Court dismisses appeal against administrative court for rejecting request to annul environmental inspection findings.

Lieta Nr. 6-70000517/17

SKA-873/2017

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

LĒMUMS

Rīgā 2017.gada 27.februārī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Ieva Višķere,

tiesnesis Andris Guļāns,

tiesnese Līvija Slica,

rakstveida procesā izskatīja SIA „Mapeteks” blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017.gada 6.janvāra lēmumu, ar kuru

atteikts pieņemt SIA „Mapeteks” pieteikumu par Valsts vides dienesta 2016.gada 21.novembra lēmuma Nr. 19A/2016 atcelšanu daļā, ar kuru atstāts

negrozīts Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes 2016.gada 21.decembra pārbaudes akts Nr. 397-029/2016 un 2016.gada

22.septembra smaku pārbaudes protokols Nr. 397-1/2016.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējai SIA „Mapeteks” ir izsniegta B kategorijas atļauja piesārņojošās darbības veikšanai zivju miltu un eļļas ražotnē „Pulkarne”, kas

atrodas Ķekavas novada Ķekavas pagastā (turpmāk – ražotne).

[2] Valsts vides dienesta (turpmāk – dienests) Lielrīgas reģionālā vides pārvalde (turpmāk – pārvalde) pēc telefoniski saņemtas sūdzības par

vairāku dienu garumā traucējošu smaku 2016.gada 21.septembrī pārbaudīja teritoriju ražotnes tuvumā.

Pārbaudes rezultātā pārvalde 2016.gada 21.septembrī sastādīja pārbaudes aktu Nr. 397-029/2016 (turpmāk – pārbaudes akts). Pārbaudes aktā

norādīts, ka ir konstatēta traucējoša, izteikta zivju produktu smaka, kas jūtama bezvēja apstākļos nepārtraukti – sākot no ražotnes vārtiem līdz

apdzīvotās vietas „Pulkarne” beigām. Pārbaudes aktā pieteicējai uzdots iesniegt pārvaldē paskaidrojumu par pārbaudes dienā ražotnē notikušajiem

ražošanas procesiem, kas varēja izraisīt smaku izplatīšanos ārpus uzņēmuma teritorijas, un norādīts, ka paskaidrojumi sniedzami atbilstoši Ministru

kabineta 2014.gada 25.novembra noteikumu Nr. 724 ,,Noteikumi par piesārņojošas darbības izraisīto smaku noteikšanas metodēm, kā arī kārtību, kādā

ierobežo šo smaku izplatīšanos” (turpmāk – Smaku noteikumi) 22.3.apakšpunktam un 23.punktam.

Par minēto pārbaudi 2016.gada 22.septembrī tika sastādīts arī smaku pārbaudes protokols Nr. 397-1/2016 (turpmāk – protokols), kurā norādīts,

ka pārbaudes laikā tika konstatēta traucējoša smaka un attiecīgi secināts, ka iestādē saņemtā sūdzība par smaku ir daļēji pamatota. Ar protokolu

pieteicējai uzdots: 1) veikt smaku koncentrācijas mērījumus smakas emisijas avotā; 2) iesniegt attiecīgajai pašvaldībai informāciju par pārbaudes

rezultātiem; 3) iesniegt pasākumu plānu smaku traucējumu samazināšanai; 4) līdz 2016.gada 31.oktobrim iesniegt paskaidrojumus par 2016.gada

21.septembrī konstatēto traucējošo smaku.

[3] Pieteicēja apstrīdēja pārbaudes aktu un protokolu, iebilstot, ka fakti par smaku koncentrācijas normu pārkāpumiem nav konstatēti atbilstoši

Smaku noteikumu 5., 6. un 43.punkta prasībām. Tāpat pieteicēja norādīja, ka aktā un protokolā nav pamatots, kādā veidā pieteicēja ir pārkāpusi Smaku

noteikumus.

[4] Dienests ar 2016.gada 21.novembra lēmumu Nr. 19A/2016 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) pārbaudes aktu atstāja negrozītu, bet protokolu

atstāja negrozītu daļā par pieteicējai noteikto pienākumu veikt smaku koncentrācijas mērījumus emisijas avotā.

Pārsūdzētajā lēmumā norādīts turpmāk minētais.

[4.1] Tika saņemta sūdzība par traucējošu smaku, tāpēc pārvaldei bija jāveic pārbaude. Valsts vides inspektors, pēc izsaukuma ierodoties ražotnes

teritorijā, Smaku noteikumu 21.punktā noteiktajā kārtībā konstatēja traucējošu smaku. Saskaņā ar Smaku noteikumu 22.3. un 22.6.apakšpunktu tas ir

pamats pieprasīt no pieteicējas kā ražotnes operatores paskaidrojumus par traucējošo smaku, kā arī uzdot pieteicējai veikt smaku koncentrācijas

mērījumus emisijas avotā.

[4.2] Pretēji pieteicējas minētajam, ne pārbaudes aktā, ne protokolā nav konstatēts, ka pieteicēja būtu pārkāpusi Smaku noteikumu prasības par

pieļaujamo traucējošas smakas koncentrāciju. Tomēr inspektora konstatējums par traucējošu smaku ir pamats, lai inspektors nonāktu pie pamatotām

bažām, ka šāds pārsniegums, iespējams, varētu būt. Minētās bažas ir pamats inspektoram turpināt pārbaudi, lai noskaidrotu piesārņojuma apmēru un

veicinātu piesārņojuma samazināšanu. Pārbaudes aktā un protokolā pieteicējai uzdoto rīkojumu mērķis ir kliedēt bažas par iespējamo piesārņojuma limita

pārsniegumu.

[4.3] Pieteicējas pienākums sadarboties ar dienestu un iesniegt pierādījumus, kas ir pieteicējas rīcībā, izriet no Administratīvā procesa likuma

59.panta ceturtās daļas un likuma ,,Par piesārņojumu” 4.panta pirmās daļas 1.punkta. Operatora pienākums ir ne vien ievērot minimālās normatīvo aktu

un B kategorijas piesārņojušās darbības atļaujas prasības, bet arī veikt piesārņojuma samazināšanas pasākumus, ja tas ir nepieciešams kvalitatīvas vides

nodrošināšanai. Līdz ar to pieteicējai ir pienākums sniegt dienestam visu nepieciešamo informāciju, lai palīdzētu uzlabot vides kvalitāti un apkaimes

iedzīvotāju dzīves apstākļus.

[5] 2016.gada 28.decembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA ,,Mapeteks” pieteikums, kurā lūgts atcelt pārsūdzēto lēmumu daļā, ar kuru

atstāts negrozīts pārbaudes akts un protokols, un pilnībā atcelt pārbaudes aktu un protokolu.

Pieteikumā norādīts, ka lietā ir strīds ir par to, vai pieteicēja ir izpildījusi visas normatīvo aktu prasības par piesārņošanu. Pieteicēja uzskata, ka

iestāde nepamatoti protokolā atzinusi par pamatotu sūdzību par traucējošu smaku. Pieteicēja uzsvērusi, ka atbilstoši Smaku noteikumu 5., 6. un

8.punktam smakas koncentrācijas mērījumus veic licencēta laboratorija ar noteiktu metodi, savukārt no pārbaudes akta izriet, ka pārvalde pārbaudes

laikā šādus mērījumus nav veikusi. Pieteicējas ieskatā, sūdzību varētu uzskatīt par pamatotu tikai tādā gadījumā, ja licencēta laboratorija ar noteiktu

metodi būtu konstatējusi, ka pieteicēja ir pārsniegusi Smaku noteikumu prasības par pieļaujamo smaku koncentrāciju. Tā kā konkrētajā gadījumā šādi

mērījumi nav veikti, protokolā nedrīkstēja secināt, ka iestādē saņemtā sūdzība par smaku ir daļēji pamatota. Līdz ar to arī pārbaudes aktā un protokolā

nebija pamata uzdot pieteicējai sniegt paskaidrojumu un veikt smaku koncentrācijas mērījumus.

[6] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017.gada 6.janvāra lēmumu pieteikumu atteikts pieņemt. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem

argumentiem.

[6.1] Pārsūdzētais lēmums ir pārbaudes akta un protokola galīgais noformējums. Šādos apstākļos pārsūdzētā lēmuma atcelšana automātiski

nozīmētu arī akta un protokola atcelšanu. Tāpēc pārbaudes akta un protokola atcelšana nav izlemjama kā atsevišķs prasījums.

[6.2] Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 1.punkts paredz tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par administratīvo aktu – tā

izdošanu, atcelšanu, spēkā esību vai atzīšanu par prettiesisku. No administratīvā akta definīcijas izriet, ka ar administratīvo aktu tiek sniegts galīgais

tiesisko attiecību noregulējums konkrēta administratīvā procesa ietvaros. Savukārt lēmumi, kurus iestāde pieņem administratīvā procesa gaitā un kuri ir

vērsti uz sagatavošanos administratīvā akta izdošanai, bet vēl galīgi nenoregulē tiesiskās attiecības, ir starplēmumi. Tie nav administratīvie akti un attiecīgi

nav pārsūdzami tiesā, ja vien paši par sevi būtiski neaizskar adresāta tiesības vai tiesiski aizsargātās intereses.

[6.3] Ar pārsūdzēto lēmumu kā akta un protokola galīgo noformējumu pieteicējai noteikts pienākums iesniegt paskaidrojumus par smaku

izplatīšanos ārpus ražotnes teritorijas un veikt smaku koncentrācijas mērījumus emisijas avotā. Šo pienākumu uzlikšana pamatota ar Smaku noteikumu

22.3. un 22.6.apakšpunktu, kā arī 23.punktu. Minētās tiesību normas noteic, ka gadījumā, ja dienests konstatē traucējošu smaku, tas pieprasa

operatoram sniegt paskaidrojumus un uzdod operatoram noteiktā termiņā, kas nav ilgāks par trim mēnešiem, veikt smaku koncentrācijas mērījumus.

Secīgi tiesiskais regulējums paredz, ka gadījumā, ja šādu mērījumu rezultāti apstiprina, ka tiek vai var tikt pārsniegts smakas mērķlielums, dienests

sagatavo lēmumu par pasākumu plāna izstrādi traucējošas smakas samazināšanai vai novēršanai (Smaku noteikumu 25.1.apakšpunkts). Savukārt

operators mēneša laikā pēc minētā lēmuma paziņošanas sagatavo un iesniedz dienestā pasākumu plānu smaku traucējumu samazināšanai vai novēršanai

un tā izpildes laika grafiku (Smaku noteikumu 27.punkts). Dienests nosūta plānu pašvaldībai un citām kompetentām institūcijām saskaņošanai (Smaku

noteikumu 28., 29.punkts). Pēc plāna apstiprināšanas operators veic noteiktos pasākumus traucējošas smakas samazināšanai vai novēršanai saskaņā ar

apstiprināto pasākumu plāna izpildes laika grafiku (Smaku noteikumu 31.punkts).

[6.4] Tātad pieteicējai uzliktais pienākums iesniegt paskaidrojumus par smaku izplatīšanos un veikt smaku koncentrācijas mērījumus vēl nesasniedz

administratīvā procesa mērķi. Tās ir darbības, kuras veicamas administratīvajā procesā, kura mērķis ir panākt traucējošu smaku samazināšanos.

Kā jau pamatoti norādījis dienests pārsūdzētajā lēmumā, paskaidrojumu sniegšana un mērījumu veikšana ir vērsta uz lēmuma pieņemšanai

nepieciešamās informācijas iegūšanu. Tādējādi šie pieteicējai dotie uzdevumi ir vērtējami kā informācijas iegūšana saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 59.pantu. Minētā panta pirmā daļa paredz, ka iestāde pēc administratīvās lietas ierosināšanas iegūst lēmuma pieņemšanai nepieciešamo

informāciju. Šajā sakarā iestāde dod procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus. Savukārt procesa dalībniekiem saskaņā ar minētā panta ceturto

daļu ir vispārīgs pienākums sadarboties ar iestādi tos skaroša lēmuma pieņemšanas procesā, tostarp iesniegt viņa rīcībā esošos pierādījumus, ziņas par

faktiem. Arī likuma „Par piesārņojumu” 6.panta trešā daļa paredz operatora pienākumu sniegt informāciju vides aizsardzības institūcijām, kuras saskaņā

ar šo likumu atbild par atļauju izsniegšanu un kontroli.

[6.5] Gadījumā, ja pieteicēja neizpildīs dotos uzdevumus, var tikt pieņemts lēmums par ražotnes darbības apturēšanu atbilstoši likuma „Par

piesārņojumu” 32.9 un 32.10pantam. Tāpat atbilstoši minētā likuma 32.pantam, ja tiek secināts, ka ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi,

tiek pārskatīts jautājums par B kategorijas atļaujas piesārņojošas darbības veikšanai nosacījumiem. Savukārt atbilstoši likuma 6.panta ceturtajai daļai, ja

dienests uzskata, ka operatora veiktie pasākumi nenodrošina iekārtas darbības atjaunošanu atbilstoši atļaujas nosacījumiem vai nenovērš iespējamo šo

nosacījumu ievērošanas apdraudējumu, tas izvirza tādus nosacījumus, kas nodrošinās iekārtas darbību atbilstoši normatīvo aktu prasībām un atļaujas

nosacījumiem.

Minētos lēmumus atbilstoši likuma „Par piesārņojumu” 50.panta pirmajai un desmitajai daļai un 51.panta piektajai daļai var apstrīdēt un pārsūdzēt.

[6.6] Tādējādi administratīvais process gadījumā, ja tā turpmākajā gaitā tiks konstatēti un netiks novērsti smaku koncentrācijas normu pārkāpumi,

iespējami var noslēgties ar pieteicējai nelabvēlīgu lēmumu par saistošu ierobežojošo nosacījumu noteikšanu piesārņojošai darbībai, piesārņojošās

darbības atļaujas nosacījumu pārskatīšanu vai iekārtas darbības apturēšanu. Attiecīgs lēmums būtu administratīvais akts, un pieteicēja to attiecīgi varētu

pārsūdzēt. Taču pārsūdzētajam lēmumam nav šāda galīgā noregulējuma rakstura. No tā arī neizriet, ka pieteicējai nelabvēlīgs lēmums noteikti vai ar lielu

ticamību tiks pieņemts. Tas būs atkarīgs citastarp no veikto mērījumu rezultātiem, kuri pirms mērījumu veikšanas vēl nav zināmi, kā arī no pieteicējas

sniegto paskaidrojumu izvērtēšanas.

Savukārt pats uzdevums sniegt paskaidrojumus un veikt smaku mērījumus acīmredzami nevar radīt pieteicējai būtisku apgrūtinājumu. Pieteicējai kā

komersantam, kurš nodarbojas ar komercdarbību B kategorijas piesārņošanas darbības atļaujas ietvaros, ir jābūt gatavai pastāvīgi kontrolēt savu

piesārņojošo darbību un attiecīgās atļaujas darbības nosacījumu ievērošanu, kā arī šajā sakarā sadarboties ar dienestu situācijas noskaidrošanai.

Līdz ar to pārsūdzētais lēmums ar tajā pieteicējai dotajiem uzdevumiem iesniegt paskaidrojumus un veikt mērījumus ir vērtējams kā starplēmums

bez būtiskas ietekmes. Attiecīgi tas nav administratīvais akts.

[6.7] Pieteicējas iebildumiem, ka dienestam nebija pamata pat šaubām par iespējamiem smaku koncentrācijas pārkāpumiem, jo dienests nav veicis

smaku mērījumus Smaku noteikumu 5., 6. un 8.punktā noteiktajā kārtībā, nav nozīmes. Šie argumenti attiecas uz pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma

izvērtējumu pēc būtības. Šāds izvērtējums būtu veicams, izskatot lietu pēc būtības, ja pieteikums būtu pakļauts izskatīšanai tiesā. Taču argumenti par to,

ka pārsūdzētais lēmums, iespējams, ir prettiesisks, nevar ietekmēt secinājumu par to, vai tas ir administratīvais akts un attiecīgi – vai tas ir pakļauts tiesas

kontrolei. Ja procesa noslēgumā tiks pieņemts pieteicējai nelabvēlīgs lēmums (administratīvais akts), tad tā pārsūdzēšanas procesa ietvaros tiesā būs

pārbaudāms arī procesā pieņemto starplēmumu tiesiskums.

[6.8] Atbilstoši Augstākās tiesas praksē paustajām atziņām pārsūdzētajā lēmumā kļūdaini norādītais, ka tas ir pārsūdzams tiesā, nerada tiesiskas

sekas, jo tiesības vērsties tiesā noteic likums. Pieteikuma priekšmetam objektīvi ir jāatbilst Administratīvā procesa likuma 184.pantam. Ja šādas

atbilstības nav, pieteikums nav pieņemams neatkarīgi no iestādes lēmumā ietvertās pārsūdzēšanas tiesību norādes.

[7] Pieteicēja par rajona tiesas tiesneša lēmumu iesniegusi blakus sūdzību.

Blakus sūdzībā pieteicēja neiebilst, ka pārsūdzētais lēmums ir starplēmums. Tomēr pieteicēja nepiekrīt rajona tiesas tiesneša secinājumam, ka

pārsūdzētajam lēmumam kā starplēmumam nav būtiskas ietekmes uz pieteicēju. Pieteicēja norāda, ka protokolā, konstatējot, ka sūdzība par traucējošu

smaku ir pamatota, ir atzīta pieteicējas vaina pārkāpumā saistībā ar piesārņojošās darbības veikšanu. Turklāt atbilstoši Smaku noteikumu 12.punktam, ja

saistībā ar operatoru darbību gada laikā saņemtas trīs pamatotas sūdzības par traucējošu smaku, operators ir atbildīgs par smakas koncentrācijas

novērtēšanu piesārņojošās darbības veikšanas laikā. Tātad ar sūdzības atzīšanu par pamatotu pieteicējai var iestāties papildu pienākumi un attiecīgi arī

papildu izmaksas. Tas, pieteicējas ieskatā, ir pamats uzskatīt, ka pārsūdzētais lēmums būtiski skar pieteicējas tiesības vai tiesiskās intereses.

Motīvu daļa

[8] Izskatāmajā lietā izšķirams jautājums, vai pieteikums par dienesta lēmumu, ar kuru par pamatotu atzīta sūdzība par traucējošas smakas esību un

pieteicējam kā piesārņojošas darbības operatoram uzdots sniegt paskaidrojumus un veikt smaku koncentrācijas mērījumus, ir pakļauts izskatīšanai

administratīvā procesa kārtībā.

[9] Kā pamatoti norādīts rajona tiesas tiesneša lēmumā, no Administratīvā procesa likuma 184.panta un 1.panta trešajā daļā norādītā administratīvā

akta jēdziena skaidrojuma izriet, ka pieteikumu tiesā persona var iesniegt par tādu iestādes lēmumu, kuram attiecīgajā administratīvajā procesā ir galīgā

noregulējuma raksturs, un starplēmuma atsevišķa pārsūdzība pieļaujama vien tad, ja starplēmums pats par sevi skar personas būtiskas tiesības vai

tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu.

Rajona tiesas tiesneša secinājumi par to, ka pārsūdzētais lēmums pats par sevi vēl nesasniedz konkrētā administratīvā procesa mērķi, tātad tam nav

galīgā noregulējuma rakstura un tas ir uzskatāms par starplēmumu, ir pietiekami un pareizi, tādēļ Augstākā tiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 286.panta trešo daļu, šajā aspektā pievienojas rajona tiesas tiesneša lēmuma motivācijai un to neatkārto.

[10] Secinājumam par to, ka pārsūdzētais lēmums uzskatāms par starplēmumu, nav iebildusi arī pieteicēja. Tomēr pieteicēja uzskata, ka

pārsūdzētais lēmums ir tāda veida starplēmums, kas pats par sevi būtiski skar pieteicējas tiesības, jo, pieteicējas ieskatā, protokolā atzīstot sūdzību par

traucējošu smaku par daļēji pamatotu, ir konstatēta pieteicējas vaina. Turklāt pieteicēja uzsvērusi, ka tad, ja gada laikā dienests par pamatotām atzīst trīs

šādas sūdzības par smakām, tad pieteicējai kā operatoram iestājas papildu atbildība – pienākums veikt smaku koncentrācijas un emisijas plūsmas ātruma

mērījumus emisijas avotā ne retāk kā reizi sešos mēnešos.

[11] Augstākā tiesa turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ nepiekrīt pieteicējai, ka tas, ka dienests protokolā ir konstatējis, ka sūdzība par traucējošu

smaku bijusi daļēji pamatota, nozīmē, ka tātad dienests ir konstatējis pieteicējas vainu normatīvo aktu prasību pārkāpumā piesārņojošās darbības

veikšanā.

Saskaņā ar Smaku noteikumu 2.6.apakšpunktu traucējoša smaka ir tāda smaka, kas rada negatīvu ietekmi uz cilvēka labsajūtu, un traucējošas

smakas slieksnis var arī nepārsniegt mērķlielumu (gaisa kvalitātes normatīvu smakām). Atbilstoši minēto noteikumu 18.punktam, ja dienests ir saņēmis

sūdzības par traucējošu smaku, tas veic pārbaudi un novērtē smakas radītos traucējumus, kā arī fiksē novērojumus protokolā. Savukārt šo noteikumu

21.punkts paredz, ka sūdzība par traucējošu smaku uzskatāma par pamatotu, ja traucējošas smakas esību apstiprina dienesta veiktās pārbaudes

rezultāti, kas fiksēti protokolā. Gadījumā, ja dienesta pārstāvis konstatē traucējošu smaku, tam ir nepieciešams fiksēt ar smakas esību saistītos apstākļus

pārbaudes vietā, piemēram, identificēt smaku emisijas avota iespējamo izvietojumu, iepazīties ar operatora veiktajām darbībām, kā arī pieprasīt

operatoram sniegt paskaidrojumus un informēt to par iespēju piedalīties turpmākajā smaku kontroles procesā. Tāpat dienests ir tiesīgs operatoram

noteikt pienākumu veikt smaku koncentrācijas mērījumus smakas emisijas avotā (Smaku noteikumu 22.punkts).

Smaku noteikumi neparedz speciālu procedūru, kādā veicama pārbaude par sūdzības par traucējošu smaku pamatotību, proti, par traucējošas

smakas esību vai neesību. Lai arī pieteicēja pieteikumā ir norādījusi, ka šādā situācijā dienestam būtu jāizmanto Smaku noteikumu 5.–7.punktā

paredzētās metodes, šāds uzskats nav pamatots. Minētās metodes attiecas uz smakas koncentrācijas mērījumu veikšanu, bet dienests, saņemot sūdzību

par traucējošu smaku, neveic smakas koncentrācijas mērījumus. Dienesta uzdevums šādā situācijā ir noteikt, vai traucējoša smaka dabā patiešām pastāv

un atbilstoši Smaku noteikumu 18.punktam fiksēt savus novērojumus protokolā. Tādējādi pārbaude par to, vai pastāv traucējoša smaka (vai pamatoti

saņemtas sūdzības par traucējošas smakas esību), ir nošķirama no mērījumu veikšanas par konkrētas smakas koncentrāciju. Proti, šādas pārbaudes

uzdevums nav konstatēt operatora pieļautus pārkāpumus attiecībā uz pieļaujamo smakas koncentrāciju, bet gan fiksēt pastāvošo situāciju par traucējošas

smakas esību un nepieciešamības gadījumā likt operatoram veikt mērījumus, lai pārliecinātos par tā darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām.

Tādējādi nepamatots ir pieteicējas uzskats, ka ar pārsūdzēto lēmumu ir konstatēta pieteicējas vaina normatīvo aktu pārkāpumā un līdz ar to būtiski

ietekmētas pieteicējas tiesības vai tiesiskās intereses.

[12] Tāpat Augstākā tiesa nepiekrīt, ka tas, ka sūdzības par traucējošu smaku atzīšana par pamatotu saskaņā ar Smaku noteikumu 12.punktu

pie noteiktiem apstākļiem var novest pie pieteicējas pienākuma reizi sešos mēnešos veikt smakas koncentrācijas un emisijas plūsmas ātruma mērījumus, ir

pietiekami, lai atzītu, ka līdz ar to pārsūdzētais lēmums pats par sevi rada būtisku pieteicējas tiesību aizskārumu.

[13] Likuma „Par piesārņojumu” 4.pants noteic prasības, kas operatoram jāievēro attiecībā uz piesārņojošu darbību veikšanu. Atbilstoši šajā

pantā ietvertajām normām operatoram, veicot piesārņojošu darbību, citstarp ir pienākums veikt pasākumus, lai novērstu piesārņojuma rašanos vai

samazinātu tā emisiju un lai nodrošinātu vides kvalitātes normatīvu ievērošanu (panta 1. un 2.punkts), kā arī veikt piesārņojošu darbību monitoringu

(panta 3.punkts).

Vienlaikus minētā likuma 11.pants, kas paredz piesārņojošas darbības veikšanas nosacījumus, noteic, ka, veicot piesārņojošu darbību, operators

citstarp ievēro Ministru kabineta noteikto emisijas samazināšanas, novēršanas vai kontroles kārtību (panta 3.punkts un otrā daļa). Tostarp no 11.panta

otrās daļas 8.punkta izriet, ka Smaku noteikumi ir viens no tiem Ministru kabineta izdotajiem normatīvajiem aktiem, kurā noteikto emisijas kontroles

kārtību operatoriem ir pienākums ievērot.

No minētajām tiesību normām izriet, ka operatoram kā piesārņojošas darbības veicējam citstarp ir pienākums veikt visus nepieciešamos

pasākumus, kas saistīti ar piesārņojošas darbības monitoringu un kontroli, lai tādējādi nodrošinātu vides kvalitātes normatīvu ievērošanu un novērstu

piesārņojuma rašanos.

[14] Pieteicējai 2010.gada 24.septembrī ir izsniegta atļauja B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai (pieejams:

old.vpvb.gov.lv/ippc/atlauja/B7/LMAPETEKS.pdf).

Laikā, kad minētā atļauja pieteicējai tika izsniegta, spēkā bija Ministru kabineta 2004.gada 27.jūlija noteikumi Nr. 626 ,,Noteikumi par

piesārņojošas darbības izraisīto smaku noteikšanas metodēm, kā arī kārtību, kādā ierobežo šo smaku izplatīšanos” (turpmāk – noteikumi Nr. 626).

Atļaujas 13.4.punktā paredzēts, ka pieteicējai kā piesārņojošas darbības operatoram nepieciešams nodrošināt šo noteikumi prasību izpildi.

Vienlaikus uzsvērts, ka sūdzību gadījumos pieteicējai ir pienākums veikt smaku koncentrācijas mērījumus vietā, par kuru saņemtas sūdzības. Testēšanas

pārskata kopija mēneša laikā pēc mērījumu veikšanas iesniedzama dienestam. Savukārt gadījumā, ja smaku mērķlielumi tiks pārsniegti, pieteicējai būs

nepieciešams veikt korektīvas darbības smaku samazināšanai.

Tādējādi pieteicējai izsniegtajā atļaujā ir tiešā tekstā norādīts, ka gadījumā, ja dienestam būs iesniegtas sūdzības par smaku, pieteicējai būs

pienākums veikt smakas koncentrācijas mērījumus.

[15] Noteikumus Nr. 626 2014.gada 25.novembrī aizstāja Smaku noteikumi. Tas nozīmē, ka šobrīd saskaņā ar minētajām likuma „Par

piesārņojumu” 11.panta normām pieteicējai kā operatoram attiecībā uz piesārņojošo darbību rezultātā radīto smaku uzraudzību un kontroli ir pienākums

ievērot ne tikai atļaujā ietvertos nosacījumus, bet arī Smaku noteikumu prasības.

Kā jau minēts šā lēmuma 11.punktā, dienestam, konstatējot, ka sūdzība par traucējošu smaku ir pamatota, atbilstoši Smaku noteikumu

22.6.apakšpunktam ir tiesības uzdot operatoram noteiktā termiņā, kas nav ilgāks par trim mēnešiem, veikt smaku koncentrācijas mērījumus smakas

emisijas avotā (savukārt operatoram ir pienākums šo uzdevumu izpildīt). Smaku koncentrācijas mērījumu veikšanas metodi paredz attiecīgi Smaku

noteikumu 5. un 6.punkts. Savukārt šo noteikumu 12.punkts, uz kuru atsaucas pieteicēja, paredz, ka gadījumā, ja gada laikā saistībā ar operatora

darbību saņemtas vismaz trīs pamatotas sūdzības par traucējošu smaku, operatoram ir pienākums veikt smaku koncentrācijas un emisijas plūsmas ātruma

mērījumus ne retāk kā reizi sešos mēnešos, izmantojot šo noteikumu 5.punktā paredzēto metodi.

No minētā secināms, ka pienākums operatoram ar Smaku noteikumu 5.punktā paredzēto metodi veikt smaku koncentrācijas mērījumus var rasties

ne tikai Smaku noteikumu 12.punktā paredzētajā kārtībā, proti, pēc trīs pamatotu sūdzību par traucējošu smaku saņemšanas, – šādu pienākumu

dienestam ir tiesības noteikt arī pēc vienas pamatotas sūdzības saņemšanas. Atšķirība minēto pienākumu noteikšanā ir tajā, ka pēc vienas pamatotas

sūdzības saņemšanas, pienākuma veikt smaku koncentrācijas mērījumus noteikšana ir dienesta tiesība. Savukārt gadījumā, ja saņemtas trīs pamatotas

sūdzības par traucējošu smaku, pienākums veikt smaku koncentrācijas mērījumus izriet no likuma.

[16] Šādos apstākļos Augstākā tiesa uzskata, ka iespēja, ka sūdzības par traucējošu smaku atzīšana par pamatotu var novest pie operatora

pienākumu reizi sešos mēnešos veikt smaku koncentrācijas mērījumus, nenozīmē, ka līdz ar to pieteicējai tiek uzlikts kāds īpaši apgrūtinošs smaku

emisijas kontroles pasākums.

Pienākums pieteicējai kā operatoram veikt emisiju kontroles un uzraudzības pasākumus izriet gan no normatīvajiem aktiem – likuma „Par

piesārņojumu” un Smaku noteikumiem, gan no atļaujas piesārņojošu darbību veikšanai. Proti, no piešķirtajām tiesībām darboties kā piesārņojošo darbību

veicējam, izriet nepieciešamība nepārtraukti un ar īpašu rūpību uzraudzīt un kontrolēt operatora darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tāpēc, kā

pamatoti norādījis rajona tiesas tiesnesis, pieteicējai kā komersantei, kura nodarbojas ar komercdarbību B kategorijas piesārņošanas darbības atļaujas

ietvaros, ir jābūt gatavai pastāvīgi kontrolēt savu piesārņojošo darbību un attiecīgās atļaujas darbības nosacījumu ievērošanu, kā arī šajā sakarā

sadarboties ar dienestu situācijas noskaidrošanai. Savukārt normatīvo aktu un atļaujas nosacījumu ievērošanas kontrole normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā nevar radīt būtisku pieteicējas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Citiem vārdiem sakot, šādu kontroles pasākumu veikšana ir pienākums, ar

kuru pieteicējai kā piesārņojošas darbības veicējam ir jārēķinās.

[17] Ievērojot minēto, Administratīvās rajona tiesas tiesnesis pamatoti secinājis, ka pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu nav izskatāms

administratīvā procesa kārtībā. Tas nozīmē, ka blakus sūdzība atzīstama par nepamatotu un ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta ceturto daļu, 323.panta pirmās daļas 1.punktu un 324.panta pirmo daļu, Augstākā tiesa

nolēma

atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017.gada 6.janvāra lēmumu, bet SIA „Mapeteks” blakus sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese (personiskais paraksts) I. Višķere

Tiesnesis (personiskais paraksts) A. Guļāns

Tiesnese (personiskais paraksts) L. Slica