Appeal court dismisses request to add family members to housing assistance register due to lack of poverty status during relevant period.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr. A420408914

Lietas arhīva Nr. AA43-0640-18/14

ECLI:LV:ADAT:2018:1009.A420408914.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2018.gada 9.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Linda Vīnkalna, tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka un Indra Meldere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ un /pers. D/ pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. C/, viņas meita /pers. D/ un dēls /pers. E/ tiktu iekļauti /pers. F/

reģistra lietā palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā, sakarā ar /pers. C/ un /pers. D/

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 24.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2014.gada 30.jūnijā /pers. C/ vērsās pašvaldībā ar lūgumu reģistrēt viņu un viņas meitu /pers. D/ (turpmāk arī –

līdzpieteicējas) un dēlu /pers. E/ 7.reģistrā viņas mātes /pers. F/ reģistra lietā palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas

izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā.

Ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta (turpmāk – iestāde) Dzīvokļu pārvaldes komisijas personu

reģistrācijai palīdzības saņemšanai 2014.gada 20.augusta lēmumu (sēdes protokols Nr.35, 6.3.punkts; turpmāk –

sākotnējais lēmums) atteikts iekļaut /pers. F/ reģistra lietā /pers. C/ ar meitu /pers. D/ un dēlu /pers. E/ palīdzības

saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā. Sākotnējais lēmums pamatots ar to, ka konkrētās

personas neatbilst likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta septītās daļas 1.punkta un minētā panta

astotās daļas un Rīgas domes 2010.gada 15.jūnija saistošo noteikumu Nr.80 „Par reģistrācijas un palīdzības sniegšanas

kārtību dzīvokļa jautājumu risināšanā” (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.80; zaudējuši spēku 2015.gada 11.jūlijā) 44.punktā

noteiktajiem nosacījumiem.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, /pers. C/ to apstrīdēja.

[2] Ar iestādes 2014.gada 29.oktobra lēmumu Nr.DMV-14-20088-ap (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais

lēmums atstāts negrozīts. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[2.1] Saskaņā ar informāciju Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas sistēmā „PERS” /pers. C/ dzīvesvieta dzīvojamajā

telpā /adrese/ deklarēta ar pārtraukumiem.

Apstāklim, ka persona atkal deklarējusi savu dzīvesvietu denacionalizētā namā, nav izšķirošas nozīmes, jo tiesību

normā ietverts priekšnoteikums, ka persona līdz palīdzības pieprasīšanas brīdim ir turpinājusi lietot šo dzīvojamo telpu,

tātad turpinājusi to lietot bez pārtraukumiem.

[2.2] /pers. C/ 2014.gada 1.augusta iesniegumā norādītais, ka dzīvesvietas deklarācijas jautājumu bez viņas ziņas

kārtojis viņas vīrs, neatbilst patiesībai. No iestādes rīcībā esošās informācijas redzams, ka Rīgas domes Zemgales

priekšpilsētas Iedzīvotāju dzīvesvietas deklarēšanas nodaļā 2004.gada 31.martā u n 2005.gada 5.aprīlī saņemtas

dzīvesvietas deklarācijas, kurās pati /pers. C/ kā savu dzīvesvietas adresi norāda /adrese A/, kā tiesisko pamatu

dzīvesvietas deklarācijai – īres tiesības, un kā iepriekšējās dzīvesvietas adresi – /adrese/. /pers. C/ nav iesniegusi

pierādījumus, kas apliecinātu, ka citas personas rīkojušās bez /pers. C/ ziņas jautājuma par viņas dzīvesvietas deklarāciju

risināšanā.

[2.3] /pers. C/ 2004.gada 31.martā kā savu dzīvesvietu norādīja dzīvokli /adrese A/, kurš nav denacionalizēts

namīpašums, un līdz ar to konstatējams pārtraukums lietot dzīvojamo telpu /adrese/.

[2.4] /pers. C/ tobrīd nepilngadīgie bērni likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.panta pirmās daļas izpratnē nav atzīstami

par dzīvokļa /adrese/ īrnieka ģimenes locekļiem. Saistošo noteikumu Nr.80 44.punkts noteica kārtību par denacionalizēta

nama īrnieka ģimenes locekļu reģistrāciju palīdzības saņemšanai, bet /pers. C/ tobrīd nepilngadīgie bērni attiecībā pret

dzīvokļa īrnieci /pers. F/ ir citas personas.

[ 3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts /pers. C/ pieteikums par pienākuma uzlikšanu iestādei izdot labvēlīgu

administratīvu aktu, ar kuru /pers. C/ ar meitu un dēlu tiktu iekļauti /pers. F/ reģistra lietā palīdzības saņemšanai dzīvojamās

telpas izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā. Pieteikums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[3.1] Konstatējums, ka /pers. C/ māte /pers. F/ un /pers. C/ ar nepilngadīgajiem bērniem ir uzskatāmas par atsevišķām

ģimenēm, ir pretrunā ar faktu, ka /pers. C/ četru cilvēku ģimene ir atzīta par maznodrošinātu ģimeni.

[3.2] Nepamatoti bez ievērības atstāta denacionalizētās mājas bijušās īpašnieces /pers. H/ uzziņa par to, ka /pers. C/

dzīvo šajā namā un dzīvoklī jau no dzimšanas, kā arī viņa tajā dzīvoja namīpašuma denacionalizācijas brīdī un arī pēc tam.

/pers. C/, dzīvojot konkrētajā adresē, ir dzimuši arī viņas bērni.

[3.3] Rēķini par īri un komunālajiem pakalpojumiem nepārtraukti ir izrakstīti, ņemot vērā to, ka dzīvoklī dzīvo un to

lieto četras personas.

[3.4] Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.pants uz izskatāmo jautājumu nav attiecināms, kā arī mājas bijusī īpašniece

/pers. H/ bija informēta par /pers. C/ bērnu piedzimšanu un ievietošanos dzīvoklī pie /pers. F/.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 24.novembra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots

šādi.

[4.1] Izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti jāņem vērā lietas izskatīšanas tiesā

laikā spēkā esošās tiesību normas. Tomēr šim principam ir izņēmumi.

Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteiktā labuma gūšanu. Sociālo tiesību jomā tiesiskās

situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar

iesniegumiem par šā labuma saņemšanu vērsās iestādē (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk

– departaments) 2007.gada 8.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-430/2007 21.punktu un 2009.gada 4.jūnija

sprieduma lietā Nr.SKA-379/2009 8.punktu).

Tādējādi lietā ir pārbaudāms, vai uz to brīdi, kad /pers. C/ vērsās pašvaldībā ar iesniegumu par viņas un bērnu

reģistrēšanu palīdzības saņemšanai, pastāvēja no tiesību normām izrietošs pamats reģistrēt viņu pašu un bērnus /pers. F/

reģistra lietā palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā.

[4.2] Saskaņā ar likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta septīto daļu pašvaldības domei ir

tiesības pirmām kārtām ar dzīvokli nodrošināt arī personas, kuras dzīvo denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā

mājā un lietojušas dzīvokli līdz īpašuma tiesību atjaunošanai. Nosacījumus minēto personu nodrošināšanai ar dzīvojamo

telpu, kā arī kārtību, kādā tās tiek atzītas par tiesīgām saņemt šo palīdzību, nosaka attiecīgā pašvaldības dome saistošajos

noteikumos (astotā daļa).

Saistošo noteikumu Nr.80 53.3.apakšpunkts noteica, ka 7.reģistrā pašvaldības dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām

kārtām reģistrē personas ar noteiktiem ienākumiem. Saskaņā ar šo noteikumu 2.15.apakšpunktu persona ar noteiktiem

ienākumiem ir denacionalizētās mājas īrnieks, kura pēdējo trīs mēnešu vidējie ienākumi pēc nodokļu nomaksas vienai

personai nepārsniedz 400 euro mēnesī, bet, ja dzīvojamo telpu īrē divas un vairāk personas, – vidējie ienākumi nepārsniedz

320 euro mēnesī. Savukārt šo noteikumu 2.3.apakšpunkts noteica, ka denacionalizēto māju īrnieki ir personas, kas dzīvo

denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un lietojušas dzīvokli līdz īpašuma tiesību atjaunošanai.

Tiesa konstatējusi, ka arī spēkā esošo Rīgas domes 2015.gada 9.jūnija saistošo noteikumu Nr.153 „Par reģistrācijas un

palīdzības sniegšanas kārtību dzīvokļa jautājuma risināšanā” (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.153) 2.3. un

54.3.apakšpunktā sprieduma taisīšanas brīdī ir noteikti līdzīgi kritēriji. Proti, 7.reģistrā pašvaldības dzīvojamās telpas

izīrēšanai pirmām kārtām reģistrē personas ar noteiktiem ienākumiem jeb denacionalizēto māju īrniekus, kas dzīvo

denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un lietojušas dzīvokli līdz īpašuma tiesību atjaunošanai un kuru

pēdējo trīs mēnešu vidējie ienākumi pēc nodokļu nomaksas vienai personai nepārsniedz 440 euro mēnesī, bet, ja dzīvojamo

telpu īrē divas un vairāk personas, – vidējie ienākumi nepārsniedz 360 euro mēnesī vienai personai un kuru naudas līdzekļu

un vērtspapīru uzkrājumi nepārsniedz piecu mēnešu minimālās darba algas apmēru.

[4.3] Saistošo noteikumu Nr.80 54.punkts (Saistošo noteikumu Nr.153 56.punkts ir izteikts identiskā redakcijā)

noteica, ka, pieņemot lēmumu par reģistrāciju 7.reģistrā, tiek ņemti vērā tie ģimenes locekļi, kuri personas īrētajā dzīvojamā

telpā ir iemitinājušies un deklarējuši savu dzīvesvietu pēc dzīvojamās mājas denacionalizācijas, ja iepriekšējo dzīvojamo

telpu lietojuši kā denacionalizētās mājas īrnieki, un bērni, kuriem tā ir pirmā deklarētā dzīvesvieta.

Tiesa secinājusi, tā kā līdzpieteicējas lūdz viņas un /pers. E/ reģistrēt /pers. F/ reģistra lietā, ir jākonstatē šādi no

Saistošo noteikumu Nr.80 54.punkta izrietošie apstākļi: ģimenes locekļi personas īrētajā dzīvojamā telpā ir iemitinājušies un

deklarējuši savu dzīvesvietu pēc dzīvojamās mājas denacionalizācijas un iepriekšējo dzīvojamo telpu lietojuši kā

denacionalizētās mājas īrnieki; vai arī ir bērni, kuriem tā ir pirmā deklarētā dzīvesvieta.

[4.4] Lietā nav strīda par to, ka dzīvoklis /adrese/ atrodas denacionalizētā namā, ka joprojām dzīvokļa lietošanas

pamats ir /gads/ izīrētāja dzīvojamās telpas īres līgums ar /pers. C/ tēvu /pers. J/ (miris) un ka šajā adresē dzīvo un ir

deklarēta /pers. C/ māte /pers. F/. Strīds ir par to, vai līdzpieteicējas un /pers. E/ ir bez pārtraukuma dzīvojuši šajā dzīvoklī.

Citiem vārdiem, vai tā ir personu reālā dzīvesvieta. Šajā sakarā jāvērtē, vai un kāpēc noteiktu laiku personas uzturējās citā

dzīvesvietā. Proti, vai var uzskatīt, ka šis apstāklis kā atkarīgs vienīgi no pašas personas gribas būtiski koriģē īres tiesiskās

attiecības denacionalizētā īpašumā, liedzot tiesības uz palīdzību (sal. sk. departamenta 2015.gada 13.novembra

sprieduma lietā Nr.SKA-155/2015 7.punktu). Minētā kontekstā paturams prātā, ka atbilstoši likuma „Par sociālo drošību”

11.pantam tiesības uz materiālo palīdzību citastarp ir personai, kura nesaņem pietiekamu palīdzību ne no viena cita.

Vienlaikus nav pietiekami vien formāli konstatēt faktus par iespēju lietot citu dzīvojamo telpu, tie jāizvērtē pēc būtības (sal.

sk. departamenta 2011.gada 20.maija sprieduma lietā Nr.SKA-102/2011 8. un 10.punktu).

[4.5] Lietā nav strīda, ka /pers. C/ dzīvesvieta /adrese/ bija deklarēta: 1) no 1998.gada 20.jūlija lī d z 2004.gada

31.martam, 2) no 2005.gada 3.februāra līdz 2005.gada 5.aprīlim un 3) no 2009.gada 14.oktobra, bet no 2004.gada 31.marta

līdz 2005.gada 3.februārim un no 2005.gada 5.maija līdz 2009.gada 14.oktobrim viņas dzīvesvieta bija deklarēta /adrese A/.

/pers. D/ dzīvesvieta no 1999.gada 21.decembra līdz 2005.gada 3.februārim bija reģistrēta /adrese B/, Rīgā, viņas tēva

mātei piederošā dzīvoklī, bet no 2005.gada 3.februāra – /adrese/.

/pers. E/ dzīvesvieta /adrese/ ir deklarēta no 2005.gada 3.februāra.

Lai arī personai saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4.panta pirmo daļu ir pienākums mēneša laikā kopš viņa

pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē, tomēr likuma „Par palīdzību dzīvokļa

jautājumu risināšanā” 14.panta septītās daļas kontekstā dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi ne vienmēr liecina par

personas reālo dzīvesvietu (sal. sk. departamenta 2013.gada 30.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-81/2013 10.punktu).

[4.6] Tiesa norādījusi, ka /pers. C/ apgalvojumu, ka viņa ar bērniem esot nepārtraukti dzīvojusi /adrese/, nopratinātas

kā liecinieces, apstiprināja /pers. C/ māte /pers. F/ un nekustamā īpašuma /adrese/ bijusī īpašniece /pers. H/. Tiesā iesniegti

strīdus dzīvokļa apsaimniekošanas rēķini par laika periodu no 2009. līdz 2012.gadam, kas izrakstīti par četrām personām.

Lietā ir /pers. C/ parakstītas dzīvesvietas deklarācijas, kurās viņas iepriekšējā dzīvesvieta ir norādīta /adrese/. /pers. C/

tiesas sēdē paskaidroja, ka dzīvesvietas deklarācijas veidlapā, kas aizpildīta 2005.gada 5.aprīlī, nav viņas paraksts un ka to

parakstījis viņas bijušais vīrs, un viņa ir tikai nejauši par to uzzinājusi, bet attiecībā uz 2004.gada 31.marta deklarāciju

paskaidroja, ka to parakstīt lūdzis viņas vīrs. Tiesa šīs sniegtās ziņas vērtējusi kritiski. Tiesa konstatējusi, ka no lietas

materiāliem neizriet, ka /pers. C/ būtu vērsusies tiesību aizsardzības iestādēs par viņas paraksta viltošanu uz 2005.gada

5.aprīļa dzīvesvietas deklarācijas veidlapas. /pers. C/ ir norādījusi, ka viņas iepriekšējā dzīvesvieta ir /adrese/, bet

dzīvesvieta /adrese A/ deklarēta uz īres tiesību pamata.

Arī pieteikumā tiesai par laulības šķiršanu /pers. C/ kā adresi, kurā dzīvo, ir norādījusi nevis /adrese/, kas būtu loģiski,

ja jau persona apgalvo, ka nekad nav dzīvojusi citā adresē, bet gan /adrese C/. Tiesas sēdē /pers. C/ nespēja izskaidrot,

kāpēc ir norādījusi šādu dzīvesvietas adresi, paskaidrojot, ka laulības šķiršanu kārtojis viņas bijušais vīrs. Viņai neesot

nekāda sakara ar /adrese C/. Minēto skaidrojumu tiesa vērtējusi kritiski, jo nav radusi loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc

parakstīt dokumentu tiesai, norādot ar personas sasniedzamību nesaistītu adresi, tādējādi riskējot arī nesaņemt pasta

sūtījumus no tiesas. Tiesa nav piešķīrusi ticamību /pers. C/ norādei, ka bijušais vīrs rīkojies bez viņas gribas.

[4.7] Tiesa konstatējusi, ka /pers. C/ 2004. un 2005.gada deklarāciju veidlapās pati ir norādījusi, ka /adrese/ ir viņas

bijusī dzīvesvieta, bet laulības šķiršanas pieteikumā tiesai kā dzīvesvietu ir norādījusi /adrese C/, līdz ar to saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 154.pantu piešķīrusi /pers. C/ pašrocīgi parakstītajiem dokumentiem lielāku ticamību, nekā

/pers. C/ vēlākiem paskaidrojumiem un liecinieku liecībām. Lieciniece /pers. F/ ir /pers. C/ māte un var būt ieinteresēta

sniegt liecību meitai par labu, bet lieciniece /pers. H/ vien vispārīgi apliecināja, ka redzējusi, ka dzimst bērni, ka satikusi

/pers. C/, ejot ārā vai ienesot rēķinus, un ka /pers. F/ nebūtu maksājusi ne par vienu lieku cilvēku. Arī to, ka rēķinos ir

norādītas četras personas, tiesa nav atzinusi par pierādījumu faktam, ka konkrētās četras personas tur ir arī dzīvojušas.

Būtiskāks ir apstāklis, ka rēķini ir iesniegti par periodu no 2009.gada jūnija, kad saskaņā ar abu bijušo laulāto paskaidrojumu

tiesai viņi jau dzīvojuši atsevišķi (no 2009.gada janvāra). Līdz ar to arī rēķini neliecina par to, ka laika periodā, kad faktiski

pastāvēja /pers. C/ kopdzīve ar /pers. K/, /pers. C/ ar bērniem būtu dzīvojusi /adrese/. Ņemot vērā to, ka /pers. C/

2004.gada martā bija noslēgusi laulību, ir pamats uzskatīt, ka laulātie dzīvoja kopā vienā dzīvesvietā. No liecinieces /pers.

H/ liecības, kas fiksēta 2015.gada 14.jūlija tiesas sēdes protokolā, nav konstatējams, ka /adrese/ ir dzīvojis arī /pers. C/

bijušais vīrs /pers. K/, proti, lieciniece liecināja, ka nav ievērojusi, ka /pers. C/ vīrs dzīvoja /adrese/. Arī /pers. F/ nākamajās

tiesas sēdēs liecināja, ka meitas laulātais nedzīvoja /adrese/, ko apliecināja arī /pers. C/. Savukārt no /pers. C/ un viņas

bijušā dzīvesbiedra kopīgi parakstītā pieteikuma tiesai par laulības šķiršanu izriet, ka /pers. C/ ar bijušo vīru /pers. K/

dzīvojusi kopā līdz 2009.gada janvārim, kad kopdzīve izirusi. Ievērojot minēto un to, ka lietā nav pierādījumu par to, ka

/pers. C/ bijušais vīrs ir dzīvojis /adrese/, tiesa secinājusi, ka /pers. C/ no laulības noslēgšanas brīža 2004.gada 20.martā

līdz 2009.gada janvārim ir dzīvojusi ar vīru viņa deklarētajā dzīvesvietā /adrese A/, nevis /adrese/. Tas atbilst arī /pers. C/

dzīvesvietas deklarācijai /adrese A/ – no 2004.gada 31.marta lī d z 2009.gada 14.oktobrim ar nelielu pārtraukumu no

2005.gada 3.februāra līdz 5.aprīlim. Tiesa uzskatījusi, ka tā nav vērtējama kā nejauša sakritība.

Tiesa vērtējusi, ka, lai arī lietā nepastāv strīds par to, ka /pers. C/ kā /pers. J/ ģimenes locekle (meita) tika iemitināta un

dzīvoja /adrese/ kopš /gads/ un bija tur arī deklarēta pēc mājas denacionalizācijas, neizpildās otra prasība, ka personai bija

pastāvīgi jādzīvo denacionalizētā namā.

[4.8] Vērtējot to, kāpēc /pers. C/ dzīvoja un bija deklarējusi dzīvesvietu citā adresē, tiesa atzinusi, ka tas ir bijis no

viņas gribas atkarīgs apstāklis, jo nav konstatējams, piemēram, ka /adrese/ būtu bijuši slikti vai nepiemēroti dzīves apstākļi

bērniem.

[4.9] Tiesa konstatējusi, ka /pers. E/ kopš dzimšanas deklarēta dzīvesvieta /adrese/.

Savukārt /pers. D/ periodiski dzīvojusi gan /adrese/, kas nav viņas pirmā deklarētā dzīvesvieta, gan Mežciemā pie

vectēva (2017.gada 29.marta tiesas sēdes protokols).

Tiesa norādījusi, ka, lai arī Noteikumu Nr.80 54.punkts attiecībā uz bērniem paredz nosacījumu par pirmās

dzīvesvietas deklarēšanu denacionalizētā namā, tiesa norādījusi, ka šī norma ir interpretējama sistēmiski saistībā ar

54.punktā minētajām prasībām, kas attiecas uz pieaugušajiem. Proti, arī uz bērniem ir nepieciešams konstatēt iemitināšanu

jeb dzīvošanu denacionalizētā namā, līdzīgi kā tas attiecas uz pieaugušajiem, jo pretējā gadījumā zustu šādas palīdzības

jēga. Līdzīgā lietā, vērtējot jēdziena „bērni, kuriem tā ir pirmā deklarētā dzīvesvieta” nozīmi, ir norādīts, ka nosacījums par

bērnu pirmo deklarēto dzīvesvietu attiecas uz tiem bērniem, kuri iemitināti dzīvojamās telpās (sal. sk. departamenta

2012.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-482/2012 7.punktu).

Likumdevējs ir noteicis, kuras personas ir atzīstamas par ģimenes locekļiem dzīvojamo telpu īres attiecībās. Proti,

saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.pantu īrniekam ir tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto,

vecākus (adoptētājus), darbnespējīgos brāļus un māsas un pilngadīgos bērnus, kuriem nav savas ģimenes, ja tam piekrituši

visi attiecīgajā dzīvojamā telpā dzīvojošie īrnieka pilngadīgie ģimenes locekļi un ja iepriekš par to rakstveidā informēts

izīrētājs (pirmā daļa). Nepilngadīga bērna (arī adoptēta) iemitināšanai viņa vecāku īrētajā dzīvojamā telpā pārējo tajā

dzīvojošo pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišana nav nepieciešama, bet par to rakstveidā informējams izīrētājs (otrā daļa).

Persona, kura saskaņā ar šā panta pirmo vai otro daļu iemitināta īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā, atzīstama par īrnieka

ģimenes locekli (trešā daļa).

Ņemot vērā to, ka /pers. D/ un /pers. E/ strīdus dzīvoklī tika iemitināti nevis kā /pers. F/ aizbildnībā (aizgādnībā)

esošas personas, bet gan citas personas, atzīstams, ka saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.panta tvērumu /pers.

D/ un /pers. E/ nav atzīstami par /pers. F/ radiniekiem, uz kuriem attiektos Saistošo noteikumu Nr.80 54.punkts. Proti, viņi

nav atzīstami par /pers. F/ radiniekiem likuma „Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē.

[4.10] Ņemot vērā minēto, tiesa atzinusi, ka pieteikums par /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ iekļaušanu /pers. F/ reģistra

lietā palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā ir noraidāms.

[5] Līdzpieteicējas par Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 24.novembra spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.

Tajā norādīts, ka priekšnoteikums palīdzības saņemšanai no pašvaldības ir īres tiesiskās attiecības, kuras ir nodibinātas

līdz mājas denacionalizācijas brīdim.

Tiesa nav ņēmusi vērā to, ka /pers. C/ deklarēšanās /adrese A/ bija saistīta ar viņas toreizējo laulību un ka pieteikumā

par laulības šķiršanu norādītā adrese /adrese C/ ir nepārbaudīts izdomājums.

Tiesa ir kļūdaini iztulkojusi likumu, nepamatoti uzskatot, ka ne /pers. C/, ne viņas bērni /pers. D/ un /pers. E/ nav

atzīstami par /pers. F/ ģimenes locekļiem. Līdzpieteicējas, pamatojoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.panta piekto

daļu, norāda, ka denacionalizētās mājas īpašniecei – izīrētājai /pers. H/ – par ievietošanos dzīvoklī bija zināms, kā arī

piekrišanu minētajam deva /pers. F/.

Deklarēšanās fakts ir tikai viens no vairākiem apstākļiem, kas norāda uz personas dzīvesvietu. Tiesas veiktais šaurais

tiesību normas tulkojums un pierādījumu novērtējums ir pretrunā Dzīvesvietas deklarēšanas likumā paredzētajam un

Civillikuma 7.panta otrajā daļā noteiktajam, ka vienai personai var būt vairākas dzīvesvietas.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka iestāde ir atzinusi, ka /pers. C/ ģimene, kas sastāv no četrām personām, ir maznodrošināta

ģimene. Arī šobrīd izziņās par atbilstību maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam ir ietverta /pers. F/, kas norāda uz

to, ka minētās personas dzīvo kā viena ģimene un līdzekļus uzturam un maksājumiem par dzīvokli kārto kopīgi.

[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 245. un 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[7] Novērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet pieteikums ir

noraidāms.

[8] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums kopumā ir pareizs un pietiekams, līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un

sprieduma motivācijai, to neatkārtojot, ciktāl [9] nenorādīs atšķirīgu secinājumu.

[9] Apgabaltiesa pretēji pirmās instances tiesai nepiešķir būtisku nozīmi /pers. D/ paskaidrotajam, ka viņa periodiski

dzīvo arī pie vectēva Mežciemā. Tas, ka bērns vai pilngadību sasniedzis jaunietis periodiski īslaicīgi dzīvo pie kāda no

vecvecākiem, neapliecina faktu, ka viņš pastāvīgi nedzīvo savā deklarētajā dzīvesvietā, it īpaši, ja deklarētajā dzīvesvietā

dzīvo viņa ģimenes locekļi, kas nodrošina personas sasniedzamību ar valsti.

Pamats, kāpēc /pers. D/, vēršoties iestādē, nebija tiesību tikt iekļautai /pers. F/ reģistra lietā, ir tas, ka viņa, tāpat kā

/pers. E/, nav /pers. F/ radiniece likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.panta izpratnē. /pers. D/ un /pers. E/ bija /pers. C/

ģimenes locekļi – bērni. Savukārt /pers. C/ nebija tiesību tikt iekļautai /pers. F/ reģistra lietā tāpēc, ka /pers. C/ strīdus

dzīvoklī nedzīvoja patstāvīgi, bet periodā pēc nama denacionalizācijas, kas notika /datums/, 2004.gada 20.martā noslēdza

laulību un 2005.gada 3.februārī deklarēja savu dzīvesvietu citur – /adrese A/, kas nav denacionalizēts namīpašums (lietas

1.sējuma 166.lapa). Tas, ka pēc laulības noslēgšanas ģimene izvēlas dzīvot atsevišķi no saviem vecākiem, ir sabiedrībā

tipiska rīcība, tāpēc izskatāmajā lietā /pers. C/ dzīvesvietas faktisku maiņu apliecina ne tikai deklarēšanas fakts, bet dzīvē

gūti novērojumi par personu rīcību, izveidojot ģimeni. Tādējādi neizpildās obligātais priekšnosacījums /pers. C/ ar viņas

ģimenes locekļiem iekļaušanai /pers. F/ reģistra lietā, kā to pareizi secinājusi iestāde un pirmās instances tiesa.

Apgabaltiesa atzīst par pareizu pirmās instances tiesas pierādījumu izvērtējumu par faktu, ka /pers. C/ pēc laulības

noslēgšanas ar /pers. K/ mainīja dzīvesvietu, un pēc laulāto attiecību iziršanas 2009.gadā vēlreiz mainīja faktisko

dzīvesvietu – /adrese C/, kā tas izriet no pieteikuma par laulības šķiršanu (lietas 2.sējuma 2.lapa). Faktam, ka no

2009.gada 14.oktobra /pers. C/ savu dzīvesvietu atkal deklarējusi strīdus dzīvoklī, un pat faktam, ka viņa tur faktiski atkal

dzīvoja, nav nozīmes šās lietas izšķiršanā.

Pirmās instances tiesa pareizi norādīja, ka lietā iesniegtie rēķini par strīdus dzīvokļa īri un apsaimniekošanu vispār

neattiecas uz periodu, kurā /pers. C/ bija mainījusi dzīvesvietu – no 2005.gada 3.februāra līdz 2009.gada janvārim.

Papildus apgabaltiesa arī norāda, pat ja šādi rēķini būtu iesniegti par strīdus periodu, no rēķinos norādītā personu

skaita nevar noteikt, kādas faktiski personas dzīvoklī ir dzīvojušas. Ja piešķirtu ticamību /pers. C/ un /pers. F/, kā arī

dzīvojamā nama bijušās īpašnieces /pers. H/ sniegtajām ziņām, ka strīdus dzīvoklī arī strīdus periodā pastāvīgi dzīvoja

četras personas – /pers. C/, /pers. F/, /pers. D/ un /pers. E/ –, nav loģiski izskaidrots, kur pēc laulības noslēgšanas ar /pers.

C/ faktiski dzīvoja viņas laulātais, ja laulāto attiecības izjuka tikai 2009.gada janvārī, kā tika konstatēts lietā.

Līdz ar to pirmās instances tiesa ir pareizi interpretējusi piemērotās tiesību normas un taisījusi pamatotu spriedumu.

[10] Par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda, ka tie nav pamatoti.

Tiesai nebija jāņem vērā tas, ka /pers. C/ deklarēšanās /adrese A/ bija saistīta ar viņas toreizējo laulību. Tiesa pareizi

noskaidroja, ka /pers. C/ pastāvīgi nedzīvoja /adrese/, un tam, ka tas bija saistīts ar viņas laulību, nav nozīmes. Pieteikumā

par laulības šķiršanu norādītajai adresei – /adrese C/ – arī nav būtiskas nozīmes lietas izšķiršanā, jo lietā pietiekami bija

konstatēt, ka /pers. C/ strīdus periodā dzīvoja /adrese A/.

Pretēji līdzpieteicēju uzskatam pirmās instances tiesa ir pareizi tulkojusi citastarp likuma „Par dzīvojamo telpu īri”

9.pantu. Minētais tulkojums nav pretrunā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumā un Civillikuma 7.panta otrajā daļā noteiktajam,

ka vienai personai var būt vairākas dzīvesvietas. Izskatāmā lieta aptver sociālās drošības jautājumu, un ir būtiski, ka uz

konkrētu sociālās palīdzības veidu pretendēt var tikai, ņemot vērā, ka personai ir tikai viena dzīvesvieta, kura ir

denacionalizētā namā, un kur persona ir nepārtraukti dzīvojusi pirms un pēc nama denacionalizācijas.

Sociālā palīdzība ir sniedzama personām, kuras pašas saviem spēkiem nespēj atrisināt attiecīgo dzīves jautājumu. Tas

izriet no sociālās palīdzības būtības, kas atspoguļota likuma „Par sociālo drošību” 11.pantā, kas paredz, ka personai, kura

saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu

palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina

tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Minētais likums noteic sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus,

personu galvenās sociālās tiesības un pienākumus, to īstenošanas pamatnosacījumus (minētā likuma 1.panta pirmā daļa).

Tādēļ sociālās palīdzības īstenošanā līdztekus speciālo tiesību regulējumam ir piemērojami arī sociālās drošības sistēmas

pamatprincipi un nosacījumi (sk., piemēram, departamenta 2011.gada 20.maija sprieduma lietā Nr. SKA-102/2011

6.punktu).

Valsts un pašvaldības pienākums palīdzēt personai pastāv tiktāl, ciktāl persona pati vai personas, kas var tai palīdzēt,

nespēj personu pietiekami nodrošināt, turklāt palīdzības apjoms ir atkarīgs no valsts un pašvaldības resursu daudzuma.

Valsts un pašvaldības sniegta sociālā palīdzība vienmēr ir tikai subsidiārs sociālā atbalsta avots. Tās visupirms ir pašas

personas tiesības, un reizē arī pienākums – veidot savu dzīvi un labklājību, gādāt par saviem bērniem, saviem vecākiem.

Valsts kā personu juridiskās organizācijas forma jau savos pamatos pastāv tādēļ, lai sniegtu atbalstu iedzīvotājiem tajos

jautājumos, ar ko individuāli vai mazākās organizētās kopībās sabiedrība pati netiek galā. (sk. departamenta 2011.gada

25.marta sprieduma lietā Nr.SKA-75/2011 8. punktu).

Sociālā palīdzība tiek piešķirta tikai katram palīdzības veidam noteiktas kategorijas personām noteiktā apjomā, tiesību

normās ietverot atbilstošus kritērijus. Izskatāmajā lietā līdzpieteicējas šiem kritērijiem neatbilst. Uz konkrētajam sociālās

palīdzības veidam noteiktajiem kritērijiem nav nozīmes Dzīvesvietas deklarēšanas likumā un Civillikuma 7.pantā noteiktajam

regulējumam.

Kā tas izriet no lietas materiāliem un līdzpieteicēju paskaidrojumiem, ģimene atbilst un ģimenei ir bijis piešķirts

maznodrošinātas ģimenes statuss: piemēram, lietā ir 2014.gada 21.oktobra izziņa par ienākumu atbilstību sociālās

palīdzības saņemšanai (lietas 1.sējuma 28.lapa), kur strīdus adresē dzīvojoša ir norādīta trīs cilvēku ģimene: /pers. F/,

/pers. C/ un /pers. E/; 2017.gada 25.aprīļa un 2017.gada 3.augusta izziņas par maznodrošinātas ģimenes statusa noteikšanu

(lietas 1.sējuma 162.lapa un 3.sējuma 18.lapa), kur strīdus adresē dzīvojoša ir norādīta piecu cilvēku ģimene: /pers. F/,

/pers. C/, /pers. L/ (/pers. C/ laulātais, laulība noslēgta 2014.gada 20.decembrī, lietas 1.sējuma 55.lapa) , /pers. E/ un

/pers. D/. Ja šāds statuss ģimenei ir arī šobrīd, līdzpieteicējām, iespējams, ir tiesības saņemt cita veida sociālo palīdzību, ja

viņas atbilst tiesību normās paredzētajiem kritērijiem kādam noteiktam sociālās palīdzības veidam.

Apgabaltiesa piekrīt apelācijas sūdzības argumentam, ka fakts, ka izziņās par atbilstību maznodrošinātas ģimenes

(personas) statusam ir ietverta arī /pers. F/, norāda uz to, ka minētās personas dzīvo kā viena ģimene un līdzekļus uzturam

un maksājumiem par dzīvokli kārto kopīgi. Tomēr lietā nav būtiskas nozīmes, kāds ir kopā dzīvojošas ģimenes sastāvs

laikā, kas ir pēc strīdus perioda no 2005.gada 3.februāra līdz 2009.gada sākumam. Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka

strīdus periodā ģimenei būtu šāds statuss piešķirts. Izziņa par maznodrošinātas ģimenes statusu strīdus periodā būtu arī

ticams pierādījums ģimenes sastāvam. Pirmās instances tiesa pamatoti nedeva priekšroku līdzpieteicēju un liecinieču

sniegtajām ziņām par faktiem.

[11] Šādos apstākļos pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu apmierināšanai nav pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. C/ un /pers. D/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. C/, /pers. D/ un

/pers. E/ tiktu iekļauti /pers. F/ reģistra lietā palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām 7.reģistrā.

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente L.Vīnkalna

Tiesneses I.Juhņeviča-Knoka

I.Meldere