Supreme Court dismisses appeal on land privatization, upholding lower court's rejection of full parcel privatization.

ECLI:LV:AT:2026:0120.A420233323.12.L

Lieta Nr. A420233323, SKA-267/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 20.janvārī

[1] Senātā saņemta pieteicējas /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada

10.jūlija spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Ministru kabineta 2023.gada 21.septembra

rīkojuma Nr. 604 „Par atteikumu nodot privatizācijai apbūvētu zemesgabalu /Adrese A/” atzīšanu par prettiesisku

un labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai kā uz zemesgabala esošo būvju īpašniecei tiktu

atļauts, privatizējot zemesgabalu /Adrese A/ (turpmāk – strīdus zemesgabals), privatizēt arī tajā ietilpstošo valsts

meža zemi un zemi Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā.

Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un atzina, ka, ievērojot strīdus

zemesgabala platību un tās sadalījumu pa zemes lietošanas veidiem, kā arī samērojot to ar būvju platību un būvju

izvietojumu zemesgabalā, būvju uzturēšanai viss strīdus zemesgabals nav nepieciešams. Tā kā neizpildās tiesību

normā noteiktais kritērijs – valsts meža zemes saistība ar apbūvi –, nav konstatējams Meža likuma 44.panta ceturtās

daļas 3.punkta „b” apakšpunktā paredzētais izņēmuma gadījums, kad valsts meža zemi būtu pieļaujams atsavināt

vai privatizēt. Valsts meža zemes nodalīšana nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas

dokumentiem. Tādējādi nav iespējams izveidot atsevišķu zemesgabalu, kas ir tieši saistīts ar apbūvi un

nepieciešams būvju uzturēšanai.

Atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktam konkrētajā gadījumā varētu būt pamats

atsavināt 0,27 ha vai citu platību no strīdus zemesgabala kā būvēm nepieciešamo platību, lai nodrošinātu zemes un

būves vienotību. Taču lietas apstākļi un pierādījumi neliecina par to, ka konkrētajā gadījumā visa strīdus

zemesgabala platība būtu uzskatāma par zem būvēm.

Valsts meža zeme, kas atrodas strīdus zemesgabalā, ir saglabājama valsts īpašumā Meža likumā un

Aizsargjoslu likumā noteikto mērķu sasniegšanai. Proti, pastāv leģitīmas sabiedrības intereses, kas ir prioritāras

attiecībā pret atsevišķu privātpersonu (privatizācijas subjektu) interesēm.

[2] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa esot nepareizi interpretējusi likumā paredzētos izņēmuma

gadījumus kopsakarībā ar privatizācijas procesa mērķi, faktisko situāciju un pieteicējas tiesībām. Ar pārsūdzēto

spriedumu esot aizskartas pieteicējas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 105.pantā garantētās

tiesību uz apbūvēta zemesgabala privatizāciju, kas izriet ne tikai no privatizācijas mērķa, bet arī no zemes un būves

vienotības principa. Pieteicēja vērš uzmanību uz likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objekta privatizāciju”

60.panta trešo daļu (Ja zemesgabals tiek privatizēts kā atsevišķs apbūvēts zemesgabals jau privatizēta valsts vai

pašvaldības īpašuma objekta īpašniekam, šis zemesgabals kopā ar privatizēto valsts vai pašvaldības īpašuma

objektu veido lietu kopību), kas norāda uz zemes un būves vienotības principu. Viss strīdus zemesgabals bijis

iznomāts pieteicējai.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti. Apgabaltiesa pareizi norādījusi, ka visa strīdus

zemesgabala nomāšana nav pamats, lai uzskatītu, ka tas viss ir nepieciešams pieteicējas būvju uzturēšanai, kā arī

minētais nerada tiesisko paļāvību uz iespēju privatizēt visu strīdus zemesgabalu. Turklāt nomas līgumā strīdus

zemesgabala lietošanas mērķis nekad nav ticis noteikts tikai kā būvju uzturēšana; līgumā bija noteikti arī citi

zemesgabala izmantošanas mērķi, piemēram, mežaparka, parka iekārtošana, zaļās zonas, parka vai citas rekreācijas

nozīmes objektu teritorija.

No Satversmes 105.panta neizriet pieteicējas tiesības privatizēt konkrēto strīdus zemesgabalu tādā veidā, kā

pieteicēja to vēlētos, neņemot vērā likumos noteiktos ierobežojumus. Turklāt pieteicējai nav ierobežotas tiesības

lietot zemi zem ēkām uz nomas līguma pamata.

[3] Pieteicēja norāda uz tiesisko paļāvību, kas radusies uz Ministru kabineta 1998.gada 21.oktobra rīkojuma

Nr. 507 (turpmāk – rīkojums Nr. 507) pamata. Pieteicēja uzskata, ka tiesa minēto rīkojumu esot vērtējusi pretēji tā

saturam, kā arī pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts, ka rīkojums Nr. 507 atzīts par nelikumīgu, atcelts vai citādi

zaudējis spēku.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa ir atbildējusi uz minēto pieteicējas argumentu. Apgabaltiesa

norādīja, ka rīkojumu Nr. 507 Senāts vairākkārt ir vērtējis citās administratīvajās lietās (piemēram, Senāta

2014.gada 29.decembra spriedums lietā Nr. SKA-600/2014, A420291013), kurās atzinis, ka rīkojums Nr. 507 nav

šķērslis, lai Privatizācijas aģentūra vēlāk atteiktu zemesgabala privatizāciju. Pirmkārt, Ministru kabineta rīkojumam

ir jāatbilst likumam. Otrkārt, ar rīkojumu Nr. 507 privatizācijai masveidā tika nodoti zemesgabali, uz kuriem

atradās privatizēti valsts īpašuma objekti, taču attiecīgos zemesgabalus neidentificējot un neapzinot to

problemātiku. Tas izriet no rīkojuma Nr. 507 teksta.

Līdz ar to senatoru kolēģija nesaskata tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu tajā, ka, izskatot pieteicējas

privatizācijas ierosinājumu, Ministru kabinets 2023.gada 21.septembra rīkojumā Nr. 604 ir vērtējis, vai strīdus

zemesgabals ir nododams privatizācijai vai saglabājams valsts īpašumā.

[4] Pieteicēja norāda, ka apgabaltiesa neesot analizējusi faktu, ka lietas materiālos neatrodas Valsts un

pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 7.panta otrajā daļā

paredzētais Ministru kabineta lēmums, kurā būtu norādīts, ka strīdus zemesgabals saglabājams valsts īpašumā

valsts pārvaldes funkciju īstenošanai. Tas, ka zemes lietošanas veids ir „mežs”, nenozīmē, ka strīdus zemesgabals

kalpo valsts pārvaldes funkciju veikšanai. Tas pats attiecas arī uz krasta kāpu aizsargjoslu.

Senatoru kolēģija vērš pieteicējas uzmanību uz Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas

sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 7.panta 21.daļu, kas paredz: ja valstij piederošs vai piekrītošs apbūvēts

zemesgabals saskaņā ar citiem likumiem nav privatizējams vai atsavināms, valsts īpašumu privatizāciju veicošā

institūcija šā panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā pieņem pamatotu lēmumu par atteikumu nodot privatizācijai

attiecīgo valstij piederošu vai piekrītošu apbūvētu zemesgabalu. Izskatāmajā gadījumā Ministru kabineta 2023.gada

21.septembra rīkojums Nr. 604, ar kuru atteikts strīdus zemesgabalu atteikts nodot privatizācijai, pamatots ar citos

likumos – Meža likumā un Aizsargjoslu likumā – noteiktajiem ierobežojumiem valstij piederošā zemesgabala

privatizācijai.

[5] No kasācijas sūdzības argumentiem izriet, ka pieteicēja uzskata, ka izskatāmajā gadījumā ir

konstatējami gan Meža likumā, gan Aizsargjoslu likumā paredzētie izņēmuma gadījumi, kad valsts meža zemi un

zemi krasta kāpu aizsargjoslā ir pieļaujams privatizēt, jo uz tās atrodas pieteicējai piederošas būves. Tomēr tiesa

esot paplašinājusi izņēmumus, ietverot tajā citus papildu kritērijus (platība, konfigurācijas), kas nav ietverti likumā.

Atsauce, ka būvju uzturēšanai viss strīdus zemesgabals nav nepieciešams, esot nepamatota un patvaļīga.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa ir pareizi interpretējusi lietā piemērotās Meža likuma un

Aizsargjoslu likuma normas un pareizi novērtējusi faktiskos apstākļus lietā.

Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam tiesa ir ņēmusi vērā grozījumus Meža likuma 44.panta ceturtās daļas

3.punkta „b” apakšpunktā, kas stājās spēkā 2021.gada 19.maijā, proti, ka tiesību norma atļauj privatizēt lielāku

meža zemes platību par 0,12 ha. Vienlaikus tiesa vērtēja, ka jaunajā tiesību normas redakcijā izņēmumu

paplašinājums attiecas tikai uz platību. Proti, tie ierobežo atsavināmās zemes platību līdz 0,12 ha vai pie noteiktiem

kritērijiem (funkcionālā nepieciešamība, valsts meža zemes nodalīšanas nepieļaujamība un tāda starpgabala

veidošanās pēc nodalīšanas, kuru nav lietderīgi izmantot valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai) pieļauj atsavināt

arī lielāku platību. Taču šie izņēmumu papildinājumi nav tulkojami paplašināti un nemaina mērķi, ar kuru valsts

meža zemes privatizācija ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā. Izskatāmajā gadījumā pieteicēja vēlas privatizēt

zemesgabalu 0,6961 ha platībā, uz kura atrodas valsts meža zeme 0,23 ha platībā, kas ir būtiski vairāk nekā likumā

paredzētā sākotnēji pieļaujamā platība un ievērojami lielāka nekā nepieciešama pieteicējas īpašumā esošās būves

uzturēšanai un apsaimniekošanai.

Aizsargjoslu likums kā izņēmumu pieļauj iegūt īpašumā zemi krasta kāpu aizsargjoslā, kad likumā

noteiktajos gadījumos personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves). Aizsargjoslu likuma 36.panta

trešās daļas 1.punktā ietvertais izņēmums – tiesības atsavināt zemi – ir vērsts uz to, lai apvienotu patstāvīgus zemes

un ēkas īpašumus vienotā īpašumā. Senāts jau iepriekš uzsvēris, ka paredzētais izņēmums ir īstenojams ierobežotā

veidā, proti, tiktāl, cik tas nenonāk pretrunā ar normas galveno mērķi – aizsargāt piekrastes teritoriju – un atbilst

normā tieši noteiktajam. Citiem vārdiem, izņēmums no atsavināšanas aizlieguma ir tulkojams šauri, pakārtojot to

normas galvenajam mērķim (Senāta 2019.gada 17.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-1/2019,

ECLI:LV:AT:2019:1217.A420684911.2.S, 40.punkts). Apgabaltiesa pareizi secinājusi, ka arī Aizsargjoslu likums

zemes atsavināšanu paredz tikai izņēmuma gadījumā un tikai saistībā ar konkrēto ēku (būvi), kā arī, ievērojot

zemes krasta kāpu aizsargjoslā atsavināšanas aizliegumu un tā mērķi, ar tiesībām izņēmuma gadījumā iegūt zemi

zem ēkām nav saprotamas tiesības iegūt zemi jebkādā vēlamajā platībā, kas nav pamatota ar konkrētās ēkas (būves)

vajadzību.

Lietā nav strīda, ka atbilstoši spēkā esošajiem teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem valsts meža

zemes nodalīšana nav pieļaujama un nav iespējams no strīdus zemesgabala nodalīt tādu platību, kas objektīvi

nepieciešama būvju uzturēšanai.

Apgabaltiesa pareizi norādījusi, ka Aizsargjoslu likums neparedz tādu izņēmumu, kāds ir Meža likuma

44.panta ceturtās daļas 3.punkta ,,b” apakšpunktā un kas gadījumā, ja zeme, ko aizņem būves un kas nepieciešama

to uzturēšanai, atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem nav nodalāma no pārējās zemes, pieļauj tās

visas atsavināšanu. Arī Meža likuma grozījumu, kas papildināja izņēmuma gadījumus, anotācijā norādīts, ka

likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punktā paredzētie grozījumi nav attiecināmi uz valsts meža zemes privatizāciju vai

atsavināšanu krasta kāpu aizsargjoslā, jo zemes atsavināšanas gadījumus krasta kāpu aizsargjoslā reglamentē

Aizsargjoslu likums (13.Saeimas likumprojekta Nr. 772/Lp13 „Grozījumi Meža likumā” anotācija).

Tādējādi apgabaltiesa ir pareizi tulkojusi piemērotās Meža likuma un Aizsargjoslu likuma normas un

atzinusi, ka nav iespējams nodot privatizācijai visu strīdus zemesgabalu, jo tas ir ievērojami lielāks, nekā būvēm

nepieciešamā platība, bet likums caur šauri tulkojamo izņēmuma gadījumu nepieļauj paplašināt atsavināmās zemes

krasta kāpu aizsargjoslā platību.

[6] Senatoru kolēģija atzīst par acīmredzami nepamatotiem kasācijas sūdzības argumentus, ka apgabaltiesa

neesot norādījusi tiesību normas, kas aizliedz apvienot būves un zemi vienā nekustamajā īpašumā tā iemesla dēļ, ka

būves īpašnieks neesot pierādījis zemesgabala izveidošanas nepieciešamību un konkrētās robežas vai platību, kā arī

spriedumā neesot minēta tiesību norma, no kuras izrietētu, ka būvju īpašniekam vispār būtu tāds likumā noteikts

pienākums. Apgabaltiesas spriedumā nav norādīts, ka pieteicējai ir pienākums pierādīt strīdus zemesgabala

izveidošanas nepieciešamību un platību, kā arī spriedumā nav runas par aizliegumu apvienot zemes un būvju

īpašumus vienā nekustamajā īpašumā. Lietā ir risināts jautājums atbilstoši pieteikuma priekšmetam par pieteicējas

tiesībām privatizēt strīdus zemesgabalu.

[7] Pieteicēja norāda, ka viņas gadījumu, tostarp Aizsargjoslu likuma piemērošanas un ievērošanas sakarā, ir

vērtējusi Satversmes tiesa 2017.gada 6.oktobra spriedumā lietā Nr. 2016-24-03. Satversmes tiesa esot skaidrojusi

sabiedrības un privāto interešu samērojamības procedūras un ilgtspējību, kuru apgabaltiesa nevarēja neņemt vērā,

jo minētais Satversmes tiesas spriedums esot tieši attiecināms uz izskatāmo lietu.

Minētajā Satversmes tiesas spriedumā tika vērtēta Jūrmalas pilsētas domes 2016.gada 24.marta saistošo

noteikumu Nr. 8 „Par Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma grozījumu grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un

apbūves noteikumu apstiprināšanu” „Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu” 2361.punkta atbilstību

Satversmes 115.pantam. Proti, vai pašvaldība, ievērojot kāpu aizsargjoslai un tajā esošajam mežam vides tiesību

normās noteiktās aizsardzības prasības, ir tiesīga teritorijas plānojumā ietvert normas, kas par atļauto (plānoto)

teritorijas izmantošanu nosaka apbūvi arī tādā zemes gabalā, kurš atrodas kāpu aizsargjoslā un kuru daļēji aizņem

mežs.

Līdz ar to minētais Satversmes tiesas spriedums nesniedz atbildi uz izskatāmās lietas jautājumu, vai strīdus

zemesgabals ir privatizējams.

Vienlaikus senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka minētajā spriedumā Satversmes tiesa norādīja, ka saskaņā ar

Aizsargjoslu likuma 6.panta pirmo daļu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla izveidota, lai

samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu

attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo

resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu.

Savukārt Aizsargjoslu likuma 36.pants paredz būtiskus kāpu aizsargjoslā esošā īpašuma lietošanas aprobežojumus,

un minētie aprobežojumi ir interpretējami kopsakarā ar šā likuma 6.pantu. Satversmes tiesa jau vairākkārt

uzsvērusi, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste ir nozīmīga dabas vērtība. Kāpu aizsargjoslai ir liela

nozīme bioloģiskās un ainaviskās daudzveidības saglabāšanā (sprieduma 12.4.punkts).

Minētie likumdevēja noteiktie aprobežojumi, kuri izriet no nepieciešamības aizsargāt vidi krasta kāpu

aizsargjoslā, ir ņemti vērā, salīdzinot pieteicējas tiesību ierobežojumu ar sabiedrības interesēm.

[8] Pieteicēja norāda, ka tiesa esot pamatojusi spriedumu ar to, ka pieteicēja neesot iesniegusi pierādījumus.

Šāds sprieduma pamatojums neesot pieļaujams administratīvajā procesā, jo objektīvās izmeklēšanas princips

uzliekot tiesai pienākumu izpildīt Administratīvā procesa likuma 103. un 107.panta noteikumus. Pieteicēja esot

izpildījusi Administratīvā procesa likuma 150.panta trešās daļas pienākumu, savukārt tiesai vajadzējis rīkoties

atbilstoši 150.panta ceturtajā daļā noteiktajam. Nevarot veidoties situācija, ka par tiesas viedokli, ka lietā nav

pierādījumi, pieteicēja uzzina tikai no tiesas sprieduma.

Senatoru kolēģija konstatē, ka minētie argumenti ir pārāk vispārīgi un no tiem nav saprotams, par kādiem

pierādījumiem lietā, kuri būtu jāiegūst tiesai, ir runa. No apgabaltiesas sprieduma, tostarp ņemot vērā pievienošanas

pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, redzams, ka tiesa no tiesību normām secinājusi, ka likums nepieļauj

patvaļīgi izvēlētas platības un jebkāda izmēra valsts meža zemes atsavināšanu – konkrētas valsts meža zemes

platības nepieciešamība un saistība ar apbūvi ir ticami jāpierāda. Tiesa ir vērtējusi pierādījumus lietā un atzinusi, ka

pieteicēja nav pierādījusi, ka esošo būvju uzturēšanai ir nepieciešama visa strīdus zemesgabala platība, un tas vien,

ka pieteicēja ir nomājusi visu zemesgabalu, nepierāda to. Senatoru kolēģija atzīst, ka minētais pierādījumu

vērtējums neliecina, ka tiesa ir pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu. Turklāt objektīvās izmeklēšanas

princips nenozīmē, ka tiesai jāvāc pierādījumi pieteicējas pozīcijas pierādīšanai. Pieteicēja nav arī norādījusi uz

kādiem konkrētiem pierādījumiem, kurus tiesa nav ieguvusi. Tas vien, ka pieteicējs nepiekrīt apgabaltiesas

secinājumiem, nenozīmē, ka tiesa ir pārkāpusi pierādījumu vērtēšanas noteikumus. Savukārt atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 325.pantam faktisko apstākļu noskaidrošana un pierādījumu pārvērtēšana nav

kasācijas instances tiesas kompetencē.

[9] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija secina, ka kasācijas sūdzībā nav minēti tādi argumenti, kas varētu

radīt šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu vai norādītu uz tiesību jautājumiem, kam varētu būt nozīme

judikatūras veidošanā. Līdz ar to ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,

senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2025.gada 10.jūlija spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore L. Slica Senatore A. Kovaļevska Senators J. Pleps