Legislator Case Law & Legislation
133046014 / 104AA-0190-15 AI generated

Court dismissed appeal against administrative fine for failing to provide safety instructions to contractors under Work Safety Act.

Case Number 133046014 / 104AA-0190-15
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal dismissed the company's appeal against a fine imposed by the State Labour Inspectorate for violating work safety regulations. The court determined that the company was the employer of the injured worker despite the worker being employed by a subcontractor, as the worker performed tasks under a commercial agreement. Consequently, the company was held liable for failing to provide necessary safety instructions and protective measures before the accident occurred.

Legislator headnote

AI generated

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.5panta pirmā daļa; Darba aizsardzības likuma 16.pants: The employer is liable for work safety violations regardless of whether the worker is formally employed under a labor contract or engaged via a commercial agreement.

Keywords

AI generated
administrative penalty work safety liability employer definition contractor safety subcontractor relationship safety instructions high work

Cited Legislation

AI generated
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.5panta pirmā daļa
Darba aizsardzības likuma 16.pants
Ar ko pārkāpts Darba aizsardzības likuma 16.pants, Ministru kabineta
Ministru kabineta noteikumi Nr.526 28.punkts
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.22pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12panta otrā daļa 1.punkts
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lieta Nr. 133046014

104AA-0190-15/4

SPRIEDUMS

Rīgā, 2015.gada 19.februārī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese L.Šteinerte

tiesneši I.Vīgante un G.Kveska

rakstveida procesā Rīgā, Abrenes ielā 3, izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar SIA “/Nosaukums/”, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/,

apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2014.gada 4.novembra spriedumu, un

konstatēja

Valsts darba inspekcijas (turpmāk tekstā - VDI) Zemgales reģionālās darba inspekcijas vecākā inspektores Aija Briede sastādījusi administratīvā

pārkāpuma protokolu AM Nr.022428 par to, ka 2013.gada 11.maijā notikušā nelaimes gadījuma darbā ar /pers. E/, izmeklēšanā konstatēts, ka SIA

“/Nosaukums/” pārkāpusi Darba aizsardzības likuma 16.pantu - nav nodrošināts, lai tā uzņēmuma darbā iesaistītie citi darba devēja nodarbinātie saņemtu

instruktāžu darba aizsardzības jomā pirms darba uzsākšanas visā laika posmā, kad viņi būs nodarbināti uzņēmumā. SIA “/Nosaukums/” bija jāinstruē

SIA “SanLatPro” darbinieku /pers. E/ par darba vides riskiem, par darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā kopumā, kas saistīti ar SIA

“/Nosaukums/” remontu darbiem betonu maisīšanas, t.sk. drošu darbu veikšanu augstumā, nepārliecinājās par drošu darba aprīkojuma montāžu zonas

izvēli, kura būtu aprīkota ar aizsargnožogojumu pret krišanu no augstuma. Ar ko pārkāpts Darba aizsardzības likuma 16.pants, Ministru kabineta

2002.gada 9.decembra noteikumu Nr.526 „Darba aizsardzības prasības, lietojot darba aprīkojumu un strādājot augstumā” (turpmāk tekstā - Noteikumi

Nr.526) 28.punktu, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā – Latvijas APK) 41. 5panta pirmajā daļā

(lietas 27.-28.lapa).

Ar VDI Zemgales reģionālās darba inspekcijas vecākā inspektores Aijas Briedes 2014.gada 16.aprīļa lēmumu Nr.12R-425-2014-12 SIA

/Nosaukums/ saukta pie administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā - Latvijas APK) 41. 5panta pirmajā

daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu un sodīta ar naudas sodu 1900 euro apmērā (lietas 25.-26.lapa).

Ar VDI direktora R.Lūša 2014.gada 13.jūnija lēmumu Nr.2014-05-04/131-2014-05-05/308 nolēma lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā

daļā par Darba aizsardzības likuma 16.panta pirmās un otrās daļas un Noteikumu Nr.526 28.punkta pārkāpšanu izbeigt. Grozīt soda mēru ietvaros, kas

paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu, un saukt SIA /Nosaukums/ pie administratīvās atbildības par Darba aizsardzības

likuma 16.panta 3.daļas pārkāpšanu un uzliekot naudas sodu 1400 euro par Latvijas APK 41. 5panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma

izdarīšanu.

Par minēto lēmumu SIA “/Nosaukums/” iesniedza sūdzību Rīgas rajona tiesā, lūdzot atcelt lēmumu un izbeigt administratīvo lietvedību.

Ar Rīgas rajona tiesas 2014.gada 4.novembra spriedumu VDI direktora R.Lūša 2014.gada 13.jūnija lēmums Nr.2014-05-04/131-2014-05-

05/308 atstāts negrozīts un SIA “/Nosaukums/” sūdzība noraidīta.

Tiesa, izvērtējusi Valsts darba inspekcijas 2014.gada 13.jūnija lēmumā Nr.2014-05-04/131-2014-05/30 norādīto pamatojumu, secina, ka

pamatojums ir pareizs un pietiekams, līdz ar ko izmanto Latvijas APK 289.13panta 3.daļā noteikto un pievienojas lēmuma motivācijai.

Tiesa norādījusi, ka no lietas materiāliem konstatēts, ka nelaimes gadījums darbā ar SIA „SanLatPro” valdes locekli /pers. E/ notika 2013.gada 11.maijā

SIA /Nosaukums/ teritorijā Granīta ielā 33 k - 4, Aconē, Salaspils pagastā (turpmāk tekstā - Objekts), viņam nokrītot no kāpnēm (no 6 metru

augstuma). Nelaimes gadījumā gūtie veselības traucējumi bija smagi, kā rezultātā /pers. E/ 2013.gada 26.maijā mira.

No lietas materiāliem konstatēts, ka starp SIA kā pasūtītāju un SIA „SanLatPro” kā izpildītāju 2012.gada 26.oktobrī noslēgts līgums Nr.2012/07 par

siltummezglu rekonstrukcijas darbiem Objektā.

Tiesa atzinusi, ka pārsūdzētajā lēmumā nelaimes gadījums ir rūpīgi vērtēts atbilstoši lietā esošajiem materiāliem, t.sk. veicamā darba specifikai - tērauda

caurules D25 montāžu remontējamajā betona maisīšanas mezglā, lielā augstumā, personu paskaidrojumiem un attiecīgo jomu regulējošiem normatīviem

aktiem.

Tiesa norādījusi, ka 2014.gada 21.janvārī /pers. I/ rakstveidā paskaidrojis, ka /pers. E/ 2013.gada 11.maijā, kad abi strādāja Objektā, palūdza aiziet uz

armatūras cehu nogriezt cauruli vajadzīgajā garumā. Kad /pers. I/ar cauruli rokās kāpa lejā, viņš izdzirdēja troksni un ieraudzīja /pers. E/ ar kāpnēm

krītam lejā. /pers. I/ paskaidroja, ka vietā, kur strādāja /pers. E/, nebija aizsargnožogojuma, jo tas traucēja darba izpildei.

2014.gada 21.janvārī SIA darbinieks /pers. L/ paskaidrojis, ka Objektā betona maisītāja mezgla 2.stāvā aizsargnožogojumi, aizsargbarjeras bija

nojauktas (noņemtas) dienu pirms nelaimes gadījuma, proti, 2013.gada 10.maijā, bet SIA darbinieks /pers. M/ paskaidroja, ka viņa ieskatā notikušais

nelaimes gadījums noticis, tāpēc, ka nav bijis aizsargnožogojuma.

2014.gada 23.janvārī SIA darba aizsardzības speciāliste /pers. N/ rakstveidā paskaidroja, ka uzņēmumā ir izstrādāta instrukcija piegādātājiem un

pakalpojumu sniedzējiem, kuru izmanto, instruējot visus uzņēmuma apmeklētājus, piegādātājus un pakalpojumu sniedzējus. /pers. E/ netika instruēts

darba aizsardzības jautājumos, proti, par riskiem betona maisīšanas mezglā. /pers. N/ paskaidroja, ka nebija informēta par /pers. E/ klātbūtni un

veicamajiem darbiem, kas tika veikti sestdienā, proti, 2013.gada 11.maijā, jo pati šajā dienā nestrādāja un neviens arī neinformēja par darbu veikšanu.

Arī iepriekš /pers. E/ netika instruēts par darba vides riskiem uzņēmumā, jo /pers. N/ nav bijusi informācija par /pers. E/ uzturēšanos un darbu veikšanu

uzņēmumā.

SIA bija jāinformē SIA „SanLatPro” valdes locekli /pers. E/ par pakalpojuma izpildes vietā pastāvošiem nopietniem darba vides riskiem. Ministru

kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumu Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” 39.punkts nosaka, ka darba devējam ir

pienākums par pastāvošajiem darba vides riska faktoriem un nepieciešamajiem darba aizsardzības pasākumiem informēt uzņēmuma telpu nomniekus, kā

arī citus darba devējus un viņu nodarbinātos, ja attiecīgajā darbavietā nodarbināti vairāku darba devēju nodarbinātie, kā arī uzņēmuma apmeklētājus,

klientus un citas personas, kas varētu tikt pakļautas darba vides riskiem. /pers. E/ pirms darba uzsākšanas nav ticis informēts par paredzētajā darbu

izpildes vietā pastāvošo nokrišanas no augstuma risku.

No minētā tiesa secinājusi, ka sūdzības iesniedzējs nebija izpildījis Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumu Nr.660 „Darba vides iekšējās

uzraudzības veikšanas kārtība” 39.punkta prasības, t.i. nebija informējis /pers. E/ par pastāvošajiem darba vides riska faktoriem un nepieciešamajiem

darba aizsardzības pasākumiem.

Tiesa konstatējusi, ka pārsūdzētajā lēmumā ir analizēta situācija, uz ko norāda sūdzības iesniedzējs, ka /pers. E/ veica darbus kā pakalpojuma sniedzējs,

bet nevis bija SIA darbinieks un SIA „SanLatPro” bija pienākums gādāt par /pers. E/ darba drošību.

Tiesa norādījusi, ka lietā nav strīda par to, ka /pers. E/ bija SIA „SanLat Pro” darbinieks, kurš veica darbu SIA Objektā.

Tiesa norādījusi, ka piekrīt pārsūdzētajā lēmumā izdarītajam secinājumam, ka Darba aizsardzības likuma 16.panta trešās daļas izpratnē darba

devējs (sūdzības iesniedzējs) nav nodrošinājis, lai tā uzņēmumā darbā iesaistītie cita darba devēja (SIA “SanLatPro”) nodarbinātie (/pers. E/) saņemtu

instruktāžu un izietu apmācību darba aizsardzības jomā pirms darba uzsākšanas un visā laikposmā, kad viņi tiek nodarbināti uzņēmumā, līdz ar ko izdarot

Latvijas APK 41.5panta pirmās daļas pārkāpumu.

Tiesa atzinusi, ka sūdzībā izklāstītie apstākļi nav guvuši objektīvu apstiprinājumu un ir pretrunā ar faktiskajiem apstākļiem, kas objektīvi izklāstīti

pārsūdzētajā lēmumā, kuru tiesa atzīst par juridiski pamatotu un tiesisku.

Tiesa norādījusi, ka tas, ka tiesa lietā esošos pierādījumus tiesa ir vērtējusi citādāk nekā administratīvā procesa dalībnieks (sūdzības iesniedzējs), nevar

būt par pamatu apgalvojumam, ka tiesa nav izvērtējusi pierādījumus pareizi (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2008.gada 13.oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-500/2008 10.punktu).

Tiesa norādījusi, ka Latvijas APK 41. 5panta pirmajā daļā noteikts, ka par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, kas rada

tiešus draudus nodarbināto drošībai un veselībai, izņemot šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētos pārkāpumus, - uzliek naudas sodu darba

devējam - juridiskajai personai - no tūkstoš četrsimt līdz divtūkstoš deviņsimt euro.

Latvijas APK 22.pants nosaka, ka administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu,

audzinātu, likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Tiesa konstatējusi, ka SIA /Nosaukums/ ir piemērots sods minimālās sankcijas ietvaros un secinājusi, ka piemērotais sods atbilst administratīvā

pārkāpuma raksturam, iestājušām sekām un ir samērīgs.

Par minēto spriedumu SIA “/Nosaukums/” (turpmāk tekstā arī Sūdzības iesniedzēja vai Sabiedrība) iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā norāda,

ka tiesa ir pievienojusies VDI motivācijai, kas nozīmē, ka Tiesas argumentācija par strīdus lēmuma pamatotību ir tāda pati kā VDI argumentācija

pārsūdzētajā VDI 13.06.2014. lēmumā. Tiesa ir kļūdaini sasaistījusi (subsumējusi) lietā konstatētos faktus ar Latvijas APK 41. 5panta pirmās daļās

tiesisko sastāvu un kļūdaini atzinusi, ka VDI ir pamatoti sodījusi Sabiedrību ar naudas sodu. Norāda, ka Latvijas APK 41. 5panta pirmās daļas

administratīvā pārkāpuma subjekts ir darba devējs vai darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējs. Savukārt tiesību normas hipotēze paredz, ka

atbildība iestājas “par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, kas rada tiešus draudus nodarbināto drošībai”. Norāda, ka /pers. E/

tiesiskajās attiecībās ar Sabiedrību nav nodarbinātais un Sabiedrība attiecībā pret /pers. E/ nav ne darba devējs, ne darbaspēka nodrošināšanas

pakalpojuma saņēmējs. VDI Lēmumā ir atzinusi, ka konkrētajā gadījumā nodarbinātā /pers. E/ darba devējs ir nevis SIA “/Nosaukums/”, bet SIA

“SanLatPro”. Tādējādi ZR VDI amatpersona ir kļūdījusies, nosakot administratīvā pārkāpuma subjektu. Līdz ar to saskaņā ar Latvijas APK 239.panta

1.punktu lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā daļā par Noteikumu Nr.526 28.punkta pārkāpumu izbeidzama, jo nav administratīvā pārkāpuma

sastāva. Tiesa ir pievienojusies VDI Lēmumā paustajai argumentācijai. Tas nozīmē, ka arī Tiesa atzīst, ka /pers. E/ nav Sabiedrības darbinieks un

Sabiedrība attiecībā pret /pers. E/ nav darba devējs. Tādēļ līdzīgi, kā tika izbeigta lietvedība par MK noteikumu Nr.526 28.punkta pārkāpumu, Tiesai

bija jāizbeidz lietvedība arī par Latvijas APK 41. 5panta pirmās daļas pārkāpumu, jo nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Sabiedrība tiesiskajās

attiecībās ar /pers. E/ vai SIA “SanLatPro” nav arī darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējs. Atsaucas uz Darba likuma 4.panta otro daļu.

SIA “SanLatPro” ir pakalpojuma sniedzējs uz uzņēmuma līguma pamata. SIA “SanLatPro” sniedza pakalpojumus kā patstāvīga saimnieciska un

organizatoriska vienība, kurā bija nodarbināts /pers. E/, kurš bija pakļauts SIA “SanLatPro” iekšējiem darba drošības noteikumiem, darba devēja

rīkojumiem un instrukcijām saskaņā ar Darba likuma 5. un 28.pantu. Tiesa nav konstatējusi cēlonisku saikni starp Sabiedrībai inkriminētajiem darba

aizsardzību regulējošiem normatīvo aktu pārkāpumiem un tiešiem draudiem nodarbināto drošībai un veselībai. Ne VDI savā Lēmumā, ne Tiesa

Spriedumā nav vērtējusi un pamatojusi, kā tas apstāklis, ka SIA “SanLatPro” valdes loceklis /pers. E/ netika instruēts no Sabiedrības puses un neizgāja

apmācību darba aizsardzības jomā pirms darba uzsākšanas un darbu veikšanas laikā, radīja tiešus draudus viņa drošībai un veselībai. Tiesa ir ignorējusi

apstākli, ka /pers. E/ ir gan uzņēmuma SIA “SanLatPro” darbinieks, gan valdes loceklis, tātad darbinieks un darba devējs (darba devēja pilnvarotais

pārstāvis) vienā personā, /pers. E/ uzņēmumā SIA “SanLatPro”, kurā viņš strādāja ir izstrādājis un apstiprinājis darba drošības dokumentus, kā arī ir

savā uzņēmumā atbildīgais par darba drošību. Lietā esošajā SIA “SanLatPro” darba vides riska novērtējumu laika periodam no 2012.gada 1.marta līdz

2012.gada 30.septembrim /pers. E/ ir parakstījis darba devēja SIA “SanLatPro” un darbinieku vārdā. Kā atbildīgā persona pasākumu ieviešanai risku

novēršanai vai samazināšanai ir norādīts /pers. E/. SIA “SanLatPro” valdes loceklis un darbinieks /pers. E/ savā uzņēmumā ir izstrādājis un apstiprinājis ar

savu parakstu 01.06.2011. dokumentu “Individuālo aizsardzības līdzekļu saraksts darba vietai, amatam santehniķis”. SIA “SanLatPro” /pers. E/

01.06.2011. ir izstrādājis un apstiprinājis dokumentu “Darbi, kuros lietojami atbilstoši individuālie aizsardzības līdzekli” amatam santehniķis. /pers. E/

nebija parasts ierindas darbinieks, kuram nav zināmi darba drošību regulējošie normatīvie akti, iespējamie riski un prasības. Viņš bija uzņēmuma SIA

“SanLatPro” valdes loceklis un atbildīgais par darba drošību. Tas, ka darbs (caurules montāža) notiks augstumā un ka pastāv nolaišanas no augstuma

risks, bija acīmredzams pašam /pers. E/, kuram arī bija jāizdara attiecīgi secinājumi un jārīkojas saskaņā ar sava uzņēmuma SIA “SanLatPro” iekšējiem

darba drošības noteikumiem. Uzskata, ka tieši sava uzņēmuma darba drošības noteikumu neievērošana ir tiešā cēloniskā saistībā ar tiešiem draudiem

/pers. E/ veselībai un dzīvībai, kā rezultātā ir iestājusies /pers. E/ nāve. Uzskata, ka nevar apgalvot, ka tāpēc, ka Sabiedrība formāli neinformēja /pers. E/

par nokrišanas no augstuma risku, radās tieši draudi /pers. E/ veselībai un dzīvībai. Tādējādi ne VDI, ne tiesa nav pierādījusi, ka lietas apstākļi atbilst

Latvijas APK 41.5panta pirmās daļas pārkāpuma tiesiskajam sastāvam. Nav pierādīts, kā Sabiedrībai inkriminētais Darba aizsardzības likuma 16.panta

trešās daļas vai cits iespējamais pārkāpums ir radījis tiešus draudus /pers. E/ veselībai un dzīvībai, kā rezultātā iestājusies viņa nāve. VDI ir pamatoti

Lēmumā konstatējusi, ka par 28.punkta ievērošanu ir atbildīgs /pers. E/ darba devējs SIA “SanLatPro”. Tāpēc darbu veikšana bez attiecīga

aizsargnožogojuma darbu veikšanas vietā ir uzņēmuma SIA “SanLatPro” atbildība. Pie tam, ne VDI, ne tiesa nav vērtējusi, kā arī lietā nav ekspertu

vērtējuma tam, vai aizsargnožogojuma esamība būtu pasargājusi /pers. E/ no kritiena no augstuma. Ņemot vērā to, ka /pers. E/ krita no trepēm, pastāv

varbūtība, ka arī esot aizsargnožogojumam, viņš tam būtu pārkritis pāri vai arī kritiena brīdī viņš atradās uz trepēm vietā, kur aizsargnožogojums nebūtu

pasargājis viņu no kritiena. Bez tam, kā norādīts lietas materiālos, konkrēto darbu veikšanai bija nepieciešams demontēt aizsargnožogojumu, jo tas

traucēja darbu izpildei. Sabiedrības ieskatā tieši individuālo aizsardzības līdzekļu nokrišanai no augstuma lietošana, ko paredz SIA “SanLatPro” iekšējie

normatīvi, varēja pasargāt /pers. E/ no kritiena. Uzskata, ka tieša cēloniskā saistība ar tiešiem draudiem darbinieka /pers. E/ veselībai un dzīvībai bija

uzņēmuma SIA “SanLatPro” iekšējo darba drošības noteikumu rupjš pārkāpums no paša /pers. E/ puses - individuālo aizsardzības līdzekļu

neizmantošana un SIA “SanLatPro” MK noteikumu Nr.526 28.punkta pārkāpums - darbiniekam /pers. E/ netika nodrošināta droša uzturēšanās darbu

veikšanas zonā. Līgumā Nr.2012/07, kas 2012.gada 26.oktobrī noslēgts starp Sabiedrību kā pasūtītāju un SIA “SanLatPro” kā izpildītāju 4.1.6.p.

nosaka, ka Pasūtītājs neuzņemas atbildību par jebkuriem bojājumiem un kompensācijām, kas jāmaksā pēc likuma sakarā ar nelaimes gadījumu

strādniekiem, kurus nodarbinājis Izpildītājs, kā arī par trešo personu veselībai un mantai nodarītajiem zaudējumiem.

Lūdz atcelt Valsts darba inspekcijas 2014.gada 13.jūnija lēmumu Nr.2014-05-04/131-2014-05-05/308 daļā, ar kuru konstatēts Darba

aizsardzības likuma 16.panta trešās daļas un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.5panta pirmās daļas pārkāpums un SIA “/Nosaukums/”

saukta pie administratīvās atbildības, uzliekot naudas sodu EUR 1400 apmērā un izbeigt administratīvā pārkāpumā lietvedību.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 21panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā, pamats tiesai pēc savas iniciatīvas

pieņemt lēmumu par sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē nebija objektīvi konstatējams un ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesneses

2014.gada 8.decembra lēmumu apelācijas sūdzība pieņemta izskatīšanai rakstveida procesā.

Saskaņā ar Latvijas APK 289.21pantu otro daļu noraidījums tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim nav pieteikts.

Pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus, Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma, bet pārsūdzētais spriedums atstājams negrozīts.

Tiesu kolēģija, pārbaudījusi Rīgas rajona tiesas 2014.gada 4.novembra sprieduma motivāciju, atzīst, ka tā ir pareiza un pietiekama. Proti, Rīgas

rajona tiesa, izvērtējot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pamatoti atzinusi, ka VDI direktora 2014.gada 13.jūnija lēmums Nr.2014-05-

04/131-2014-05/30 ir tiesisks un pamatots. Līdz ar to tiesu kolēģija saskaņā ar Latvijas APK 289. 22panta pirmo daļu, 289.13panta trešo daļu

pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam, sprieduma motivācijai un izvērstāks argumentu izklāsts apelācijas instances tiesas

spriedumā nav nepieciešams, kā arī iesniegtās apelācijas sūdzības sakarā izdara papildus secinājumus.

Krimināllietu tiesu kolēģija, izvērtējot apelācijas sūdzībā izvirzītos argumentus, secina, ka tajā nav norādītas kādas jaunas ziņas par faktiem, kas

nebūtu zināmas un izvērtētas pirmās instances tiesā, un būtu par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai. Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka

izvērtējot apelācijas sūdzībā norādītos argumentus par faktiskajiem pārkāpuma apstākļiem, tie faktiski ir identiski tiem, kas bija norādīti pirmās instances

tiesā. Ņemot vērā, ka rajona tiesa tos jau ir izvērtējusi un Krimināllietu tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā norādītajai motivācijai,

atkārtotai to izvērtēšanai nav pamata.

Darba aizsardzības likuma 16.panta trešajā daļā noteikts, ka darba devējs nodrošina, lai tā uzņēmuma darbā iesaistītie cita darba devēja

nodarbinātie saņemtu instruktāžu un izietu apmācību darba aizsardzības jomā pirms darba uzsākšanas un visā laikposmā, kad viņi tiek nodarbināti

uzņēmumā.

Sūdzībā izteikts arguments, ka /pers. E/ tiesiskajās attiecībās nav bijis nodarbinātais, kā arī Sabiedrība attiecībā pret /pers. E/ nav bijusi darba

devēja. Tiesu kolēģija piekrīt pirmās instances tiesas viedoklim, ka Darba aizsardzības likuma 16.panta trešās daļas izpratnē SIA “/Nosaukums/” bija

uzskatāms par darba devēju, savukārt /pers. E/ bija uzņēmuma darbā iesaistīts cita darba devēja nodarbinātais.

Saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 1.panta piekto punktu, darba devējs ir fiziska persona, juridiska persona vai personālsabiedrība, kura

nodarbina vismaz vienu nodarbināto.

Savukārt no Darba aizsardzības likuma 1.panta trīspadsmitajā punktā ietvertā nodarbinātā definīcijas izriet, ka par nodarbināto atzīstama jebkura

fiziska persona, kuru nodarbina darba devējs, arī personas, ar kurām darba devēji nenodibina “klasiskas” darba tiesiskās attiecības uz darba līguma

pamata-ierēdņi, un personas, kuras nodarbinātas ražošanas vai mācību prakses laikā.

Tādējādi secināms, ka darba devēja un nodarbinātā jēdziens ir plašāks kā Darba likumā ietvertais darba devēja un darbinieka jēdziens, Darba

aizsardzības likumā noteiktais regulējums ietver gan personas, ar kurām darba devējs noslēdzis darba līgumu, gan personas, kuras veic darbu

nepastāvot līgumiskām attiecībām, gan darba veikšana, piemēram, saskaņā ar uzņēmuma līgumu.

No lietas materiāliem izriet, ka /pers. E/ veica darbu SIA “/Nosaukums/” , ko apliecina lietā sniegtie /pers. I/, /pers. L/ un /pers. M/

paskaidrojumi, lietas materiāliem pievienotais akts Nr.1700272013A par nelaimes gadījumu darbā. To, ka /pers. E/ bija tiesisks pamats strādāt

Sabiedrības objektā sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis, norādot, ka SIA ”SanLatPro“, kurā bija nodarbināts /pers. E/, sniedza pakalpojumus uz

Uzņēmuma līguma pamata.

Minētais dod pamatu konstatēt, ka Darba aizsardzības likuma izpratnē SIA “/Nosaukums/” attiecībā pret /pers. E/ bija darba devējs, savukārt

/pers. E/ bija nodarbinātā persona, kura drošībai un veselībai, pārkāpjot darba aizsardzību regulējošos normatīvos aktus, tika radīti tieši draudi, atbildība

par ko paredzēta Latvijas APK 41.5panta pirmajā daļā.

Argumentam, ka /pers. E/ bija uzņēmuma “SanLatPro” valdes loceklis, un viņam bija zināmi darba drošības regulējošo normatīvo aktu

iespējamie riski un prasības, izskatot šo lietu nav būtiskas nozīmes, jo konkrētajā lietā vērtēta tiek SIA“/Nosaukums/” izdarītie pārkāpumi un atbildība

par notikušo.

Sūdzībā arī norādīts, ka VDI Lēmumā ir atzinusi, ka konkrētajā gadījumā nodarbinātā /pers. E/ darba devējs ir nevis SIA “/Nosaukums/”, bet

SIA “SanLatPro”, kā arī tiesa, pievienojoties VDI Lēmumā paustajai argumentācijai, ar to esot atzinusi, ka /pers. E/ nav Sabiedrības darbinieks un

Sabiedrība attiecībā pret /pers. E/ nav darba devējs. Uz šo izvirzīto argumentu tiesu kolēģija norāda, ka šādi argumenti VDI Lēmumā pausti attiecībā uz

Noteikumu Nr.526 28.punkta pārkāpuma neesamību, nevis uz Darba aizsardzības likuma 16.panta trešo daļu, par ko pie atbildības saukta

SIA“/Nosaukums/”.

Tiesu kolēģija atzīst, ka SIA “/Nosaukums/” piemērotais sods ir izvēlēts atbilstoši likuma prasībām, ievērojot Latvijas APK 41. 5panta pirmās

daļas sankcijā paredzēto sodu un Latvijas APK 35.panta otrajā daļā noteikto, ievērojot Latvijas APK 32.pantā noteikto.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir likumīgs un atstājams negrozīts, bet SIA “/Nosaukums/”

apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota.

Pamatojoties uz Latvijas APK 289.21pantu, 289.22pantu, 289.12panta otrās daļas 1.punktu, tiesu kolēģija

nosprieda:

Rīgas rajona tiesas 2014.gada 4.novembra spriedumu atstāt negrozītu un SIA “/Nosaukums/” apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese (personiskais paraksts) L.Šteinerte

Tiesnese (personiskais paraksts) I.Vīgante

Tiesnesis (personiskais paraksts) G.Kveska