā persona) pretprasība par īpašuma tiesību atzīšanu un laulāto

kopīgas mantas sadali vērtējama kā pirmšķietami pamatota, savukārt prasītāja (pieteicēja) iesniegtie pierādījumi un sniegtā

argumentācija šobrīd nav pamats viennozīmīga secinājuma izdarīšanai, ka nekustamais īpašums /adrese/ , ir prasītāja

atsevišķa manta.

Ievērojot, ka pašreiz tiek risināts civiltiesisks strīds par Nekustamo īpašumu, tad līdz galīgā sprieduma stāšanas

spēkā šajā civillietā apgabaltiesai nav pamata atzīt, ka trešajai personai būtu zudušas īpašuma tiesības uz Nekustamo

īpašumu. Tas nozīmē, ka ziņas par trešās personas deklarēto dzīvesvietu, pretēji trešās personas gribai, nevar tikt anulētas.

Tāpat nav pamata konstatēt, ka trešā persona, deklarējot dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā, būtu sniegusi

nepatiesas ziņas. Kā tika norādīts iepriekš, trešā persona dzīvesvietu Nekustamajā īpašumā deklarējusi 2013.gada 3.martā,

norādot, ka dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats ir īpašuma tiesības, un pieteicējs līdz pat 2019.gada oktobrim pret

to nav iebildis.

Apstāklim, ka pašvaldība piesūta nekustamā īpašuma nodokļa rēķinus pieteicējam, nav tiesiskās nozīmes

pieteicēja un trešās personas strīdā par Nekustamā īpašuma piederību. Pieteicējam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt

nodokļu rēķinus, ja viņš tiem nepiekrīt, taču citā administratīvajā procesā, ievērojot lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

[11] Senāts 2020.gada 30.jūnija spriedumā lietā Nr.SKA-444/2020 ir atzinis, ka Dzīvesvietas deklarēšanas likums

nav atbilstošais tiesību aizsardzības mehānisms, kādā ir risināmi strīdi par to, vai personai ir tiesisks pamats dzīvot

attiecīgajā dzīvesvietā. Šādi strīdi ir risināmi civilprocesuālā kārtībā. Tikai tad, kad ar tiesas spriedumu civillietā ir izlemts,

ka personai nav tiesību dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā, ir izdarāms secinājums par tiesiska pamata neesību Dzīvesvietas

deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē.

Apgabaltiesa uzskata, ka minētās atziņas ir piemērojamas arī šajā lietā, jo Dzīvesvietas deklarēšanas likums nav

atbilstošais tiesību aizsardzības mehānisms, kādā ir risināmi strīdi arī par īpašuma tiesībām uz Nekustamo īpašumu un no

tā izrietošām tiesībām. Tas ir civiltiesisks strīds, kas risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. B/ pieteikumus par administratīvā akta, ar kuru Jūrmalas pilsētas dome pieņemtu lēmumu par

/pers. C/ deklarētās dzīvesvietas /adrese/, anulēšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Kaļiņina

Tiesnese S.Liniņa

Tiesnese R.Paegle