Court convicts defendant for minor bodily harm and orders restitution of state compensation to the state.

Lietas Nr. 11370047415

Lietas arhīva Nr. K07-0021-17/3

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Aizkrauklē 2017. gada 8. martā

Aizkraukles rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese I. Zālīte,

piedaloties prokuroram J. Duberim,

aizstāvei S. Bērziņai,

atklātā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu, kurā pēc Krimināllikuma 126. panta pirmās daļas apsūdzēts /pers. B/, personas kods /personas kods/.

Tiesa

konstatēja:

/pers. B/ tīši nodarīja vidēja smaguma miesas bojājumus.

2015. gada 26. jūlijā, ap plkst. 02.00 /pers. B/ atradās Skrīveru novada Skrīveros, stadionā, kur norisinājās zaļumballe. Balles laikā /pers. B/

izveidojās mutiska rakstura konflikts ar /pers. C/, kura laikā /pers. B/ divas reizes ar starplaikiem tīši iesita ar dūri pa seju /pers. C/.

Ar savām darbībām /pers. B/ cietušajam /pers. C/ nodarīja miesas bojājumus, kas izpaudās kā - apakšžokļa abpusējs lūzums, kas atbilst vidēji

smagiem miesas bojājumiem kā tādiem, kas pēc sava rakstura rada veselības traucējumus uz laiku, ilgāku par trim nedēļām.

Šādos apstākļos ar savām darbībām /pers. B/ izdarīja Krimināllikuma 126. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Tiesas izmeklēšanā apsūdzētais /pers. B/ sevi par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā atzina daļēji, neatzīstot sitienu cietušajam atrodoties

sēdus, pilnībā atzina cietušā /pers. C/ mantiskā kaitējuma 83,89 EUR apmēru, atzina arī valsts izmaksāto kaitējuma kompensāciju cietušajam 900 EUR.

Tiesas izmeklēšanā apsūdzētais /pers. B/ izmantoja savas tiesības neliecināt, līdz ar to viņa pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 503. panta ceturtajai daļai tika pārbaudītas, tās nolasot.

Pirmstiesas izmeklēšanā apsūdzētais /pers. B/ liecinājis, ka 2015. gada vasarā, precīzu datumu neatceras, ap plkst. 23.00 aizbraucis uz Skrīveriem

uz balli, kur lietojis alkoholu. Ar apsūdzēto kopā bijuši arī /pers. D/ un /pers. E/. Sēdējuši, kad pie /pers. E/ vai /pers. D/ piegājis kāds puisi (/pers. C/),

kurš sācis grūstīties. Apsūdzētais sācis aizstāvēt draugu un iestājies pa vidu. Tad /pers. C/ viņu pagrūdis. Viņu starpā sākusies vārdu apmaiņa. Tad /pers.

C/ iesitis apsūdzētajam pa plecu un parāvis aiz vējjakas, to saplēšot. Tad apsūdzētais vienu reizi ar plaukstas pamatni iesitis /pers. C/ pa seju, kurš no

sitiena nokritis zemē. Pienācis /pers. F/, kurš palīdzējis /pers. C/ piecelties. Tad apsūdzētais ar /pers. C/ pagājuši malā, parunājušies kādu minūti,

izrunājušies un izlīguši. Tad gājuši uz deju laukumu. Pēkšņi apsūdzētais saņēmis no sāna sitienu par žokli, no kā nokritis uz ceļiem. Apsūdzētais neredzējis,

kurš sitis, bet draugi teikuši, ka tas bijis /pers. C/. Pēc tam gribējis viņu atrast, bet neatradis. Ap plkst. 03.00 braucis mājās. Apsūdzētais liecināja, ka

nesitis /pers. C/, kad viņš sēdējis, kā arī liecināja, ka nevarējis viņam salauzt žokli, jo nav tik spēcīgs (lietas 45.-46. lapa).

Bez paša apsūdzētā /pers. B/ liecības, tiesa atzīst, ka apsūdzētā vaina ir pierādīta ar cietušā /pers. C/ un liecinieku sniegtajām liecībām.

Cietušais /pers. C/ tiesas izmeklēšanā liecināja, ka apsūdzēto nepazīst. Cietušais aizgājis dejot ar meiteni, kad atgriezies, tad redzējis, ka

apsūdzētais lieto viņa alkoholu, par ko cietušais izteicis pretenzijas. Sākušās domstarpības. Bijusi grūstīšanās un sācies konflikts, kura laikā cietušajam

bijis negaidīts sitiens un cietušai sajutis sāpes. Pirmais sitiens bijis no aizmugures, no sāna pa apakšžokli. Kas noticis pēc tam, cietušais neatceroties. No

liecinieku stāstītā izriet, ka pēc sitiena cietušais nokritis pie betona trepītēm, tad piecēlies, aizgājis apsēsties uz trepītēm, saķēris žokli. Pēc brītiņa bijis otrs

tiešs sitiens no apakšas, sēdošam cilvēkam. Pats šīs darbības neatceras, jo pēc pirmā sitiena neko vairs neatceras. Cietušais neatceras, kur atradušies

apsūdzētā draugi, neatceras kas vēl bijis piecēlies kājās no otras kompānijas. Varētu būt, ka kāds bija piecēlies kājās no otras kompānijas. Parasti, kad

sākas konflikts, tad cilvēki pieceļas. Pamodies nākamajā dienā ar sāpošu žokli. Žoklim bijušas lauztas abas puses. Cietušais liecināja, ka kautiņš noticis,

jo bija lietos alkohols un agresivitāte spēlēja savu, kas bijusi gan no cietušā, gan no apsūdzētā puses. Cietušais norādīja, ka uztur kaitējuma kompensāciju

83,89 EUR.

Tiesas sēdē liecinieks /pers. G/ liecināja, ka apsūdzētais nav pazīstams, cietušo pazīst ilgi. Liecinieks liecināja, ka neko neatceroties, jo notikums

bija pirms gada, bijis smags alkohola reibums. Neatceroties, ar ko kopā bijis notikuma laikā, sākumā bijis kopā ar cietušo. Atceras, ka atbraucis /pers.

F/. Par notikušo uzzinājis nākamajā rītā no /pers. H/. Apsūdzētais bijis kopā ar savu draudzeni, /pers. F/, /pers. D/ un /pers. E/. Bijis kaut kāds konflikts.

Pēc tam redzējis cietušo, viņam bija uzpampis žoklis.

Tiesas sēdē lieciniece /pers. I/ liecināja, ka apsūdzētais viņai nav pazīstams. Cietušais ir pazīstams, mācījušies vienā skolā. Notikums bija pirms

balles sākuma. Lieciniece un /pers. H/ gājuši uz stadionu, kur pa ceļam satikuši cietušo un /pers. G/. Bijis vēl viens puisis, bet viņš ātri aizgājis mājās.

Sēdējuši tribīnēs, skatījušies futbolu. Vēlāk pievienojies cietušais un /pers. G/. Tika lietots alkohols. Vienā brīdī dzirdējusi, ka /pers. G/ runā pa telefonu

un teicis, ka atbrauks kaut kādi viņa draugi un pēc kādas pusstundas ieradusies jauna kompānija, daudz jaunu cilvēku, nevienu nepazinusi. Kad lieciniece

ar /pers. H/ satikusi paziņu un atgājuši kādus divus metrus uz priekšu no tribīnēm, tad izdzirdējusi, ka aizmugurē ir kaut kāda bļaustīšanās. Pagriezusies un

redzējusi, ka cietušais ar apsūdzēto skaļi sarunājas. Tad lieciniece redzējusi, ka apsūdzētais pagrūž cietušo. Tajā mirklī cietušais saņēmis sitienu un

atmuguriski nokritis. Tad piecēlies un jautājis, kas viņam iesita. Tad apsūdzētais viņam kaut ko pateicis un cietušais saņēmis otru sitienu, no kā nokritis un

uz kādu brīdi zaudējis samaņu. Neviens viņam negāja klāt. Lieciniece pieskrējusi, cietušais atvēris acis un teicis, ka viņam sāp galva, un saķēris žokli.

Palīdzējusi viņam piecelties. Cietušais atkal jautājis, kas viņam iesita un tad apsūdzētais atzinies, ka viņš ir iesitis. Abi ar apsūdzēto atgājuši divatā

apmēram piecus metrus no notikuma vietas un sarunājušies. Pēc tam cietušais atnācis atpakaļ, apsēdies un teicis, ka sāpot galva. Pēc īsa brīža pienācis

apsūdzētais un sēdošam cietušajam iesita pa sānu, ar tekstu: “Tu man jaku saplēsi.” Cietušais no tā atkrita uz aizmuguri, jo viņš bija sēdus pozīcijā, un

atkal atslēdzās.

Lieciniece /pers. I/ arī liecināja, ka skaidri redzējusi, ka abus sitienus cietušajam pa seju un trešo sitienu pa sānu (sēdošam cietušajam) izdarīja

/pers. B/. Cietušais vakara gaitā vispār nesitis apsūdzētajam. Cietušais bijis diezgan iereibis. Lieciniece cietušo redzējusi otrā rītā. Cietušajam viss bijis

piepampis, viņš nevarējis atvērt muti plati, tikai tā, ka pirkstu var iebāzt. Teikusi, lai aizbrauc uz ātrajiem pārbaudīties, kur cietušajam arī konstatēts lauzts

žoklis. Lieciniece neredzējusi, ka cietušais būtu apdraudējis apsūdzēto, jo viņš tikai stāvējis. Viņi stāvējuši un runājuši, un tajā mirklī cietušais saņēmis otru

sitienu. Sēdošam cietušajam apsūdzētais iesita pēc otrā sitiena, tas jau bijis trešais sitiens un pa sānu, nevis pa seju. Pēc pirmā sitiena cietušais nokritis.

Tiesas sēdē liecinieks /pers. E/ liecināja, ka apsūdzēto pazīst, ar cietušo nav pazīstams. Braukuši izklaidēties, ballē satikuši cietušo. Noticis

konflikts. Sākumā cietušais tā kā gribējis kauties ar liecinieku. /pers. G/ vienā brīdī pateicis, ka cietušais lieciniekam nāk virsū. Nākamajā brīdī, kad

liecinieks pagriezies, tad cietušais jau gulējis zemē. Liecinieks neredzējis, kāpēc viņš gulējis zemē. Sēdējis pret viņiem ar muguru, konfliktu neredzējis.

Neredzējis, kas noticis pēc tam.

Tiesas sēdē liecinieks /pers. H/ liecināja, ka apsūdzētais personīgi nav pazīstams. Cietušo pazīstot, viņš ir kaimiņš, draugs. Noticis pasākums

Skrīveros, bijis lietots alkohols. Bijusi vārdu pārmaiņa starp cietušo un apsūdzēto. Atceras, ka abi grasījās kauties, bet nezina kāpēc. Bijis moments, kad

cietušais devis lieciniekam paturēt savu jaku, jo taisījās kauties. Mirkli pēc tam, apsūdzētais iesitis sejas rajonā cietušajam, pēc kā cietušais nokritis.

Lieciniece /pers. I/ piegājusi pie cietušā un palīdzējusi viņam piecelties, jo pārējie bijuši vienaldzīgi. Cietušais piecēlies sēdus un ar roku saķēris savu

apakšžokli un teicis, ka ļoti sāp. Prasījis, kurš viņam esot iesitis. Cik atceras, apsūdzētais piegājis viņam klāt un teicis, ka tas bijis viņš un pasniedzis savu

roku, lai cietušais var piecelties. Piecēlās, konflikta vairs nebijis, un pagājuši tālāk parunāt. Mirklī, kad cietušais grasījās doties mājās, apsūdzētais

izrādījis agresiju cietušā virzienā, pagrūdis un vēlreiz iesitis. Liecinieks piegājis un iesitis apsūdzētajam, jo liecinieka skatījumā, tajā brīdī apsūdzētais bijis

agresors. Pēc tam apsūdzētā draugi metušies virsū lieciniekam, bet liecinieks devies mājās. Nākošajā dienā saticis cietušo, izskatījies diezgan traki, teicis,

lai brauc taisīt rentgenu. Izskatījies slikti. Pirmajā reizē bija viens sitiens, sejas rajonā. Otrs sitiens arī bija sejas rajonā, kad cietušais sēdēja tribīnēs. Bijuši

kaut kādi pārmetumi par saplēstām jakām. Liecinieks nezina konflikta iemeslu, visi bijuši iereibuši. Neprasījis apsūdzētajam, kāpēc viņš sitis. Otrajā reizē,

kad cietušajam iesita, viņš nokritis no sēdus pozīcijas uz muguras. Liecinieks arī liecināja, ka apsūdzētais pirmais iesitis cietušajam. Liecinieks neredzējis,

ka cietušais pirms tam būtu sitis apsūdzētajam. Pārmetumus par saplēsto jaku dzirdējis tad, kad jau sēdējuši. Pie cietušā pienākuši apsūdzētais ar

draugiem un izteicis pārmetumus. Kāds grūstījis cietušo, norādījis uz saplēsto jaku, bet, kurš, liecinieks neatceras. Cietušais bijis bezpalīdzīgs, jo pēc

pirmā sitiena jau bija salauzts žoklis, jo kad apsēdies, teicis, ka slikti jūtas, ar roku turējis žokli. Liecinieks /pers. H/ liecināja, ka arī otro reizi iesitis

apsūdzētais. Sēdējis blakus un redzējis, ka cietušo grūsta. Protams, bijis nepatīkami, ka turpinās agresija, cilvēks jau bija saņēmis sitienu. Kad

apsūdzētais vēlreiz iesitis cietušajam, liecinieks iesitis apsūdzētajam. Liecinieks neredzējis, pa kurieni bijis otrs sitiens, bet tas bijis sejas rajonā. Liecinieks

nezina, kāpēc sākās konflikts. Cietušais bija dzēris, bet kājās turējies. Gan pirms, gan pēc sitiena cietušais bijis mierīgs.

Tiesas sēdē lieciniece /pers. J/ liecināja, ka apsūdzēto pazīst vairāk kā divus gadus, ir attiecības. Uz notikuma brīdi arī bijušas attiecības. Cietušais

nav pazīstams. Cietušajam un apsūdzētajam bija domstarpības. Redzējusi brīdi, kad cietušais no aizmugures iesita apsūdzētajam, tikusi saplēsta jaka, un

apsūdzētais iesitis pretī. Neatceras, vai bijis konflikts, bet atceras brīdi, kad apsūdzētajam no aizmugures ticis iesists. Neatceras, vai pirms tam bija

vārdisks konflikts. Apsūdzētais saņēmis negaidītu sitienu no cietušā, no aizmugures. Sita sejas rajonā. Apsūdzētais iesita cietušajam pa seju brīdī, kad viņi

kāvās. Neatceras, ka būtu redzējusi vēl kādu sitienu, kad apsūdzētais iesistu cietušajam. Tad, kad apsūdzētais iesita cietušajam, cietušais nokritis uz

apmales un gulējis. Teikusi, ka vajag saukt ātro palīdzību. Cietušais pēc sitiena izskatījies smagi. Cietušais bijis stiprā alkohola reibumā, agresīvs. Pēc

sitiena, cietušais izskatījās vājš, tāds, ka ir nepieciešama palīdzība. Par to, ka cietušajam nepieciešama palīdzība, liecinājis tas, ka viņš vienkārši gulējis.

Cietušo draugi piecēluši un gājuši prom. Tālāk vairs nekas neesot noticis. Neesot redzējusi, ka apsūdzētais būtu vēlreiz piegājis pie cietušā, kad viņš būtu

sēdējis. Cietušā agresija izpaudās tā, ka runājuši savā starpa paaugstinātos toņos, neadekvāti runāja, pielietojuši lamu vārdus. Apsūdzētais ar cietušo

sāka kauties, vai grūstīties, bet tad pieskrējuši puiši un mēģinājuši viņus izšķirt. Liekas, ka sitiens cietušajam bijis pēc tam, kad viņus izšķīruši, jo kad viņus

izšķīra, viņi atkal turpināja konfliktēt. Sitiens izskatījies tāds, ka varētu būt, ka salauzts žoklis. Arī apsūdzētais bija lietojis alkoholu.

Tiesas izmeklēšanā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 501. panta 4. punktu tika nolasīta liecinieka /pers. F/ pirmstiesas procesā sniegtā

liecība.

Liecinieks /pers. F/ pirmstiesas procesā liecināja, ka 2015. gada vasarā bijis kopā ar apsūdzēto ballē Skrīveros. Starp /pers. B/ un /pers. C/ sācies

konflikts. Viņi saķērušies un grūstījušies, sākušu kauties, situši viens otram ar dūrēm. /pers. B/ iesitis /pers. C/ pa seju ar dūri, bet cik reizes, liecinieks

nezina, divas, bet, varbūt, pat trīs reizes trāpījis. Liecinieks iejaucies pa vidu un pārtraucis kautiņu. /pers. B/ jau nomierinājies, bet tad /pers. C/ vēlreiz

viņam nācis virsū, un /pers. B/ sitis vēlreiz, pēc kā /pers. C/ nokritis zemē. Tad /pers. C/ piecēlies un no aizmugures iesitis ar dūri /pers. B/ pa vaigu.

Liecinieks pagrūdis /pers.C/ nost. Kamēr /pers. B/ sapratis, kas noticis, /pers. C/ jau bijis prom. Liecinieks neredzējis, ka /pers. C/ būtu sēdējis uz

apmales un, ka /pers. B/ viņam tajā brīdī būtu iesitis. Liecinieks arī liecināja, ka /pers. C/ saplēsis /pers. B/ jaku (lietas 33.-34. lapa).

Prokurors tiesas izmeklēšanā atteicās no pirmstiesas procesā pieteiktā pierādījuma - liecinieka /pers. D/ liecības pārbaudes. Līdz ar to liecinieka

/pers. D/ sniegtās ziņas par faktiem viņa pirmstiesas izmeklēšanā sniegtajā liecībā nav vērtējamas un viņa liecība pierādīšanā nav izmantojama.

Bez iepriekš minētajām paša apsūdzētā, cietušā un liecinieku sniegtajām liecībām, apsūdzētā vainīgums viņam celtajā apsūdzībā tiesas izmeklēšanā

konstatētajā apjomā pēc Krimināllikuma 126. panta pirmās daļas pierādīts arī ar sekojošiem lietā esošiem un tiesas sēdē pārbaudītiem rakstveida

pierādījumiem un dokumentiem:

- ar cietušā /pers. C/ 2015. gada 26. jūlija iesniegumu Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Aizkraukles iecirkņa Kārtības policijas nodaļā

par miesas bojājumu nodarīšanu apsūdzībā norādītajā laikā, vietā un apjomā (lietas 2. lapa);

- ar tiesu medicīnas ekspertīzes eksperta atzinumu Nr. 347, kurā konstatēts, ka /pers. C/ konstatēti sekojoši miesas bojājumi - apakšžokļa

abpusējs lūzums; miesas bojājumi var atbilst lēmumā norādītajam nodarīšanas laikam (2015. gada 26. jūlijs, ap plkts. 2.00), radušies no cietu, trulu

priekšmetu iedarbības, iespējams, pie lēmumā uzrādītajiem apstākļiem (no tīša sitiena ar dūri divas reizes pa seju); miesas bojājumi pieskaitāmi vidēji

smagiem miesas bojājumiem kā tādi, kas pēc sava rakstura rada veselības traucējumu uz laiku ilgāku par 3 nedēļām (lietas 5.-7. lapa);

- ar SIA “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas Nr. 45, Zobārstniecības un sejas ķirurģijas

centra līgumu par stacionārās medicīniskās palīdzības sniegšanu /pers. C/ 2015. gada 27. jūlijā (lietas 11. lapa);

- ar protokoliem par uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām pierādīts, ka cietušajam /pers. C/ miesas bojājumus nodarīja apsūdzētais /pers. B/.

/pers. B/ atpazinis cietušais /pers. C/ un lieciniece /pers. I/ (lietas 14.,15.,21.,22. lapa).

Saskaņā ar Krimināllikuma 1. panta pirmo daļu pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva

pazīmes.

Turklāt tiesas spriešanā ietilpst ne tikai pienākums lemt par celtās apsūdzības pamatotību, bet arī pienākums ievērot vispārējos kriminālprocesa

pamatprincipus, kas noteikti Kriminālprocesa likuma 1. pantā, proti, krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums. Tiesai jāpanāk šis noregulējums,

rīkojoties materiālo un procesuālo tiesību normu ietvaros, proti, atsevišķos gadījumos pēc savas iniciatīvas grozot apsūdzību atbilstoši tiesas

noskaidrotajiem lietas faktiskajiem apstākļiem, piemēram, ja apsūdzēto rīcībā tiek konstatētas dalības vai līdzdalības pazīmes kāda cita noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanā, un ja apsūdzības grozīšana nepasliktina apsūdzētā stāvokli un neierobežo viņa tiesības uz aizstāvību. Šāds pienākums tiesai jāpilda,

ievērojot Kriminālprocesa likuma 23. pantā noteikto, ka krimināllietās tiesu spriež tiesa, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību

pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot valsts institūcijām un

personām obligāti izpildāmu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, kas, ja nepieciešams, realizējams piespiedu kārtā. Tas nozīmē, ka arī tiesa var grozīt

celto apsūdzību, ievērojot kriminālprocesa pamatprincipus, tostarp apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, lai panāktu krimināltiesisko attiecību taisnīgu

noregulējumu (sk. Augstākās tiesas 2012. gada 11. oktobra lēmums lietā Nr. SKK- 379/2012).

Kriminālprocesa likuma 455. panta trešajā daļā noteikts, ka tiesa var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos

apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību.

Ievērojot minēto, tiesa groza apsūdzībā norādītos noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktiskos apstākļus, kādus tos tiesa konstatēja tiesas

izmeklēšanā, proti, izslēdzot no apsūdzības sitiena izdarīšanu cietušajam atrodoties sēdus stāvoklī, proti, izslēdzot, ka “pēc neilga laika, kad /pers. C/ bija

apsēdies turpat netālu no /pers. B/, /pers. B/ piegāja pie /pers. C/ un vēlreiz ar dūri tīši iesita /pers. C/ pa seju”. Tiesa tiesas izmeklēšanā konstatēja un

guva apstiprinājumu tam, ka apsūdzētais /pers. B/ cietušajam /pers. C/ ir iesitis pa seju vairāk kā vienu reizi konflikta laikā, visticamāk, abiem atrodoties

stāvus, un cietušais no izdarītajiem sitieniem ir nokritis zemē. Minētais faktisko apstākļu grozījums nekādā ziņā nepasliktina apsūdzētā stāvokli, noziedzīgā

nodarījuma kvalifikācija pēc Krimināllikuma 126. panta daļas nemainās un netiek pārkāptas arī viņa tiesības uz aizstāvību.

Lietā nav strīda par sišanas faktu cietušajam /pers. C/ pa seju un, ka to ir izdarījis apsūdzētais /pers. B/. No apsūdzētā /pers. B/ sniegtajām

liecībām pirmstiesas izmeklēšanā redzams, ka viņš apstiprina savu piedalīšanos notikumā, sakarā ar kuru uzsākts kriminālprocess, kā arī atzīst viena

sitiena izdarīšanu cietušajam pa seju. Lietā ir strīds par sitiena izdarīšanu cietušajam, viņam atrodoties sēdus stāvoklī.

Vērtējot lietā liecinošo personu liecības, tiesa atzīst, ka pirmstiesas izmeklēšanā apsūdzībā norādītais sitiens pa seju, kas izdarīts cietušajam

atrodoties sēdus stāvoklī, tiesas izmeklēšanā neguva apstiprinājumu pretrunīgo liecību dēļ. Par šādu sitienu pirmstiesas izmeklēšanā liecinājuši liecinieki

/pers. H/ un /pers. I/ un liecinieks /pers. H/ nepārliecinoši arī tiesas izmeklēšanā, jo liecinieks /pers. H/ tiesas izmeklēšanā liecināja, ka “neredzējis, pa

kurieni bijis otrs sitiens, bet tas bijis sejas rajonā”. Savukārt lieciniece /pers. I/ tiesas izmeklēšanā liecināja, ka sitiens, cietušajam atrodoties sēdus

stāvoklī, bijis cietušajam pa sānu, nevis pa seju, un tas jau bijis trešais sitiens, pēc kā viņš nokritis. Savukārt liecinieks /pers. H/ tiesas izmeklēšanā

liecināja, ka, tad, kad cietušais sēdēja, viņu kāds grūstīja, bet neredzēja, kurš. Līdz ar to liecinieks /pers. H/ ir vienīgais liecinieks, kurš liecināja par sitiena

izdarīšanu pa seju sēdošam cietušajam, taču viņa liecinātais tiesas izmeklēšanā nav apstiprinājies ar citiem lietā pārbaudītajiem pierādījumiem. Neviens no

pārējiem tiesas izmeklēšanā nopratinātajiem lieciniekiem par sitienu pa seju cietušajam, viņam atrodoties sēdus stāvoklī, tiesas izmeklēšanā neliecināja un

nav tā liecinājuši arī pirmstiesas izmeklēšanā. Turklāt tam, vai apsūdzētais cietušajam otro sitienu izdarīja cietušajam esot stāvus vai guļus, nav izšķirošas

nozīmes apsūdzētā /pers. B/ noziedzīgo darbību kvalifikācijai pēc Krimināllikuma 126. panta pirmās daļas. Tiesas izmeklēšanā ar liecinieku /pers. I/,

/pers. H/ liecībām un /pers. F/ pirmstiesas procesā sniegto liecību apstiprinās tas, ka apsūdzētais cietušajam ar starplaikiem ir iesitis vairāk kā vienu reizi

pa seju. Tā, piemēram, liecinieks /pers. F/ pirmstiesas izmeklēšanā liecinājis, ka “sākuši kauties, situši viens otram ar dūrēm. /pers. B/ iesitis /pers. C/ pa

seju ar dūri, bet cik reizes, liecinieks nezina, divas, bet, varbūt, pat trīs reizes trāpījis”. Tiesas ieskatā cietušajam nodarītie miesas bojājumi – proti

abpusējs apakšžokļa lūzums, varēja tikt nodarīti viena vai vairāku sitienu rezultātā sitot pa žokli, neskatoties uz to, vai cietušais stāvējis, vai sēdējis. Tiesas

ieskatā stāvoklim (stāvus vai sēdus) nav cēloniskā sakara ar nodarītajiem miesas bojājumiem, un tiesas izmeklēšanā nav pierādījies apstāklis, ka

apsūdzētais būtu izdarījis sitienu sēdošam cietušajam. Šāds tiesas secinājums apstiprinās arī ar cietušajam /pers. C/ veikto tiesu medicīnas ekspertīzi

(eksperta atzinumu Nr. 347), kurā /pers. C/ konstatēts miesas bojājums - apakšžokļa abpusējs lūzums, kas varēja rasties lēmumā par tiesu medicīniskās

ekspertīzes noteikšanu norādītajos apstākļos, proti, ka apsūdzētais /pers. B/ tīši ar dūri iesita divas reizes cietušajam /pers. C/ pa seju. Kā redzams,

minētie miesas bojājumi konstatēti, nevērtējot, kādā stāvoklī cietušais ir bijis – stāvus vai sēdus, tas nav bijis izšķiroši. Turklāt no liecinieku /pers. H/,

/pers. J/ un /pers. I/, kā arī no paša cietušā sniegtajām liecībām izriet, ka cietušajam lauzts žoklis bija jau no pirmā fiziskā konflikta ar apsūdzēto, jo par to

liecinājis cietušā izskats, viņa sāpes, kā arī sitiena intensitāte no apsūdzētā puses (cietušais bijis bezpalīdzīgs, jo pēc pirmā sitiena jau bija salauzts žoklis,

jo kad apsēdies, teicis, ka slikti jūtas, ar roku turējis žokli – tā tiesas izmeklēšanā liecināja liecinieks /pers. H/; pēc sitiena, cietušais izskatījās vājš, tāds,

ka ir nepieciešama palīdzība; sitiens izskatījies tāds, ka varētu būt, ka salauzts žoklis – tā tiesas izmeklēšanā liecināja lieciniec /pers. J/; cietušajam viss

bijis piepampis, viņš nevarējis atvērt muti plati, tikai tā, ka pirkstu var iebāzt; teikusi, lai aizbrauc uz ātrajiem pārbaudīties, kur cietušajam arī konstatēts

lauzts žoklis – tā tiesas izmeklēšanā liecināja lieciniece /pers. I/).

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19. panta otrajai daļai personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums. Kriminālprocesa

likuma 126. panta otrā daļa noteic, ka pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, bet tiesā – apsūdzības uzturētājam.

Tiesa atzīst, ka tiesas izmeklēšanā netika pierādīts, ka apsūdzētais /pers. B/ cietušajam /pers. C/ būtu iesitis pa seju, kad cietušais bija apsēdies.

Tiesai par šādu faktu ir radušās sapratīgas šaubas un šīs šaubas tiesas izmeklēšanā nav novērstas. Līdz ar to saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

19. panta trešo daļu visas saprātīgas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Vērtējot apsūdzētā, cietušā un liecinieku sniegtās liecības, tiesa ņem vērā, ka visi konfliktā iesaistītie – gan cietušais, gan liecinieki, vairāk vai mazāk

bija alkohola ietekmē, ko tiesas izmeklēšanā apstiprināja visas liecinošās personas, un alkohola ietekme nepārprotami ietekmē uztveri un atcerēšanās

spējas. Apsūdzētais un cietušais, kā izriet no liecinieku sniegtajām liecībām, konfliktēja vairākas reizes, tostarp arī abi salaba, un šādos apstākļos, un esot

alkohola ietekmē, ir pilnīgi ticami, ka katrs ir uztvēris notikušo atšķirīgi, tāpat uzmanība visa notikuma laikā no liecinieku puses nav bijusi pievērsta vienīgi

apsūdzētajam un cietušajam. Minētie apstākļi arī izskaidro atšķirības liecībās.

Tiesību doktrīnā atzīts, ka noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības konstatēšana starp nodarījuma faktiskajām pazīmēm un

Krimināllikuma normā paredzētā konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm (U.Krastiņš. Noziedzīgs nodarījums. Rīga, 2000, 261. lpp).

Kvalificējot noziedzīgo nodarījumu, tiek salīdzināti juridiski nozīmīgi notikuma apstākļi, kuri noskaidroti ar attiecināmiem, pieļaujamiem, ticamiem,

pietiekamiem pierādījumiem, ar Krimināllikumā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāva obligātajiem elementiem (objekts, objektīvā puse, subjekts,

subjektīvā puse). Turklāt par subjektīvās puses patieso saturu liecina ne tikai liecības, bet arī ar pierādījumiem konstatētā personas rīcība.

Izvērtējot lietā esošos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, kā arī vērtējot apsūdzētā /pers. B/ darbību juridisko kvalifikāciju pēc

Krimināllikuma 126. panta pirmās daļas, tiesa konstatē visu subjektīvo un objektīvo pazīmju kopumu, kvalificējošās pazīmes, lai /pers. B/ darbības atzītu

par noziedzīgu nodarījumu un tās kvalificē pēc Krimināllikuma 126. panta pirmās daļas un pastāv Kriminālprocesa likuma 520. panta pirmajā daļā

paredzētais pamats notiesājoša sprieduma taisīšanai.

Krimināllikuma 126. panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par tāda miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas nav bīstams dzīvībai un nav izraisījis šā

likuma 125. pantā paredzētās sekas, bet izraisījis ilgstošu veselības traucējumu vai vispārējo darbspēju ievērojamu paliekošu zaudēšanu mazāk nekā

vienas trešdaļas apmērā un šī nodarījuma objekts ir cilvēka veselība, konkrētajā gadījumā – cietušā /pers. C/ veselība.

Krimināllikuma 126. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir materiāls, proti, nodarījums pabeigts ar brīdi, kad cietušajam nodarīti

konkrēta smaguma miesas bojājumi, konkrētajā gadījumā noziedzīgs nodarījums bija pabeigts ar brīdi, kad apsūdzētais /pers. B/, sitot cietušajam ar dūri

pa apakšžokli, nodarīja cietušajam /pers. C/ vidēja smaguma miesas bojājumus.

Starp vainīgā darbību un nodarītajiem miesas bojājumiem jākonstatē cēloņsakarība.

Tiesa atzīst, ka ar paša apsūdzētā /pers. B/, cietušā /pers. C/ un liecinieku /pers. H/, /pers. I/, /pers. J/ un /pers. F/ liecībām, ar atpazīšanas

protokoliem, ar eksperta atzinumā Nr. 347 un SIA “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas Nr. 45

Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra līgumā par stacionārās medicīniskās palīdzības sniegšanu /pers. C/ pierādīts, ka sitienus cietušajam /pers. C/

izdarījis apsūdzētais /pers. B/ un /pers. B/ izdarīto divu tīšo sitienu rezultātā cietušais /pers. C/ guva eksperta atzinumā Nr. 347 konstatētos vidēji smagus

miesas bojājumus.

Krimināllikuma 126. panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums objektīvi izpaužas kā prettiesisks kaitējums citas personas veselībai,

ko var izdarīt kā ar aktīvu darbību, tā ar bezdarbību. Konkrētajā gadījumā apsūdzētais /pers. B/ ar aktīvām darbībām, tīši izdarot divus sitienus ar dūri

cietušajam /pers. C/ pa un seju, nodarot viņam fiziskas sāpes un miesas bojājumu, nodarīja prettiesisku kaitējumu cietušā /pers. C/ veselībai, kas

izpaudās kā apakšžokļa lūzums abās pusēs, kas pieskaitāms vidēji smagiem miesas bojājumiem, kas pēc sava rakstura rada veselības traucējumu uz laiku

ilgāku par trīs nedēļām.

Tiesai nav šaubu par apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses esamību. Krimināllikuma 126. panta pirmajā daļā paredzēto

nodarījumu var izdarīt tīši un aiz neuzmanības. Konkrētajā gadījumā pierādīts, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts tīši un ar tiešu nodomu, par ko liecina

apsūdzībā norādītās un tiesas izmeklēšanā konstatētās apsūdzētā /pers. B/ darbības. Tiesa atzīst, ka lietā ir pierādīts, ka apsūdzētajam bija nodoms

nodarīt cietušajam miesas bojājumus, jo ir konstatēts arī apsūdzētā rīcības motīvs, proti, apsūdzētais sadusmojies par to, ka cietušais lieto viņa alkoholu,

pēc kā izcēlies konflikts.

Konkrētajā gadījumā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturo apsūdzētā nenoteikts nekonkretizēts nodoms, jo apsūdzētais paredzējis,

kādas sekas vispār var izraisīt nodarījums, taču viņa apziņā tās nav konkretizētas un apsūdzētais, sitot cietušajam ar dūri pa seju, pieļāva iespēju nodarīt

jebkura smaguma miesas bojājumus. Tiesai nav šaubu, ka apsūdzētais apzinājās savas darbības kaitīgumu, to apzināti veica un paredzēja nodarījuma

kaitīgās sekas un vēlējās seku iestāšanos. Konkrētajā gadījumā, pēc eksperta atzinumā Nr. 347 izdarītajiem eksperta secinājumiem, cietušajam /pers. C/

konstatēs miesas bojājums – apakšžokļa abpusējs lūzums, kas pieskaitāms vidēji smagiem miesas bojājumiem, kas pēc sava rakstura rada veselības

traucējumu uz laiku ilgāku par trim nedēļām.

Konstatējams arī tas, ka /pers. B/ ir noziedzīgā nodarījuma subjekts, jo /pers. B/ ir fiziska, pieskaitāma un 14 gadu vecumu sasniegusi persona, kas

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta otro daļu, kriminālprocesā ir pierādāmi noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā

arī citi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā.

Pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgrīki. Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie

apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

Tiesa atzīst, ka iepriekš minētie pierādījumi, cietušā /pers. C/ un liecinieku pirmstiesas un tiesas izmeklēšanā sniegtās liecības, lietā esošie rakstveida

pierādījumi, ir savstarpēji saistīti, pēctecīgi un tiesai nav pamata tos apšaubīt, viens otru apstiprina, līdz ar ko apsūdzībā norādītie faktiskie apstākļi ir

pierādīti.

Tiesa atzīst spriedumā norādītos pierādījumus, vērtējot tos kopumā un savstarpējā sakarībā, par pietiekamiem, lai izslēgtu jebkādas saprātīgas

šaubas par apsūdzētā vainīgumu un to, ka viņa vainīgums ir pilnībā pierādīts noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā pret cietušo /pers. C/ apsūdzībā norādītajā

apjomā. Tiesa nav radusi pamatojumu tam, lai izbeigtu kriminālprocesu, attaisnotu apsūdzēto, vai atbrīvotu viņu no soda vispār. Savas vainas atzīšana

daļēji vērtējama kā apsūdzētā aizstāvības pozīcija un vēlēšanās mazināt savu atbildību.

Nosakot soda veidu apsūdzētajam /pers. B/, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta otro daļu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu

un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Nosakot soda mēru, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta trešo daļu ņem vērā apsūdzētā /pers. B/

atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Tāpat tiesa ņem vērā, ka sodam jābūt tādam, lai tas atbilstu Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā

norādītajam soda mērķim, proti, aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto

personu un panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Apsūdzētais /pers. B/ izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas ar Krimināllikuma 7. panta trešo daļu atzīts par mazāk smagu noziegumu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47., 48. pantu apsūdzētā atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus tiesa nekonstatē.

Pārbaudot apsūdzētā personu raksturojošos datus, tiesa konstatēja, ka /pers. B/ agrāk nav sodīts. Apsūdzētajam ir bijuši piemēroti administratīvie

sodi (lietas 53.-54. lapa).

Krimināllikuma 126. panta pirmās daļas sankcija paredz sodu brīvības atņemšanas veidā uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu,

vai piespiedu darbu, vai naudas sodu.

Nosakot soda veidu, tiesa ņem vērā iepriekš minētos soda veida ietekmējošos apstākļus, to, ka noziedzīgs nodarījums nav bijis bīstams dzīvībai un

nav izraisījis Krimināllikuma 125. pantā paredzētās sekas, bet ir izraisījis ilgstošu veselības traucējumu (vidēja smaguma miesas bojājums).

Ņemot vērā spriedumā iepriekš konstatētos soda veida ietekmējošos apstākļus, gūto priekšstatu par apsūdzētā /pers. B/ personību, apsūdzētā

attieksmi – savas vainas daļēju atzīšanu un izdarītā nožēlošanu un, izvērtējot prokurora viedokli par soda noteikšanu piespiedu darba veidā, tiesa atzīst,

ka Krimināllikuma 35. pantā noteiktais soda mērķis konkrētajā gadījumā būs sasniegts ar sodu piespiedu darba veidā. Šāds sods apsūdzētajam

konkrētajā gadījumā būts taisnīgs, atbilstīgs un samērīgs, atbilstošs soda mērķim un soda veida ietekmējošajiem apstākļiem.

Krimināllikuma 40. pants noteic, ka piespiedu darbs (..) ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais (..) izcieš,

veicot dzīvesvietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba un mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības. Nosakot sodu

piespiedu darba veidā, apsūdzētais tiks iesaistīts sabiedrībai nepieciešamos darbos bez atlīdzības, un piespiedu darbs ir sabiedrībai būtiski lietderīgāks

nekā brīvības atņemšanas sods, piespiedu darba izciešanas rezultātā konkrētajā gadījumā apsūdzētais tiks motivēts laboties.

Nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā, ka nav konstatēti apsūdzētā /pers. B/ atbildību mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi. Piespiedu darbs atbilstoši

Krimināllikuma 40. panta pirmajai daļai nosakāms no četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit stundām. Tiesas ieskatā apsūdzētajam nosakāms piespiedu

darbs 120 stundu apmērā.

No cietušā /pers. C/ pieteikts mantiskais kaitējums 83,89 EUR apmērā, ko sastāda slimnīcas un transporta izdevumi (lietas 13., 16.-17. lapa).

Tiesas izmeklēšanā cietušais pieteikto mantisko kaitējumu 83,89 EUR apmērā uzturēja.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 22. pantu personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, tiek garantētas procesuālās iespējas

materiālās kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 350. panta pirmo daļu kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu

nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskām ciešanām un mantisko zaudējumu. Savukārt minētā

panta otrā daļa noteic, ka kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā labprātīgi vai uz tiesas nolēmuma

pamata. Minētās normas izpratnē cietušais pieteicis mantisku zaudējumu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 351. panta pirmo daļu mantiskā zaudējuma

apmērs cietušajam ir jāpamato ar pierādījumiem. Cietušais /pers. C/ savu mantisko zaudējumu 83,89 EUR apmērā ir pamatojis ar pierādījumiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1779. pantu, katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis. Savukārt

saskaņā ar Civillikuma 1770. pantu ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums.

Tiesas sēdē prokurors, izmantojot Kriminālprocesa likuma 456. panta trešajā daļā noteiktās tiesības, pieteica un uzturēja pieteikumu par kaitējuma

kompensācijas piedziņu no apsūdzētā /pers. B/ valsts interesēs, ko Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Juridiskās palīdzības administrācija, saskaņā

ar likuma „Par valsts kompensāciju cietušajiem” 4. panta pirmo daļas 1. punktu cietušajam /pers. C/ izmaksājusi 900 EUR apmērā, ko apliecina 2016.

gada 5. janvāra maksājuma uzdevums Nr. 000014 (lietas 70. lapa).

No valsts izmaksātā kaitējuma kompensācija ir ņemamam vērā, nosakot cietušajam radītā kaitējuma – morālā vai mantiskā kaitējuma, apmēru ar

spriedumu. Šāds secinājums izriet no likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” jēgas un mērķa.

Saskaņā ar likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” 1. pantu tiesības saņemt kompensāciju cietušajam rodas par tīša noziedzīga nodarījuma

rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu. Saskaņā ar minētā likuma 3.1 pantu noziedzīgā nodarījuma izdarītājam,

kurš atzīts par vainīgu (..), ir pienākums atmaksāt valsts budžetā izmaksāto valsts kompensāciju.

No minētā izriet, ka gadījumā, ja cietušais saņem kompensāciju no Juridiskās palīdzības administrācijas, apsūdzētajam netiek radīts priviliģēts

stāvoklis. Gluži pretēji – apsūdzētajam rodas pienākums izmaksāto valsts kompensāciju atmaksāt valstij. No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka

valsts iestājas apsūdzētā vietā un operatīvi nodrošina kompensācijas izmaksu cietušajam, kas ir loģiski un taisnīgi, jo gadījumā, kad tiesas process ieilgst,

cietušais jau ir saņēmis atlīdzinājumu un jau ir novērsis pilnīgi vai daļēji viņam radīto kaitējumu. Tiesas ieskatā arī no valsts garantētās kompensācijas

cietušajam ir jāgūst gandarījums, jo tā ir garantēta atlīdzība, ko nevarētu teikt tad, ja šī kaitējuma kompensācija tiktu piedzīta no apsūdzētā, un,

piemēram, apsūdzētā mazturības dēļ kompensāciju cietušais vispār varētu nesaņemt.

Saskaņā ar likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” 7. panta pirmo daļu vienam noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts

kompensācijas maksimālais apmērs ir Latvijas Republikā noteiktās piecas minimālās mēneša darba algas. Izmaksājamās valsts kompensācijas apmēru

aprēķina, ņemot vērā minimālās mēneša darba algas apmēru, kāds noteikts brīdī, kad persona atzīta par cietušo. Konkrētajā gadījumā cietušais atzīts par

cietušo 2015. gada 3. augustā, līdz ar to kompensācijas aprēķinā ņemama vērā minimālā mēnešalga 360 EUR, kāda tā bija brīdī, kas cietušais tika atzīts

par cietušo. Savukārt saskaņā ar minētā likuma otro daļu kompensācija tiek izmaksāta (..) 50 procentu apmērā, ja cietušajam nodarīti vidēja smaguma

miesas bojājumi (..). No minētā izriet, ka valsts izmaksātās kompensācijas apmērs cietušajam ir 900 EUR, kas tiesai ņemams vērā, nosakot morālo

kaitējumu ar spriedumu.

Tas, ka valsts izmaksātās kompensācijas apmērs tiesai ir ņemams vērā, nosakot morālā un mantiskā kaitējuma apmēru, izriet no likuma “Par valsts

kompensāciju cietušajiem” 4. panta pirmās daļas 4. punkta, kas noteic, ka Juridiskās palīdzības administrācijai ir uzdevums regresa kārtībā vērsties pret

vardarbīgā noziedzīgā nodarījuma izdarītāju. Atbilstoši šī likuma 16. pantam Juridiskās palīdzības administrācija pret vardarbīgā noziedzīgā nodarījuma

izdarītāju pārņem cietušā tiesības uz kompensāciju izmaksātās summas

Ievērojot minēto, tiesa uzskata, ka izmaksājamā valsts kompensācija, ja cietušais tādu ir prasījis Juridiskās palīdzības administrācijai, jebkurā

gadījumā ir jāatskaita no tiesas noteiktās morālā vai mantiskā kaitējuma summas. Pretējā gadījumā apsūdzētajam rastos pienākums gan atmaksāt valstij

izmaksāto summu, gan ar tiesas spriedumu noteikto morālā vai mantiskā kaitējuma kompensāciju cietušajam, un tā rezultātā cietušais iedzīvotos, jo

saņemtu atlīdzinājumu par vienu un to pašu notikumu divas reizes, kas savukārt būtu pretrunā taisnīguma principam.

Līdz ar to cietušajam nodarītais mantiskais kaitējums jau ir atlīdzināts pilnā apmērā, to ir atlīdzinājusi valsts un mantiskā kaitējuma kompensācija no

apsūdzētā par labu cietušajam ar spriedumu nav nosakāma, bet no apsūdzētā /pers. B/ ir piedzenama kaitējuma kompensācija 900 EUR apmērā par

labu valstij.

Gadījumā, ja cietušais uzskata, ka viņam nav atlīdzināts viss ar noziedzīgo nodarījumu radītais kaitējums, viņam ir tiesības, ievērojot

Kriminālprocesa likuma 350. panta trešo un ceturto daļu, prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, nemaksājot par to valsts nodevu.

Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmā daļa noteic, ka procesuālos izdevumus ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem (..). Saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas ceturto punktu procesuālos izdevumus lietā sastāda samaksa aizstāvei S. Bērziņai par juridiskās

palīdzības sniegšanu pēc norīkojuma apsūdzētajam 255 EUR apmērā (lietas 90., 129., 130. lapa). Tiesa nekonstatē kādu no Kriminālprocesa likuma

368. pantā norādītajiem pamatiem notiesātā atbrīvošanai no procesuālo izdevumu samaksas, līdz ar ko saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368. panta

pirmo daļu procesuālie izdevumi 255 EUR apmērā piedzenami no apsūdzētā par labu valstij, nosakot saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 529. panta

2. punktu termiņu lēmuma labprātīgai izpildei - 30 dienas no lēmuma spēkā stāšanās dienas.

Kriminālprocesa likuma 241. panta trešā daļa noteic, ka tiesa, taisot spriedumu, var piemērot drošības līdzekli apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt,

ka viņš izvairīsies no sprieduma izpildes. Tiesa neatrod tādus apstākļus, kas liecinātu par to, ka apsūdzētais /pers. B/ izvairīsies no sprieduma izpildes, līdz

ar ko drošības līdzeklis apsūdzētajam /pers. B/ nav piemērojams.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511., 512, 520., 527., 528., 529.,530. pantu, tiesa

nosprieda

atzīt /pers. B/ par vainīgu Krimināllikuma 126. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīt viņu ar piespiedu darbu uz

120 (viens simts divdesmit) stundām.

Drošības līdzekli /pers. B/ nepiemērot.

Piedzīt no /pers. B/ par labu valstij cietušajam /pers. C/ izmaksāto valsts kompensāciju 900 EUR (deviņi simti eiro).

Piedzīt no /pers. B/ par labu valstij procesuālos izdevumus 255 EUR (divi simti piecdesmit pieci eiro), kas saistīti ar zvērinātas advokātes

S. Bērziņas piedalīšanos kriminālprocesā pēc norīkojuma.

Nenoteikt mantiskā kaitējuma kompensāciju /pers. C/.

Noteikt sprieduma labprātīgas izpildes termiņu daļā par procesuālo izdevumu piedziņu 30 (trīsdesmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) dienu laikā Zemgales apgabaltiesā pēc pilna sprieduma pieejamības dienas, apelācijas sūdzību vai protestu

iesniedzot Aizkraukles rajona tiesā.

Pilns spriedums saņemams tiesas kancelejā 2017. gada 22. martā

Tiesnese I. Zālīte