Appeal court dismissed driver's appeal, upholding fine for speeding while driving under ban due to sufficient evidence.

Lietas Nr. A420560811

Lietas arhīva Nr. AA43-1772-13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2013.gada 26.septembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente A.Šteinberga,

tiesneši K.Berķis un M.Birzgalis

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. B/ saukšanu pie administratīvās atbildības par Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4panta sestās daļas 2.punkta un 149.8panta piektās daļas pārkāpumu sakarā ar /pers. B/

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 29.jūnija spriedumu daļā.

Aprakstošādaļa

[1] 2010.gada 15.septembrī plkst.22.38 Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Patruļpolicijas pārvaldes Satiksmes

uzraudzības biroja Ceļu policijas speciālās nodaļas 3.vada jaunākais inspektors /pers. B/sastādīja administratīvā pārkāpuma

protokolu Nr.PA607082 (turpmāk – Protokols), kurā norādīts, ka 2010.gada 15.septembrī plkst.22.33 /pers. B/Rīgas rajonā autoceļa

Rīga – Veclaicene 26.kilometrā Rīgas pilsētas virzienā vadīja transportlīdzekli Subaru Forester, valsts reģistrācijas numurs /TL

numurs/, ar braukšanas ātrumu 122 km/h pie atļautā ātruma 90 km/h, tādējādi pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu par 28 km/h

(ievērojot ātruma mērīšanas ierīces pieļaujamo kļūdu +/- 3%, iespējamais minimālais braukšanas ātrums ir 118 km/h). Pārkāpums

izdarīts laikā, kad /pers. B/ iestājies transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums pārkāpumu soda punktu uzskaites

sistēmas ietvaros.

2010.gada 1.decembrī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo

pārkāpumu izskatīšanas biroja Administratīvās nodaļas galvenais inspektors pieņēma lēmumu Nr.050/PA607082 (turpmāk –

sākotnējais lēmums), ar kuru /pers. B/ saukts pie administratīvās atbildības par Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu

Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – Ceļu satiksmes noteikumi) 39.4. un 115.1.apakšpunktā noteikto prasību neievērošanu

un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149. 4panta sestās daļas 2.punktu un 149.8panta piekto

daļu sodīts ar naudas sodu Ls 200 apmērā.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2011.gada 24.marta lēmumu Nr.1456 (turpmāk –

Lēmums) sākotnējais lēmums tika atstāts negrozīts.

[2] 2011.gada 29.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts /pers. B/ (turpmāk – pieteicējs) pieteikums un ierosināta lieta par

Lēmuma atcelšanu.

Pieteicējs pieteikumā un tā precizējumos norāda, ka nevar tikt sodīts par pārkāpumiem, kurus nav izdarījis, par kuru esamību nav

informēts. Pieteicējs uzskata, ka attiecībā uz viņu konkrētajā gadījumā nav piemērojamas Dzīvesvietas deklarēšanas likuma normas

par pienākumu būt sasniedzamam deklarētajā dzīvesvietā, jo, neskatoties uz to, ka iesniegumos pieteicējs norādīja savu faktisko

dzīvesvietu, daļa lēmumu tika nosūtīta uz deklarēto dzīvesvietu, pieteicējs par tiem nav bijis informēts, kā rezultātā nav zinājis par

uzkrātajiem soda uzskaites punktiem. Tādējādi par aizliegumu vadīt transportlīdzekli pieteicējs uzzinājis tikai 2010.gada

15.septembrī, kad viņam sastādīts protokols.

[3] Atbildētāja tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikumu neatzīst.

Atbildētāja paskaidro, ka no pieteicēja sūdzības izriet, ka viņš neapstrīd saukšanu pie administratīvās atbildības saskaņā ar

LAPK 149.8panta piekto daļu par noteiktā braukšanas ātruma pārsniegšanu.

Pārkāpumu uzskaites soda punkti pieteicējam aprēķināti, ņemot vērā viņa 2008.gada 18.decembrī, 2009.gada 27.februārī,

2009.gada 3.maijā, 2009.gada 28.jūnijā, 2009.gada 21.novembrī, 2010.gada 12.martā, 2010.gada 29.aprīlī un 2010.gada 10.maijā

izdarītos pārkāpumus, par kuriem pieņemtos lēmumus pieteicējs nav apstrīdējis likumā noteiktā kārtībā. Ņemot vērā, ka pieteicējs

pretēji Ministru kabineta 2004.gada 21.jūnija noteikumu Nr.551 „Pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas piemērošanas noteikumi”

prasībām nav nokārtojis eksāmenu drošības jautājumos, uz Protokola pieņemšanas brīdi pieteicējam bija iestājies transportlīdzekļu

vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums, par ko pieteicējs informēts atbilstoši normatīvo aktu prasībām, proti, paziņojums par

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu pieteicējam nosūtīts uz deklarēto dzīvesvietu 2010.gada 30.augustā.

Ievērojot Administratīvā procesa likuma 70.panta otrajā daļā noteikto, uzskatāms, ka pieteicējs par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību

izmantošanas aizliegumu informēts 2010.gada 6.septembrī, proti, pirms protokola sastādīšanas.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 29.jūnija spriedumu Lēmums tika atstāts negrozīts daļā par /pers. B/ saukšanu pie

administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktu, bet atcelts daļā par /pers. B/ saukšanu pie

administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.8panta piekto daļu un šajā daļā izbeigta pret /pers. B/ ierosinātā administratīvā

pārkāpuma lieta.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] Ar Lēmumu pieteicējs saukts pie administratīvās atbildības par Ceļu satiksmes noteikumu 39.4. un 115.1.apakšpunktā

noteikto prasību neievērošanu. Administratīvais sods Ls 200 apmērā piemērots saskaņā ar LAPK 149. 4panta sestās daļas 2.punktu

un 149.8panta piekto daļu.

Ceļu satiksmes noteikumu 39.4.apakšpunkts noteic, ka transportlīdzekļa vadītājam aizliegts vadīt transportlīdzekli, ja nav atbilstošas

kategorijas (1.pielikums) transportlīdzekļu vadīšanas tiesību.

Savukārt Ceļu satiksmes noteikumu 115.1.apakšpunktā noteikts, ka ārpus apdzīvotām vietām [..] vieglajiem automobiļiem [..]

braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 90 km/h.

Saskaņā ar LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktu par transportlīdzekļa vadīšanu, ja ir spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību

izmantošanas aizliegums, kas piemērots pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas ietvaros, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa

vadītājam no divsimt līdz trīssimt latiem.

Saskaņā ar LAPK 149.8panta piekto daļu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 21 kilometra stundā līdz 30 kilometriem

stundā ar [..] vieglajiem automobiļiem [..] izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam divdesmit latu apmērā.

[4.2] Tiesa atzina, ka pierādījumu nepietiekamības dēļ nav pamatota pieteicēja saukšana pie administratīvās atbildības par atļautā

braukšanas ātruma pārsniegšanu saskaņā ar LAPK 149.8panta piekto daļu, līdz ar to šajā daļā Lēmums ir atceļams un lietvedība

izbeidzama.

[4.3] Vērtējot, vai pieteicējs pamatoti saukts pie administratīvās atbildības par LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktā paredzēto

pārkāpumu, tiesa konstatēja un secināja turpmāk norādīto.

[4.3.1] Lietā pastāv strīds, vai pieteicējs normatīvajos aktos noteiktā kārtībā bija informēts par spēkā stājušos vadīšanas tiesību

aizliegumu un – vai no tā atkarīga pieteicēja saukšana pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punkta.

[4.3.2] Atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 43. 1panta otrajā daļā noteiktajam (redakcijā no 2010.gada 15.jūnijam līdz 2010.gada

31.decembrim) maksimālais reģistrējamo punktu skaits transportlīdzekļu vadītājiem, kuru stāžs ir lielāks par diviem gadiem, ir 16

punkti. Savukārt saskaņā ar trešās daļas 6.punktu atbilstoši pārkāpumu uzskaites punktu sistēmai transportlīdzekļu vadītājiem

piemēro transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu uz vienu gadu, ja sasniegts maksimālais uzskaites punktu

skaits, vai līdz brīdim, kamēr saglabājas maksimālais uzskaites punktu skaits.

No Ceļu satiksmes drošības direkcijas 2010.gada 30.augusta paziņojumā Nr.11-04/1625 „Par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību

izmantošanas aizliegumu” (lietas 82.-83.lapa) norādītā konstatējams, ka pārkāpumu uzskaites soda punkti pieteicējam noteikti,

ņemot vērā viņa 2008.gada 18.decembrī, 2009.gada 27.februārī, 2009.gada 3.maijā, 2009.gada 28.jūnijā, 2009.gada 21.novembrī,

2010.gada 12.martā, 2010.gada 29.aprīlī un 2010.gada 10.maijā izdarītos pārkāpumus ceļu satiksmē, tādējādi uz 2010.gada 14.jūliju

pieteicējam bija reģistrēti 15 uzskaites punkti. Savukārt, ņemot vērā, ka pieteicējs līdz 2010.gada 7.jūlijam nebija nokārtojis

eksāmenu ceļu satiksmes drošības jautājumos un nebija veicis transportlīdzekļu vadīšanas iemaņu pārbaudi, saskaņā ar Ministru

kabineta 2004.gada 21.jūnija noteikumu Nr.551 „Pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas piemērošanas noteikumi” (turpmāk –

Noteikumi Nr.551) 18.punktu pieteicējam 2010.gada 8.jūlijā papildus reģistrēti 2 pārkāpumu uzskaites punkti. Tādējādi kopējais

uzskaites punktu skaits sasniedzis 17 un pieteicējam no 2010.gada 6.septembra līdz 2011.gada 5.septembrim noteikts vadīšanas

tiesību aizliegums.

[4.3.3] Saskaņā ar Noteikumu Nr.551 3. un 4.punktu pārkāpumu punktu reģistrāciju veic Ceļu satiksmes drošības direkcija.

Punktu reģistrācija notiek automātiski dienā, kad beidzies lēmuma par administratīvā soda piemērošanu apstrīdēšanas vai

pārsūdzēšanas termiņš, saņemot informāciju no Soda reģistra.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.551 17.punktu, ja transportlīdzekļa vadītāja iegūto uzskaites punktu skaits sasniedzis 12, uz viņa

deklarēto dzīvesvietas adresi nosūta paziņojumu par iegūto uzskaites punktu skaitu, kā arī par pienākumu nokārtot eksāmenu un

pārbaudīt transportlīdzekļu vadīšanas iemaņas (..).

Šāds paziņojums pieteicējam nosūtīts 2010.gada 7.janvārī, ko apliecina lietā esošā izdruka no Transportlīdzekļu un to vadītāju

valsts reģistra (lietas 106.lapa). Paziņojumā norādīts, ka pieteicējam ir pienākums līdz 2010.gada 7.jūlijam nokārtot eksāmenu ceļu

satiksmes drošības jautājumos. Pieteicējs minēto pienākumu nav izpildījis.

Noteikumu Nr.551 18.punkts paredz, ka eksāmena kārtošanai un transportlīdzekļu vadīšanas iemaņu pārbaudei transportlīdzekļa

vadītājs piesakās Ceļu satiksmes drošības direkcijā divu mēnešu laikā un eksāmenu sekmīgi nokārto sešu mēnešu laikā pēc šo

noteikumu 17.punktā minētā paziņojuma nosūtīšanas. Ja minētā prasība netiek izpildīta, uzskatāms, ka transportlīdzekļa vadītājs nav

izpildījis piemēroto ietekmēšanas līdzekli, un transportlīdzekļa vadītājam reģistrēto uzskaites punktu skaitu palielina par diviem

punktiem.

No iepriekš minētā secināms, ka pieteicējam vajadzēja apzināties, ka, arī nepildot uzlikto pienākumu, soda punktu skaits

palielināsies. Tiesas ieskatā, personai ir pienākums sekot līdzi tai piešķirto sodu punktu daudzumam.

Savukārt saskaņā ar Noteikumu Nr.551 20.punktu, ja transportlīdzekļa vadītāja iegūto uzskaites punktu skaits sasniedzis 16, bet

jaunā vadītāja – 10, uz viņa Latvijā deklarēto dzīvesvietas adresi nosūta paziņojumu par iegūto uzskaites punktu skaitu un

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu uz vienu gadu vai līdz brīdim, kamēr saglabājas maksimālais uzskaites

punktu skaits.

Ceļu satiksmes drošības direkcijas nosūtītais paziņojums uzskatāms par konstatējoša rakstura administratīvo aktu.

[4.4.4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.panta otro daļu, ja rakstveida administratīvo aktu sūta pa pastu, uzskatāms,

ka administratīvais akts adresātam paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Administratīvais akts uzskatāms par paziņotu

septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā arī tad, ja adresāts sūtījumu faktiski saņēmis agrāk. Ja pa pastu sūta adresātam nelabvēlīgu

administratīvo aktu, to noformē kā ierakstītu pasta sūtījumu. Šaubu gadījumā iestādes pienākums ir pierādīt, kad sūtījums nodots

pastā. Ja adresāts apgalvo, ka viņš pastā nodoto administratīvo aktu nav saņēmis, viņam šis apgalvojums jāpamato, minot ticamus

iemeslus.

2010.gada 30.augusta paziņojums Nr.11-04/1625 „Par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu” pieteicējam

nosūtīts ierakstītā pasta sūtījumā 2010.gada 30.augustā, ko apliecina vairumā nodoto reģistrēto sūtījumu saraksts/kvīts Nr.33/08

(lietas 105.lapa).

Tiesa secina, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību aizliegums pieteicējam stājies spēkā 2010.gada 6.septembrī un tādējādi, vadot

transportlīdzekli 2010.gada 15.septembrī, pieteicējs izdarījis LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktā paredzēto pārkāpumu.

[4.4] Pieteicējs attiecībā uz savu deklarēto adresi ir norādījis, ka uz to sūtītos dokumentus ne vienmēr saņem, jo tie pazūd. No

pieteicēja paskaidrojumiem arī secināms, ka viņš deklarētajā adresē nemaz neuzturas, bet sūtījumus no deklarētās dzīvesvietas

pasts pārsūta uz pieteicēja faktisko dzīvesvietu.

Tiesa norāda, ka Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās

ar valsti un pašvaldību. Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmo daļu dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi

izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur

dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un

pašvaldību. Savukārt atbilstoši minētā likuma 4.panta pirmajai daļai dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgās personas pienākums ir

mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā, deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesas ieskatā, pieteicējam, ja viņš vairākkārt jau bija secinājis, ka deklarētajā dzīvesvietā viņš

neizpilda savu pienākumu būt sasniedzamam attiecībās ar valsti un pašvaldību, pieteicējam bija pienākums deklarēt savu dzīvesvietu

tajā adresē, kurā viņš faktiski dzīvo.

Tas fakts, ka pieteicējs nav saņēmis sev adresētos sūtījumus deklarētajā dzīvesvietā, vēl pie tam apzinoties, ka tos tur varētu

nesaņemt, tiesas ieskatā, nav attaisnojums, lai atbrīvotu pieteicēju no administratīvās atbildības.

[4.5] Regulāri pārkāpjot ātruma ierobežojumus uz ceļa, kā arī neievērojot citas Ceļu satiksmes noteikumu prasības, kas secināms

no pieteicējam piešķirto pārkāpumu uzskaites punktu saraksta (lietas 84.lapa), pieteicējs rada apdraudējumu ne tikai sev, bet arī

citiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Kā jau tiesa iepriekš secināja, pieteicējam kā apzinīgam autovadītājam ir pienākums sekot līdzi

izdarīto pārkāpumu skaitam un par to piešķirto sodu punktu daudzumam. Tas, ka pieteicējs savas nevērības dēļ nav tam sekojis līdzi,

nav uzskatāms par attaisnojošu iemeslu, lai atbrīvotu pieteicēju no administratīvās atbildības par transportlīdzekļa vadīšanu brīdī, kad

ir spēkā transportlīdzekļa vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums. Pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas mērķis ir atbilstoši Ceļu

satiksmes likuma 43.1panta pirmajai daļai ietekmēt transportlīdzekļu vadītāju uzvedību, veicinot transportlīdzekļu drošu vadīšanu un

normatīvo aktu ievērošanu ceļu satiksmē, lai pēc iespējas mazāk būtu apdraudēta cilvēku dzīvība, veselība un manta.

Ņemot vērā pieteicēja attieksmi pret izdarītajiem pārkāpumiem, secināms, ka piešķirto sodu punktu daudzums konkrētajā

gadījumā nav sasniedzis savu mērķi, līdz ar to tiesa uzskata par samērīgu piemērot pieteicējam administratīvo sodu par

transportlīdzekļa vadīšanu, ja ir spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums.

[4.6] Tiesa konstatē, ka sākotnējā lēmumā norādīts, ka pieteicējs pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu 39.4.apakšpunktu. Šāda

norāde nav precīza. Konkrētajā gadījumā konstatējams, ka pieteicējs pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu 39.5.apakšpunktu, kas

paredz aizliegumu transportlīdzekļa vadītājam vadīt transportlīdzekli, ja ir stājies spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību

izmantošanas aizliegums. Taču, ņemot vērā, ka LAPK 149. 4panta sestās daļas 2.punkts piemērots pareizi un sods noteikts par

transportlīdzekļa vadīšanu, ja ir spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums, kas piemērots pārkāpumu

uzskaites punktu sistēmas ietvaros, tiesa atzīst, ka neprecīza Ceļu satiksmes noteikumu 39.punkta apakšpunkta norādīšana nav

atzīstama par būtisku pārkāpumu, kas varēja ietekmēt Lēmuma saturu pēc būtības.

[4.7] LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktā norādītais pārkāpums paredz noteikt sodu robežās no Ls 200 līdz Ls 300.

Pieteicējam piemērots minimālais sods šīs sankcijas ietvaros.

Saskaņā ar LAPK 35.panta otro daļu, ja persona ir izdarījusi vairākus administratīvos pārkāpumus, kas konstatēti vienlaicīgi, un

tos izskata viena un tā pati institūcija (amatpersona), administratīvais sods tiek uzlikts tās sankcijas ietvaros, kura ir paredzēta par

smagāko pārkāpumu. Lai arī konkrētajā gadījumā Lēmums daļā par pieteicēja saukšana pie administratīvās atbildības par atļautā

braukšanas ātruma pārsniegšanu saskaņā ar LAPK 149.8panta piekto daļu ir atceļams, tas neietekmē noteiktā soda apmēru par

smagāko pārkāpumu, proti, par transportlīdzekļa vadīšanu, ja ir spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums,

kas piemērots pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas ietvaros. Tiesa lietā nekonstatē apstākļus, kas var kalpot par pamatu

administratīvā soda atcelšanai par minēto administratīvo pārkāpumu vai pārkāpuma atzīšanai par maznozīmīgu. Līdz ar to Lēmums

daļā par pieteicēja saukšanu pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktu ir atstājams

negrozīts, bet pieteikums šajā daļā ir noraidāms.

[5] Pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 29.jūnija spriedumu daļā, ar kuru tika

atstāts negrozīts Lēmums daļā par /pers. B/ saukšanu pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punkta.

[5.1] Pieteicējs uzskata, ka tiesa ir ignorējusi apstākli, ka pieteicējs ir ticis sodīts par faktu, par kura esamību faktiski nebija

informēts, jo Ceļu satiksmes drošības direkcija par to, ka pieteicējam ir atņemtas tiesības vadīt mašīnu, pieteicēju nebija informējusi.

Nav pamata apšaubīt, ka 2010.gada 30.augustā pieteicējam ierakstītā pasta sūtījumā tika izsūtīts paziņojums Nr.11-04/1625, taču

lietā nav pierādījumu, ka pieteicējs administratīvā pārkāpuma protokola Nr.PA607082 sastādīšanas brīdī šādu paziņojumu bija

saņēmis. Ņemot vērā, ka bija neloģiska prasība nokārtot eksāmenu līdz 5.martam, pieteicējam nevarēja piemērot sodu par to, ka līdz

norādītajam datumam viņš nav nokārtojis eksāmenu drošības jautājumos. Lietā nav pierādījumu, ka 2010.gada 7.janvārī pieteicējam

tika nosūtīts paziņojums un viņš to saņēma.

[5.2] Pieteicējs nepiekrīt tiesas emocionālajam apgalvojumam, ka, pārkāpjot ātruma ierobežojumus uz ceļa, pieteicējs rada

apdraudējumu sev un citiem. Pieteicējs uzskata, ka labam autovadītājam vienmēr jāvadās no situācijas un nereti pārāk lēna

braukšana un nespēja pieņemt lēmumus, kā arī tas, ka valsts un pašvaldība nenodrošina ceļa segumu pienācīgā tehniskā kārtībā, ir

daudz lielāks apdraudējums.

[5.3] Tas, ka pieteicējs nav sekojis līdzi punktu skaitam, nav attaisnojums policijas un Ceļu satiksmes drošības direkcijai nespējai

informēt pieteicēju par saviem lēmumiem. Ņemot vērā, ka pieteicējs līdz pat 2010.gada 15.septembrim nebija informēts par

aizliegumu vadīt transportlīdzekli, tiesa, atzīstot pieteicēju par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, ir pārkāpusi nevainīguma

prezumpciju, jo visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, nav vērtējusi par labu pieteicējam.

[5.4] Tiesa atzina, ka neprecīza Ceļu satiksmes noteikumu 39.punkta apakšpunkta norādīšana nav atzīstama par būtisku

pārkāpumu, lai gan tiesas pienākums, izskatot lietu, nav norādīt piemērojamās normas, ja to nav izdarījusi iestāde.

[6] Saskaņā ar LAPK 289.21panta otro daļu apgabaltiesa apelācijas sūdzību izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[7] Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 29.jūnija spriedums daļā, ar kuru Lēmums tika atcelts daļā par /pers. B/ saukšanu pie

administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.8panta piekto daļu, nav pārsūdzēts un ir stājies spēkā, līdz ar to Administratīvajai

apgabaltiesai jāvērtē, vai pieteicējs pamatoti saukts pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.4panta sestās daļas

2.punktu.

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu kopsakarā ar apelācijas sūdzībā

ietvertajiem argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas konstatētie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz

tiem balstītie secinājumi ir pareizi un pirmās instances tiesas spriedumā sniegtais pamatojums ir pilnībā pietiekams. Līdz ar to

Administratīvā apgabaltiesa, pamatojoties uz LAPK 289.13panta trešo daļu, pievienojas pirmās instances tiesas nolēmuma

motivācijai un to neatkārto.

[9] Apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzības argumenti nav pamatoti turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[10] Konkrētajā gadījumā pieteicējs ir saukts pie administratīvās atbildības par transportlīdzekļa vadīšanu, ja ir spēkā

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums, kas piemērots pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas ietvaros.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam ir spēkā esošs transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums, ņemot vērā

pieteicēja apgalvojumu, ka viņam par tā esamību nav ticis paziņots.

[11] Apgabaltiesa konstatē, ka sākotnēji pieteicējs šīs lietas ietvaros ir mēģinājis risināt strīdu par Ceļu satiksmes drošības

direkcijas reģistrēto uzskaites punktu pamatotību, izsakot iebildumus par administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtajiem lēmumiem.

Administratīvās rajona tiesas tiesnese ar 2011.gada 25.jūlija un 6.septembra lēmumu termiņa nokavējuma dēļ ir atteikusies pieņemt

pieteikumu par Valsts policijas 2010.gada 14.jūlija lēmumu Nr.4008 (pieņemts, izskatot protokollēmuma Nr.050/PA700417

apstrīdēšanas iesniegumu) un 2010.gada 25.novembra lēmumu Nr.6147 (pieņemts, izskatot protokollēmumu Nr.052/PB813370,

Nr.50/PB568125, Nr.050/PD064322, Nr.050/PD124671, Nr.05/PD231114 apstrīdēšanas iesniegumu), un pieteicējs minētos

tiesneses lēmumus nav pārsūdzējis.

Līdz ar to secināms, ka šobrīd lietā nav strīda par Ceļu satiksmes drošības direkcijas reģistrēto uzskaites punktu pamatotību.

Minētā iemesla dēļ šīs lietas ietvaros nav vērtējams arī pieteicēja emocionālais apgalvojums, ka viņam kā labam autovadītājam

jāvadās no situācijas un nereti daudz lielāku apdraudējumu rada pārāk lēna braukšana, nespēja pieņemt lēmumus un ceļu seguma

stāvoklis.

[12] Atbilstoši Noteikumu Nr.551 12.4.apakšpunktam, 17. un 18.punktam, ja transportlīdzekļa vadītāja iegūto uzskaites punktu

skaits sasniedzis 12, uz viņa deklarēto dzīvesvietas adresi nosūta paziņojumu par iegūto uzskaites punktu skaitu, kā arī par

pienākumu nokārtot eksāmenu un pārbaudīt transportlīdzekļu vadīšanas iemaņas [..]. Ja transportlīdzekļa vadītājs divu mēnešu laikā

pēc minētā paziņojuma nosūtīšanas nepiesakās eksāmena kārtošanai un transportlīdzekļu vadīšanas iemaņu pārbaudei un sešu

mēnešu laikā pēc minētā paziņojuma nosūtīšanas eksāmenu sekmīgi nenokārto, tiek uzskatīts, ka transportlīdzekļa vadītājs nav

izpildījis piemēroto ietekmēšanas līdzekli, un transportlīdzekļa vadītājam reģistrēto uzskaites punktu skaitu palielina par diviem

punktiem.

Atbilstoši Noteikumu Nr.551 12.5.apakšpunktam, 20. un 21.punktam, ja transportlīdzekļa vadītāja iegūto uzskaites punktu skaits

sasniedzis 16, [..] uz viņa Latvijā deklarēto dzīvesvietas adresi nosūta paziņojumu par iegūto uzskaites punktu skaitu un

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu uz vienu gadu vai līdz brīdim, kamēr saglabājas maksimālais uzskaites

punktu skaits. Transportlīdzekļa vadītājam 20 dienu laikā pēc minētā paziņojuma nosūtīšanas jānodod nederīgo vadītāja apliecību

Ceļu satiksmes drošības direkcijas nodaļā iznīcināšanai [..]. Kad beidzies tiesību izmantošanas aizlieguma termiņš, transportlīdzekļa

vadītājs pēc teorētiskā un vadīšanas eksāmena nokārtošanas noteiktā kārtībā var saņemt jaunu vadītāja apliecību.

Minētais atbilst Ceļu satiksmes likuma 43.1panta otrajā daļā un trešās daļas 6.punktā noteiktajam, ka maksimālais reģistrējamo

punktu skaits transportlīdzekļu vadītājiem, kuru stāžs ir lielāks par diviem gadiem, ir 16 punkti, kuru sasniedzot transportlīdzekļu

vadītājiem piemēro transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu uz vienu gadu vai līdz brīdim, kamēr saglabājas

maksimālais uzskaites punktu skaits.

Papildus tam Noteikumu Nr.551 27.punkts noteic, ka transportlīdzekļa vadītājam paziņojumu par iegūto uzskaites punktu skaitu

nosūta uz viņa deklarēto dzīvesvietas adresi, kad uzskaites punktu skaits sasniedzis attiecīgā ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai

noteikto skaitu. Informāciju noformē elektroniski, un tā ir derīga bez paraksta. Savukārt atbilstoši 27.1punktam, ja transportlīdzekļa

vadītājs Ceļu satiksmes drošības direkcijas interneta vietnē (www.csdd.lv) ir reģistrējies elektroniskajā e-pakalpojumu sistēmā

elektronisko paziņojumu saņemšanai un ir piekritis šajos noteikumos noteikto paziņojumu saņemšanai elektroniski, uz

transportlīdzekļa vadītāja deklarēto dzīvesvietu paziņojumi netiek sūtīti.

[13] No lietas materiāliem neizriet, ka pieteicējs būtu piekritis paziņojumu elektroniskai saņemšanai Noteikumu Nr.551 27. 1punta

kārtībā.

Pieteicēja norādītais apstāklis, ka viņš Ceļu satiksmes drošības direkcijai adresētajos iesniegumos ir norādījis citu adresi, nevar

ietekmēt normatīvajos aktos, konkrētajā gadījumā Noteikumu Nr.551 12.4. un 12.5.apakšpunktā, kā arī 27. un 27. 1punktā, noteikto

paziņošanas kārtību.

Pirmās instances tiesa, pārbaudot lietā esošos pierādījumus (sk. šī sprieduma 4.3.2. un 4.3.3.punktu), ir pamatoti konstatējusi, ka

2010.gada 7.janvārī iestāde ierakstītā pasta sūtījumā pieteicējam nosūtīja paziņojumu „Par ietekmēšanas līdzekļa – eksāmens ceļu

satiksmes drošības jautājumos – piemērošanu”, kā arī 2010.gada 30.augustā iestāde ierakstītā pasta sūtījumā pieteicējam nosūtīja

paziņojumu Nr.11-04/1625 „Par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu”’. Nav saprotami pieteicēja iebildumi par

to, ka 2010.gada 30.augusta paziņojumā ietverta neloģiska prasība ar atpakaļejošu datumu, proti, līdz 2010.gada 5.martam, nokārtot

eksāmenu. Attiecīga prasība (pieteikties eksāmenam un transportlīdzekļu vadīšanas iemaņu pārbaudei līdz 2010.gada 5.martam un

tos nokārtot līdz 2010.gada 7.jūlijam) ir ietverta 2010.gada 7.janvāra paziņojumā. Savukārt ar 2010.gada 30.augusta paziņojumu

pieteicējs ir informēts par šī pienākuma neizpildes sekām – transportlīdzekļa vadītājam reģistrēto uzskaites punktu skaitu

palielināšanu par diviem punktiem un transportlīdzekļa vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu uz 1 gadu.

Konkrētajā gadījumā kā transportlīdzekļa vadīšanas tiesību izmantošanas aizlieguma sākums noteikts 2010.gada 6.septembris

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70.panta otrajā daļā ietvertajai prezumpcijai, atbilstoši kam uzskatāms, ka administratīvais

akts adresātam paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Ceļu satiksmes drošības direkcijas paziņojumus, kas ir

konstatējoši administratīvie akti, pieteicējs nav pārsūdzējis.

Nosūtot minētos paziņojumus uz pieteicēja deklarēto dzīvesvietas adresi, iestāde ir rīkojusies atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Papildus tam no Ceļu satiksmes drošības direkcijai adresētā pieteicēja 2010.gada 17.februāra iesnieguma (lietas 20.lapa) ir

nepārprotami konstatējams, ka par 2010.gada 7.janvārī reģistrētajiem 12 uzskaites punktiem pieteicējs uzzināja jau 2010.gada

7.janvārī, kad viņam tika atteikts veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati, – līdz ar to ir nepamatots pieteicēja pirmās instances tiesas

sēdē norādītais apstāklis, ka tikai 2010.gada 15.septembrī viņš esot uzzinājis, ka viņam ir vēl milzum daudz soda punktu.

Papildus tam apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši noteikumu Nr.551 9.punktam tikai šo noteikumu 12.2. un 12.4.apakšpunktā

minēto ietekmēšanas līdzekli vadītājam piemēro tikai pēc tam, kad viņš saņēmis attiecīgo paziņojumu (kā jau tika norādīts,

saņemšanas fakts tiek prezumēts atbilstoši administratīvā procesa principiem). Līdz ar to pārējie ietekmēšanas līdzekļi ir

piemērojami un to piemērošanas sekas iestājas no attiecīgo ietekmēšanas līdzekļu noteikšanas brīža.

[14] Apelācijas sūdzībā minēts, ka pirmās instances tiesa nav piemērojusi nevainīguma prezumpciju, jo šaubas nav tulkojusi par

labu pieteicējam.

Krimināltiesību princips, saskaņā ar kuru šaubas tulkojamas par labu apsūdzētajam, ir attiecināms uz saprātīgām šaubām, kuras

nevar novērst, nevis uz jebkādām pretrunām lietā esošajos pierādījumos (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2007.gada 18.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-395/2007 14.punktu, Senāta 2007.gada 22.februāra sprieduma

lietā Nr.SKA-52/2007 11.punktu).

Šajā gadījumā pirmās instances tiesa ir konstatējusi un apgabaltiesa pievienojusies šim konstatējumam, ka lietā esošie pierādījumi ir

pietiekami, lai atzītu pieteicēju par vainīgu konkrētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Tas nav nevainīguma prezumpcijas

pārkāpums.

[15] LAPK 248.panta pirmā daļa, kas regulē administratīvā pārkāpuma protokola saturu, nosaka, ka protokolā par administratīvo

pārkāpumu norāda (..) administratīvā pārkāpuma izdarīšanas vietu, laiku, pārkāpuma būtību, normatīvo aktu un normu, kas paredz

atbildību par šo pārkāpumu, un citas ziņas, kas nepieciešamas lietas izlemšanai. Savukārt LAPK 274.panta pirmā daļa institūcijai vai

amatpersonai, kas izskata administratīvā pārkāpuma lietu, uzliek pienākumu lēmumā norādīt lietas izskatīšanā konstatētos apstākļus

(5.punkts) un normatīvo aktu, kas paredz atbildību par attiecīgo administratīvo pārkāpumu (7.punkts).

Iestāde minētās prasības ir ievērojusi, jo ir norādījusi, ka pārkāpums izpaudies kā transportlīdzekļa vadīšana laikā, kad

pieteicējam iestājies transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums pārkāpumu soda punktu uzskaites sistēmas

ietvaros, un atbilstība par attiecīgo pārkāpumu ir paredzēta LAPK 149.4panta sestās daļas 2.punktā. Līdz ar to apstāklis, ka iestāde

sākotnējā lēmumā ir atsaukusies uz Ceļu satiksmes noteikumu 39.4.apakšpunktu, lai arī aizliegumu vadīt transportlīdzekli, ja ir stājies

spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums, paredz 39.5.apakšpunkts, nav atzīstams par tādu trūkumu, kas

varēja ietekmēt Lēmuma saturu pēc būtības. Pieteicējs ne apstrīdēšanas iesniegumā, ne pieteikumā nav norādījis, ka viņam nebūtu

saprotama pārkāpuma būtība. Papildus tam konstatējams, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Satiksmes administratīvo

pārkāpumu izskatīšanas birojs, 2010.gada 12.novembrī atbildot uz pieteicēja iesniegumu par lietas izskatīšanas atlikšanu (lietas

75.lapa), ir pieteicējam izskaidrojis, ka Protokols sastādīts, citastarp, par Ceļu satiksmes noteikumu 39.5.apakšpunkta prasību

neievērošanu, un ir citējis norādīto tiesību normu.

[16] Ievērojot minēto, Lēmums attiecīgajā daļā kā tiesisks un pamatots ir atstājams negrozīts, bet pieteicēja sūdzība ir noraidāma

kā nepamatota.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 12panta otrās daļas 1.punktu, 289.13pantu, 289.21panta otro daļu,

289.22panta pirmo un otro daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Atstāt negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2011.gada 24.marta lēmumu Nr.1456

(administratīvā pārkāpuma protokols Nr. PA607082) daļā par /pers. B/ (personas kods /personas kods/) saukšanu pie

administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa LAPK 149. 4panta sestās daļas 2.punkta, bet /pers. B/

sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese referente (paraksts) A.Šteinberga

Tiesnieši (paraksts) K.Berķis

(paraksts) M.Birzgalis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga

2013.gada 26.septembrī